Galvenais – bez lieka entuziasma

Bija tāds gadījums. Pagājušā gada novembrī nokritu no velosipēda. Pilēja auksts slapjums, pulkstenis ap sešiem no rīta, uz Elizabetes ielas uzsalis melnais ledus, bet es pats jau labu brīdi iekšēji uzprasījos uz nepatikšanām. Ik pa laikam ir sanācis krist no riteņa, bet šoreiz bija citādi. Galva pret asfaltu noplaukšķēja tā pretīgi skanīgi, aizsitās elpa, bet, kad sanāca to atkal ievilkt, tapa skaidrs: nav lāgā. No nakts dzīlēm iznira cilvēki, nostūma riteni no brauktuves un nāca man palīdzēt, bet es viņus raidīju prom, cerot pēc nelielas atpūtas pats tikt galā. Tad pusrāpus ar rokām aizvilkos līdz apmalei, kur cik necik apgūlos. Sāpēja nobrāztās plaukstas un piere, bet drīz vien sāka satraukt kāja. Ja griezu to uz vienu pusi, kustība līdz celim turpinājās, kā paredzēts, bet tālāk ne. Zābaks ar visu potīti impulsam sekoja ar novēlošanos – it kā pēc inerces, caur drebelīgu pretestību un ļaunu vēstošām sāpēm. Nācās atzīt, ka apakšstilba kauls ir sadalījies vairākās daļās.

Pēc pāris diezgan garām stundām es gulēju uz galda slimnīcas gaitenī – man novilka visas drēbes, uzsedza segu un pumpēja iekšā brangas devas pretsāpju zāļu. Izrādījās, ka tieši tobrīd tur strādāja sens paziņa. Viņš pārskatīja manus papīrus, noteica, ka neizskatās labi, un piesardzīgi novēlēja izturību. Klīniskā diagnoze bija šāda: “Galvas sasitums. Labā lielakaula lūzums distālā metafīzē, intraartikulārs, ar dislokāciju. Draudošs kompartment sindroms. Alkohola reibums.” Īsa klīniskā epikrīze sākas šādi: “Pacients traumu guvis, braucot ar velosipēdu, no tā krītot.” Policija, starp citu, man piesprieda 120 eiro sodu par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu.

Tad mani uzcēla uz stumjamās gultas, un sākās sešus mēnešus ilga jebļa ar kruķiem.

Pilnās narkozes operācijas man bija četras. Pirmajā uzlika ārējās fiksācijas aparātu: tas ir tāds metāla kronšteinu čemurs, ko vairākās vietās pieskrūvē pie kaula virs un zem lūzuma. Viss, ko šādā stāvoklī var darīt, ir locīties pa gultu un plātīt muti kā no ūdens izmestai zivij. Muskuļu apvalkā tikmēr bija sācis krāties šķidrums. Diennakti vēlāk, kad neviena no šļircēm nedeva atslābumu, steidzamā kārtā operēja vēlreiz, baidoties par muskuļa atmiršanu. Atgrieza vaļā padsmit centimetru lielu līniju, kuru sauc tā: fasciotomija. Iztecināja visu ārā. Tad paziņoja, ka slimnīcā būs jāpaliek vairākas nedēļas. Pēc divām aizšuva lielo griezumu, vēl pēc nedēļas – ar 11 skrūvēm pie kaula pievienoja metāla plāksni.

Palātā mēs bijām trīs. Es, Serjoža un Kostja. Sergeju darbā uz ceļa remontiem kāds pusakls onkulis notrieca ar auģiku. Sergejam bija vairāki lūzumi un tieksme lamāt visu un visus bitumena melnā matā. Sākumā tas bija uzjautrinoši, bet pēc pāris dienām kļuva pagalam nomācoši. Konstantins, atbraucis uz Latviju strādāt no Kazahstānas kā “spectehnikas” operators, būvlaukumā kaut kādā nesaprotamā veidā bija sadūries ar pāļu dzenamo iekārtu. Ziepes bija pamatīgas, viņš gulēja palātā jau trīs mēnešus, un ārsti prognozēja vēl divtik. Viņš bija gaišs un vieds cilvēks, nevienas sūdzības, pret visiem laipns. Viņš vienīgais prata apklusināt Serjožu – ne ar lamāšanos, bet iejūtību, ar vienu pareizu frāzi.

Nepilnu dienu pēc tam, kad Sergeju izrakstīja, palātā ieradās Juris Melderis.

Visu vakaru viņš runāja pa telefonu; pirmā saruna, ko dzirdēju, bija ar sievu. Nevarēju saprast intonāciju, viņš atkārtoja visai agresīvas frāzes: “Paklau, nečīksti, nomierinies vienreiz”; “Par šito mēs tagad nerunāsim, viss!” Nodomāju – nejauks, bet kļūdījos. Nākamajā rītā izrādījās, ka jaunais kaimiņš ir totāls Ostapa Bendera tips. Pirms pāris dienām viņš iesēdās autobusā Valmiera–Rīga. Šoferis pie Sēnītes nolēma apdzīt vairākus auto, bet uz apledojušā ceļa saslīdēja. Juris attapās reanimācijā, kur atklāja, ka viena kāja ir amputēta līdz celim. Viņš nekrita izmisumā, bet tūlīt aizņēmās no māsiņas telefonu, palūdza kādam čomam atvest jaunu mobilo, dažas mantas, skaidru naudu, pāris mazos balzamus un daudz šokolādes. Dažu dienu laikā ar ķirurgu, kurš savulaik bija stažējies klīnikā ASV, sarunāja, lai viņam tur sāk gatavot tehnoloģiski gudru kājas protēzi, eksperimentālo modeli. Saprotams, par brīvu. Šokolādes viņš stūma kabatās katrai māsiņai un sanitārei, nodaļas galvenajai apsolīja uz Ziemassvētkiem bez maksas sagādāt sudrabegli vestibilam. Dzīves kvalitāte palātā uzlabojās. Turklāt viņš nepārtrauca pa telefonu vadīt savu loģistikas firmu, ik pa stundai apzvanīdams šoferus. “Cik tu ielēji sev tikko? Es taču redzu. Atlēji, jā?” Kad vienubrīd nenoturējos pavaicāt, no kurienes viņam tāds spars, viņš atbildēja: “Man nav laika bēdāties. Jādzīvo tālāk.” Pirms pāris mēnešiem viņš atsūtīja video, kur priecīgs staigā ar jauno, gudro protēzi. Bet nesen pie kāda mana ieraksta, kurā pieminēju pāris jaukus vasaras notikumus, Melderis piekomentēja: “Tas ir kā svaigs sniegs, kurš nekūst līdz 4. septembrim.”

Atbildīgais traumatologs pārsteidza ar savu cilvēcīgo attieksmi un iejūtību. Tomēr viņam piemita dažas dīvainības. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas man tur vajadzēja atgriezties vismaz reizi mēnesī uz apskati. Pa to laiku viņš bija uzzinājis manu nodarbošanos un vizītēs vairāk gribēja parunāt par “kaut ko inteliģentu”, nevis traumēto kāju. Divdesmit minūtes veltīja sarunai par Krievijas vēsturi, trīs minūtes rentgena apskatei. Sekoja komentārs: “Nē, nu cik te vispār var saskatīt, izskatās labi. Liec tagad virsū 50% svara uz lauztās kājas.” Uz jautājumu, ko tas īsti nozīmē, atbildēja: “Neviens nezina, ja godīgi. Pie fizioterapeitiem var iet, bet baigi lauzt pret sienu tur neko nevajag. Galvenais – bez lieka entuziasma.” Tā sauktais medical gaze¹ vispār ir atsevišķa tēma. Kādai draudzenei acu ārste apskates laikā nebeidza atkārtot: “Nē, tiešām? Tas ir ļoti interesanti. Ļoti, ļoti interesanti. Tiešām… Tiešām, jā? Ļoti, ļoti interesanti.”

Sirsnīgākais ceļabiedrs lauztās kājas klejojumos bija cilvēks, vārdā Armands Sausiņš. Mēs pavadījām divas nedēļas vienā istabā Vaivaru rehabilitācijas centrā. Uzreiz pēc dienesta Padomju armijā viņa biedru kompānija bija dzērumā ar moskviču ielikusies kokā. Armands sadragāja gūžu un dabūja kaulu iekaisumu. Kopš tā laika viena viņa kāja bija kļuvusi par 8 centimetriem īsāka. Gadu nogulēja Dikļu rehabilitācijas centrā, kur dārzā esot bijis tā: vienos krūmos kārtis, otros krūmos – bārs, trešajos – kniebšanās ar māsiņām. “Tagad jau pavisam citi laiki, jautrības nekādas,” viņš zūdījās. Viena no Dikļu māsiņām bija kļuvusi par viņa sievu, nupat kopā jau 30 gadus. Armands pārvietojās ar kruķiem un nevarēja bez palīdzības piecelties no krēsla. Nabagam bija astma, diabēts un 170 kilogrami dzīva svara. Es nekad iepriekš nebiju saticis tik lielu cilvēku. Pie tam ar tīra zelta sirdi.

Otrajā dienā dzirdēju viņa sarunu ar dzīvesbiedri: mājās suns lēnām mira no nieru mazspējas. Armands bija nieru dialīzes operators un zināja, ka tur neko nevar darīt. Tad viņš no kurpju šņores un knaģa uzmūķēja sistēmu, lai varētu tumsā iet pīpēt uz balkona un aizvērt aiz sevis durvis. Drīz sāka arī istabā sūkt saltiņus. Mēs vaktējām māsiņas kā puišeļi skolotājas. Es klausījos viņa dzīvesstāstu un sekoju suņa epopejai līdz brīdim, kad pienāca liktenīgā diena. Vīrs raudāja tā, ka drebēja istaba. Tad viņš ieminējās, ka viņa mīļākais dzēriens esot džins ar tomātu sulu. Tiku līdz veikalam un sagādāju. Vakarā nokopām. Pirms likšanās uz auss viņš noteica: “Paldies tev, paklau, man šito ļoti vajadzēja. No sirds.” Nākamajā dienā es, par spīti niecīgajam entuziasmam, gandrīz nomiru fizioterapijā. Kad atgriezos istabā, Armands Sausiņš klausījās telefonā radio. Ar sērojošu seju viņš dungoja līdzi Linkin Park dziesmai “In the End”, pēc tam gan piesakot, ka viņa mīļākā grupa tomēr ir AC/DC.

Bet es ar kruķiem aizkūlos līdz Parīzei un Venēcijai, atkritis sniegā zīmēju eņģelīšus un pāris reizes pat tā kā mēģināju dejot. Tie bija mazi laimes brīži visai skābā dzīves posmā. Kruķu jebļas ietvaros es iemācījos divas lietas – atkal staigāt un prasīt citiem palīdzību. Tas nav nemaz tik viegli kā šķiet. Uz katru sadugušo tantiņu un onkulīti ar spieķi tagad skatos citādi, tāpat kā uz apgalvojumiem, ka sāpes piedāvā šķīstīšanu. Nepiedāvā, tikai apvelk dzīvei pelēku, smacējošu plēvi, bet dažus dzīves priekus nocērt līdz ar sakni. Un nav nekā skaista romantiskajā ciešanu kultā. Tas ir ne tikai toksisks, tas ir arī vienkārši stulbs. Saudzējiet sevi, tāds mans ieteikums.