Hercoga apģērbs no izpletņu drēbes

Reiz pēc kāda literāra vakara Lalita Muižniece pienāca pie manis, pasmaidīja un teica: “Ziniet, kad es biju maza, Kārlis Skalbe noglāstīja man galvu.” Ar to mūsu pirmā saruna beidzās, taču galvas glāstīšanas aina iesēdās prātā tik pamatīgi, ka drīz jau jutos, it kā pats tur būtu stāvējis blakus.

Iespējams, tas saistīts ar literatūras subjektīvo dabu. Neatkarīgi no tā, kad teksts radies un kura vēstures posma notikumus atspoguļo, aizrautīgam lasītājam tas visbiežāk risinās “šeit un tagad”. Un tad jau arī teksta autors – piemēram, Kārlis Skalbe – iekārtojas uz palikšanu kā paziņa un mūžīgs laikabiedrs.

Lalitas Muižnieces autobiogrāfiskie darbi šai ziņā nav izņēmums. Rīga, no kuras viņa ar māti un māsu izceļoja 1944. gadā, nebija gluži tāda pati kā Rīga, kurā ar dēlu un meitu 1974. gadā uz īsu brīdi atgriezās. Pirmo posmu pilsētas (un, protams, arī savā) dzīvē Lalita ir uzbūvējusi caur mazas meitenes skatpunktu romānā “Pēdas”, otro – romānā “Melita Rīgā” – jau kā tūriste no Amerikas Savienotajām Valstīm. Attiecības ar bērnības pilsētu, atļaujos pieņemt, nav no vienkāršajām, tās jārisina, un to Lalita savos tekstos arī dara. Tomēr, lasot un apdomājot šos darbus, par spīti atšķirīgiem politiskajiem apstākļiem un redzes leņķiem, nepamet sajūta, ka vispār jau vieta ir tā pati un cilvēks arī – tas pats, kam Kārlis Skalbe noglāstījis galvu; laiks varbūt ir mainījies, bet tas nu tā: literatūrā laiks nereti ir sīka formalitāte.

S. K.

Rīgas Laiks: Sakiet, vai pirmskara Rīgā arī bija tā ciešā, mazā pagasta sajūta, kur visi cits ar citu ir pazīstami un draugos?

Lalita Muižniece: Droši vien. Es biju drusciņ par mazu, bet pieņemu, ka bija tādas cilvēku grupas. Un bija cilvēki, kas nāca uz mūsu mājām, bet tie, protams, bija manu vecāku¹ draugi.

RL: Kas bija to draugu vidū?

Muižniece: Piemēram, Anta Klints, ar kuru kopā mani vecāki nopirka māju Mežaparkā. Anta nopirka augšstāvu, mēs pirmo stāvu. Nāca arī Margarita Kovaļevska, māksliniece. Viņa galvenokārt ilustrēja grāmatas, bet bija arī gleznotāja. Tādas interesantas gleznas. Bija Mākslas akadēmijā reizē ar Padegu.

RL: Viņa arī bija tā Padega lielā draudzene un līdzgaitniece, vai ne? Tā, par ko Jānis Kalnačs pēc tam rakstīja.

Muižniece: Droši vien. Kovaļevska arī rakstīja grāmatas, ne tikai gleznoja. Viena grāmata saucas “Deviņpadsmit”, par laiku, kad viņai bija 19 gadi un viņa studēja Mākslas akadēmijā. Tajā viņa raksta ne tikai par Padegu, bet arī par citiem saviem kursabiedriem. Tā ir ļoti interesanta grāmata, ja jūs interesē glezniecība un mākslinieku dzīve.

RL: Pastāstiet, lūdzu, vēlreiz, kā Kārlis Skalbe jums noglāstīja galvu.

Muižniece: Tas bija 1942. vai 1943. gadā, kad iznāca grāmata “Sirds bagātība”. Es biju liela lasītāja, un Skalbe bija mans vismīļākais rakstnieks: galvenokārt man patika pasakas un stāsti. “Pīlītes”, piemēram. Man uzdāvināja šo grāmatu. Reiz mēs ar māti bijām centrā, vienā grāmatnīcā, un tur bija priekšā viens tāds briļļains kungs laipnu seju. Māte viņu pazina un gāja sasveicināties. Viņa teica: “Šī ir mana lielā lasītāja, kurai ļoti patīk jūsu grāmatas, stāsti un pasakas.” Un tad Skalbe ņēma un noglaudīja man galvu. Toreiz man bija kādi septiņi gadi.

RL: Skalbe turpināja būt viens no jūsu mīļākajiem rakstniekiem arī vēlāk?

Muižniece: Vēlāk es iepazinos ar daudziem citiem rakstniekiem, bet, protams, Skalbe man palika mīļš rakstnieks, un es vēl aizvien domāju, ka Skalbes pasakas ir vienas no brīnišķīgākajām pasakām, man tās patīk daudz labāk nekā, piemēram, Andersena pasakas. Es tās varētu salīdzināt ar Vailda pasakām. Pasaulē jau nav daudz tādu rakstnieku, kas raksta tik brīnišķīgas pasakas, kuras nav tikai bērniem un reizēm nav vispār bērniem.

RL: Kad jūsu vecāku draugi ciemojās jūsu mājās, ko viņi darīja?

Muižniece: Sēdēja verandā pie apaļā galda. Dzēra kafiju, dzēra visu ko citu droši vien arī un runājās. Bet toreiz jau bērni nesēdēja, kur pieaugušie līksmoja.

RL: Neskraidīja kaut kur apkārt un pa kluso neiešļūca verandiņā, kad bija tāda iespēja?

Muižniece: Mani īpaši neinteresēja, ko viņi tur dara. Es biju no tiem cilvēciņiem, kas vienkārši pagrāba savu grāmatu un kaut kur ielīda. Es nemaz nebiju sabiedriska.

RL: Vai jūs atceraties, kurā brīdī jūs kā jauna lasītāja sākāt apzināties, ka grāmatām ir arī autori un ar autoriem var par kaut ko interesantu parunāt?

Muižniece: Tas varbūt bija vēlos padsmitos. Bet tajā laikā es nekad neiedomātos, ka varētu apsēsties un runāties ar Kārli Skalbi. Ilgi biju ļoti kautrīgs cilvēkbērns.

RL: Man palicis atmiņā, kad Anšlavam Eglītim jautāja, kāda bija starpkaru perioda Rīgas mākslas dzīve, Anšlavs atbildēja: spilgta. Tieši tik vienkārši! Jums arī būtu kaut kāds tāds vienkāršs epitets, kā jūs raksturotu to dzīvi un vidi?

Muižniece: Patiesībā pirmo reizi es piedalījos tādās sarunās, kad biju jau nonākusi Amerikā 14 gadu vecumā. Mēs nokļuvām Pensilvānijā, Betlēmē, tērauda rūpniecības pilsētā. Tā bija arī pilsēta, kur vēl aizvien godā brāļu draudžu bīskapu, pasaulē pazīstamāko Latvijā dzimušo dzejnieku, tas ir Jāņa Krēsliņa apzīmējums, Loskīlu.² Lai tiktu uz Ameriku, vajadzēja galvotāju vai sponsoru, un, tā kā mūsu ģimene bija māte ar divām meitenēm un mana māšele bija vēl jaunāka par mani, mātei nācās to sponsoru meklēt samērā ilgi. Beidzot viņa Betlēmē dabūja darbu kā pavāre tērauda rūpniecības uzņēmuma direktora mājā. Mājas saimnieki negribēja bērnus – viņiem pašiem bija mazs bērns –, tāpēc mani ar māsu ielika citā mājā. Īsti nezinu, kā tajā laikā varēja sazināties, bet māte uzzināja, ka kaimiņu pilsētā dzīvo rakstnieks Teodors Zeltiņš, un, kad viņai bija brīva sestdiena vai svētdiena, mēs ik pa laikam aizbraucām pie viņa. Tad jau man bija 15 gadi, un es sāku piedalīties sarunās ar Teodoru Zeltiņu. Drīzāk es sēdēju un klausījos, bet biju klāt. Savā dienasgrāmatā biju ierakstījusi, ka šīs sarunas manā prātā uzbūra Latvijas mākslas bohēmu.

RL: Vai tur bija arī sabiedrība, kas pulcējās ap Zeltiņu?

Muižniece: Nē, tur nebija latviešu, tikai viņa ģimene un viņa sievas māsas ģimene. Viņi pārrunāja ar manu māti bijušos laikus.

RL: Vai jūs tajā brīdī arī kaut kā vairāk sākāt apzināties, no kurienes tad jūs galu galā esat atceļojuši?

Muižniece: Kā jūs to domājat?

RL: Jūs teicāt, ka jums Rīgas vide pirms tam bija bērna iespaidos un vecāku sarunas jūs mazāk interesēja. Man no jūsu teiktā radās iespaids, ka jūs par Latvijas kultūras vidi tā pa īstam sākāt domāt pēc sarunām ar Teodoru Zeltiņu.

Muižniece: Te būtu runa par kultūras dzīvi. Es zināju, ka esmu no Latvijas un ka tā ir mana vieta, par to nebija nekādu šaubu. Bet par kultūras dzīvi… Neesmu par to padomājusi. Apzinājos, ka mani vecāki bija šinī kultūras vidē un ka uz mūsu mājām nāca kultūras cilvēki – mūsu mājās ciemojās, piemēram, Aleksandrs Čaks, Pēteris Aigars –, bet tā dzīve tajā laikā bija ārpus manis.

RL: Jūsu ģimenē taču rakstnieki bija gandrīz visi: jūsu māte, tēvs, tante Austra [Skujiņa].

Muižniece: Austriņa nomira, pirms es piedzimu. Tas viss notika dabīgi: man citas izejas nebija kā kļūt par lasītāju un tad pēc kāda laika par rakstītāju.

RL: Man tomēr gribētos atgriezties mazliet tajā pirmskara un arī kara laika Rīgā. Vēl viens ļoti slavens bērnu galvu glaudītājs bija Kārlis Ulmanis.

Muižniece: Nu jā, to es zinu no rakstiem.

RL: Es to esmu dzirdējis arī no cilvēkiem: “Man Ulmanis noglāstīja galvu, iedeva konfektes.” Viņš daudz strādāja ar bērniem, un man liekas, ka tas arī ļoti daudziem ir radījis tādu priekšstatu, kādu viņš centās radīt, – par jauko onkuli Kārli. Jūsu grāmatā iespaids ir pavisam cits: jebkurš karalis var krist. Jums tiešām tēvs tā teica par Ulmani?

Muižniece: Mēs ar tēvu tā runājām, jā.

RL: Kā pret Ulmani attiecās jūsu ģimene?

Muižniece: Diezgan skeptiski. Kā jau jūs zināt, Ulmaņa laikā bija zināma vārda brīvības ierobežošana, daudz ko slēdza. Man Jūlijs Lācis bija tikai tētis, mans vismīļākais cilvēks. Bet vēlāk tie, kas viņu pazina kā pieaugušie, man teica: “Tavs tēvs bija demokrāts, un līdz ar to viņa attieksme pret jebkādu autoritārismu bija negatīva.” Taču viss pārējais, ko es par viņu zinu, ir tas pats, ko zināt jūs un ko esmu lasījusi.

RL: Man jūsu stāstā likās brīnišķīgs moments, kad jūs, ja nemaldos, ejat pa Mežaparku un pretī nāk čigānu ģimene un prasa ēst. Un jums ir riekstiņi rokā, bet jūs neiedodat.

Muižniece: Mēs jau tur sēdējām uz segas un ēdām.

RL: Un tēvs jums pēc tam prasīja: “Kāpēc neiedevi?”

Muižniece: Jā, tāds mans tēvs bija.

RL: Vai tā bija kaut kāda taisnīguma apziņa?

Muižniece: Es atceros arī šādu epizodi. Mēs ar tēti esam aizbraukuši uz pilsētu un atbraukuši atpakaļ Mežaparkā, un tētis man ir nopircis saldumus. Viņš saka: “Nu tad tu pataupi kādu arī māsiņai!” Un es prasu: “Kāpēc man jātaupa māsiņai, tu man nopirki tās konfektes!” Tad tētis mani sabāra, un es biju ļoti pārsteigta. Bet tētim bija tā: “Tu dalīsies!”

RL: Jūsu grāmatā uzreiz pēc šīm epizodēm sekoja vācu zaldāti, kas veda ebrejus pa ielu, un tad jūs mēģinājāt dot viņiem ābolu. Un jūs nesapratāt, kāpēc vieniem, lūk, esot jādod ēst, bet citiem atkal neesot.

Muižniece: Jā, tas bija konflikts.

RL: Tas turpinājās arī vēlāk jūsu domāšanā?

Muižniece: Toreiz man arī varēja būt kādi septiņi gadi – ko tu tajā vecumā saproti? Tu redzi, kas notiek, ka tur ir cilvēki, kurus dzen, un kaut kas nav pareizi, bet tu nezini, kas īstenībā notiek, neviens tev arī nestāsta. Tu vari tikai kaut kā paturēt visu to iekšā, jo tev gandrīz bail kaut ko prasīt pēc tādas sarunas.

RL: Kāpēc tieši bail? Tāpēc, ka ir iesaistīti arī vīri ar automātiem?

Muižniece: Tas ir bailīgi, ka tu mēģini tikt pāri ielai, tā iela ir pilna, tur ir cilvēki ar automātiem, kas staigā gar malu. Tas bija Mežaparkā, Kokneses prospektā; pie ezera stūra bija nometne, bet es, saprotams, nezināju, uz kurieni viņus dzen. Žīdi iet pa ielu, bet tie iet pa malu un sargā, lai viņi kaut kur neaizskrien vai nepazūd.

RL: Tas bija tas moments, kad jūs sākāt just bailes?

Muižniece: Man jau nebija no kā baidīties. Tas cilvēks mani vienkārši pastūma malā, viņš man neko nedarīja, nerādīja savu automātu. Vienkārši pastūma mani ar ābolu malā.

RL: Jums to neizdevās nevienam iedot?

Muižniece: Laikam iedevu gan; es tagad domāju, ka puišelis tomēr pagrāba ābolu, pirms mani atgrūda.

RL: Kā bērniem tajā laikā vecāki skaidroja, kas ir karš?

Muižniece: Cik atceros, man neviens neko neskaidroja. Ko es piedzīvoju, to es redzēju. Un, ko es redzēju, to piedzīvoju, sākot jau ar tēva apcietināšanu.

RL: Kā tas īsti notika? Vai jūs varat vēlreiz izstāstīt? Jo grāmatā tas bija tikai vairāki atmiņu zibšņi. Piebrauca melna mašīna…

Muižniece: Es neredzēju to mašīnu. Tās balsis grāmatā – viena balss saka: “Tu zini, ka bija melna?” Bet tajā laikā visas mašīnas bija melnas, tātad tas ir tāds pieņēmums. Es jau neredzēju nekādu mašīnu, biju savā gultiņā. Ir tikai dauzīšanās pie durvīm, bet guļamistabas durvis ir ciet un neviens tās vaļā netaisa. Es tikai dzirdu balsis caur durvīm un nemaz nevaru saprast, ko kurais saka. Tad ir klusums, un otrā rītā tēta vairs nav.

RL: Jums to kaut kā izskaidroja?

Muižniece: Māte teica, viņš ir kaut kur aizbraucis. Viņa man neteica, ka apcietināts, bet vēlāk izstāstīja. Deviņdesmitajos es tiku uz Valsts arhīvu, kur man rādīja lietas, kas bija savāktas no tēva cietuma kameras. Tur bija maza vēstulīte no manis. Arhīvā bija arī vēstules no manas mātes un maza zīmīte, kur uzzīmēta māja. Tad man bija pieci gadi, es nebiju laba zīmētāja. Es tagad neatceros, tieši kas tajā zīmītē bija. “Tēti, mēs tevi gaidām mājās” vai kaut kas tāds.

RL: Jums izdevās arhīvā atrast arī izmeklēšanas dokumentus, informāciju par viņa arestu?

Muižniece: Tur bija lapas ar viņa atzīšanos. Tās visas bija krievu valodā, bet krieviski es neprotu.

RL: Kādā vainā viņš atzinās?

Muižniece: Tā vaina skaitījās, ka 30. gados pie viņa kā Jaunāko Ziņu redaktora bija nonākuši materiāli par dzīvi Padomju Savienībā, laikam diezgan negatīvi, un viņš tos publicēja.

RL: Runā, ka bērniem kara laiks paradoksālā kārtā šķiet diezgan brīnumains: viņi tiek ierauti visādos notikumos, kaut kādi cilvēki saslēdzas kopā, bērni vieni paši klīst, satiek paziņas, tie viņiem palīdz... Vai jums arī nelikās, ka tas notikumu virpulis ir diezgan sirreāls?

Muižniece: Sirreāls savā ziņā varbūt bija tas, ka, pirms mēs izbraucām no Latvijas, tēva apcietināšana mātei bija trieciens, tāpēc es varēju diezgan daudz darīt, ko es gribēju.

RL: Un ko jūs gribējāt?

Muižniece: Daudz klīdu pa Mežaparku, staigāju pa ielām. Pa ziemu arī gāju skolā, pabeidzu pirmo un otro klasi turpat Mežaparkā. Bet mani neviens nepieskatīja, tas varbūt bija sirreāli. Es jutos ļoti brīva. Kad māte teica, ka mums arī jābrauc, biju satriekta. Es negribēju braukt.

RL: Viņa jūs tam kaut kā arī speciāli sagatavoja, vai arī tas bija strauji un negaidīti?

Muižniece: To viņa laikam jau bija izdomājusi, kad krievi sāka nākt iekšā. Bet to, ka mēs patiešām braucam, viņa nolēma gandrīz vai pēdējā minūtē. Izlasiet manas mātes grāmatu “Vējš svaida kaijas”,³ kur viņa apraksta pāris dienas pirms izbraukšanas, izbraukšanu un bēgļu gaitas.

RL: Ir runa par izceļošanu vispirms uz Vāciju, vai ne?

Muižniece: Jā.

RL: Man prātā stāv Anšlava Eglīša apraksti par dzīvi Vācijas nometnēs starp latviešu bēgļiem. Kā bija jums?

Muižniece: Atšķirībā no Anšlava Eglīša?

RL: Jā, jā. (Smejas.)

Muižniece: Anšlavs Eglītis dzīvoja tajā švābu ciemā, bet uz nometni viņš tikai aizbrauca uz kaut kādiem dziesmusvētkiem.

RL: Eglītes pagleznot?

Muižniece: Vai kaut ko tādu, jā. Mēs bijām grupa, piecas sievietes un septiņi bērni, būtībā sešarpus: viens bērniņš vēl nebija piedzimis. Vīri bija vai nu krituši, vai vācu armijā, vai, kā mans tēvs, izsūtīti. Mēs braucām septembrī – mana māte, Piterānu Milda, kuras vīrs bija kritis, Babru Gaida ar diviem pavisam maziem bērniem un Ziga, kas gaidīja bērniņu. Un mātes māsa Herta Zāmuele ar savām divām meitām, viņas vīratēvs Voldemārs bijis precējies ar vācieti. Mēs braucām pie Hertas vīramātes, omamiņas, uz Murnavu – mazu pilsētiņu Vācijā. Gar sabombardētām stacijām un sabombardētiem vilcieniem. Nonākam Murnavā, un, izrādās, iepriekšējā naktī tā arī ir sabombardēta. Omamiņas mājiņa ir vesela palikusi, bet maziņa. Un te nu mēs esam, šie 12 cilvēki. Omamiņa tikai saķer galvu un saka: “Ach, mein Gott, nabadziņi, bet jūs visi te palikt nevarat!” Herta ar divām meitām – jā, bet pārējie ne. Un tad Herta teica: “Nu nē, tad mēs visi braucam kaut kur citur.” Visu laiku bija jādabū atļaujas, jāiet pie komandantiem, jāuzzina, kurp mēs vispār varētu braukt un kā. Pa vidu vēl nonācām Dahavas nometnē. Mēs nezinājām, ka tai ir divas daļas – bēgļu daļa un koncentrācijas nometne turpat blakus. Tā Dahavas nometne bija diezgan baiga.

RL: Kā izpaudās tās baigums?

Muižniece: Blakšainas barakas, tualete ir grāvis ar tādām kārtīm, kur tu it kā vari apsēsties. Un ir rudens, un ir lieti, viss ir dubļains, mazus bērnus tur vispār nevarēja laist tuvumā: viņi varēja iešļūkt tajās bedrēs. Tad mūsu sievas izdomāja, ka mēs varam visas iet uz Dahavas staciju, tur ir vismaz kaut kādas tualetes. Katru rītu soļojām uz turieni.

RL: Kurš gads tas ir?

Muižniece: 1944. gads.

RL: Tā koncentrācijas nometne tur vēl bija blakus?

Muižniece: Noteikti, ka bija. Tā nometne tur bija līdz 1945. gadam.

RL: Bet kā tās bija nodalītas?

Muižniece: Es nezinu, tajā daļā, kur mēs bijām, bija vieni vārti, un viss. Un iekšpusē bēgļu barakas. To, kas bija otrā pusē, uzzināju daudz vēlāk.

RL: Interesanti, kā vecāki skaidroja bērniem, kas atrodas aiz žoga?

Muižniece: Jūs domājat to Dahavas situāciju? Mēs vispār nezinājām, ka tā nometne tur ir. Es pieņemu, ka mūsu pieaugušie arī nezināja. Vienīgā lieta, par ko mana māte nekad nerunāja, bija par manu tēvu. Kāpēc viņš nonāca tajā valdībā. Par to viņa absolūti atteicās runāt.

RL: Tajā Tautas Saeimā 1940. gadā, ja? Un jūs to arī neesat noskaidrojusi vēlāk?

Muižniece: Nē, es to nekādīgi nevaru noskaidrot. Tā ir tāda lieta, ko es mēģinu un mēģinu, un man nav neviena, kas...

RL: Jūs joprojām mēģināt?

Muižniece: Tagad es vairs tik aktīvi nemēģinu. Bija viens laiks, kad mēģināju.

RL: Bet vai kādi soļi tuvāk izpratnei ir radušies? Nu vismaz kaut kāds priekšstats, kā principā varēja tur nonākt?

Muižniece: Nē, un es patiesībā par to arī negribu runāt, jo vienkārši man nav nekāda...

RL: Nu labi, ja nav, tad nav. Bet par Dahavu. Cik ilgi jūs tur bijāt?

Muižniece: Mēs tur sabijām kādas pāris nedēļas, jo mūsu enerģiskās sievas izdabūja atļauju braukt projām.

RL: Pavisam muļķīgs jautājums, bet gribas zināt: ko jūs tur ēdāt?

Muižniece: (Smejas.) Tādu kolrābju virumu, no kura mums visiem bija caureja. Tas bija šausmīgi!

RL: Ticu. Un tad pēc pāris nedēļām jūs devāties tālāk?

Muižniece: Mūs aizsūtīja uz kādu Priekšalpu ciemu, tādu mazu vietiņu Falkenšteinu. Mūs novietoja vācu zemnieku mājā, kuriem bija mūs jāpieņem, jo vairākām mūsu sievām vīri bija vācu armijā – bijuši vai jau miruši –, līdz ar to mēs bijām kā tādi patriotiski vācu atbalstītāji. Mūs novietoja zemnieku mājas bēniņos. Tur bija divi kambari, kur sadalījāmies: mana māte un viņas māsa, mēs abas un Hertas divi bērni vienā pusē, un visi pārējie otrā pusē. Tur pārlaidām ziemu. Kad bija uzlidojumi, teorētiski bija jāskrien uz patvertni, bet mūsu sievas izlēma, ka nav taču vērts, jo, kamēr mēs tiksim līdz turienei. Mēs vienkārši palikām un skatījāmies pa logu, kā deg Rozenheima, tuvākā pilsēta.

RL: Jums netrāpīja?

Muižniece: Vistuvākais bija, kad iesvieda vienu bumbu pagalmā. Atbrauca sapieri un raka ārā, bet izrādījās, ka tā nebija nekāda bumba, tas bija dzelzceļa sliedes gabals, jo netālu tika sabombardēts dzelzceļš un tas sliedes gabals pie mums bija atlidojis.

RL: Jūs tur palikāt līdz kara beigām?

Muižniece: Jā. Tad ienāca amerikāņi. Atbrauca tie jaunie zaldātiņi ar savu smago automašīnu, priecīgi, ka tagad mēs varam braukt uz māju, mājas ir atbrīvotas, dzimtene brīva un tā tālāk. Un tas, kas notika pie mums, notika visur, kur vien bija baltiešu bēgļi: neviens netaisījās braukt uz mājām pie tās okupācijas varas. Amerikāņiem, angļiem un frančiem bija jāizdomā, ko ar šiem cilvēkiem darīt, un sāka dibināt pārvietoto personu nometnes. Pirmā mūsu nometne bija telšu nometne Rozenheimā: milzīgas armijas teltis, ar 200 cilvēkiem vienā teltī, divas divstāvu gultiņas blakus ar mazu spraudziņu starp nākamām divām. Tur pavadījām vasaru, pēc tam nonācām citās nometnēs. 1947. gadā bija skaidrs, ka nevar taču mūžīgi tās nometnes uzturēt un kaut kas ar tiem cilvēku tūkstošiem jādara. Kur tos sūtīt, kas viņus ņemtu pretī? Pirmām kārtām, protams, ņēma pretī darbspējīgus, jaunus cilvēkus – piemēram, uz Angliju, uz ogļu raktuvēm, meža darbiem, jaunas sievietes par māju kopējām. Arī rūpnīcās. Austrālija ņēma pretī arī ģimenes, bet tikai tādas, kur bija darbspējīgi vecāki. Tās laikam bija pirmās, un tad pamazām arī Amerika atvēra vārtus. Lai tur tiktu, bija jādabū, kas galvo, ka iebraucējam būs darbs un vieta, kur apmesties. Tur iesaistīja dažādas baznīcas un citas organizācijas. Kaut kur pa vidu cilvēki aizbrauca arī uz Brazīliju, uz Venecuēlu.

RL: Vai tajā laikā, kad jūs pārvietojāties starp tām nometnēm, jums bija priekšstats, kur ir mājas?

Muižniece: Manas mājas bija Latvijā, Mežaparkā. Tā bija tā vieta, ko es pazinu. Bet tad jau pamazām Latvija kļuva plašāka. Ar grāmatām, ar cilvēkiem, ko iepazinu no dažādām vietām.

RL: Vai valoda bija daļa no māju sajūtas?

Muižniece: Ļoti izteikti.

RL: Es jau sākumā mēģināju drusku saprast, kā tas īsti ir, kad izpratne par vietu, kurai esi piederīgs, veidojas pamazām. Kaut kur ļoti tālu no tās vietas. Kā jums bija, kad jūs Amerikā sākāt satikt cilvēkus no Latvijas, kas droši vien arī bija aizbraukuši ar ģimenēm? Kā veidojās jūsu paplašinātā Latvijas izjūta, ja tā var teikt?

Muižniece: Mums varbūt arī veicās, atskaitot to pirmo gadu, kad bijām gandrīz pilnīgi izolēti no citiem latviešiem. Pēc tam nonācām Kalamazū pilsētā Mičiganā, kur priekšā jau bija labs tūkstotis latviešu. Un tā bija pirmā plašāk pieejama latviešu sabiedrība. Protams, pati pirmā plašā latviešu sabiedrība bija Vācijas nometnēs. Tur bija viss, latviešu skolas, teātri un koncerti.

RL: Ko iestudēja nometnes teātrī?

Muižniece: Fišbahā “Veco pilskungu”, “Ķīnas vāzi”. Teātra trupas nodibināja gandrīz vai visās nometnēs, kur bija nonākuši Latvijas teātru aktieri un režisori. Eslingenas nometnē bija Osvalds Uršteins, Mērbekas nometnē Jānis Lejiņš un Kārlis Veics. Šīs teātra trupas apceļoja arī citas nometnes. Tātad mums bija viesizrādes. Gan Eslingenas, gan Mērbekas teātra izrādes bija fantastiskas.

RL: Kāds bija skatuves iekārtojums? Es mēģinu iztēloties bēgļu nometnes teātri tīri vizuāli...

Muižniece: Vienkārši fantastisks, jo bija arī dekoratori.

RL: Jāsāk droši vien ar to, vai bija speciāla skatuve?

Muižniece: Jā. Ne jau tāda kā lielajos teātros, bet kā Latvijas lauku skatuves. Gandrīz katrā nometnē bija lielāka telpa, kur varēja vienā galā iekārtot skatuvi. Dekoratori bija Jānis Kuga, Ēvalds Dajevskis. Fišbahas nometnē Arnolds Sildegs. Gan mūsu aktrises, gan arī citi ļoti veikli pagatavoja tērpus no visneiespējamākajiem materiāliem.

RL: No kā, piemēram?

Muižniece: Piemēram, no maisa vai izpletņu drēbes. Ļoti daudz izpletņu bija sakrituši viskautkur mežos, un izpletņu drēbe, cik es atceros, bija tāda stipra, no tās varēja pagatavot pat hercoga apģērbus!

RL: Un dekorācijas? Tie bija gleznoti foni? Vai bija kaut kādi priekšmeti un rekvizīti?

Muižniece: Visādi priekšmeti, kurus salasīja un pārkrāsoja.

RL: Es tik par to Anšlavu, bet atkal – viņš bija ļoti jauki aprakstījis amerikāņu uzņēmējus, kuri galvoja par pēckara iebraucējiem. Viens lielisks tēls, piemēram, bija Teksasas naftas magnāts romānā “Misters Sorrijs”. Bet tad Anšlava tēls aizbrauc uz to Teksasu un konstatē, ka naftas magnāts ir pilnīgi izputējis, dzīvo treilerī, skatās TV un nepārtraukti dzer stipro alu...

Muižniece: Nu jā, tas ir Anšlavs Eglītis.

RL: Ne jau nu gluži no gaisa viņš to sižetu paņēma, vai ne? Kas bija tie cilvēki, kas par jums galvoja?

Muižniece: Ārkārtīgi dažādi. Bija diezgan daudz lauksaimnieku, kuriem vajadzēja darbaspēku. Noteikti Anšlavam Eglītim bija kāds prototips, pēc kā viņš to visu uzrakstīja. Diezgan daudz latviešu nonāca, piemēram, Ņujorkā, kur strādāja par sētniekiem. Kas par viņiem galvoja, es nezinu, bet kaut kādam galvotājam vajadzēja būt. Tad arī bija tā, ka tie, kas aizbrauca un bija dabūjuši galvojumu, dabūjuši darbu un iedzīvojušies tiktāl, ka viņiem bija savs dzīvoklis, kur apmesties, varēja sākt galvot arī citus. Tad atsevišķās pilsētās savācās diezgan daudz latviešu.

RL: Jūs teicāt, ka tūkstotis jau bija priekšā, kad jūs atbraucāt. Tas bija Mičiganā? Tur aizvien ir liela latviešu diaspora?

Muižniece: Vēl aizvien ir, bet nav vairs tik liela. Pamazām jau izklīda, jauno cilvēku vairs nav tik daudz. Kalamazū ir apmēram simttūkstoš iedzīvotāju, tā ka bija viens brīdis, kad latvieši bija vesels procents pilsētiņas.

RL: Kā jums izdevās tur atvērt Latviešu studiju centru?

Muižniece: Varbūt jāsāk ar to, ka latviešu bērniem un jauniešiem līdz 12. klasei bija latviešu papildskolas, bet ko tālāk? Izveidojām sešu nedēļas nogaļu kursus, pēc tam – “2 x 2” nometnes, kur darbojās veselu nedēļu ar kultūras lektoriem dažādās disciplīnās. Jaunieši sāka domāt: vai nebūtu forši, ja varētu universitātē dabūt kredītus, ieskaites, ko varētu pārcelt uz citām universitātēm? Tā kā Rietummičiganas universitātē (RMU) biju studējusi, kā studente strādājusi Valodu un lingvistikas fakultātes birojā, pazinu tās vadītāju, iedomājāmies, ka varbūt RMU varētu būt viena no vietām, kur to varētu izkārtot, vismaz būtu vērts aprunāties. Ar Valdi Muižnieku, kurš bija ļoti enerģisks, piedalījās dažādās organizācijās, daudzās kļuva par priekšsēdētāju, gājām vispirms uz fakultāti, tad pie dažādiem administratoriem. Valodu fakultātē tai reizē latviešu valodu nevarēja iekļaut, bet mums piedāvāja Kritisko valodu programmu. “Critical Languages programme”, kurā mācīja visādas valodas, kā Brazīlijas portugāļu valodu, ķīniešu valodu, poļu valodu un citas.

RL: Kāpēc critical? Kas tajās ir kritisks?

Muižniece: Tas ir diezgan absurds nosaukums. To tulkojām kā “Mazākumtautību valodas”, bet faktiski kas tad ķīniešu valoda par mazākumtautību valodu? Noskaidrojām, ka latviešu valodu varētu mācīt kā vienu no tām valodām. Lai to izdarītu, bija vajadzīgs kvalificēts mācībspēks. Valdis sazinājās ar baltu filologu Aleksandru Zaubi, kas dzīvoja Čikāgā, – un 1966. gadā viņš kļuva RMU Latviešu studiju programmas pirmo mācībspēku. Pēc gada tas viņam izrādījās par grūtu. Nākamā gada divreizdivi nometnē, kas notika Ņujorkas draudzes nometnē Katskiļos, mani uzaicināja būt par profesora Jāzepa Leļa asistentu “Valodu pudurī”. Skatījos, kā profesors Lelis māca latviešu valodu, un man kā zvīņas nokrita no acīm: pēkšņi sapratu, ka valoda ir kaut kas saprotams. Tur ir sistēma. Tiešām tik vienkārši! Iedomājos, ka Jāzeps Lelis būtu lielisks mācībspēks RMU latviešu valodas studentiem. Viņš piekrita un kļuva par RMU Latviešu vasaras programmas izveidotāju un vadītāju no 1968. līdz 1989. gadam.

Man pašai latviešu valodā daudz kas nebija bijis sevišķi skaidrs. Reiz baltu filoloģe Rasma Sināte man teica: “Kā jūs varat mācīt latviešu valodu, ja jūs neprotat daudzskaitļa otrās personas galotnes?” Toreiz mācīju latviešu skolā latviešu valodu mazajiem bērniem un zināju, ka tās galotnes neprotu. Toreiz jau rakstīju Jaunajai Gaitai, bet tur vienmēr bija korektors, kas salaboja aplamās galotnes. Es Rasmai Sinātei teicu: “Tad iemāciet man!” Norunājām, ka mācīšos pie viņas neklātienē. Viņa dzīvoja Detroitā, un mēs divos gados izņēmām cauri visu Latvijas ģimnāzijas otrās, trešās, ceturtās un piektās klases latviešu valodas un literatūras programmu.

RL: Neklātienē. Kā tas ir? Vēstulēs?

Muižniece: Jā. Viņa sēž Detroitā un man uzdod, ko lasīt un ko rakstīt, un ko aizsūtīt. Starplaikā ieguvu arī doktora grādu valodniecībā Mičiganas Universitātē Anārborā.

RL: Tas bija par tām bēru dziesmām?

Muižniece: Jā. Un tad jaunieši sāka prasīt, vai nevarētu kaut kā to programmu dabūt uz veselu akadēmisko gadu, ne tikai vasarās. Tad jau universitātē bijām sevi pierādījuši un panācām, ka RMU Latviešu studiju programma kļuva par vienu no piecām RMU Valodu fakultātes valodām. No 1981. līdz 1993. gadam bija gan vasaras programma, gan arī akadēmiskā gada programma. Par latviešu sabiedrības līdzekļiem netālu no universitātes uzcēla latviešu studentu kopmītni ar plašu bibliotēku un sanāksmju telpu, ko sākumā sauca par Jāņa Riekstiņa centru, vēlāk par Latviešu studiju centru.

RL: Un, piemēram, mācību materiāli?

Muižniece: Mācību materiāli bija jāgatavo pašiem. Valodas mācībai mums jau bija Endzelīna gramatika, tas ir mūsu pamats. To mēs savām vajadzībām pielāgojām ar tā saucamo strukturālo metodi, lai padarītu gramatikas aprakstu saprotamāku.

RL: Vai tajā laikā jau pienāca ziņas, kā latviešu valoda mainījās Padomju Latvijā? Piemēram, mīkstinātais “ŗ” pazuda, bet jūs to turpinājāt lietot.

Muižniece: Mēs turpinājām lietot, jo mums bija daudz vieglāk izskaidrot plato un šauro “e” sakarā ar mīkstinājumiem, ieskaitot “ŗ”. Tagad jau vispār vairāk orientējamies uz rakstīto nekā runāto. Paskatāmies, kā ir uzrakstīts, un no tā izejam. Ja redzi to ļipiņu zem “ļ” vai “ŗ”, zini, ka pirms tam būs šaurais “e”.

RL: Vai tad, kad jūs pirmoreiz apciemojāt Latviju, cilvēki jau runāja citādā latviešu valodā, nekā jūs bijāt pieradusi dzirdēt?

Muižniece: Vārdu krājums bija pienācis klāt. Vēl aizvien ir vārdi, ko es nesaprotu. Droši vien no krievu valodas.

RL: Starp citu, vai jūs pievērsāties arī literatūrai savā programmā?

Muižniece: Jā, mūsu latviešu valodas programma bija līdzvērtīga spāņu, vācu vai franču valodas programmām ar valodas, literatūras, dzīves un kultūras kursiem. Pēdējā mācījām arī “veco” literatūru, sākot ar tēvreizēm, Manceli, Stenderu u.c, latviešu valodas vēsturi, folkloru, aicinājām vieslektorus runāt par latviešu mūziku, mākslu, arhitektūru. Programmu papildinājām ar Latvijas vēstures kursu, ko mācīt reizi nedēļā brauca vieslektors profesors Jānis Peniķis no Indiānas pavalsts.

RL: Ko jūs mācījāt no literatūras?

Muižniece: Visu! Pirmajā kursā klasisko literatūru, sākot ar Raini. Pēc tam jau Brigaderi un Jaunsudrabiņu, Blaumani. Tas posms bija obligāts visiem. Tālākais katru semestri mainījās: varēja būt literatūra pēc Otrā pasaules kara vai literatūra Padomju Latvijā, ko vienkārši saucām “Latvijā”. Negribējām lietot vārdu “Padomju” vai “okupētajā”. Gribējām uzsvērt to, ka Latvijā arī ir literatūra, un bija viens semestra kurss arī par to. Vēl bija kursi “Latviešu novele”, “Latviešu romāns”, “Elles ķēķis” un citi, tie gadu no gada mainījās.

RL: Ļoti interesanti, jūs kādā intervijā teicāt, ka jūs nenodalāt šejienes tā posma latviešu literatūru no trimdas literatūras – ka tas esot viens liels kopums.

Muižniece: Jā, ir viena liela latviešu literatūra, kas vienu laiku bija šķirta. Bet bija teiciens: kaut šķirta, tomēr nešķirama.

RL: Runājot par nešķiršanos, grāmatā “Melita Rīgā”⁴ bija moments, kur rīdzinieks Karga jums raksta uz papīra, lai kaimiņi stučītāji nedzird, kādu trimdas autoru literatūras sarakstu viņš vēlas, lai jūs viņam atsūtītu. Tad es iedomājos par atgriezenisko saikni. Jūs jau nesūtījāt neko uz Rīgu no trimdas literatūras?

Muižniece: Nē. Jo nebija jau vērts sūtīt pa pastu. Dažs labs bija mēģinājis, un sūtījums vēlāk atradās kaut kādos specfondos. Mēs nogādājām vienkārši vedot. Man arī bija koferī Jaunās Gaitas un kāda grāmata.

RL: Izklausās pēc bīstamas operācijas. Tas nevarēja sagādāt problēmas saņēmējiem?

Muižniece: Es nezinu, kas tas bija par risku, jo nezinu, kurš veda ko un kam. Esmu lasījusi, ka ir bijušas nepatikšanas un ka cilvēki izsaukti uz pārrunām.

RL: Būtu interesanti uzzināt, kā šādā šķirtā stāvoklī viena literārās tradīcijas puse barojas no otras.

Muižniece: Šķirta tajā ziņā, ka mēs no Latvijas varējām dabūt visu ko. Otrā virzienā – ne. Un līdz ar to mēs – tie, kas interesējās, – varējām ļoti labi orientēties, kas notiek Latvijā. Ļoti labi iepazīties, teiksim, ar Vizmas Belševicas, Regīnas Ezeras, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Zigmunda Skujiņa darbiem. Turpretim Latvijā ļoti minimāli nonāca tas, ko rakstīja ārpusē.

RL: Vai saskaršanās ar Padomju Latvijā tapušo literatūru jūs mazliet sagatavoja tam, kāda būs Rīga, kurā jūs ieradāties?

Muižniece: Tās ir divas dažādas lietas. Bija divas, varbūt pat trīs Rīgas. Viena ir, kad tu satiec savus radus, ko neesi 30 gadus redzējis, tie ir mīļi, un tā ir ģimene. Un tad ir šie kultūras cilvēki, kurus tev paveicas satikt tāpēc, ka jums ir kopīgi draugi, vai tāpēc, ka tavi radi viņus pazīst. Un tad ir politiskā vide, kas ir kaut kas atkal cits. Un tad tu izej Rīgas ielās, un tur runā krievu valodā, kuru tu nesaproti. Un kas tā Rīga ir tad? Diezgan noplukusi tomēr tajā laikā. Tas viss kopā, bet beigu sajūta bija tāda, ka nu beidzot es zinu, kur es piederos, un tas ir šeit. Par spīti divām pēdējām Rīgām.

RL: Un kā bija jūsu bērniem?

Muižniece: Zintis teica: “Rīga ir maza, bet skaista.” Sarma līdz tam pa starpām tarkšķēja angliski, bet pēc tam... Viņa gan to neteica skaļi, bet es domāju, ka tas viņu pagrieza kaut kādā Latvijas virzienā.

RL: Jūs tik spilgti aprakstījāt to pilnīgi absurdo pieņemšanu, kur jums visiem bija jāpasniedz sarkanas neļķes...

Muižniece: Tas patiešām tā notika! Kā jau jūs minējāt, grāmatā ir arī lietas, kas īstenībā tādā veidā nenotika, bet ne tās neļķes. Mūsu grupas vadītāja stāvēja autobusa durvīs ar neļķēm un deva, un lika: un šo jūs dosiet Danāsam. Es vēlāk skatījos internetā, vai bija tiešām kāds Danāss vai nebija, un atradās kaut kāds Danāss.

RL: Jūs bijāt ļoti korekta, aprakstot to, kā tajā pasākumā izpildījās Harijs Liepiņš. Mani joprojām māc ziņkāre, ko tad viņš tur tādu sadarīja tajā sarīkojumā?

Muižniece: Izrādījās, ka viens no grupas cilvēkiem arī bija studējis aktiermākslu, un kādās studijās viņi bija bijuši kopā. Liepiņu nosēdināja galda galā, goda vietā, blakus tam Jurītim no Kanādas, un viņi abi divi tur cilāja glāzītes, pārējos ignorējot. Tomēr bija paredzēts, ka goda viesim ir mūs jāuzjautrina. Viņš skaitīja dažus dzejoļus. Tos, ko nezināju, tos nezināju, bet vienu, ko zināju, to viņš norunāja saviem vārdiem. Ne jau tā, ka pavisam greizi, bet drusku kaut ko pieliekot. Kā jau vienmēr gadās, kad visu neatceries. Es laikam tā drusku zobgalīgi to uzrakstīju.

RL: Uz kurieni tad viņi jūs katru dienu vadāja tūrisma grupās?

Muižniece: Man faktiski ir divi stāsti. Viens ir tas, ko uzrakstīju Melitas piezīmēs, un tad ir otrs, kas pa īstam notika.

RL: To jau arī gribas zināt.

Muižniece: Mēs nevarējām būt droši, ka mūs kaut kādā brīdī neaptur un neatņem visu, kas ir somā. Rakstīju piezīmes, bet ļoti minimālas. Teiksim, ekskursija tikos un tikos uz turieni un turieni. Braucām uz “Sēnīti”, uz Brīvdabas muzeju. Uz Salacgrīvu, uz “Jūras pērli”, Krimuldu, Meža kapiem un citur. Saruna, kas notika orientācijas sanāksmē ar to Intūrista jaunkundzi, kā es viņu nosaucu un ko aprakstīju “Melitā”, bija pilnīgi reāla. Mūsu grupas cilvēki, kas bija lielākoties pensionāri no Kanādas, saka: “Vai mēs uz Brīvdabas muzeju nevaram paši braukt?” – “Nevarat, tas ir ārpus Rīgas robežām.” – “Bet Rīgas robežas nupat pirms divām dienām pārcēla!” Un tiešām tā bija. Intūrista dāma to nebija pamanījusi. Ar katru jautājumu viņa kļuva dusmīgāka un dusmīgāka.

RL: Kā tad jūs beigās nokļuvāt Brīvdabas muzejā?

Muižniece: Jābrauc bija ar autobusu, bet es toreiz izspruku. Mēs ar bērniem aizgājām uz baletu “Sprīdītis” operā. Autobuss uz Brīvdabas muzeju atgāja tā, ka mēs nevarējām visu baletu noskatīties. Nododam mēteļus garderobē un sakām, ka nevaram palikt visu laiku, jo mums jābrauc uz Brīvdabas muzeju. Bet man ar bērniem ir sarunāts, ka viņi brauks uz muzeju, bet es pie viena no Kargām. Karga ir tāds salikts tēls, patiesībā gandrīz visi, ko toreiz satiku. Interesanti cilvēki, ieskaitot manu brālēnu. Pienāk brīdis, kad bērniem jāiet uz autobusu, bet es pa operas apstādījumiem eju uz trolejbusu. Nabaga bērni, viņiem prasa: kur tad māte? Un es nezinu, ko viņi atbildēja. Bija vairākas tādas reizes, kad nebiju godīga pret saviem bērniem.

RL: Es ceru, ka viņi to neņēma ļaunā.

Muižniece: Nu jā, Sarmai palika 14 gadi tajā dienā, kad ielidojām Rīgā. Zintim bija sešpadsmit.

RL: Vai to Rīgu, uz kuru jūs pārbraucāt, bija tikpat viegli mīlēt kā pirmskara Rīgu, no kuras aizbraucāt?

Muižniece: Bija ļoti jocīga sajūta, kad sapratu, ka tolaik, 70. gados, tur nevarētu dzīvot. Tajā pašā laikā sapratu, ka te piederu.

RL: Nevarētu dzīvot – kāpēc? Tāpēc, ka jums nebija tās “ārējās čaulas”, kā Karga teica?

Muižniece: Es vienkārši netiktu galā ar sistēmu, es to galīgi nepazinu.

RL: Kā jūsu bērni sevi šeit izklaidēja?

Muižniece: Mēs visi braucām uz tām ekskursijām. Mani radi arī mēģināja sarunāt kādus viņu vecuma cilvēkus, ar kuriem varbūt varētu kaut kur aiziet un parunāt, bet tas kaut kā īsti neizdevās. Satika dažus jauniešus, bet bērni sevišķi sajūsmināti nebija. Vienkārši esot bijis diezgan grūti sarunāties.

RL: Grāmatā skaisti aprakstīts, kā Melita stāv uz Pontonu tilta un sarunājas ar Rīgu, un prasa, vai Rīga viņu pieņems. Un Rīga pēc nelielas tielēšanās saka Melitai: nu nāc jau, nāc! Pieņemšu un samīļošu. Tas bija skaisti. Kā bija nākamreiz, kad atgriezāties jau brīvā Latvijā, Rīgā?

Muižniece: Tas bija 90. gadā.

RL: Ko tad Rīga jums teica?

Muižniece: Tad es Rīgā biju ļoti minimāli, mani uzaicināja lasīt lekcijas “2 x 2” nometnē Madlienā, es pirms un pēc nometnes paliku pie brālēna, kurš dzīvoja Lielupē. Brālēns mani aizveda līdz busam, kas veda uz Madlienu, tur bija tā nedēļa, tad atgriezos Lielupē. Tad brālēna dēls piezvanīja un prasīja: vai negribi braukt uz Kurzemi? Es teicu: jā, bet vai tad es tā drīkstu braukt? Un viņš saka: kāpēc lai tu nedrīkstētu braukt? Ir 90. gads! Un es teicu – jā! Iedomājos, ka varbūt man nevajadzētu braukt ar savām Amerikas drēbēm. Jautāju Mirdzai, brālēna sievai, vai viņa neiedos man kaut ko, bet Mirdziņa saka: Lalitiņ, tu vari vilkt mugurā, ko tu gribi, tūliņ pateiks, ka tu neesi no šejienes. Pirmo reizi dabūju arī Latvijā piesēsties pie auto stūres.

RL: Gribētos vēl drusku vairāk dzirdēt par 70. gadu Rīgu. Jūs tiešām pavadīja deviņi čekisti? Tad jau nudien, kā jūs rakstījāt, nav brīnums, ka valstī darbaspēka trūkums.

Muižniece: Nebija jau gluži deviņi.

RL: Es mēģināju skaitīt, man sanāca deviņi, augšā sēdēja vēl daži.

Muižniece: Ā, nu bija arī tie, kas tajā “aprunāšanās istabā”. Bet visu laiku kāds bija uz pēdām. Pamet tik aci, un atkal jau kāds stāv pelēkā mētelī ar portfelīti blakām. Un tad pēc kāda laika tev jau sāk rādīties; varbūt daži no tiem bija kārtīgi ierēdņi, kas gāja garām.

RL: Tas, protams, palīdz saprast, kādēļ, piemēram, attiecības daudzdzīvokļu namos bija tik neuzticības pilnas. Sakiet, vai kaut kas no tā joprojām ir saglabājies?

Muižniece: Es domāju, jau kļūst mazāk. Es gan nedzīvoju daudzdzīvokļu mājā, tā ka to neesmu piedzīvojusi, bet to, ka sevišķi pirmajos gados cilvēki tā īsti neuzticējās cits citam, bija piesardzīgi, to es jutu. Vēl tagad notiek tā, ka es iepazīstos ar cilvēkiem, kas man liekas interesanti un jauki, un tad runājos ar kādu citu, kurš pēkšņi saka: “Nu, bet tu zini, kas viņi bija padomju laikā?” Es saku: “Nezinu.” Un tad pasaka kaut ko negatīvu. Nepasaka jau līdz galam, kāpēc, kas un kā, un man ir sevī jāpadomā: pagaidi, uz ko man ir jāklausās tagad? Uz to, kā es jūtos pret to cilvēku, vai uz to, ko otrs saka? Un vai tiešām tā ir?

RL: Tā ir dilemma.

Muižniece: Jā. Un es nevaru teikt, ka esmu ļoti spējīga izprast cilvēkus. Es, piemēram, nevarētu pateikt, kas jūs tādi un ko jūs darījāt padomju laikā.

RL: Jā, man arī ir vairāki paziņas, ar kuriem padomju laikā neviens negribēja pīties, jo zināja, ka tie stučī. Pinās jau šā vai tā, jo tiem pieturējās nauda. Tikai runāja ļoti piesardzīgi. Bet tagad viņi šķiet gluži normāli, nereti – talantīgi cilvēki. Neesmu līdz galam ticis skaidrībā, ko darīt šādā gadījumā. Nevar jau teikt, ka tas, kas bija kādreiz, nekristu nekādā svarā. Kā jums šķiet?

Muižniece: Ja tu skaidri zini, kas bija kādreiz, tad tā ir viena lieta. Ja tu skaidri zini, tad ir jāsver, bet, ja tu skaidri nezini – ja viens tev tikai tā saka un tu tiešām nezini –, tas ir citādāk.

RL: Jums ir gadījies, ka jūs droši zināt, ka tur kaut kas netīrs bijis?

Muižniece: Nē, es skaidri nekad neko nezinu, jo šeit nebiju. Es nevaru pateikt skaidri, kas notika. Piemēram, bija Imants Lešinskis, kuram bija visādi amati. Tad viņš pārbrauca uz Ameriku, pārbēga un sāka rakstīt trimdas avīzēs par Latvijas kultūras cilvēkiem, par dzejniekiem, ka tie visi bijuši saistīti ar čeku.

RL: Jā, nezin kāpēc tieši literātu bija ļoti liels īpatsvars. Savādi.

Muižniece: Bija cilvēki, kas viņam noticēja. Un, vai tā bija, kā viņš raksta, vai tā nebija, es to nezinu. Un tagad tas jūsu jautājums: kā tu tagad ar šito tiec galā? Tas, ko jūs sakāt, – es skaidri zinu, ko pats esmu piedzīvojis, – tā ir viena lieta, bet ko tev viens bijušais čekists saka...

RL: Runājot par tikšanu galā. Ņemot vērā, ka jūsu dzīvi ļoti būtiski ietekmēja un dažādos veidos satricināja citu cilvēku ciniskā un nežēlīgā rīcība – vai jums ir bijis jāatrisina tas, ka cilvēks var būt tik ārkārtīgi ļauns?

Muižniece: Cilvēki, kas bijuši ārkārtīgi ļauni pret mani, respektīvi, tie, kas atņēma man tēvu, tos es neesmu satikusi, un tos man būtu ļoti grūti pieņemt. Bet citādi man laikam vienkārši ir tāda pieeja dzīvē, pieņemt, ka cilvēks nebūs ļauns. Un, ja viņš pierāda, ka tomēr ir, – nu, tad ir jāatkāpjas un jāsaka: pasaule ir pilna ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

RL: To jums, jūsuprāt, iemācīja vecāki?

Muižniece: Nē, es domāju, ka ne.

RL: Kā jūs sarežģītās situācijās izšķiraties, kas ir labs un kas nav?

Muižniece: Man liekas, man nav bijušas tādas krīzes situācijas. Tieši tādas, kad man būtu jāizšķiras, tādas dramatiskas situācijas.

RL: Viss ir bijis diezgan skaidrs, jūs gribat teikt?

Muižniece: Mani liktenis nav iesviedis situācijā, kur man tā jāizšķiras. Jeb es nepareizi sapratu.

RL: Es domāju, jūs pareizi sapratāt.

Muižniece: Fotogrāfe mūs tikai fotografē un fotografē.

RL: Jā. Un ļoti smalkjūtīgi to dara. Paldies jums, Lalita, par sarunu!

Fotogrāfe: Es nedrīkstētu iejaukties, bet vai esat dzirdējuši, ka fotogrāfam jābūt kā mušai uz sienas?

Muižniece: Jā. Un es tik skatos, vai jūs pa to sienu tiksit augšā?