Tāds pats ābols kā jūs vai es

Kādu jūnija pēcpusdienu biju aizklīdusi līdz kalnu pļavai, kas pletās virs meža galotnēm pašos ASV ziemeļrietumos. Es ieturēju skopas pusdienas un nolikos pasnaust, sabāzusi rokas kabatās un pārvilkusi pār acīm cepuri. Kad pamodos, saule vēl arvien bija augstu, apkārt sanēja bites un pļavas miegainums joprojām turēja mani savā varā – un tā es atvēru eseju krājumu, ko krietnāko tiesu nedēļas biju nēsājusi sevi līdzi, un uzšķīru Henrija Deivida Toro “Mežābolus” (1862); tā ir viena no viņa pēdējām esejām, slavas dziesma paplašinātai metaforai.

Jau pirmais teikums skaidrāk par skaidru piesaka esejas galveno līniju – pieņēmumu, ka “ābeles vēsture ir cieši saistīta ar cilvēces vēsturi”. Ekskursu ābola vēsturē Toro sāk ar tā ciltsrakstiem klasiskajā Grieķijā un Romā (auglis, par kura iegūšanu sacentās dievi) un turpina ar pārskatu par šī “viscilvēciskotākā” augļa dabisko vēsturi. Dārza āboli, viņš saka, Amerikā ieceļoja kopā ar cilvēkiem, bet šīs zemes īstais iedzimtais ir vietējās šķirnes mežābols, ko Toro vērtē augstāk par visiem citiem. Mežābolus, viņš saka, vislabāk baudīt novembra gaisa “mērcē”; mājas sienās tie ir neizsakāmi skābi. Mežāboluīpašais asumiņš un smeķis ir garša, kas domāta nevis fermeriem un pilsētas ļaudīm, bet autsaideriem – izsūtāmajiem zēniem, tādiem garu pastaigu cienītājiem kā Toro, indiāņiem un “lauku sievai ar meža dzīvnieka acīm”. Toro vislabāk patīk, ja savvaļā aizlaistas mājas ābeles aug līdzās vietējām mežābelēm: to augļu sulai, viņaprāt, piemīt īstena Amerikas garša. Taču laikā ap 1850. gadu izskatījās, ka Amerika attīstās pavisam citā virzienā, un tā nu šī eseja ir drīzāk elēģija. Viņa piezīmes par īsto pašmāju mežābolu drīzāk smeltas atmiņā nekā balstītas nesenos novērojumos. 19. gadsimta vidū koki jau vairs nav brīva manta, tie ir jāpērk, tādēļ fermeri izvēlas nolīst mežābeļu audzes, atbrīvojot zemi lauksaimniecībai, un audzēt kultivētās ābeles piemājas dārzos, kur to augļus jau vairs nenoraus kādi apkārt klīstoši ceļinieki, rakari puikas, raganas vai “mežoņi”. Tā aiziet mežābeles; tā aiziet sabiedrība – saka Toro.

Turēdama prātā Toro lielo mīlestību uz paplašināto metaforu, es nolēmu apliecināt cieņu vecajai ābelei, kas auga pļavas malā. Esejā Toro piemin dažas senas angļu tradīcijas, kas, kā pieņemts uzskatīt, nāk no pagāniskiem rituāliem. To vidū ir Devonšīras vīriešu vidū izplatītā ieraža Ziemassvētku priekšvakarā uzsaukt ābelei tostu, paceļot kausu, kas pildīts ar sidru, kurš gatavots no tās augļiem. Turpat arī “ābeļu apaurošana”, ko Vecgada vakarā veica jauni puiši, sastājoties ap koku, korī izkliedzot maģiskus vārdus un “uzsaucot ābelei laimes”, viegli pieklaudzinot pie tās stumbra ar nūjām. Rādās, ka vecajiem angļu zemniekiem bija jaukas attiecības ar savām ābelēm; Toro piemin kādu senu angļu manuskriptu, kurā teikts: “Jo vairāk ābolu ābelē, jo zemāk tā paklanās ļaudīm.”

Man nebija kausa ar sidru, bet nospriedu, ka varētu pamēģināt vismaz ko līdzīgu vieglai ābeles apklaigāšanai. Ābele bija apaugusi ar ķērpjiem, un tikai pusei tās zaru bija lapas. Un tomēr tajos karājās cieti, zaļi augļi ērkšķogu lielumā: tātad ļaudīm vēl bija cerība.

Jaunanglijas transcendentālisms šeit atklājas savā labākajā un man tuvākajā izpausmē, ļaujot brīvu vaļu atdarināšanas ierosai. Tāpat kā transcendentālistu mīlētie vācu romantiķi, viņi meklēja radniecīgo starp ķermeni un prātu, racionālo un kaislīgo un – kā jau bija sācis darīt Gēte savos zinātniskajos apcerējumos – starp dabas un ķermeņa un dvēseles veidoliem. Plaši pazīstamajā esejā “Daba” (1836) Emersons ieminas par “neredzamo saikni starp cilvēku un augu pasauli”; Toro kādu dienasgrāmatas ierakstu 1840. gadā noslēdz ar vārdiem:

Tā nu mežā ir papilnam dažādu stājas paraugu, kas piešķir tam raksturu. Tā bezgaldaudzajās pozās es saredzu pats savu staltumu vai pazemību – vai zaglīgu ložņāšanu.

Mūsu vēnas sazarojas tāpat kā koki, mūsu asinis pulsē tāpat, kā pulsē paisums un bēgums; pieņemt dabu nozīmē pilnākā mērā kļūt par tiem, kas esam, jo mēsjau tāpat esam dabas daļa. Transcendentālisti šo skatījumu pārvērta veselā teoloģijā. Daba, saka Emersons, ir ceļš, pa kuru cilvēks nonāk pie Dieva, jo daba ir Dieva metafora. Daba ir instruments, saka Emersons, nevis atklāsme:

Pasaule ir simboliska. Vārdu šķiras ir metaforas, jo visa daba ir cilvēka dvēseles metafora.

Varbūt. Bet vai tādā gadījumā nekādas faktiskās, reālās dabas nav, jo viss ir tikai simbols Dievam un cilvēka dvēselei? Vai metaforiskā domāšana neizdzēš faktisko pasauli?

Tieši tāpēc es mīlu Toro, jo viņam atklāsme ir nevis Dievs, bet pieredzējums. Tas nozīmē, ka metafora nav vienkārši allaž neveiksmei lemts ceļš uz dievišķo, kas mīt kaut kur aiz pasaules, bet drīzāk tiešs ceļš uz pašu pasauli. Atdarināšanas dziņa nav aplinku taciņa, sētas durvis uz Dievu, bet gan sapratne, ka vairākas lietas ir patiesas vienlaicīgi: meditācija par ābolu nav ceļš pie Emersona Dieva; ābols ir ābols, un tas ir arī Dievs, kas tai pašā reizē vienkārši nozīmē – arī tu un es. Emersons ar savu reliģiskās dzīves pieredzi bieži vien izsakās tēlaini un “simboliski”, turpretī Henrijam Deividam Toro, kurš bija slikts students Hārvardā, labs zīmuļu meistars, censonis rakstnieks, dienas strādnieks, neciešams morālists, viss ir reāls, viss ir tagad un tā ir vienīgā dievība, kas ir sava vārda cienīga.

Es aizgāju mežā, jo vēlējos dzīvot bez steigas, saskarties vienīgi ar dzīves būtiskajiem faktiem un paskatīties, vai nevaru kaut ko no tās iemācīties, lai nāves stundā man nenāktos atskārst, ka nemaz neesmu dzīvojis.¹

Transcendentālistu reformēšanas degsme – viņu vilkme uz feminismu, abolicionismu, zemes reformu, viņu slieksme uz muļķīgiem, utopiskiem projektiem – nāk no filozofiskā imperatīva dzīvot krietni un dzīvot krietni satiksmē ar līdzcilvēkiem. Kā raksta Roberts Ričardsons savā Toro biogrāfijā, šis impulss biežāk aizveda viņus “iekšā pasaulē nekā projām no tās”. Doma, ka filozofija der ikvienam, jo tā sākas ar uzmanību pret paša dzīvi, ir amerikāņu transcendentālistu dižākā atziņa un piešķir šai intelektuālajai kustībai tās īpatno demokrātisko ievirzi:

... un es sapratu, ka šis arī ir varoņu laikmets, lai arī to neapzināmies, jo varonis visbiežāk ir pats vienkāršākais un necilākais no ļaudīm.²

Zīmīgi, ka arī Toro, iestājoties par personiskās pieredzes nozīmīgumu, izmantoja metaforu. Esejā “Staigāšana”, kas uzrakstīta 19. gadsimta 50. gados, viņš staigāšanu pielīdzina krietnai dzīvošanai:

Es ticu, ka Dabā pastāv ļoti smalks magnētisms, kas, ja tam neapzināti pakļaujamies, mūs aizvedīs pareizajā virzienā. Mums nav viena alga, pa kādu ceļu ejam. Viens ceļš ir pareizais, bet aiz savas nevērības un muļķības mēs bieži vien aizejam pa nepareizo. …dažkārt mums, bez šaubām, ir grūti izvēlēties virzienu, tādēļ ka tas vēl nav skaidri iezīmējies mūsu prātā.

Lūk, te arī atbilde – un transcendentālistu burvju triks: metafora ir vienlaikus gan literārs izteiksmes līdzeklis, gan arī visdziļākā patiesība. Došanās pastaigā ir līdzīga dzīvošanai un vienlaikus arī ir dzīvošana. Ja mākam abas, varam pasauli pieredzēt pareizi (“dzīvot apzināti”, kā tagad teiktu jūsu jogas skolotājs). Pavasarī vērojot atkusušās smilšu straumītes sazarojamies un tekam lejup pa gravas nogāzi, Toro piezīmēja, ka tās plūst līdzīgi asinīm cilvēka ķermenī.

Vai mūsu plauksta nav palmas lapa, ar tādām pašām daivām un dzīsliņām? Ausi var iztēloties kā ķērpi, umbilicaria, kas pielipis pie galvas, ar tās pilienam līdzīgo ļipiņu.³

Mute – ala, deguns – sastindzis piliens vai stalaktīts, zods – lielāks piliens, kas notecējis no sejas, vaigi – pieres kalna nobrukumi “sejas ielejā”: un tā “vienā nogāzē Daba uzskatāmā veidā attēlojusi principu, pēc kura tā veido savu valstību”. Palaid savu mīlestību uz metaforu brīvā vaļā, un – mēs esam šī nogāze! Mēs esam āboli – visi!

Mājupceļā man iznāca iet pa citu, mazāka izmēra zālāju, kas bija kā nosēts ar skaistākajām margrietiņām – Leucanthemum vulgare! –, kādas jebkad biju redzējusi. Margrietiņa ir parastā pīpene, kas, tāpat kā Toro un es, kaut kad senos laikos nonāca Amerikā no Eiropas un vispirms tika audzēta piemājas dārzos, bet vēlāk kļuva par invazīvu sugu un izplatījās pa visu zemi, atņemot dzīvesvietu un ūdeni vietējiem augiem. Tagad tās redz augam visās ceļmalās un zālājos no Seilemas Masačūsetsā līdz Seilemai Oregonā.

Zāle šajā pļavā bija apakšdelma garumā, un aptuveni tādā pašā garumā bija izstiepušās arī margrietiņas, kas sniedzās pretī saulei, kā dēļ to stiebri bija neparasti gari un arī resni, jo zieds taču jānotur. Tās bija ideāli piemērotas vainadziņa vīšanai. Ierosa – smalkais magnētisms, kas iedarbojas uz mūsu sirdi, virzot pa pareizo ceļu, – ierosa, kas mūsos uzplaiksnī un uzdzirkstī katru mīļu dienu! Tā nu es noliku malā visus pēcpusdienas plānus un, lieki neprātojot, apsēdos zālē.

Vainaga vīšana ir visai rada domāšanai un rakstīšanai vai jebkurai citai nodarbei, kuras mērķis ir savienot atsevišķus gabalus jēdzīgā veselumā; un, lai arī pieaugušajiem vainaga vīšana liekas kaut kas no bērnu un hipiju pasaules, es to no sirds iesaku ikvienam, kurš līkst savās četrās sienās pie rakstāmgalda, saburzītu papīra murskuļu ieskauts. Tomēr ir grūti rakstīt vai vīt vainagu, ja tu esi ābols. Te mēs atduramies pret atdarināšanas ierosas smieklīgo dīvainību: vai viņi nopietni domāja, ka metaforas ir reālas? Vai tad āboli var rakstīt? Vai metaforas, izstieptas pāri mēram, neaizsedz vairāk nekā izgaismo? Par ko īsti mēs runājam – par rakstīšanu vai āboliem, vai margrietiņām, vai ieceļotāju koloniālismu, vai filozofiju?

Toro, lai arī tāds pats ābols kā tu vai es, vairāk par visu stūrgalvīgi gribēja būt rakstnieks. Viņam krājās vesela kaudze ar dienasgrāmatām un piezīmju burtnīcām, ko tas mūža trešās desmitgades vidū sāka pārstrādāt, atlasot un papildinot labāko no uzrakstītā un lēnā garā atsijājot graudus no pelavām. Viņš iekopa “Dižgrāmatu”, kurā atlasītais materiāls jau tika noslīpēts gatavā manuskriptā iesniegšanai izdevējiem. Viņš iemācījās būt pats sev redaktors: viņa dienasgrāmatās pastāvīgi rodami pārspriedumi par to, kā jāveido teikumi, kādai jābūt esejas struktūrai, kas rakstītajam vārdam būtu jāvēsta lasītājam. Cilvēkam, kurš bija teicis, ka “cilvēka bagātību mēro ar to lietu skaitu, no kurām viņš viegli spēj atteikties”, piederēja vesels grāmatplaukts ar vārdnīcām.

Bet, ja mērķis ir tiešais pieredzējums, kāpēc par to meditēt rakstot – un, dieva dēļ, kāpēc to vēl vairāk atsvešināt, visiem spēkiem mēģinot panākt, lai uzrakstīto publicē? Kāpēc vienkārši nedzīvoties pa mežu, sarunājoties ar citiem āboliem?

Tāpēc, ka transcendentālistiem valoda bija tā, kas savieno iekšējo pieredzi ar ārējo, – tā, kas pasaules objektus un prāta objektus saauž vienā kopējā audumā. Par to meditēja Emersons valodai veltītajā esejas “Daba” nodaļā; par to savā nedaudz piezemētākajā manierē domāja Toro, mācoties rakstīt labāk. Dienasgrāmatā viņš atzīmē, ka ar diskursīvo rakstīšanu vien nepietiek:

Pavairot ārējās pasaules formas ir viegli, bet piešķirt ārēju esamību iekšējam pieredzējumam nepavisam nav viegli.

Ja valoda ir pavediens, tad metafora ir adatas dūriens, skaidrākais veids, kā iedabūt pieredzi lappusē, saglabājot tās sākotnējo, nefiltrēto smeķi un asumiņu. Metaforai, uzliktai uz papīra, bija tā pati funkcija, kas metaforiskajai domāšanai pasaulē: pieredzējums caur to tika nodots patiesīgāk, palīdzot arī lasītājam uztvert šo pieredzējumu visā tā pirmreizībā.

Salīdzinājuma [kā literāras figūras] nepretenciozā patiesība dažkārt ietver tādu jēgas skaidrību, kādu var sniegt tikai tiešs personisks pieredzējums.

Lai arī ne Toro, ne citi transcendentālisti šādos vārdos to nav pateikuši (vai pat nav par to domājuši), no viņu priekšstatiem izriet teorija par valodu kā būtisku pasaules sastāvdaļu. Šo vienkāršo patiesību zina ikviens rakstnieks: “piešķirt iekšējai pieredzei ārēju esamību” nozīmē izcelt savu prātu no smadzeņpoda un atdot to atpakaļ kā dāvanu pasaulei, no kuras tas, organisks un krunkains kā sēne vai korallis, ir nācis.

Amerikā pastāv divas margrietiņu vainagu vīšanas skolas. Pirmā no tām praktizē stiebra cauršķelšanu ar īkšķa nagu un tad caur šo šķēlumu izver nākamās puķes stiebru – tā, lai margrietiņas zieds veidotu dabisku mezglu; tad ņem nākamo puķi un nākamo, un tā līdz galam. Bet šis paņēmiens vairāk līdzinās ķirurģijai nekā vainadziņa vīšanai, un, lai arī šai metodei nevar pārmest neprecizitāti, iznākums ir šķidra, ļengana vītne. Tas nav piemērots ne manam temperamentam, ne manām lielajām, raupjajām rokām, tādēļ atstāšu to ķirurgiem un dzejniekiem un koncentrēšos uz otro metodi – pīšanu.

Visgrūtākais un piņķerīgākais allaž ir iesākt, vai tā būtu vainadziņa vīšana vai rakstīšana. Atceries, ka tu izvelc faktus un vārdus no to dabiskā biotopa un savpatās izteiksmes un iepin tos jaunās attiecībās, izveidojot no šī nedabiskā mistra kādu provokatīvu sociālo ierosinājumu vai jaunu stāstu, vai sajūtu gleznu, vai prozas gabalu, kas uzrunās cilvēku sirdis. Vai uz to vismaz tu ceri. Tad nu pirmās trīs margrietiņas jāizvēlas jo rūpīgi – galu galā, šie trīs ziedi norādīs tavu centienu virzienu un šie trīs puķu kāti noteiks tavas domas ceļu.

Mans ieteikums ir sākuma stadijā vispirms vērst uzmanību uz puķu stiebriem, jo vītnes pirmie vijumi ir visgrūtākie un tev jābūt drošam, ka ar tiem var kaut ko novīt; bet nākamais pēc svarīguma ir zieda lielums un krāšņums, jo pirmajiem trim ziediem ir jāturas cieši kopā, tie nedrīkst izjukt. Iesācējs gribēs sākt ar visprāvākajiem un košākajiem ziediem – tas ir, augstā stilā. Uz to viņus iedūšo lielo izdevēju pārmantotas gudrības ceļā ielāgotie saukļi – “Nenoroc pirmo teikumu!”, “Kur ir tavs āķis?”, “Kā lasītājs sapratīs, par ko ir šī eseja?” –, ko tie izkliedz no saviem Manhatanas birojiem un superdārgajām maģistra programmām, ar to parādot, cik daudz viņi iegūtu, savas podiņos izdiedzētās idejas pārstādot pļavas zālē uz stundu vai divām, lai kaut ko iemācītos. Īstie profesionāļi iesaka pacietību. Parūpējies par struktūru un ekspozīciju un pietaupi savu krāšņāko ziedu krietni iesāktās pīnes vidusdaļai, kur tā varētu uzmirdzēt kā diadēma.

Ja esi labi izvēlējies, ja puķu kāti būs stiegraini un lokani, pinot tie nelūzīs un nesaspiedīsies mīksti. Kad pirmās šķipsnas savītas, ir laiks pievienot pīnei jaunas puķes. Bet arī šeit jābūt modram un, to darot, nemitīgi jāuzmana pirmo trīs stiebru pinums. Gluži tāpat kā idejas nonāk līdz savam dabiskajam galam, tām metaforu veidā pārvēršoties par līdzībām un sajaucoties, līdz pats rakstītājs apmaldās savos teikumos, tā arī ar margrietiņu kātiem. Raugies, lai jaunie ziedi tiktu ievīti īsākajā šķipsnā, – tā tu pagarināsi un atdzīvināsi to sākotnējo avotu un pienesumu visai esejai.

Tas nemaz nav tik viegli kā izklausās. Dažs stiebrs neizbēgami pārlūst, kāda ziedgalviņa izslīd no savas vietas, kāda šķipsna pārāk ātri sašļūk – un vijums kļūst ļogans. Līdzīgi arī ar ievadošo metaforu rakstu darbā: lai arī tā liekas tik viegli nopilam no galvas uz papīra, pēc brīža izrādās, ka tā ved pavisam aplamā virzienā. Šeit jāizdara stilistiska izvēle. Vijot margrietiņu vainagu, to parasti iespējams saglābt, biežāk iepinot tajā jaunus stiebrus. Taču rakstot viss atkarīgs no tā, vai rakstītājs tiecas pēc analītiskas precizitātes vai arī pēc tā, lai izraisītu lasītājā klātbūtnes sajūtu. Kas lasītājam svarīgāk – valodas grodums vai balss? Vairāk ekspozīcijas vai mazāk? Var palielināt puķu skaitu, taču tas negarantēs, ka vainags būs glīts un stiprs. Bet, ja dūša un nodoms tev būs tikpat stingrs kā puķu stiebri, tu atklāsi, ka, lai arī vērotājs redz nepārtrauktu margrietiņu rindu, kādas dabiskajā izkaisīto domu pļavā nepastāv, šo brīnumu kopā tur stipra piepūles un apņēmības pīne.

Bet ko dod visa šī ņemšanās, šī sasprindzinātā uzmanība pret margrietiņām, pret savu piezīmju burtnīcu, pret nesaķemmēto, tavā redzes laukā ielidojušo “mežapīļu domu” nodošanu tālāk lasošajai publikai? Ko dod paļaušanās uz metaforu kā līdzekli, ar kuru individuālais pieredzējums tiek savārīts zaptē sabiedrības kopīgajam labumam?

Tā dod instinktīvu atspoguļošanu, simetriju, sakārtotību un, visbeidzot, tīru riņķveida plūsmu no pasaules uz acīm, uz prātu, uz vārdiem, uz papīra lapu un atpakaļ uz pasauli. Rakstnieks tur pasauli sev klāt, cik cieši vien spēj, skauj to kā mīlētājs, gaidot no tās visu, nepalaizdams garām neko, vienādā mērā izbrīnīts un satriekts. Runājot par Toro, viņš turēja pasauli ciešā apskāvienā un atdeva mums to atpakaļ bagātāku, nekā tā bija pirms tam. Viņš uzstāja, ka sabiedrībai jābūt labākai, nekā tā ir. Savā degsmē pēc nepastarpināta pieredzējuma un centienos uznest to uz papīra viņš radīja spriganu un bargi skanīgu prozu, atstājot aiz sevis dažas no labākajām lappusēm amerikāņu literatūrā. Viņš bija vīrs, kura rīcība nebija šķirta no uzskatiem, kurš piesauca Džona Brauna garu, lai tas turpina urdīt Amerikas republiku, kurš labāk devās aiz cietuma restēm (kaut vai uz vienu nakti) nekā atbalstīja karu pret Meksiku, kas tikai vairoja verdzību, kurš pēc purvā augošas puķes ziedlapiņām spēja noteikt pulksteņa laiku, kurš rakstīja esejas saviem mīļākajiem augļiem, kurš saķēra bronhītu, kas pāragri noveda viņu kapā, kādā lietainā decembra vakarā dodoties skaitīt koku celmiem gredzenus. Ja tevi vada līdzināšanās impulss, tad svarīgs ir it viss – no jaunajiem pavasara pumpuriem līdz pirmajām kara vēsmām; viss ir tavā redzes laukā un tavas esamības sfērā. Tu, ābols, pavisam parasts cilvēks pavisam parastā varoņu laikmetā, atskārt, ka jau esi dievišķs. Dievišķs kā dubļi. Dievišķs kā margrietiņu vainadziņš.

Rakstīšanā neko neizšķir veiksme, tā neatzīst nekādus trikus; cik labi tu spēj rakstīt, tik labs arī esi.

Un tā, pabeigusi darbu, es pakāru savu margrietiņu vainadziņu mežābeles zarā un devos mājup.

thepointmag.com, 2024. gada 28. jūnijā