Dzīvības plūsma brīvības pakāpēs

Reiz, laikā, kad strādāju par naktssargu, dzerot tēju ar psihologu, psihoterapeitu un psihiatru, mēģināju noskaidrot, kā viņi saprot veselību, un ar pārsteigumu atklāju, ka priekšstati par veselību ir daudz izplūdušāki, neskaidrāki un atšķirīgāki nekā izpratne par patoloģiskiem stāvokļiem vai slimībām. Pasaules veselības organizācija tās dibināšanas laikā 1948. gadā definēja veselību kā “pilnīgas fiziskas, mentālas un sociālas labklājības (well-being)” stāvokli, un oficiāli atzītā definīcija kopš tā laika nav mainījusies, lai gan “labklājības” jēdziena necaurredzamība un neskaidrība attiecībās starp fiziskiem un mentāliem procesiem nevienam sevišķi nepalīdz.

Viena no Rietumu medicīnas pēdējo gadsimtu fascinējošo panākumu atslēgām ir redukcionisms – mēģinājumi reducēt psihofizioloģiskos procesus līdz šūnu, vēlāk gēnu līmenim un koncentrēt pētījumus šī līmeņa analīzē. Turpat slēpjas šīs medicīnas tradīcijas aprobežotība un nespēja psihofizioloģisku organismu aplūkot kā veselumu, kas ne tikai ir lielāks par savu daļu kopumu, bet arī veido vienotu savstarpēji saistītu sistēmu.

Čikāgā praktizējošais irāņu izcelsmes ārsts Kamjārs Hedajats ir Amerikas Endobiogēnās medicīnas un integratīvās medicīnas asociācijas prezidents un Endobiogēnās medicīnas centra (www.fshcenter.com) dibinātājs un vadītājs. Endobiogēniju – šo salikteni saprotot kā norādi uz to, kas uztur ķermeņa iekšējo dzīvības spēku, – kā jaunu sistēmisku pieeju cilvēka organismam pagājušā gadsimta 70. gados aizsāka un vairākas desmitgades klīniski testēja franču ārsti Kristiāns Dirafūrs un Žans Klods Laprazs. Atšķirībā no daudzām citām holistiskas medicīnas variācijām endobiogēnijas pamatos nav mēģinājuma ignorēt Rietumu medicīnas sasniegumus, bet, balstoties tajos, tuvoties izpratnei par ķermeni kā veselumu, kuru pārvalda neiroendokrīnā sistēma. Tas paredz radikāli atšķirīgu pieeju diagnostikā, kas atsakās no tradicionālās slimību klasifikācijas un daudzpusīgas analīzes rezultātā tiecas nonākt pie problēmu cēloņiem, tos atklājot neiroendokrīnās sistēmas līdzsvara trūkumā. Endobiogēnās terapijas uzdevums ir neiroendokrīnās sistēmas līdzsvara atjaunošana. Omulīgais Kamjārs Hedajats ir aktīvākais šīs pieejas praktizētājs un popularizētājs ASV un, iespējams, arī pasaulē. Lai pilnībā atklātu endobiogēnijas potenciālu, viņaprāt, nepieciešami vismaz 500 gadi.

A. R.

Rīgas Laiks: Kas ir raksturīgs tieši cilvēkam? Kas mūs atšķir no visiem pārējiem dzīvniekiem, augiem un sēnēm?

Kamjārs Hedajats: Es domāju, ka tas ir dzīves pilnasinīgums. Un viss plašais emocionālo un garīgo spēju spektrs. Dziļums un plašums.

RL: Tātad atšķirība ir pakāpē?

Hedajats: Es tā sacītu.

RL: Mēs vienkārši esam pilnasinīgāki, dziļāki un plašāki.

Hedajats: Radošāki.

RL: Kā jūs izprotat veselību?

Hedajats: Manā izpratnē veselība ir optimāla dinamika informācijas uzņemšanas un pārraidīšanas procesos. Būtiski, cik labi šis process plūst.

RL: Caur mums.

Hedajats: Jā. Tāpēc, ka bioloģisks organisms uzņem zināmu informācijas plūsmu. Un tad seko virkne procesu, kuros notiek informācijas un enerģijas apstrāde. Un tad nāk sadale un uzkrāšana, tad izmantošana, tad atkritumi un tad ekskrēcija jeb izvadīšana, informācijas nodošana tālāk. Tātad dzīve ir virkne šādu...

RL: Tas reizēm īpaši neatšķiras no ekskrēcijas.

Hedajats: Nu... Jā, mēs to, protams, nesaucam par ekskrēciju, jo šis vārds mums saistās ar kaut ko citu, kaut ko fizisku. Turpretim jūtas pret kādu cilvēku ir informācijas pārraide caur sirdi kā elektromagnētisku orgānu. Tāpēc mēs to nesauktu gluži par ekskrēciju, mēs to sauktu par pārraidīšanu.

RL: Man liekas, ka, teiksim, muldēšana varētu būtu viens no ekskrēcijas paveidiem.

Hedajats: (Smejas.) Jā.

RL: Reiz senos laikos bija kāds skolotājs – no Nācaretes –, kurš teica, ka vārdi, kurus cilvēks izrunā, aptraipa viņa dvēseli.

Hedajats: Formālajā psihoanalīzes teorijā ir tāds termins kā verbālā diareja jeb vārdu caureja. Tātad jūsu muldēšanas traktējumam ir zināms pamatojums. Un domājams, ka mēs šodien tik tiešām izrunājam pārāk daudz vārdu. Taču atgriežoties pie dzīvības jēdziena, manā izpratnē dzīvība ir virkne procesu un šo procesu efektivitātes un dinamisma pakāpe – pakāpe, kādā cilvēks ir integrējies pats sevī un attiecībās ar citām būtnēm. Jo dinamiskāks un nepiespiestāks ir šis plūdums salīdzinājumā ar enerģijas patēriņu, jo veselīgāks ir cilvēks. Tā kā šī definīcija ir fraktāla, tā attiecināma arī uz fizioloģiskiem, emocionāliem un garīgiem procesiem.

RL: Un kas ir paši elementārākie, vispārīgākie un izplatītākie šķēršļi šajā procesā?

Hedajats: Pretestība.

RL: Kāda veida pretestība?

Hedajats: Pretestība pret pārmaiņām. Jebkurš organisms ierobežo tam pieejamo reakciju skaitu. Kad govs iet pāri laukam, tā, visticamāk, turēsies uz taciņas, kas jau ir iemīta un labi iestaigāta. Tas ir radošas pieejas trūkums govs dzīvē. Tā būtu varējusi iemīt pati savu taciņu.

RL: Bet tā ir arī resursu taupīšana.

Hedajats: Ejot pāris metrus pa labi vai pa kreisi no jau iemītās taciņas, netiktu iztērēts nemaz tik daudz vairāk enerģijas. Tas ir radošas pieejas trūkums. Mums tikko Parīzē Pastēra institūtā bija pētījums ar žurkām. Viena žurku grupa dzīvoja krātiņos, tika barotas, uzturējās gaismā un netika pakļautas nekādam īpašam stresam. Otra grupa dzīvoja citā krātiņā, kur, kad žurkas nospieda sviru, lai tiktu pie ēdiena, tās saņēma strāvas triecienu. Mēs paņēmām asinis no abu grupu dzīvniekiem un tad izanalizējām, izmantojot vairākus algoritmus, ko esam izstrādājuši, lai aptvertu sarežģīto cilvēka fizioloģijas un psiholoģijas kopumu vienlaicīgi visos tā funkciju līmeņos. Un mēs atklājām, ka žurkas dzīvo visai automātiskā režīmā. Tās ir visai ierobežotas savu radošo izvēles iespēju spektrā. Taču dzīvē un evolūcijā izdzīvo nevis stiprākais, bet radošākais, izdzīvo tas, kurš labāk prot sadarboties.

RL: Bet ko tādā gadījumā tādi ierobežoti dzīvnieki kā žurkas pastāsta par cilvēka fizioloģiju un psihosomatiku?

Hedajats: Ne pārāk daudz. Šajā konkrētajā vēl nepublicētajā pētījumā mēs konstatējām, ka žurkas stresam pielāgojas pilnīgi citādi nekā cilvēki. Es esmu mērījis tos pašus rādītājus un pielietojis tos pašus algoritmus, strādājot ar pacientiem slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, kas savulaik bija mana darbavieta, – ar pacientiem spēcīga emocionāla stresa stāvoklī un ar veseliem pacientiem. Un tad ir redzams, ka cilvēku reakcija nav tik automātiska fizioloģiskā līmenī, bet ir stipri atkarīga no stresa kognitīvās uztveres. Cilvēki izmanto virkni pašu radītu uztveres paradigmu, lai interpretētu notiekošo, tāpēc stresa reakcijās viņi ir daudz apdomīgāki nekā dzīvnieki.

RL: Tad iznāk, ka miljards cilvēku vienā un tajā pašā stresa situācijā reaģētu miljards dažādos veidos? Jo viņu biogrāfijas, izglītības u.c. trajektorijas ir pilnīgi atšķirīgas.

Hedajats: Pareizi.

RL: Ko tad vispār var uzzināt, ja reakcijas pat tīri fizioloģiskā līmenī ir tik atšķirīgas un individuālas? Kā to iespējams pētīt?

Hedajats: Tās ir individuālas un unikālas, taču neapšaubāmi var saskatīt zināmus modeļus. Viena no lietām, pie kā mēs strādājam, ir mēģinājums uzcelt tiltu starp tradicionālo fenomenoloģisko pieeju medicīnai un psihiatrijai, kas balstīta tīrā veidā uz simptomiem, kuri izpaužas ārēji, un bioloģisko pieeju, kas balstīta tikai uz fizioloģiskiem datiem, – apvienot tās ar mūsu algoritmu palīdzību, izstrādāt vienlaikus bioloģisku un fenomenoloģisku pieeju, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar stresu, ar nepieciešamību pielāgoties un to, kā viņi paši uztver savas stresa izjūtas.

RL: Man rodas iespaids, ka vārdu “stress” jūs lietojat mazliet citādi, nekā normāli pierasts. Vai jūs neatšifrētu stresa jēdzienu?

Hedajats: Mēs dodam priekšroku terminam “stresors”.

RL: Stresors? Tas ir faktors, kas izraisa stresu?

Hedajats: Stresors ir vienkārši zināms agresīvs faktors, kas organismam var būt ārējs vai iekšējs. Un tas gluži vienkārši pieprasa, lai organisms nomaina savu pašreizējo funkcionēšanas līmeni uz kādu citu.

RL: Bet pēc tik vispārīgas definīcijas gan stiprs troksnis, gan karš, gan sāpošs vienalga kas vai kaut kas kaitīgs manā ēdienā – tie visi būtu stresori?

Hedajats: Jā.

RL: Tātad karš būtu liels un intensīvs stresors, un troksnis – daudz mazāka mēroga stresors, bet tie visi ir stresori?

Hedajats: Tie visi ir stresori, bet stresora radītais iespaids atkarīgs no organisma līdzšinējās pieredzes un ģenētiskā mantojuma. Teiksim, ja mēs skatāmies uz bērniem ar autisma diagnozi: lielai daļai no viņiem ir tendence uz neparasti jutīgu dzirdi un vispār neparasti jutīgām maņām; jebkuru skaņu vai pieskārienu viņi uztver divas līdz piecas reizes intensīvāk nekā jūs vai es. Bet vairumam cilvēku šīs maņas svārstās kādā vispārīgā tipiskas ģenētiskās funkcionēšanas spektrā. Atšķirības viņu reakcijā uz stresoriem nosaka līdzšinējā pieredze. Un te nu, citējot Nīči, mēs esam cilvēciski, pārāk cilvēciski; mūsu engrammas, līdzšinējā dzīvē iemācītās un pielietotās reakcijas, tiek izprovocētas un pastiprinātas visai pārspīlētā kārtā. Teiksim, cilvēkam kādreiz kāds sitis pa celi; pieņemsim, ka viņš piedalījies protestos un policists viņu ievainojis, iesitot ar steku pa celi. Tagad pagājuši vairāki gadi, un šis cilvēks iet pa ielu; kāds nejauši piegrūžas viņa celim. Viņš uz to reaģē ārkārtīgi pārspīlēti, jo šo reakciju izprovocē viņa kognitīvā pieredze un atmiņa; tas ir fizioloģiskas reakcijas modelis, kas savulaik daudz lielākā mērā bijis saistīts ar dzīvības briesmām.

RL: Taču šāds apraksts rada iespaidu, ka cilvēkus jūs uztverat kā mašīnas, kuras radījusi viņu pagātne. Automātiskas reakcijas, kuras diktē pagātnes pieredze; sākotnējā reakcija ir automātiska.

Hedajats: Nē, es gribētu precizēt. Te jāņem vērā gan ģenētiskais mantojums, gan fenotipiskās izpausmes, kas ir ģenētiskā potenciāla izpausmes reālajā laikā. Un tad vēl līdzšinējā pieredze un tas, kā cilvēks uztver un ko secina par to, ko šī pieredze nozīmē. Cilvēkiem pieejams daudz plašāks kāda atsevišķa notikuma iespējamo interpretāciju spektrs. Un tad vēl viņu rīcībā ir dažādu notikumu hierarhiskais vērtējums, kas šķiet daudz sarežģītāks nekā citām dzīvām būtnēm. Engrammas var noderēt, kad tīrām zobus, jo mēs taču negribam katru dienu justies tā, it kā tīrītu zobus pirmo reizi mūžā. Šāda tipa engrammas ļauj organismam ietaupīt enerģiju, kas tiktu tērēta, pievēršot darbībai apzinātu uzmanību. Taču, kad runa ir par kāda notikuma nozīmes emocionālo vai kognitīvo uztveri, engramma var kaitēt; galu galā, kad jūs ejat pa ļaužu pilnu pilsētas ielu un kāds nejauši pieskaras jūsu celim, nudien nav nekādas vajadzības reaģēt ar tām pašām eksistenciālajām nāves bailēm, ko sajutāt toreiz, demonstrācijā. Bet to neizšķir tas, cik draudīga ir agresija, un tas ir ļoti svarīgi: to izšķir organisma uztvere. Organisma priekšstats par realitāti ir tā realitāte, kurā tas dzīvo.

RL: Tādā gadījumā rūpēs par veselību, kā to izprotat jūs, būtiskais būtu uztveres audzināšana, kognitīvā audzināšana. Kā tas iespējams? Kā var audzināt uztveri?

Hedajats: Ir daži veidi. Tiešas kognitīvas pārstrukturēšanas līmenī ir, teiksim, budistu pieeja.

RL: Budistu pieeja?

Hedajats: Jā. Tās pamatā ir ideja, ka lietas ir tieši tādas, kā jūs tās uztverat. Un, mainot uztveri, jūs maināt arī savu realitāti. Savukārt amerikāņu stilā tā būtu tā izcili pragmatiskā pieeja, ko sauc par kognitīvi biheiviorālo terapiju, un tas ir ļoti tiešs veids, kā cilvēkiem māca pārstrukturēt savu uztveri, lai skaidrāk apzinātos savas refleksu līmeņa asociācijas un radītu vairāk telpas starp agresiju un reakciju.

RL: Vai pie amerikāņu pieejas varētu piederēt pozitīvās domāšanas spēks?

Hedajats: Jā. Pozitīva domāšana var būt visai spēcīgs faktors, taču no savas prakses varu teikt, ka šādai pozitīvai domāšanai jātic pašās savas identitātes pamatu dzīlēs. To nevar vienkārši skandēt ar prātu. Bet es gribu pieminēt vēl dažus citus ceļus, kas var cilvēkam palīdzēt atvērties un pārstrukturēt savu apziņu. Lai gan es darbojos šādas kognitīvās pārstrukturēšanas jomā, tomēr nelietoju kognitīvi biheiviorālo terapiju. Endobiogēnija (endobiogeny) – tas ir medicīnas paveids, kuru es praktizēju un mācu, – mēs aplūkojam attiecības starp cilvēka fizioloģiju un kognitīvajām funkcijām. Smadzenes nevar funkcionēt bez pārējā ķermeņa palīdzības. Smadzenes patiesībā ir ķermeņa kalpones.

RL: Kalpones? Deividam Hjūmam prāts bija kaisles vergs.

Hedajats: (Smejas.) Ar to es gribēju sacīt, ka smadzenes ir apmaiņas un pārvaldes orgāns. Tās nodarbojas ar informācijas apmaiņu un ir mehānisms, kas nodrošina uztveri, taču tās nevar pastāvēt pašas par sevi. Jūs noteikti esat dzirdējis terminu “smadzeņu nāve” – kad cilvēkam ir trauma kādā augsti attīstītā smadzeņu apvidū, bet fizioloģiskās funkcijas turpinās. Toties jūs nekad nebūsiet dzirdējis par kādu, kura ķermenis ir miris, bet smadzenes – dzīvas, jo smadzeņu izdzīvošana ir pilnīgi atkarīga no ķermeņa. Smadzenes nevar gremot, nevar sašķelt vielas un izvilkt no tām enerģiju; tās nevar elpot, nevar pašas piegādāt sev skābekli. Tās ir pilnībā atkarīgas. Tās gaida, lai perifērais ķermenis nosūta tām pieprasījumu, un tad tam palīdz, uzņemoties koordinēšanu. Smadzenēs ir hormonu receptori, un hormoni, neiromediatori un metabolīti spēlē ļoti konkrētu lomu tajā, cik ātri mēs domājam, cik daudz asociāciju spējam izveidot, cik spēcīgi šīs asociācijas ir iesakņojušās vai cik tās ir konkrētas. Un savos prakses gados un pēc tam, pielietojot zināmas paša izstrādātas oriģinālas formulas, es atklāju, kā hormonu fizioloģija iespaido domāšanu un kā var pielietot ārstniecības augus, kuri maina to, kā darbojas hormoni, kas savukārt maina to, kā cilvēki domā.

RL: Pēc mirkļa pievērsīsimies ārstniecības augiem. Bet pirms tam: vai šo procesu, ko jūs aprakstījāt, – ka hormoni var ietekmēt to, kā mēs domājam un uztveram, – vai to būtu iespējams kauzāli pagriezt pretējā virzienā, lai domāšana ietekmētu hormonu līmeni?

Hedajats: Absolūti – ar smadzeņu apvidu, ko sauc par limbisko sistēmu. Limbiskā sistēma ir sena smadzeņu daļa, kurā savienojas neiromediatori, svarīgākie hormoni un smadzeņu stumbrs. Un no šā apvidus, kur hipokampā uzkrājas mūsu atmiņas un kur atrodas arī amigdala, smadzeņu daļa, ar kuras aktivitātēm saistītas ļoti spēcīgas emocijas, – ar uztveri var stimulēt kognitīvo nervu sistēmu un endokrīnās funkcijas, tātad uztvērumi stimulē un maina hormonālās funkcijas.

RL: Kāpēc tradicionālajai Rietumu medicīnai ir tik grūti pieļaut iespēju, ka cilvēka prāta stāvoklis var būtiski mainīt ķermeņa vai hormonu stāvokli? Kāpēc bijis tik grūti pieņemt šo domu, kura ir tikpat sena, cik mēģinājumi izprast cilvēku vispār?

Hedajats: Man šķiet, saknes tam meklējamas Dekarta, Laplasa, Ņūtona un dažu renesanses laika domātāju uzskatos, jo viņi iezīmēja pavērsienu no kvalitatīvas un integratīvas domāšanas uz kvantitatīvu domāšanu un uz individuālu faktoru nošķiršanu. Un viņi zinātnes pamatus būvēja uz ticības deterministiskai realitātei, kurā atsevišķi faktori atbild par atsevišķiem efektiem un lietas iespējams precīzi definēt. Viņi pilnībā izskauda priekšstatus par lietu integrētību, par dažādu faktoru un to iedarbības pārklāšanos vai saikni. Tīri praktiskā izpratnē katram ķermeņa orgānam viņi identificēja visai ierobežotu funkciju skaitu un bija pārliecināti, ka tie darbojas neatkarīgi cits no cita. Un, tā kā visa Eiropas sabiedrība balstījās uz varas struktūras, kurā viena persona pildīja neapstrīdamas valdnieka funkcijas, bet visi citi uzklausīja, kas šim cilvēkam sakāms, un dzīvoja izolēti no pārējo viedokļiem, smadzenes tika identificētas kā ķermeņa valdnieces. Patiesībā tas ir tikpat kā ienākt bagāta cilvēka namā un pie durvīm ar sulaini sasveicināties kā ar mājas saimnieku. Smadzenes ir tas pats, kas šūnas kodols; tas ir kalps, kurš dara tikai to, ko saimnieks tam pavēl.

RL: Un kurš tad šūnā ir saimnieks?

Hedajats: Membrāna.

RL: Membrāna?

Hedajats: Membrāna ir šūnas pavēlniece.

RL: Labi, bet kas tad ir smadzeņu pavēlnieks?

Hedajats: Pārējais ķermenis, perifērija – viss, kas atrodas zemāk par kaklu. Ko tad smadzenes liks jums darīt? Smadzenes gaida, kad ķermenis pateiks: man vajag šo, man vajag to.

RL: Ja jūs sakāt, ka viss, izņemot manu galvu, ir manas galvas pavēlnieks... Varbūt tādā gadījumā manu galvu var aizstāt ar jaunu? Ir taču cilvēki, kuri domā: ja jau var pārstādīt sirdi, tad arī galvu. Un tādā gadījumā pavēlnieks paliek vecais, nomainās tikai kalps.

Hedajats: Tikai šī analoģija ir ierobežota, jo vispār tās ir drīzāk partnerattiecības. Kad nonākam līdz sistēmu teorijas jēdzieniem un priekšstatiem par to, kā lietas ir savstarpēji integrētas un saistītas, hierarhijas jēdziens – tādā izpratnē, ka viena sistēma diktē citai, kas tai darāms, – kļūst lieks. Hierarhija attiecas uz to, kas iekļauts kaut kā cita rāmjos. Tātad, jo aptverošāks kaut kas ir, jo vairāk tas iesaistīts hierarhiskās attiecībās. Teiksim, pārvaldes un ietekmes hierarhijā aknas ieņem augstāku pakāpi nekā aknu audi, kuriem savukārt ir lielāka ietekme uz atsevišķiem aknu sektoriem, kuriem ir lielāka ietekme uz katru atsevišķo aknu šūnu. To mēs saucam par iekļāvuma hierarhiju (nested hierarchy). Viena lieta iekļaujas otrā, kura savukārt iekļāvusies nākamajā. Taču būtībā visas šīs lietas ir savā starpā integrētas un saistītas, tāpēc nav vajadzības teikt, ka viena ir pārāka par kādu citu vai ka viena ir kalpone, bet otra – pavēlniece. Te tiešām runa tīri tehniskā izpratnē ir par to, kurš ir prasītājs un kurš atbildētājs – kurš ierosina un kurš apstrādā pieprasījumu. Un svarīgi ir vienkārši pateikt, ka smadzenes ir reaģējošais elements. Smadzenēm ir pašām sava būtiska funkcija, tāpat kā jebkuram citam orgānam. Bet, plašāk paraugoties, pārliecība, ka smadzenes ir ķermeņa svarīgākais orgāns, ir tikai atvasinājums no mūsu uzskatiem par sabiedrības uzbūvi, proti, no priekšstata, ka mums nepieciešams viens vadonis, kurš pārējiem pasaka, ko darīt, un ka šim vienam cilvēkam mēs visi pievēršam uzmanību. Bet, ja mēs paraugāmies uz citu dzīvu būtņu kopienām dabā, tad ir daudz piemēru, kad tām nav nekādas pārvaldes sistēmas – teiksim, bitēm, putniem vai zivīm. Zivju barā tā zivs, kura maina virzienu, nav obligāti tā pati, kura peld pašā priekšgalā. Jebkura zivs jebkurā brīdī var uz mirkli kļūt par bara vadītāju. Tām visām ir kolektīva grupas vajadzību apziņa, bet vienlaikus arī katrai savas individuālās vajadzības un tiesības tām sekot. Un šai idejai, ka ikviens indivīds darbojas savā labā, bet vienlaikus ir daļa no veseluma un integrē savas funkcijas visu pārējo vajadzību kopumā, mēs pievēršamies un to saucam par sistēmu bioloģiju.

RL: Vai jums ir svarīgi nošķirt prātu un smadzenes?

Hedajats: Jā.

RL: Tātad, kad jūs sakāt, ka smadzenes reaģē uz sistēmu, jūs šajā ainā neiekļaujat prātu?

Hedajats: Nē. Manā izpratnē prāts ir metapieredze.

RL: Metapieredze? Vai jūs varētu sīkāk iztirzāt, ko tas nozīmē?

Hedajats: Ja iedomājas, teiksim, datoru, tas būtu kā smadzenes. Tā ir datortehnika, kuras darbība ļauj analizēt un uzglabāt informāciju un vēlāk tai piekļūt. Bet cilvēks, kurš skatās datorā un ieraksta adresi, uz kurieni jāiet, ir līdzīgs prātam. Prāts izmanto smadzenes.

RL: Fantastiski! Un kur prāts atrodas?

Hedajats: Tam nav konkrētas atrašanās vietas; tas ir pārāk sarežģīts, lai atrastos smadzenēs. Man liekas, ka ikviens lielais filozofs savā laikā ir novērtējis prāta jēdzienu, atzīstot, ka tas ir kaut kas meta- un pastāv ārpus smadzeņu fiziskās realitātes. Teiksim, kad jūs naktī sapņojat – kā rodas šie vizuālie tēli? Vai arī dienā nomodā – jūs savā galvā dzirdat dziesmu, taču šo skaņu neradāt jūs. Kā rodas šī skaņa? Kā jūs varat dzirdēt dziesmu, ja ausu bungādiņas neskar skaņu viļņi?

RL: Man nav ne jausmas.

Hedajats: Kad jūs to noskaidrosiet, tad atradīsiet arī prātu. Kā jūs radāt tēlus, ko redzat sapņos? Naktī, kad jūs guļat, smadzeņu metabolisma līmenis ir augstāks nekā nomodā, kad jāsaskaras ar visu, kas ir apkārt.

RL: Un tad?

Hedajats: Tātad šī smadzeņu aktivitāte nav atkarīga no apzinātā prāta un informācijas, ko tās saņem no parastajiem maņu orgāniem. Tas tikai pierāda, ka smadzenes ir instruments un tās ir viens elements no kaut kā lielāka nekā tas, ko mēs uztveram caur maņām.

RL: Es augsti novērtēju šādu prāta izpratni, taču tāds viedoklis no tradicionālo medicīnas aprindu viedokļa ir visai neortodoksāls.

Hedajats: Piekrītu.

RL: Un... kā tad tā? Ja taisnība ir jums, nevis lielākajai daļai mediķu, tad kā var izskaidrot šādu aklumu? Viņi visi ir akli, viņi nesaprot?

Hedajats: Te nu mēs atgriežamies pie pirmītējās sarunas par brīvības pakāpēm, kādas pieejamas dažādiem organismu tipiem to reakcijās. Pat cilvēku vidū mēs redzam, ka dažiem ir lielāka brīvība tajā, kā viņi spēj uztvert un apstrādāt informāciju vai izlemt, kas būtu jāierobežo vai jāizslēdz. Tāpēc es parasti saku: nevis tu tici tam, ko redzi, bet gan tu redzi to, kam tici. Un tikai drosmīgie un cilvēki, kuri par savu misiju uzskata patiesības meklējumus, spēj ļauties nezināšanai un būt zinātkāri.

RL: Vienā no endobiogēnijai veltītajiem tekstiem veselība tika aprakstīta kā vitāls ķermeņa, prāta un gara līdzsvara stāvoklis.

Hedajats: To rakstīju es.

RL: Kas tādā gadījumā ir gars? Es vairāk vai mazāk saprotu, kā jūs traktējat prātu. Prāts ir tas, kas lieto smadzenes. Labi. Bet ko nozīmē “gars”?

Hedajats: Manā izpratnē gars iemieso dzīvības spēka kvalitāti un plūdumu.

RL: Dzīvības spēka?

Hedajats: Jā. Teiksim, kāda ir atšķirība starp šo krēslu un mani? Mēs abi esam uz oglekļa bāzes būvēti organismi; mēs abi sastāvam no triljoniem un triljoniem atomu; mēs abi esam veseli saliktu un savstarpēji savirknētu elementu kopumi. Taču mana dzīvības pakāpe jeb mana vitalitātes pakāpe ir citāda nekā šim krēslam un citāda nekā ozolam vai riekstkokam, no kā tas darināts.

RL: Šis krēsls ir diemžēl jau nogalināts un mākslīgi pārveidots koks. Bet kāpēc jums liekas, ka jūsu vitalitāte, jūsu dzīvības spēks, ir lielāks vai sarežģītāks nekā ozolam?

Hedajats: Es neteicu, ka tas ir lielāks vai sarežģītāks. Tikai citāds.

RL: Ā! Un tādā gadījumā – un tas ir svarīgi – kādā ziņā tas ir citāds?

Hedajats: Vispār jau mans salīdzinājums attiecās tikai uz krēslu, nevis uz ozolu.

RL: Bet tā ir vājāka atšķirība, jo krēsla koks ir nepārprotami miris un mākslīgi pārveidots.

Hedajats: Un es sacīju, ka gars ir dzīvības spēks, kurš rosina dzīvīgumu un ļauj mūsu materiālajam ķermenim funkcionēt veidā, kas pieļauj pārmaiņas un atjaunošanos. To es ar to gribēju pateikt.

RL: Skaidrs.

Hedajats: Kad koks kļūst par krēslu, tam trūkst tādas vitalitātes un gara pakāpes. Ja nu mēs runājam par kokiem, tad manā izpratnē koka dzīvība ir pilnīgi unikāla un atšķirīga no mūsējās. Es saku tikai, ka tā ir citāda – ne labāka vai sliktāka. Es uzskatu, ka jebkura dzīvības forma neatkarīgi no tā, cik vienkārša būtu tās šūnu vai sabiedrības struktūra, piedāvā unikālu skatījumu uz eksistenci un ir apveltīta ar unikālu apziņu un izpratni par to, ko nozīmē būt dzīvam. Un no jebkuras dzīvas struktūras mēs varam mācīties kaut ko vērtīgu.

RL: Amazones džungļos var sastapt vismaz 80 000 augu sugu. Vai jūs teiktu, ka, uzmanīgi izpētot katru no šīm dzīvības formām, mēs uzzinātu kaut ko par to, ko nozīmē būt dzīvam?

Hedajats: Tie piedāvā specifisku paradigmu vai apziņas konfigurāciju, ko nosaka lapu forma, krāsa, reproduktīvais cikls, tas, vai augs ir heliotropisks, vai tas ir nakts vai dienas augs, vai tas ir kukaiņēdājs. Ikviena no šīm būtnēm, vienalga, augs, kukainis, zīdītājdzīvnieks vai putns, piedāvā unikālu dzīvības pieredzi un izpausmi.

RL: Un fitoterapijā, kā rādās, daudzus no tiem var izmantot dziednieciskos nolūkos. Daudzu šo augu dziednieciskās funkcijas Amazones ciltīm ir zināmas jau kādus, nezinu, 30 tūkstošus gadu. Tomēr šīs zināšanas kaut kā nav sevišķi dziļi ietekmējušas Rietumu medicīnu.

Hedajats: Tas tāpēc, ka Rietumu zinātne jau kopš Dekarta laikiem ir caurcaurēm kvantitatīva disciplīna. Es gan gribētu piebilst, ka ļoti cienu Dekartu, kurš bija deists…

RL: Un viņa ideja par čiekurveida dziedzeri ir fascinējoša…

Hedajats: Tā ir fascinējoša. Un, kad lasa viņa darbus par saprātu un zinātni… Viņš mēģināja paveikt cildenu darbu, jo gribēja radīt sistemātisku domāšanas veidu. Un es uzskatu, ka Dekarta ieguldījums sistemātiskas domas un atkārtojamu eksperimentu pilnveidē bija ļoti pamatīgs un iezīmēja ļoti svarīgu paradigmas maiņu cilvēka apziņā. Tomēr viņa un arī citu zinātnieku – piemēram, Laplasa – dēļ zinātne kļuva caurcaurēm kvantitatīva. Un kāds ir iemesls tam, ka mēs gribam saskaitīt lietas? Tas, ka mēs gribam, lai tās mums pieder.

RL: Jā, saskaitīt un izmērīt.

Hedajats: Jā, mēs skaitām un mērām tāpēc, ka gribam, lai mums kaut kas pieder, gribam tirgoties. Turpretim senais domāšanas veids bija gandrīz pilnībā kvalitatīvs. Tas bija vērsts uz pieredzi, uz relatīvajām funkcijām, uz attiecībām. Taču kaut kādā ziņā tam trūka kvantitatīvas, sistemātiskas un stingras zināšanu nodošanas metodoloģijas. Senajās sabiedrībās vienīgā iespēja kaut ko uzzināt bija sēdēt pie skolotāja kājām. Jo skolotājs nevarēja teikt: palasiet manu grāmatu, pasūtiet to Amazonē, tur jūs varat visu par to uzzināt, vai vienkārši palasiet manu blogu. Bija jāsēž un jāklausās skolotājā. Tagad mēs sakām, ka sistēmdomāšana nozīmē pieņemt gan kvantitāti, gan kvalitāti. Saprast, cik daudz kaut kā mums ir, bet saistībā ar to – cik daudz mums ir kaut kā cita. Jo galu galā sistēmas vājākā daļa nosaka sistēmas darbības tempu. Pareizi ir izvērtēt gan skaitu, gan arī attiecības. Atgriežoties pie jūsu domas par ārstniecības augiem – vai nu tradicionālās kopienas par tiem uzzināja empīriski, vai arī viņiem piemita kaut kāda veida intuitīvas zināšanas.

RL: Daži no viņiem teiktu, ka to atklāja gari.

Hedajats: Jā, augu gari viņu šamaniskajos ceļojumos garu pasaulē. Sapņi!

RL: Jā.

Hedajats: Zīmes. Viņiem piemita neracionāli, bieži vien virsracionāli un intuitīvi ceļi pie zināšanām. Medicīnas aprindas ignorē tradicionālās zināšanas, pamatā pret tām attiecoties ar koloniālo domāšanas veidu: mēs zinām, bet jums ir tradīcijas.

RL: Bet zināms taču, ka tā ir aplama dihotomija.

Hedajats: Tā ir aplama dihotomija. Pirms mācu saviem studentiem jebko par fizioloģiju, es viņiem mācu epistemoloģiju. Es nemācu tālāk, kamēr viņi nav sapratuši epistemoloģiju. Tāpēc, ka apgalvoju, ka endobiogēnija ir piektais zināšanu ieguves veids, kas ir sinkrētisks un sintētisks un izmanto visus citus epistemoloģisko zināšanu veidus.

RL: Kas, jūsuprāt, ir svarīgākās epistemoloģijā apgūstamās lietas?

Hedajats: Novērtēt un cienīt tradicionālismu. Novērtēt empīrismu. Novērtēt racionālismu un nenoraidīt to, cienīt intuīciju kā virsracionālu visa kopuma redzēšanas veidu un tad pielietot sinkrētisko un sintētisko piekto metodi – izmantot visus četrus pārējos zināšanas veidus, vadoties no konkrētā gadījuma un pieejamā informācijas daudzuma. Tāpat es saviem studentiem mācu par riskiem, kas saistās ar katru no šiem četriem zināšanas veidiem. Viens no lielākajiem sarežģījumiem, ar ko sastopamies mūsdienu medicīnā, ir tāds, ka vairumam praktizējošo ārstu racionālisms ir pāraudzis sava veida tradicionālismā. Vairums ārstu praktizē 20 kilometru rādiusā no vietas, kur viņi saņēmuši augstāko izglītību, tādēļ viņiem ir izteikti reģionāla pieeja un viņi praktizē medicīnu tā, kā viņiem tā ir mācīta. Un vajag vairāk nekā 20 gadus, lai ārsti sāktu pielietot jaunu atklājumu medicīnā, – jo viņi ļoti pretojas pārmaiņām. Mums šķiet, ka ar savu moderno veselības aprūpes sistēmu esam racionāli, lai gan lielā mērā paļaujamies uz tradīcijām un pieredzi. Vairums ārstu teiks: “Man te nevajag kaut kādu dižmanīgu akadēmisko olgalvi ar viņa balto halātu un žurkām, kurš man mācīs, kā rūpēties par maniem pacientiem ar asinsspiediena problēmām. Es pazīstu savu pacientu, viņi ne. Un viņi nesaprot, ko mans pacients var atļauties, ko viņš var vai nevar izdarīt, un es labāk nekā kāds čalis savā akadēmiskajā tronī zinu, kā manam pacientam palīdzēt.” Viņi lepojas ar savu empīrismu. Bet, kā teica Viljams Džeimss, ja gribi būt empīriķis, tev jābūt gatavam uz nežēlīgu empīrismu, kas liek būt gatavam jaunu pierādījumu priekšā atmest visu, kam jebkad esi ticējis. Bet vairums empīrisko cilvēku šādu nežēlīgu empīrismu nepiekopj. Viņi nav uzticīgi empīrismam, līdz ar ko tas atkal atkrīt tradicionālismā.

RL: Kādu vietu starp citām dažādajām pieejām medicīnai jūs redzat endobiogēnijai? Tā acīmredzami nav tik izplatīta kā citas pieejas.

Hedajats: Es teiktu, ka tā atrodas pilnīgi jauna domāšanas veida avangardā.

RL: Lūdzu, pastāstiet vairāk.

Hedajats: Ja paraugāmies uz Zeitgeist, uz šī laikmeta garu un vispārējām sajūtām un kustībām tādās nozarēs kā ekonomika, psiholoģija, pilsētplānošana, socioloģija, etoloģija, ekoloģija, tad visās šajās intelektuālajās nozarēs mēs redzam virzību uz sistēmdomā-šanu, kura raugās, kā lietas ir savstarpēji saistītas un integrētas, atmetot ideju par hierarhisku kārtību starp labāko un sliktāko vai stiprāko un vājāko… Pat sabiedrībā cilvēki ir sākuši veidot komūnas, kurās notiek kopīga lemšana, vietēja mēroga ekonomikas; notiek atgriešanās pie apmaiņas ekonomikas, pie zelta standarta. Daudzos dažādos līmeņos fraktāli izpaužas tas, ka cilvēki arvien vairāk apzinās un novērtē lietu savstarpējo saistību un darbojas savstarpēji izdevīgā veidā. Šādā plašākā nozīmē endobiogēnija kā pieeja medicīnai un cilvēka pieredzei ir daļa no tādas pašas sistēmdomāšanas pieejas. Ja godīgi, man tas šķiet kādu 500 gadu projekts – sistēmdomāšanai patiešām iekarot cilvēces apziņu. Racionālismam vajadzēja 500 gadus, lai sasniegtu šo punktu, un noteiktās valstīs mums joprojām jāsaskaras ar noteikta veida darboņiem, kuri neuzrāda nekādu augsto racionālisma un profesionālisma līmeni. Pat pēc 500 kartēziskās domas un 120 publiskās izglītības gadiem mums joprojām jācieš. Tāpēc tas ir projekts, tas ir cilvēces evolūcijas process.

RL: Kas vajadzīgs, lai šī pieeja kļūtu izplatītāka?

Hedajats: Te mums jāatgriežas pie sākotnējās domas, cik svarīga ir kognitīvās uztveres izglītošana. Pašlaik mums ir dažādi projekti visā pasaulē – Meksikā, Ziemeļāfrikā, Rietumeiropā, ASV –, bet varbūt vissvarīgākais projekts šobrīd norisinās Lietuvā, jo tur mēs strādājam universitāšu sistēmā, vadām jauna veida pamatstudiju programmas ar pacientu iesaisti, strādājam pie maģistra studiju programmas, kas ietver mācīšanos par endobiogēniju. Manā skatījumā Lietuva var būt izmēģinājuma trusītis tam, ka vesela valsts iekļauj sistēmdomāšanu savā slimnīcu un izglītības sistēmā. Esmu pats sev noteicis, ka tas jāsasniedz desmit gados. Un, manuprāt, tas ir iespējams.

RL: Pirms simt vai vairāk gadiem dzīvoja slaveni ārsti, kas spēja pilnībā diagnosticēt cilvēka veselības stāvokli, tikai pagaršojot viņa urīnu. Un daži to varēja izdarīt, tikai paostot pacienta ķermeni. Man nav ne jausmas, kā šādas spējas varēja iemācīt, bet savās sarunās ar ārstiem esmu sapratis, ka tagad šādas diagnostikas prasmes ir ārkārtīgi retas. Un diagnostika – pareiza diagnostika – man šķiet vissarežģītākā ārstniecības procesa daļa. Vai ir kāds veids, kā kļūt par tādu ārstu, kurš spēj saprast un aprakstīt cilvēka ķermeņa stāvokli, tikai pagaršojot vai pasmaržojot kādu tā daļu?

Hedajats: Nu, es nekad neesmu mācījies šādi diagnosticēt, tāpēc nezinu.

RL: (Smejas.)

Hedajats: Es nezinu, kā var kļūt par tādu ārstu, bet varu pateikt, ka būt par endobiogēnistu nozīmē būt arī par endokrinologu, internistu, embriologu, psihologu un fiziologu, kā arī būt cieši humānistiski pārliecinātam, ka cilvēka dzīve un dzīve vispār ir vērtība. Endobiogēnists diagnostikas centrā noliek pacientu: nevis kā nopratināšanā, mēģinot uztaustīt vienu svarīgu informācijas vienību, bet gan radot telpu, kurā var kā krievu romānā ļaut atritināties un tapt saprastai katras personas slimības vēsturei – ļoti dramatiskai, garai un sarežģītai. Un, ja pacients tiek ievests šādā telpā, viņš sāk jums par sevi stāstīt un diagnoze kļūst daudz precīzāka. Un, ja skatāmies uz ķermeni kā uz kompleksu fizioloģisku organismu ar iekšējiem procesiem, patiesībā nākas radīt pilnīgi jaunas diagnostikas kategorijas un pārveidot to, ko saucam par nozoloģiju, – zinātni, kura dod vārdus slimībām. Jo mēs vairs neesam apsēsti ar simptomiem; mēs mēģinām saskatīt cēloņus. Tāpēc, nosakot diagnozi, es teikšu kaut ko tādu: “Šim pacientam ir relatīva adrenalīna nepietiekamība un akūta tiorīda nepietiekamība.”

RL: Tātad jūs pārceltu aprakstu uz hormonu līmeni?

Hedajats: Jā, un uz tā vai cita apgabala funkcionalitāti. Tas ir pilnībā kvalitatīvs izvērtējums, kas ņem vērā dažādu hormonālo sistēmu visaptverošo mijiedarbību.

RL: Kā jūs no endobiogēnijas skatpunkta vērtētu seno romiešu izteicienu, ka cilvēks, kurš trīsdesmit gadu vecumā vēl nav kļuvis pats sev par ārstu, ir idiots?

Hedajats: (Iesmejas.) Es to interpretētu tā, ka katrs cilvēks spēj ieklausīties savā ķermenī, kļūt jūtīgāks un vērīgāks pret tajā notiekošo. Līdz pat tādai pakāpei, ka, ja jūs protat ieklausīties savā ķermenī, tas var jums pateikt, ko tas vēlas vai ko tam vajag. Cilvēki, kuri dzīvo saskaņā ar dabas ritmu – sezonāli maina uzturu, guļ, kad ir noguruši, mostas bez modinātājpulksteņa, dara darbu, kas viņiem patīk, nepavada ilgu laiku ceļā, atvēl laiku ēšanai… Dzīvojot ritmiski, var labāk ieklausīties savā ķermenī, jo arī ķermenim ir savi ritmi. Un šādi cilvēki līdz zināmai robežai bieži var būt paši sev ārsti. Piemēram, mani vecāki ir no Irānas, un, lai arī viņi abi ir augsti izglītoti ārsti, viņi tika audzināti izteikti ritmiskā garā. Mans pirmais skolotājs dabas medicīnā bija māte, kura to savukārt bija apguvusi no savas mātes; kad vien es saslimu, māte deva man zāļūdeni vai pagatavoja ārstniecisku tēju, vai arī pamainīja manu ēdienkarti – papildus mūsu sezonālajām uztura pārmaiņām. Un pēc tam pieaugot es kļuvu arvien jūtīgāks, arvien labāk apzinājos sava ķermeņa vēlmes un atbilstoši arī rīkojos. Tāpēc šādā ziņā, manuprāt, ikviens cilvēks var būt pats sev ārsts.

RL: Mūsu tikšanās pirmajās 30 sekundēs jūs, vadoties pēc mana ķermeņa fizioloģijas, raksturojāt manas psiholoģiskās īpašības. No kādas tradīcijas vai skolas jūs to esat iemācījies?

Hedajats: Tā ir sistēma, ko es pats esmu izveidojis, balstoties endobiogēnajos konceptos par to, kā hormoni rada gan ārējo, gan iekšējo formu un kā tie ietekmē kognitīvās funkcijas.

RL: Lūdzu, padalieties: ko jūs varētu par mani pastāstīt, aplūkojot tikai manu ārējo izskatu?

Hedajats: Nu, piemēram, jums ir plata seja, kas norāda uz prolaktīnu – hormonu no ļoti specifiskas hormonālās grupas. Tāpat jums ir augšanas hormona elements – to var redzēt pēc krūškurvja izmēra, jums ir lielas rokas ar resniem pirkstiem, plats deguns un augsta piere. Taču prolaktīns ir hormons, kas lietas padara platas. Un personības plaknē tas ļauj cilvēkiem pieņemt, ieskaut, plaši atvērt rokas, lai saņemtu. Tādējādi prāta līmenī es redzu, ka jums patīk uzņemt sevī lietas. Jūs esat atvērts, un jums patīk uzņemt. Jums ir tāda iespaidīga uzacu līnija – šajā parādībā izpaužas tas, kā šis augšanas hormons un vēlme uzņemt sevī lietas vada citu hormonu, vārdā TRH, kas ir tiroīdu vadošais hormons. Taču tā senajai evolucionārajai lomai nebija nekāda sakara ar tiroīdu – tas bija saistīts ar enerģijas taupību un jaunrades spēju. Darbojoties kā neiromodulators, tas ļauj neironiem uzplaiksnīt ātrāk un tādējādi domāšanai kļūt atraisītākai un radošākai. Es redzu, ka jums atkāpjas mati, kas nozīmē spēcīgu testosterona izpausmi. Tātad, apkopojot šo visu, jūs esat labi organizēts, racionāls cilvēks; kad kaut ko ieraugāt, jūs to gribat uzņemt un asimilēt sevī. Bet es redzu arī to, ka jūs daudz domājat, un jūsu domāšana prasa šo TRH hormonu, jo TRH ļauj smadzenēm darboties ātrāk, un smadzenēm tam vajag cukuru. Jo cukurs ir smadzeņu degviela. Un TRH stimulē jūsu aizkuņģa dziedzeri, kā rezultātā… jūs iegūstat savu lielo vēderu.

RL: Tad varbūt tā ir neatņemama manis daļa.

Hedajats: (Smejas.) Nē, tā es neteicu. Tā noteikti ir jūsu daļa, bet tas ir jūsu domāšanas veida rezultāts, jūsu domas procesa relatīvā neefektivitāte, kas prasa tik daudz glikozes.

RL: Skaidrs. Varbūt vēl vienu jautājumu par mani. Kas manā fizioloģiskajā vai psihosomatiskajā organismā izskaidro pastiprinātu vajadzību pēc seksa?

Hedajats: Ziniet, man par sevi pašu jāsaka, ka manas trīs lielās mīlestības ir sievietes, asprātība un viskijs.

RL: (Smejas.) Ak tā gan! Mums ir kas kopīgs.

Hedajats: Jā… Es nojautu, ka varētu būt. Es nupat nāku no viskija degustācijas.

RL: (Smejas.) Skaidrs. Jauki.

Hedajats: Redziet, jūsu mīlestība pret sievietēm nāk no tās pašas vie-tas, no kurienes nāk kreativitāte. Tāpēc jau mēs to saucam par prokreāciju un par kreativitāti. Jo tas ir tas pats elements, kas vispār Visuma pamatā, – tā ir kreativitāte, prokreācija un rekreācija. Tā mēs turpināmies. Un tas viss nāk no viena apvidus, tāpēc tas nav nekas neparasts. Visveiksmīgākie biznesmeņi, visizcilākie mākslinieki – piemēram ņemsim Klimtu. Viņam bija kādi 17 bērni, lielākoties ārlaulības bērni, ko dzemdēja viņa modeles. Tas viss nāk no vienas vietas un daļēji sakņojas hormonā ar nosaukumu DHEA, kas izdalās no virsnieru dziedzera, līdz ar to jūsu kreativitāte tiešām ir saistīta ar jūsu dzīves kaisli un dziņu patērēt un uzņemt sevī.

RL: Un būtu neprāts mēģināt ar šo impulsu cīnīties?

Hedajats: Šobrīd – jā.

(Abi smejas.)

Hedajats: Savā attīstībā jūs to varētu pārvarēt.

RL: Es varētu.

Hedajats: Jā.

RL: Kaut kad vēlāk?

Hedajats: Vēlāk, daudz vēlāk. (Abi smejas.) Kad būsiet par vecu, lai par to uztrauktos. (Turpina smieties.)

RL: Vēl tikai divi jautājumi. Vai var aprēķināt, cik ilgi būtu jādzīvo veselīgam organismam? Ja tas būtu audzināts ar izpratni par savām vajadzībām, ļaujot dzīvības spēkam plaukt un zelt, un arī pārējie apstākļi būtu ideāli – kādam būtu jābūt normālam cilvēka mūža ilgumam?

Hedajats: Nedomāju, ka to iespējams noteikt. Cilvēkiem ir bijis ļoti dažāds dzīves ilgums – tas ir bijis gan garāks, gan īsāks nekā tagadējais. Liela nozīme ir uzturam, liela nozīme ir karu neesamībai, tāpat, protams, arī ģenētikai, taču ģenētikai un pēc tam arī epiģenētikai – gēnu modifikācijai vides ietekmē. Visas šīs lietas ir svarīgas. Es gribētu pārvirzīt šo jautājumu, jo neuzskatu, ka uz to iespējams atbildēt, – mēģinājumos pateikt, kas ir ideālā dzīve, ir pārāk daudz mainīgo lielumu. Es gribētu bilst, ka saskaņā ar maniem novērojumiem lielākais faktors, kas samazina cilvēku dzīves ilgumu attīstītajās valstīs, ir raizes.

RL: Psiholoģiskas raizes?

Hedajats: Jā. Psiholoģiskas problēmas.

RL: Tad jau “Don’t worry, be happy” ir bijusi visietekmīgākā medicīniski terapeitiskā dziesma ASV?

Hedajats: Jā, tā man šķiet, iespējams, tieši kognitīvās struktūras iespaidi spēj vispaliekošāk degradēt dažādus apgabalus un izsmelt mūsu spējas. Jo smadzenes nav muskulis – tās nekad nenogurst. Nekad nenovārgst. Tāpēc cilvēki nemitīgi turpina domāt un raizēties. Mēs raizējamies apzināti, mēs raizējamies neapzināti, raizējamies zemapziņā, miegā, raizējamies nomodā. Es nevaru saskaitīt, cik daudzi no maniem pacientiem miegā griež zobus! Jā, ir svarīgi, lai būtu svaigs gaiss, tīrs ūdens, organiska pārtika – visas šīs lietas ir svarīgas. Taču cilvēkiem, kuri raizējas par ārēju faktoru ietekmi uz savu veselību, es ieteiktu apdomāt viņu pašu iekšējās agresijas nozīmi un kā tā ietekmē viņu dzīves ilgumu.

RL: Vai jūsu medicīniskajā pieredzē jelkādu terapeitisku lomu spēlē meditācija un meditatīvās prakses?

Hedajats: Jā. Absolūti. Bet meditāciju es neiesaku jebkuram. Analizējot viņu fizioloģiju, esmu secinājis, ka daži cilvēki noteiktā brīdī nav piemēroti meditācijas praksei. Tā vietā es viņiem tiešām iesaku darīt ko aerobisku. Tas viņiem palīdz izklīdināt un izlādēt ķermenī uzkrāto enerģiju, tas nomierina prātu vairāk nekā centieni piespiest sevi meditēt. Jo nu, ziniet, cilvēkiem ir tāds niķis teikt: “Man vajadzētu, man tas jādara,” – un viņi kļūst paškritiski un saka: “Man neizdodas, es nespēju meditēt, es to nedaru pareizi.” Tas tiešām padara meditācijas ieteikšanu šādiem cilvēkiem bezjēdzīgu. Bet vispār es domāju, ka meditācija palīdz – pat piecas meditācijas minūtes dienā. Tā ir noderīga.

RL: Ja neskaita medicīnas speciālistus, kas jūsu intelektuālajā biogrāfijā ir jūsu galvenie skolotāji?

Hedajats: Es teiktu, ka mani pirmie patiesie skolotāji, kuriem centos sekot, bija Platons un Sokrats. 15 vai 16 gadu vecumā es pieteicos ārpusklases kursam ar nosaukumu “Rietumu civilizācijas dižie darbi”. Mēs tur lasījām Izidora F. Stouna rakstu par Sokratu,¹ un uz mani tas atstāja tik dziļu iespaidu, ka, iestājies universitātē, es sāku studēt sengrieķu valodu, lai lasītu sokratiskos dialogus. Jo es jutu, ka man tie jālasa sengrieķu valodā un jāsaprot pašam savā veidā, nevis caur kādu citu. Tāpēc Sokrats un Platons noteikti bija mani pirmie patiesi nozīmīgie skolotāji. Un vēl es teiktu, ka kopš tā laika tādi ir bijuši visi no, teiksim, islāma lielā domātāja – no Alī Bin Abī Tāliba līdz Ibn Sīnam un mullam Sadram, bet arī Hildegarde no Bingenes un Meistars Ekharts.

RL: Patiešām?

Hedajats: Nikolass Kalpepers, jā… arī Džordāno Bruno.

RL: Un pēdējais jautājums: kas ir vissvarīgākais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

_Hedajats: Svarīgākais, ko esmu sapratis, ir būt un uzņemt visu bez vērtēšanas un raizēm.