Vai filozofiska pretošanās vispār iespējama?

Neesmu pārliecināts. Tekstā izklāstītais skatījums man vispār neliekas filozofisks. Vēl vairāk, es to uztveru kā pretfilozofisku. Tāds iespaids, it kā vēl nebūtu bijis ne tikai 20., bet arī 19. gadsimta. It kā Hēgelis nebūtu nomiris 1831. gadā, bet Nīče vēl nebūtu piedzimis.

Baisi teikt, bet pat murgainā “Islāma valsts”, organizācija, kas Krievijas Federācijā aizliegta,tad jau ir profesionālāks vēstures filozofs nekā autors, kurš ir pārliecināts, ka kaut kur pastāv ērta niša, kurā viņš kopā ar citiem tādiem pašiem filozofiem varētu pārlaist pašreizējo situāciju, vērojot, kā ANO dalībvalstis cīnās ar savām bailēm un risina globālās sasilšanas problēmu.

Filozofa uzdevums ir nevis nostāties ērtā vietiņā vispārējā pretošanās kustībā pret “starptautisko terorismu”, cenšoties ietekmēt tādu pašu baiļu pārņemtu ļautiņu “apziņu”, bet jautāt sev: kas tavā paša domā ir no terorista un kas – no tā, kuram terors ir adresēts?

Doma, kas no aplūkošanas izslēdz “teroristu” – ne jau kā politiskas un antropoloģiskas darbības subjektu, bet kā baiļu avotu –, nav filozofiska doma.

Mūsu laika filozofs šajā dialogā ir daudz tuvāks teroristam nekā viņa nevainīgajiem upuriem. Tāpēc, ka viņš saprot divas lietas.

Pirmā. Terors – vienalga, vai tas būtu individuāls, personisks, reliģisks, nacionālistisks, – vienmēr ir atbilde uz citu terora formu, kuru labprāt cenšas neievērot, teroru, ko īsteno valstis desmitiem un simtiem gadu garumā. Skumjais fakts, ka veselu valstu teroristiskā darbība netiek par tādu uzskatīta, nekādi neattaisno iebiedētās filozofiskās nimfas. Viņu uzdevumos tieši ietilpa šo masveida terora formu konstatācija. Tas ir terors, kuru labi pazina PSRS un ĶTR, KTDR un ASV, Lielbritānijas un Francijas pilsoņi – gan koloniālo karu laikā, gan tad, kad valstis savus iedzīvotājus vajāja par vēlmi dzīvot savu dzīvi, gan Vjetnamas vai Afganistānas karu laikā.

Filozofam nebūt nav pienākuma attaisnot teroru nevienā tā formā.

Bet viņam nākas būt gatavam, lūk, uz ko. Atliek tikai filozofam atzīt acīmredzamo – valsts teroru, no kura tad arī izaug individuālais vai grupu terors –, un viņš jau tiek ierindots teroristu līdzskrējēju pulkā. Nevajag mazdūšīgi ar nāves spriedumu Sokratam piesegt atēniešu demokrātisko teroru. Nevajag ar ājatollas Homeinī izsludināto nāves spriedumu Salmānam Rušdī vai ar brāļu musulmaņu uzbrukumiem dāņu un Parīzes karikatūristiem piesegt gadu desmitiem ilgo teroru, kas tiek īstenots vāji attīstītās valstīs ar Rietumu – ar savu filozofiju vareno Rietumu – tiešu līdzdalību.

Mēs nezinām, kā attīstītos pasaules vēsture, ja Rietumi (tajā skaitā filozofējošie) pretotos teroristiskajiem režīmiem Saūda Arābijā, varas teroram pret saviem iedzīvotājiem Ziemeļkorejā, teroram pret opozīciju Krievijas Federācijā vai Turkmenistānā.

Jo terors nav nekas cits kā visu iebiedēšana, izdarot nesamērīgi lielu spiedienu uz dažiem. Tur, kur šādas iebiedēšanas prakse tiek atvasināta no runām par “pretošanos teroram”, filozofiskā doma nav ne nieka vērta.

Filozofs nav “privātpersona bez pieejas publiskai varai”. Filozofs ir privātpersona ar tiešu pieeju brīvai domas paušanai – tajā skaitā (un visupirms) brīvai no bailēm.

Lūk, kāpēc filozofs saprot visu sava stāvokļa problemātiskumu. Visu šābrīža vēstures ironiju, kad jāizrunā vārdi “organizācija, kas Krievijas Federācijā aizliegta”. Jo tā taču nav tikai “Islāma valsts”.

Nē, dārgais filozof! Krievijas Federācijā dažiem KF pilsoņiem aizliegta ir arī, piemēram, Konstitūcijas darbība. Par iebiedēšanu pārējiem pilsoņiem. Jā, spridzināt neuzspridzina. Bet atkāpjas no likuma.

Tādēļ jautājums ir ļoti sāpīgs: vai tu, filozof, esi gatavs kaut vai par nieka tiesu solidarizēties ar tiem, kuri atkāpjas no likuma, pat ja viņi saka, ka cīnās ar teroru?

Filozofam, protams, nav patīkami, ja moralizēšanas karstumā viņam atgādina par viņa tiešo uzdevumu nepretoties vispirmām kārtām patiesībai. Vēl vairāk, filozofam nākas riskēt ar visu – nu, vismaz ar reputāciju – sarunas ar teroristu labad. Sartrs 1974. gada 4. jūlijā stundu runāja ar teroristu un slepkavu Bāderu, pats mēģināja iebiedēt teroristu un pat guva zināmus panākumus, lai arī nebūt ne visi šo tikšanos novērtēja kā Sartra uzvaru. Pats tikšanās fakts jau vien bija iemesls, lai viņu apvainotu “netiešā iesaistē terorismā”. Tam, kurš vēl 40 gadus pēc Sartra baidās, ka arī viņam varētu piešūt “netiešu iesaistīšanos terorismā”, vajadzētu, ja runājam pavisam godīgi, beigt nodarboties ar filozofiju. Jo tālāk jau nu vairs nav kur – uztraukties par to, ko kurš padomās.

Piesargāties no islāma terorisma droši vien vajag. Taču ne mazāk kā no valsts terora – tiklab Lielajos Tuvajos Austrumos, kā pie to robežām. Bet šī iebiedēšana nāk nevis no kaut kurienes, bet tieši no šejienes, tā atnāk nepazīta, lai arī filozofam bijis pietiekami daudz laika un spēku, lai pārtrauktu kārtējo pielāgošanās situācijas atkārtošanos. Un ja jau “bailes tikt bez iemesla pazemotam un nogalinātam tevi sastop negaidot”, bet “mēs taču dzīvojam ļoti miermīlīgās sabiedrībās”, tas nozīmē tikai vienu: šādi domājošais kaut kāda iemesla dēļ atsakās no filozofijas “kritiskā konformisma” labad. Uz šo verbālo ekvilibristiku jau atbildējis Sokrats “Apoloģijā”. Atbilde nav patīkama. Toties patiesa.

Īstenībā Sartrs pie Bādera aizgāja tāpēc, ka saprata: arī filozofija var kalpot par instrumentu, lai iebiedētu pat visstiprāko un apņēmīgāko pretinieku.