Žager. Ebreju gudrības centra maģija un liktenis

– Saki, esi no Lietuvas? Un no kurienes?

– No Žagares.

– No Vecās vai Jaunās?

Saruna jidišā uz ielas Buenosairesā

Lietuvā gandrīz nav iespējams atrast miestu, kas pasaulei nebūtu dāvinājis kādu slavenību. Bet Žagare! Ar ebreju izcelsmes slavenību skaitu tā pārspēj citus miestus jau kopš tiem laikiem, kad tur vēl plaši skanēja jidišs, jo jau senos laikos izslavēti bija Žagares gudrie (hahmei Žager) – Talmūda zinātāji, sprediķotāji, ješivu¹ vadītāji, traktātu autori.

Kāpēc tieši Žagare? Nereti to skaidro ar atrašanos kaimiņos Kurzemei, jo caur Kurzemi no Vācijas izplatījās haskalas – ebreju apgaismības – laicīgās izglītības idejas. Varbūt tāpēc Žagares emigrantu bērni, pat mazbērni no Dienvidāfrikas, ASV, Kanādas, Austrālijas sabrauc uz ķiršu festivālu vai tāpat vien apciemo senču dzimteni, lai ieelpotu “ebreju gudrības centra” gaisu? Pat zinādami, ka Žagarē ebreju vairs nav, ka no trijām pārpalikušajām sinagogām viena – plašā vasaras sinagoga – ir pielāgota sporta skolas vajadzībām, otra – mazākā ziemas – kļuvusi par ugunsdzēsēju depo, vēl cita pārvērsta par tehnikas noliktavu. Viesi grib paši savām acīm ieraudzīt miestu, kur radies musar – tikumiski reliģiska mācība, kas sludina, ka vienīgi spēcīga personība, kura apzinās savas patiesās vēlmes un nodomus un spēj sevi disciplinēt, varēs iespaidot citus un pienācīgi risinās sociālās problēmas. Vai arī ļauties minējumiem, ka varbūt dižais dzejnieks Osips Mandelštams, rakstot: “Я скажу тебе с последней прямотой:/ Всё лишь бредни, шерри-бренди,/ Ангел мой,”² – ir atradis ne tikai skanīgu sabalsmi, bet, atcerēdamies senču dzimteni, izmantojis Žagares ķiršu metaforu? Lai būtu kā būdams, Žagares gravitācijas lauks, Žagares maģija patiešām pastāv.

“Es daudz ceļoju, izstaigāju teju pusi pasaules, kuģoju pa jūrām, klejoju pa tuksnešiem, bet nekur neredzēju tik neparastus saulrietus, kādi mēdza būt manā dzimtajā pilsētā Zemgalē. Studēju Tīringenē, kas slavena ar saviem saullēktiem un saulrietiem. Gēte devās uz Tīringenes mežiem patīksmināties par dabu divreiz dienā – kad gaisma ausa un kad satumsa. Taču Tīringenes saulrieti, lai arī cik vareni un neparasti būtu, tomēr nespēj līdzināties tiem, kādus redzēju vienā no Zametas³ pilsētām Baltijas valstī.

Karpatu kalnos, kad saule dodas prom nakts atpūtā, debesis iekrāsojas neskaitāmās krāsās un nokrāsās. Kolorādo pavalstī saule atvadās svinīgi, paslēpdamās aiz Klinšu kalniem. Sjerranevadas debesis dāsni bārsta dārgakmeņus. Taču neviens no tiem saulrietiem nepārspēj krāsu dzīres, kādas ilgās, karstās dienās notiek šai Zametas pilsētā...

Ap sešiem vai septiņiem vakarā visa pilsēta itin kā uzliesmo. Logu stiklos kvēlo uguns zibšņi, koku apakšējie zari dzen uguni augšup, tā kāpj uz namu jumtiem. Kas iepriekš tādas dabas izrādes nav redzējis, varētu nodomāt, ka sācies visīstākais ugunsgrēks, kurš tūlīt aprīs koka mājeles ar to bodītēm un visu ap tām. Taču pat vietējiem ļaudīm, te dzimušiem un augušiem, tā milzīgā gailēšana izraisa neskaidru nemieru. Augstāko ēku – baznīcas, sinagogas – logi spīd izkusušos rubīnos un asiņaini nokrāso visu apkārtni,” – tā atmiņās raksta zinātnieks, rakstnieks Abrahams Simha Zakss, kurš Žagari pameta 1893. gadā, būdams 15 gadus vecs.⁴

Tiek uzskatīts, ka pirmie ebreji Žagarē apmetās 18. gadsimta sākumā. Taisnība gan, Žagares muižas tiesas grāmatās 1691. gada 22. maijā ir pieminēta lieta par nopirktu zagtu zirgu, prasītājs – ebrejs Mojzeszas Majerowiczius. 1751. gadā tika izskatīta Žagares ebreju kopienas lieta pret Jozapu Venclovaiti no Stuņģiem – par to, ka tas sagrāvis ebreju kapsētas žogu. Puses panāca izlīgumu, Venclovaitis apsolījās žogu atjaunot un segt tiesas izdevumus 4 timpu apmērā. Ja pēc žoga atjaunošanas kāds vēl izteiktu Venclovaitim pārmetumus, tad tam par sodu būtu jāmaksā 10 kapas grašu. Acīmredzot ebreji šai vietā bija apmetušies uz dzīvi jau sen, ja reiz viņu kapsētai bija žogs. Žagares ebrejs Abrahams Leibovičs 1747. gada 17. maijā iesūdzēja tiesā Pumpēnu rabīnu Izraelu Izakoviču pazuduša pulkstenīša un neslavas celšanas dēļ; lieta pārsūtīta tālāk rabīnu tiesai. Te jāatzīmē, ka ebreju lietas ar kristiešiem izskatīja Žagares muižas tiesa, bet strīdus starp tautiešiem izsprieda rabīni.

Polijas–Lietuvas ūnijas laikos inventarizācijas sarakstos ebreju vārdi ir norādīti tikai ar personvārdiem, kas veidoti no tēva vārda: Iankel Nachimowicz, Szmuel Meierowicz, Moizes Iankielowicz…

Nav ziņu, no kurienes ebreji ieceļojuši un vai to ierašanās ir saistīta ar valdnieka Ģedimina aicinājumu 14. gadsimtā Hanzas tirgotājiem un amatniekiem apmesties viņa valstī. Visticamāk, viņi atklīda no Viduseiropas, no Vācijas, kur uzradās jau pirmajos gadsimtos. Žagares apkaimē ebreju kopienas sāka veidoties droši vien jau 17. gadsimtā, jo ir zināms, ka Vecajā Žagarē 1766. gadā dzīvoja 840, bet Jaunajā Žagarē – 313 ebreju. Nav šaubu, ka tik daudz viņu nevarēja vienlaikus atbraukt un apmesties uz dzīvi. Tajā laika periodā tiek minētas divas ješivas. Vecās Žagares ebreju kopiena, iespējams, iesniedzas pat 16. gadsimtā. Saskaņā ar citu viedokli šeit, kur Lietuva robežojas ar Kurzemi, ebrejiem apmesties atļāva 18. gadsimta sākumā, kad šis novads bija stipri zaudējis iedzīvotājus pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas (izmira 10 ciemu). Šajās auglīgajās zemēs audzēja labību, linus, tirgojās ar lopiem. Atbraucēji ar vietējiem bez grūtībām sazinājās vācu valodā, uz kuras pamatiem bija veidojies jidišs – aškenazu ebreju (pēc ebrejiskā Vācijas nosaukuma Aškenaz) ikdienas sarunvaloda. Zemgalē ebreji turējās kopā kompakti, centās saglabāt savu identitāti, ievēroja paražas, cienīja senās tradīcijas. Zināja, ka viņu tiesības – valdnieku piešķirtās privilēģijas – nav mūžīgas. Parasti viņi apmetās grupās miestiņu centros. Žagarē visapkārt tirgus laukumam 1790. gadā dzīvoja 50 ebreju ģimenes. 1765.–1796. gadā viņiem jau bija sava kopiena – kahals. Kopienas rabīns bija Bereks Icikovičs.⁵ Žagarē tolaik bija divas sinagogas, vairāki hederi⁶, 30 veikaliņu. Krogus ebreji turēja ne tikai savā miestiņā, bet arī plašākā apkaimē.

1817. gadā tika uzcelta trešā sinagoga. Sinagogas nedrīkstēja izskatīties greznas, tās nedrīkstēja augstumā pārsniegt kristiešu baznīcas un atrasties tām pārāk tuvu. Ebreju stāvokli sabiedrībā, pat apģērbu reglamentēja likumi: “Lai neuzdrošinās ebreji staigāt dārgās drānās ar zelta ķēdēm, bet viņu sievas rotāties ar zeltu un sudrabu. Lai neuzdrošinās ebreji nesāt sudrabu uz zobeniem. Taču lai viņu apģērbs ir pamanāms ikvienam; lai viņi nēsā dzeltenu platmali vai cepuri, bet viņu sievas – apmetni no dzeltenas drānas, lai ikviens varētu atšķirt ebreju no kristieša.”⁷ Tādas prasības nebija spēkā ilgi. Vēlāk no tām atteicās, ebrejiem piekodināja valkāt parastas attiecīgā novada drānas, bet tiem, kas nevēlējās atteikties no tradicionālajiem tērpiem, uzlika sodu. Dzīve svešā zemē, līdzās citas ticības ļaudīm, kuri tur valdīja, mudināja ebrejus turēties kopā vēl ciešāk, vēl cītīgāk kopt savu ticību un kultūru. Vietas, kur dzīvoja viņu kopiena, ebreji paši reizēm dēvēja par geto. Slavas dienas bija palikušas senajā Jeruzalemē kopā ar dziļā senatnē viedo vīru dotajiem likumiem, saskaņā ar kuriem visi dzīvoja. Tas mudināja dziļāk urbties pagātnē, savā vēsturē. Viņi pulcējās beismidrašā, kur, nolīkuši pār Toru un Talmūdu, smēlās gudrību, bet atsveicinādamies atkārtoja: “Nākamgad Jeruzalemē!”⁸

Līdzās Vecajai Žagarei vēlāk izveidojās un sāka strauji augt apdzīvota vieta pretējā upes krastā. Tās abas savienoja koka tilts pāri ne īpaši platajai Svētes upei. Jaunā Žagare, gadsimtu jaunāka par Veco, pieņēmās spēkā, ļaudis tur izskatījās turīgāki. 1814. gadā atvērās pirmā aptieka. 1861. gadā darbojās trīs nelielas fabrikas. Četrstūraino tirgus laukumu 1863. gadā izbruģēja. Apkārtējo ciemu iemītniekiem, atbraucot uz tirgu, bija pienākums atvest pa vairākiem akmeņiem bruģim, citādi viņus laukumā neielaida.⁹ Ebreji apmetās gan Vecajā, gan Jaunajā Žagarē, taču turējās atsevišķi – katrai kopienai bija savs rabīns un sava kapsēta. Gadījās pat konflikti. Ap 20. gadsimta sākumu izcēlās strīds: kuram pienāktos segt izdevumus par tilta remontu. Jaunžagarieši apgalvoja, ka tiltu ar pakaviem esot izdauzījuši zirgi, vilkdami smagus vezumus no Vecās Žagares, bet vecžagarieši žēlojās, ka tilta dēļus esot izvazājuši Jaunās Žagares zeņķi. Kas zina, ar ko tas viss būtu beidzies, taču par tilta remontu parūpējās pilsētiņas vietvara.

Jaunās Žagares bērni baidījās iet pāri tiltam, jo viņiem varot uzbrukt Vecās Žagares kapsētas spoki un viņus nožņaugt. Savukārt Vecās Žagares pusaudži baidījās no Jaunās Žagares kaušļiem, kas pusnaktī vazājoties pa kapiem. Reizēm konflikts pārauga īstos kautiņos. Abu kopienu pusaugu zeņķi nobarikādējās katrs savā upes krastā un svaidīja pāri upītei visu, kas pagadījās pa rokai, – pudeļu lauskas, koka gabalus, zarus. Ieradās vecāki, iztrenkāja kaušļus pa mājām, taču pamiers allaž bija īslaicīgs, kautiņi turpinājās.¹⁰ Tā nu Buenosairesā uz ielas noklausītais dialogs atspoguļo vēsturiskas reālijas. Tomēr, ja atgadījās kas nopietns, teiksim, izcēlās ugunsgrēks, abas kopienas, aizmirsušas atvašu ķildas vai savstarpējās nesaprašanās kādas sarežģītas Talmūda rindas traktējumā, vienoti glāba abus krastus, piemēram, kad 1881. gada 11. augusta ugunsgrēks iznīcināja 339 Jaunās Žagares ēkas, to vidū arī skolu un pagasta valdi, un atstāja 500 ģimeņu bez mantas un pajumtes. Kad 1884. gadā spēcīgs ugunsgrēks izpostīja Laižuvu, abu Žagaru ļaudis vāca ziedojumus cietušajam miestiņam un nodegušās baznīcas atjaunošanai.¹¹ Tomēr nesaskaņas starp šīm kopienām gruzdēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. Starpkaru periodā tās pilnībā kliedēt izdevās Jaunās Žagares rabīnam Izraelam Reifam un viņa dēlam Ichakam Zundelim, kas kļuva par Vecās Žagares rabīnu. Vai varbūt aizmirst savstarpējās pārestības un apremdēt ambīcijas piespieda pieredzētās Pirmā pasaules kara šausmas un pēckara grūtības.

Žagarē dzīvojošie ebreji uzpirka un pārdeva tālāk lauksaimniecības produktus, lopus, medu, vasku, ādas, speķi, izvērsa dārzkopību, nodarbojās ar amatiem. Izgatavoja darba rīkus zemniekiem, pogas un āķīšus, šķēres un dažādus mājsaimniecības rīkus. Cūku sarus apstrādāja baršteri un darināja no tiem sukas (jidišā baršt nozīmē “suka”).

Žagarieši nodarbojās arī ar graudu vairumtirdzniecību. Kad tika uzbūvēts Rīgas–Liepājas dzelzceļš, trīs vietējie tirgotāji gada laikā eksportēja uz Latviju 300 vagonus ar graudiem. Tirgojās ar zosīm (to nobarošana arī bija īpašs arods), piena produktiem, cūku sariem, ādām un kažokādām. No 640 amatniekiem lielākā daļa bija ebreji. Daži nomāja zemes gabalus sakņu dārziem, audzēja un pārdeva dārzeņus, ķiršus.

19. gadsimta beigās no 210 Vecās Žagares sētām 158 piederēja ebrejiem. Darbojās sinagoga un lūgšanu nams, rituālā pirts un divu klašu ebreju meiteņu skola, kas bija nodibināta 1893. gadā. No 3000 pilsētiņas iemītniekiem trīs ceturtdaļas (2250) bija ebreji, pārējie bija lietuvieši, latvieši, vācieši.

Jaunajā Žagarē pie tilta no 1890. gada darbojās medalus darītava, Vecās Žagares darbnīciņā lēja sveces. Abi šie uzņēmumi piederēja ebrejiem. Jaunās Žagares uzņēmēji izvērsa tirdzniecību ar dzelzslietām, tekstilizstrādājumiem. Ne vienai vien pilsētai skaudību izraisīja Branta vīna pagrabi. Žagares dāmas varēja pasūtīt cepurītes veselās trijās darbnīcās, kur strādāja piecas modistes, bet kleitas šūdināja pie modelētu apģērbu meistara, kurš no sava amata dzīvoja visnotaļ turīgi.

II ģildes tirgotājs Estermanis no Šauļiem 1889. gadā uzrakstīja lūgumu izveidot Jaunajā Žagarē grāmatnīcu, kas varētu ar krievu valodas mācību grāmatām apgādāt pilsētiņas skolēnus, kuriem ir par tālu doties tās meklēt uz Šauļiem. 1898. gadā savu grāmatnīcu atvēra žagarietis Segermanis, bet ārsta Hercberga izveidotajā grāmatnīcā bija arī lasītava un tika piedāvāts abonements, lai grāmatas varētu nest lasīšanai uz mājām. Žagarē darbojās divas privātas ebreju skolas, 53 audzēknes apmeklēja meiteņu skolu. Centrālajā ielā skaistā namā, kas bija uzbūvēts par mecenāta V. Visocka līdzekļiem, iekārtojās heders, kurā divi licencēti melamedi¹² mācīja jūdaisma pamatus aptuveni 100 zēniem.

Paplašinoties tirdzniecībai, tika gādāts par šīs jomas profesionāļu sagatavošanu: Žagares komercskola pēc savas līdzinieces Kauņā bija otrā tāda tipa mācību iestāde. Te varēja mācīties visu tautību un abu dzimumu jaunieši. Augot tirdzniecībai un rūpniecībai, izcēlās problēmas ar transportu. Dzelzceļš vēl bija tāls sapnis, preces uz Rīgu, Jelgavu veda ar zirgiem. Žagarieši Orkins un Hilmanis šim nolūkam turēja 40 pārus zirgu ar ratiem. Vēlāk, kad bija izbūvēts dzelzceļš uz Rīgu, preču transportēšana kļuva vieglāka, zirgus izmantoja vairs tikai diližansiem pasažieru pārvadāšanai. Žagare kļuva arvien modernāka.

1897. gadā Šlioma Jofe atvēra nelielu ādas apstrādes uzņēmumu, Leiba Jakobsons – stiepļu ražošanas darbnīcu. Daži lielāki uzņēmēji tirgojās ar netālajām Latvijas pilsētām Rīgu, Jelgavu, taču lielais vairums nodarbojās ar mazākiem biznesiem: centrā, kur cits pie cita spiedās viņu mājeles, darbojās frizētava, dzirnavas, vilnas kārstuve, skroderu darbnīcas, kurpnieku kambarīši. Akušiere ebrejiete Jodeikiniene palīdzēja visu tautību dzemdētājām. Netālu no sinagogu kompleksa atradās pirts, Svētes upes krastā – rituālā kautuve. Tajā šo amatu apguvis šoihets sniedza pakalpojumus tiem, kuri ievēro kašrutu – noteikumu kopumu, kas reglamentē, kāds ēdiens ir piemērots ebreju uzturam. Vārds kašer nozīmē “derīgs”, “īsts”. Saskaņā ar kašrutu ir atļauts ēst tikai to savvaļas dzīvnieku un mājlopu gaļu, kuriem ir šķelti nagi un kuri atgremo. Tos nokauj saskaņā ar noteiktu rituālu, neizraisot dzīvniekiem sāpes.

Žagarē, pierobežas pilsētiņā, saskanīgi dzīvoja luterāņi un katoļi, jūdaisti un pareizticīgie, sektanti un brīvdomātāji. Ebreji, lai arī ievēroja savas tradīcijas, te nejutās izolēti. Godājamākos locekļus kopiena ievēlēja pilsētas valdē. Pirmā tāda pilsētas valde tika izveidota 1880. gadā. Par Vecās Žagares vecākajiem ievēlēti Āronsons, Heins, Virbicks, Levits; Jaunajā Žagarē – Rozenbergs, Mozesons Bērs, Kocins Todess, Rozmanis Joselis, Prans Jurevičs. Līdz Pirmajam pasaules karam vecākie bija Ābels Levits un Mozesons Bērs.¹³

Kopā ar visiem ciezdami cariskā režīma apspiestībā, ebreji atbalstīja lietuviešu nacionālo kustību, lietuviešu drukas aizlieguma gados palīdzēja slepus pāri robežai atgādāt un izplatīt lietuviešu grāmatas. “Nelielajā Žagares gaišāko grāmatnešu un gaismas izplatītāju pulciņā bija arī ebreji,” rakstīja Žagares novadpētnieks Petrs Mažīlis. “Grāmatu izplatīšanas darbā tolaik te palīdzēja vairāki Žagares ebreji. Sevišķi riskēja ebrejs Ščupaks. [..] Viņa dēls 1920. gadā dienēja mūsu armijā, bet pēc tam strādāja Karavīru ekonomiskajā biedrībā par fotogrāfu.”¹⁴

1905. gada sacelšanās laikā Žagarē sapulcējās vairāki simti cilvēku, lielākoties jaunieši, bruņojušies ar šautenēm, pistolēm. Dziedādami revolucionāras dziesmas, dumpinieki devās uz Jauno Žagari, skandēdami: “Nevajag mums krievu caru, lai dzīvo prezidents, nost ar patvaldību, nost ar varu!” Pūlis nesa trīs karogus ar uzrakstiem lietuviešu, latviešu valodā un jidišā. Tika gāzts “staršina”, nemiernieki atbruņoja policiju un par policistiem iecēla lietuviešus, nodibināja Žagares lietuviešu republiku, kas izdzīvoja pāris nedēļas. Ieradās 100 kazaku vienība, atveda līdzi lielgabalus, ar ko apšaudīja un sagrāva tās ēkas, kurās pulcējās revolucionāri. Vieni krita, citus apcietināja un nošāva vai ieslodzīja cietumā uz pusgadu, daudzi zaudēja veselību. Sevišķi nikni kazaki uzbruka ebrejiem. “Par Lietuvas brīvību te ebreji kopā ar lietuviešiem stīvējās, kopā cīnījās un cieta no kazaku lodēm.”¹⁵

Žagarē kopš senseniem laikiem mierīgi līdzās sadzīvojuši kurši, zemgaļi, teitoņu bruņinieku un zviedru pēcteči, pareizticīgie un Napoleona armijas dezertieru mazmazdēli – katrs ar savu ticību, paražām un tradīcijām. Neviens nebrīnījās, ka janvāra beigās ebreji svin Koku jauno gadu – Tu bišvat. Tie ir dabas atmodas svētki. Tā kā ebreju vēsturiskajā dzimtenē daba sāk mosties švata mēnesī, kas atbilst ziemeļu zemju janvārim, tajās dienās jūdaisti stāda kokus, svētī augļus – koku dāvanas. Tiem, kuri nezina, kāda ir šo svētku reliģiskā un filozofiskā nozīme, varētu šķist, ka tas vienkārši ir dāsns cienasts ar žāvētiem augļiem un riekstiem. Izraēla zemē augošo koku augļiem vajadzēja ļaudīm atgādināt ciešo saikni ar dabu un pienākumu to saudzēt. Tajā dienā bērni katrs pēc iespējām nesa šādus labumus uz hederu, un tur melameds tos visiem izdalīja vienlīdzīgi. Sevišķā godā bija žāvētu ceratonijas pākšu mīkstums – tā sauktā svētā Jāņa maizīte.

Ebreju rituāli to kaimiņiem kristiešiem un brīvdomātājiem nelikās nekas dīvains, jo pašiem bija ne mazāk savējo.

1915. gadā cariskā Krievija Žagares ebrejiem vēlreiz atgādināja, ka viņi nav pilntiesīgi impērijas pilsoņi. Militārajai vadībai bija aizdomas, ka ebreji palīdz vācu armijai, tāpēc no Krievijas–Vācijas pierobežas tos evakuēja dziļi valsts iekšzemē. Ebrejiem tas nebija nekas jauns, jo, galu galā, Nikolaja I valdīšanas laikā (1825–1855) tika izdots vairāk nekā 600 pret ebrejiem vērstu likumu. Tā nu Žagares ebrejiem, sevišķi visnabadzīgākajiem, izsūtīšana uz siltākiem novadiem šķita kā “izraidīšana uz paradīzi”, kā vēlāk grāmatā “Pēdējā pastaiga pa Nariškina parku” rakstīja no Žagares izceļojušo ebreju pēcnācēja Austrālijas rakstniece Roza Cvi (Rose Zwi, 1928–2018).¹⁶ Smagi dzīves apstākļi “nometinājuma joslā”, pārvietošanās brīvības ierobežojumi, procentuālās kvotas ģimnāzijās un universitātēs, pazemojumi un nabadzība daudzus piespieda emigrēt. Pēc Lielā kara daudz no Žagares izraidīto tur vairs neatgriezās. Saskaņā ar 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Žagarē dzīvoja 5443 ebreji jeb 68% no iedzīvotāju kopskaita, bet 1923. gadā reģistrēti vairs tikai 1928 ebreji – 41% pilsētiņas iedzīvotāju. Visvairāk ebreju emigrēja uz Dienvidāfriku, ASV, Kanādu. Johannesburgā (DĀR) un Filadelfijā (ASV) nodibinājās Žagares emigrantu biedrības.

Žagares jaunieši visos laikos tiecās pēc zinībām. Kad pēc 1830.–1831. gada sacelšanās slēdza Viļņas Universitāti, izglītību nācās meklēt svešatnē. Deviņi jaunieši studēja medicīnu Tērbatā. Taču nebūt ne visi varēja iegūtās zināšanas izmantot dzimtenē, tāpēc Žagarē neatgriezās.

Abrahams Simha Zakss, 1878. gadā dzimis Žagarē, ieguva tradicionālo ebreju audzināšanu – pabeidza hederu un ješivu. Taču viņu vilināja daba, no kuras ebreji, zaudējuši valstiskumu un gadu simteņiem klejojuši pa svešām zemēm, bija stipri attālinājušies, tāpēc viņš izvēlējās laicīgu izglītību. 1899. gadā saņēmis skolotāja licenci, Zakss iestājās Varšavas Universitātē, pēc tam Berlīnē studēja dabaszinātnes, bet Jēnas Universitātē ieguva agronoma diplomu.

Jaunā agronoma iztēli spēcīgi iespaidoja 1905. gada revolūcija: viņš sāka iedziļināties politekonomijā. Emigrējis uz ASV, sadarbojās ar jidišā iznākošu laikrakstu redakcijām Čikāgā un Ņujorkā, rakstīja par politekonomijas, sociālisma, dabaszinātņu jautājumiem, bet sevišķi daudz – par savu dzimteni. 1917. gadā publicēja darbu “Horeve velten” (“Zudušās pasaules”),¹⁷ kas veltīts štetlu vēsturei. Pedagogs un apgaismotājs Zakss organizēja lekcijas strādniekiem “Arbeter Ring” (“Strādnieku loks”). Viņš bija līdzstrādnieks YIVO – 1925. gadā Viļņā dibinātajā Ebreju zinātnisko pētījumu institūtā, kam bija filiāles ārzemēs, Ebreju rakstnieku priekšsēdētājs, jidiša PEN centra loceklis. Pēc pēkšņās Zaksa nāves 1931. gadā viņa ģimene, draugi un audzēkņi nodibināja biedrību ievērojamā žagarieša piemiņai, un tā glabā viņa darbus, saraksti, fotogrāfijas, dokumentus. Biedrība rūpējas par iepriekš nepubliskoto Zaksa darbu publicēšanu, popularizē viņu kā vienu no Žagares gudrajiem vīriem enciklopēdistiem.

Intelektuāļu skaits Žagarē patiešām ir neproporcionāli liels. Vārdi, kas pazib agrīnajos dokumentos, inventarizāciju listēs, namīpašnieku un nodokļu maksātāju sarakstos, vēlāk tikuši iekļauti enciklopēdijās. Visi “Žagares gudrie” (hahmei Žager) – dažādu profesiju un interešu ļaudis – sāka ar hederu. Pirmie hederi bija mazas privātas skoliņas, reizēm tikai viena istaba skolotāja mājās. Heder ebrejiski nozīmē tieši “istaba”. Melamedam nemaz noteikti nav jābūt labi izglītotam cilvēkam, viņa uzdevums ir piespiest zēnus iekalt no galvas Toras tekstus. Gadījās skolotāji, kuri bērnus sita; uz fizisko sodu tolaik raudzījās labvēlīgi. Par piedzīvotajām pārestībām, pat skolotāju cietsirdību daudz rakstījuši ebreju prozaiķi.¹⁸ Taču ir arī siltas atmiņas par pirmajiem skolotājiem. Tā, piemēram, Zakss stāsta, ka viņi, skolnieki, palīdzējuši savam melamedam pārcelties uz citu māju, jo viņus dziļi satriekusi vecā skolotāja nabadzība.

Jaunajā Žagarē no 1796. gada darbojās ebreju skola, par kuras nomu kopiena maksāja muižai. Droši vien tāda skola bija arī Vecajā Žagarē, varbūt pat agrāk nekā Jaunajā, lai gan attiecīgie dokumenti nav atrasti. Vēl Žagarē bija lietuviešu, latviešu, krievu, vācu skola, vēlāk arī proģimnāzija. Skolu dažādība atbilda tolerantajai Žagares sociālajai daudzslāņainībai.

Pilsētiņas ebreju “iekšējā” dzīve mazliet atšķīrās no vispārēji “litvakiem raksturīgās”. Tradicionālais jūdaisms nelabvēlīgi uzņēma 18. gadsimtā izveidojušos hasīdu kustību, kas izsmējīgi raudzījās uz jūdaismam raksturīgo askētismu. Hasīdi augstāk vērtēja dievbijību, bet rabīniskais litvaku jūdaisms par Dieva godināšanas augstāko formu uzskatīja svēto rakstu studēšanu. Viļņas gaons¹⁹ un viņa sekotāji hasīdismu sauca par ķecerību. Sen pastāvošās tradīcijas ne mazāk apdraudēja arī no Rietumiem nākošās haskalas – ebreju apgaismības – idejas, kas uzsvēra laicīgo zinību svarīgumu un mudināja integrēties konkrētās valsts sabiedrībā. Rabīniskā jūdaisma skatījumā tas nozīmēja atteikšanos no savas tautas un asimilāciju. Ebreju kopienai draudēja sadrumstalošanās. Taču Žagares ebreji jaunos vējus uztvēra apskaužami mierīgi. Viņi nedibināja savas organizācijas, neizsludināja programmas, vienkārši toleranti ļāva izskanēt visdažādākajiem viedokļiem. Bez šaubām, daudz nozīmēja pierobežas situācija, raibais etniskais sastāvs, lietišķie darījumu sakari ar ārzemēm un šī miestiņa ebrejiem raksturīgā tiekšanās pēc zinībām.

Citur izglītotus ebrejus dēvēja par maskilim (zinību vīriem), bet uz Žagares intelektuāļiem attiecināja apzīmējumu hahmei Žager (Žagares gudrie), tā uzsverot viņu sevišķi augsto zināšanu līmeni. Ebrejs mācās visu mūžu. Dievbijīgs jūdaists apmeklē ne tikai sinagogu, bet arī beismidrašu – Toras mācīšanās namu, kur lasa Talmūdu, sarežģītās Rakstu vietas apspriež ar rabīnu un citiem zinātājiem. Īsts maskil ne tikai pazīst likumus, bet arī cenšas atšķetināt sarežģītos ceļus, kas pie tā noveduši, vissarežģītākos loģikas un prāta mestos līkumus. Nevienu apgalvojumu tas nepieņem kā neapstrīdamu dotumu, domā patstāvīgi un spēj koncentrēties, lai izpiņķerētu vissarežģītākās problēmas. Tā mācīšanās būtību skaidroja to studiju dalībnieks Abrahams Simha Zakss. Rakstnieks uzsvēra, ka laba izglītība garantē tolerantu skatījumu uz citādiem viedokļiem, un tas bija sevišķi svarīgi, ja izcēlās nesaskaņas starp jūdaismam piederīgajiem. Žagares maskilim un hasīdi atzina cits cita stiprās puses, jo bija mēreni, nevis radikāli angažēti.

Musar kustība, radusies 20. gadsimta 30. gados, centās atrisināt problēmu, nesagraujot tradīcijas pamatus. Vai tad Viļņas gaons, personīgi uzņemoties visu atbildību, uzstājīgi netika aicinājis koriģēt savu izturēšanos, pieskaņojot to Torai? Šo domu Viļņas gaona audzēknis Haims no Valažinas nodeva tālāk saviem audzēkņiem, kuru vidū bija arī rabīns Josifs Zundelis no Salantiem (1786–1866), savukārt viņa ideja par personības tikumīgo pilnveidošanos aizrautīgi atbalstīja un sāka izplatīt Izraels Lipkins, kurš dzimis 1810. gadā Žagarē rabīna ģimenē. Tēvs agri ievēroja, ka zēns ir apdāvināts un alkst “doties Toras trimdā”, tāpēc 12 gadu vecumā dēlu aizsūtīja mācīties pie Salantu rabīna Hirša Cvi Broides. Tur beismidrašā uz jauno iluju²⁰ lielu iespaidu atstāja Josifs Zundelis, kas viņu iepazīstināja ar musar apgalvojumiem par personības pilnveidošanos Toras gaismā. Sācis kalpot patstāvīgi, jaunais rabīns pieņēma Izraela Salantera vārdu un sāka izplatīt musar idejas. Salanters mudināja iekārtot speciālas musar mājas (jidišā musar štibleh), kur mācekļi, liekot lietā noteiktus paņēmienus, piemēram, lasot tekstu skaļā balsī, īpašās intonācijās, izprastu tā dziļāko būtību. Paklausīties Salantera sprediķus Kauņā, Viļņā, Kēnigsbergā sanāca pilnas sinagogas, bet viņš mācīja ne tikai ar vārdiem. Kad 1848. gadā Viļņā plosījās holeras epidēmija, Salanters, no ārstiem uzzinājis, ka slimības novārdzinātiem cilvēkiem gavēt ir bīstami, paziņoja, ka šoreiz Jom Kipur gavēnis tiek atcelts veselības apsvērumu dēļ. Taču šim ieteikumam sekoja nebūt ne visi ticīgie, daudzi negribēja pārkāpt tradīciju. Tāpēc rabīns, sinagogā uzkāpis bimā²¹, izvietoja tur uzkodas, atkorķēja vīna pudeli un visu acu priekšā sāka ēst un dzert, skaidrodams, ka Tora par visaugstāko vērtību uzskata cilvēka dzīvību. Viņš mudināja nevis formāli pildīt likumus, bet rīkoties apzinīgi, uzņemoties pilnīgu atbildību par savām darbībām. Ar nestandarta uzvedību Salanters ne reizi vien pārsteidza apkārtējos. Par viņu klīda leģendas. Tā reiz rabīns noteiktajā laikā nav ieradies sinagogā. Sapulcējušies ļaudis sākuši bažīties, ka varbūt atgadījusies nelaime. Sevišķi uztraukusies kāda jauna sieviete, kura mājās bija atstājusi mazu aizmigušu bērnu, cerēdama ātri atgriezties no lūgšanām. Tagad, nemiera pārņemta, viņa steigusies mājup. Iegājusi mājā, viņa ieraudzījusi Salanteru ar bērnu rokās. Viņš pa ceļam uz sinagogu bija saklausījis raudāšanu, tāpēc mēģinājis bērnu nomierināt…

Leģendārais rabīns bieži mainīja dzīvesvietu, jo tur, kur viņš uzradās un sāka mācīt, lielākā daļa ješivas audzēkņu pārbēga pie viņa. Negribēdams darīt pāri vietējiem skolotājiem, Salanters pārcēlās no pilsētas uz pilsētu. Viņa sludinātās musar idejas ļoti bagātināja ješivu mācību sistēmu un padarīja Lietuvas ješivas slavenas.

Žagarē klīda leģendas par vēl vienu neparastu personību. Tas bija Elijahu Šiks (1809–1876), nabaga ļaužu rabīns, kurš tiecās pēc taisnīguma. Saskaņā ar cara Nikolaja I rīkojumu, sākot ar 1827. gadu, ebreju zēnus sāka ņemt karadienestā – vispirms nosūtīja uz kantonistu skolām²², kur viņus pazemoja, munsturēja, pārkrievoja. Formāli tiem vajadzēja būt 12 gadus veciem zēniem, taču rekrūšu komisija medīja arī stipri jaunākus, pat astoņgadīgus bērnus. Bet īstais karadienests viņiem skaitījās tikai no 18 gadu vecuma un turpinājās 25 gadus. Viņiem nebija nekādu iespēju atgriezties ģimenē. Turīgi ebreji, gribēdami pasargāt dēlus no šāda likteņa, mēdza nolaupīt nabadzīgo ģimeņu zēnus un uzdot tos komisijai par savējiem. Rabīns Šiks, uzzinājis, ka pēc rekrutēšanas komisijas ierašanās vairāki nabadzīgu vecāku bērni ir nolaupīti un ieslēgti šķūnī, sapulcināja trūcīgu ļaužu pūli, paķēra cirvi, izlauza durvis un bērnus atbrīvoja. Elijahu Šiks, gribēdams, lai senais darbs “Eyn Yaakov” (“Jēkaba avots”) kļūtu saprotamāks vienkāršiem cilvēkiem, uzrakstīja populāru šī leģendu, nostāstu un aforismu krājuma versiju, ko nosauca par “Eyn Elyahu” (“Elijas avots”). Grāmatu 1874. gadā izdeva Romu tipogrāfija Viļņā.

Žagarē dzimušais rabīns Jakobs Josefs (1840–1902), viens no apdāvinātākajiem Izraela Salantera mācekļiem, studēja Valožinas ješivā pie rabīna Naftaļa Cvi Jehudas Berlina. Kalpot par rabīnu sāka Veļonā, sapulcinājis nelielu grupu spējīgu jauniešu, ar kuriem kopā ņēmās studēt Talmūdu. Pēc tam strādāja Jurbarkā un Jaunajā Žagarē, tur vadīja ješivu. Kļuva slavens asā prāta un daiļrunīguma dēļ, tika paaugstināts par rabīnu un sprediķotāju Viļņā. Paaicināts uzņemties Apvienotās aškenazu reliģiskās kopienas vadītāja pienākumus, 1888. gadā aizceļoja uz Ņujorku, kur kļuva par pirmo un vienīgo Ņujorkas vecāko rabīnu.

Žagares rabīna Cemaha Zaksa dēls Šneurs piedzima 1816. gadā. Tēvs viņam mācīja senebreju valodu, lai tas varētu studēt Talmūdu. Taču jaunekli vairāk nekā svētie raksti interesēja laicīgā ebreju literatūra, sevišķi viduslaiki. Sajūsmināts par rakstnieka Mordekaja Ārona Gincburga²³ daiļradi, Šneurs sāka biedroties ar šo autoru un arī ar citiem ebreju rakstniekiem, pirmajiem maskilim²⁴. Viņš studēja filozofiju Berlīnē, klausījās ievērojamu vēsturnieku lekcijas, sadarbojās ar presi, izvēlējies pseidonīmu Cilvēks no Žagares. Novērtējis Zaksa erudīciju un to, cik labi tas pārzina viduslaiku reliģisko filozofiju, barons Josifs Gincburgs viņam uzticēja ne tikai mācīt savus bērnus, bet arī pieskatīt savu bagātīgo personīgo bibliotēku Parīzē. Tajā glabājās rokraksti, inkunābulas, vēsturiski dokumenti, ar kuriem strādājot jaunais maskil sagatavoja izdošanai un publicēja vairākus viduslaiku literatūras un filozofijas darbus.

Rafaels Nātans Nata Rabinovičs (1835–1888), dzimis Jaunajā Žagarē, pētīt Babilonijas Talmūdu²⁵ sāka jau 16 gadu vecumā. Minhenes Karaliskajā bibliotēkā viņš atrada 14. gadsimtā ar roku rakstītu Babilonijas Talmūda kopiju, kas bija plašāka nekā visas vēlāk parādījušās versijas. Ar Minhenes baņķiera Ābrahama Mercbahera (Abraham Merzbacher) finansiālu atbalstu izdeva šo atradumu kopā ar citām Talmūda versijām un citātiem. Šis grandiozais 15 sējumu izdevums (pētnieka pāragrās nāves dēļ 16. sējums palika nepabeigts) un citi Rabinoviča darbi atnesa Žagarē dzimušajam zinātniekam jūdaikas speciālistu vispasaules atzinību.

Haims Zaks (1807?–1876), II ģildes tirgotājs, bija izslavēts kā liels erudīts un Rakstu zinātājs. Prata 10 svešvalodas. Regulāri, ik pēc trim gadiem, pabeidza visa Talmūda studijas. Tiek uzskatīts, ka bez Zaka palīdzības cits žagarietis, Leons (Arje Leibs) Mandelštams, diez vai būtu iztulkojis vāciski Rambama²⁶ rakstus.

Žagarē dzimušais rabīns Aharons Šlomo Maharils (1851?–1938) pārņēma kabalas mācību no rabīna Šlomo Eljaševa, kas arī bija žagarietis. 1909. gadā Aharons pārcēlās uz Jeruzalemi un vadīja aškenazu ješivu Šaar Hašamajim, kur tika mācīta kabala. Viņš sarakstīja vairākus darbus. Fundamentālajam daudzsējumu darbam Ec Haim (“Dzīvības koks”), kas vairāk nekā gadsimtu kabalistu vidū cirkulēja rokrakstos un tika iespiests tikai 1782. gadā, viņš sarakstīja trīs komentāru sējumus “Toameha Hajim Zahu” (“Kas par to tīksminās, ir mūžīgās dzīves cienīgs”), ko augsti vērtē gan sefardi, gan aškenazi.

Slaveno Žagares ļaužu vidū ir arī visai daudz rakstnieku. Nu jau piemirsts ir 1851. gadā Žagarē dzimušais Jokūbs Dinezons (Yankyv Dyneson). Kopš jaunām dienām jūsmojis par apgaismības idejām, Dinezons sākumā rakstīja senebreju valodā, bet vēlāk pievērsās jidišam. Uzaudzis “Toras un gudrības pilsētā”, Jokūbs lieliski pazina Žagares nelaimes – nabadzību, sieviešu analfabētismu, bāreņu smago likteni. Izvēlējies šādas tēmas saviem publicistikas rakstiem, romāniem un stāstiem, rakstnieks ātri kļuva populārs. Lasītāji, sevišķi sievietes, kurām teksti senebreju valodā bija grūti uztverami, nepacietīgi gaidīja viņa stāstu publikācijas. Rakstnieks iztulkoja jidišā vēsturnieka Greca (Graetz) “Ebreju vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”, sarakstīja daudz vēsturisku apcerējumu (“Ēģipte”, “Babilonija”, “Indija”). Viņa redzeslokā vienmēr bija trūkuma un pārestību nomocīti ļaudis. Dinezona darbi par bāreņiem spēcīgi iespaidoja sabiedrību, bet tikšanās ar skolēniem vairoja rakstnieka popularitāti.

Mandelštamu uzvārds lielajās enciklopēdijās iezibējās 1913. gadā. Pie šīs plašās dzimtas pieder daudz zinātnieku, ārstu, dzejnieku, filozofu, kuri cēlušies no Jaunās Žagares amatniekiem un tirgotājiem. Venjamins Mandelštams (1805–1886) kļuva par kaislīgu maskil. Valdībai viņš rakstīja memorandus par ebreju posta pilno stāvokli Krievijas impērijā: ebreji neprot valsts valodu; ebreju apģērbs atšķiras no citu ļaužu ietērpa; ebrejiem nav iespējas nodarboties ar lauksaimniecību; ebrejiem nav rūpniecības uzņēmumu... Līdzīgu deklarāciju viņš iesniedza arī seram Mozum Montefjorem (Moses Montefiore), kad tas 1846. gadā viesojās Krievijā. Filantrops satikās ar rabīniem, rakstniekiem, citiem ievērojamiem cilvēkiem. Venjamins šai izredzēto pulkā nebija iekļauts, taču daži viņa ierosinājumi tika īstenoti. Ebrejiem atļāva ģērbties tāpat, kā ģērbjas pārējie impērijas iedzīvotāji, ebreju skolu programmās iekļāva krievu valodu.

Izglītības jomā sevišķi daudz paveica Venjamina brālis Leons (Arje Leibs Mandelštams, 1809–1889), gan nebūdams tik radikāls kā vecākais brālis, kurš pat ierosināja piebremzēt Talmūda iespiešanu, lai cilvēki vairāk studētu “noderīgas” zinātnes. Taču Leons mudināja ebrejus iekļauties plašajā sabiedrībā, bet tam bija vajadzīgas krievu valodas zināšanas. Pats viņš krievu valodu pusaudža gados bija iemācījies no krievu virsniekiem, ar kuriem biedrojās, spēlēja šahu. 1841. gadā Sanktpēterburgā iznāca viņa dzejas grāmata. Paši dzejoļi diezin vai spētu sacensties ar citu tālaika krievu dzejnieku darbiem, taču Mandelštams bija pirmais ebreju izcelsmes krievu dzejnieks. 1846. gadā Sanktpēterburgas Universitātē viņš aizstāvēja filozofijas kandidāta darbu “Bibliskā valsts” un tika norīkots strādāt Izglītības ministrijā par ebreju lietu ekspertu. Neoficiālais šīs štata vietas nosaukums bija “izskolotais ebrejs”. Apbraukādams miestus, kuros dzīvoja ebreji, viņš pārliecinājās, cik nožēlojams ir izglītības līmenis. Mandelštams steigšus sastādīja ebreju-krievu (1859) un krievu-ebreju (1860) vārdnīcas, ebreju skolām paredzētu ticības mācības grāmatu krieviski, rakstīja rakstus periodikai. Ebreju kopiena reformas uzņēma naidīgi – un ne tikai tāpēc, ka programmas bija paplašinātas, sevišķi nepieņemams šķita pienākums mācību līdzekļus drukāt par kopienas līdzekļiem. Turklāt skolotājiem nu vajadzēja saņemt licenci.

Izglītības ministrs Uvarovs, labs antīkās pasaules pazinējs, aizsūtīja Leonu Mandelštamu uz Vāciju pētīt šumeru ķīļraksta plāksnītes. Tur “izskolotais ebrejs” ne tikai pieveica māla plāksnīšu rakstus, bet arī padziļināja vācu valodas zināšanas, tulkoja 12. gadsimta filozofa Rambama tekstus. Līdztekus zinātniskajiem darbiem Leons sacerēja dzejoļus, sarakstīja lugu teātrim. Šos sacerējumus viņš pats par saviem līdzekļiem izdeva milzīgās tirāžās, nerēķinādamies ar tirgus pieprasījumu, un dāsni mēdza cienāt viesus, tāpēc nomira trūkumā.

Mandelštamu uzvārds bija slavens arī padomju laikā – no ievērojamā fiziķa Leonida Mandelštama līdz staļiniskajā gulagā nomocītajam dzejniekam Osipam Mandelštamam. Ir konstatēts, ka visi Mandelštami cēlušies no viena celma, tātad, lai kurā pasaules malā satiktu cilvēku ar šādu uzvārdu, nav šaubu, ka viņa saknes ir Žagarē.

Starpkaru gados Žagari no Latvijas nošķīra valsts robeža. Līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai nācās mērot 28 kilometrus. Ne visi, kurus 1915. gadā deportēja, atgriezās dzimtenē, citi atgriezušies atkal grasījās emigrēt. Par spīti visam, 1931. gadā ebrejiem piederēja 4 frizētavas, 2 saru apstrādes uzņēmumi, 2 vērptuves, 2 šūšanas darbnīcas, 2 apavu šūšanas cehi, tvaika dzirnavas, ceptuve, gateris, aušanas fabrika, konfekšu un šokolādes fabrikas, sieviešu cepuru ateljē, skārdnieka darbnīcas, sodas ūdens uzņēmums, fotostudija, elektrības spēkstacija. 1937. gadā Žagarē strādāja 55 ebreju amatnieki: 15 kurpnieki, 10 drēbnieki, 8 miesnieki, 5 šuvēji, 3 skārdnieki, 2 maiznieki, 4 frizieri, galantērijas meistars, montieris metinātājs, galdnieks, kalējs, mākslinieks, fotogrāfs, pulksteņmeistars.

Lai gan ebreju iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinājās, turpināja darboties 6 sinagogas, 2 skolas, veco ļaužu nams, slimnīca, 2 pirtis. Pie reliģiskā Javnē tīkla piederošo skolu apmeklēja 135 skolēni. Bija divas ebreju bibliotēkas – viena jidišā, otra senebreju valodā. Kad Tarbut (“Kultūras”) biedrība 1922. gadā sarīkoja ivrita kursus pieaugušajiem, atnāca 50 klausītāju. Žagarē aktīvi darbojās Makkabi un Hapoel sporta klubi, bet speciāli cionistisko jauniešu organizāciju kursi gatavoja nākamos ebreju valsts radītājus un aizstāvjus. Kvotas bija visai niecīgas, tāpēc sertifikātus, kas ļāva izceļot uz Britānijas mandāta Palestīnu, saņēma tikai tie, kuri sekmīgi nokārtoja kursu eksāmenus.

Pēc Lietuvas aneksijas 1940. gadā visas ebreju organizācijas un cionistu partijas aizliedza, bibliotēku ar grāmatām senebreju valodā slēdza, jo senebreju valodu boļševiki uzskatīja par “neproletārisku”. Darboties turpināja tikai jidiša bibliotēka. Neilgi pirms Vācijas armijas iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gada 14. jūnijā daudzus Žagares ebrejus izsūtīja uz Sibīriju. Skolotāju Meiru Kantoroviču apcietināja 1941. gada 6. jūnijā, ieslodzīja Kauņā, bet, kad sākās Vācijas–PSRS karš, pārvietoja uz cietumu aizmugurē. 1942. gadā viņam par Svēto Rakstu skaidrošanu piesprieda 8 gadu ieslodzījumu lēģerī Sverdlovskas apgabalā.

Kara pirmajā nedēļā, 28. jūnijā, Žagares LAF (Lietuviešu aktīvistu frontes) štābs izveidoja vienību kārtības uzturēšanai pilsētā. Jau nākamajā dienā šī vienība sāka arestēt padomju varas piekritējus, astoņus no viņiem nošāva. Pēc izrēķināšanās ar padomju kolaboracionistiem sāka vajāt ebrejus. Ebrejiem pavēlēja uz krūtīm un uz muguras nēsāt dzeltenu Dāvida zvaigzni, aizliedza staigāt pa ietvēm, atļauts bija pārvietoties tikai pa ielas braucamo daļu – taču ne agrāk par 6 rītā un ne vēlāk par 8 vakarā –, bet tirgū ebreji drīkstēja iepirkties tikai pēc pulksten 12. Kad visi Žagares ebreji bija uzskaitīti, tiem pavēlēja pārcelties uz noteiktu pilsētas daļu. Geto vajadzībām bija izraudzītas Daukanta, Viļņas, Dzirnavu, Pakalņa un Ģedimina iela. Šauļu apriņķa priekšnieks Jons Noreika nodeva apriņķa pagastu priekšniekiem un pilsētu birģermeistariem apgabala komisāra Hansa Gevekes (Hans Gewecke) pavēli visus apriņķa ebrejus līdz 29. augustam pārcelt uz Žagari. 1941. gada 22. augustā izveidotajā Šauļu geto ar grūtībām satilpa visi tur sadzītie pilsētas ebreji (to bija ap 5000). Klīda runas, ka daļu ieslodzīto vajadzēs uz kaut kurieni pārcelt. Laikraksts Tėvynė ziņoja: “15. augustā Šauļi būs tīri. Visi Šauļu ebreji ir sašķiroti trijās kategorijās.”²⁷ Pirmajās divās tika atlasīti speciālisti un citi strādāt spējīgie, un tiem bija jāpaliek Šauļos, bet pie trešās kategorijas piederēja visi pārējie, ko līdz 15. augustam bija paredzēts pārcelt uz Žagari. Žagares vārds izraisīja šausmas Šauļu geto ieslodzītajiem, Judenrat (geto padomes) locekļi varas pārstāvjiem lūdzās nesūtīt ļaudis uz Žagari. Šauļu kara komandants “trešās kategorijas” ieslodzītajiem atļāva palikt pilsētā, pievienojot geto vēl nedaudz teritorijas.

Uz Žagari atdzina ebrejus no Žeimeles, Tirkšļiem, Trīšķiem, Šaulēniem, Vaiguvas, Šaukēniem, Papiles, Jonišķiem, Gruzdžiem, Radvilišķiem. Piecās ielās saspiesties vajadzēja 2402 cilvēkiem. Geto teritoriju iežogoja, to apsargāt norīkoja policistus un “baltsaišus”.

No rīta ebrejus dzina strādāt, darīt absurdus, pazemojošos darbus – ar rokām tīrīt atejas vai ar zobu birstēm slaucīt ietves. Spieda ebrejus spļaut sejā rabīnam Reifam, draudot, ka nošaus tos, kas tā nedarīs. Rabīns mudināja pildīt necilvēcīgo pavēli, jo svarīgāk par visu ir nosargāt dzīvību. Pašu rabīnu, druknu pusmūža vīru, “kārtības sargi” mēdza iejūgt ratos kopā ar kādu sīkaļu un tad dzenāja apkārt pa miestu, skatītājiem ņirdzot un klaigājot. Apjukušie, iebiedētie ļaudis slēpās mājās. Taču arī tur nebija droši: neviens neliedza ielauzties ebreju namos un pievākt jebko pēc sirds patikas.

Ne visi Žagares iemītnieki palika vienaldzīgi pret tādu zvēriskumu. Terese Levinskiene, saniknojusies par nekārtībām, naivi nosprieda, ka varbūt tā notiek tāpēc, ka miestā nav nekādas varas. Viņa aizbrauca uz Šauļiem pie apgabala komisāra, taču Geveke viņu nepieņēma. Tad sieviete uzrakstīja viņam vēstuli savā un citu godīgo Žagares iedzīvotāju vārdā, lūgdama nevajāt nevainīgus cilvēkus, piebilzdama, ka tas pazemo arī pašu vācu tautu. Levinskiene norādīja, ka arī pati ir vāciskas izcelsmes – meitas uzvārdā Vilandaite. Bet Geveke noturēja Levinskieni par jukušo un pavēlēja nošaut kopā ar ebrejiem. Birģermeistaram tikai ar lielām pūlēm izdevās izpestīt Teresi no apcietinājuma.

Žagares geto pastāvēja nepilnus divarpus mēnešus. 2. oktobrī geto ieslodzītajiem paziņoja, ka viņus pārcels uz citu vietu, kur būs labāki dzīves apstākļi. Daži žagarieši, tolaik vēl bērni, atceras, kā ebreji devās uz tirgus laukumu, savilkuši mugurā kažokus, nesdami čemodānus, saiņus. Viņus dzina policisti. Uz vienas divstāvu mājas balkona stāvēja ložmetējs. Komandants īsi paziņoja par pārcelšanos. Policisti, aplenkuši laukumu, sašķiroja ieslodzītos kolonnās – atsevišķi vīriešus un sievietes, vecļaudis un bērnus. Izcēlās panika. Alters Žagorskis iesaucās: “Ebreji! Mūs piekrāpa! Bēdziet!” Viņš ar nazi uzbruka policistam. Avraoms Akermanis mēģināja policistam pārkost rīkli. Abus uz vietas nošāva. Kad izcēlās juceklis, daudzi sadūšojās bēgt. Policisti sāka šaut pa pūli. Zemē pakrita vairāki desmiti noslepkavoto un ievainoto. Citus saguldīja uz bruģa. Kad atbrauca smagās mašīnas, policisti ieslodzītos sadzina kravas kastēs, turpat sameta arī ievainotos un līķus. Aizveda pusotru kilometru no laukuma, uz Nariškina parku, kur jau iepriekš bija izrakts 120 m garš, 2–3 m plats, 2 m dziļš grāvis. Ebrejus izdzina no kravas mašīnām, pavēlēja izģērbties un sāka grupām dzīt pie grāvja, kur nošāva. Masu eksekūciju izpildīja Šauļu 14. policijas bataljona rota (to vadīja leitnants R. Kološka) un Linkuvas vada “baltsaiši”. Slaktiņa vietu apsargāja un nāvei lemtos izģērba vietējie policisti. Šāvienus un vaidus līdz vēlam vakaram dzirdēja visa pilsētiņa. Todien nošāva 1223 sievietes, 625 bērnus, 24 zīdaiņus un 530 vīriešus.

Nākamajā dienā tirgus laukumā mētājās asiņainas drēbes, apavi, pat ķermeņu daļas. Ugunsdzēsēju mašīnas mazgāja asinis no bruģa. Taču palika asiņu traipi, kas uzšļākušies uz māju sienām...

Geto mājeles, kas nu bija palikušas tukšas, pārplūdināja vietējie iedzīvotāji un stiepa no turienes prom visu, ko vien varēja panest. 1941. gada 24. oktobrī Žagares birģermeistars ziņoja Šauļu apriņķa vadībai, ka pilsētiņā vairs nav atlicis ebreju bagātību: “Visas sinagogas, kopskaitā sešas, ir konfiscētas, aizzīmogotas, tās visas ebreju apšaušanas laikā tika izlaupītas, tur palikušas tikai saplēstas lūgšanu grāmatas un padsmit soli; .. rabīnu dzīvokļus, kas vienlaikus bija viņu pieņemamās telpas, ebreju apšaušanas laikā izlaupīja nezināmas personas, tajos nav atrasts nekas vairāk par plikām sienām.”²⁸

Ir maz ziņu, kā dzīvoja Žagare, zaudējusi pusi savu cilvēku (no 5445 iedzīvotājiem, kas bija reģistrēti 1938. gadā, 1942. gadā pilsētiņā bija atlikuši vairs tikai 2936). Levinsku ģimene ebreju genocīdu uztvēra kā milzīgu Lietuvas traģēdiju. Savās mājās Levinski no 1943. gada slēpa no Šauļu geto izbēgušo Batju Trusfusieni ar mazmeitu Rutu Jofaiti. Vēlāk, kad pie viņiem palikt kļuva bīstami, meiteni savā aprūpē paņēma cita ģimene. Dzīve ritēja nemitīgā sasprindzinājumā, kuru katru brīdi bez brīdinājuma varēja iegriezties kāds vācu virsnieks – padzert kafiju, papļāpāt ar savu tautieti Teresi.

Levinsku radinieki, septiņu bērnu vecāki Monika un Andrejs Kalendras, deva patvērumu četru cilvēku ģimenei – Icikam un Sonjai Gordimeriem un viņu mazajiem dēliem Jonam un Simam. Kalendru ģimene dzīvoja mežā, pašu rokām būvētā mājā. Okupanti vairījās no nomaļām vietām, taču slēpt ebreju ģimeni tik un tā bija nāvīgi bīstami. Gordimerus izdevās izglābt, un pēc kara viņi apmetās ASV.

Pēc kara boļševiki steidza izrēķināties ar tiem, kuri bija izvairījušies no izsūtīšanas 1941. gada jūnijā. Sarakstus papildināja jauni uzvārdi. Tur iekļuva arī Levinsku ģimene, jo Terese taču bija vācu izcelsmes. Rutas Jofaites radinieki veltīgi rakstīja padomju instancēm, cenšoties pierādīt, ka Terese izglāba meiteni un tās vecomāti no nacistiem; nekas nelīdzēja, ģimeni izsūtīja uz Tadžikiju. Tur Terese Levinskiene un viņas māsa Lilija Vilandaite arī nomira. Žagarē atgriezās tikai Edvards ar dēlu Leonu. Nežēlīgs liktenis piemeklēja arī Andreju Kalendru – godājamu cilvēku, literātu, tolstojieti, nāvei lemtu ļaužu glābēju. Par to, ka viņš atteicās stāties kolhozā un mudināja arī citus nestāties, Andreju izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš 1952. gadā nomira.

Tas, kurš izglābj vienu dzīvību, izglābj visu pasauli. Šo bieži piesaukto Talmūda izteikumu var interpretēt dziļi un dažādi. Jo katrs cilvēks ir visa pasaule. Vai varbūt – izglābjot dzīvību, tiek glābts cilvēces gods? Holokausta mocekļu un varoņu piemiņas institūts Jad Vašem Jeruzalemē atzina Andreju Kalendru, Moniku Kalendrieni, Mortu Kalendraiti-Jakutieni, Zofiju Kalendraiti-Levinskieni, Viktoriju Kalendraiti-Surkieni, Edvardu Levinsku, Teresi Levinskieni, Liliju Vilandaiti par taisnajiem starp tautām. Šie drosmīgie cilvēki izglāba Žagares godu.

Kultūros barai, 2021. gada septembrī