Dzelzs priekškars nekur nav pazudis

Pavels Brodovskis sāka spēlēt kontrabasu tradicionālā džeza grupās jau 1962. gadā, bet 1967. gadā viņu par savu basģitāristu uzaicināja Česlava Ņemena Akwarele. Tolaik daudzi džeza mūziķi spēlēja arī rokgrupās. Rokmūzikā, protams, varēja nopelnīt labāk nekā džezā. Ar grupu Akwarele Pavels piedalījās albuma “Dziwny jest ten świat” (“Dīvaina ir šī pasaule”) ierakstīšanā; tā ir pirmā poļu roka skaņuplate, kas sasniegusi zelta diska statusu.

Kopš 1979. gada Pavels ir žurnāla Jazz Forum galvenais redaktors. Pavels Brodovskis kļuvis par Polijas džeza vēstures glabātāju, varētu sacīt – arhivāru. Savā kabinetā viņš glabā milzīgu daudzumu ierakstu, vēstuļu, skaņuplašu, grāmatu un žurnālu, kas saistīti ar džeza vēsturi. Pavels neko nemet prom, un tieši tāpēc viņam ļoti piestāv vārds “glabātājs”. Protams, Pavels nav vienkārši džeza kritiķis – viņš ir džeza vēsturnieks. Viņa spalvai pieder neiedomājams skaits tekstu, arī intervijas ar Mailzu Deivisu, Leopoldu Tirmandu, Ārčiju Šepu un daudziem citiem. Viņš daudz braukā pa džeza festivāliem, kas notiek visā pasaulē, un ir arī citu valstu mūziķu patrons – pēdējā laikā tas īpaši attiecas uz māksliniekiem no Ukrainas. Pavels savācis plašu un ļoti kvalitatīvu bibliotēku, kurā ir grāmatas ne tikai par džezu.

Pavels ir ļoti aktīvs cilvēks un nelaiž garām praktiski nevienu džeza koncertu. Kad es aizbraucu uz Poliju un viņam piezvanu, viņš man vienmēr saka: “Ja vien tev ir laiks, taisies – braucam uz koncertu!”

Varētu sacīt, ka Pavels vienmēr “stays tuned”¹. Tieši pēc tā mēs džezā pazīstam ieinteresētus un zinošus cilvēkus.

Vladimirs Tarasovs

Viļņa, 2024. gada februārī

Pavels Brodovskis: Tātad jūs nerunājat poliski?

Rīgas Laiks: Diemžēl ne. Esmu neizglītots cilvēks.

Brodovskis: Aleksejs Batašovs iemācījās poļu valodu, lai lasītu žurnālu Jazz.

RL: Manas mātes paaudzē bija cilvēki, kas mācījās poļu valodu, lai lasītu mākslas vai mūzikas žurnālus.

Brodovskis: Jā, man liekas, tas tiešām vairāk attiecas uz vecākām paaudzēm. Bet pie kā es paliku? Ak jā, tātad: es gribot negribot biju spiests noklausīties šo ārzemnieku sarunu un lauzīju galvu, kas tā par valodu, kurā viņi runā. Izklausījās dīvaini – neatgādināja nevienu no man zināmajām; tā nebija ungāru valoda, jo ungāru valodu es zinu: es nesaprotu vārdus, bet pazīstu skaņu. Tā nebija skandināvu valoda, nebija dāņu, nebija lietuviešu: es vairākas reizes esmu bijis Viļņā. Tā nebija slāvu valoda, tā nebija ģermāņu. Kas tā par valodu? Nespēju saklausīt nevienu vārdu, kas liktos pazīstams, nevienu. Tā nu es gāju viņiem klāt un teicu: atvainojiet, sakiet, kādā valodā jūs runājat? Latviešu. (RL klusi smejas.) Pirms daudziem gadiem es studēju lingvistiku. Un zinu, ka latviešu valoda ir indoeiropiešu valoda, varbūt mazliet līdzīga igauņu valodai.

RL: Nē, nē, lietuviešu.

Brodovskis: Lietuviešu. Tā ir tuva lietuviešu valodai.

RL: Jā.

Brodovskis: Varbūt – teorētiski. Taču pati skaņa, valodas melodija – tā nelīdzinās nekam citam. Tā ir ārkārtīgi unikāla.

RL: Nekad nebiju dzirdējis tādu viedokli par latviešu valodu. Man vajadzēs par to padomāt. Taču parunāsim par vēsturi. Par laikiem, kad visi tie džeki drīz pēc Otrā pasaules kara beigām aizsāka džeza kustību Polijā. Kas bija viņu dzinējspēks? Kāpēc viņi to darīja?

Brodovskis: Nu, tātad pirmām kārtām bija beidzies Otrais pasaules karš, bija laiks sākt jaunu dzīvi. Cilvēki bija ļoti laimīgi, viņi bija izdzīvojuši, gribēja baudīt dzīvi. Un amerikāņi, protams, viņu acīs bija pasaules glābēji. Bet džezs bija amerikāņu mūzika. Šai svingā, svinga orķestros bija kaut kas aizraujošs, tā skanēja tik bezrūpīgi. Un lika domāt par amerikāņu sapni. To dzirdot, viņu sirdis sāka pukstēt straujāk. Es esmu dzimis 1947. gadā. Bet jaunie ļaudis, kam tolaik bija 15, 16, 17 gadu, gāja uz kino un skatījās “Saules ielejas serenādi”. Tas bija kā sapņu stāsts, kā pasaka. Bija cilvēki, kas to noskatījās desmit reizes, šī filma apgrieza viņu dzīvi kājām gaisā. Es viņiem jautāju: kad jūs nolēmāt kļūt par džeza mūziķi? Kad jūs pirmo reizi dzirdējāt džezu? Un visi atbild: “Saules ielejas serenāde”, Glenns Millers. Tā nav tikai pati mūzika, bet arī dzīvesveids, amerikāņu dzīvesveids, tas, kā viņi runāja, kā kustējās, kā dziedāja, kā šajās dziesmās skan angļu valoda, visas šīs skaistās melodijas un aranžējumi. Glenns Millers vēl aizvien ir dzīvs šajā mūzikā, to klausās visā pasaulē.

RL: Tomēr poļu džeza pirmsākumos ir kaut kas fenomenāls. Amerikāņi aizgāja līdz Vācijai. Viņi bija tur, uz vietas. Bet Vācijā nekas tāds nenotika. Kā jūs to izskaidrojat?

Brodovskis: Sākumā tas bija sapnis par Ameriku. Cilvēki šo mūziku gribēja klausīties tāpēc, ka tā bija pilnīgi citāda nekā klasiskā un pilnīgi citāda nekā tā saucamā sociālistiskā reālisma mūzika, kas uz Poliju bija atnākusi agrāk. Tāpēc tā bija kā tāda glābiņa meklēšana. 1949. gadā, ja nemaldos, Polijā varu pārņēma komunisti, un viņi aizliedza atskaņot džezu radio un deju zālēs.

RL: Lai iespējami samazinātu amerikāņu ietekmi. Jā.

Brodovskis: Bet tā nu tas ir, ka aizliegtais auglis ir vissaldākais. Un tā cilvēki mājās slepeni klausījās amerikāņu radiostacijas, un tad pēc kāda laika parādījās Viliss Konovers ar savu Amerikas balss “Džeza stundu”. Tā bija kā džeza akadēmija. Ikviens mūziķis, kurš sāka spēlēt 50. gados, klausījās Amerikas balsi. Tā bija vēsts par brīvību, par amerikāņu sapni. Varbūt šodien Amerika vairs nav tāda kā tolaik, tomēr tieši amerikāņi apturēja komunistu invāziju Eiropā. Tāpēc viņi bija glābēji. Un viņiem bija nauda. Viņi sūtīja palīdzību, no lidmašīnām pat meta paciņas, un tās tika izdalītas cilvēkiem.

RL: Šokolādi un konservus.

Brodovskis: Jā. Viņi gribēja Polijai palīdzēt atjaunot valsti, jo tā bija sagrauta – tieši tāpat, kā tagad ir sagrauta Gaza. Varšava izskatījās uz mata kā šodienas Gaza, pilnīgās drupās un pelnu kaudzēs, viss nodedzis. Tas bija briesmīgi. Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki jūt tādu vajadzību iznīcināt. Man liekas pilnīgi neaptverams tas, kas šodien notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā un Gazā.

RL: Taču starp šīm drupām, starp Otrā pasaules kara atstātajām drupām, ir cilvēki, kuri grib spēlēt mūziku. Kas viņus mudina spēlēt džezu? Amerikāņu sapnis ir tikai viens iemesls.

Brodovskis: Spēlēt džezu, kā mums paskaidroja amerikāņi, nozīmē aizskalot ikdienas putekļus. Dzīve ir grūta. Kā Padomju Savienībā – viņiem nekā nebija, tā bija ļoti trūcīga valsts, un vienīgais, kas šiem cilvēkiem bija, bija šņabis. Tas cilvēkiem lika aizmirst par dzīves grūtībām. Taču arī džezs palīdz aizmirst par ikdienas dzīvi. Tas padara tevi par radošu cilvēku un apliecina tavas cilvēcības diženumu. Džeza mūziķi ir visradošākie mūziķi. Klasiskie mūziķi, varbūt ar zināmiem izņēmumiem, ir giganti, ģēniji, taču, lai radītu mākslu uz līdzenas vietas, jābūt vēl lielākam ģēnijam. To grib daudzi klasiskie mūziķi. Viņi jautā džeza mūziķiem: “Kā improvizē? Kā to dara? Pastāstiet, lūdzu, iemāciet man.” Taču to ir ļoti grūti iemācīt. Reizēm var sastapt pavisam mazus bērnus, kas spēj spēlēt džezu un improvizēt, bet citādi tas prasa ļoti daudz laika.

RL: Pirms brīža jūs sacījāt, ka improvizācija ir svarīgākais tautas mūzikā, bet džeza brīvība neslēpjas improvizācijā. Tā jūs teicāt. Vismaz tā es jūs sapratu. Un tagad jūs pateicāt to, ko es sākumā domāju, – ka improvizācija ir džeza kodols.

Brodovskis: Tā ir bezgalīga diskusija. Kas ir džezs? Atbildi nezina neviens. Lieta tāda: ja tu vispār šo jautājumu uzdod, tas nozīmē, ka tu to nekad nesapratīsi, jo, kas ir džezs, vajadzētu saprast bez jautāšanas. Ir arī tādi džeza mūziķi, kuri teiks: es savu mūziku nesaucu par džezu. Džezs ir negatīvs vārds, jo tas ir melnādaino vārds un tā sākotnējai nozīmei ir seksuāla daba; to jazz nozīmēja nodoties zināmām seksuālām darbībām. Tam ir saikne ar Ņūorleānas sarkano lukturu rajonu, ar bordeļiem, ar pagrīdi, ar dažādām aizdomīgām marginālām biedrībām, narkotikām, izlaidību. Tas viss ir džezs, jo džezs tiecas izrauties no morālo vērtību rāmjiem, ko mums uzspiež sabiedrība, vēsture, baznīcas. Un, kad jautā, kura ir tava reliģija, daži cilvēki atbild: mana reliģija ir džezs. Viņi netic citiem praviešiem, bībelēm un augstu gudrību grāmatām. Džezs ir radošs dzīvesveids.

RL: 50. gadu vidū Polijā rīkoja džeza festivālus. Kāpēc komunistiskā partija to pieļāva?

Brodovskis: Tas ir ļoti interesants jautājums. Pārsvarā tas bija saistīts ar tā saukto atkusni komunistu režīmos pēc Staļina nāves – ne uzreiz, jo tūlīt pēc Staļina nāves stingrās līnijas piekopēji kļuva vēl nepielaidīgāki. 1949. gadā džezs Polijā aizgāja pagrīdē. Šo posmu no 1949. gada līdz 1954., 1955. gadam mēs saucam par džeza katakombu ēru. Kāpēc tā? Katakombas ir kristiešu jēdziens, kuru attiecina uz ticīgajiem, kas aiziet pagrīdē, slēpjoties no vajāšanas. Un rada sev citu pasauli ārpus šīs, reālās, – pagrīdē. Tikai savējiem.

Kāds reiz atzīmēja, ka šīs katakombu ēras dēļ poļu džeza vēsture nelīdzinās nevienas citas valsts džeza vēsturei. Ja paseko džeza vēsturei Latvijā, tur, tāpat kā visās citās valstīs, tā vairāk vai mazāk sākusies pēc Pirmā pasaules kara, 1921. vai 1922. gadā, aptuveni tā. Taču tas viss pēc tam pazudis, jo Krievijas komunistu režīms bija tik skarbs, ka džezu pilnībā iznīcināja. No jauna tas parādījās ļoti lēni, tikai kādā 1962. gadā vai ap to laiku. Mums Polijā bija katakombu ēra. Tas džezu Polijā padarīja daudz spēcīgāku nekā visās apkārtējās valstīs. Un tad nāca 1955. gads, pie mums notika Pasaules jaunatnes festivāls. Džezs bija tikai niecīga daļa no tā, kas tur notika. Taču svarīgi, ka pēkšņi Polijā sabrauca jauni cilvēki no visas pasaules – no Kubas, bet arī kreiso organizāciju pārstāvji no kapitālisma valstīm. Tiklīdz viņi izkāpa no vilciena, tā sāka dejot rokenrolu. Un tad vēl arī kubieši ar saviem marakasiem. Un pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara varšavieši redzēja citas ādas krāsas, koši ģērbušos cilvēkus. 1955. gads bija jaunas kultūras kustības aizsākums. Un tad nāca 1956. gads. Leopolds Tirmands… Bet tas ir garš stāsts.

RL: Laika man pietiek.

Brodovskis: Leopolds Tirmands bija vispazīstamākais antikomunistiskais rakstnieks un džeza kustības līderis. Viņš piedzima Varšavā, bet 1939. gadā aizbēga uz austrumiem. Viņš bija ebrejs, ebreju puisis, un viņš apmetās uz dzīvi Viļņā. Bet Viļņā viņu arestēja. Viņu deportēja un veda vilcienā uz Sibīriju, man šķiet, bet vilcienam uzbruka vācieši, un cilvēki, kas bija šajā vilcienā, aizbēga, saskrēja mežā. Viņš bija visai izglītots, jo pirms Otrā pasaules kara, 1938. gadā, bija studējis arhitektūru Parīzē un tur dzirdējis Djūku Elingtonu un Quintette du Hot Club de France. Šajos jautājumos viņš bija pats gudrākais un zinošākais polis; pēc izbēgšanas no vilciena viņš sadabūja viltotus dokumentus, kaut kādu pasi vai ko, kur bija rakstīts, ka viņš ir francūzis. Franču valodu viņš zināja pietiekami labi, lai varētu izlikties par francūzi. Un viņš brīvprātīgi pieteicās spaidu darbos Vācijā. Viņu nosūtīja uz Frankfurti, kur viņš gadu vai divus nostrādāja par viesmīli un apkalpoja vācu ģenerāļus. (Klusi smejas.) Par to, kas ar viņu notika Frankfurtē, ir filma, kas saucas “Filips”, fantastiska filma. Šā vai tā, pēc Otrā pasaules kara viņš no Rietumiem atgriezās. Pirmos džeza koncertus Varšavā viņš sāka rīkot 1947., 1948. gadā, bet 1955. gadā jau sāka organizēt regulārus džeza koncertus Varšavā un visā Polijā. Uz tiem cilvēki gāja kā uz rokenrola koncertiem. Polijā tolaik neviens nezināja, kas ir rokenrols. Džezs bija rokenrols. Tā nu viņam saradās milzums sekotāju, un 1956. gadā notika festivāls Sopotā. Tas ir ļoti dīvaini, jo mēs tiešām nezinām, kāpēc šim festivālam vispār bija iespēja notikt.

RL: Kāpēc partija pieļāva, ka tas notiek?

Brodovskis: Festivālu sarīkoja ļoti īsā laikā. Tolaik bija ļoti populāra ceļošana ar autostopiem, jo jauni cilvēki bija trūcīgi, bet šādā veidā viegli varēja ceļot no pilsētas uz pilsētu. Pārvietošanās brīvība ir ļoti svarīgs vispārējās brīvības elements. Padomju Savienībā nevarēja ceļot no vienas pilsētas uz otru; bija vajadzīga īpaša atļauja, un vajadzēja pieteikties milicijā. Un, ja tu vēl biji ārzemnieks, tad vispār nesapņo; neviens tevi nelaistu, teiksim, uz kaut kādu mazpilsētu ārpus Viļņas.

RL: Nu jā. Bet kāds šiem džeza koncertiem sakars ar…

Brodovskis: Bija tāds nedēļas žurnāls Przekrój, un viņi publicēja aicinājumu autovadītājiem. Tur bija sacīts: “Autovadītāji visā Polijā, ja jūs ceļa malā redzat jaunus ļaudis, kas jums māj, un jūs uzzināt, ka viņi dodas uz Sopotu, aizvediet viņus.” Sopotā, kur bija varbūt viena vai divas viesnīcas, ieradās 30 000 cilvēku. Viņiem nebija kur nakšņot. Viņi gulēja uz ielām, parkos, pludmalē, smiltīs, un viņi, protams, sacēla daudz nekārtību. (Smejas.) Bet kāpēc tas bija ļoti dīvaini? Ja jūs zināt Polijas vēsturi, jūs zināt par Poznaņas notikumiem 1956. gada jūnijā. Tur notika nemieri, kas vērsti pret komunistiem, un cilvēki uzbruka policijas ēkai. Uz cilvēkiem šāva, bija bojāgājušie. Bet tikai vienu mēnesi vēlāk tika atļauts šis festivāls. Varbūt viņi bija zaudējuši kontroli. Varbūt viņi gribēja parādīt, ka ir tik vēlīgi. Tā teikt, ko tur daudz, lai nu paliek. Viņi gribēja stabilitāti, viņiem bija bail no krieviem. 1956. gadā, kad pie varas nāca Gomulka, daudz netrūka, un krievi būtu ienākuši Varšavā. Tā bija balansēšana uz naža asmens. Nu, šā vai tā, bet festivāls Sopotā notika. 30 000 cilvēku. Iespējams, lielākais džeza festivāls, kāds bijis Eiropā. Tur bija Ņūorleānas stila ielu parāde. 1957. gadā bija vēl viens festivāls, tajā kontrole bija lielāka. Ņūorleānas parāde notika nevis uz ielas, bet stadionā. Jo uz ielas nevar paredzēt, kā pūlis uzvedīsies, bet stadionu var aizslēgt un pilnībā kontrolēt. Un tad, tūlīt pēc šī festivāla, bija Maskavas jaunatnes un studentu festivāls, uz kuru aizbrauca Kšištofs Komeda ar savu sekstetu. Un atkal notika viss tas pats – par mata tiesu no nemieriem. Cilvēki mēģināja iekļūt koncertzālē – tie skati Maskavā bija neticami. Aleksejs Batašovs bija viens no tiem, kuri toreiz sadraudzējās ar Komedu, vēlāk atbrauca uz Poliju un kļuva par mūsu visu draugiem. Viņš bija galvenais sakarnieks starp poļu un krievu džeza pasauli, un krievi sāka braukt uz Poliju, uz Jamboree. No 1960. gada un tālāk katru gadu.

RL: Jazz Jamboree ir kļuvis par vecāko bez pārtraukuma rīkoto džeza festivālu Eiropā.

Brodovskis: Par vienu no vecākajiem. Daži to uzskata par turpinājumu tiem pirmajiem diviem džeza festivāliem Sopotā. Jo, kad Sopotu pārtrauca rīkot, festivāla ideju pārņēma Varšavas studenti. No saviem pieticīgajiem pirmsākumiem tas izaudzis par ļoti lielu festivālu, kas turpina darboties vēl šodien. Un tagad mums Polijā ir vairāk nekā 100 festivālu, un visi koncerti ir izpārdoti. Ja paskatāmies uz vārdiem, tie ir tie paši mūziķi, kurus var dzirdēt Ņujorkā. Tā nu šim sapnim ir pienācis gals, jo viņi ir šeit. Lai amerikāņu mūziķi varētu izdzīvot, viņiem jābrauc uz Eiropu un jāspēlē šeit. ASV viņus neatbalsta. Viņi spēlē par mazu naudiņu ASV un par kārtīgām summām Eiropā. Polija patlaban ir viena no lielākajām džeza valstīm pasaulē.

RL: Atgriezīsimies pie 60. gadiem. Kādā vecumā jūs sākāt apzināti interesēties par džezu? Vai varbūt iesākumā bija The Beatles vai kaut kas tāds?

Brodovskis: Man bija gan viens, gan otrs. Tas vispār ir interesanti; reiz avīžu kioskā nopirku žurnālu, kas saucās Jazz, – tas bija pirmais solis. Un tad sāku iet uz Jazz Jamboree koncertiem. Mans pirmais Jamboree bija 1963. gadā. Taču paralēli es sāku spēlēt basģitāru. Diksilendu un rokenrolu es spēlēju vienlaikus. Tolaik rokenrolam īpaši liela loma mūsu paaudzes dzīvē nebija. Londonā bija tāpat; pirms The Beatles viņiem bija Akers Bilks, Kriss Bārbers un Kenijs Bols. Kenijs Bols ierakstīja “Midnight in Moscow”, ko nosūtīja Hruščovam. Tā bija diksilenda mūzika. Kādu dienu mēs spēlējām vienā Varšavas klubā, un mani vecākie draugi sacīja: “Pavel, ko tu tur spēlē? Tu spēlē diksilendu. Tā ir novecojusi mūzika. Tas ir tik vecmodīgi. Tādu mūziku vairs nespēlē. Spēlēsim rokenrolu. Mēs dibinām rokenrola grupu. Vai tu gribētu spēlēt kopā ar mums?” Es sacīju: “Protams, tikai man nav basģitāras.” – “Par to neuztraucies. Mēs tev nopirksim.” Tas bija 1963. gadā, pirms 60 gadiem. Es sāku spēlēt grupā, ko sauca Chochoły. Chochoł – tas ir tāds veidojums no salmiem, ko apliek ap krūmiem vai maziem kociņiem, lai tie ziemā nenosaltu. Un tas ir arī simbols cilvēkam, kurš dzīvo kā sapnī. Cilvēkam, kas dzīvo mierīgu dzīvi. Lauku cilvēkus neinteresē politika, viņus interesē viņu kartupeļi. Cilvēki ir jāpamodina, jāsāk dumpis.

RL: Bet šī rokenrola grupa imitēja to, kas norisinājās Anglijā. Tas jau nebija nekas oriģināls, vai ne?

Brodovskis: Nē. Tā bija trīs ģitāru grupa The Shadows stilā. Jūs zināt The Shadows?

RL: Nē.

Brodovskis: Tā bija ļoti populāra ģitāru grupa Anglijā. Visas jaunās grupas visā Eiropā atdarināja The Shadows. Viņu populārākā dziesma bija “Apache” (dungo melodiju). Tas prieks, ko tu sajuti, dzirdot blūza noti, to maķenīt zemāko noti, ko nedabū uz klavierēm. Mums no tām skaņām uzmetās zosāda. Mēs gribējām spēlēt blūza notis.

RL: Kā šai ainā iekļaujas The Beatles? Kad jūs viņus pirmoreiz dzirdējāt?

Brodovskis: Es biju viens no pirmajiem cilvēkiem Varšavā, kuriem piederēja The Beatles plate; tā saucās “Love Me Do”: “Love Me Do” un “P.S. I Love You”. Es ar to ļoti lepojos. Plati kāds atsūtīja manam draugam, un viņš to atdeva man. Skolā man bija viens vecāks draugs, un viņš teica: “Es gribu to nopirkt!” Viņš to no manis nopirka par 200 zlotiem, tā bija liela nauda. Dīvaini – kā viņš zināja, ka tā ir svarīga plate? Plate bija laba, bet nekas tāds, kas uzreiz liktos kaut kas sevišķs. Bet kādus trīs vai četrus mēnešus vēlāk nāca The Beatles dziesma, kas saucās “Please Please Me”, un tad gan es ar Bītliem nenormāli aizrāvos – “Please Please Me” un “She Loves You”. Skolā visi mani klasesbiedri fanoja par bītliem. Mazliet vēlāk nāca filma “A Hard Day’s Night”, kas Polijā saucās vienkārši “The Beatles”. Un, tāpat kā tie gados vecākie čaļi 13 reizes gāja uz “Saules ielejas serenādi”, es 15 reizes gāju uz “The Beatles”; mēs visas šīs dziesmas zinājām no galvas.

RL: Kas tālaika mūzikas ainā bītlos likās tik svaigs?

Brodovskis: Tā bija pilnīgi jauna skaņa. Viņi neizklausījās līdzīgi nevienam, kurš bijis pirms tam. Tā aizraujošā kombinācija, kad Pola Makartnija un Džona Lenona balss skanēja kopā, harmonijā, – ne pirms, ne pēc tam nekā tāda nav bijis. Pirms tam vienīgi The Everly Brothers un tad Saimons un Gārfankels. Bet šo divu balsu kopējais skanējums, šī aizraujošā mūzika un jaunu dziesmu birums: likās, ka viņi katru dienu izlaiž kādu jaunu plati. Viņi pastāvēja varbūt 10 gadus, bet pa to laiku izdarīja tik daudz, ka pārvērta pasauli. Es arī toreiz zināju, cik viņi ir nozīmīgi, bet tikai tagad, kad pagājuši 60, 50 gadi, mēs tā īsti apzināmies, cik aizraujošos laikos tad dzīvojām. Nekas nevar stāvēt tuvu 60. gadiem.

RL: Šī sajūsma par The Beatles jums netraucēja interesēties par džezu.

Brodovskis: Tas notika paralēli. Man ļoti paveicās ar grupu Chochoły, kurā es spēlēju kādus četrus gadus. Uz gadu es iesaistījos arī Česlava Ņemena grupā Akwarele. Česlavs Ņemens ir visu laiku izcilākais poļu dziedātājs. Ne tolaik, bet tagad mēs to apzināmies; šajos 50 gados, kas pagājuši kopš tā laika, neviens viņu nav pārspējis. Vienu gadu spēlēju viņa grupā basģitāru un piedalījos albuma “Dziwny jest ten świat” ierakstā; tas nozīmē “Šī pasaule ir dīvaina”. Un tituldziesma bija spēcīgs hits. Viņa balss bija tik izteiksmīga un harismātiska. Mēs kļuvām par draugiem uz mūžu; es viņam palīdzēju tulkot poļu dzejnieku tekstus uz angļu valodu – dziesmām, ko izdeva Rietumos. Tā ka mūsu sadarbība ilga krietnu laiku. Un vienlaikus es gāju uz džeza koncertiem un lasīju džeza žurnālus. Tās abas bija manas intereses jomas. Džezs bija tāda intelektuālāka aizraušanās.

RL: Kādā ziņā?

Brodovskis: Džezs bija augstāks līmenis; lai spēlētu šādu mūziku, vajadzēja daudz vairāk talanta un labāku tehniku. Un, lai kļūtu par profesionālu mūziķi, droši vien vajadzētu mūzikas augstskolas izglītību. Es biju amatieris. Manā dzīvē tas vienkārši bija tāds piedzīvojums. Es sapratu, ka nevarēšu turpināt, ja vien neiestāšos mūzikas akadēmijā, bet tam jau būtu par vēlu. 60. gados es uz diviem gadiem aizbraucu uz Angliju.

RL: Ar kādu domu jūs aizbraucāt uz Angliju?

Brodovskis: Varšavā es studēju lingvistiku. Tad es paņēmu pārtraukumu, lai spēlētu Ņemena grupā un būtu brīvs. Bet tad pateicu: Česlav, es atgriežos pie studijām, un man uz dažiem mēnešiem jāaizbrauc uz Angliju, jāiemācās runāt. Tāpēc man jābrauc uz Angliju. Un 1967. gada novembrī man ļoti paveicās, un es redzēju The Jimi Hendrix Experience koncertā, uz skatuves. Nu jau pagājis vairāk nekā 50 gadu, bet Polijā es neesmu sastapis cilvēku, kurš varētu teikt: “Es arī esmu redzējis Džimiju Hendriksu.”

RL: Polijā viņš neuzstājās?

Brodovskis: 1967. gadā Polijā spēlēja The Rolling Stones. Es biju viņu koncertā kopā ar Česlavu Ņemenu un citiem draugiem. Taču Džimija Hendriksa karjera bija ļoti īsa. Viņam bija koncerti Skandināvijā, Vācijā. Uz šejieni viņš neatbrauca. Un 1970. gadā, kad viņš Londonā nomira, es biju uz turieni aizbraucis otrreiz. Es izlasīju avīzē, ka Džimijs Hendrikss nomiris viesnīcā tikai pāris kvartālu attālumā.

RL: Vai jums vajadzēja kļūt par ziņotāju, lai tiktu uz Angliju?

Brodovskis: Nē, nē, nekā tāda. Tur jau dzīvoja mana māsa. Viņa man atsūtīja izsaukumu. Es aizbraucu studēt, bet pa dienu nelegāli strādāju restorānā, gatavoju kafiju. Un tad, pēc diviem gadiem, man beidzās vīza. To nebija iespējams pagarināt. Man vajadzēja braukt mājās. Vienīgā iespēja palikt būtu apprecēties ar angļu meiteni.

RL: Jūs nevienu neatradāt?

Brodovskis: Nē. Es gribēju atgriezties, bet izkārtoju tā, ka mana māsa apprecējās ar kādu manu draugu. Viņa palika Londonā 50 gadus.

RL: Skaidrs (smejas). Bet atgriezīsimies pie džeza un jūsu darbības žurnālā Jazz Forum.

Brodovskis: No Anglijas es atgriezos 1971. gadā. Tas nu bija galā. Man visi sacīja: “Ak te tu esi! Sen neesi redzēts. Kur tu tagad spēlē?” Es teicu: “Vispār es vairs nespēlēju.” Man bija ļoti grūti paskaidrot, kāpēc es vairs nespēlēju. Bet lieta tāda, ka mūzika tajā laikā strauji attīstījās. Basģitāras funkcija vairs nebija tikai spēlēt akordu pamatnotis. Attīstība sākās ar Džeku Brūsu un ar to, kā basģitāru spēlēja Pols Makartnijs – ļoti harmoniski un reizē melodiski; tas prasīja vairāk talanta. Ja negribēju visu mūžu palikt par vienkāršu piespēlētāju, ritma sekcijas mūziķi, man vajadzēja attīstīties. Un tā nu es domāju: mūziķis es nebūšu, taču man gribētos palikt kaut kur mūzikas tuvumā. Un pēkšņi man piezvanīja kāds draugs, kurš dziedāja vokālā grupā. Viņš jautāja: “Vai zini tādu žurnālu Jazz Forum?” Es teicu: “Jā, protams, zinu.” – “Viņi meklē jaunu cilvēku, kurš labi zina angļu valodu.” Tā nu es pieteicos, un mani pieņēma darbā; tas bija 1972. gada februārī. Jazz Forum tolaik iznāca tikai angliski. Poļu versijas nebija, tikai angliskā.

RL: Kāpēc žurnālu izdeva tikai angliski?

Brodovskis: Galvenais redaktors, tas cilvēks, kurš to visu aizsāka, bija Jans Birčeks, kas bija arī viens no Eiropas Džeza federācijas dibinātājiem; viņš jau bija pārcēlies uz Vīni. Viņa iecere bija izdot starptautisku žurnālu. Turklāt jau iznāca poļu žurnāls Jazz, tā ka nebija vajadzības to dublēt. Vēlāk Varšavā redakciju vadīja džeks, kurš neprata angļu valodu, un viņš pateica: “Izdosim arī poļu versiju.” Mēs visi bijām draugi, un tas bija lielisks laiks. Kopā gājām uz koncertiem, kopā iedzērām. No koncertiem vai džemsesijām atgriezāmies agri no rīta, pēc tam gājām atpakaļ uz redakciju. Tas bija fantastisks laiks, bet tas neturpinājās ilgi, jo divi cilvēki nomira no pārmērīgas dzeršanas. Daži aizbrauca uz Ameriku, un viss sāka iet uz leju. Kādu dienu no Vīnes ieradās Birčeks. Es viņam teicu: “Jan, es arī aizeju. Viss iet galīgā grīstē.” – “Lūdzu, paliec. Tu varētu kļūt par manu vietnieku.” – “Es te strādāju tikai divus gadus, un tagad es uzreiz būtu tavs vietnieks? Tas man ir par daudz, es neko nejēdzu no rēķiniem.” – “Beidz. Ar rēķiniem nodarbojas grāmatveži, arī man par to visu nav ne jausmas. Tev tikai reizi gadā jāprasa, lai viņi tev atnes bilanci un noliek uz galda – lai tu zinātu, cik ir naudas. Neuztraucies.”

RL: Vai žurnālu izdeva par valsts naudu?

Brodovskis: Tolaik mēs žurnālu tirgojām. Angļu izdevumu tirgoja ārpus Polijas, mēs valstī ievedām apmaiņas dolārus. Un tad Jans teica: “Pavel, man tev ir vēl viena laba ziņa. Mēs žurnālu izdosim arī vāciski.” Es teicu: “Mums jau tā ir daudz darba. Angliski, poliski un tagad vēl vāciski? Fantastiski. Bet kurš to visu paveiks?” Un viņš saka: “Tu!” Es teicu: “Tu laikam esi nojūdzies. Es vāciski neprotu nevienu vārdu.” – “Nu, padomā labi. Vai nu tu taisi visus trīs, vai nevienu.” Mēs atradām risinājumu: katru mēnesi pie mums uz Poliju brauca cilvēki no Austrumvācijas un tulkoja no angļu uz vācu valodu. Un šis vācu izdevums kļuva par mūsu bestselleru. Mēs to tirgojām Rietumvācijā. Austrumvācijā Jazz Forum bija vienīgais pieejamais džeza žurnāls. Es redzēju uz Unter den Linden garu rindu, kādus 300 cilvēkus, kas bija ieradušies uz Polijas Kultūras centru pasūtīt žurnālu. Tā tas turpinājās līdz karastāvokļa izsludināšanai (Stan wojenny w Polsce) 1981. gadā. Radio apstājās, televīzija apstājās. Trīs mēnešus neiznāca nekāda prese. Viss apstājās. Un mēs nezinājām, kas mūs gaida nākotnē. Vācu versija momentā sabruka, jo cilvēkus, kas mums tulkoja, no Austrumvācijas vairs neielaida Polijā. Bet angļu un poļu izdevumus mēs turpinājām taisīt vēl nākamos 10 gadus. Un tad nāca jaunas pārmaiņas. Brīvība.

RL: Pie tā mēs vēl nonāksim. Taču bez žurnāliem bija jau arī pati džeza aprite. Kā jūs raksturotu Polijas džeza ainas lomu un funkcijas 70. gadu otrajā pusē un 80. gados?

Brodovskis: Polijas Džeza biedrība, kas tolaik bija galvenā organizācija, bija ļoti spēcīga, un mums bija Jamboree un daudz aizraujošas mūzikas. Un daži izcilākie poļu mūziķi sāka iekarot Ameriku. Lai tas notiktu, viņi brauca uz Ņujorku. Viņi jutās pietiekami spēcīgi. Pirmie bija Mihals Urbaņaks un Uršula Dudzjaka, vijolnieks un dziedātāja. Viņi aizbrauca uz ASV un izveidoja džezrokagrupu. Tā bija viena no ievērojamākajām jazz fusion grupām Amerikā, vienā līmenī ar Weather Report, Mahavishnu Orchestra, Čiku Koreu un varbūt vēl dažiem. Tad, 70. gadu otrajā pusē, uz Ameriku aizbrauca Adams Makovičs, un tur viņu nosauca par jauno Ārtu Teitumu. Un Jans Birčeks, Jazz Forum dibinātājs, no Vīnes pārcēlās uz ASV un atvēra žurnāla biroju Brodvejā.

RL: …biroju Brodvejā?

Brodovskis: Brodvejā nr. 1697. Pavisam mazs birojiņš, divas istabas, un viņš mēdza dažus no mums uzaicināt pastrādāt Ņujorkā. Es tur biju divas reizes – katru reizi pa vienam mēnesim nostrādāju Ņujorkā. Fantastiski, vai ne? Beigu beigās sakrājās pārāk daudz finansiālu lietu, ar kurām viņš netika galā. Kaut kādā brīdī man vajadzēja ņemt to visu savās rokās. Es pateicu: “Piedod, Jan, bet no šodienas galvenais būšu es. Tu jau vairs nevari braukt šurp uz Poliju.” Viņam bija bail braukt uz Poliju. Viņam atņems pasi, viņu vairs nelaidīs ārā no valsts. Viņu, viņa sievu un bērnus. Un tā es kļuvu par galveno redaktoru.

RL: Kurā gadā tas bija?

Brodovskis: 1979. gadā.

RL: Jums bija aktīvi kontakti arī ar austrumu pusi, ar Padomju Savienības džeza aprindām. Ja neskaita Ganeļina trio, vai, pēc jūsu domām, uz austrumiem no Polijas notika kaut kas nozīmīgs un interesants?

Brodovskis: Tajā laikā – protams. Un padomju mūziķi regulāri brauca uz Varšavu, uz Jazz Jamboree. Vairums no viņiem bija tiešām augsta līmeņa džezmeņi. Pašlaik sakari ar krieviem ir nulles līmenī. Daudzu politisku iemeslu dēļ, un publika jau arī nav gatava klausīties krievu džezu, jo pretkrieviskais noskaņojums sabiedrībā ir ļoti spēcīgs. Cilvēki aiziet pat līdz aicinājumiem aizliegt krievu klasisko mūziku, kas ir pilnīga plānprātība, taču tā ir cena, kas viņiem jāmaksā, un tas ir spiediens ne tikai uz Putinu un viņa režīmu, bet arī uz visu krievu sabiedrību: ja jūs gribat piederēt pie šīs pasaules, jums jāmaina savas valsts pārvalde. Jūsu mūzika, jūsu māksla un jūsu kultūra tiks pieņemtas kā senāk, bet jums ir jāsper šie soļi.

RL: Atgriezīsimies pie padomju laikiem.

Brodovskis: Toreiz notika valdības līmenī koordinēti apmaiņas braucieni. Mēs aizsūtījām grupu uz Padomju Savienību, viņi atsūtīja savu pie mums. 60., 70. gados valdīja abpusēja cieņa un apbrīns. Ganeļina trio atbrauca 1976.  gadā. Neviens nebija gatavs tam, ko viņi bija sarūpējuši. Vienmēr iesākumā valdīja zināma atturība, vēsums vai pat aukstums, kad uz skatuves uznāca kādi krievu mūziķi. Bet te pēc pāris uzzibsnījumiem publika pamanīja, ka notiek kaut kas nepieredzēts. Neticami – kā viņi spēja tā uzrunāt, spēlēt ar tādu pārliecību, tādu iztēli? Sacēlās pilnīga vētra, un tad viņi izlaida albumu poļu ierakstu firmā PolJazz. Ja nemaldos, tas bija viņu pirmais albums. Izveidojās ļoti tuvas attiecības. 1978. gadā mani uzaicināja uz Tbilisi festivālu. Fantastisks festivāls. Tas bija viens no lieliskākajiem brīžiem manā dzīvē; no Polijas mēs bijām tikai trīs, ja neskaita mūziķus. Viens bija kino producents, otrs – Polijas Džeza biedrības vadītājs, koncertu organizators, un trešais – es. Un šajā festivālā mēs bijām vienīgie no tā sauktajiem Rietumiem. Tās bija 10 plītēšanas un lieliskas izklaides dienas. Lieliski koncerti. Pēc katra koncerta mūs uzaicināja uz kādām mājām. Es atceros, ka gruzīniem bija lieli dzīvokļi, kuros varēja braukt kaut ar divriteni, un gari galdi. Pie galda sēdēja tikai vīrieši, bet sievietes apkalpoja, un visu laiku skanēja: “Я хочу сказать тост!”Un tā katru dienu. Reiz es sēdēju Tbilisi koncertzālē, aizvēru acis un domāju: esmu nonācis debesīs. Ko es vēl varētu vēlēties? Neko. Varbūt vienīgi kādu jaunu dāmu sev līdzās. Es atveru acis, un man blakus sēž jauna dāma. Es teicu: “Neticu savām acīm.” Mēs sadraudzējāmies, un viņa bija līdzās visu festivālu. Viņa nebija gruzīniete, bet krieviete. Un viņa nāca man līdzi uz visām šīm ballītēm. Gruzīniem nepatika, ka man visur līdzi staigā šī krievu meitene, bet mēs jau bijām tikai draugi. Līdz pēkšņi kādā brīdī mēs bijām jau vairāk nekā tikai draugi, un tad bija pienācis laiks atvadīties. Un es saņēmu vēstulīti: “Pavel, es nevaru ar tevi tikties. Paliec sveiks.” Tad es sapratu, ka viņa ir KGB aģente, kas man piekomandēta, lai es justos ar visu apmierināts.

RL: (Smejas.)

Brodovskis: Bet tas tiešām bija burtiski tā: es atveru acis, un viņa sēž man blakus. Viņa visur nāca man līdzi, visu laiku. Mēs gājām pie cilvēkiem uz mājām. Fantastisks stāsts, vai ne?

RL: Ir gan! Pēc visa spriežot, KGB bija izvēlējušies īsto sievieti.

Brodovskis: Vienīgais, kurš nedzēra, bija Vladimirs Tarasovs. Viņš dzēra tēju un pīpēja pīpi, ļoti atbrīvots, ļoti atklāts, un ar viņu sarunas pārgāja citā, augstākā līmenī. Mēs ar Vladimiru toreiz, 1978. gadā, kļuvām draugi un palikām draugi arī turpmāk. 70. gados, kad viņš brauca uz Rietumiem, vienmēr viņš ceļoja ar savu auto un apmetās manu vecāku mājās. Viņš sadraudzējās ar manu tēvu un māti.

RL: Kur viņi dzīvoja? Varšavā?

Brodovskis: Varšavā, lielā dzīvoklī. Tad viņš mūs uzaicināja uz Lietuvu, uz savu dāču netālu no Viļņas, un tā mēs braucam viens pie otra ciemos vēl šodien.

RL: Pārlēksim tagad uz…

Brodovskis: Izsludināts karastāvoklis, 1982. gads, un Vladimirs ar vilcienu brauc uz Rietumiem. Un viņš saka: “Mans vilciens Varšavā apstāsies tādā un tādā stacijā, lūdzu, atnāc satikties.” Un viņš izkāpj no vilciena. Ir ļoti auksts. Viņš man iedod šo to no pārtikas un pudeli vīna. Neliela palīdzība no krievu drauga. Un es atceros, ka viņš pateica: “Klasisks režīms,” – vai kaut ko tamlīdzīgu.

RL: Runājot par 80. gadiem. Mani interesē, kā kustība Solidarność… Ko tā jums nozīmēja?

Brodovskis: Tas bija jaunās Polijas sākums. Tā bija jūga nomešana. Kad sākās Solidaritāte, cilvēki pēkšņi sāka normāli sarunāties. To varēja dzirdēt radio un televīzijā – beidzot normāla valoda.

RL: Kurā gadā, jūs teicāt, tas sākās?

Brodovskis: 1980. gadā. Tas sākās ar ekonomisko krīzi. Veikalā neko nevarēja nopirkt. Nevarēja dabūt pat sieru un sviestu. Visur bija rindas; kaut kas bruka mūsu acu priekšā. Tā bija pirmā zīme. Bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Un poļu džezam tas bija pats sliktākais laiks – pēkšņi bija sākusies gandrīz vai stagnācija. Kad Solidaritāti aizliedza, tas bija liels šoks. Mēs bijām pārliecināti, ka Solidaritāte izturēs. Viņiem bija vairāk nekā 10 miljoni biedru. To taču nav iespējams apturēt, vai ne? Bet viņi apturēja.

RL: Vai mūzikai un mūziķiem šajā kustībā bija kāda noteikta loma?

Brodovskis: Bija tāds Polski Jazz Ensemble, piemēram, bet viņi bija emigranti. Tie bija četri mūziķi, kas dzīvoja Rietumvācijā un Skandināvijā, un viņi rīkoja koncertus un atbalstīja mūs, vāca naudu un drēbes, visu ko. Viņi sūtīja paciņas uz Poliju. Daudzi poļu mūziķi sāka strādāt uz okeāna laineriem. Viņi kuģoja uz Karību salām un trīs mēnešus nesatika ģimeni, tomēr tur varēja nopelnīt vairāk naudas nekā uz vietas, kur notika ļoti maz koncertu.

RL: Mani vairāk interesē, vai džezam bija kāda politiska funkcija.

Brodovskis: Uz to ir ļoti grūti atbildēt. Bija tāda grupa String Connection, kas parādījās 80. gadu beigās un pieteica sevi ar lielu enerģiju, humoru un radošu pieeju. Viņu līderis bija Kšesimirs Dembskis. Tad bija tāda grupa Young Power, bigbends, kurā spēlēja jauni mūziķi – maģiski spēlēja, ar iztēli, radoši. Kad viņi izbrauca ārpusē, uz Rietumiem, tad nespēja noticēt, ka pasaulē var būt tik bēdīga valsts kā Polija, jo Polija tolaik bija tiešām ļoti bēdīga. Viss kļuva tikai arvien sliktāk.

RL: Tas bija naudas trūkuma dēļ, vai sliktāks kļuva arī saturs?

Brodovskis: Saturs jau laikam ne, bet bija zudusi aizrautība. 70. gadi bija ļoti optimistiski, vismaz iesākumā.

RL: Kāpēc jūs turpinājāt izdot Jazz Forum? Kāpēc jūs 80. gados no žurnāla neaizgājāt?

Brodovskis: Nekā cita, ko darīt, man nebija, tā bija mana misija. Un neviena piedāvājuma darīt kaut ko citu arī nebija; nācās turpināt par spīti visam. Un atlīdzība par to bija iespēja ceļot. Es vienmēr braucu uz festivāliem Rietumos, uz ASV, Indiju, Kubu. Tā bija mana atlīdzība. Un daļa no baudījuma bija iespēja uzturēties mūziķu tuvumā, intervēt viņus, iepazīties. 1985. gadā es uz mēnesi aizbraucu uz ASV Valsts departamenta rīkotā turnejā; es varēju braukt, kur gribēju, viņi apmaksāja visu transportu, visas viesnīcas un noorganizēja visas tikšanās. Gribat braukt uz Čikāgu? Ko jūs tur gribat satikt? Labi. Un tad viņi zvanīja šiem cilvēkiem. “Pie jums brauc Pavels Brodovskis, galvenais redaktors. Viņš gribētu jūs satikt. Kad jūs varētu ar viņu tikties?” Tas bija karaliski. Vai arī brauciens uz Indiju. 1984. gadā es no zila gaisa saņēmu uzaicinājumu: brauciens caur Maskavu uz Indiju, 10 dienas Bombejā un Deli, visi izdevumi apmaksāti. Labākās viesnīcas, labākie koncerti. Tad atpakaļ uz Maskavu un mēģināt tikt no turienes prom. Tas bija vesels brīnišķīgs stāsts. Allegro no Maskavas. Es saņēmu uzaicinājumu no Kubas vēstniecības, tikai nedēļu pirms piedāvātā brauciena: viss apmaksāts, un es pat nezināju, kas mani uzaicinājis. Tolaik tur vēl bija Arturo Sandovals un Dizijs Gilespijs. Dizijs Gilespijs kubiešu mūzikā bija dieva statusā. Havanas mūziķi viņam visur sekoja. Man tas nebija naudas dēļ, jo mums visu šo laiku maksāja visai maz, tomēr mēs kaut kā izdzīvojām; svarīga bija šī iespēja ceļot, kaut vai uz Maskavu vai Gruziju…

RL: Sakiet, kas 80. gados notika poļu džezā? Nekas svarīgs?

Brodovskis: Ja paskatāmies uz Polijas vēsturi, 80. gadi ir visneinteresantākie. Bet tad nāca 90. gadi ar jaunām radošām vēsmām, jauniem mērķiem un interesi par Šopēnu. Džeza mūziķi atvērās klasiskajai mūzikai. Līdz tam spēlēt džezu nozīmēja būt pretējā nometnē. Uzreiz klasiskā mūzika vairs nebija tabu. Klasiskie mūziķi vairs neprotestēja, ka džeza mūziķi piesavinās viņu mūziku. Viņi spēlēja Gurecka, Penderecka, Šopēna un Moņuško džeza versijas. Radās jauns strāvojums, kas centās dot šai mūzikai jaunu dzīvību un jaunu perspektīvu. 90. gados vairums mūziķu bija mūzikas akadēmiju absolventi. Viņi bija profesionāli izglītoti, ar jaunu tehnisko līmeni un jaunu pieeju. Tradicionālā pieeja tika atmesta. Ja mēģinātu svingot vai spēlēt blūza notis, tas būtu tik vecmodīgi. To neuzskatītu par radošu mūziķi. Būt džeza mūziķim nozīmē visu laiku radīt jaunu mūziku. Pagātnē tādus mūziķus kā Luijs Ārmstrongs par izcilām zvaigznēm padarīja fakts, ka viņi radīja jaunu mūziku. Dizijs Gilespijs radīja jaunu mūziku. Viņi negāja pa iemītām taciņām. Čārlijs Pārkers radīja jaunu mūziku. Džons Koltreins – atkal cita pieeja mūzikai, cita valoda. Mailzs Deiviss – jauna mūzika. Visi nozīmīgie mūziķi radījuši kaut ko jaunu, kaut ko tikai savu. Viņiem visiem bija ļoti spēcīga personība. Un džezā tu nevari palikt kaut kādā līmenī un gūt apbrīnu vienkārši par savu tehniku, par to, ka vari spēlēt kā Koltreins. Tas ir tikai sākuma punkts. Tev jārada jauna mūzika, lai tu atrastu pats sevi. Džeza mūziķim labākais kompliments ir: tev ir pašam sava skaņa. Kāds klausās, kā tu spēlē, un dzird: o, tur spēlē Tomašs Staņko. Bet tur – tāds un tāds. Un, ja nevar atpazīt, ja tas viss neuzrunā, tad tas nav nekas vairāk kā laba mūzika. Bet ar to nepietiek. Ar labu mūziku nepietiek.

RL: Man ir tāds iespaids, ka Polijā politiskās pārmaiņas lielā mērā sagatavoja ne tikai Solidaritāte, bet arī politiski aktīvs teātris un māksla. Vai jūs teiktu, ka arī džeza ainai bija zināms politisks aspekts?

Brodovskis: Džeza mūzika ir anarhistiska, subversīva, tai bijusi svarīga loma Amerikā 60. un 70. gadu cilvēktiesību kustībā. Taču tā ir asemantiska, tajā nav vārdu. Rokenrolā dziesmām ir vārdi, un daudzas tika aizliegtas par to, ka bija izteikti vērstas pret valdību. Taču, ja spēlē abstraktu mūziku, ļoti grūti pierādīt, ka tajā ir kaut kas pret režīmu. Tiesa gan, brīvības ideja kā tāda ir bīstama jebkuram režīmam.

RL: Un kā ir ar pēdējo 30 gadu politisko režīmu?

Brodovskis: Medijus tagad džezs vairs neinteresē. Teiksim, laikraksta Gazeta Wyborcza dibinātājam Adamam Mihņikam nav ne jausmas, kas tas džezs tāds ir.

RL: Tātad džezs Polijā ir miris?

Brodovskis: Nē, pilnīgi noteikti nav. Džezs Polijā šodien piedzīvo droši vien savus līdz šim labākos laikus. Ne jau visos aspektos, protams, bet ir tik daudz jaunu mūziķu, jaunu grupu, jaunu ierakstu – klajā nāk tik daudz ierakstu, ka par visiem nevar paspēt uzrakstīt recenzijas. Mums ir vairāk nekā 100 festivālu. Mums ir lielas zāles, kādu nav bijis nekad agrāk. Teiksim, NOSPR Katovicē, NFM Vroclavā. Polijā šodien ir viena no rosīgākajām džeza kustībām pasaulē.

RL: Kā jūs to izskaidrojat?

Brodovskis: Man tam nav izskaidrojuma. Bet ziniet, dzelzs priekškars nekur nav pazudis. Ja paskatāmies Rietumu žurnālus, tur par poļu džezu lasāms ļoti maz. Un, ja man kāds pateiks, ka kaut kur aiz Urāliem ir lielisks krievu tenorsaksofonists, kurš spēlē labāk par Čārliju Pārkeru, tas mani neinteresēs. Pat ja tāds tiešām tur būtu, es par to neko negribu zināt.

RL: Kāpēc?

Brodovskis: Tāpēc, ka manā iztēlē džezs ir amerikāņu mūzika. Ja kaut kas apdraud manu priekšstatu par to, kas ir džezs, es to negribu zināt. Un amerikāņiem ir vienalga, ka Polijā ir spēcīgs džezs, jo viņiem pietiek visa kā turpat uz vietas. Kuru interesē mūziķi, kas dzīvo Polijā? Tas taču ir tik tālu. Dzelzs priekškars.

RL: Tātad savā ziņā nacionālisms ir neizbēgams.

Brodovskis: Te nav runas par nacionālismu. Runa ir par tirgu. Tirgus ir piesātināts ar YouTube un visām šīm lietām, visam vairs nav iespējams izsekot. Tā ir jauna pasaule. Agrāk tas bija politisks jautājums, bet šodien – ne obligāti. Grūti paskaidrot, bet tam vairāk sakara ar ekonomiku, ar tehnoloģiju, ar to, ka grūti visam izsekot. Man jautāja, kas bijis 2023. gada labākais džeza albums. Taču šajā gadā Polijā klajā nākuši kādi 100, varbūt 200 albumi – kā lai izspriež, kurš ir labākais? Un cilvēkus, kuri sēž amerikāņu džeza žurnālā DownBeat, Eiropa vispār neinteresē. Viņu redakcija atrodas Čikāgā. Ņujorka ir tālu no Čikāgas, bet Eiropa – ļoti, ļoti tālu. Un Austrumeiropa – kuru tā vispār interesē?

RL: Ja jums pirms nāves būtu iespēja būt klāt trīs koncertos, kas notikuši jebkad visā mūzikas vēstures gaitā, kurus jūs izvēlētos?

Brodovskis: Protams, tos mūziķus, kurus nekad neesmu redzējis. Es gribētu redzēt Čārliju Pārkeru, Luiju Ārmstrongu un Biliju Holideju. Reizēm gadās sastapt jaunus cilvēkus, kuri saka: “Es jūs apskaužu, jūs savām acīm esat redzējis to un to.” Bet es apskaužu viņus, jo viņi redzēs to un to, un vēl daudz ko citu.