Sarunas ar mūmijām

„Tikko būsiet saņēmis šo vēstuli, mīļais draugs, steidzieties tūliņ pie manis. Nāciet un priecājieties kopā ar mums. Pēc ilgām diplomātiskām sarunām man beidzot izdevies saņemt pilsētas muzeja direkcijas atļauju secēt mūmiju - Jūs jau zināt, par kuru mūmiju ir runa. Man atļauts to attīt un, ja vajadzēs, arī uzšķērst. Piedalīsies tikai daži draugi - un, protams, arī Jūs. Mūmija patlaban atrodas pie manis mājās, un mēs sāksim to attīt šovakar ap vienpadsmitiem,” rakstīja doktors Ponnoners 1845. gadā pirmoreiz publicētajā Edgara Alana Po satīriskajā stāstā “Saruna ar mūmiju”. Stāsta varonis vakarā bija baudījis “vieglas vakariņas” ar veselu lērumu siera grauzdiņu un piecām pudelēm brūnā portera un maltītes iespaidā bija “mazliet nervozs”, tomēr pēc vēstules saņemšanas viņš aizmirsa par atpūtu, lēca laukā no gultas un nakts vidū traucās pie doktora. Līdzīgu entuziasmu pagājušā gada rudenī izraisīja arī par pasaules lielāko mūmiju izstādi nodēvētā ekspozīcija “Mūmijas - sapnis par mūžīgo dzīvošanu” Manheimas Raisa-Engelhorna muzejos, kur vienkopus bija skatāmi 19 mumificētie ķermeņi no muzeja kolekcijas un 46 mūmijas, kas uz Manheimu tika atvestas no citu muzeju un zinātnisko organizāciju kolekcijām, kā arī mumificētas dažādu dzīvnieku atliekas. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka 10 ēģiptiešu mūmijas jau dažus mēnešus pēc izstādes atklāšanas no Manheimas aizceļoja tālāk uz Štutgarti, jo tām bija jāpiedalās senās Ēģiptes kultūrai veltītā ekspozīcijā. Drīz pēc izstādes atklāšanas 30. septembrī par šo “nelabumu uzjundošo ekspozīciju”, kā pasākums tika nodēvēts žurnālā Der Spiegel, sākās diskusijas, kas atgādināja ažiotāžu ap anatoma Gintera fon Hāgena plastinēto līķu izstādēm un Anglijas televīzijā translētajām publiskajām miroņu secēšanas izrādēm. Polijā dzimušais fon Hāgens (īstajā vārdā Ginters Gerhards Lībšens, burtiski - “mīļumiņš”) kļuva slavens ar 1977. gadā patentēto līķu plastinācijas metodi, kas kopš tā laika kļuvusi par iecienītu paņēmienu, gatavojot anatomijas uzskates līdzekļus, un savā ziņā - arī par popkultūras daļu. Metodes pamatā ir ķermeņos esošo šķidrumu aizvietošana ar poliestera vai epoksīda sveķiem, tādējādi iegūstot cietus, ērti transportējamus objektus bez specifiskas smakas. Taču Hāgena skandalozās slavas pamatā nav viņa atklātās metodes, bet gan prasmju pielietojums. Viņa ceļojošajā līķu izstādē “Ķermeņa pasaules” izliktos secētos un plastinētos ķermeņus novietoja “dabiskās” pozās, un nu jau šai modei radušies vairāki sekotāji, atdarinātāji un konkurenti, piemēram, uzņēmums “Dr. Viljama institūts”, kas pa visu pasauli vadā ekspozīciju “Īstais ķermenis” vai ceļojošā izstāde, ko sauc vienkārši “Ķermenis”. Hāgena darbošanos jau labu laiku nepatīkami iekrāso aizdomas, ka līķus saviem eksperimentiem viņš iegūst apšaubāmos darījumos Ķīnā vai bijušajā Padomju Savienībā. Tāpat par labu nav nākusi rotāšanās ar nepelnītu Heidelbergas profesora titulu un, protams, visai kritiski vērtētais 2005. gadā britu televīzijā Channel 4 raidītais “realitātes šovs” “Anatomija iesācējiem” un tam sekojušais “Līķu sekcija: dzīvība un nāve”. Katrā raidījuma sērijā Hāgens, ar smagi staipīgu vācu akcentu angļu valodā komentēdams savas darbības, zibošām acīm satraukto studijas viesu un televīzijas skatītāju priekšā secēja kādu līķi, ikreiz solīdams atklāt kādu dzīvības “noslēpumu”. Taču vērojot viņa darbības, drīz vien pārņēma sajūta, ka nekāda noslēpuma nemaz nav un nevar būt - ir tikai visādu krāsu ķermeņa sulas un uz spožas nerūsējoša tērauda virsmas rūpīgi sarindoti iekšējie orgāni, kurus Hāgens, gluži kā tāds iztapīgs miesnieks, ar lielu nazi bija gatavs pārgriezt uz pusēm.

Viens no skarbākajiem Manheimas mūmiju izstādes kritiķiem tūliņ pēc tās atklāšanas bija Berlīnes Ēģiptes muzeja direktors Dītrihs Vildungs. Berlīnes Ēģiptes muzejā glabājas ievērojami Senās Ēģiptes priekšmetu krājumi. Tās pamatā ir Prūsijas ķeizara mākslas un senlietu kolekcija. Pirmie Ēģiptes priekšmeti ķeizara Fridriha Vilhelma III īpašumā nonāca 1828. gadā pēc Aleksandra fon Humbolta ieteikuma.

Vildungs intervijā Vācijas radio izstādi nodēvēja par “mūmiju pornogrāfiju” un paziņoja: “Tāpat kā sekss, arī mūmijas ir kļuvušas par izdevīgu preci. Izstādei, kurā publiskai apskatei izlikts kaut kas, kas ir tabu, ir sensācijas piegarša.” Vildungs uzskatīja, ka ar šādu ekspozīciju tiek pārkāptas mirušo tiesības atdusēties mierā: “Privātās dzīves neaizskaramība attiecas arī uz personām, kas mirušas pirms tūkstošiem gadu.” Viņš teica, ka Berlīnes Ēģiptes muzeja mūmiju kolekcija nekad nav tikusi un netiks izlikta publiskai apskatei, turklāt esot plānots mumificētos līķus nogādāt atpakaļ Ēģiptē un pienācīgi apglabāt. Raisa-Engelhorna muzeju direktors Alfrēds Vīczoreks iebilda: “Man ir zināmi Vildunga kunga personiskie uzskati - viņš noliedz mūmiju jebkādu publisku izstādīšanu.” Tomēr esot jāņem vērā fakts, ka Vildungs par izstādi bija izteicies, to neredzējis, turklāt runājis bezmaz vai afekta stāvoklī. Muzejs, veidojot izstādi, esot centies izvairīties no jelkāda sensacionālisma. Tāpēc ekspozīcija, kur “dzīvais drīkst še nākt un spiesties iekšā nomirušo valstī”, iekārtota ļoti askētiski, lai “saglabātu cieņu pret mirušajiem” - telpu sienas nokrāsotas tumši zilas, eksponāti izvietoti vienkāršās stikla vitrīnās, durvju ailes starp telpām aizklātas ar zilām portjerām - varbūt, lai vienā telpā uzkurinātās sensācijas jeb fiziskās sajūtas netraucētu apmeklētājiem blakus telpā. Jau pašās pirmajās ekspozīcijas zālēs rodamas norādes, ka mūmijas ir dabiska procesa rezultāts. Protams, bija dabaszinātniski jākliedē priekšstati, ka mūmijas, ar rafinētiem balzamēšanas paņēmieniem, gatavojuši vienīgi senie ēģiptieši, un modernajā laikmetā ar ko tādu nodarbojušies tikai Ļeņina piemiņas glabātāji Maskavas mauzolejā. Tomēr šāds izstādes iekārtojums atgādināja taisnošanos un noklusētu vēlmi piebilst, ka tikpat dabiska kā pats mumifikācijas process ir arī cilvēku interese, lai neteiktu - ziņkārība par procesā notikušajām pārvērtībām un nepiepildītajiem sapņiem, uz kuriem nepārprotami norādīts izstādes apakšnosaukumā: “Sapnis par mūžīgo dzīvošanu”. Šo interesi, šķiet, būtu jāuzskata par tikpat dabisku kā krietni vien vienkāršāk izskaidrojamo faktu, ka izstāde notiek tieši Mahneimas muzejā.

Muzeja fondos glabājas 19 mūmijas - lielākā daļa no tām gan tika uzskatītas par zudušām Otrā pasaules kara laikā. Tomēr 2004. gadā tās tika atrastas muzeja pagrabā. Ietītas brūnā papīrā, sasaiņotas kartona kārbās un nekad neizliktas publiskai apskatei, tās tur dusēja gandrīz tādā pašā stāvoklī, kādā tikušas aizmirstas pirms turpat vai simt gadiem, kad savu mūmiju privātkolekciju muzejam novēlēja Minhenē dzīvojušais gleznotājs Gabriels fon Makss. Prāgā dzimušais Minhenes akadēmijas vēsturiskās glezniecības profesors un Teozofu biedrības biedrs fon Makss bez glezniecības bija studējis arī parapsiholoģiju (somnambulismu, hipnotismu un spiritismu), darvinismu, Āzijas un Šopenhauera filozofiju, kā arī misticismu, un viņam bija piederējusi apjomīga senvēstures priekšmetu un antropoloģisku atradumu kolekcija.

Kad pirms četriem gadiem fon Maksa kolekcija tika atrasta, muzejs, “vairoties no ažiotāžas”, atradumu bija paturējis slepenībā, un zinātnieki klusībā bija sākuši pētījumus, “kā šie cilvēki dzīvojuši un kā miruši”. Mūmijas tikušas slepeni vestas uz Manheimas slimnīcu, un tur ar datortomogrāfijas metodi pētnieki centās atrast tuberkulozes, artrīta, audzēju un citu slimību pazīmes. Šajos pētījumos pirmoreiz tika noskaidrots, ka arī Dienvidamerikā praktizēta līķu balzamēšana, un izdibināts, ka “viena sieviete mirusi vecumā starp 30 un 50 gadiem no tuberkulozes. Viņa nav ēdusi zivis, tātad nav dzīvojusi pie ezera vai jūras, bet drīzāk kalnainā apvidū. Tāpat mēs zinām, ka viņa smēķējusi.” Šī sieviete bija mirusi Peru pirms gadiem 600.

Saskaņā ar dabisko lietu kārtību, viņas liktenis varēja būt pavisam citādāks, un šo sievieti, tāpat kā vairākumu līdz šim uz Zemes dzīvojušo cilvēku un dzīvnieku būtu piemeklējušas pēcnāves dzīves norises, par kurām dzīvie lielākoties cenšas nedomāt vai domā, varbūt vienīgi lasot dzeju: “Tas viss te noplaka, te cēlās tā kā vilnis,/ Te tālāk plūda kūsājot./ Kā likās, maita šī, ar vāru dvašu pilna,/ Vēl zēla, sevi vairojot.”

Pēc tam, kad dzīvībai svarīgo ķīmisko procesu apstāšanās trīs stundu laikā pēc nāves izraisītu miroņiem raksturīgo stingumu, plaušās sāktu veidoties un pa elpošanas ceļiem izdalītos amonjaka savienojumi. Vienas divu dienu laikā pēc nāves iestāšanās, ķermenim atrodoties 20 - 24 grādu temperatūrā, āda kļūtu zaļgana, audu sadalīšanās izraisītu stinguma atslābumu. Sāktos ādas virskārtas sabrukums, mainītos ādas pigmentācija; baktērijas un enzīmi, kas dzīves laikā nodrošinājuši uzturvielu pārstrādi, sāktu pārstrādāt iekšējos orgānus, to darbības rezultātā plīstu audi un šūnas, izdalītos šķidrumi, zem ādas varētu parādīties izplūdis pārplīsušu vēnu zīmējums, dobumos veidotos gāzes - metāns, sērūdeņradis, kadaverīns, putrescīns,ptomaīns jeb “līķu indes”; gāzu spiediens ķermeņa šķidrumus izspiestu ķermeņa dobumos, uz ādas parādītos tumšsarkani “izsitumi”, zemādas audu slānis pietūktu, pēc 8-14 dienām ķermenis uzpūstos, aptuveni pēc mēneša izplūstu un zemē sasūktos visi šķidrumi, sabruktu iekšējie orgāni, ķermenis sakristos, mitros apstākļos parādītos pelējums.

Vietās, kur bijis ievērojams zemādas tauku slānis, hidrolīzes procesā, kas tiek dēvēts par pārziepjošanos, varētu veidoties taukvielas garoza, kas spēj pasargāt ķermeni no mikroorganismu iedarbības un dažkārt saglabāties pat gadsimtiem. Parasti šajās norisēs iesaistās un tās paātrina izdalījušos gāzu specifiskā aromāta pievilināti dzīvnieki (peles, žurkas, vēži, suņi, mājas kaķi un citi), kas barojas paši, vai piemēram, mušas, kas mirušā ķermeņa atverēs atstāj pēcnācēju olas. No tām drīz vien izšķiļas kāpuri, kas divu trīs nedēļu laikā kļūst par jaunām mušām. Mušu kāpuru rosība ne vien paātrina ķermeņa sabrukšanu, bet arī pievilina citus insektus un vaboles, kas vai nu barojas no sabrukšanas produktiem, vai ēd mušu kāpurus. Sīkbūtņu un kukaiņu, piemēram, kožu rosība ap ķermeni nenorimst arī tad, kad palikuši tikai kauli, āda un apmatojums.

Tomēr labvēlīgos apstākļos, piemēram, lielā sausumā vai aukstumā, vismaz daļa no visa šī var tik aiztaupīta, un sākas izžūšana jeb mumificēšanās. Vārds “mūmija” ir cēlies no viduslaiku latīņu mumia, kura pamatā ir persiešu mūm vai arābu mumiya - vasks, bitumens jeb dabiskais asfalts. Nosaukuma pamatā bija novērojums, ka mumificētu līķu āda bieži vien ir ļoti tumša, pat melna, un mūsdienās par aplamu atzītais pieņēmums, ka senie ēģiptieši mirušo mumificēšanai izmantojuši tieši bitumenu. “Jau senās valsts laikā mumificēšanā plaši lietoja arī mākslīgus līdzekļus, mirušo miesa tika apstrādāta ar sāls šķīdinājumu un asfaltu,” teikts Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Mumificētu līķu saistība ar “mūmiju” (vīriešu dzimtē), kas vēl arvien sastopams “jebkura tipa ādai” paredzētā antiseptiskā pretiekaisuma “Mūmija krēma” (cena internetā Ls 6, 20) vai ziedes “Ramona” sastāvā, ir tikai valodiska - mūmijs ir tā sauktais “kalnu balzams”, dabiska plastiska viela, kas līdzīgi naftai rodas, bioķīmiski pārveidojoties organiskām atliekām, un ir atrodama Vidusāzijas, Āzijas un Tuvo Austrumu kalnos.

Manheimas mūmiju izstāde sākas ar dabiskās mumifikācijas paraugiem - maziem, tad arvien lielākiem dzīvniekiem un visbeidzot ar cilvēkiem. Stiklotajās vitrīnās dus sakaltusi mājas žurka, bēniņos atrasts saplacis sikspārnis, krupis, salauzīts dziedātājputniņš, Braunšveigā uziets mājas kaķis ar izbāztu sausu mēli, hiēna ar tukšu vidu no Jordānijas tuksneša - eksponāti visai maz atšķiras no izkaltušā un saspiestā baloža, kuru tās pašas dienas rītā biju redzējis uz Diseldorfas dzelzceļa stacijas perona. Mumificēšanās ir dabiska, atkal un atkal bija uzsvērts eksponātiem pievienotajos paskaidrojumos un komentāros - tā notiek tuksnešos, alās, mūžīgajā sasalumā, ledājos un purvos.

Ziemeļeiropā visbiežāk atrastās dabiskās cilvēku mūmijas ir tā dēvētie “purva līķi” jeb “purva cilvēki” - sfagnu kūdras purvu skābajā vidē, zemā temperatūrā un bez skābekļa klātbūtnes pārsteidzoši labi saglabājušās pirms simtiem vai pat tūkstošiem gadu mirušu cilvēku atliekas - āda, mīkstie audi, pat iekšējie orgāni, apģērbs, kuņģu un zarnu saturs, viss, izņemot kaulus, kas skābā vidē sairst. “Purva līķi” atrasti Nīderlandē, Vācijā (Damendorfas līķis, Vindebijas meitene un Vindebijas vīrietis, Rendzvīrenas līķi u.c.), Dānijā (piemēram, 1952. gada 26. aprīlī purvā pie Grauballes atrastais izcili saglabājies vīrieša līķis), Zviedrijā, Lielbritānijā (Lindovas cilvēks), Īrijā un Īslandē. Līdz šim Rietumeiropā atrasts vairāk nekā 1000 purva līķu - lielākā daļa no tiem gan ir tā sauktie “papīra līķi” jeb miroņi, no kuriem pāri palikusi tikai āda. Visticamāk, šie ļaudis purvā nav nogrimuši un vēl piespiesti ar koku zariem un mietiem nejauši, bet gan nobēdzināti ar kādu nodomu - vai nu kā ziedojums, vai par sodu, jo kā darbā “Germania” rakstījis Tacits: “Nodevējus un dezertierus pakar kokos; gļēvos, nekareivīgos un tos, kas aptraipījušies ar nešķīstību, met purva akacī, virsū uzliekot slogu. Šāds atšķirīgs sods nozīmē, ka par noziegumu ir jāsaņem sods, bet negods jānobēdzina.” Varētu būt, ka līdzīgi sodi dažviet praktizēti arī viduslaikos - slīcināšana purvā pieminēta gan Gudrūnas dziesmā, gan burgundiešu likumos (Lex Burgundionum). Lielai daļai purva līķu ir vardarbīgas nāves pazīmes - pirms iemešanas akačos viņi ir žņaugti, kārti, durti, dažkārt viņiem uzšķērsti vēderi un izņemta daļa iekšu (iespējams, zīlēšanas vajadzībām, lai gan varbūt šādus bojājumus izraisījis ūdens, kūdras vai ledus spiediens). Dabiskajām mūmijām pieskaitāmi arī miruši cilvēki vai dzīvnieki, kas daudzus gadsimtus vai gadu tūkstošus saglabājušies gandrīz tādi, kādi bijuši nāves vai apbedīšanas brīdī, iesalstot ledū vai augsnē mūžīgā sasaluma apstākļos. Sarežģīto uzglabāšanas apstākļu dēļ ledū atrastās mūmijas uz Manheimu gan nav transportētas - informācija par tām lasāma katalogā un ekspozīcijas stendos, ir aplūkojami attēli un 1977. gadā zelta meklēšanas ekspedīcijas laikā Jakutijā atrastā noslīkušā un ledū iesalušā mamutēna “Dimas” mulāža. Iesalstot ledū, līdz mūsdienām nonākuši gan 2004. gada 22. augustā Itālijas Alpos atrastie 1918. gada 3. septembrī 3684 metru augstumā virs jūras līmeņa kaujā kritušie mumificētie Austroungārijas armijas kareivji, gan 20. gadsimta 80.-90. gadu mijā Šveicē 2680 metru augstumā atrastā 17. gadsimta “sieviete no Porčabellas ledāja” vai, piemēram, 1991. gada 19. septembrī vācu tūristu Ērikas un Helmuta Simonu uzietais “leduscilvēks Ecis” jeb “iesalušais fricis”, par ko jau rakstīts Rīgas Laika 2001. gada augusta numurā. No Nirnbergas uz Ectāles apkaimes (Otztal, no šīs vietas nosaukuma atvasināts arī mūmijas vārds) Alpiem atbraukušie ceļotāji bija pamanījuši no ledus it kā izniruša kaila cilvēka muguru ar izteiktu mugurkaula reljefu, kaulainus plecus un kailo galvvirsu. Iesākumā mirušais tika kļūdaini noturēts par bojāgājušu alpīnistu, kādi tuvējā apkaimē tikuši atrasti arī iepriekš. Glābšanas dienesta darbinieki, izmantojot ledus cirtņus un citus nepiemērotus instrumentus, ķermeni izlauza no ledāja un nogādāja Insbrukas morgā. Tikai tur noskaidrojās, ka vietām visai pamatīgi notetovētais “Ecis” ir miris ap 3500 gadu pirms Kristus un līdz ar to ir līdz šim vecākais Eiropā atrastais mumificētais cilvēks. Tikmēr arheologiem par šausmām ziņkārīgie jau bija pamanījušies atrast un izvazāt daļu no turpat ledājā netālu no mirušā ķermeņa atrašanas vietas uzieto senlietu - drānu skrandas un, iespējams, arī kādus ieročus vai rīkus. Mūmija glabājas Dienvidtiroles arheoloģijas muzejā Bolcano Itālijā, lai gan pretenzijas uz “Eča” atradēju godu, īpašumtiesībām un pat radniecību izteikuši vairāki Šveices un Vācijas pilsoņi un pat kāda slovēņu aktrise. Ap “Eci” nebeidz virmot ne vien cilvēciskas kaislības, bet arī mistiķu minējumi. Vairāki no ledus cilvēka atrašanā un sākotnējā izpētē iesaistītajiem cilvēkiem, arī Helmuts Simons, nu jau ir miruši, un tas vieš aizdomas par “faraonu lāstu” - noslēpumainu parādību, kas avīžu reportieru iztēli un lasītāju prātus sāka nodarbināt kopš vairāku lorda Džordža Karnārvorna un Hauarda Kārtera ekspedīcijas dalībnieku it kā noslēpumainajiem nāves gadījumiem drīz pēc tam, kad 1922. gadā tika atvērts faraona Tutanhamona kaps un, kā uzskata, likti pamati modernajai ēģiptoloģijai. Viens no skarbākajiem iesalšanas stāstiem vēstī par likteni, kāds 1848. gadā piemeklēja admirāļa Džona Franklina arktiskās ekspedīcijas vīrus, kas devās izpētīt līdz tam laikam kartē vēl neiezīmētās Kanādas arktiskās teritorijas - iespējams gan, ar īpašu dramatismu šis stāsts apaudzis tāpēc, ka precīzi zināmi ne vien iesalušo, mumificēto un pēc tam atrasto vārdi un iesalšanas apstākļi, bet arī iespējamais nāves cēlonis - it kā izskaidrota vai “zīmīga” nāve kaut kādā ziņā būtu vairāk par neizskaidrotu vai ne ar ko neiezīmīgu izdzišanu. Franklina ekspedīcijas kuģus vaļu zvejnieki pēdējoreiz redzēja 1845. gada 26. jūlijā. 1984. gadā - 138 gadus pēc vīru nāves - Bīčijas salā notika trīs vienīgo zināmo apbedījumu atrakšana, kuros bija apglabāti paši pirmie ekspedīcijas laikā mirušie. Vienā kapā bija apglabāts pats jaunākais ekspedīcijas dalībnieks, galvenais kurinātājs Džons Šovs Taringtons, otrā - matrozis Džons Hārtnels. Vēlāk tika atrakts arī ierindnieka Viljama Breina kaps. Paša Franklina pāragrā nāve un ar pārtikas rezervēm bagātīgi nodrošinātās ekspedīcijas pazušana ledājos drīz pēc tam vēsturniekus bija nodarbinājusi ilgu laiku un atrastie mumificētie kuģa ļaužu līķi beidzot ļāva tai rast izskaidrojumu. Visi mirušie, bet jaunais Taringtons jo īpaši, bija ārkārtīgi novārguši un slimību, piemēram, plaušu karsoņa, pieveikti; tāpat visiem tika konstatēta saindēšanās ar konservu kārbu izgatavošanai izmantoto svinu, un tas arī, visticamāk, bija pētnieku gala iemesls.

Kaut gan mumificētie Franklina ekspedīcijas dalībnieku līķi bija salīdzinoši jauni, ar simtiem un tūkstošiem gadus vecām mūmijām tos vienoja kāda kopīga iezīme. Mumificēšanas process, neatkarīgi no tā, vai to izraisījis karstums, skābekļa trūkums, caurvējš vai sals, iemūžina ne vien pašu mirušo, bet arī viņa slimības un, piemēram, dažādas sīkbūtnes, parazītus un kukaiņus - gan tādus, kas cilvēku pavadījuši dzīves laikā, gan tādus, kas, ja vien tam atlicis laiks, paguvuši apsēst mirušo. Uz mūmiju ķermeņiem tiek atrastas mumificētas un laikā pārceļojušas utis, kodes, kožu kāpuri, vaboles, mušas, mušu kāpuri un kūniņas un dažādas pelējuma sēnītes.

Atšķirībā no dabiskos apstākļos mumificētiem ķermeņiem, balzamētāji, kas ar mūmiju izgatavošanu nodarbojušies mērķtiecīgi, izmantojot dažādas ķīmiskas vielas, centušies mirušos pasargāt no bojājumiem - arī tādiem, ko varētu nodarīt kukaiņi vai pelējums.

Īpašu meistarība mirušo balzamēšanā bija sasniegta senajā Ēģiptē, kur tā praktizēta jau kopš neolīta laikmeta, par ko liecina “ādās un mašās ievīstītas mūmijas”. Laika gaitā mumificēšana Ēģiptē bija kļuvusi par vispārēju paražu, un, kā uzskata, atklātās un pasaules muzejos nonākušās Ēģiptes mūmijas ir pavisam niecīga daļa no kopējo apbedījumu skaita. Mumificēšanas tradīcija Ēģiptē pastāvēja līdz pat mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem un izzuda tikai līdz ar arābu valdības nodibināšanos.

Viens no detalizētākajiem un kodolīgākajiem ēģiptiešu mūmiju izgatavošanas aprakstiem rodams 5. gadsimtā pirms Kristus rakstītajā Hērodota vēstures otrajā grāmatā “Euterpe”: “Ir tādi ļaudis, kam balzamēšanas māksla ir arods. Kad pie viņiem atnes mirušo, tie atnesējiem izrāda no koka darinātus līķu veidolus, kas izkrāsoti kā īsti, un saka, ka pats labākais balzamēšanas veids piedien Tam, kura vārdu šādos apstākļos piesaukt būtu necienīgi; otrais, ko viņi rāda, nav tik labs un nav arī tik dārgs; un trešais ir vislētākais. Kad tas ir parādīts, viņus izprašņā, kurā veidā viņi vēlētos mirušo sagatavot. Vienojušies par cenu, nesēji dodas prom, bet aroda pratēji, palikuši vieni paši, sāk balzamēšanu, kas saskaņā ar labāko veidu notiek šādi - vispirms ar līku metāla rīku viņi pa nāsīm izvelk daļu smadzeņu, bet pārējo izšķīdina ar noteiktām zālēm; pēc tam ar asu Etiopijas akmens nazi viņi iegriež sānos un izņem laukā visu vēdera saturu, un kad viņi ir iztīrījuši dobumu un izskalojuši ar palmu vīnu, viņi to izslauka ar saberztām aromātiskām zālēm; tad viņi piepilda vēderu ar saberztām tīrām mirrēm un savvaļas kanēli un vēl citām smaržzālēm, izņemot vīraku, un aizšuj to ciet. To izdarījuši, viņi to balzamē, septiņdesmit dienas turot mirušo nātrija sārmā, jo ilgāk balzamēt nav atļauts; un kad septiņdesmit dienas ir pagājušas, viņi nomazgā līķi un ietin visu ķermeni smalkā linā, kas sagriezts strēmelēs, pa starpu ziežot kauleņkoku sveķus, ko ēģiptieši mēdz izmantot līmes vietā. Tad viņu saņem atpakaļ pakaļpalicēji, kas izgatavojuši koka figūru cilvēka formā ar tukšu vidu, tajā viņi mirušo ieliek iekšā, un novieto drošībā apbedīšanas telpā pieslietu pie sienas. Tā viņi rīkojas ar līķiem, kas tiek apstrādāti visdārgākajā veidā; bet tiem, kas vēlas iet vidusceļu un grib izvairīties no dārdzības, viņi līķi sagatavo sekojoši - pa caurulīti viņi piepilda mirušo ar ciedru eļļu, un to viņi dara, neatgriežot to vaļā un neizņemot iekšas, bet gan eļļu ievadot pa dibena caurumu un neļaujot tai atkal tecēt laukā, pēc tam liek mirušo sārmā un notur tā noteiktu dienu skaitu; pēdējā dienā viņi ļauj ciedru eļļai izplūst no vēdera, un tā nāk ārā ar tādu spēku, ka iznes laukā arī izšķīdušas zarnas un iekšējos orgānus; sārms ir izšķīdinājis miesu, tā nu beigās no līķa pāri paliek tikai āda un kauli. To paveikuši, viņi līķi atdod šādā stāvoklī, neko vairāk pie tā nedarot. Trešais balzamēšanas veids, kādā tiek sagatavoti ķermeņi tiem, kas nabagi, ir sekojošs - viņi no vēdera iztīra iekšas ar rutku eļļu un septiņdesmit dienas balzamē sārmā, un tūliņ pēc tam atdod atpakaļ prom nešanai. Augstdzimušu vīru mirušās sievas uzreiz netiek nestas balzamēt, tāpat arī sievietes, kas ir ļoti skaistas vai godājamākas par citām, viņas pie balzamētājiem nes tikai trešajā vai ceturtajā dienā pēc nāves. Viņi tā rīkojas tāpēc, lai balzamētāji neaptraipītu viņu sievietes, jo patiesi, viens reiz esot pieķerts tā darām ar nesen mirušu sievieti, un viņa amata brāļi bija to nosūdzējuši.” Hērodots nepiemin, ka no iekšējiem orgāniem atbrīvoto ķermeni piepildīja ne vien ar aromātiskām zālēm, bet arī ar māliem, kaļķiem, smiltīm un pat zāģu skaidām, tādējādi uzpolsterējot dobumus, ķermeņa mīkstās daļas un locekļus, lai mirušie izskatītos “kā dzīvi”. Iebalzamētos iekšējos orgānus: sirdi, aknas, plaušas un zarnas ielika četros traukos (kanopās). Vēlāk iekšējos orgānus mēdza ievīstīt četros auduma vīstokļos un vīstokļus pēc iesvētīšanas templī novietoja miroņa vēdera un krūšu dobumos. Pēc uzšķērsto vietu aizšūšanas mironi gulošā stāvoklī gar sāniem izstieptām vai pār krūtīm sakrustotām rokām ievīstīja sveķiem piesūcinātā audeklā un notina saitēm. Ar sveķiem notriepa arī mūmijas atsegtās vietas. Mūmijas mēdza krāsot: vīriešus sarkanā, sievietes dzeltenā krāsā. Sveķi bieži vien nebūt mūmijām nenāca par labu un gadsimtu gaitā tās krietni vien sabojāja. Tas, ka, piemēram, Kārteram bija izdevība ieraudzīt Tutanhamona “mierpilno, maigo jaunekļa seju”, kas bija “cēla un dižciltīga, labi veidota, ar asi iezīmētām lūpām”, drīzāk bija karstā un sausā klimata nopelns, ne veiksmīgas balzamēšanas sekas.

Ēģiptiešu mūmijas Eiropā bieži vien tika ievestas pa daļām - tāda, piemēram, ir sievietes galva, kas ilgu laiku līdzās divām kopā satītām pēdām glabājusies Darmštatē stikla kastē ar uzrakstu “Mumia vera aegyptiaca”, bet tagad rotā Manheimas mūmiju izstādes plakātu, kā arī paša Manheimas Raisa-Engelhorna muzeju kolekcijā esošās galvas un vientuļa kreisās kājas pēda. Nonācis līdz šiem bēdīgajiem eksponātiem, atcerējos Berlīnes Ēģiptes muzeja direktora satraukumu, un sāka likties, ka tā nav tikai veca aizspriedumaina vīra purpināšana. Publiskai apskatei izliktie mirušo cilvēku gabali un atlūzas atgādināja tajā pašā Edgara Alana Po stāstā aprakstīto absurdo ideju mūmijai pieslēgt elektrisko strāvu: “Ieteikums apstrādāt ar elektrisko strāvu trīs vai četrus tūkstošus gadu vecu mūmiju mums nelikās diezin cik asprātīgs, tomēr izklausījās tik oriģināls, ka mēs visi tam tūliņ piekritām.”

Hērodots savā vēsturē pavisam īsi pakavējies arī pie dzīvnieku balzamēšanas tradīcijas, kurai Manheimas izstādē veltīta atsevišķa telpa: “Ja kādā no mājām kaķis nomirst dabiskā nāvē, visi, kas namā dzīvo, noskuj savas uzacis tikai, bet tie, kuru mājās suns nomirst, noskuj visu ķermeni un arī galvu. Kaķus, kad tie ir miruši, aiznes uz svētajām celtnēm Bubastus pilsētā, kur pēc iebalzamēšanas tos apglabā; bet suņus viņi apglabā katrs savā pilsētā svētā kapā; un faraonpeles tiek apglabātas tāpat kā suņi. Toties ciršļus un vanagus viņi nes uz Buto pilsētu, un ibisus uz Hermopoli; lāčus (kas nav bieži sastopami) un vilkus, kas nav daudz lielāki par lapsām, viņi apglabā turpat, kur tie gulējuši.” Vitrīnās bija sainīši no Bonnas universitātes kolekcijas - mumificēti kaķi, krokodili, ibiss, vanags, kucēns, Ēģiptes mangusts, arī kabatlakatā ievīstītai pildspalvai līdzīga čūskas mūmija. Šajā zālē pievērsu uzmanību izstādes apmeklētājiem. Lielākā daļa bija pensionāri; viņi pārvietojās, vai nu balstīdamies uz riteņotiem staigājamiem krāģīšiem vai sēžot ratiņkrēslos, un šķita, ka, piebāzuši degunus pavisam klāt pie vitrīnu stikliem, neatlaidīgi centās saskatīt izstādes nosaukumā piesauktā sapņa piepildījumu vai uzminēt “dzīvības noslēpumu”.

Mūmijas izstādē ir sagrupētas pēc ģeogrāfiskās piederības - viena zāle veltīta mūmijām no Ķīnas, Japānas, Mongolijas, nākamā - tetovētām mūmiju galvām no Okeānijas, tad ir ar virvēm nosietas Austrālijas seno iedzīvotāju mūmijas, pēc tam - sēdošas krāšņu lupatu saiņiem līdzīgas inku mūmijas no Andu kalniem. Neliela izstādes daļa veltīta mūmiju attēlojumam populārajā kultūrā, - sākot ar 1932. gada filmu “Mūmija” ar Borisu Karlofu titullomā un beidzot ar šīs pašas tēmas izvērsumu tāda paša nosaukuma 1999. gada filmā, - taču šī informācija izstādes apmeklētājus, šķiet, interesē tikpat maz kā pašā ekspozīcijas noslēgumā iekārtotais kaktiņš, kurā īsi izklāstīta “moderno mūmiju” tapšanas tehnoloģija uzņēmumos, kas par maksu piedāvājas šķidrā slāpeklī sasaldēt un “līdz atdzīvināšanai” uzglabāt ikvienu gribētāju. Ievērojami lielāku apmeklētāju piekrišanu izpelnījusies izstādes sadaļa, kurā aplūkots mūmiju “praktiskais pielietojums” medicīnā un krāsu ražošanā. Viduslaikos tūkstošiem mūmiju samaltas un aptiekās pārdotas kā zāles, piemēram, pret asiņošanu, un šis rūpals plaucis un zēlis līdz pat 16. gadsimtam. Viens no izplatītākajiem mūmiju preparātiem bija medū iejaukta samalta Ēģiptes mūmija. Mūmijas vēl 19. gadsimtā tika maltas arī krāsas izgatavošanai un šo krāsu tā arī dēvēja - par Ēģiptes mūmiju vai “Caput mortum” (“mirušo galvu”). Tā bija “Brūna krāsviela asfalta tonī, bet bez tā dzidruma. Pēc sava sastāva tā ir mūmija, jaukta ar asfaltu, vīraku un citiem sveķiem. Krāsvielas pagatavošanai ņem Ēģiptes mūmijas daļas, kas lauzumā ir brūngani melna spīdīga viela. Daļas, kas satur kaulu vielas, skaitās par otrās šķiras materiālu. Gaismā līdzīgi tīram asfaltam mūmija izbalo. Citādi tā ir labāka par asfaltu. Apgrozībā esošā krāsviela Mumienbraun ir dedzināta zaļā zeme, un tai nav nekā kopēja ar Ēģiptes mumiju.” Mūmiju ieguve acīmredzot tolaik lielas grūtības nesagādāja, jo, kā savā “Ēģiptes aprakstā” piemin 19. gadsimta sākuma arābu valodas un literatūras pētnieks, “Tūkstošs un vienas nakts” pasaku angļu tulkotājs Edvards Viljams Leins, ainava Ēģiptes piramīdu tuvumā izskatījusies pēc tādas postažas, kāda mūsdienu arheologiem varētu rādīties tikai sliktos sapņos: “Bedru dibenā ir smiltis un akmens atlūzas. Pie daudzām no tām, tāpat pie vairāku grotu ieejām guļ mūmiju kaulu un lupatu kaudzes un daudzi locekļi vai pat veseli ķermeņi ar visu miesu, kas ir cieta un melna.”

Tomēr pati noslēpumainākā ekspozīcijas daļa - noslēpumaina tādā ziņā, ka grūti izprotama tās izveides motivācija, nevis tādā, ka ļautu pietuvoties kādam noslēpumam - ir zāle, kurā aplūkoti mumifikācijas gadījumi baznīcu un klosteru kapenēs.

Nelielā Ungārijas pilsētiņā Vācā 1994. gadā dominikāņu baznīcā tika atrastas kāpnes, pa kurām varēja iekļūt zem baznīcas altāra izbūvētā kriptā. Tur tika atklāti laikā no 17. līdz 19. gadsimtam apbedīti 199 vīrieši un 107 sievietes - daudzi no mirušajiem sausajā pagrabā bija mumificējušies. Baznīcas grāmatās bija iespējams izdibināt mirušo vārdus un dzīves datus, līdz ar to varēja noskaidrot, ka mūmija, kurai pēc nāves izdarīts ķeizargrieziens, nav vis anonīma persona, bet gan kāda Terēzija Borzidi (1768-1794), mūmija ar izgrieztu sirdi ir mūķene Terēzija Šandora (1743-1783), bet mūmija ar deformētu mugurkaulu ir baronese Antonija Taubere (1749-1789).

Uz Manheimu no Ungārijas bija atvesta un stikla vitrīnās izlikta Orlovicu ģimene. Tur tikai nedaudzkožu saēstā zilganzaļas vadmalas uniformā ar spožām misiņa pogām guļ 41 gada vecumā 1806. gadā mirušais Mihails Orlovics jeb “mūmija nr. 6” ar gandrīz kailu galvaskausu, turpat līdzās kristāmkleitā un baltā cepurītē guļ 1801. gadā viena gada vecumā mirušais Johanness Orlovics jeb “mūmija nr. 10”, un turpat arī viņa māte un Mihaila Orlovica kundze, 1808. gadā 38 gadu vecumā mirusī Veronika Skripeca jeb “mūmija nr. 5” baltā kleitā un aubītē. Ap vitrīnām kā tādiem atvērtiem kapiem līkņāja dzīvie. Labu brīdi viņus vēroju, taču nekādas pazīmes neliecināja, ka viņus nodarbinātu, piemēram hamletiskas pārdomas par “pamācošo attīstības gaitu” un jautājums, “vai uzturs, ko prasīja šie kauli, bija tik vien vērts, lai ar tiem spēlētu ķegļus?” Viņu pozās, žestos, sejas izteiksmēs neatspoguļojās nekas vairāk kā parasta ziņkārība vai labākajā gadījumā - kuras katras izstādes apmeklētājam piemītošs vērīgums, ko pamazām vien pārmāc garlaicība un nogurums. Izstādes rīkotāji, šķiet, neapzināti bija sekojuši jau 17. gadsimtā plašu izplatību guvušajai pārliecībai, ka mirušie ir sava veida “būtnes”, no kurām dzīvie varētu smelties kaut ko derīgu, nonākt pie kādas īpašas zināšanas, tāpēc mirušajiem nedrīkst ļaut sairt pīšļos un pazust, bet tos jāizstāda apskatei - piemēram, mūmiju kapsētās, kas Eiropas Vidusjūras piekrastes zemēs bija populāras līdz pat 19. gadsimta beigām. Dažas no šādām kapsētām, piemēram, kapucīniešu kapenes Romā vai Palermo, saglabājušās līdz mūsdienām un vēl arvien ir iztēli kairinošas ziņkāres objekti. Šīs tradīcijas turpinājums varētu būt gan Manheimas mūmiju izstāde, gan Dītera van Hāgena un visa viņa atdarinātāju organizētās ceļojošās līķu izstādes, kuru apšaubāmo dabu to rīkotāji cenšas apslēpt aiz jaunu zināšanu solījumiem un cerībām rast atbildes uz “mūžīgajiem jautājumiem.”

“Ko man domāt, redzot jūs mierīgi noskatāmies, ka ar mani apietas tik nejēdzīgi?” stāstā “Saruna ar mūmiju” vaicāja ar elektrisko strāvu atdzīvinātā mūmija. “Kā man saprast to, ka atļaujat kādam Tomam, Dikam vai Harijam izraut mani no zārka un šajā pretīgi aukstajā klimatā izģērbt kailu?

Kādām acīm (runājot par galveno) man uz jums skatīties, kad jūs pat rosināt un atbalstāt to nožēlojamo, sīko mežoni - dakteri Ponnoneru, lai viņš mani velk aiz deguna?” Daktera Ponnonera un viņa draugu mulsums nebija ilgs. Dakteris “majestātiskā pašcieņā” piegājis pie mūmijas, “pieprasīja, lai tas kā īsts godavīrs atklāti atbildot, vai ēģiptieši jelkādā savā attīstības periodā bijuši spējīgi izgatavot Ponnonera tabletes vai Brandreta pilulas. Neizsakāmā saspringumā gaidījām atbildi, bet velti. Atbildes nebija. Ēģiptietis nosarka un nodūra galvu. Nekad nav pieredzēta spožāka uzvara; tāpat arī zaudētājs nekad nav izskatījies tik nožēlojams.”

Pēc atgriešanās no Manheimas aizgāju uz Ārzemju mākslas muzeju Rīgā. Apmeklējuma mērķis bija brūnganā puskrēslā slīgstošā zāle, kurā izlikts sarkofāgs ar 1902. gadā ar Krievijas gubernatora atļauju no Kairas muzeja nopirkto un uz Rīgu atvesto anonīmo ēģiptieša mūmiju, kas pēc rentgenogrāfiskiem, endoskopiskiem un datortomogrāfiskiem pētījumiem datēta ar laika posmu no 30. gada pirms Kristus līdz mūsu ēras 80. gadam. Vientulīgo un neiztīto Rīgas mūmiju kaut kāda tafofiliska jeb kapumīliska tieksme mani mudina apmeklēt laiku pa laikam. Mūmijai līdzās novietota kanopa iekšējo orgānu glabāšanai (ģipša kopija), linu audeklā, kas piesūcināts ar Nīlas māliem, kopā ar papirusa fragmentu ievīstītas piecas zivis (divas ar galvām uz vienu pusi, trīs - uz otru) un kaķa mūmija. Brīdi pastāvēju pie šiem vīstoklīšiem, taču nenonācu ne pie nekādām atbildēm, izņemot bezmaz vai epikūrisko domu, ka nāve un ar to saistītā dabiskā notikumu gaita, par kuru dzīves laikā nemaz tik ļoti negribas domāt, - pretēji klīšanai apkārt pa pasauli muzeja eksponāta godā, - ar dzīvajiem patiešām ir maz saistīta. Izstādi “Mūmijas. Sapnis par mūžīgo dzīvošanu” Manheimā var aplūkot līdz 24. martam.