Galvenais, vajag knibināties

Parunāsim par visagrākajām atmiņām, kas jums ir par jūsu ģimeni, tuvāko apkaimi un mājām.

Nezinu, ko teikt. Tas nu ir grūts jautājums. Man ir daudz atmiņu, visādi sīkumi un krikumi.

Pavaicāšu, kur jūs Fārrokavejā dzīvojāt, vai tas bija...?

Esmu dzimis kaut kur Ņujorkā, taču neko neatceros, atceros tikai Fārrokaveju, un vēl mēs, atceros, kādu gadu vai pusgadu, vai vasaru nodzīvojām vietā, kuru sauca Boldvina, Longailendā. Un tad, kādu laiku pēc Fārrokavejas, mēs padzīvojām Sīdarhērstā, bet tad man jau bija deviņi vai vienpadsmit gadi. Pēc tam mēs atkal atgriezāmies Fārrokavejā. Tāda apmēram tā ģeogrāfija.

Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

Manam tēvam bija dažādas darbavietas un dažādi darbi. Visagrākais... Viņš, man liekas, nebija sevišķi veiksmīgs. Nezinu. Nu, sākumā. Atceros, ka kādu laiku viņš izplatīja Whiz produktus, tās bija kaut kādas lietiņas automašīnām, aksesuāri. Mums bija pilna garāža ar visvisādiem “viziem” – tas bija apmēram tas pats, kas Simoniz. Pēc tam viņš bija ķīmiskajā tīrīšanā. Viņam Ņujorkā bija ķīmisko tīrītavu ķēde, ko sauca Sanis Cleaners, kas viņam piederēja kopā ar cilvēku, uzvārdā Brokmans. Un tad viņš metās formastērpu biznesā.

Kāda bija viņa izglītība, vai tas jums ir aizķēries atmiņā?

To es lāgā nezinu. Droši vien parastā vidusskola. Pēc tam viņš iestājās kaut kādā medicīnas skolā, homeopātijas institūtā vai tamlīdzīgi. Tā bija tāda dīvaina medicīna. Bet, cik nu es to stāstu zinu, un diez cik labi to nezinu, viņam bija maz naudas, tāpēc viņš dzīvoja tādā mājā, kur visi bija ļoti nabadzīgi, un viņš mēģināja viņiem palīdzēt, un tas pajuka. Sanāca tā, ka viņš pameta medicīnas studijas.

Un jūsu māte? 

Viņai bija smalka izglītība. Viņa bija samērā veiksmīga cilvēka meita. Mācījusies ētiskās kultūras skolā, un tā, pēc visa spriežot, bija viņu diezgan spēcīgi ietekmējusi.

Tātad, ja es pareizi sapratu, jūsu tēvu interesēja zinātne. Kā tas izpaudās?

Nu, abi šie stāsti, cik man zināms, ir leģenda, tomēr stāsts ir tāds, ka pirms manas piedzimšanas viņš bija manai mātei teicis: “Ja būs puika, viņš būs zinātnieks.” Taču, vai tā tiešām bija, jums būtu jāprasa mātei. Nezinu, vai esmu šo stāstu pareizi iegaumējis. Un otra leģenda ir tāda, ka tajā laikā, kad biju ļoti mazs, viņš aizbraucis uz firmu, kas ražoja vannasistabas flīzes, un atvedis daudz vecu, nepārdotu flīzīšu. Tad viņš mēdzis tās salikt uz mana augstā krēsliņa stāvus garā rindā – tā, kā liek domino kauliņus. Kad mēs bijām to visu sagatavojuši, es drīkstēju pagrūst malējo flīzīti, un viss būvējums sagāzās. Mums bija tāda spēle. Bet tas jums, protams, jāpārjautā manai mātei, jo es precīzi neatceros. Viņš teicis: “Tagad noliksim balto, tagad zilo, tagad balto, tagad zilo.” Es dažreiz gribēju nolikt divas zilās blakus, bet viņš teica: “Nē, nē, te jābūt baltajai.” Māte stāstīja, ka viņa teikusi: “Ļauj taču bērnam nolikt zilo!” Viņš atbildējis: “Nē, mums jāpanāk, lai viņš saprot atkārtojuma ideju.” Pēc necik ilga laika es spēju tikt galā ar ārkārtīgi sarežģītām shēmām – tas ir, kad skatījos, kā tas notiek: divas zilās, baltā, brūnā, divas baltās, divas zilās, baltā... Tātad viņš bija maksimāli agri iesācis ar to, ko viņš sauca par tādu kā matemātikas ēnu. Viņš vienmēr spēlēja spēles un stāstīja man visu ko tādu, par ko viņam bija skaidrs, ka tas saistīts ar zinātni.

Kā jums bija ar grāmatām? Vai viņam mājās bija grāmatas?

Tēvam bija grāmatas. Tās nebija zinātniskas grāmatas ierastajā izpratnē. Viņam bija grāmatas – es tagad sadzejoju, bet apmēram ar tādiem nosaukumiem kā “Dēmoni, zāles un ārsti” vai “Cilvēki, ārstniecība”. Jūs saprotat, par ko ir runa. Tāda līmeņa grāmatas. 11 vai 12 gadu vecumā es bēniņos atradu mātes vai tantes skolas laika algebras grāmatu un sāku to studēt. Tātad grāmatas bija.  

Kā jums gāja skolā? Vai kaut kas no tā jums ir aizķēries atmiņā?

Atceros, ka skolā man bija tīri labas sekmes, noteikti virs caurmēra, bet aritmētikā gāja ļoti viegli. Pārāk viegli. Piemēram, kad man bija 10 vai 11 gadi, mana iepriekšējā skolotāja kādu dienu izsauca mani no klases uz iepriekšējo klasi, kurā biju gājis, lai es skolēniem izskaidrotu atņemšanu. Biju izgudrojis (tā viņi apgalvo) labāku atņemšanas paņēmienu nekā tas, ko parasti lietoja, un viņai tas bija iepaticies. Pa šo laiku viņa bija to aizmirsusi un mani izsauca no klases to izskaidrot. Visi apgalvo, ka es esot to izgudrojis, taču es tam neticu. Gan jau es šo atņemšanas paņēmienu biju iemācījies Fārrokavejas skolā, bet Sīdarhērstas skolā izmantoja citu, ne tik labu metodi. Es biju sācis atņemamo desmitu paturēt prātā, tāpat kā dara saskaitīšanā: viņi samazināja augšējo skaitli par vienu, turpretī es par vienu palielināju apakšējo. Lai vai kā, pamatskolā jau biju izslavēts par tādu kā aritmētikas brīnumbērnu.

Tad jau Sīdarhērstas periods laikam bija ļoti ražīgs.

Jā, tajā laikā es tā īsti sāku mainīties. Man pat agrāk, vēl Fārrokavejā, bija jaunā ķīmiķa komplekts. Tēvs bija uzdāvinājis dzimšanas dienā. Taču tas bija par agru. Es šo to pamēģināju, un sanāca daudz tuvāko māju bērnu, un es viņiem to ķīmiķa komplektu parādīju. Tie bija lielie zēni, un viņi, man diezgan bezpalīdzīgi noskatoties, iznesa to kasti ārā un sajauca visu kopā, izlēja uz ietves un mēģināja pielaist uguni. Es stāvēju pa lielu gabalu, jo man bija bail, ka sprāgs. Tur bija daudz ūdens, skaidrs, ka nekas neuzsprāga, tomēr es vēl aizvien atceros, ka sajauktais šķidrums bija brūngans un meta burbuļus. Bet man nelikās, ka tā vajag darīt. Ne jau tam ķīmiķa komplekts bija domāts. Es pats tā nespēlējos. Ar zinātniskām lietām nekad nespēlējos haotiski. Labi sapratu, ka to patiesais vērtīgums ir kaut ko uzmanīgi darīt un skatīties, kas notiek, un tas bija īsts baudījums. Tas bija to vērts. Un šī izdarīšanās bija vienkārši šausmīga, dumja uzvedība. Taču es toreiz biju par mazu, lai gribētu dabūt jaunu komplektu vai kaut ko ar to darītu. Tajā laikā es tikai spēlējos. Turpretī Sīdarhērstā es jau apzināti sāku interesēties par zinātni un drīz vien jau darīju visu ko. 

Varbūt tagad mēs varētu turpināt sarunu par vidusskolas laiku, ja esat gatavs. Es jūs nesteidzinu.

Lai notiek. Esmu gatavs.

Tas būtu apmēram 1931. gadā?

Tā gan. Vispirms es atklāju, ka algebras stundas man ir pilnīgi neizturamas. Tas bija drausmīgi garlaicīgi. Es, galu galā, rēķināju vienādojumus ar četriem nezināmajiem un visvisādus dullus funktierus, bet viņi mācījās x + 2 = 6 un atņēma 2 no vienādojuma abām pusēm. Es jau zināju atbildes, pirms viņi bija sākuši rakstīt tos vienādojumus. Tas bija vienkārši drausmīgi. Es to pacietu veselu semestri, gandrīz pusgadu, jo biju ļoti kautrīgs. Nevarēju tā pieskriet klāt un pateikt: “Klau, es visu šito zinu!” Tomēr beigu beigās biju spiests to izdarīt. Es skolotājam teicu: “Tas ir šausmīgi, es neko neiemācos.” Mani aizsūtīja pie galvenā matemātiķa Ogsberija, saukta par Dzelzs Hercogu, jo viņš vēl bija arī uzvedības pārzinis, tā ka uz viņa kabinetu es devos ar zināmu godbijību un bailēm. Viņš bija ļoti nepatīkams tips kaut kādā ziņā, patiesībā ļoti lādzīgs, bet visi puikas domāja citādi. Tātad es iegāju iekšā un izklāstīju savu bēdu. “Ak tā,” viņš teica, “ak tad tev algebra šķiet pārāk vienkārša? Labs ir. Es tev iedošu uzdevumu. Apsēdies te pie galda un risini. Kad būsi atrisinājis, es paskatīšos un nolemšu, ko darīt.” To uzdevumu viņš izdomāja pats: vienkāršot kaut ko sarežģītu un izrēķināt x. Nujā, un tā nolāpītā padarīšana izrādījās kvadrātvienādojums. Es kvadrātvienādojumus nepratu risināt un darīju visu iespējamo – sadalīt x, pārnest otrā pusē, ko tikai es nedarīju. Neparko nespēju saprast, kā lai to rupucību atrisina, plosījos nosvīdis, bet uz riņķi vien. Viņš teica: “Nesteidzies!” To es atceros. Tas bija ļoti dramatiski. Tad viņš pārlaida acis tiem papīriem, kas bija aprakstīti no viena gala līdz otram, no abām pusēm. Es nešaubījos, ka mani nosūtīs atpakaļ uz pirmo klasi, bet viņš pateica: “Nē, tu vari iet uz otro klasi.” Droši vien bija ieraudzījis, ka daži soļi ir pareizi, ka es vienkārši esmu iesprūdis, un tā jau arī bija.

Vidusskolas laikā man bija vēl šis tas. Mēs ar manu draugu Mortneru dažas pirmās dienas bijām aizgājuši uz ģeometriju. Mēs bijām dzirdējuši – tēvs man bija stāstījis –, ka nav iespējams sadalīt leņķi trīs vienādās daļās. Un to, ka tas nav iespējams, es pateicu Mortneram vai varbūt Mortners man; mēs nolēmām tomēr pamēģināt. Sākām prātot, kā sadalīt to leņķi trīs vienādās daļās. Nu, mēs zinājām, ka uz pusēm leņķi var sadalīt, sadalot uz pusēm hordu, kas veido vienādsānu trijstūra pamatu, un aplami nospriedām, ka uzdevums ir sadalīt trijās vienādās daļās šo līniju, kas ir tieši pretī leņķim. Bijām pārmetušies uz līnijas dalīšanu trīs vienādās daļās. Ir saprotams? Jūs iztēlojaties.

Jā, es vizualizēju.

Jā, bet nav jau tā, ka, sadalot trijās vienādās daļās taisno līniju, tu sadali trijās daļās leņķi, – tikai mēs to nepamanījām. Mēs bijām uzdevumu pārvērtuši par līnijas sadalīšanu vienādās daļās. Tad mēs sākām risināt un eksperimentēt un atklājām – empīriski, zīmējot –, ka, iezīmējot vienādmalu trijstūrī trīs augstumus, punkts, kurā tie sastopas, – vienādmalu trijstūra centrs – ir trešdaļa no augstuma. Tad mēs uz lielas rūtiņu papīra lapas ļoti rūpīgi uzzīmējām vienādmalu trijstūri, ļoti rūpīgi to izmērījām, un kā tad – tā ir trešdaļa no augstuma. Pierādīt mēs to nespējām, taču zinājām, ka tā ir trešdaļa no augstuma. Tādējādi mums bija risinājums, tikai vajadzēja īstajā vietā uzkonstruēt vienādmalu trijstūri, un tad šī līnija būs augstums. Tātad vajadzēja tikai – mēs domājām – izveidot vienādmalu trijstūri ar šādu augstumu. Līdz tam mēs nonācām vienas vai divu dienu laikā. Tas ir iespējams, protams. Beigās mēs to uztaisījām. Taisīdami mēs domājām: mēs te braukājam ar divriteņiem, bet, mammīt mīļo, tas taču būs avīzēs! Nu, divi vidusskolnieki, kuri tik tikko sākuši mācīties ģeometriju, atrisinājuši leņķa sadalīšanu trīs vienādās daļās! Varen aizraujoša nedēļa. Tad notika šitā. Es aizbraucu mājās, sēdēju un zīmēju – nu, funktierēju visādas konstrukcijas leņķiem, lai labi izskatās. Tad es teicu: bet kā ar platleņķiem? Uztaisīju ļoti platu leņķi un uz papīra izgāju cauri visai tai uzbūvei, un skatījos uz leņķiem, un tas galīgi nebija labi. Tad pēkšņi es sapratu – ak šausmas! –, ka mēs nebūt nebijām sadalījuši leņķi trīs vienādās daļās. Taču, protams, bijām daudz iemācījušies par ģeometriju. Tā vajag mācīties, ka es jums saku.

Ar ko vēl jūs nodarbojāties, izņemot zinātni un skolu?

Ne ar ko. Sports mani neinteresēja. Man nepadevās rakstīšana un zīmēšana. Man nebija nekādu vaļasprieku. Mans vaļasprieks bija knibināties ap zinātni. Ne jau visu laiku es to darīju, es skraidīju ar puikām pa ielu, vienā laidā tarkšķēdams, runādams par pasauli vai vienalga ko, vai grozījos gar bodi un dzēru limonādi. Taču nekādu citu interešu man tajā laikā nebija. Es laboju radioaparātus, bet tas bija tiešā veidā saistīts ar manu laboratoriju un manām ierīcēm. Viss ar to bija saistīts. Jā, es laboju radioaparātus. Tas laikam bija vidusskolas otrajā klasē. Bija Lielās depresijas periods, un neviens nevarēja atļauties nest radioaparātus labot pie īsta meistara. Cilvēki atklāja, ka tos var salabot tāds jauns puišelis kā es. Pirmā to izdarīja mana tante, kura pārvaldīja viesnīcu, kūrorta viesnīcu. Kādu dienu viņa man piezvanīja un teica, ka viņai salūzis radioaparāts. Es teicu: “Bet es taču esmu tikai puišelis!” – “Nekas,” viņa attrauca, “mēs no uzticama cilvēka esam sapratuši, ka tu šo to sajēdz. Varbūt gribi pamēģināt salabot mūsu radio?” – “Labi, mēģināšu,” es atbildēju. Viņi vēl šobaltdien par to smejas, jo “puišelis” ieradās ar lielu skrūvgriezi, kas rēgojās ārā no kabatas. Es piegāju pie tā radioaparāta un drīz vien atklāju, ka ieslēgšanas poga neiet, kā nākas: tā slīdēja ap asi. Tā es sekmīgi salaboju savu pirmo radio. Ar šiem darbiņiem man veicās – bezmaz šķita, ka man sagatavots skrejceļš. Kad piezvanīja nākamais cilvēks, tur vajadzēja tikai salabot kontaktdakšu. Jūs saprotat? Tie darbiņi pamazām kļuva sarežģītāki tieši pareizajā secībā. Citādi es varbūt pašā sākumā būtu zaudējis dūšu. Es uzliku jaunu antenu. Nu, tur taču bija jākāpj uz jumta! Māte bija šausmās – kādu dienu viņa, nākdama mājās, redz mani kāpjam uz sveša jumta. Taču pamazām es tiku pie aizvien grūtākiem darbiņiem, jo tas nāca ausīs mātes draudzenēm un tā joprojām. Un visbeidzot mani sauca labot radioaparātus cilvēki, kas nebija mūsu ģimenes locekļi. Vienu no viņiem es sevišķi labi atceros. Viņam bija ar mašīnu jāatbrauc man pakaļ, lai aizvestu mani uz viņa mājām. Viņš bija acīmredzami nabadzīgs. Tā mašīna bija galīga grabaža. Mēs iekāpjam mašīnā, un viņš saka: “Tu taču esi vēl bērns, kā tu taisies salabot...?” “Vēl bērns”, visu laiku to penterē, jā? Es jutos riebīgi, bet nekas jau nebija iesākams. Beidzot mēs esam aizbraukuši uz tām mājām ar radio. “Kas tad radioaparātam noticis?” es jautāju. “Nu, ieslēdzot ir troksnis, bet pēc tam troksnis apklust un viss ir kārtībā.” Es domāju: “Kā viņš var uztraukties par nieka troksni, ja viņam vispār nav naudas?” Es ieslēdzu – un tas troksnis bija asinis stindzinošs, kaut kas drausmīgs! Pēc tam tas beidzas un viss skan normāli. Es sāku staigāt šurpu turpu un domāt: kā var būt troksnis, kas pazūd? Kaut kas laika gaitā mainās. Tātad kaut kas uzsilst ātrāk nekā viss pārējais. Tā es uzminēju, ka galvenie pastiprinātāji uzsilst, pirms tajos nonācis signāls no iepriekšējām ķēdēm. Es izspriedu, ka droši vien tā notiek tāpēc, ka lampas uzsilst dažādā ātrumā, un samainīju vienādās lampas vietām: varbūt tagad strādās – uzsils pretējā secībā. Piegāju radioaparātam no aizmugures un samainīju lampas vietām. Ieslēdzu aparātu. Lūdzu – nekāda trokšņa! Tas cilvēks... Vai zināt, kad uz tevi kāds dusmojas, domājot, ka kaut ko nespēsi izdarīt, un tu tomēr to izdari, tas cilvēks ir sajūsmā. Tu viņam esi dievs, vai ne? Viņš bija traks no prieka. Ieteica mani pilnīgi visiem. “Tas čalis ir ģēnijs!” viņš teica. “Nekad nebiju redzējis, ka cilvēks salabo radio pirmām kārtām ar galvu!” Es par to biju ļoti priecīgs, jo tas bija liels prāta darbības panākums. Man tas ļoti patika. Man patīk grūti uzdevumi. Vienmēr ir patikuši. Mani vēlākie vaļasprieki sākumā nebija zinātniski, taču tie vienmēr bija saistīti ar kaut ko āķīgu. Mūķēt slēdzenes, atšifrēt šifrus, analizēt hieroglifus, kurus neviens neprot pārtulkot, – jūs redzat, ka viss grozās ap vienu un to pašu.

Kad jūs sākāt domāt par nākamo soli savā izglītībā?

Es zināju, ka mācīšos koledžā. Tajā konkrētajā vidusskolā bija divas plūsmas, vienu sauca par komercplūsmu, un otru, nezinu, par akadēmisko vai kaut kā tā. Viena bija domāta mācībām koledžā, otra ne. Es nemācījos komercplūsmā. Mani vecāki zināja, ka turpināšu mācības koledžā, tāpēc viņi krāja naudu, cik spēdami, kaut arī tas bija depresijas periods, lai tad, kad pienāks laiks, es varētu iestāties jebkurā koledžā pēc paša izvēles. Viena, uz kuru es pieteicos, bija Ņujorkas Pilsētas koledža, man liekas, tā finanšu jautājuma pēc, ja nu mēs nespējam nomaksāt. Es pieteicos uz Kolumbijas Universitāti. Pieteicos uz MTI. Kur vēl pieteicos, vairs neatceros.

Kāpēc uz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu?

MTI uzskatīja par vienu no labākajām augstskolām zinātņu un tehnoloģiju jomā.

Fizikas kurss, kuru jūs sākāt mācīties, – vai tas jums bija jaunums, vai arī tur bija viela, kuru jau bijāt apguvis?

Nē, diez kāds jaunums tas nebija. Tā bija mehānika, un tas bija nedaudz garlaicīgi – par slīpām plaknēm, par statiku un dinamiku. Vienmēr viens un tas pats. Es to jau biju apguvis.

Pirmajā kursā mani draugi bija pēdējā kursa studenti. Viņi mācījās matemātisko fiziku, ko pasniedza Sleiters, tas bija augstākā līmeņa kurss. Par to ir grāmata. Tajā ir izmantots Sleitera teksts. “Teorētiskā fizika”, man liekas, tāds bija tas nosaukums. Nav nekāda joka lieta. Viņi mācās šito te, bet es, stulbs pirmkursnieks, sēžu maliņā. Kādu dienu – tikai pēc dažām nedēļām, pēc mēneša, varbūt diviem – es izdzirdēju viņus runājam. Viņi mocījās ar kaut kādu uzdevumu, kuru nespēja atrisināt. Es viņiem teicu: “Ei, varbūt pamēģiniet Bērnula vienādojumu?” Viņi nesaprata. Redziet, es par visu biju izlasījis enciklopēdijā. Nekad ne ar vienu nebiju runājis. Visu izrunāju nepareizi. Nekam nezināju pareizo izrunu, mans pieraksts nekam nederēja. Beidzot mēs sapratāmies: “Viņš grib teikt “Bernulli vienādojumu” – ha, ha, ha!” Tad nu viņi to vienādojumu pamēģināja, un ar to varēja ļoti glīti visu atrisināt. Pēc tam viņi ar mani runāja par saviem uzdevumiem. Ar visiem es, saprotams, galā netiku, tik zinīgs nebiju, bet šo to, kādu daļu, varēju pieveikt, un, tā kā viņi ar mani runājās, es milzīgi daudz iemācījos. Nospriedu, ka otrajā kursā es varu ņemt šo kursu. Zināju, kas tas ir par līmeni. Redziet, pamazām kļuvu pašapzinīgāks. Nolēmu otrajā mācību gadā ņemt izlaiduma gada studentu kursu. MTI šajā ziņā bija pietiekami brīvi, ja tev bija iekšā, tu varēji to darīt. Nujā, es atceros, ka, ejot uz šīm lekcijām, man bija jāvalkā rezerves virsnieku sagatavošanas korpusa uniforma – tādās vajadzēja staigāt tikai pirmā un otrā kursa studentiem.

Spiestā kārtā?

Jā. Uzreiz skaidrs, kurš ir kurš. Turklāt es izskatījos ļoti jauniņš. Visi bija pēdējā kursa studenti, un es – otrkursnieks. Es biju visai... kaut kādā mērā tas bija tramīgi, bet savā ziņā jutos arī nedaudz lepns, jā? Nu, iekšēji. Visiem bija jāaizpilda tās zaļās un brūnās kartītes, pēdējā kursa studentiem un maģistrantiem. Bet man ir rozā kartīte! Tas viss bija ļoti klaji redzams. Un man blakus tur sēdēja vēl viens čalis uniformā, ar rozā kartīti. Viņu sauca Teds Velpins. Tātad bija vēl viens, kurš uzskatīja sevi par tik zinīgu, ka varēja ņemt šo kursu. Tā nu mēs, laimīgi atklājuši otra jokainā eksistenci, sākām runāties. Un viņš man uzreiz teica... Liekas, tā saruna sākās tā, ka es pamanīju – viņam ir grāmata par tenzoru analīzi. Es teicu: “O, tev ir tā grāmata par tenzoru analīzi! Es mēģināju to apgūt. Gribēju paņemt bibliotēkā, bet nebija.” Viņš saka: “Jā, es jau nesu atpakaļ. Es atkal meklēju tādu un tādu grāmatu, ko kāds ir paņēmis...” – un, skaidra lieta, to grāmatu biju izņēmis es. Mēs tiešām bijām viens otram kā radīti. Un tas bija baigi vareni, jo tagad mēs visur gājām kopā, kopš tās pirmās dienas, kad iepazināmies. Viņš bija apguvis relativitātes teoriju, un es – kvantu mehāniku, vai otrādi.

Kur jūs to bijāt apguvis?

MTI pirmajā kursā, lasot grāmatas bibliotēkā. Biju izlasījis Edingtona grāmatu par relativitāti un daudz uzzinājis. Un viņš bija apguvis kvantu mehāniku, ko es diez cik labi nezināju. Tā mēs viens otru mācījām... ļoti mudīgi, tikai dažu nedēļu laikā, tā pamatīgi, un jau pavisam drīz abi bijām vienā līmenī visās šajās jomās, relativitātē un kvantu mehānikā. O, mums bija daudz sarunu. Kad ir kāds līdzīgs tev pašam, ar kuru vari kārtīgi izstrīdēties, mācīties, ir fantastisks izglītošanās pieredzējums.

Tad profesors Filips Morss atklāja, ka mēs esam labi studenti. Un tajā laikā MTI nebija laba kursa kvantu mehānikā, tātad mums nebija kur mācīties. Bet mēs bijām sapratuši, ka tiešām gribam to kārtīgi apgūt – nu, bijām viens otram šo to iemācījuši, taču... atkal, tam visam ir jāiziet cauri rūpīgi, jāizstrādā vēlreiz. Mēs viņam jautājām, kur varam mācīties, kādas grāmatas viņš ieteiktu. Viņš atbildēja: “Es jūs mācīšu.” Tad nu reizi nedēļā mēs gājām pie viņa uz kabinetu, un viņš kādu stundu vai varbūt vairāk mācīja mums kvantu mehāniku. Nabaga Velpinam bija kaut kāda slimība – viņš miga ciet. Nebija spējīgs palikt nomodā. Tā ir nevis garlaicība, bet tāda īpatnība, tas ir ļoti nopietni. Ja viņš mierīgi sēdēja, viņš aizmiga. Tajā laikā viņš nezināja, kā to pārvarēt. Nu jau ir atklājis, ka palīdz, ja viņš pieceļas un pastaigā. Ja viņš tomēr aizmieg, tad tikai uz piecām minūtēm, tad atkal pamostas. Bet vienalga, viņš jutās briesmīgi neērti, jo Morss tā centās, bet viņš – aizmieg, krēslā sēdēdams. Bet šā vai tā...

Arī Morss tajā laikā vēl bija jauns, vai ne?

Laikam gan. Mums viņš tik jauns nelikās, bet viņš bija jauns. Tātad profesors Morss mācīja mums kvantu mehāniku, bet ne tikai, viņš mums iedeva pētniecības uzdevumu kvantu mehānikā: aprēķināt vieglo atomu enerģijas līmeņus ar variāciju metodi, ko viņš pats bija izstrādājis, pavisam jaunu. Tas bija kaut kas cits. Un viņš prata mācīt. Viņš bija lielisks, jo vēl arī, kad bijām ieguvuši rezultātus, kas noderēja Hārvardas astronomiem, mēs aizbraucām uz Hārvardu pārspriest šos atomu enerģijas līmeņus ar astronomiem: kādu informāciju viņiem vajag, varbūt mēs varam to viņiem sarēķināt, teiksim, līniju intensitāti un tā joprojām. Tas bija vareni.

Kas bija tie astronomi, vai atceraties?

Astronoma vārdu es neatceros, toties atceros – komiskā kārtā –, ka, tiklīdz sāku runāt, visi par mani sāka smieties. Nu, es gribēju teikt “hidrogēnie atomi” – no hydrogen, tas ir, ūdeņražveidīgie... – atomi, kuros ir viens elektrons, kā, piemēram, pilnībā jonizētam litijam, vai ne? Bet es teicu: “Tā, sāksim ar higiēniskām viļņa funkcijām,” un tā tālāk. Es no sākta gala esmu bijis paviršs ar vārdiem un izrunu, un viņi mani par to paķircināja.

Pēdējā kursā jums bija jāsāk domāt par maģistrantūru. Kā jūs nonācāt līdz augstskolas izvēlei?

Kad pienāca laiks lauzīt galvu par maģistrantūru, es aizgāju pie profesora Sleitera, kurš teica: “Ko jūs taisāties darīt ar maģistrantūru?” – “Es stāšos MTI,” es atbildēju. Viņš saka: “Nē, es uzskatu, ka studentam labāk ir stāties kādā citā augstskolā, lai uzzinātu, kā izskatās pārējā pasaule, nevis tikai viena skola.” – “Nujā,” es atbildēju, “bet MTI ir labākā augstskola zinātņu un inženierzinātņu jomā, un es gribu studēt šajā lieliskajā augstskolā.” Viņš pārjautā: “Jūs domājat, ka šī zinātņu un inženierzinātņu jomā ir labākā skola valstī?” – “Nujā,” es atbildu. “Tad jums jāstājas kādā citā augstskolā,” viņš saka. Nu, un Prinstonā es iestājos tāpēc, ka žurnālā Physical Review biju redzējis daudz rakstu no Prinstonas. Zināju, ka no Prinstonas ciklotrona nāk daudz pētījumu, labi pētījumi. Es zināju, ka MTI ciklotrons ir pasakains. Viņi ar to ļoti lepojās. MTI bija pašapzinīgs un lepns, un MTI visi domā, ka tas ir izcils, un es arī domāju tāpat. Tas bija burtiski zelta aparāts – tikai nepārprotiet, ne jau burtiskā nozīmē –, vadības panelis atradās citā telpā, ar īpašām stikla pultīm un kloķiem, un ko tik vēl ne. Ļoti glīti. Es to ciklotronu biju redzējis. Taču no žurnāliem zināju, ka no MTI ciklotrona necik daudz nenāk ārā – relatīvi, un tātad tas Prinstonas ciklotrons acīmredzot patiešām ir kaut kas īpašs. Protams, MTI aparāts bija liels, pa divām telpām un tādā garā. Tad es aizbraucu uz Prinstonu un, aizgājis uz fizikas ēku, tūlīt pat teicu: “Es gribu redzēt ciklotronu!” – jo nespēju vien sagaidīt. Un ko viņi? Lai es nokāpjot pagrabā un aizejot līdz pašam galam, tur būšot tā īstā telpa... Man tas šķita neticami, tik tālu nobāzts... Vārdu sakot, es nokāpu pagrabā un aizgāju uz telpu, kurā bija ciklotrons. Un nepagāja ne 15 sekundes, kad jau biju sapratis, kāpēc Prinstonas ciklotronam ir daudz rezultātu, kāpēc Sleiters man lika stāties citā augstskolā, – visu biju sapratis. Visa tā mirāža, visa MTI idealizēšana sabruka. Jo es kaut ko atpazinu tajā telpā, atpazinu to pašu, kas bija laboratorijā man mājās. Ciklotrons bija telpas vidū. Visur bija vadi, tie karājās gaisā, kāds vienkārši bija tos savilcis. Laikam bija automātiskās dzesēšanas iekārtas un slēdzīši, lai tad, ja ūdens apstātos, tas automātiski atsāktos, un kaut kādas caurules, un pilēja ūdens. Visās malās bija vasks, tas karājās tur, kur bija lipinātas ciet sūces. Visi galdi bija nokrāmēti ar šķībi greizām filmu kārbu kaudzēm. Saprotiet, pilnīgi citādi nekā MTI! Tā bija vieta, kur kāds strādāja! Kur tas cilvēks, kurš strādā, atradās mašīnas tuvumā, pats savām rokām varēja to salabot! Ierīce neatradās izolētā kastē ar kloķiem! Tur izskatījās kā manā bērnu dienu laboratorijā, kur man viss mētājās apkārt un instrumenti atradās tur, kur es pēdējoreiz biju tos lietojis. Un es sapratu, ka šī patiešām ir zinātne, ka līdz šim biju apmuļķots – jā, MTI bija labs inženierdizains, gan tāds nedaudz abstrakts, bet ne īsts darbs ar to ierīci, MTI viņi tai netika klāt. Es to sapratu pavisam ātri, uzreiz, kad ieraudzīju to ciklotronu. Man tas traki patika. Sapratu, ka esmu īstajā vietā. Tie bija seno laiku čaļi – tā es biju juties puikas gados. Galvenais, vajag knibināties. Eksperimentēšana ir knibināšanās. Nevis organizēta programma, elegance – tas nav iespējams. Tā nu Prinstona man uzreiz ļoti iepatikās. 

Pastāstiet par valdības uzdevumiem, kuros jūs Prinstonā līdzdarbojāties kara laikā.

Kā es iemaisījos tajās kara lietās? Nu, pirmām kārtām es jutu tādu kā patriotismu, jo toreiz, 1941. gadā, pat vēl pirms kara sākšanās, bija daudz visādu iniciatīvu, vai ne, “palīdzēsim valstij”. Es nodomāju, ka man arī vajadzētu. Tas, ka pratu fiziku, karā varētu būt noderīgi. Man bija draugs, kādreizējais kolēģis studentu biedrībā, kurš bija sakarniekos, un viņš mani ieteica kaut kādam svarīgam sakarnieku bosam, majoram vai pulkvedim, Ņujorkā. Es aizgāju pie viņa aprunāties. Viņš ieteica man pieteikties armijā, iziet parasto militāro apmācību un kļūt par jaunāko leitnantu, tad viņi teorētiski varētu mani iesaistīt. Es teicu: “Man nešķiet, ka tas ir labs plāns. Jābūt taču kaut kādam taisnākam ceļam.” – “Nu, tāda ir armijas kārtība,” viņš man atbild. “Ja gribat dot savu ieguldījumu, jums tas būs jādara tā.” Es izgāju ārā, parkā, un par to padomāju. Gribēju dot savu ieguldījumu un sapratu, cik stulba bija šī armijas struktūra, bet tā nu tas ir, un, ja tu grasies kaut ko darīt, tev tas būs jādara tā, kā nu tas pasaulē iekārtots. Tas ir, nekādi citi varianti man nebija zināmi. Par laimi, nolēmu nepieteikties un nekļūt par jaunāko leitnantu. Tomēr vēlos paskaidrot: tā vēlēšanās dot savu ieguldījumu bija liela. Uz 1941. gada vasaru beidzot biju pieņemts darbā Bella Telefonu kompānijā – kādus trīs gadus pēc kārtas biju pieteicies vasaras darbam... Un, kad beidzot biju dabūjis to darbu, kuru tik ļoti gribēju, jo Bell man patika, tad uzradās viens no Frankfordas Arsenāla. Padomā tikai – viņiem bija vajadzīgi fiziķi! Es ar viņu parunājos, un viņš man piedāvāja darbu. Es biju stipri neapdomīgs. Darbs Bell laboratorijās būtu bijis izdevīgāks, manis paša interešu labad, un, iespējams, arī mans ieguldījums būtu bijis lielāks. Bet notika tā, kā notika.

Tad nu es devos uz Frankfordas Arsenālu un strādāju tur par tādu kā inženieri. Vasara bija karsta, un darba bija daudz, bet man kaut kādā ziņā tas patika. Pēc tam atgriezos Prinstonā vēl pastrādāt pie disertācijas, un, kamēr es tā strādāju, kādu rītu – neatceros, cik mēneši jau bija pagājuši, – pie manis kabinetā ienāca Bobs Vilsons. Un viņš teica: “Gribu jums kaut ko pateikt. Es to nedrīkstētu stāstīt, jo tas ir pilnīgs noslēpums, bet, tā kā pēc tam, kad būšu jums pateicis, jūs šā vai tā strādāsiet šajā projektā, tad varu runāt bez bažām.” Tad viņš man pastāstīja, ka ASV mēģināšot izstrādāt atombumbu un esot vajadzīga metode, kā atdalīt urāna izotopus, un viņš esot tādu metodi izdomājis, kūļu metodi. Viņš man izskaidroja, kā šī izotopu atdalīšana notikšot. Tas bija saistīts ar daudzām tehniskām, matemātiskām, teorētiskām problēmām, telpiskajiem lādiņa ierobežojumiem, kā strāva noturēs kūli, un vēl citas ieceres, viņi gribēja pamēģināt to būšanu attīstīt, un viņš vēlējās, lai to teorētisko darbiņu izdaru es, lai viņi ātrāk tiktu uz priekšu. Es atbildēju, ka viņam ir misējies, es te risinu šitādu te problēmu un taisos to atrisināt, un pie jums neiešu. Mans patriotisms laikam bija izšķīdis, vai. “Labs ir,” viņš teica, “mums trijos ir sapulce, un tur būs visi, kas pie šī projekta strādās, tiekamies sapulcē!” Un viņš aizgāja. Viņš bija baigi feins čalis. Nujā, es atkal sēdos pie sava rakstāmgalda, bet neko padarīt nespēju. Sāku par to domāt un cik tas ir svarīgi, cik ļoti nopietni, un kas notiks, ja Hitlers tiks pie bumbas agrāk nekā mēs. Pēc tam visi jautāja: “Vai tu nejūties vainīgs?” Nejūtos, jo tajā brīdī es domāju par to, cik nopietna ir situācija pasaulē, par to, kādas ir iespējas iegūt bumbu, cik bīstami būs, ja tie otri to izdarīs agrāk, un man bija skaidrāks par skaidru, ka mums tiešām jāpacenšas “izglābt pasauli” no tā otra varianta. 

Tā nu es to visu izdomāju un tik tiešām nolēmu aiziet uz sapulci trijos. Paņēmu savu disertāciju un noliku atvilktnē. Sapulce nebija ilgāka par 40 minūtēm. Dažādi čaļi teica: “Mēs darīsim to un to.” Tad viņi izvēlējās vienu telpu, piešķīra man sekreteru ar noritināmu vāku un krietnu kaudzi papīra, un es jau tajā pašā dienā, uzreiz pēc sapulces, sāku rēķināt, kādi būs strāvas ierobežojumi. Izrādījās, ka pašreizējie ierobežojumi ir ļoti stingri, un mēs nevarējām izdomāt, kā citādi to varētu izdarīt, un tā atdalītā urāna būs tik maz, ka nav vērts pūlēties. Tāpēc galvenais bija pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu. Taču, lai velti netērētu laiku, gaidot, kamēr šitais čalis to sarēķinās, viņi sāka konstruēt aparatūru eksperimentiem. Tai telpā bija kaut kāda ierīce, un katru reizi, kad es pacēlu acis, tā bija kļuvusi arvien lielāka. Viņi to lika kopā kā multenēs. Cilvēki skraida iekšā ārā, montē kopā detaļas. Tas, kā viņi to darīja... Viņi jauca ārā paši savas ierīces. Viņi visi bija nolēmuši mest mieru saviem pētījumiem un strādāt pie šī uzdevuma, un nu viņi jauca ārā savas vakuuma sistēmas un sūkņus un lika to visu kopā jaunā veidā. Tāpēc viņi to varēja paveikt tik ātri. Un es arī rēķināju, cik ātri vien spēdams. Beigu beigās izrēķināju, ka ierobežojums ir, jā, bet pietiekami augstā strāvas līmenī, tā ka tas droši vien ir iespējams. Bija ticams, ka tas kādā saprātīgā veidā izdosies. Tad es pateicu: “Tas strādās.” Tie eksperimenti, kā viņi to visu salika kopā, man iedvesa vislielāko cieņu. Vēlāk, daudzus gadus pēc kara, es biju viesībās, kur viens čalis stāstīja, kā tas viss bija izskatījies viņam Prinstonā. Viņš bija viens no eksperimentētājiem. Viņiem esot bijis plāns, viņi pie tā strādājuši, sākuši būvēt aparatūru, lēnā garā visu montējuši, gatavojušies ķerties pie mērījumiem, bet par to, kāds būs lādiņš... tas Fainmans tikai sēdējis aiz sava rakstāmgalda, “un katru reizi, kad mēs ieejam kaut ko izdarīt, tur uz visām pusēm lido papīra lapas, un beigās viņš izrāpjas no tās papīru kaudzes, papīri krīt no viņa uz visām pusēm, un viņš saka: strādās! strādās! Es varu sīkāk pastāstīt par šo projektu un par to, kā beigās devos uz Losalamosu. Tas ir tā kā nedaudz atsevišķi. Vēl ir tālaika personiskā dzīve. Nu, ko vēlaties?

Tad pievērsīsimies personīgajai dzīvei.

Labi. Šajā Prinstonas periodā es apprecējos. Ar Arlīnu es iepazinos 13 vai 14 gadu vecumā; varētu teikt, ka mēs kopā uzaugām. Mēs pastāvīgi apmainījāmies ar idejām. Tā jau droši vien notiek ar visiem, taču man tas likās kaut kas tik neatkarīgs un personīgs, šis fakts, ka viņas sievišķīgais maigums un atšķirīgais skatījums uz dzīvi – viņa piedevām bija arī māksliniece –, priekšstati par to, kas ir vērtīgs, kas ir skaists un tā tālāk, bija lietas, kas mani parasti sevišķi neinteresēja. Taču, pateicoties viņas interesei par tādām lietām un mīlestībai, kas starp mums pamazām veidojās, arī es sāku pievērst tām uzmanību un palēnām atmaigu. Pateicoties šīm attiecībām un tam, ka es ieklausījos viņas domās, es kļuvu par labāku cilvēku. Domāju, ka viņa tāpat. Daudz runāts par to, kā zinātnieki raugās uz mīlestību un tā tālāk, un man liekas, ka tas nav gluži pareizi – ka zinātne nav garlaicīga, smaga un auksta lieta; es toreiz uzskatīju un vēl joprojām uzskatu, ka, pareizi likta lietā, tā apbruņo mūs ar tādu skatījumu uz pasauli un lietām, kuras ar mums notiek, kas dod zināmu kontroli un mieru visai sarežģītās situācijās. Jebkurā gadījumā – mūsu attiecības attīstījās, mēs mīlējām viens otru, un pienāca brīdis, kad mēs saderinājāmies. Lai ilustrētu, cik absurds reizēm var būt zinātniskais domāšanas veids: es viņu bildināju, un viņa man teica “jā”. Kaut kad vēlāk es viņai reiz pajautāju: “Kā tu juties brīdī, kad es tevi bildināju?” Un viņa pārjautāja: “Kuru reizi? Pirmo vai otro?” Un man nebija ne jausmas, ka bijušas divas reizes. Es atcerējos tikai vienu. Viņa teica, ka bijušas divas reizes. Izrādījās, ka pirmajā reizē es viņai esmu teicis: “Es gribētu, lai tu esi mana sieva.” Bet ar to es gribēju sacīt: “Tas būtu ļoti jauki.” Otrā reize tiešām bija bildinājums – “Vai tu būsi mana sieva?” –, un zinātniskam prātam tās ir divas dažādas lietas.

Mēs bijām saderinājušies, bet neprecējušies kādus sešus vai septiņus gadus. Šajā laikā viņa dabūja kaut kādu slimību. Viņai uz kakla uzmetās bumbulis, un viņa saslima; ārsts teica, ka tas esot vēdertīfs. Viņa gulēja slimnīcā, un mēs, pie viņas ejot, vilkām speciālos aizsargtērpus. Bet es Prinstonā aizgāju uz bibliotēku un paņēmu grāmatu, kurā aprakstīts viss par vēdertīfu – visas detaļas, kādi testi jātaisa, un tā tālāk. Es to visu izstudēju. Tad aizgāju pie ārsta un jautāju, vai viņš taisījis Vaithola testu vai kā viņu sauc. Viņš atbildēja: “Jā, bet tas bija negatīvs.” Es teicu: “Nu, tad jau tas nav tīfs, vai ne? Kāpēc tad mums jāvelk aizsargtērpi? Lai izsargātos no baktērijām, kuras jūs pat nevarat atrast? Kas par lietu?” Beidzās ar to, ka viņas vecāki uz mani ļoti noskaitās un teica, lai es lieku ārstu mierā. Man tas galīgi nebija vienkārši.

Viņa bija kādā Ņujorkas slimnīcā?

Fārrokavejā. Tas ārsts bija nejēga, taču viņas vecāki viņam uzticējās. Šā vai tā, viņa uz laiku atlaba no šī tā saucamā vēdertīfa, bet tad atkal saslima. Šoreiz viņa aizgāja pie cita ārsta, kurš vismaz kaut ko sajēdza, – viņš iztaustīja paduses un citas vietas un atrada vēl citus pietūkušus limfmezglus, neskaitot to uz kakla; viņš teica, ka tie ir iekaisumi limfātiskajā sistēmā. Es atkal devos uz bibliotēku, lasīju par limfātisko sistēmu. Tur bija uzskaitīti šādu iekaisumu cēloņi, un pirmais no tiem bija “lokālas infekcijas”. Taču tas acīmredzami nebija nekas lokāls, ja jau iekaisumi bija visur. Otrais izraisītājs bija “limfmezglu tuberkuloze”. Tur uzreiz bija teikts, ka to ir viegli konstatēt; tā izpaužas kā parasta tuberkuloze. Es zināju, ka ārstiem ir lielas grūtības uzstādīt diagnozi. Viņu vienreiz ieveda telpā, kurā bija 30 mediķi. Neviens netika gudrs. Un tad es izlasīju pārējos cēloņus – “limfedēma, limfoma, Hodžkina slimība” un tā tālāk –, un tās visas bija neārstējamas kaites. Es secināju, ka viņai ir nāvējoša slimība un ka viņa ilgi nedzīvos. Viņa pati pajautāja vienam no ārstiem: “Vai tā varētu būt Hodžkina slimība?” Visi apsvēra šādu iespēju un piekrita. Kad viņi beidzot nosprieda, ka tā ir taisnība, viens no slimnīcas ārstiem atnāca pie manis un pateica: “Klausieties, mēs beidzot zinām, kas tas ir. Tā ir Hodžkina slimība, un tā ir neārstējama. Uz kādu laiku var iestāties remisija, bet iznākums ir nāvējošs. Bet ziniet,” viņš man sacīja, “nevajag viņai to sacīt. Mēs viņai pateiksim, ka tā ir infekciozā mononukleoze.” Es teicu: “Nē, es viņai neteikšu, ka tā ir mononukleoze. Es viņai pateikšu, kas tas ir patiesībā.” Viņas vecāki atkal nostājās pret mani – teica, ka esmu traks, un tā tālāk. Ārsts teica: “Mēs nezinām, kā cilvēks uz to var reaģēt.” Es sacīju: “Es šo meiteni pazīstu. Mēs tādu iespēju jau apspriedām, kad vēl nebija skaidrs.” Es aizgāju mājās. Mani vecāki mēģināja mani pārliecināt. Viņi teica: “Mums ir vairāk gadu nekā tev, mēs zinām labāk. Tu nedrīksti viņai to teikt.” Pie mums speciāli atbrauca ģimenes ārsts, kurš man ļoti patika, un mēģināja mani pārliecināt. Visi mēģināja mani pielauzt. Un, kad tevi tā apstrādā tik daudzi cilvēki, tu sāc domāt: “Varbūt man tiešām nav taisnība.” Un es beigās pateicu: “Nu labi.” Un tad bija tāds visai smags brīdis. Es aizeju uz slimnīcu, tātad viņa joprojām guļ slimnīcā, apkārt stāv cilvēki, un tad ienāku es – ļaunāk jau vienkārši nevar būt –, un viņa pagriežas pret mani un saka: “Viņi man stāsta, ka viss būšot labi. Man esot tikai mononukleoze. Labi, ka atnāci. Es zinu, ka tu pateiksi, kas man īstenībā kaiš.” Taču es jau biju izlēmis viņai neteikt. Es sacīju: “Jā, mononukleoze.” Viņa uzreiz jutās atvieglota. 

Bet es domāju: ja viņa uzzinās, ko viņai esmu nodarījis, starp mums viss būs cauri. Es uzrakstīju viņai vēstuli, kurā paskaidroju, kas noticis un ko esmu izdarījis, un būtībā atvadījos, pateicu viņai ardievas. Man kaut kas bija jāuzraksta; es nolēmu, ka nēsāšu to kabatā – ja nu viņa uzzinātu patiesību. Tad es atdotu vēstuli un aizietu. Kādu dienu viņa man piezvanīja pa telefonu: “Atnāc, es gribu ar tevi parunāt.” Es aizgāju; vēstule man, kā parasti, bija kabatā. Un viņa teica: “Apsēdies gultas galā. Un tagad pasaki: ar ko es esmu slima?” Un es pateicu: “Tev ir Hodžkina slimība, un tā ir neārstējama.” Jo es sapratu, ka viņa to kaut kā uzzinājusi. Viņa teica: “Labi, nepārdzīvo. Es zinu, ka uz tevi noteikti bija milzīgs spiediens, ja tu man tā sameloji. Bet, lūdzu, nekad vairs tā nedari.” Viņa bija izcila sieviete. Patiesi izcila.

Viņai pamazām kļuva arvien sliktāk. Tad sākās karš, decembrī, un es iesaistījos kara projektā – es vairs nerakstīju disertāciju. Aizņēmos no Billa Vudvarda minivenu, un ielikām tajā matračus. Ņūdžersijā biju atradis slimnīcu, kas bija tuvāk Prinstonai un kur viņa varēja palikt. Mēs viņu aizvedām no viņas mājām uz Ņūdžersiju. Kamēr viņa bija slima, mēs apprecējāmies – Steitenailendā. Aizbraucām uz turieni ar prāmi – tas bija mūsu kāzu ceļojuma kuģis. Beigās viņa nonāca Deboras slimnīcā, tā bija ļoti laba slimnīca. Tur viņa gulēja visu to laiku, kamēr es biju Prinstonā. Es viņu apciemoju katru nedēļas nogali. Tā nu tas bija. Mēs visu laiku rakstījām viens otram vēstules.

Tātad viņa no jūsu laulības pirmās dienas gulēja slimnīcā?

Jā. Tas bija diezgan skumji. Viņa izmisīgi centās veseļoties un darīja visu, ko viņai lika, visādas lietas – teiksim, turēt uz pleca kaut kādu smagumu, maisiņu ar svina skrotīm, gulēt nekustīgi visu cauru dienu. Tas nepalīdzēja. Pabeidzot šo stāstu... Man vajadzēja viņu pārvest uz Losalamosu. Openhaimers palīdzēja, un mēs atradām viņai slimnīcu. Viss jau bija gatavs, lai mēs pārceltos uz Losalamosu. Mēs sakravājām viņas mantas kastēs un iesēdinājām viņu vilcienā. Katru nedēļas nogali es viņu tur apciemoju. Tie bija laimīgāki laiki. Slimnīcas noteikumi nebija tik stingri. Dzīve bija patīkamāka. Bet viņai pamazām kļuva arvien sliktāk, un beigās viņa nomira – īsi pirms mūsu izmēģinājuma Alamogordo. Viņa tā arī īsti neuzzināja, ar ko tieši es nodarbojos. Bet man liekas, ka viņa nemaz negribēja zināt. Šā vai tā, viņa nomira. Es tajā brīdī biju pie viņas klāt. Viņi uz dažām minūtēm atstāja mūs vienus. Es piegāju, lai viņu noskūpstītu, un bija tāds šoks, ko tādos brīžos laikam piedzīvo visi. Cilvēks smaržo tieši tāpat, kā būdams dzīvs. It kā varētu domāt, ka pārmaiņas būs lielākas, vai ne? Bet viss ir tieši tāpat. Vienkārši neticami.

Mums magnetofonā izbeidzās lente tajā brīdī, kad jūs aprakstījāt, kā ieradāties Čikāgā, lai vāktu informāciju.

Mani nosūtīja uz Čikāgu, lai es ievāktu informāciju par visiem viņu pētījumiem. Redziet, šo problēmu – pareizāk, pašu bumbu – pirms tam pētīja Bērklijā, tīri teorētiski. Un visas tās problēmas, kas saistītas ar kodolreaktora būvēšanu, pētīja Čikāgā. Tātad visas tās lietas, kas attiecas uz neitroniem, šķelšanos un tā tālāk, tas viss bija zināms Čikāgā, bet ne Prinstonā. Mani aizsūtīja uzsūkt visas šīs zināšanas un tad atgriezties un ziņot. Tā es uzzināju, kādas problēmas radīsies Losalamosā, kā darbojas atombumba, kādu aptuveno enerģijas daudzumu var sagaidīt, cik urāna varētu būt vajadzīgs, ko nepieciešams mērīt un no kā viss atkarīgs – no tādām lietām kā materiāli, kas atstaro neitronus. Mums vajadzēja izmērīt neitronu izkliedes šķērsgriezumu. Mums vajadzēja aprēķināt šķelšanās iespējamību un neitronu skaitu, ko iespējams iegūt kodola šķelšanās procesā. Un tā tālāk. Es toreiz atgriezos ar nelielu portfeli, kas bija pilns ar visvisādu informāciju, piezīmēm un visu pārējo. Man šķiet, ka par drošību es toreiz īpaši neuztraucos. Es atgriezos Prinstonā, un tur visus sasauca kopā vienā auditorijā – kādus 30 cilvēkus, kuri bija iesaistīti projektā, varbūt kādus 20 svarīgus cilvēkus. Un es viņiem teicu: “Lūk, tā mēs būvēsim bumbu. Šie ir rādītāji, kas mums jāizmēra.” Man tas viss jau bija pilnīgi skaidrs. Tad viņi sāka būvēt iekārtas, ko vajadzēja vest uz Losalamosu. Liekas, ka tur bija kaut kāda aizķeršanās. Mēs aizbraucām, kad viss vēl nebija gluži gatavs. Mums nebija kur apmesties, un laboratorijas nebija gatavas. Un tāpēc iesākumā mēs dzīvojām rančo, krietnu gabalu no īstās vietas, un braucām uz turieni mašīnās. Uzreiz pēc aizbraukšanas, kad biju tikko ieradies, es dzīvoju rančo. Tur bija ļoti skaisti. Protams, jebkuram no austrumkrasta bija ārkārtīgi interesanti aizbraukt uz Rietumiem. Pa lielu ceļu tu uzbrauc plakankalnē; jūs jau zināt, cik skaista ir Losalamosa, cik interesanta – kā tāda noslēpumaina Šangrila. Austrumkrasta iedzimtā acīm pirmo reizi skatīt šo rietumkrasta vietu, turklāt šādos apstākļos, zinot, kur mēs dzīvosim un ko darīsim, – tas, protams, bija aizraujoši.

Jūs visi bijāt ļoti jauni. Vai visai grupai piemita jauneklīgums?

Jā. Visi bija apmēram manos gados. Kad es ierados, priekšā jau bija mans asistents Pols Olams. Viņš bija bruņojies ar planšeti un papīru un skaitīja kravas auto ar dēļiem – atzīmēja katru dēļu kravu, ko ieveda pa vārtiem. Citiem vārdiem, mēs tur ieradāmies, un eksperimentētāji, kuriem nebija ko darīt – jo laboratorijas nebija uzceltas –, pabeidza ēkas celtniecību. Viņi palīdzēja būvdarbu vadītājam. Viņi skaitīja kravas, pārbaudīja, vai viss notiek kā plānā, – darīja visu, ar ko nodarbojas būvdarbu vadītāji, lai darbs noritētu ātrāk, lai palīdzētu. Putekļi no mašīnām, pusuzceltas ēkas – varat iztēloties. 

Šā vai tā, pēc neilga laika tika nolemts, ka... Redziet, tur bija dažas vecas skolas ēkas. Klasēs nebija krēslu. Bija viena tāfele uz riteņiem – lekcijām. To tad pārstūma no vienas telpas uz nākamo. Mēs rīkojām daudzas apspriedes, kad visi sanācām kopā un spriedām par problēmām, kas saistītas ar bumbu. Teiksim, Openhaimers vai kāds cits, kurš par to bija domājis Bērklijā, mēģināja izklāstīt mums savas domas. Tādi cilvēki kā Openhaimers vai Segrē to visu centās paskaidrot. Mēs sēdējām uz grīdas un aizņēmāmies tāfeli, lai varētu strādāt. Protams, tālāk viss strauji uzlabojās. Mēs tikām pie krēsliem, galdiem, kartotēkas skapjiem, tāfelēm un tā tālāk. Bet pirmajās nedēļās – tur bija daudz cilvēku, par kuriem biju dzirdējis. Tellers, Veiskopfs, Bēte. Tie visi bija ievērojami prāti un vārdi, kurus es zināju. Tāpēc, ciktāl attiecas uz zinātnisko darbu, Losalamosa man bija tiešām ļoti laimīgs laiks, bez tiem garajiem nepacietības un apjukuma periodiem, kādi gadās, kad strādā pie kādas svarīgas problēmas. Tātad – vai man aprakstīt, kā bumba izskatījās manām acīm?

Jā, lūdzu.

Labi. Es biju tur augšā, novērošanas vietā, un bija paredzēts, ka mēs no lejas saņemsim ziņu, kad jānotiek sprādzienam. Teorētiski viņiem bija stunda, bet bija paredzēts, ka mūs iepriekš brīdinās; mums bija rācija, pa kuru vajadzēja saņemt ziņu. Puiši ņēmās ar rāciju, bet mums neizdevās sazināties ar lejas cilvēkiem, un mēs nevarējām noskaidrot, kas notiek. Kaut kādā brīdī arī es sāku knibināties ap rāciju, un pēkšņi izdevās nodibināt kontaktu. Cik noprotams, viņi bija par mums aizmirsuši vai kaut kā tā. Un, īsu brīdi pirms mums sāka stāstīt, kad notiks sprādziens, atnāca cilvēks no darba drošības biroja un izdalīja tumšas brilles. Man likās, ka tās ir blēņas. Sprādziens būs 30 kilometru attālumā, bet viņi uztraucas, ka man izsvilinās acis. Kaut kāds vājprāts.

Visbeidzot mums izdevās ar viņiem sazināties, un mēs noskaidrojām, pēc cik sekundēm tam jānotiek, un skaitīja atpakaļgaitā, kā parasti. Un tad es tālu tuksnesī ieraudzīju šaušalīgi spožu gaismas uzliesmojumu. Tas bija tik spožs, ka es instinktīvi aizgriezos. Es skatos un redzu kaut kādu lielu, spoži violetu lietu. Tā būtu bumba? Nevar būt. Tā taču atrodas auto kravas kastē. Tad es aši pavērsu skatienu atpakaļ un redzēju kaut ko tādu, ko neredzēja citi, jo es skatījos bez brillēm. Es redzēju gaismu. Tā vispirms bija balta, tad kļuva dzeltena, tad oranža. Bet iesākumā es redzēju, kā veidojas un pazūd mākoņi, redzēju viļņus. Es redzēju mākoņu viļņveida kustību un citas lietas. Tas bija ļoti interesanti. Tad gaisma pamazām sāka izdzist, kļuva oranžāka – un tā bija lode, kas pacēlās virs zemes. Apaļa lode. Un tad tajā sāka parādīties melni uzplaiksnījumi – it kā degtu nafta. Tas gan bija stipri vēlāk. Melnums un arvien stiprāka ņirbēšana. Tad es redzēju violetu oreolu. Lielākā daļa gaismas izdzisa, un ap to bija violets oreols. Es nolēmu, ka tas ir kārtējais pēcattēls, taču, kad pavērsu acis citā virzienā, tas man nesekoja. Un tad es sapratu, ka oreolu veido mākoņa radioaktivitāte vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas bija ļoti efektīgi. Tagad mākonis jau bija tumšs, taču vēl joprojām saredzams. Tad pagāja krietni ilgs laiks – mēs tagad varam lēst, ka pusotra minūte vai minūte un 40 sekundes, kaut kas tāds –, un pēkšņi atskanēja brākšķis, it kā tuvumā kāds būtu izšāvis no šautenes. Un tāds kā pērkons – brumm, brumm! Viss pārējais noritēja pilnīgā klusumā. Akustika vienmēr atstājusi uz mani lielu iespaidu. Kad dzirdēju, cik pamatīgs ir šis blīkšķis 30 kilometru attālumā, es sapratu, ka tas ir kaut kas grandiozs, un biju ārkārtīgi satraucies. Tad visi sāka runāt. Visu to laiku, kamēr skaņa ceļoja šos 30 kilometrus, neviens neizrunāja ne vārda. Es stāvēju blakus Viljamam Lorensam no The New York Times, un, kad atskanēja blīkšķis, viņš man jautāja: “Kas tas bija?” Es viņam teicu: “Tā bija bumba tur lejā.”

Vai jūs esat lasījis Lorensa reportāžu? Tas ir klasisks šī brīža apraksts.

Nē, neesmu gan lasījis. Bet es kaut ko atcerējos. Iesākumā bija domāts, ka agrāk vai vēlāk būs vajadzīgs oficiāls armijas apraksts par to, kas norisinājies Losalamosā. Tāpēc viņi atsūtīja Bilu Lorensu no The New York Times, lai viņš apraksta visu, kas tur notiek. Kad viņš atbrauca, mans pienākums bija izvadāt viņu pa visurieni un visu parādīt. Bet kāds kaut kur nebija apmierināts ar to, kā viņš lietas apraksta. Nezinu, kāpēc. Varbūt tas nebija pietiekami tehniski. Un tad to uzticēja H. D. Smaitam, un es viņam tieši tāpat visu izrādīju. 

Un reiz... Redziet, mēs beidzot no Hanfordas bijām saņēmuši zināmu plutonija daudzumu un veicām ar to dažādus mērījumus, un neliela šīs vielas lodīte atradās kādā telpā, sudraba caurules galā – pati par sevi, nošķirta no sienām, lai neitronu atstarošana un vēl sazin kādas lietas neko būtiski nevarētu iespaidot. Tas bija tāds nedaudz dramatisks skats. Telpa nebija liela, un tajā atradās šī tenisa bumbiņas lieluma lodīte. Durvis uz šo telpu bija vaļā, un es parādīju to Smaitam un teicu: “Šeit mēs veicam eksperimentus ar plutoniju, ko tikko esam saņēmuši. Mēs to apšaudām ar neitroniem un skatāmies, cik no tiem tiek atstaroti, – mērām visus nepieciešamos rādītājus.” Un, kamēr mēs sarunājamies, viņš tāpat vien spārda durvju atduri. Kā jau nervozi cilvēki mēdz darīt. Un viņš sāk runāt par to, ka pasaule šo metālu vēl nekad nav redzējusi, ka mēs beidzot esam iemācījušies pārveidot elementus un te, lūk, stāv šī metāla lode, un tā tālāk. Es viņam teicu: “Jā, un jums droši vien liksies tikai piedienīgi, ka šī durvju atdure, ko jūs šobrīd spārdāt,” – tā bija puslode, apmēram 45 centimetri diametrā – “ir gatavota no tīra zelta.” Viņš uz to paskatījās. Atdure likās taisīta no misiņa. “Tiešām?” Es teicu: “Jā.” Redziet, daļa no uzdevuma bija atstarot neitronus no urāna. Mēs tādējādi saglabātu neitronus un līdz ar to – materiālu. Plutonijs bija nesalīdzināmi dārgāks par visu pārējo. Mums bija vajadzīgi dažāda materiāla paraugi, ar ko rīkot neitronu atstarošanas eksperimentus. Viens no nepieciešamajiem materiāliem bija zelts, bet otrs – platīns. Sākumā bija domāts, ka mēs šos metālus pārnēsāsim tikai pamatīgas apsardzes pavadībā. Bet tad kāds visnotaļ saprātīgi nolēma, ja reiz šis tik un tā ir slepens projekts, labāk necelt par to lielu kņadu – labāk saukt zeltu par misiņu un platīnu par cinku, ja nu to gadītos dzirdēt kādam nepiederošam. Visi zinātnieki, kuri piedalījās eksperimentos, lieliski zināja, kas tas ir. Tā nu mums bija šī zelta puslode, kas jau bija izmantota neitronu atstarošanas mērījumu eksperimentos, un mēs pret to visu šo laiku izturējāmies kā pret misiņu. Taču kādam bija ienākusi prātā amizantā doma, ka to var izmantot durvju atbalstīšanai telpā, kurā glabājas plutonijs. Man arī likās, ka tā ir laba doma. Platīna disks, starp citu, arī bija amizanta lieta, jo mēs to saucām par cinku. 

Viena no lietām, par ko es ar jums gribētu parunāt: ko jūs toreiz Losalamosā domājāt par saviem plāniem pēc kara – kad jau zinājāt, ka tuvojas kara beigas.

Detaļas es neatceros. Mans priekšnieks bija Bēte. Varētu teikt, ka es viņu pamazām biju iemīlējis. Viņš bija patīkams cilvēks. Kad karš tuvojās beigām, pēc Alamogordo sprādziena, kad mēs tam visam jau sākām saredzēt galu, bet varbūt tas bija agrāk, jautājums bija tāds: ko mēs darīsim tālāk? Vai varbūt tas bija pēc Eiropas Uzvaras dienas. Kaut kad ap šo laiku es saņēmu darba piedāvājumu no Kornela Universitātes – pateicoties Bētes ietekmei. Un tieši to es vēlējos darīt. Es pat neapsvēru nekādas citas iespējas. Arī citas vietas man izteica piedāvājumus, bet es par tiem pat nedomāju, jo gribēju strādāt ar Hansu Bēti. Tagad es vairs īsti nesaprotu, kāpēc.

Kāda bija sajūta, pirmo reizi nostājoties auditorijas priekšā?

Man nebija nekādu problēmu. Tolaik es jau daudzreiz biju uzstājies klausītāju priekšā Losalamosā, paskaidrojot dažādas lietas vai lasot lekcijas par dažādām tēmām, un likās, ka man uz to atklājies zināms ķēriens.

Pirmais gads Kornelā bija interesants dažādā ziņā. Redziet, es biju zaudējis sievu un tātad patiesībā biju vecpuisis, vai ne? Un Kornelas meitenes man sākumā likās ļoti interesantas. Es piestaigāju uz pirmkursnieku ballītēm un tādā garā. Tolaik jau tur mācījās daudzi studenti, kuri bija pavisam nesen atgriezušies no frontes un izskatījās krietni vecāki. Dažādi vecumi juku jukām. Reizēm bija grūti pateikt, kas ir kas. Tāpēc, lai gan es biju pasniedzējs, tomēr varēju uzvesties kā students, pat pirmkursnieks. Mani pilnīgi mierīgi varēja noturēt par pirmkursnieku. Redziet, es biju diezgan nedrošs. Biju dejojis ar savu pirmo sievu un tādā garā, bet es tik daudz gadu nebiju dejojis ar meiteni, lai mēģinātu viņai iepatikties, ka man tas viss bija gandrīz kā eksperiments. Un es atceros pirmo deju vakaru, uz ko aizgāju; tā bija kaut kāda pirmkursnieku ballīte. Tur bija šīs pirmā kursa meitenes, un tur biju arī es. Padejoju ar vienu, un viss it kā gāja gludi. Tad viņa sāka ar mani runāt, uzdot dažādus jautājumus un tērzēt; pēc pirmās dejas viņa pateica: “Atvaino, man jānopūderē deguns,” – vai kaut ko tamlīdzīgu. Un tas atkārtojās ar trim vai četrām citām meitenēm. Es nesapratu, kas, ellē, par lietu – kas manī tik nepareizs. Par laimi, vienai meitenei pietika dūšas man to pateikt. Mēs kādu brīdi dejojām, un tad viņa pajautāja: “Ar ko tu nodarbojies?” – “Esmu fizikas pasniedzējs.” Un tad viņa jautāja: “Un ko tu darīji kara laikā?” Es teicu: “Strādāju Losalamosā, taisīju atombumbu.” Un viņa jautāja: “Tad jau tu droši vien redzēji arī sprādzienu Ņūmeksikā?” Es teicu: “Jā.” – “Tu esi sasodīts melis!” – un viņa aizgāja. Viņas visas domāja, ka šis tipiņš ir kaut kāds muldoņa. Turpmāk es vienmēr slēpu, ar ko esmu nodarbojies, un man bija daudz lielāki panākumi.

Vai nav jocīgi? Es būtu domājis, ka tālaika pirmkursnieces acīs tas liksies kaut kas apjūsmojams.

Tas izklausījās par traku. Pāri jebkuram mēram. Tās meitenes bija pārāk prātīgas, lai noticētu tādām pīlītēm.

Un vēl, tajā laikā notika teorētisko fiziķu saieti, parasti nelielās grupiņās, dažādās austrumkrasta vietās. Pirmais notika Šelterailendā un saucās Šelterailendas konference. Bija paredzēts, ka mēs apspriedīsim tābrīža teorētiskās fizikas problēmas. Šelterailendas konference bija mana pirmā konference tik dižu prātu sabiedrībā. Mūs izmitināja ļoti patīkamā vietā. Pirmajā vakarā mūs uzaicināja uz restorānu Longailendā. Restorāna īpašnieks mūs bez maksas cienāja ar vakariņām. Šis cilvēks uzstājās ar runu, kurā teica paldies, ka esam pielikuši karam punktu, un stāstīja, kā tas bijis, kad viņa dēls cīnījies karā, un kā viņš lasījis, cik grūti bijis ieņemt Okinavu un cik grūti būtu ieņemt visu Japānu – kā viņš par to visu raizējies, bet piepeši noticis šāds brīnums un izrādījies, ka daži cilvēki visu laiku strādājuši pie tādas izcilas idejas... Viņš teica lielisku runu, kurā pateicās, ka mēs esam izbeiguši karu. Es to visu atkārtoju, lai jūs atcerētos, ka tajā laikā mēs bijām varoņi. Pilsētai likās, ka ir laba doma sasēdināt mūs autobusos un aizvizināt uz Šelterailendu – tā bija kā balva. Interesanta ēra. Ilgi tā neturpinājās.

Taču kādā brīdī man iešāvās prātā cita doma. Proti, ka es nespēju skatīties uz Ņujorku un cilvēkiem, kuri tur būvē jaunu ēku, nedomājot, ka viņi ir traki. Kad atbraucu uz Ņujorku, es ēdu restorānā, skatījos pa logu uz ielu un domāju, kas notiktu, ja uz 34. ielas sprāgtu bumba, bet es atrastos uz 54. ielas – mazāk nekā kilometra attālumā. Un es aptvēru tās šausmas, ko iemieso atombumba, un man bija tāda sajūta... Varbūt tas bija manas sievas nāves dēļ, bet man bija tāda lietu nepastāvības sajūta. Un arī vispārīgi aizspriedumi: man likās, ka cilvēki, spriežot savā starpā par pasauli, gan ANO, gan visur citur, atkārto tieši to pašu, ko darījuši jau iepriekš. Man likās, ka vēsture nevirzās uz priekšu – ka cilvēkiem ir tieši tādi paši stulbi, egoistiski un nacionālistiski uzskati kā senāk. Man likās neizbēgami, ka tas novedīs pie kara un ka tas ir tikai neilga laika jautājums. Un tāpēc man likās pilnīgi nesaprotama doma, ka mums tiešām varētu būt kaut kāda nākotne. Man šķita, ka tam visam jānotiek pavisam drīz. Es pat domāju, ka cilvēki ir traki. Viņi to nesaprot, viņi taisās būvēt jaunu tiltu, tuneli vai namu. Es priecājos, ka ne jau visi domāja tā kā es, citādi šī nolāpītā pasaule vienkārši būtu apstājusies. Bet es daudz laika pavadīju, skaidrojot cilvēkiem par atombumbu, lasot lekcijas – kad vien mani aicināja.

Vietējām grupām? Kornelā?

Pirmo reizi mani uzaicināja Kornela Universitātes sieviešu klubs. Goodrich Rubber Company laboratorijas personāls. Un manā dzimtajā rajonā, sinagogā, kuru es savulaik apmeklēju. Tas bija interesanti – vecāki nekad nebija dzirdējuši mani runājam auditorijas priekšā. Es tātad atbraucu mājās, gatavojos uzstāties ar runu. Un es viņus drusku iekārdināju. Mēģināju sagatavoties un biju diezgan noraizējies, visu laiku jautāju mātei: “Kā tev liekas – vai tas izklausās labi? “Pirms daudziem gadiem, kad es biju mazs zēns, man lūdza ziedot naudu vienam ķieģelim šīs sinagogas celtniecībai. Man pat sapņos nerādījās, ka pēc daudziem gadiem es atgriezīšos, lai nolasītu lekciju...”” Viņa teica: “Ļoti jauki, bet vai tu to nevari pateikt mazliet īsāk?” Un tā, kad es beidzot aizgāju uz sinagogu un nolasīju savu lekciju, visi bija ļoti apmierināti. Lekcija izdevās, un viss pārējais arī; mani vecāki staigāja starodami – viņi ar mani lepojās.

Varbūt jūs interesē arī mana reakcija uz Nobela prēmiju. Man vienmēr likās, ka tāda iespēja pastāv, jo kāds varētu nolemt, ka mans darbs ar hēliju vai varbūt bēta sabrukšanu, vai pat elektrodinamiku varētu būt Nobela prēmijas vērts – taču kādu apsvērumu dēļ? Mēdz teikt, ka teorijai viņi īpašu uzmanību nepievērš, taču, ja paskatās uz prēmijas laureātu sarakstu... Četros no rīta mani pamodināja zvans no raidsabiedrības ABC; viņi pateica, ka man piešķirta Nobela prēmija. Es biju nikns, ka tas cilvēks izjaucis man miegu. Un es nebūt nebiju par to tādā sajūsmā, kā sabiedrībai varbūt liekas. Es tam tipam vienkārši pateicu: “Kāpēc jūs mani modināt četros no rīta?” Pagriezos pret sievu un teicu: “Man piešķirta Nobela prēmija.” Viņa sāka smieties. Viņa teica: “Es tev neticu.” Tas tāpēc, ka es viņu vienmēr mēģinu visādi izjokot, un viņa vienmēr ir ļoti prātīga.

Viņa noticēja pēc nākamā telefona zvana, kas sekoja uzreiz pēc tam, un šoreiz kāds cilvēks otrā galā teica: “Vai jūs jau esat dzirdējis...” – “Nē!” Un noliku klausuli. Mēs abi turpinājām gulēt, klusi cerot, ka tā tomēr neizrādīsies taisnība. Man tas viss likās diezgan kaitinoši, jo es sapratu, ka tas nozīmē šausmīgu kņadu, klapatas un traku ņemšanos. Tas nozīmē žurnālistus, ko es necienu, un publicitāti, ko es necienu. Pasaule ir pilna ar tukšu muldēšanu un šodien vēl arī ar propagandas nejēdzībām. Es vienkārši negribu tai visā ielaisties, un es nesapratu, kā lai paglābjas. Iedomājos, ka tas iespējams, neatbildot uz telefona zvaniem. Un tā es atstāju klausuli noceltu. Bet tad nogāju lejā un sapratu: to nav iespējams apturēt. Mērogi ir par lielu. Ja es to mēģināšu, būs ļaunāk, nekā vienkārši samierinoties ar visām šīm sasodītajām muļķībām. Pēc neilgām pārdomām es sapratu, ka nevaru to visu apturēt, noliku klausuli vietā un centos atbildēt pieklājīgāk – jo telefons tūlīt atkal sāka zvanīt. Tā tas viss sākās. 10 no rīta bija preses konference Kalifornijas Tehnoloģiju institūta klubā un tamlīdzīgas blēņas – patiesībā gluži patīkami. Bet kopumā tas vairāk kaitina nekā iepriecina. 

Un kā reaģēja studenti?

Studenti – jā, tas bija labi. Studenti Trūpa ēkā izkāra lielisku lozungu – vai nu tajā pašā, vai nākamajā dienā. Tur bija rakstīts “Sarauj, Fainman!” vai kaut kas tādā garā. Viņi bija sajūsmā. Un tad mēs saņēmām simtiem vēstuļu – no draugiem visā pasaulē, no radiem. Tur bija visādas vēstules, nopietnas, jocīgas vai tīrs humors .. – jā, visādas tādas lietas. Un katrā no šīm vēstulēm es ieraudzīju patiesu prieku no sūtītāja puses un reizēm patiesi siltas jūtas. Tas mani satrieca un saviļņoja un lika sajust pret šiem cilvēkiem patiesu mīlestību. Tas bija labākais tajā visā.

Viss pārējais man bija drīzāk apgrūtinājums un kreņķi. Man taču bija jābrauc uz Zviedriju saņemt to balvu, un tas saistīts ar dažādām formalitātēm, ar oficiālām lietām. Man nepatīk oficiālas lietas. Kādas tik nejēdzības man tur Zviedrijā nebija jādara! Visādas uzstāšanās, vakariņas pie karaļa, balvas pasniegšana un tā tālāk. Un pats ļaunākais, ka karaļi un viss kas tāds man liekas smieklīgi. Ceremonijas man liekas smieklīgas. Es par to visu smejos. Un nu man tajā bija jāpiedalās. Ziniet, smejies, smejies, bet te nu tu esi, vecīt, pašā vidū, un nu tev vairs smiekli nenāk, ko?

Bet jūsu uzruna? Vai jūs tajā vēlējāties pateikt ko īpašu?

O, jā. Saņemot Nobela prēmiju, jāteic runa, kaut kas saistībā ar savu darbu. Un es īsti nezināju, ko iesākt, jo mēs visi trīs būtībā saņēmām balvu par vienas un tās pašas problēmas risināšanu. Bet nav jau nozīmes tam, ko tu tur saki. Galu galā, ja drīkst atgādināt, es nekad mūžā neesmu lasījis neviena cilvēka Nobela ceremonijas runu. Tās publicē, bet kurš tās lasa? Man teica, ka Folkners esot uzstājies ar slavenu runu. Bet citādi – teiksim, fizikā nav bijusi neviena slavena runa, ko cilvēki lasītu. Runa ieviesta tikai tāpēc, lai cilvēki redzētu, kā tu izskaties, kā tu izklausies. Neviens jau neklausās, ko tu tur runā, vismaz man tā likās. 

Tur notika vēl viena amizanta lieta. Pēc lielās ceremonijas, kurā mēs saņēmām medaļas, bija dejas. Man vajadzēja kaut kā nolaist tvaiku pēc visām tām oficiālajām runām, un es mazliet pārcentos. Kad pārslēdzos uz neoficiālo vakaru, man uznāca kaut kāds trakums. Es dejoju ar sievu, tad ar kādu citu sievieti – ar cita Nobela prēmijas laureāta māsu. Pie dejošanas ar princesi es netiku, jo man bija... Nu, es vienkārši pat nemēģinātu. Un tad es pāris reizes piemiedzu ar aci vienai glītai studentei. Es pajautāju, vai viņa negrib padejot. Viņa teica jā, un mēs dejojām. Viņa ļoti labi dejoja, un mēs dejojām diezgan trakulīgi – lieliski izklaidējāmies. Un jāteic, ka Zviedrijā šajā pasākumā viss tiek dzelžaini kontrolēts. Kad es dejoju ar sievu un ar Nobela prēmijas laureāta meitu, to visu laiku fotografēja – klikšķēja un zibēja vien. Bet, kad es dejoju ar šo meiteni (un es ar viņu nodejoju divreiz vairāk deju nekā ar citām, kopā ņemtām), neviena foto. Nekā. Avīzē – nekā. Acīmredzot tas kaut kā neskaitījās pareizi, un viņi sargā Nobela prēmijas laureātus no pašu stulbajām idiosinkrāzijām. Bet man likās, ka tieši tas ir labs veids, kā atlaist grožus, izklaidēties neformālā noskaņā. Tas bija jautri. Tas bija amizanti.