Uzkāpšana Kančendžangā

Kančendžanga ir trešais augstākais kalns pasaulē. To pārspēj vienīgi Everests un K2. Kalns atrodas Himalaju austrumos, uz robežas starp Nepālu un Sikimas pavalsti Indijā. Daudzi, kas to redzējuši, un arī tie, kas tajā kāpuši, apliecina, ka Kančendžanga ir ne tikai viens no augstākajiem kalniem pasaulē, bet arī viens no bīstamākajiem.

Lepčas, tauta, kas dzīvo kalna pakājē, tic, ka pirmo vīrieti un sievieti, pāri, no kura cēlusies visa cilvēce, dievi radījuši no Kančendžangas virsotnes sniega. Šī iemesla dēļ lepčas paši sevi sauc par sniegoto virsotņu bērniem. Tibetiešu valodā kalna nosaukums nozīmē Pieci Lielā Sniega Dārgumi. Skaitlis “pieci” norāda uz kalna piecām iespaidīgajām virsotnēm, bet dārgumi ir sāls, zelts, dārgakmeņi, svētie raksti un nesalaužamas bruņas. Tie atklāsies ticīgo acīm vienīgi brīdī, kad pasaulei draudēs bojāeja. Aiz cieņas pret gariem, kas mājo Kančendžangas galvenajā virsotnē, tie, kuri šajā kalnā uzkāpj, vienmēr apstājas gabaliņu no paša augstākā punkta. Kalna virsotnē nav stāvējis neviens. Aptuveni 200 cilvēku nonākuši tai ļoti tuvu. Un ceturtā daļa no visiem, kas mēģinājuši, gājuši bojā.

1963. gadā tibetiešu lama, vārdā Tulšuks Lingpa, uzveda Kančendžangā 12 cilvēkus. Viņi meklēja plaisu realitātē, vārtus, caur kuriem varētu nokļūt slēptajā mūžīgās svētlaimes zemē. Lama gāja bojā lavīnā. 1992. gadā Kančendžangā mēģināja uzkāpt poļu alpīniste Vanda Rutkeviča. Viņa cerēja kļūt par pirmo sievieti, kura izcīnījusi Himalaju Kroni, uzkāpjot visās 14 pasaules virsotnēs, kas augstākas par 8000 metriem. Rutkeviča pazuda, un viņas līķis nav atrasts. Tiek uzskatīts, ka alpīniste gājusi bojā no aukstuma.

Mans tētis mīlēja kalnus, un es uzaugu, klausoties viņa stāstos par tā saucamo poļu skolu, elitāru alpīnistu grupu, kuri, sākot ar 50. gadu beigām, sarīkoja apvērsumu alpīnismā, pārvēršot to par izturības sporta veidu. Tēvs ņēma mani līdzi uz Tatriem, tiem pašiem kalniem, kuros trenējās šīs alpīnisma leģendas. Mēs abi mēdzām plānot savas sapņu ekspedīcijas, kurās dosimies kaut kad nākotnē: uzkāpsim Elbrusā un Vitnija kalnā un brauksim ar riteņiem pa Karakoruma šoseju, vienu no pasaules augstākajiem ceļiem ar segumu. (Žurnāls National Geographic reiz veltīja tam rakstu, padarot šo ieceri sevišķi vilinošu.) Es varu aizvērt acis un skaidri iztēloties visas mūsu parastās takas. Nu jau pagājuši 20 gadi, kopš es pēdējo reizi biju Tatros, taču vēl šobaltdien varētu izkāpt no vilciena Zakopanē un ar aizsietām acīm uzkāpt Risi kalnā.

Es nekad neuzkāpšu nevienā astoņtūkstošniekā, droši vien nenonākšu pat tuvu tam. Es smēķēju, un augstumā mani moka galvassāpes. Lielākais kalns, kurā es regulāri uzkāpju, nepārsniedz 1200 metrus. Taču virs dīvāna savā dzīvojamajā istabā esmu pielicis Nepālas ziemeļaustrumu karti. Tā ir skaista veca karte – vācu, no 50. gadiem. Tajā redzamas četras no četrpadsmit 8000 metrus augstajām virsotnēm: Everests, Loce, Čooju un Makalu. Kartē iezīmēti visi ledāji, sniega lauki, ledus sienas un morēnas. Ielejas ir brūnas, virsotnes ir zilas.

Kādreiz varēja teikt, ka kalnos kāpšana palīdz uzkrāt ģeogrāfiskās zināšanas vai paplašināt priekšstatus par cilvēka spēku robežām. Ievadā Morisa Erzoga “Annapūrnai”, laikam gan populārākajai grāmatai par alpīnismu, kāda jebkad sarakstīta, Lisjēns Devī raksta: “Kalnos kāpšana ir pašizteiksmes līdzeklis. Tās attaisnojums slēpjas vīros, ko tā izaudzina, – tās varoņos un svētajos.” “Kāpjot kalnos,” viņš turpina, “cilvēks pārvar pats sevi, apliecina sevi un realizē sevi šajā cīņā par uzkāpšanu virsotnē, centienos pretim absolūtam.”

Mūsdienās reti kurš alpīnists atļautos runāt par savu vaļasprieku tik piepaceltā tonī, īpaši ņemot vērā daudzās plaši apspriestās alpīnisma problēmas, kas saistītas ar vides degradāciju, koloniālisma piegaršu un augstākajā mērā nevērīgo attieksmi pret cilvēka dzīvību. Un tomēr man šķiet, ka Devī ir sava taisnība. Šajos centienos uzkāpt pasaules augstākajās virsotnēs saskatāms zināms eksistenciālisms. Domāju, ka tam ir sakars ar trauslo līdzsvaru starp sagatavotību, risku, ego un nejaušību, kas spēlē kaut kādu lomu jebkurā kalnu ekspedīcijā. Tomēr, ja esam pilnīgi godīgi, vēl svarīgāks elements par visiem minētajiem ir ik mirkli sajūtamais nāves tuvums. Kāpšana pasaules augstākajās un nedrošākajās virsotnēs ir visīstākās vienkāršas, taču iespaidīgi pirmatnējas drāmas atradnes. Parastais scenārijs ir tāds: kalns draud. Viens cilvēks grib turpināt ceļu. Otrs grib atgriezties lejā. Tiek pieņemts kāds lēmums. Ikvienā izcilā kalnu grāmatā – “Retinātā gaisā”, “Pieskarties tukšumam”, “Svētceļojums uz Nangaparbatu” – ir šāds moments. “Annapūrnā” tas pienāk jau pavisam netālu no virsotnes. Ekspedīcija mēnešiem ilgi nopūlējusies, lai nonāktu tik tālu. Veiksmes gadījumā šie alpīnisti būs pirmie, kas stāvēs uz virsotnes, kura augstāka par maģisko astoņtūkstoš metru atzīmi. No sākotnējās grupas palikuši vairs tikai divi kāpēji– Erzogs, bagāts, bet ne sevišķi pieredzējis alpīnists, kurš bija ekspedīciju noorganizējis, un Lašenāls, alpīnisma pavadonis no Francijas Alpiem, cilvēks ar daudz lielākām zināšanām, bet krietni pieticīgākiem līdzekļiem.

Erzogs, dodoties šajā ekspedīcijā, licis uz spēles savu reputāciju un gatavs upurēt tikpat kā jebko. Lašenāls zina, ka turpināt ceļu uz virsotni nozīmē riskēt ar saviem locekļiem. Viņš jautā Erzogam:

– Ja es došos atpakaļ, ko darīsi tu?

Erzogs saka:

– Tad es kāpšu viens.

Lašenāls atbild:

– Tādā gadījumā es tev sekošu.

Abi alpīnisti uzkāpa Annapūrnas virsotnē. Taču viņi par to dārgi samaksāja. Erzogs apsaldēja un zaudēja pirkstus un daļu no abām pēdām. Lašenālam amputēja kāju pirkstus. Tas ir briesmīgi, tas ir bezjēdzīgi. Bet, tāpat kā laulība, karš vai jebkādas nopietnas saistības, tās ir īstas krustceles. Tādas gadās reti. Un, kad likme ir dzīvība un nāve, novērst skatienu man liekas gandrīz neiespējami.

Astoņdesmitajos gados priekšplānā izvirzījās poļu alpīnistu paaudze, kas ieņēma vadošo pozīciju smagajā un ārkārtīgi bīstamajā Himalaju iekarošanas sportā, tāpat kā septiņdesmitajos briti, bet vēlāk, deviņdesmitajos, slovēņi un krievi. Šajā “maģiskajā paaudzē” starp visiem pārējiem īpaši izcēlās trīs ievērojamas personības. Viens no šiem cilvēkiem bija Ježijs Kukučka, ducīgs, spēcīgs neliela auguma vīrs, kurš kalnos strādāja kā tvaika dzinējs – neiznīcināms un nenokausējams. Pēc Reinholda Mesnera viņš bija otrais cilvēks, kurš uzkāpis visos 14 astoņtūkstošniekos, taču katram kāpienam viņš pievienoja jaunas, vēl neviena neizmēģinātas takas, kāpa ziemā un bez skābekļa krājumiem, kā arī pieveica visas šīs virsotnes tikai astoņu gadu laikā. Otrs bija Vojcehs Kurtika, “alpīnisma intelektuālis”, kalsns un skaists cilvēks, kuru mazāk interesēja pats augstums, vairāk – skaistāko trajektoriju un bīstamāko maršrutu izvēle. Viņa uzvaras runā par izcilu meistarību savienojumā ar elegantu stilu: Trango tornis, GašerbrumaIV Mirdzošā siena, K2 rietumu skaldne. Un, visbeidzot, Vanda. Viņa nevarēja lepoties ar tādu tehnisko meistarību kā abi pārējie, toties bija pati izturīgākā – nenogurdināma tērauda sieviete.

Vanda pirmā no poļu alpīnistiem uzkāpa Everestā. Tūlīt pēc kāpējas atgriešanās viņu apsveica tikko ievēlētais pāvests Jānis Pāvils II, sakot: “Tā laikam gan bijusi Dieva griba, ka mēs abi esam kāpuši tik augstu vienā un tajā pašā dienā.” Vanda savu karjeru sāka, apgūstot daudzus no pašiem grūtākajiem maršrutiem Polijas augstākajos kalnos – Tatros. Pēc tam viņa iekaroja Alpus un pārbaudīja savus spēkus braucienos uz Norvēģiju un Padomju Savienību. Visbeidzot viņa sajuta, ka ir gatava Himalajiem.

Lūk, ar kādiem vārdiem cilvēki viņu raksturoja: apņēmīga, smags raksturs, perfekcioniste, drosmīga, prasīga, auksta, ambicioza, nepiekāpīga, rūpīga, savrupa, manipulatore, aprēķinātāja, godkārīga, stipra – vienmēr, vienmēr stipra.

Vanda pameta savu pirmo vīru, pēc tam arī otro. Viņai nebija bērnu. “Es negribēju atteikties no kalniem, tāpēc izvēlējos vientulību,” viņa reiz sacīja. Vandas acu priekšā viņas mīļotais, kuram vajadzēja kļūt par alpīnistes trešo vīru, paslīdēja ceļā uz Brodpīka virsotni un nokrita no 400 metru augstuma. Kad Vanda pie viņa nonāca, vīrietis bija miris. Atgriezusies Polijā, viņa apciemoja kādu draudzeni, žurnālisti, vārdā Eva, kura jautāja, vai Vanda spēšot atgriezties kalnos. Alpīniste atbildēja: “Zini, tagad man ir tāda sajūta, ka vairs nekas mani nekavē un es varēšu līdz galam īstenot savu plānu.”

Pēc kāda poļu alpīnista domām, Vandas “kļūda” bijusi pieļaut, ka kalni ir visa viņas dzīve.

Viņa pameta vīru, viņa pameta ģimeni, viņa pameta savus draugus. Viņai nebija pie kā atgriezties. Viņai nebija ne darba, ne profesijas, ne dārza vai kādu citu interešu. Viņai nebija rezerves varianta. Viņai nebija nekā. Viņa bija pilnīgi viena, un nebija neviena, kurš varētu palīdzēt ar kādu padomu.

Šis alpīnists nebija vienīgais, kuram likās, ka Vandas lielie mērķi viņu nocietinājuši. Taču iespējams, ka tādai viņai bija jākļūst, lai gūtu panākumus jomā, kurā vīrieši dominēja, bieži apšaubīja viņas talantu un tikai negribīgi ļāva piedalīties savās ekspedīcijās.

Savu plānu Vanda sauca par “Sapņu karavānu”. Viņai bija 49 gadi. Viņa vēl joprojām jutās spēcīga, taču zināja, ka daudz laika vairs nav palicis. Alpīniste bija uzkāpusi astoņās no četrpadsmit 8000 metru virsotnēm. Tagad viņa gribēja iekarot arī pārējās. Viņa taisījās paveikt to pašu, ko Mesners un Kukučka, tikai pēc sava prāta.

Vanda paziņoja, ka atlikušajās sešās virsotnēs uzkāps mazliet vairāk nekā gada laikā. “Neviena sieviete vēl nav mēģinājusi neko tādu paveikt,” viņa rakstīja savā preses relīzē. “Es būšu pirmā.” Virsotnes, kuras Vanda plānoja iekarot, bija Dhaulāgiri (8167 m), Manaslu (8163 m), Makalu (8485 m), Loce (8516 m), Brodpīks (8051 m) un Kančendžanga (8586 m).

Kančendžanga viņas sarakstā bija nākamā.

Vandai Kančendžangas virsotne simbolizēja viņas personīgā sapņa augstāko punktu; tibetiešiem, kuri dzīvo Himalaju ēnā, šie kalni ir vieta, kur norisinās gluži cita veida meklējumi: cilvēki tajos mērojas spēkiem nevis ar neaizsniedzamiem augstumiem, bet gan ar mistiskām dzīlēm. Vietējie njingmas budisma skolas praktizētāji apgalvo, ka kalnu nogāzēs izbārstītas neaizsniedzamas un neiedomājami skaistas slēptās ielejas– bejulas. Šīs vietas, ko Himalajos atstājis Padmasambhava, dižais jogs, kurš atveda budismu uz Tibetu, sargā sniega vētras, migla, leopardi un maģiski zīmogi.

Pēc 1949. gada, kad Tibetā ienāca komunistiskās Ķīnas karaspēks, un it sevišķi pēc 1956. gada, kad ķīniešu armija brutāli apspieda sacelšanos Khamas provincē, izlaupot klosterus un apcietinot mūkus, slepeni sapulcējās grupa reliģisku līderu – augstākie lamas un dārgumu meklētāji, tā saucamie tertoni. Viņu mērķis bija uzzināt, kurš atradīs patvērumu, kurā varētu paslēpties šajos laikos, kas arvien vairāk sāka atgādināt visīstāko pasaules galu. Pēc virknes īpašu rituālu viņiem parādījās vīzija. Tā vēstīja par piecām īpašībām, kas ļaus pazīt cilvēku, kuram lemts atvērt slēpto ieleju.

Viņam vajadzēja būt no vietas, ko sauc par Khamu, no Tibetas austrumiem. Piedevām viņam vajadzēja būt garam, ar gariem, bizēs sapītiem matiem un acīm kā tīģerim – un mjonpam, vājprātīgajam. Pēc dažiem mēnešiem viens no pravietojuma brīdī klāt bijušajiem lamām, bēgot no ķīniešu okupācijas, nonāca Ziemeļindijas kalnos. Viņš strādāja ceļu būves akmeņlaužu brigādē un kādu dienu uzzināja, ka turpat virs viņu nometnes klinšu alā dzīvojot kāds varens lama. Viņš devās noskaidrot, vai tā ir taisnība. Sastaptais cilvēks bija garš, ar gariem, bizēs sapītiem matiem un nāca no Khamas. Visi teica, ka viņš esot traks un acis viņam spīdot kā tīģerim. Tas bija Tulšuks Lingpa.

Tulšuks ar dažiem skolniekiem devās uz Kančendžangas pakājes klajumiem. Tas bija sava veida garīgs izlūkgājiens ar mērķi atrast piemērotu vietu slēptās ielejas atvēršanai un noskaidrot, kādus šķēršļus viņu ceļā varētu likt vietējās dievības.

Tikmēr mazajā kalnu valstiņā izplatījās runas par lamu, kurš, ja var ticēt pravietojumiem, spēj atvērt eju uz slēpto ieleju, un ģimenes visā Sikimas karalistē sāka gādāt pārtikas krājumus, lai dotos ceļojumā uz Kančendžangu. Tāda rosība satrauca karali un viņa ministrus. Karalis raizējās par saviem pavalstniekiem. Iespējams, viņš arī baidījās, ka gadījumā, ja ieleju tiešām izdotos atvērt, viņš drīz vien kļūtu par karali bez karaļvalsts. Karalis nosūtīja pie Tulšuka savu cilvēku. Tas lamam paskaidroja, ka viņam vajadzēs ierasties galvaspilsētā un paveikt kādu brīnumu, lai pierādītu, ka nav šarlatāns.

Tulšuks atbildēja, ka to viņš, protams, izdarīšot. Tikai tas nenotikšot karaļa pilī, bet gan turpat, starp sekotājiem. Tas būšot pulksten 8 no rīta, bet datumu lama precizēšot vēlāk. Plānotā brīnuma dienā jau krietni pirms rītausmas savācās liels vērotāju pūlis. Tulšuks ierādīja karaļa pārstāvim un viņa svītai goda vietas pašā priekšā. Un tad jau bija laiks sākt.

Amerikāņu rakstnieks Tomass Šors apraksta, kas notika tālāk:

Neviens nezināja, kā izpaudīsies realitātes pārraušana un kāds brīnums ir gaidāms, tāpēc daži nenolaida acis no Tulšuka Lingpas, bet citi vēroja debesis, meklējot tajās kādu zīmi. Vēl citi bija pavērsuši skatienu uz Kančendžangas pusi, jo tieši tur taču bija jāatrodas slepenajai, slēptajai zemei. Kāds vīrs man teica, ka skatījies lejup pa nogāzi, uz Tašidingas klosteri, jo tā esot pati svētākā apkārtnes vieta.

Kad Tulšuks Lingpa bija beidzis runāt svēto tekstu, visi redzēja, ka viņš stāv visai dramatiskā pozā– pacēlis labo kāju virs kreisās. Un tur – vietā, kur neviens negaidīja ieraudzīt solīto brīnumu, – akmenī bija palicis viņa pēdas nospiedums. Pūlis noelsās. Karaļa pārstāvis bija pārsteigts. Jautājums bija nokārtots.

Pēc divām stundām jāšus ieradās kāds policists – īstais karaļa sūtnis, kurš visu bija palaidis garām. Izrādījās, ka nokārtots nav pilnīgi nekas.

Tibetas budisms ir plašs, miglā tīts domāšanas kontinents, un cilvēkiem no malas saskatāmas tikai viegli iezīmētas aprises. Tas būvēts uz sanskrita klasisko darbu pamatiem, pleties plašumā gadsimtiem ilgas interpretācijas un ekseģēzes gaitā, pilnveidots nebeidzamās teoloģiskās diskusijās, papildināts ar neskaitāmām atklāsmēm, gan privātām, gan publiskām, un ir pārpilns ar izsmalcinātām filozofiskām kategorijām un ontoloģiskām spekulācijām. No visas šīs milzīgās domu būves Rietumu kultūras pamatplūsmā iekļuvušas tikai divas lietas – lūgšanu karodziņi un apzinātības meditācija. Pārējais palicis skatienam apslēpts kā Kančendžangas virsotne.

Ilgu depresijas gadu smacēts un atrauts no jebkādām paša kultūras reliģiskajām tradīcijām (ja neskaita marksismu-ļeņinismu, kas manā ģimenē bijis tuvākais īstai ticībai), es esmu mēģinājis aizrakties līdz kaut kādai sapratnei par Tibetas budisma pamatiem. Tomēr atkal un atkal nācies atzīt savu neveiksmi, bezcerīgi apjūkot neaptveramo doktrīnas plašumu priekšā un klūpot pār man neizprotamajām atšķirībām starp dažādajiem ceļiem uz budas stāvokli un atšķirīgajām realitātes un nerealitātes formām. Neraugoties uz to, ik pa laikam kāda rindkopa ar negaidītu atpazīstamības dūrienu liek man pēkšņi sastingt. Teiksim, šī, no Rolfa Šteina darba “Tibetas civilizācija”:

Atjautīgs risinājums bija postulēt divu veidu patiesību. Viena ir “patiešām patiesa”, un no šī viedokļa “lietas” – fenomenu pasaule – neeksistē. [Šī patiesība] atbilst Absolūtam, kas ir nedefinējams un ārpus sapratnes robežām: “svēto klusēšana”. Otra patiesība ir “relatīvi patiesa”, tā ir nosacītā patiesība, relatīvā redzamo lietu realitāte. No šī viedokļa “lietas” eksistē. Citiem vārdiem, tam, no kā sastāv mūsu pasaule, nepiemīt iekšēja realitāte; tas ir iluzors, taču pati ilūzija eksistē un ir pilnīgi reāla– vismaz tik ilgi, kamēr cilvēks nav sasniedzis “Absolūtu”. Mūsu pasaule eksistē, tāpat kā eksistē halucinācija.

Šteins tālāk paskaidro, ka Tibetas budistu izpratnē tas, ko mēs saucam par realitāti, ir garīgs fenomens– ilūzija. Bet šī ilūzija tik un tā spēj nodarīt ļaunumu. Tā aizēno un aizsedz lietu patieso stāvokli, pārvēršot dzīvi par nomoda sapni. Man tas izklausās sevišķi pazīstami. Katrs, kurš jebkad cietis no depresijas vai prāta aptumsuma, zina, ka garīgiem fenomeniem piemīt pašiem sava realitāte – tie var aprakt tevi kā visīstākā kalnu lavīna.

Visas Himalaju ekspedīcijas ir smagas. Taču poļi lika pamatus tādam kāpšanas stilam, kas pat vislielākajai tradicionālā alpīnista piepūlei liek izskatīties ikdienišķai. Ja kalnā veda kāds labi izmēģināts maršruts, viņi devās pa citu. Ja klints skaldne šķita neiekarojama, viņi kāpa tieši pa to. Nemēģinot iekarot kalnus ar lielas komandas un daudzu apmetņu palīdzību, viņi steidzās sasniegt virsotnes straujos Alpu stila triecienos. Visi citi kalnos kāpa vasarā, bet poļi mācījās to darīt ziemā. Himalajos tas nozīmē ienirt tieši ledainā gaisa straumē, kur temperatūra nokrīt zem –40 grādiem pēc Celsija un vēji sasniedz ātrumu 270 km/h; tas nozīmē izturēt aukstumu, kas iznīcina jebkādas enerģijas rezerves, un sniegu, kas neļauj saskatīt pilnīgi neko.

Kurtika šādu kalnos kāpšanas stilu sauca par “ciešanu mākslu”. Daļēji tas bija sava laika un apstākļu auglis. Poļi Himalajos ieradās vēlu. Dzelzs priekškara uzspiestie pārvietošanās ierobežojumi 50. un 60. gados lika vairumam alpīnistu turēties tuvāk pie mājām. Kad tie tika atcelti, visas lielās virsotnes jau bija iekarojuši vācieši, franči un briti. Poļi ar savu daudz sliktāko ekipējumu un niecīgo budžetu bija spiesti meklēt paši savus ceļus. Daļēji viņiem tas izdevās, izvēloties ekstrēmu grūtības pakāpi un īpašu stilu. Bet zināms sakars tam bija arī ar to, ko viņi uz kalniem paņēma līdzi no mājām.

Kāds amerikāņu autors uzskatīja, ka poļu alpīnisma stils esot sinonīms “izsmalcinātām” ciešanām, ko kāpēji paciešot, lai sasniegtu kaut kādu “kalnu transcendences” stāvokli. Citi tā saknes saskatījuši poļu mesiānisma tradīcijās, nacionālistiskajā mocekļu kultā, gadsimtiem ilgajās neatkarības cīņās un grūtajā bērnībā. Paši alpīnisti meklējuši iedvesmu visdažādākajās vietās, tāpat arī izkopuši katrs savu neatkārtojamo stilu. Kurtika, kalnu estēts, kurš allaž meklēja ideālo kāpiena trajektoriju, iedvesmu smēlās dzenbudismā un samuraju kodeksā bušido, kā arī Kristus cilvēciskajās ciešanās. Kukučkam, kuram nebija tik teicamas tehnikas, toties piemita apņēmība un izturība, ko apbrīnoja pat Reinholds Mesners, tā nāca no dziļās katoļticības akas.

Bērnadeta Makdonalda, autoritatīvākās poļu alpīnisma zelta laikmeta vēstures grāmatas “Brīvības kāpēji” autore, apraksta postošo efektu, kāds šādam ekstrēmam kalnos kāpšanas veidam varēja būt pat tad, kad tas arī nenoveda pie alpīnista nāves:

Lai izdzīvotu tik stiprā salā, ar niecīgiem pārtikas un ūdens krājumiem un tik tikko pārvarētu baiļu stāvoklī, atdodot kāpšanai visus savus fiziskos spēkus, nepieciešama nežēlīga bezkaislība. Himalaju alpīnismā tā tiek uzskatīta par būtisku īpašību. To ar apbrīnu dēvē par dzelzs raksturu. Iekšējais spēks tiešām ir apbrīnojama īpašība, taču kā tas izskatās no ārpuses? Bieži vien – pēc savtīgas neiejūtības. Vieglāk koncentrēties pašam uz savu cīņu ar spēku izsīkumu un bailēm nekā just līdzi mazāk spējīgam kāpšanas partnerim. Zināms iekšējs kurlums un neredzīgums un pat sirds nocietināšanās ir skumji, taču bieži sastopami blakusprodukti cīņai par izdzīvošanu kalnos.

Sākoties 1992. gada ekspedīcijai uz Kančendžangu, pārējie iesauca viņu par vecmāmiņu – abuela. Ekspedīcijā bija seši cilvēki – četri meksikāņi, jauns poļu alpīnists un Vanda. Viņa bija gausākā no grupas dalībniekiem. Vandai bija elpošanas ceļu infekcija, viņai nekādi neizdevās aklimatizēties. Kāpiena laikā viņai sākās kāju, roku un elpvada tūska. Neviens no vadošajiem poļu alpīnistiem nebija piekritis viņai pievienoties: viņi nevēlējās kāpt Vandas ēnā. Gandrīz 40 no viņas draugiem jau bija miruši. Ar lielāko daļu no vēl dzīvajiem viņa bija sanīdusies. Pirms ceļojuma Vanda savā paziņojumā par “Sapņu karavānu” rakstīja, ka viņu neuztrauc doma par nāvi kalnos.

Tā man būtu viegla nāve. Pēc visa, ko esmu pieredzējusi, man tā ir labi pazīstama. Un vairums manu draugu jau ir tur, kalnos, un gaida mani.

Kāpjot alpīnistiem šķita, ka Kančendžanga mēģina viņus padzīt. Laikapstākļi bija briesmīgi. Divi kāpēji smagi apsaldējās, un viņus nācās nogādāt lejā ar helikopteru. Divi citi saslima, apēduši pārāk daudz konservētu mango. Tā nu spējīgi turpināt ceļu izrādījās tikai Vanda un Karloss Karsolio, meksikāņu grupas vadītājs. No bāzes nometnes viņi nonāca līdz 2.nometnei, pēc tam sasniedza arī 3.nometni, kur sniegs bija dziļāks un alpīnisti bija spiesti virzīties uz priekšu lēnāk. 4.nometne jau bija vienkārši bedre ledū. 12. maijā Karloss un Vanda pamodās savā alā pulksten 3.30 no rīta un sāka gatavoties kāpienam.

Viņi bija vienojušies, ka centīsies sasniegt virsotni zibenīgā ātrumā. Karloss sasniedza galamērķi piecos pēcpusdienā. Vanda bija atpalikusi. Pēc trim stundām, jau atpakaļceļā, meksikāņu kāpējs viņu atkal satika – sarāvušos kamolā bedrē, ko pati bija izrakusi sniegā, lai mazliet sasildītos. Viņi bija 8000metru augstumā, tikai 250metrus no virsotnes, krietni tālu tā sauktajā nāves zonā – augstumā, kur ir tik auksti un tik maz skābekļa, ka alpīnisti ļoti bieži cieš no galvassāpēm, nelabuma un halucinācijām; nopietnas ir arī apsaldēšanās un smadzeņu tūskas briesmas.

Karloss lūdzās, lai Vanda kopā ar viņu atgriežas 4.nometnē. Viņa atteicās. Viņa bija nolēmusi pavadīt nakti turpat un nākamajā dienā mēģināt sasniegt virsotni. Vandai nebija ne telts, ne guļammaisa, ne pārtikas vai pat plītiņas, uz kuras izkausēt sniegu dzeramajam ūdenim. Viņa lika Karlosam sīki izstāstīt par tikko paveikto kāpienu. Vēl viņa lūdza, lai Karloss atdod viņai savas bikses. Karloss atteicās un turpināja ceļu lejup no kalna.

Tā bija pēdējā reize, kad Vandu kāds redzēja dzīvu.

Bija 1963. gada pavasaris. Augstajos kalnos kusa sniegs. Tulšuks kopā ar saviem tuvākajiem sekotājiem bija apmeties kādā mazā kalna pakājes pilsētiņā. Katru dienu te ieradās arvien jauni svētceļnieki – cerībā, ka izdosies nokļūt slēptajā ielejā. Likās, ka pienācis īstais brīdis to mēģināt. Taču vispirms Tulšukam bija vajadzīga zīme.

Viņš lika Ješei, vienai no savām khandro, dārgumu meklētāju garīgajām pavadonēm, meklēt zīmi spoguļu zīlēšanas rituālā. Ješe spogulī ieraudzīja trīs būtnes. Viena bija pilnīgi balta, divas pārējās – viscaur sarkanas. Tulšuks sacīja, ka tā esot laba zīme. Tās esot kalna sargātājas dievības, kas iznākušas viņus sagaidīt. Viņš teica saviem sekotājiem: “Pienācis laiks. Pienācis laiks. Pienācis laiks.” Tagad vajadzēja kāpt augstāk kalnā, lai atrastu ieeju bejulā. Tulšuks izvēlējās 20 skolniekus, kuri drīkstēja iet viņam līdzi. Sekojot Tulšukam, šie cilvēki pamestu visu, kas viņiem bija, – naudu, īpašumu, ģimeni, visu šo eksistences līmeni. Viņiem vajadzēja būt gataviem no tā visa atteikties, un tas bija jādara ar visdziļāko pārliecību. Citādi veiksme nebūtu iespējama.

Grupa uzkāpa līdz līmenim, kur koki vairs neaug, nonākot ledainā, akmeņainā klajumā, tieši zem kalna virsotnes ledājiem. Šo vietu Tulšuks bija redzējis vīzijā jau pirms daudziem gadiem. Viņš zināja, kā jāizskatās ieejai un kādas zīmes uz to norādīs, bet nezināja, kur tieši tā atrodas. Taču ieejas meklējumos svarīgi bija ne tikai kur, bet arī kad. Lai nokļūtu slēptajā ielejā, nepietiek atrast īsto vietu; vajag arī ierasties īstajā brīdī. Vīzijā, ko Tulšuks savulaik bija redzējis sapnī, tas tika pateikts ļoti skaidri, norādot arī, kādas sekas būs kļūdai: “Kad pasaulē vairs nebūs palicis laimes, atvērsies askētu ielejas durvis. Ja atnācējs vilcināsies, notiks dažādas šausmīgas lietas: ielejas, lielas un mazas, tricinās sarkans uguns vējš, un sāks plosīties indīgas krusas vētras.”

Viņi meklēja trīs nedēļas. Laikapstākļi bija briesmīgi; sniegputeņi mijās ar necaurredzamu miglu. Bija dienas, kad kāpēji nevarēja pat iznākt no alas, kurā bija apmetušies. Beidzot divdesmitajā dienā laiks mainījās. Kalna nogāzes pielija ar žilbinošu saules gaismu. Tulšuks kopā ar skolnieku, vārdā Vangjals, devās izlūkos augšup pa nogāzi. Viņi uzkāpa līdz pat vietai, kur sākās ledus. Piepeši no ledāja ar apdullinošu troksni atlūza krietnas mājas izmēra gabals. Tas slīdēja uz viņu pusi, pa ceļam mētājot uz visām pusēm laukakmeņus. Skolnieku pārņēma šausmas; viņš bija pārliecināts, ka tūlīt mirs. Tulšuks saglabāja nesatricināmu mieru. Viņš izvilka no aitādas mēteļa dunci, ko bērnībā bija paņēmis no kādas vīzijas. Lama turēja to sev priekšā izstieptā rokā– kā paukotājs savu rapieri. Mirkli, pirms ledus bluķis nonāca līdz vietai, kur viņi stāvēja, tas pāršķēlās uz pusēm un aizripoja garām– pa labi un pa kreisi. Viņi turpināja kāpt kalnā.

Skābekļa bads savienojumā ar milzīgo fizisko piepūli, ko prasa augstākās klases alpīnisms, varētu būt cēlonis, kāpēc halucinācijas Himalajos ir tik parasta lieta. Cilvēki stāsta, ka redzējuši dīvainas gaismas un dzirdējuši svilpienus, kam nav no kurienes skanēt. Reinholds Mesners ir pārliecināts, ka redzējis kalnos vismaz divu veidu sniega cilvēkus– tumšu, ar tumši rudu, gandrīz melnu kažoku, un gaišu, ar garu baltu apmatojumu. Franks Smaits, alpīnists, kurš 30. gados vairākas reizes mēģināja uzkāpt Everestā, rakstīja par savādiem planējošiem objektiem, tajā skaitā– vienu ar spārniem un vienu ar knābim līdzīgu izaugumu, kas atgādinājis tējkannas snīpi. Viņu apmeklējusi arī kāda rēgam līdzīga parādība; Smaits gribējis tai piedāvāt gabaliņu piparmētru cepuma, taču, kad viņš pagriezies, rēgainā būtne jau bijusi prom. Šādu neredzamu pavadoņu ierašanās laikam gan ir visbiežāk sastopamais Himalaju vīziju veids. Parasti šīs būtnes ir labvēlīgi noskaņotas. Reizēm tomēr tā nav. Pēc kāpiena Mirdzošajā sienā Vojceha Kurtikas partneris Roberts Šauers stāstīja, kā sajutis kāda spokaina trešā alpīnista klātbūtni – šis iedomātais partneris esot mēģinājis nogrūst viņus no klints.

Vandas pēdējais ceļabiedrs Karloss Karsolio arī stāstīja par kalnos pieredzētām pārdabiskām parādībām. Reiz 1993. gadā, naktī vienatnē kāpjot K2, Karsolio licies, ka viņš dzird, kā ledāja grambas par viņu strīdas. Dažas viņu mudinājušas turpināt ceļu. Citas gribējušas, lai viņš mirst. Pēc kāda laika Karloss sajutis kāda rēga klātbūtni; tas bijis alpīnists, kurš gājis bojā iepriekšējā ekspedīcijā, kāpjot Makalu, un šī neredzamā būtne palīdzējusi viņam atgriezties teltī.

Karsolio augstu vērtēja šādus piedzīvojumus. Meksikāņu alpīnists bija pārliecināts: šīs ilūzijas ir pierādījums, ka viņā atveras kanāls uz citu pasauli. “Es gaidīju šādus brīžus,” viņš sacīja. “Tā bija sava veida atkarība no spirituāliem pārdzīvojumiem.” Vanda bija noskaņota skeptiskāk. Kādā intervijā viņa izteicās, ka esot par “empīrismu, loģiku un vispār– saprātu”.

Vandas māte domāja citādi. Viņa ticēja, ka meita nonākusi mistiskajā alā, kas, pēc dažu domām, atrodoties kalna pakājē, un Vanda tikai gaidot īsto brīdi, lai atgrieztos. Vandu vienmēr esot interesējušas Austrumu filozofijas un reliģijas. “Viņu fascinēja tibetiešu klosteri. Mieru viņa sajuta tikai kalnos. Viņa tagad aizgājusi vēl augstāk– kosmosā.”

Kad ledāja gabals bija aiztraucies garām, Tulšuks un Vangjals turpināja kāpt uz augšu. Viņi nonāca ledāju ieskautā vietā, kur viss bija zaļš, debesīs krāsojās varavīksnes un gaisā jautās safrāna aromāts. Viņi dzirdēja gjalinga, klarnetei līdzīgā tibetiešu rituālu instrumenta, skaņas. “Tie ir bejulas sargi,” sacīja Tulšuks. Vangjals saprata, ka viņi stāv pie ielejas vārtiem. Vēl desmit soļu, un viņi būs klāt. Taču Tulšukam un Vangjalam vajadzēja doties atpakaļ. Būtu savtīgi palikt ielejā vieniem un pamest pārējos turpat lejā.

Nākamajā dienā Tulšuks izvēlējās 12 skolniekus un devās uz kalnu pāreju. Viņi ieturēja savu pēdējo maltīti, no ielejas līdzi paņemto pārtikas krājumu paliekas, un sāka brist tālāk pa kupenām, kas sniedzās līdz jostasvietai. Tulšuks rokā nesa svēto rakstu lapas un skaļi skandēja īpaši izvēlētas svētās zilbes. Pēkšņi pasaule pazuda baltā virpulī. Pagāja brītiņš, iekams kāpēji saprata, ka tā ir lavīna. Tā viņus noslaucīja no kalna nogāzes un apraka zem sniega kārtas. Tulšuks pazuda. Tikai viņa līdzi atnesto svēto rakstu lapas norādīja uz vietu, kur lama aprakts,– tās bija sakritušas virs sniega, visas vienā kaudzītē.

Neilgi pēc pirmās uzkāpšanas Everestā un divus gadus, pirms Andžejs Zavada šķērsoja Tatrus, iezīmējot jaunas ēras sākumu poļu alpīnismā, 1957. gadā Vislava Šimborska publicēja dzejoli “Piezīmes no neeksistējošas Himalaju ekspedīcijas”. Tas sākas ar aprakstu– stāstījumu par to, kā šie autores nekad neredzētie kalni

traucas pretim Mēnesim.

To skrējiena sākuma mirklis rakstīts

debesīs, pārplēstās un pēkšņās”¹.

Šajā brīdī Šimborska visai strauji pārslēdzas uz citu reģistru. Dzejniece sāk sarunu ar sniega cilvēku. Viņa tam pastāsta par “trešdienu, maizi, alfabētiem” un visu pārējo, kas norisinās pasaulē tur, lejā. Viņa mēģina apelēt pie jetija saprāta, pierunāt to atteikties no izvēlētā ceļa, atgriezties (vai ļaut viņai atgriezties?) Šekspīra, pasjansa un vijoļu zemē. Taču sniega cilvēks neklausās – vai arī tā tur nemaz nav. Dzejolis beidzas ar to, ka dzejniece ir iesprostota lavīnas četrās sienās, dauzot kājas pret mūžīgo sniegu, lai sasildītos.

Šimborska šo dzejoli iekļāva savā debijas krājumā. Gandrīz 40 gadus vēlāk viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Un šajā laikā dzejniece tā arī ne reizi nav izteikusies, kā viņas darbs būtu saprotams. Daži domā, ka jetijs ir Staļins vai staļinisms. Vēsturiski tas liekas iespējams, taču dzejoļa kontekstā ir neloģiski. Dzejolī sniega cilvēks ir būtne, kas atradusi patvērumu kalnos, atstājot ikdienas dzīvi pagātnē.

Tieši tā kalnus uztver vairums cilvēku – kā bēgšanu. Bet uz kurieni? Tur augšā nav nekā, ja neskaita nāvi, – tāds ir skeptiķa viedoklis. Bet varbūt tur ir nāve un vēl kas cits – tā saka cilvēki, kas tic pārdabiskajam. Franks Smaits, britu alpīnists, kuram vēlāk Everestā parādījās divas pulsējošas sikspārņveidīgas būtnes, 30. gados, mēģinot iekarot Kančendžangu, bija liecinieks gan vienai, gan otrai attieksmei. Viņš vēlāk rakstīja:

Nav grūti saprast Kančendžangas apkaimē dzīvojošo cilvēku māņticību. Viņu bailēs un iedomās izpaužas primitīvais instinkts, kas Kančendžangā saskata kaut ko cilvēka prātam neaptveramu– neatkarīgu pasauli, kas līdzīga gan debesīm, gan ellei; kaut ko godājamu, bijājamu un pielūdzamu.

Viens no pēdējiem dzīvajiem Tulšuka Lingpas skolniekiem sarunā ar Tomasu Šoru 2006. gadā paskaidroja, kas cilvēki mēdz pārprast slēpto ieleju būtību. Tās nav paradīze, kā mēs to reizēm iztēlojamies,– vietas, kur, runājot kāda viņa sekotāja vārdiem, cilvēks var “vienkārši atslābināties un izbaudīt mirkli, jo par visām viņa vajadzībām ir padomāts”. Bejulu būtība ir tāda, ka, izbeidzot jebkādas pasaulīgās ciešanas, tās atbrīvo tur nokļuvušo cilvēku, ļaujot bez traucēkļiem nodoties meditācijai. Un tai ir tikai viens mērķis– izkopt cilvēkā līdzcietību.

Visa pasaule ir sazvērējusies, lai spēcinātu ego un tā dziņu vērtēt sevi augstāk par visu. Cik reti gadās sastapt cilvēku, kurš ir tik augstu attīstīts, ka pirmkārt domā par citiem!

Es šaubos, vai mēs ar tēvu jebkad dosimies savā sapņu ceļojumā pa Karakoruma šoseju. Viņš jau ir vecs, un viņam kājās ir trombi, turklāt ģimenes strīdu dēļ mēs jau vairākus gadus vispār nesarunājamies. No otras puses – varbūt mums nemaz nekur nav jākāpj? Termas tradīcija, pie kuras piederēja Tulšuks, tic, ka garīgie dārgumi ir izkaisīti pilnīgi visur. Daži paslēpti akmenī, citi – zemē, citi – koksnes šķiedrās. Daži ir debesīs, un daži – kalnos. Tur tos pirms daudziem gadsimtiem izkaisīja dižais Padmasambhava – kā žogu, kas norobežo no tumsas laikmeta, kurš nāk arvien tuvāk.

Taču njingmas skola māca, ka dārgumi ir tikai metafora. Īstais dārgums vienmēr ir viens un tas pats: zināšanas.

© The Point, 2017. gada vasarā

^{Tulkojusi Sabīne Ozola}