Atvērts nekam

Lai cik aptuvena ir mana izpratne par jēdzienu “interesants cilvēks” – un neaptuvenība tajā ir tikai Pjatigorska “metafiziskā individuālista” nozīmē –, mana pieredze liecina, ka interesanti cilvēki pazīst interesantus cilvēkus. Ķēdīti, kas mani noveda pie Andreja Anatoļjeviča Arhipova, varētu sākt Maskavā no mūziķa Ļoņas Fjodorova, kurš saveda ar dzejnieku Anrī Volohonski Vācijas dienvidos, pie kura es satiku viņa māsu tulkotāju Larisu Volohonsku-Pevīru, kas mani jau Parīzē aizsūtīja pie garīdznieka Mihaila Mejersona Ņujorkā, kura sieva filoloģe Olga Mejersone, kas pasniedz Džordžtaunas Universitātē Vašingtonā, savukārt ieteica Larisai Volohonskai, ka es varētu satikties ar Andreju Arhipovu, ta ne filologu, ta ne filozofu, ta ne spāņu mistiķu pētnieku, kura vienīgā un man nepieejamā grāmata veltīta krievu valodas hebraiskajiem patapinājumiem no 10. līdz 16. gadsimtam un kurš esot enciklopēdiski (paš)izglītots un turklāt mēdz saukt sevi par “nekuru” (никто). Pirms mūsu tikšanās es zināju tikai tik daudz, ka Arhipovs pagājušā gadsimta 80. gados bijis krievu valodas institūta līdzstrādnieks Maskavā, bet vēlāk gadus septiņus pasniedzis Stanforda Universitātē – visticamāk, krievu filoloģiju –, kur nav ieguvis pastāvīga profesora vietu; pēc tam darbojies vēl vairākās ASV universitātēs, līdz pametis akadēmisko vidi, privāti vada filozofisku semināru pieaugušajiem krievu valodas interesentiem Sanfrancisko apkārtnē un dzīvo “sokratodiogeniskā” garā, lai ko tas nozīmētu. Turpat netālu izdomātajos interneta meklētājos Arhipovam kaut kā izdevies neatstāt gandrīz nekādas pēdas. Mūsu pirmā telefonsaruna 2016. gada pavasarī manī uzjundīja prieku, kurš sarunas laikā viņa dārzā nostiprinājās ar pārliecību, ka sarunājos ar retu un dārgu cilvēku. Man tā ir viena no neaizmirstamākajām sarunām.

Arnis Rītups

Andrejs Arhipovs: Es gandrīz vienmēr esmu tāds depresants, tāpēc…
Rīgas Laiks: Un kas jūs nomāc?
Arhipovs: Nolūkotā nepiepildāmība. Tas nepiepildās par 100 procentiem. (Smejas.)
RL: Bet kurš šos nolūkus izdomājis? Vai dzīvē vispār kaut ko var nolūkot?
Arhipovs: Nu, naivi runājot, jā. Cilvēks, protams, kaut ko plāno, sapņo, iedomājas par sevi un tādējādi nolūko.
RL: Vai tad viņš to dara pats?
Arhipovs: Viņš to dara pats. Vai arī viņa vietā to dara vecāki. Galvenokārt vecāki. Mēs, piemēram, ļoti vēlētos redzēt, ka mūsu bērni strādā, nevis ka viņi... Bet nē – viņi neļaujas, kategoriski neļaujas.
RL: Viņiem, iespējams, ir pašiem savi nolūki.
Arhipovs: Nē, viņiem nav nekā tāda, ko viņi būtu nolūkojuši. Viņi ir nolūkojuši kaut ko ļoti izdomātu. Piemēram, rakstīt dīdžeju mūziku. Turklāt viņi prasa padomu man. (Smejas.) Es neesmu, protams, mūziķis, lai gan mūzika veido lielu manas dzīves daļu.
RL: Bet no kurienes šī nesakritība – nodomātajam ar paveikto? No tā, ka nolūki pārāk lieli?
Arhipovs: Droši vien. Bet mazu nolūku, vispārīgi sakot, nemaz nav, tā es domāju. Manā gadījumā jebkurš nolūks pārspēj izpildījumu. Tāpēc, ka tas vienmēr ir liels. Es nezinu, ko nozīmē mazs nolūks. Teiksim, mums baznīcā bija brīnišķīgi garīdznieki. Un vienā jaukā brīdī, kad mūsu priesteris bija izbraucis, es nokļuvu viespriestera ķetnās, kurš pie mums kalpoja divas vai trīs nedēļas. Un es viņam teicu, ka ir grēki, bet ir arī kaut kādas ciešanas un netīrumi. Un ka es grēkus nesūdzu, jo neko tādu neesmu izdarījis. Bet viņš sacīja: “Nē, pardon, tas tā nav. Bet vai tu, piemēram, lūdzies?” Es teicu: “Protams, ka lūdzos.” – “Bet kā tu lūdzies?” – “Tā un tā.” – “Bet vai lūgšanu grāmatu lasi?” – “Nē.” – “Tu dari pilnīgi nepareizi. Ir programma – lūk, dators strādā pēc programmas. Mūsu programma ir lūgšanu grāmata. Dari tā.” Es sapratu, ja jau tā saka, tad tā arī jādara. Un sāku darīt tieši tā. Lūk, šī lūgšanu grāmata – tā ir nolūkotās lietas piemērs. Tas ir pagalam šausminošs, smags un bezjēdzīgs darbs. Un kopš tā laika es to veicu. Proti, es no tā pēc iespējas izvairos.
RL: Tātad jūs tomēr esat paklausīgs?
Arhipovs: Jā, esmu paklausīgs. Man ir paklausības zona. Visā citā es neesmu paklausīgs, jo atrodos ārpus paklausības zonas. Piemēram, patlaban es esmu paklausīgs jūsu stingrajai gribai. (Smejas.)
RL: Vai tad visā citā jūs esat nepaklausīgs? Un vai tur vispār ir kāds, kuru klausīt?
Arhipovs: Saprotiet, mēs taču paklausām nevis tam, kurš pavēl, bet paši sev. Proti, tiem, kuri klausa. Objektīvi tur nekā tāda nav. Ja vēlaties, es arī lūgšanu grāmatai neklausu, es klausu pats sev, tam, kurš piekritis to darīt. Tā nav tik daudz paklausība kā piekrišana. Tur nav itin nekā tāda, kas būtu pats par sevi. Es kādu iemīlēju, kādu sāku cienīt un sāku tam klausīt un tam kalpot. Tie ir nosacīti apzīmējumi.
RL: Bet kā izveidojas tas, kurš piekrīt? Viņa taču sākumā nav.
Arhipovs: Kā uz to skatās. Varbūt arī ir. (Klusē.) Nezinu, nezinu.
RL: Kā jūs izprotat šo sevis izveidošanos? Jūs taču to neuzskatāt par kaut ko dotu?
Arhipovs: Tā vispār ir cilvēka pieaugšanas problēma. Dotais vienmēr ir dotais – gan zīdainim, gan pieaugušam. Taču tas kaut kā izveidojas, nav tā, ka tas būtu jau ar pašu pirmo sekundi. Kaut vai tas pats Oidipa komplekss. Vai arī, nezinu... līdzīgi kā izveidojas ģenitālā seksualitāte. Cilvēks jau gluži pieaudzis, viņam, tā teikt, jau pienācis barmicvaslaiks, taču tā viņam tik tikko sākusi veidoties. Par to ir dažādas teorijas – ir Lakāna teorija, ir Heidegera teorija. Bet kā tas ir ar mani – es nudien nezinu. Tas ir nopietns jautājums, par to jāpadomā.
RL: Visas iespējamās teorijas galu galā tik un tā izrādās ne par to.
Arhipovs: Droši vien. Proti, tās ir par to, bet tās uzreiz nonāk teorijas plauktiņā. No turienes vējo pēc kaut kā neradniecīga.
RL: Es pakāpšos soli atpakaļ. Ar kā palīdzību var piekļūt jautājuma būtībai, arī jautājuma par sevi pašu būtībai? Dažādas teorijas orientē noteiktā telpā, bet kaut kāds ceļš tik un tā jānoiet pašam. Tur teorijas vairs nepalīdz.
Arhipovs: Protams.
RL: Ko jūs darāt, lai nokļūtu līdz kāda jautājuma būtībai?
Arhipovs: Es neko nedaru. Tā ir nojausma. Tu piepeši saproti, atrodi, tu to uzej. Piepeši sastopies ar to, ka tas jāapdomā.
RL: Bet ir taču sajūta, ka tas vienalga nav tas?
Arhipovs: Tā jau ir cita lieta. Tas jau ir, tā teikt, tavas kritikas jautājums. Tu saproti, ka tas nav tas. Tāpēc vajag nojausmu. Tu to neizproti, bet kaut kas tev jau ir rokā. Bet tālāk, ja to pārdomā, reizēm uzrodas vēl viena nojausma, tā teikt, jau filozofiskāka, teorētiskāka, kad tu jau kaut ko apjēdz. Nākamais solis – tu ieraugi, ka arī tas nav pareizi, un tā tālāk. Līdz pat kādiem iluzoriem momentiem, kad jau esi gatavs radīt teoriju.
RL: Vai jūsu domāšanas vēsturē ir bijis gadījums, kad bijāt pārliecināts, ka esat nonācis līdz kaut kā būtībai?
Arhipovs: Jā, tikai es to nesauktu par domu. Es vispār neticu, ka teorija rodas kā teorija, ka teorija rodas no teorijas. Es neticu tam, kā mūs māca, ka domātājs rada konceptu. Drīzāk koncepts rada...
RL: Domātāju?
Arhipovs: Jā. Bet arī tas nav pareizi. Nav jau tā, ka koncepts kaut kur guļ un te pēkšņi uzrodas… Drīzāk viņam kaut kur tumsā uzduras.
RL: Un izveidojas koncepts, jēdziens un domātājs?
Arhipovs: Pilnīgi pareizi. Tajā brīdī izveidojas gan tas, gan viss cits. To var dēvēt par nojausmu. Filozofs, kurš izdomā konceptus, ir profesionālis. Tas ir ļoti slikti. Delēzs savus konceptus, bez šaubām, vienkārši uziet. Pēc tam viņš tos skaisti izklāsta, bet pilnīgi nešaubīgi ir brīdis, kad viņš tos uziet.
RL: Tumsā.
Arhipovs: Nu, tur var būt arī fiziska gaisma.
RL: Ja nav pārāk intīmi, vai jūs varētu padalīties ar līdzīgu piemēru? Kad jūs kaut ko negaidīti satikāt?
Arhipovs: Varu teikt, ka esmu saticis tekstus, parasti – īsiņus, kurus es, iespējams, netiku novērtējis. Tie ir ļoti skaisti. Piemēram, jūdaismā ir priekšstats, ka Tora sastāv no melnās uguns un baltās uguns. Tā uzrakstīta ar vienu uguni uz otras, tā viņa veidojas. Šajā pasaulē mēs lasām to, kas uzrakstīts ar melno uguni uz baltās, bet tajā pasaulē, nākamajā laikmetā, mēs lasīsim, lūk, šo balto, ko mēs šajā laikmetā uzskatām par nelasāmu. Man tas ir gandrīz vai ticības simbols. Saprotu, ka tas viss jau tūkstošiem reižu uzrakstīts citiem vārdiem citos tekstos, bet to sāku saprast tikai vēlāk. Proti, droši vien pastāv brīnišķīgi morālie likumi: vai tu pildi baušļus? Nu, tad atdod savu mantu nabagiem un seko man. Taču pildīt baušļus – tā arī ir melnā uguns uz baltās. Bet “atdāvini savu mantu un seko man” – tā ir baltā uguns. Tas arī viss. Es nekad to tā neuztvertu. Es to neuztvertu kā imperatīvu. Es nekad to nebūtu uztvēris kā šo nolūkoto. Bet tagad es to uztveru kā nolūkoto, un, tā kā ceru, ka no tās puses nāk zināma mīlestība, es šajā situācijā diez ko nemulstu. Nu labi, šodien neizdevās, rīt varbūt izdosies. Dzīvē neizdevās, nāvē izdosies. Kaut kā tā. Vai, piemēram, lasīt lūgšanas – noderīga lieta, bet pilnīgi bezjēdzīga, ja lasa kā melnu uz balta. Kaut kā vajag aiztikt līdz baltajam. Es nekad nebūtu iedomājies, ka vajag – kā rakstīts Ignācija Lojolas “Garīgajos vingrinājumos” – veselu stundu lasīt vienu vārdu no “Mūsu Tēvs debesīs”. Un tad var pāriet pie otra vārda. (Smejas.) Agrāk es to nebūtu uztvēris nopietni. Es to droši vien būtu uztvēris kā daudzi – vienkārši kā idiotismu: lūk, Lojola sēdēja savā alā Manrezā un to izdomāja. Tagad es saprotu, ka tas arī ir tas, kāpēc cilvēks lūdzas. Protams, tādā veidā izlasīt lūgšanu grāmatu nedēļas laikā nav iespējams. Nepietiks laika. Nemaz nerunājot par to, ka dažas sēklas iekrīt ērkšķos. Izaug ērkšķi, kaut kādi pienākumi – piemēram, aiziet uz bibliotēku vai uz tualeti. Tie vienkārši nomāc iesēto vārdu. Tā ir gandrīz neizpildāma lieta. Bet kas notiek tālāk? Ir vēl viens pavisam īss tekstiņš, pazīstams galvenokārt no Talmūda. Tas saucas “Četri iegāja paradīzē”. Viens bija Ben Azajs, otrs Ben Zoma, trešais bija Ahers, un ceturtais bija rabi Akiva, Talmūda meistars. Tātad, viņi četri iegāja paradīzē. Ben Azajs pavērās un nomira. Ben Zoma palūkojās un sajuka prātā. Ahers palūkojās un, kā tur teikts, “nocirta atvases”.

RL: Nocirta atvases?
Arhipovs: Jā. Tūlīt paskaidrošu. Un tikai rabi Akiva iegāja paradīzē un atkal izgāja no tās pasaulē. Tātad viens nomira, otrs sajuka prātā, trešais kļuva par herētiķi, tādēļ viņu sauca Ahers, kas nozīmē “cits”. Bet kādā nozīmē viņš kļuva par herētiķi? Viņš staigāja pa skolām un bērniem teica: “Nemācieties likumu. Labāk kļūstiet par amatniekiem.” Teikt kaut ko tādu, protams, ir neciešami, jo mācīties likumu – tas ir augstāk par visu. Vārdu sakot, viņu sāka uzskatīt par herētiķi. Tas ir interesants stāsts, un tam ir daudz interpretāciju. Bet galvenais, ka paradīzē iegājušais kaut ko zaudē. Viņš vai nu nomirst, vai sajūk prātā, vai sagrīļojas ticībā. Īstenībā es nedomāju, ka Ahers sagrīļojās ticībā. Viņš vienkārši saprata, ka tā ir bīstama, ne kuram katram noderīga lieta. Tāpēc manā izpratnē, mīlot šos bērnus, viņš viņus lūdza nemēģināt nokļūt paradīzē. Bet, kas attiecas uz rabi Akivu, tad to es vispār nesaprotu. Man liekas, ka viņš ir tāds standarta svētais visā šajā stāstā: iegāja, izgāja, viss kārtībā. Starp citu, šie cilvēki – Ben Azajs, Ben Zona un pat Ahers –, kā vēsta viņu stāsts, jūdaisma izpratnē ir taisnie. Viņi ir visnotaļ reāli, vēsturiski cilvēki.
RL: Un kas no tā visa izriet?
Arhipovs: Izriet tas pats, kas no iepriekšējā stāsta. Vajag kaut ko zaudēt. Bet zaudēt ir ļoti grūti, un nav skaidrs, kā to darīt.
RL: Kas jāzaudē? Saskaņā ar citu stāstu vispirms jāiegūst, lai varētu zaudēt. Cilvēks taču ieiet pasaulē kails.
Arhipovs: Jā. Atkal jau – tā pati ģenētiskā līnija. Vispirms tu esi kails, pēc tam jau vairs neesi kails. Tajā brīdī, kad tu sāc, kā mēs teicām, būt pats, tu jau sen vairs neesi kails. Arī Jēzus saka: “Esiet kā bērni.” Es to atminos ik svētdienu baznīcā, jo bērni tur saceļ neiedomājamus skandālus, klaigā... Bez šaubām, viņi neseko tai disciplīnai, kurai sekoju es, proti: stāvi, klausies un lūdzies. Šajā ziņā viņiem nav izvēles. Viņiem, protams, vēl nav tā, ko es neesmu zaudējis.
RL: Bet, ja šī stāsta morāle tāda, ka jāzaudē viss…
Arhipovs: Ne gluži, tas būtu pārāk vienkāršots secinājums, jo zaudēt visu, saprotiet… Kad tu sāc domāt, ko vajadzētu zaudēt, – protams, māju, mašīnu, bet tas viss ir sīkums. Mūsos iekšā ir kaudze lietu, pie kurām mēs visu laiku turamies. Tāpēc man, starp citu, tik tuvs ir Heidegers, kurš to izteicis vienkāršajā vārdā “rūpes” – rūpes, kas atkāpjas, izzūd brīdī, kad cilvēks jūt šausmas. Šādā brīdī šīs heidegeriskās “rūpes” cilvēku kaut uz mirkli atstāj.
RL: Pirms kāda laika es ierīkoju tādu “domātavu”, kur lūdzu viesus uz stundu ieiet un domāt. Lūk, un viens arābs, izejot no turienes, sacīja: “Pie mums Tunisijā saka: labāk vienu stundu padomāt nekā 70 gadus lūgties.” Vai jūs tā to saprotat?
Arhipovs: Nē, nesaprotu. Es nesaprotu atšķirību starp domāšanu un lūgšanos. Šie jēdzieni taču nav nošķirti viens no otra, saprotat?
RL: Tādā nozīmē, ka domāšana arī ir lūgšana?
Arhipovs: Nē. Ne tāpēc. Bet tāpēc, ka nopietna domāšana, par kādu jūs acīmredzot runājat, – domāšana, kas vērsta nevis uz konceptu, nevis uz kādu grūtu uzdevumu, – tā pēc savas būtības arī ir lūgšana.
RL: Es gan pēc tam noskaidroju, ka sūfiju tradīcijā tas, kas tiek tulkots kā “domāšana”, ir viens no augstākajiem gara atklāsmes, izpratnes stāvokļiem. Un, lūk, tas ir labāk nekā 70 gadus lūgties. Vai šādā izvērsumā tas jums ir saprotams?
Arhipovs: Jā, ir saprotams, ja šos vārdus patīra no abām pusēm. Tāpēc, ka šeit “lūgties” nozīmē to, kā es lūdzos ar lūgšanu grāmatu rokās. Proti, kaut drīzāk tas beigtos. Vai arī: “Ak Dievs, ko es te runāju? Es atkal pateicu kaut ko ne tā.” Jā, 70 gadi tādās lūgšanās, protams, nav vispār nekā vērti.
RL: Tad kāpēc jūs ar to nodarbojaties?
Arhipovs: Paklausības labad.
RL: Atvainojiet par stulbu jautājumu, bet priekš kam paklausība?
Arhipovs: Ziniet, ir tāda komunikācijas teorija, kuru es neieredzu. Uz tās tiek būvēta visa mūsdienu lingvistika. Tās būtība ir: no raidītāja uz uztvērēju pa sakaru kanālu iet, plūst ziņojums. Tur to aizšifrē, šeit to atšifrē. Nē, tas nav nemaz tik absurdi, bet, kad tev stāsta, ka valoda ir komunikācijas līdzeklis, tas būtu tas pats kā teikt, ka elektrons ir līdzeklis gludekļa uzkarsēšanai.
RL: (Smejas.)
Arhipovs: Šāda definīcija valodu nedefinē. Bet, ja mēs iedomājamies valodu kā sakaru kanālu, tad tomēr kaut kas pa to plūst. Un nav teikts, ka tu to vēstījumu saproti un esi gatavs precīzi izpildīt. Bet tu saproti, ka kaut kāds vēstījums ir atnācis, un to izpildi, kā esi sapratis. Varbūt, klausoties savā biktstēvā, tu visu, ko viņš runā, saproti gluži otrādi. Bet tas, ko tu saproti, ir liecība tam, ka kaut kas pa to kanālu atplūdis. Tāpēc ir svētā paklausība. Ja es klausīšu, tā ir neliela garantija tam, ka es atkal kaut ko iegūšu. Ka es to atšifrēšu, kā nu protu.
RL: Kāpēc jūs neieredzat komunikācijas teoriju?
Arhipovs: Tāpēc, ka tā oficializē mūsdienu lingvistiku.
RL: Oficializē?
Arhipovs: Jā, pēc šīs teorijas radītāja Ferdināna de Sosīra nāves tā ir pārvērtusies par mūsdienu lingvistiku – absolūti nepapūloties padomāt, kas ir valoda. Nevaru teikt, ka zinu, kas ir valoda, bet es noteikti zinu, ka tā dzīvo ārpus komunikācijas. Valodas dzīve ir daudz plašāka.
RL: Kādā veidā valoda dzīvo ārpus komunikācijas?
Arhipovs: Nu, piemēram, pastāv salīdzinošā valodniecība. Salīdzinošā valodniecība atklājusi ļoti dziļus etimoloģijas gadījumus, kas parāda, ka starp vārdiem pastāv kāda metaforiska saikne. Taču, lai cik dziļa šī etimoloģija būtu, mēs šādā uzstādījumā nekad nespēsim saprast, kā izveidojušies nosaukumi.
RL: Labi, komunikācijas teorija nespēj uz to atbildēt. Vai ir kāda teorija, kas to spēj?
Arhipovs: Es tādu nezinu. Man zināmi tā paša Heidegera mēģinājumi izskaidrot grieķu vārdus. Bet tur lingvistiski ir vesela kaudze neskaidrību. Piemēram, vārds “logos” pastāvēja ilgi pirms tam, kad tas ieguva terminoloģisku, filozofisku, poētisku vai kādu vien vēlaties nozīmi. Un tas ir milzīgs šķērslis manu aprindu lasītājiem attiecībā uz šo tēmu. Kā tad tā? Jo vārds “vārds” taču noteikti eksistēja? Jā, tas noteikti eksistēja. Tā ka arī Heidegers sāk no tā brīža, kad šis vārds jau ieguvis noteiktu nozīmi. Tā ka tas arī nav tas. Bet var meklēt pa kādiem citiem ceļiem. Teiksim, Lakāna teorija par simbolisko – tā, protams, sākas ar jau gatava vārda atkārtošanu. Proti, vārdu apgūst pakāpeniski. Vispār interesanti: ja filozofisku domu pārņem un sāk ekspluatēt zinātne, tas nozīmē, ka tā ir uz nepareizā ceļa.
RL: Tas ir, tā pārstāj būt filozofija?
Arhipovs: Nē, tā turpina būt, ja vēlaties, filozofiska. Lakānam ir tāds postulātiņš, ka bērns dzird no mātes vārdu un pakāpeniski apgūst šo vārdu kā to, ko tas apzīmē, lai ar tā palīdzību aizsegtu to reālo, kas viņā izraisījis vajadzību. Eksperimentālie psihologi to pieņēma kā labu domu, labu modeli un sāka pētīt, teiksim, to, kā auglis reaģē uz dažādām balsīm. Tas viss ir jauki, bet tā jau ir zinātne. Un ar zinātnisko pielietojumu īstenībā ir tāpat kā ar simbolisku darbību. Tas ir, zinātniska darbība ir simboliska attiecībā pret to, ko Lakāna filozofija, ja to var saukt par filozofiju, atklāja tumsā. Tā ka, ļoti iespējams, ejot pa šādiem vai līdzīgiem ceļiem, mēs pie kaut kā nonāksim.
RL: Jūs pieminējāt Heidegeru. Heidegers runāja par “radošo vārdu”. Poētisks vārds kaut ko rada. Un tikai pēc tam, kad tas atdziest, parādās filozofija. Bet līdz tam varbūt ir kāda balss, ko dzird dzejnieks. Reizi gadsimtā parādās vārdi, kas rada pasaules un pilsētas...
Arhipovs: Jā, protams.
RL: ...bet tas neierakstās vispār nekādā lingvistikā. Nav pat skaidrs, kurš tos var noķert, kurš ar tiem var stāties attiecībās.
Arhipovs: Nu, ar to ir bezcerīgi jāstrādā. Vienu stundu jāpadomā.
RL: (Smejas.)
Arhipovs: Acīmredzot ir lietas, kas nepāriet tādā simboliskā līmenī kā zinātne. Bet varbūt arī pāriet, varbūt tās pieder pie tā saucamā dievišķā kategorijas. Vienkārši dievišķais nav filozofijas priekšmets, lai arī beigu beigās mēs pie tā nonākam.
RL: Kāpēc dievišķais nav filozofijas priekšmets?
Arhipovs: Bet kā to filozofizēt? Tā, kā to darīja, piemēram, Akvīnas Toms?
RL: Nē, ne tā kā Toms. Bet man pie šāda apgalvojuma jāpierod. Kas tad ir filozofijas priekšmets?
Arhipovs: Nezinu.
RL: Tomēr jūs zināt, ka dievišķais tas nav.
Arhipovs: Dievišķais kā tāds – nav. Vismaz līdz šim tas tāds nav bijis.
RL: Vai filozofijai ir savs priekšmets?
Arhipovs: Katrai filozofijai tas ir cits, tā man liekas. Un katra filozofija, ja lietojam esošo valodu, balstās uz savu konceptu vai savu konceptu grupu.
RL: Un kāpēc viens no šiem konceptiem nevarētu būt dievišķais?
Arhipovs: Ziniet, filozofiski tas nav grūts jautājums. Filozofiski grūts jautājums ir: vai šajā gadījumā ir nepieciešama pieredze?
RL: Nu, bez pieredzes tie būtu tukši vārdi.
Arhipovs: Bet dievišķā pieredze, man šķiet, ir absolūti individuāla. Tikai saprotiet pareizi – ne tādā nozīmē, ka tā katram ir sava. Ne tur tā lieta. Lieta tāda, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un viens no šīs frāzes skaidrojumiem ir tāds, ka cilvēkam piemīt šādas pieredzes potenciāls. Bet katram šī pieredze ir individuāla un diezgan neskaidra. Izsakoties apustuļa Pāvila vārdiem, kā caur neskaidru stiklu. Tā kā cilvēks ir dzīvs, viņā ir, lūk, šis melnais uz baltā. Vai neskaidrais uz baltā. Vai ļoti neskaidrais uz mazāk neskaidrā, gaidot vienkārši balto. Tieši tāpat neviens nedzīvo akurāt tikpat daudz dienu un stundu kā cits, nedz arī to pašu dzīvi kā cits, lai arī liktos – tik daudz kā kopīga. Citiem vārdiem, Dievs, tāpat kā dzīve, katram ir ļoti savs, individuāls. Tāpēc arī jebkādi nākamās pasaules vai paradīzes apsolījumi izskatās kaut kā raupji. Piemēram, Jāņa apokalipse. Tā ir, lai Dievs man piedod, lēta baidīšana pēc visa, kas stāstīts evaņģēlijos. Tiek apgāzti kausi, krīt kaut kādas vērmeles... Nekas no tā nevar izbiedēt vairāk par “izdāvā savu mantu nabagiem un seko man”. Tas ir kaut kas daudz fundamentālāks.
RL: Es sapratu, kādā nozīmē dievišķā pieredzējums ir individuāls. Bet nesapratu, kāpēc tas nevar kļūt par filozofijas priekšmetu.
Arhipovs: Tāpēc, ka filozofija, ieskaitot visdrosmīgākās tās dekonstrukcijas, tomēr ir loģiska būšana, tā nekur ārpus tās neiziet. Ir mums tādi autori kā, piemēram, svētā Terēze, kura vietām pavisam vienkārši iziet ārpus tās, bet viņu filozofizēt nozīmētu piešķirt teorijas pazīmes tam, ko viņa saka.
RL: Lai gan viņa vienkārši dalās savā pieredzē.
Arhipovs: Viņa dalās pieredzē. Piemēram, viņa raksta, ka “tādā stāvoklī ar cilvēku viss notiek tā un tā, viņam gribas nebeidzami slavēt, un es zinu kādu” – tālāk viņa runā par sevi –, “kura, pat nebūdama dzejniece, ir sacerējusi dzeju savām māsām”. Un viņa piebilst: “Tikai šajā stāvoklī ik brīdi jābūt gatavam mirt.” Tā ir apmēram tā pati saruna, proti, jāatsakās no visa, kas ir tavs, jābūt gatavam kuru katru brīdi nomirt. Bet tas tiek piebilsts it kā iekavās: ja jūs, manas māsas, nokļūsiet šādā situācijā, tad nav nekā briesmīga – jūs kuru katru brīdi varat nomirt. Piešķirt tam regulāru nozīmi... Filozofijai piemīt tas lielais trūkums, ka tā var runāt par pasauli tikai kā par kaut ko regulāru.
RL: Bet bez sistemātiskās filozofijas ir taču arī aforistiskā filozofija. Piemēram, tas pats Frīdrihs, kurš mīlēja kalnus. Viņš taču mēģina kaut kādā ziņā notvert pieredzi.
Arhipovs: Viņš mēģina notvert gudrību. Bet gudrības mīlestība – tā ir gudrības iepakojums.
RL: Nu gan jūs sašaurināt... Gudrības mīlestība nav gudrības iepakojums, tā ir tiekšanās uz to.
Arhipovs: Arī tiekšanās uz to, bez šaubām. Bet tiekties uz gudrību var arī, neizrunājot ne vārda. Tu vienkārši tiecies, un viss. Un, kolīdz tu radi kaut kādu komunikatīvu vienību – parasti teksta formā –, tai brīdī tu to formē. Lūk, tas pats Heidegers, kuru es patiesībā galīgi nepārzinu, – viņa priekšstats par “neko” lekcijā “Kas ir metafizika” nav neko daudz filozofisks. Tas tur ir tā akurāti pielikts klāt kā neskaidra, tomēr viņa paša pieredze.
RL: Viņam bija “nekā” pieredze?
Arhipovs: Jā, un viņš uzskata, ka šāda pieredze ir visiem: piemēram, šausmu stāvoklī cilvēks var pieredzēt “neko”. Ne vienkārši baiļu, bet šausmu stāvoklī – kad cilvēku pārņem šausmas. Skaidrs, ka tā nav filozofiska saruna. Bet tā, protams, var būt gudrības saruna. Jā, cilvēki tādas lietas pieredz, mēs vienkārši tās nevaram glīti kā Kants aprakstīt. Jūs saprotat, ko es gribu pateikt?
RL: Saprotu. Es tikai lāgā nesaprotu, kāpēc jūs tā sašaurināt filozofijas iespējas.
Arhipovs: Es ļoti mīlu filozofiju, tāpat kā glezniecību vai mūziku, bet tām visām ir robežas, cik tālu tās var iet.
RL: Bet vai dievišķā pieredzei arī ir savas robežas?
Arhipovs: Lūk, dievišķā pieredzei baidos, ka nav. Tā sākas ar brīdi, kad jāizstāsta vai jāuzraksta – kā Terēzei lika uzrakstīt grēksūdzi, lai viņu, drošs paliek drošs, nesadedzinātu uz sārta. Tā sakot, zinoši cilvēki paskatīsies un nesadedzinās. Bet mēs jau to lasām nevis kā aizsardzību pret priekšlaicīgu sadedzināšanu, bet kā iedvesmojošu garīgas pieredzes aprakstu. Ir cits piemērs – Ignācija Lojolas “Vingrinājumi”. Ja to lasa vienkārši kā 16. gadsimta sacerējumu, izklausās pēc suņa murgiem. Skaidrs, ja tev liek lasīt vārdu “Tēvs” veselu stundu, apcerēt to kontemplācijā, turklāt bez kādām skaidrām norādēm, tieši kā to darīt, vienkārši sēdi un domā – ja to pasaka vienkārši tā, tad tā ir muļķība.
RL: Kāpēc?
Arhipovs: Nē, nu labi, jūs sakāt, ka tā nav muļķība tāpēc, ka jau paspējāt padomāt. Bet kritiskam cilvēkam visas šīs mistiskās lietiņas... Krievu teologi par Terēzi citādi kā par jukušu nemaz neraksta. Jūlija Kristeva, smalks cilvēks, uzrakstījusi biezu grāmatu, no kuras, ja noņemam visus kruzuļus, paliek tik vien kā doma, ka Terēze, pirmkārt, ir katoļticīgā, bet visi katoļi ir histēriķi, vājprātīgie, herētiķi un tādā garā. Kas viņus dzen? Rūpes. Viņi negrib izdāvāt visu, kas viņiem pieder, – lūk, arī viss.
RL: Bet vājprāts ir problemātisks tikai tad, ja prāts ir augstākais, kas mums dots. Savukārt, ja tas nav augstākais, tad sajukt prātā ir...
Arhipovs: Svētība, gluži pareizi. Es domāju, ka sajukšana prātā arī ir tas, ko nozīmē “izdāvāt visu, kas tev pieder”. Tāpēc es stāstīju par Ben Zomu, kurš sajuka prātā. Viņš no tā pilnībā atbrīvojās. Tas ir, ne atbrīvojās, bet tika atbrīvots. Bet Ahera piemērs – tas ir Nīče, atvainojos par tādu vulgāru pārlēcienu. Var būt kristietis pēc būtības – pat tad, ja tu sev pievieno antiseptisko priedēkli “anti”. Atcerieties to Nīčes teicienu, ka viņam vajag nomazgāt rokas pēc katras saskarsmes ar reliģiskiem cilvēkiem? (Smejas.) Starp citu, Talmūdā ir tāds traktāts “Jadaim”, kas nozīmē “rokas”. Tajā aprakstīts, kādos gadījumos jāmazgā rokas, tas ir, kādos gadījumos tās skaitās aptraipītas. Tieši šis traktāts satur Vecās Derības grāmatu kanonu jeb Tanahu, kā to sauc pižoni. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs grāmatas aptraipa rokas. Ja esi turējis rokās Toras vīstokli, tad, pirms ķeries pie kā cita, tev vispirms jāmazgā rokas. Nīčem, protams, viss ir tieši otrādi: ja esi turējis rokās Evaņģēliju, tad vismaz ir jānomazgā rokas. Tā, protams, ir nejauša sakritība. Bet kāpēc es sāku runāt par Nīči?
RL: Es jums jautāju par sajukšanu prātā.
Arhipovs: Jā, jā, jā. Nīče, pēc manas saprašanas, nav pieskaitāms pie vājprātīgajiem; prātā viņš sajuka vēlāk, bet pirms tam viņš bija Ahers. Tas ir, herētiķis, kurš ar riebumu gaiņā prom visu, kas atrodas ap šo svēto vietu. Jo, kad viņš apraksta, kādam jābūt pārcilvēkam, tad tas pirmām kārtām ir izraidītais, cietējs, kurš pametis draugus un aizgājis vientulībā. Īstenībā tas ir cilvēks, kurš, kā teica jūsu tunisietis, ir stundu padomājis.
RL: Vai jūs varētu, lūdzu, izvērst domu par to, ka vājprātība ir viena vienīga svētība.
Arhipovs: (Smejas.) Nē, es neuzskatu vājprātību par īpašu svētību. Es pats esmu depresoīds. Tas, protams, nav tas pats, kas vājprātīgs, bet man ar to ir daudz kā kopīga. Tajā ir ļoti maz svētības un ļoti daudz bezjēdzīgu mocību – mērenu, bet mocību. Sēdi savā kaktā, blenz televizorā, piemēram. Neko citu izdarīt nespēj. Faktiski arī televizoru skatīties nespēj, jo no tā...
RL: Slikti paliek.
Arhipovs: Slikti, jā... Tāpēc vājprātība kā patoloģija nekāda svētība, protams, nav. Svētība tā ir tad, ja, zaudējot saprātu, tu kaut kur pārej. Bet, ja tu nekur nepārej, tad rezultātā iznāk tikai kaut kādas vājprātīgā piezīmes, ļoti skumjas. Tas ir ārkārtīgi bēdīgs skats. Ja par Ben Zomu var teikt, ka viņš tā sajuka prātā, tad tas, protams, ir ļoti bēdīgi. Bet man šķiet, ka viņš tieši pazaudējās, kaut kur izejot.
RL: No jūsu stāstiem par Veņičku es sapratu, ka jūs viņā nesaskatāt cilvēku, kas būtu atteicies no tā, kas viņam pieder. Es jūs pareizi sapratu?
Arhipovs: Gandrīz pareizi. Nu, tas ir tāds augstais stils – “atteikties”. Kļūt par mūku, vientuļnieku, cilvēku, kurš aiziet no laicīgās pasaules. Tāds viņš nebija. Ja mēs viņam tagad pajautātu, viņš droši vien teiktu, ka šādi cilvēki ir muļķīši, – atzinīgi teiktu, protams, ar maigumu. Viņa kenoze bija būt apspļaudītam, kritizētam, taču tajā pašā laikā viņš vāca arī mīlestības un atzinības ražu. Kaut kādā brīdī viņa slava kļuva tik spēcīga, ka pie viņa sāka gāzties arī oficiālās mākslas tipāži, kuri viņu bikstīja uz jaunu rakstīšanu. Tā bija liela kļūda. Būdams vājš cilvēks, viņš... Pareizāk sakot, viņš bija ļoti stiprs cilvēks, bet viņš bija ieprogrammējis sevi uz piekāpšanos.
RL: Piekāpšanos?
Arhipovs: Jā. Es domāju, ka viņš piekāpās visādām tā saucamajām liela mēroga figūrām, kas ap viņu grozījās, tādām kā Visockis. Visockis pēc lieluma viņam ne tuvu nestāvēja, viņš vienkārši bija ļoti talantīgs, enerģisks cilvēks. Diezgan vulgārs, bez šaubām. Bez paškontroles.
RL: Bet kas darīja Veņičku lielu?
Arhipovs: Kas viņu darīja lielu? Es nezinu, tas vienkārši bija fakts... Varbūt skumjas. Lai gan viņš bija arī ļoti nebēdnīgs, jautrs cilvēks. Taču zem viņa esamības, tās pamatā, bija skumjas.
RL: Par ko viņš skuma?
Arhipovs: Nezinu. Es domāju, ka viņš stāvēja tuvu nāvei. Lai gan viņš bija ļoti veselīgs cilvēks. Kakla vēzis – tas viņam bija tikai pēdējos divus gadus vai pat mazāk. Bet tā viņš bija stiprs. Man šķiet, ka niecības sajūta... Bet tie ir banāli vārdi no jau izmantota vārdu krājuma. Viņš, protams, būtu pelnījis, lai viņam izdomātu kādu īpašu vārdu. Nē, patiešām, viņš bija lielisks cilvēks. Daudzus – kaut vai to pašu Nīči –, par viņiem runājot, vienkārši sasmērējuši vārdiem.
RL: Kā jūs saskrējāties ar Veņičku?
Arhipovs:Pilnīgi nejauši. Mani draugi bija viņa draugu draugi, un pamazām... Šķiet, ka tas bija 1969. gada Lieldienās. Mēs satikāmies vienā dzīvoklī, un viņš teica: “Ā, tas ir viņš?” Es, protams, neko gudrāku nespēju izdomāt kā: “Ā, tas ir tas pats Jerofejevs?” Nē, es biju necila figūra viņa dzīvē. Nekāda. Mēs tikāmies, šķīrāmies... Ne tā kā Olga Sedakova, kurai ļoti patika būt viņa tuvumā – nu, un arī laikus attālināties. (Smejas.) Jo viņa tomēr ir stila cilvēks.
RL: Poēmā “Maskava–Gailīši” jūs laikam neiekļuvāt.
Arhipovs: Nē, neiekļuvu. Mēs iepazināmies jau pēc “Gailīšiem”. Tajās Lieldienās viņš to tieši lasīja. Tā bija tāda slavena burtnīca, 96 lappuses bieza klade ar kalikona vākiem, pierakstīta pilna no pirmās rūtiņas līdz pēdējai. Kur tā pēc tam palika? Zinu, ka ceļoja no rokas rokā, bet beigās laikam pazuda.
RL: Kopā ar tukšajām pudelēm, cik man zināms.
Arhipovs: Nē, ar tukšajām pudelēm it kā pazuda viņa “Šostakovičs”.
RL: Esmu dzirdējis, ka Muravjovs to burtnīcu pārrakstīja un tad tā pazuda.
Arhipovs: Viņš to pārdrukāja ar rakstāmmašīnu un aizsūtīja, manuprāt, uz Izraēlu, kur tā pirmo reizi parādījās baltas grāmatiņas veidā. Bet burtnīca vēl ilgi staigāja no rokas rokās, līdz pazuda pirms kādiem 15 gadiem. Man ir aizdomas, ka tā atradās pie cilvēka, kurš Veņičkas poēmā parādās kā “Ļeģiks”. Viņa īstais vārds bija Vladiks Cedrinskis. Viņš dzīvoja dziļā sādžā un tur arī nomira – samērā nesen, pirms gadiem trim.
RL: Bet kāds tam visam sakars ar dzeršanu? Jo “Gailīši” jau nav par to. Tomēr visa poēma it kā ir tajā.
Arhipovs: Lieta tāda, ka alkohols lopisko tikai vienkāršus ļaudis... Bija tāds gadījums, ka Jerofejevs reiz aizmiga pie izrauta celma, bet celmam otrā pusē kaut kādi cilvēki sakūra uguni. Nekas briesmīgs nenotika, viņu pamodināja, piecēla kājās, un viņš aizgāja savā baltajā kreklā, aizpogātā līdz pēdējai pogai, – varētu teikt, visnotaļ stingrā gaitā. Bet celms nodega līdz pat vietai, kur viņš bija gulējis.
RL: (Smejas.)
Arhipovs: Nē, es domāju, ka, lietojot formālo leksiku, tas ir tāds kenotisks simbols. Cilvēks dzer un kļūst arvien mazāk un mazāk lepns.
RL: Ir kaut kāda kopīga līnija, vismaz es to tā sajutu, starp Veņičku – nedzērušu Veņičku – un pirmo spāņu mistiķu paaudzi...
Arhipovs: Starp viņiem neapšaubāmi ir ļoti spēcīga saikne.
RL: Kas tā ir par saikni?
Arhipovs: Tekstuāla. Veņičkam jautā: “Veņička, kāpēc tev vajadzīgs šņabis?” Un viņš atbild: “Un kāpēc svētajai Terēzei vajadzīgas stigmas? Viņai tās nav vajadzīgas, taču ir vēlamas.”
RL: Vai svētajai Terēzei jūs pievērsāties Veņičkas iespaidā?
Arhipovs: Nē, svētajai Terēzei es pievērsos augstākajā mērā nejauši. Svēto Terēzi pastāvīgi pieminēja tāda Nataļja Trauberga, tulkotāja. Mēs viņu vēl satikām dzīvu. Viņa, manuprāt, būtu labprāt nodarbojusies ar savām lietām un klusējusi, bet, tā kā viņa bija tāda gudra, diža dāma, tad visi pie viņas ļoti tiecās. Un viņa uzreiz sāka bārstīties ar citātiem, stāstiem par autoriem, par kuriem nevienam nepietika drosmes pajautāt: “Un kas ir šis cilvēks?” Vismaz es nekad nejautāju. Lūk, un viena no šādām viņas frāzēm bija: “Nu, to jums pateiktu arī Terēzīte.” Viņa stāstīja, piemēram, par Terēzes netulkojamību. Mēs viņai vaicājām: “Bet varbūt jums pašai ņemt un pārtulkot?” – jo viņa tulkoja no angļu un arī spāņu valodas. Viņa saka: “Nē, tas ir pilnīgi bezcerīgi. Tas ir tikpat neiespējami kā krieviski pārtulkot “Donu Kihotu”.” Mums likās, ka “Dons Kihots” ir pārtulkots lieliski... Es vispār esmu par burtisku un raupju tulkošanu, jo tādos tulkojumos var labi redzēt, kas tekstā īstenībā notiek. Tikmēr – mēģinot panākt kaut kādu gludu... Terēzes valoda jau pati par sevi ir ļoti mākslinieciska, ļoti skaista.
RL: Ar ko jūs aizrāva agrīnie jezuīti un Terēze?
Arhipovs: Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt nopietni. Bet nenopietna atbilde būtu tāda, ka es kādreiz agrā jaunībā lasīju tādu grāmatiņu “Katoļu svētie”. Un tajā bija neliela nodaļa par Ignāciju Lojolu. Un mani satrauca tas, ka jezuīti bija praktiski laicīga organizācija. Tā bija organizācija, kur bija daudz jāmācās. Tur nepietika tikai ar pliku iedvesmu. Kļūstot par jezuītu, bija jābūt gatavam nest upuri. Viņu organizācija bija disciplīnas vieta. Mani sajūsmināja viņu ģērbšanās noteikumi – ka jānēsā tīrs melns apģērbs, zem kura ir tīras baltas drēbes. Neesmu drošs, ka varu jums kaut ko pateikt par šīs akurātības, pašsakoptības, disciplīnas skaistumu reizē ar mīlestību. Es pats esmu absolūti nedisciplinēts cilvēks. Tas ir, es pats sevi disciplinēju un pats sevi šajā ziņā noraidu.
RL: Kāpēc jūs pats nekļuvāt par jezuītu?
Arhipovs: Es labprāt būtu kļuvis par jezuītu, ļoti labprāt, bet pārāk vēlu uzzināju par šādu iespēju. Esmu saticis arī garlaicīgus un noslēgtus jezuītus, bet man patika, ka viņi ir darbīgi un izglītoti. Ka viņu attieksme pret reliģiju nav lēta. Ka, lūk, 10 gadus mācies, bez ierunām paklausi, turklāt tādam pašam cilvēkam, kurš arī 10 gadus mācījies. Tas viss ir daudz smalkāk nekā mūsu, pareizticīgo, klosteru noteikumi. Es gan tos nenosodu, jo esmu bijis ar tiem pazīstams to visvulgārākajā variantā.
RL: Vai jūsu attieksme pret filozofiju ir līdzīga attieksmei pret filozofiju jezuītu izglītības ietvaros?
Arhipovs: Ideālā variantā tā ir līdzīga, tikai, pirmkārt, man nav filozofiskās izglītības un vispār es sevi neuzskatu par filozofu. Nekad neesmu pētījis, kādi jezuītiem ir filozofijas skolotāja un skolnieka pienākumi – kas viņiem jādara, vai ar to pietiek kaut kādām apoloģētikas vajadzībām. Un vispār es tā uzreiz nevaru pat atcerēties nevienu jezuītu filozofu. Teijārs de Šardēns, bet viņš nav filozofs.
RL: Bet Fransisko Suaress? Fonseka?
Arhipovs: Suaress? Jā, jā, jā. Bet domāju, ka gan Suaresam, gan Fonsekam drīzāk bija apoloģētiski mērķi. Radīt kaut kādu summu...
RL: Nu, tad viņi uz to gājuši pa aplinku ceļiem, jo rakstīt tik sarežģītus tekstus... Ja tā ir apoloģētika, tad saprotama tikai ļoti nedaudziem.
Arhipovs: Piekrītu, bet viņi nenodarbojās radoši ar filozofiju, pat būdami universitātes profesori. Es domāju, ka vienā vārdā to var nosaukt par apoloģētisko filozofiju. Tā ir summa, lekciju konspekts katoļu apbruņošanai gadījumam, ja viņiem uzdod grūtu jautājumu.
RL: Sakiet, vai, atsakoties no visa savējā, ideālā gadījumā būtu jāatsakās arī no filozofijas?
Arhipovs: Nu, ziniet, filozofija taču nav nedz grāmatiņas, nedz kaut kādas tur sistēmas. Filozofija ir tāda diezgan mistiska lieta, kuras blakusprodukts būs teksts, sistēma, regulārs domāšanas darbs. Tas ir, tiks uzdots jautājums, būs mēģinājums domāt vārdos. Būs mēģinājums domāt ar tā saucamo domu saitītēm. Tās vēl pat nav domas. Tā ir bezgalīga kaut kāda pusjautājuma, frāzes drumslas atkārtošana. Pēc kādām dienām tu tai pievieno nākamo frāzes drumslu. Un tad tu skaties un saproti, ka tā ir muļķība, ka tā nekur neved. Pēc nedēļas tu šai pirmajai frāzes drumslai, kas tevi vajā, pielīmē citu. Vārdu sakot, tā ir vientuļa, provinciāla cilvēka nodarbošanās. Tas ir tāpat kā dungot pie sevis melodiju.
RL: Kā jūs atšķirat muļķīgu, bezjēdzīgu frāzi no pārdomātas?
Arhipovs: Ar to, ka tā nestrādā, pret to ir papilnam iebildumu.
RL: Bet no kaut kāda skatpunkta jau var iebilst jebkurai frāzei.
Arhipovs: Protams.
RL: Tad iznāk, ka visas frāzes ir bezjēdzīgas?
Arhipovs: Bez šaubām. Tā arī ir.
RL: Visas frāzes ir bezjēdzīgas?
Arhipovs: Visas frāzes nav bezjēdzīgas pašas par sevi, tās ir bezjēdzīgas jūsu personīgajā pieredzē. Nu, es nerunāju par tādām frāzēm kā “šis jasmīns ir balts”, par to nav ko strīdēties. Un tā arī nav frāze. Es domāju konceptuālu atskārsmi, kuru cits cilvēks, protams, var pavisam viegli apstrīdēt.
RL: Sakiet, vai ir tādas frāzes, kas mainījušas jūsu dzīvi?
Arhipovs: Tādas droši vien ir bijušas. Es tikai neatceros. Diemžēl es ne pārāk uzmanīgi attiecos pret savu dzīvi. Man tā, protams, ir dārga, bet es to nenovēroju.
RL: Ko tad jūs novērojat, ja ne savu dzīvi?
Arhipovs: Drīzāk savu momentu.
RL: Tā atrautībā no citiem momentiem?
Arhipovs: Tā pastāvībā, tā acumirklībā. Ne tā, ka tas ilgtu vienu mehāniskā laika sekundi. Tas vienkārši ir klātesošs.
RL: Vai arī tagad tas jūsu moments ir klāt?
Arhipovs: Absolūti.
RL: Tātad, sarunājoties ar mani, jūs vienlaikus arī vērojat šo momentu?
Arhipovs: Nu, es it kā staigāju zem Dieva. Varbūt slikti staigāju, varbūt es lienu. Vai kliboju. Tas man arī ir moments. Tā nav kaut kāda tur filozofija, tas vienkārši ir pats dzīves saturs.
RL: Staigāšana zem Dieva?
Arhipovs: Jā. Bet saprotiet, zem Dieva staigāja Ēnohs, un viņu uzņēma debesīs. Tāpēc, kad saku “es staigāju zem Dieva”, es negribu teikt, ka staigāju kā Ēnohs. Nu, kaut kā tā.
RL: To var saprast arī tā, ka jums nav priekšnieku.
Arhipovs: Nē, man ir priekšnieki.
RL: Jūs staigājat zem Dieva citā nozīmē nekā tajā, ka jums nav priekšnieku?
Arhipovs: Jā. Jā. Laikam gan citā nozīmē. Un man tā arī ir Dieva problēma – ka viņš it kā kaut ko pavēl, dod kaut kādus norādījumus, bet īstenībā, staigājot zem viņa vai viņa priekšā, norādījumi nav būtiski. Būtisks ir kaut kas tāds, kas ir daudz grūtāk par staigāšanu zem likuma vai priekšnieka. Protams, kaut kāds tur tēvs debesīs mums nepavisam nav priekšnieks, bet kas viņš ir? Man, protams, ir kaut kādas atmiņas. Droši vien, vēlākais, šovakar es atcerēšos kādu frāzi, kas man bijusi būtiska. Bet šajā brīdī es nevienu nevaru atcerēties. Man liekas, ka šīs frāzes īstenībā bija pavisam nenozīmīgas, bet tās kaut kā pavērsa mani tā, ka es sāku kustēties pavisam pa citām sliedēm. Esmu, piemēram, pamanījis tādu lietu: baznīcā nav bijis neviena sprediķa, no kura es kaut ko nebūtu paņēmis. Nu jā, tas uzreiz atgādina Plīnija Jaunākā vārdus, ka viņš nav lasījis nevienu grāmatu, no kuras nebūtu paņēmis kaut ko noderīgu. Es neesmu bijis nevienā grēksūdzē, kad garīdznieks ar cietēja smaidu sejā nebūtu pateicis kaut ko noderīgu, lai arī viņi vienmēr runā šausmīgas blēņas.
RL: Ja to vispār var izteikt vārdos, tad kādā nozīmē jūs staigājat zem Dieva? Jo, lai staigātu zem Dieva...
Arhipovs: Jā, cilvēka dvēselē jābūt kaut kādam zīmogam, lai arī pavisam vājam. Es negribu lielīties, ka man tāds zīmogs būtu. Bet es to gribu.
RL: Tas ir, cilvēks nevar staigāt pa šo ceļu, ja ar viņu pirms tam jau kaut kas nav noticis. Pats viņš to izdarīt nevar.
Arhipovs: Nē, pats viņš visdrīzāk nevar, iesākumā viņa dvēselē jābūt kādam nospiedumam, lai arī visvājākajam. Es nevaru lielīties, ka manī tāds būtu. Taču es to gribu.
RL: Vai jūs nebiedē kaut kāds patvaļīgums tajā ziņā, ka vieniem, lūk, tas tiek piešķirts, bet citiem ne?
Arhipovs: Es nedomāju, ka viņš kādu būtu apdalījis. Nedomāju, ka ir cilvēki bez kāda talanta. Es domāju, ka cilvēki savus talantus nepareizi saprot. Ka viņu vēlme izdzīvot ir aplama.
RL: Izdzīvot?
Arhipovs: Jā. Viņiem liekas, ka ir labāk būt, piemēram, par arhitektu nekā kurpnieku. Visiem skaidrs, ka, lai būtu arhitekts, vajag talantu. Bet attiecībā uz kurpnieku tas ne visiem ir skaidrs. Lai būtu skumjš dīkdienis, arī vajag talantu, taču tas ne visiem ir acīmredzams.
RL: Un no visiem iespējamajiem ceļiem jūs esat izvēlējies skumjā dīkdieņa ceļu.
Arhipovs: Tā nu iznācis, jā.
RL: Jums ir skumjā dīkdieņa talants?
Arhipovs: Neesmu pārliecināts. Bet drīzāk jā, drīzāk jā.
RL: Tieši šādu talantu jums piešķīris tas, kas piešķir talantus?
Arhipovs: To es nezinu, neviens to nezina. To tikai tiesas dienā uzzināsi, vai esi sekojis savam talantam vai arī esi centies pārņemt citu. Ir milzums talantīgu cilvēku, vienmēr ir bijuši, kuri apguvuši kādu citu talantu. Bet apguvuši enerģiski, ar spēku. Tas ir ārkārtīgi skumji.
RL: Ja nemaldos, viens no jezuītu pamatvingrinājumiem ir tāds, ka tu zini Dieva gribu. Kā rīkoties šādā situācijā? Tu pieņem savas gribas lēmumu kā Dieva gribu. Bet pēc tam, ja atklājas, ka tā nav Dieva griba, tad atmet šo lēmumu. Tā ir tāda eksperimentāla pieeja. Tas ir, tu nezini, kāds ir tavs talants, tāpēc pieņem, ka tavs talants ir, lūk, šis. Bet, ja izrādīsies, ka esi kļūdījies, tad pamēģini ko citu. Bet dzīve ir pārāk īsa šādam mēģinājumu un kļūdu ceļam.
Arhipovs: Dzīve vispār ir īsa vienalga kādam ceļam. Dzīvi taču mēra ne jau ar uzrakstīto grāmatu vai uzmālēto gleznu skaitu. Viņam vienkārši paveicies, ka tās viņam izlekušas no rakstāmspalvas vai otas apakšas. Tas ir, paveicies lasītāju vai skatītāju acīs. Viņa paša acīs tā varbūt bija bezgalīga spirināšanās, bezgalīga laušanās uz kaut kurieni. Un bieži gadās, ka šī spirināšanās turpinās tāpēc, ka cilvēks stūrgalvīgi grib. Un vispār, ja dzīve ir kaut kam par īsu, tad tam, lai atteiktos no tā, kas tev neizdodas. Pavērsienam no viena talanta uz citu laika ir daudz mazāk nekā stūrgalvīgai tiecībai uz priekšu. Atteikties un izvēlēties prot tikai nopietni ļaudis. Bet nenopietni ļaudis, kuru vidū ir arī papilnam talantīgu cilvēku, laužas uz priekšu, vai tur lūst vai plīst. Cieš, jūk prātā, nonāk pie sava bēdīgā gala, kur viņiem beigās atklājas tas, ko viņi bija noraidījuši. Bet šis vispār nav tas jautājums, uz kuru man būtu jācenšas dot atbildi.
RL: Pareizticīgajā baznīcā ir tāds uzdevums: atminēties nāvi. Vai jūs esat saticis cilvēkus, kuriem piemīt talants pastāvīgi atminēties nāvi?
Arhipovs: Šādus cilvēkus neesmu saticis. Varbūt tā pati Nataļja Trauberga, bet arī neesmu drošs. Bet cilvēkus, kuri atminas nāvi, protams, esmu saticis. Un satieku.
RL: Sakiet, vai tās skumjas, kādas bija Veņičkam, ir kaut kā saistītas ar nāves atminēšanos?
Arhipovs: Ir saistītas, bet ne tieši. Tāpat kā lapas ir saistītas ar saknēm, apmēram tā. Es arī sevi pieskaitītu pie šādiem cilvēkiem, taču tajā būtu kaut kas karikatūrisks. Kā it visā, kas skar manu dzīvi. Ka es par to karikatūriski iedomājos septiņas reizes dienā. Bet varbūt 77 reizes.
RL: Par savu nāvi?
Arhipovs: Nē, ne savu. Par kaut kādu vilni, kas ne ta gluži tuvojas, bet kas visu laiku ir klāt. Kaut kur tepat blakus... Ziniet, mani negaidīti spēcīgi sabojāja Simona Veila.
RL: Kādā veidā?
Arhipovs: Kad gājām skolā, mēs mācījāmies no galvas Nikolaja Ostrovska vārdus: “Visdārgākais cilvēkam ir dzīve. Un dzīvi vajag nodzīvot tā, lai nebūtu nepanesami sāpīgi par bezmērķīgi aizvadītiem gadiem.” Nu lūk, kaut kādā dzīves brīdī es lasu Simonu Veilu, kura teic, ka visdārgākais cilvēkam ir viņa nāve. Viņa vienkārši pie tā apstājas.
RL: Un kā jūs saprotat šos vārdus?
Arhipovs: Tur jau tā lieta, ka es tos saprotu Heidegera garā. Proti, nāve ir situācija, kad cilvēks to ir gatavs pamanīt. Savas miršanas procesā. Tā ir tāda situācija, kad izgaist rūpes. Un viņš paliek viens ar sevi, atvērts apslēptajam. Tas ir brīdis, kad cilvēks atveras bezrūpībai. Atveras “nekam”, ja vēlaties.
RL: Pareizticīgo liturģijā ir apmēram tāda lūšana: pasargā mani no pēkšņas...
Arhipovs: Jā, jā, jā. No nekaunīgas nāves. Protams. Tā ir ļoti nopietna un vīrišķīga lūgšana. Jo tā satur lūgumu, lai mirstot cilvēks paliktu pie pilnas apziņas. Lai viņš saprastu, kas notiek.
RL: Vai šī ir arī jūsu attieksme pret nāvi? Vai jūs gribat nomirt pie pilnas apziņas?
Arhipovs: (Smejas.) Es vispār negribu, lai tas notiktu.
RL: Bet ja nu tas pēkšņi notiks...
Arhipovs: Es sev šādu jautājumu neuzdodu un vispār cenšos nerunāt par galējām lietām. Ne tikai tāpēc, ka tas ir baisi. Varbūt tas nemaz nav tik baisi. Tas varbūt ir skaistākais, kas var būt. Bet tas nozīmē pārvērst nāvi vārdos. Un var būt, ka lielākā daļa šo vārdu ir velti. Ir taču teikts: tev būs jāatbild par katru lieki pateiktu vārdu. Kā man par to būs jāatbild, nav ne jausmas. Bet es domāju, ka, tāpat kā ir gudrības mīlestība, ir arī nāves mīlestība. Vārdi par nāvi ir tikai blakusprodukts. Ja teikšu “es domāju tā un tā”, varbūt es pateikšu kaut ko nepatiesu. Ne tāpēc, ka gribētu melot, bet tāpēc, ka par nāvi ir grūti runāt, ja neesi to pieredzējis. Varbūt to spēj dzejnieks – uz savu risku un atbildību. Varbūt kāds gudrais, starecs. Es – diez vai.
RL: Vai jums kaut ko nozīmē vārdi “nomirt savā nāvē”? Nu, tāpat kā var nodzīvot ne savu dzīvi, var arī nomirt ne savā nāvē.
Arhipovs: Jā, droši vien. Taču es domāju, ka tas tā nav. Domāju, ka nāve nemānās. Dzīve jau arī nemānās, cilvēks ar to spēlē kaut kādu spēli. Ziniet, kā Harmsam: “Motja paspēlējās ar sūdu un aizgāja gulēt.”
RL: Tas ir par nāvi?
Arhipovs: Pieļauju, ka to var attiecināt arī uz to.
RL: (Smejas.)
Arhipovs: Es nedomāju, ka tas ir dižs simbolisks izteikums, bet viss, kas taisīts no kaut kā īsta, neviļus kļūst par... Lūk, liels dzejnieks.
RL: Nu, par to ir vērts iedzert.
Arhipovs: Jā. Protams, protams.