Rupjības laikmets

Nevajag kļūt rupjam, – es saku vīrietim ļaužu pārpildītajā zālē pie pasu kontroles sektora. Tajā drūzmējas cilvēki, un viņa pienākums ir nosūtīt katru uz pareizās rindas galu. Es jau labu laiku vēroju, kā viņš uz visiem kliedz. Es vēroju neirotisko neatlaidību, ar kādu viņš izraugās burzmā atsevišķus cilvēkus un viņiem piesienas. – Nevajag kļūt rupjam, – es saku.

Viņš strauji pagriež galvu uz manu pusi.

– Nē, jūs esat rupja, – viņš atcērt. – Jūs pati esat rupja.

Tā ir lidosta, tranzīta punkts. Te nonāk visdažādākie cilvēki – dažādu vecumu, rasu un tautību cilvēki atšķirīgās dzīves situācijās. Šajā muitas un pasu kontroles zālē pārstāvēti tik daudzi un dažādi dzīvesveidi, ka liekas – te neizdotos vienoties par kādu kopīgu variantu. Vai tas nozīmē, ka tam, kas šeit notiek, patiesībā nav nekādas nozīmes?

– Nē, neesmu, – es atbildu.

– Esat gan, – viņš saka. – Jūs esat rupja.

Vīrietis ir ģērbies uniformā, tiesa gan – ne sevišķi iespaidīgā; tas ir balts sintētiska auduma krekls ar īsām piedurknēm, melnas sintētiska auduma bikses un lēta kaklasaite ar lidostas logo. Viņa ietērps neatšķiras no tā, kas varētu būt mugurā autobusa vadītājam vai automašīnu nomas darbiniekam – cilvēkam, kuram nav piešķirta nekāda būtiska vara, bet kurš spiests būt pastāvīgā kontaktā ar plašāku sabiedrību, cilvēkam, kuram personība vienlaikus nozīmē visu un nenozīmē neko. Viņš ir dusmīgs. Viņa seja ir pietvīkusi un tās izteiksme – nepatīkama. Viņš skatās uz mani ar pretīgumu – mani, 48 gadus vecu sievieti, kura ceļo viena, sievieti, kuras ārienē neapšaubāmi saskatāmas zināmas viņas privileģētās dzīves pazīmes. Pēc viņa domām, pieklājības normas esmu pārkāpusi es, nevis viņš. Pēc viņa domām, bija rupji pārmest viņam rupjību.

Sabiedriskās normas bijušas un paliek nerakstītas, un mani vienmēr interesējis, kādā mērā šis fakts apgrūtina centienus noskaidrot patiesību. Patiesība ārēji bieži atgādina draudus sabiedriskajām uzvedības normām; šajā ziņā tā ir līdzīga rupjībai. Kad cilvēki par kaut ko pasaka taisnību, viņi var sajust atvieglojumu, ko sagādā atbrīvošanās no izlikšanās, un šī sajūta, iespējams, ir līdzīga tai, ko sniedz rupjības pateikšana. No tā varētu secināt, ka patiesību var noturēt par rupjību vai rupjību – par patiesību. Var gadīties, ka, vienīgi aplūkojot vienas un otras sekas, iespējams noteikt, kura tad īsti bija kura.

Rinda virzās uz priekšu. Es nonāku pie pasu kontroles, izeju caur to, un vīrietis paliek man aiz muguras.

Vēlāk, stāstot par šo incidentu, es sastopos ar zināmām grūtībām. Teiksim, es pieķeru sevi izceļam vīrieša neglīto ārieni, lai pierādītu, cik nepatīkama ir viņa personība. Es meklēju atmiņā konkrētu piemēru, kad šis cilvēks ar savu uzvedību kādu nokaitināja vai aizvainoja, taču varu pierādīt vienīgi to, ka viņš aizskāra mani. Citudien pasu kontroles zālē droši vien sastopams visnotaļ pieklājīgs darbinieks, kurš regulē pūli, palīdzot veciem cilvēkiem, atvainojoties par drūzmu un izpalīdzīgi skaidrojot procedūru cilvēkiem ar vājām angļu valodas zināšanām, – kāds, kurš dotu labu vielu stāstam par to, kā visu cerību pamatā ir vienīgi individualitāte.

Atstāstot šo notikumu, es mēģinu pamatot savas bažas, ka pret cilvēkiem, kuri mēģina iebraukt manā zemē, Lielbritānijā, vēršas ar diskriminācijas un iebiedēšanas taktiku. Daudzi šādas bažas neizjūt. Viņu izpratnē mans stāsts pierāda tikai vienu – proti, ka man reiz lidostā gadījies sastapt nepieklājīgu cilvēku. Iespējams, ka es, pati to negribot, lieku viņiem pat sajust žēlumu pret šo vīrieti. Man, notikuma atstāstītājai, būtu jāpierāda, ka es pati šādos apstākļos būtu izturējusies labāk. Konkrētajā situācijā es tikai izteicu viņam pārmetumu. Es viņu vēl vairāk nokaitināju; pilnīgi iespējams, ka viņš pēc tam izgāza dusmas uz nākamo rindā stāvētāju. Un piedevām vēl es pati atzīstu, ka viņš man pārmeta tieši to pašu pārkāpumu – rupjību. Jebkurš mana atstāsta klausītājs šajā brīdī pārstās domāt par rupjību kā morālu problēmu un pievērsīsies manai personībai. Es esmu iedragājusi pati savu kā stāstnieces autoritāti. Varbūt vainīga biju es pati? Iekļaujot atstāstā šo detaļu – kaut arī tā tiešām ir patiesa –, es piedāvāju šim cilvēkam tribīni, no kuras paust savu viedokli. Rakstot es parasti ļauju, lai patiesība aizstāv sevi pati. Šajā gadījumā es neesmu droša, vai tā ir spējīga par sevi parūpēties.

Visu minēto iemeslu dēļ šī notikuma atstāsts neatstāj uz klausītājiem cerēto iespaidu. Kāpēc es pie šī stāsta atkal un atkal atgriežos, ja reiz tas nevienam neko nepierāda? Atbilde ir tāda, ka es to nesaprotu. Es šo stāstu nesaprotu, un man ir sajūta, ka tas, ko es tajā nesaprotu – patiesībā arī pats fakts, ka es to nesaprotu –, ir kaut kas ļoti svarīgs.

Cita diena, cita lidosta. Šoreiz situācija ir skaidrāka: mana valsts nesen nobalsojusi par izstāšanos no Eiropas Savienības, un nekontrolēta rupjība plosās ik uz soļa. Cilvēki cits pret citu izturas ar nicinājumu, ko pat nepūlas slēpt. Cilvēki formas tērpos – lidostas darbinieki – savu viltus varu izmanto nepierasti nejaukos veidos, bet mēs, pārējie, tikmēr skatāmies cits uz citu ar aizdomām, īsti nezinot, ko gaidīt no šīs jaunās, neplānotās realitātes, un klusībā minot, pie kuras puses pieder blakusstāvētājs. Jau sākušās runas par to, ka šī situācija dzimusi no naida, bet man šķiet – ja tā ir taisnība, tad šis naids ir pašiem pret sevi.

Uniformā ģērbtā sieviete drošības kontrolē citu pēc citas krauj pelēkās plastmasas paplātes uz slīdošās lentes ar tādu blīkšķi, ka tas gribot negribot jāuztver kā prasība, lai viņai pievērš uzmanību. Sieviete katrā izdevīgā brīdī liek skaidri saprast, ka atmetusi jebkādus mēģinājumus turēt sevi grožos: viņas patiesā daba izrāvusies brīvībā – kā zvērs, kas izlauzies no krātiņa. Viņa uzklūp pēc kārtas visiem, kas stāv šajā rindā, neizlaižot nevienu pašu, vienlaikus šķietami nevēršoties ne pie viena atsevišķi; mēs vairs neesam indivīdi, mēs esam ganāmpulks, kas pacieš lopu dzinēja pātagu – galvu nodūruši, klusējot. Sieviete izskatās neveselīgi; viņas seju klāj sāpīga izskata sarkani izsitumi, bet izplūdušais baltais ķermenis teju lokās pats savā dusmu lēkmē, it kā vēlētos vienīgi izlauzties pats no saviem rāmjiem – aizbēgt pats no sevis kaut kādā pēdējā brutalitātes aktā.

Rindā man priekšā stāv melnādaina sieviete ar koptu ārieni. Viņa ceļo kopā ar bērnu, glītu meitenīti, kuras mati sapīti kārtīgās bizītēs. Viņa uz savas paplātes uzlikusi divus lielus caurspīdīgus maisiņus ar kosmētiku un krēmiem, taču tas, kā izrādās, laikam nav atļauts. Uniformā iespīlētā sieviete aptur rindu un lēni, uzsvērti paceļ gaisā abus maisiņus, stingri raugoties uz to īpašnieci.

– Ko tas nozīmē? – viņa noprasa. – Kā tas būtu jāsaprot?

Sieviete paskaidro, ka viņas ceļo divatā, tāpēc viņa domājusi, ka drīkst ņemt divus maisiņus. Viņas balss ir mierīga un pieklājīga. Meitenīte platām acīm, nemirkšķinot veras sev tieši priekšā.

– Jūs domājāt nepareizi, – paziņo sieviete uniformā. Situācija viņai nepārprotami sagādā šausminošu baudu. Ir skaidrs, ka viņa gaidījusi izdevību iecirst kādā savus nagus un nu beidzot atradusi piemērotu upuri.

– Tas nu jums neizdosies, – viņa saka, vaikstoties un purinot galvu. – No kurienes tādiem kā jūs rodas šādas idejas?

Mēs, pārējie, noskatāmies, kā viņa liek sievietei iztukšot maisiņus un izlemt, kuras no kārbiņām un pudelītēm mest projām. Tās lielākoties ir jaunas un izskatās dārgas. Citā situācijā varētu likties, ka šī aromātiskā sievišķība zobojas par to, cik neglīta ir tā, kura, rokas uz krūtīm sakrustojusi, ar ņirdzīgu izteiksmi sejā uzrauga iznīcināšanas procesu. Otras sievietes slaidie pirksti ar lakotiem nagiem viegli trīc, kad viņa mēģina tikt galā ar visām šīm kārbiņām un trauciņiem. Ik pa brīdim viņai kaut kas izkrīt no rokām; viņas galva ir noliekta, zobi košļā apakšlūpu. Uniformā ģērbtās sievietes nepārtrauktie komentāri par notiekošo ir tik nepatīkami, ka es saprotu: šis varas un vienlaicīgi bezspēcības apziņas sajaukums viņai gandrīz laupījis saprātu. Neviens neiejaucas. Es viņu neinformēju, ka nevajag būt tik rupjai. Tā vietā – kā tas ar mani pēdējā laikā gadās arvien biežāk – es prātoju, ko tādā situācijā būtu darījis Jēzus.

Mans ceļabiedrs – gleznotājs – ir pieklājīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, bet esmu ievērojusi, ka viņš nemēdz mesties cīņā, lai aizstāvētu citus. Viņam ļoti nepatīk konflikti. Kad rindā pienāk mūsu kārta, uniformā ģērbtā sieviete stingi veras uz caurspīdīgo maisiņu, ko viņš nolicis uz paplātes. Tajā saliktas viņa krāsu tūbiņas. Tās lietojot saņurcītas un notraipītas, un krāsu ir tik daudz, ka noslēdzamo maisiņu nav iespējams aiztaisīt. Sieviete sakrusto rokas.

– Kas tas tāds? – viņa noprasa.

– Tās ir krāsas, – viņš atbild.

– Jūs tās nevarat ņemt lidmašīnā, – viņa saka.

– Kāpēc ne? – viņš pieklājīgi atjautā.

– Maisiņam augšpusē jāiet ciet, – viņa atbild. – Lūk, kāpēc.

– Bet krāsas man vajadzīgas, lai gleznotu, – viņš iebilst.

– Jūs nevarat tās ņemt līdzi, – viņa atkārto.

Viņš klusējot raugās sievietei sejā – skatās tieši viņai acīs. Viņš stāv pilnīgi klusi un nekustīgi. Šis skatiens turpinās krietni ilgi. Viņas acis ir mazas, blāvi zilas un bezspēcīgas – es tās pirms tam nebiju ievērojusi. Mans draugs nemirkšķina acis un nenovēršas, un sieviete ir spiesta atbildēt uz viņa skatienu; sekundes rit, un viņas acis ieplešas un saspringst. Šo sekunžu laikā šķiet, it kā no viņas tiktu nolobīta viena kārta pēc otras. Viņa tiek vienkāršota, sakārtota – ar to, ka uz viņu vērsts tiešs skatiens. Viņš velta viņai visu savu uzmanību, un es vēroju, kā manu acu priekšā norisinās dīvaina pārvērtība. Beidzot mans draugs ierunājas.

– Ko jūs man ieteiktu darīt? – viņš jautā, ļoti mierīgi.

– Vai zināt, ser, – viņa saka, – ja jūs ceļojat kopā ar šo dāmu, varbūt viņas maisiņā atradīsies brīva vieta.

Neviens no viņiem abiem uz mani nepaskatās; viņi vēl joprojām raugās viens otram acīs.

– Vai tas jums būtu pieņemami? – viņa vaicā.

– Jā, – viņš atbild, – neredzu, kāpēc tā nevarētu.

Es pasniedzu savu maisiņu, un sieviete pati pārliek krāsas no viena maisiņa otrā. Viņas rokām nav viegli to paveikt uzmanīgi un precīzi – tas prasa daudz laika. Pēdīgi viņa aiztaisa maisiņu un saudzīgi novieto to atpakaļ uz paplātes.

– Vai tā būs labi, ser? – viņa jautā.

Tagad, kad mans draugs izcīnījis šo uzvaru, es gribu, lai viņš to izmanto un nokaunina šo sievieti – ne tikai par pirmītējo izturēšanos pret melnādaino sievieti, bet par visu to nepareizo, ko viņas izturēšanās pārstāv, arī par faktu, ka būt vīrietim ir drošāk un tā bijis vienmēr. Viņš sievietei neko nepārmet. Viņš viņai pieklājīgi uzsmaida.

– Liels paldies, – viņš saka.

– Būtu žēl, ja krāsas nāktos izmest, vai ne? – viņa saka.

– Jā, būtu gan, – viņš atbild. – Paldies par palīdzību.

– Jaukas brīvdienas, ser, – viņa saka.

Sabiedrība ļoti efektīvi pašorganizējas, lai sodītu, apklusinātu vai izraidītu tos, kuri saka taisnību. Turpretim rupjība bieži vien tiek apsveikta kā tāds viltus dievs. Kad pagājis jau zināms laiks, nožēla par taisnības teicēja sodīšanu var pāraugt par kaismīgu pielūgsmi, bet no rupjības sabiedrība novēršas.

Vai cilvēki ir rupji tāpēc, ka viņi ir nelaimīgi? Vai rupjība ir kaut kas līdzīgs kailumam – stāvoklim, kas pelnījis smalkjūtību un līdzcietību no apģērbto puses? Varbūt, izturoties pieklājīgi pret rupjiem cilvēkiem, mēs viņiem atdodam pašcieņu? Un tomēr šī uzmācīgā vēlēšanās ļaut vaļu rupjībai sagādā zināmas problēmas civilizētas uzvedības atbalstītājiem. Tas ir grožu atlaišanas akts; tā ir narkotika, kas ļauj izbaudīt triumfālu izraušanos brīvībā, aizbēgot no nevienam citam neredzamiem cietumsargiem.

Atmiņās par pagātnes notikumiem rupjība bieži spēlē svarīgu lomu drāmas morālajā uzbūvē; tā ir kādas iekšējas vai neredzamas nelaimes ārējā pazīme. Pati rupjība nav šī nelaime. Tā ir ļaunuma vēstnesis, nevis izpausme. Bībelē Sātans nav rupjš (parasti viņš ir pat diezgan šarmants), taču cilvēki, kas viņam kalpo, gan. Turpretim Jēzus bieži vien izsakās samērā strupi. Daudziem, kas viņu sastop, šķiet, ka viņa tiešums jau robežojas ar rupjību. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka pārbaudījums, kas viņiem uzlikts, ir atšķirt rupjību no patiesuma, un Bībelē tas bieži vien netiek izturēts. Tāpēc nepieciešams kāds pilnīgi nepārprotami saprotams notikums – vardarbība. Krustā sišanas epizode ir īsta rupjības orģija, kurā nevar nesaprast, kuri ir īstie ļaundari. Teiksim, uz romiešu karavīru brutālo izturēšanos krusta pakājē vienkārši nav iespējams paraudzīties kādā citā gaismā: ikvienam, kuram licies, ka Jēzus būtu varējis darīt mazliet vairāk, lai izvairītos no šāda likteņa, tiek nodemonstrēts šis nemirstīgais cilvēces neārstējamās samaitātības piemērs. Viņi nezina, ko dara, – tāds ir Jēzus komentārs par saviem mocītājiem. Piedod viņiem.

Apvienotajā Karalistē plosās vētrainas debates par Brexit referenduma rezultātu pareizību vai nepareizību. Man sāk likties, ka tā varētu justies bērns, kura vecāki patlaban šķiras. Pirms tam bija viena patiesība, viens stāsts, viena realitāte; tagad no visa ir pa divi. Katra puse apsūdz otru, un pa vidu šīm paceltajām balsīm, šiem nesamierināmajiem viedokļiem, indīgajam sarkasmam un pārdzīvojumiem, apjukumam, pārspīlējumiem un pārmetumiem uzskatāmi nodemonstrējams ir tikai viens – fakts, ka viena no pusēm ir rupjāka nekā otra. Man šķiet, ka pie šāda secinājuma nonāktu jebkurš, pat nezinot, par ko īsti abas puses strīdas.

Uzvarētāji savā triumfā ir uzkrītoši neaugstsirdīgi. Tos, kuri balsoja pretēji, viņi sauc par liberālo eliti – vīzdegunīgu, savtīgu un atsvešinājušos no reālās dzīves. Par liberālo eliti saka, ka tā neprotot zaudēt, it kā referendums būtu kaut kas līdzīgs futbola mačam. Kad palicēji sūdzas vai protestē pret balsošanas iznākumu un tā sekām, viņus nekavējoties noniecina un apklusina ar uzkliedzieniem. Pēdējās nedēļās pirms referenduma topošie uzvarētāji ar valodu izrīkojās apmēram kā mazs bērns ar spridzekli – bez mazākā priekšstata par tā bīstamību vai jaudu. Viņi lietoja tādas frāzes kā “Mēs gribam atgūt savu zemi” un “Ņemsim varu atkal savās rokās”, ko var saprast visdažādākajos veidos. Tagad viņi sūdzas, ka esot nepamatoti attēloti kā rasisti, ksenofobi un tumsoņas. Viņi ar lielāko prieku vēlētos izbeigt šīs diskusijas, aiziet no valodas lauka, kas piedāvā vienīgi galvassāpju un detalizētas analīzes iespēju, – pagrābt savu apšaubāmo vārdisko uzvaru un ņemt kājas pār pleciem. Šo cilvēku arsenālā ir skarba frāze, ko viņi mēdz izmantot cerībā, ka šādi beidzot pieliks punktu, un tā ir tipiski rupja: “Jūs zaudējāt. Samierinieties.”

Liberālā elite savukārt izstrādājusi teoriju. Viņi ir pārliecināti, ka daudzi no tiem, kuri balsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, tagad nožēlo savu lēmumu. Nav vājāka mierinājuma kā paļaušanās uz iespēju, ka otrs savu rīcību nožēlos. Psihoanalīzē notikumi tiek rekonstruēti, jau iepriekš zinot to iznākumu: naratīva terapeitiskās īpašības slēpjas tā spējā piedēvēt kaut kādu jēgu ciešanām, kuras savulaik šķitušas pilnīgi bezjēdzīgas. Liberālā elite ir šokā; šie cilvēki tveras pie domas par uzvarētāju nožēlu kā pie līdzekļa savu psiholoģisko sāpju remdēšanai, taču referenduma rezultāts ir neatgriezenisks, tāpēc šim naratīvam jāpieņem traģēdijas forma.

Zaudētāji, atšķirībā no uzvarētājiem, ir runīgi. Viņi izklāsta savu ciešanu loģiku precīzi un prasmīgi, sasniedzot jaunus izteiksmes meistarības kalngalus. Lielisko tekstu plūdi, kas sekojuši referendumam, savādi kontrastē ar atturību, kas bija vērojama pirms tā. Liberālā elite aizstāv savu realitāti, taču krietni par vēlu. Vieni mudina demonstrēt iecietību un sapratni, otri runā par dažādajām sēru stadijām, vēl citi aicina parādīt drosmi, iestājoties par liberālisma vērtībām. Tie ir jauki priekšnesumi, tikai nav skaidrs, kam tie adresēti. Esmu bieži ievērojusi, ka cilvēki mēdz skaļi izteikties ar runas spēju neapveltītu būtņu, teiksim, suņa vai zīdaiņa, klātbūtnē. Kas ir šīs vārdu straumes mēmais liecinieks?

Tikmēr Eseksas pilsētā Hārlovā balto jauniešu banda uz ielas nogalina poli, kuru, cik noprotams, izdzirdējuši runājam savā dzimtajā valodā.

Kā lai mēs nosakām rupjības morālo statusu? Bērni ir tie mūsu sabiedrības locekļi, kuriem visbiežāk pārmet nepieklājību; viņi ir arī paši nevainīgākie. Mēs mācām bērniem, ka ir nepieklājīgi būt godīgam – piemēram, pateikt “Šis ēdiens garšo pretīgi” vai “Tā kundze ir resna”. Mēs viņiem mācām arī, ka ir rupji izrādīt necieņu mūsu autoritātei. Mēs dodam bērniem pavēles. Mēs viņiem sakām: “Sēdi mierīgi” vai “Ej uz savu istabu.” Kaut kādā brīdī es, runājot ar saviem bērniem, sāku sev jautāt, vai es to pašu sacītu arī kādam pieaugušam cilvēkam, un atklāju, ka atbilde gandrīz visos gadījumos bija – neteiktu. Tolaik rupjība manā izpratnē bija savā būtībā vārdisks pārkāpums, ko var definēt valodas morāles ietvaros; es uzskatīju, ka tai nav sevi jāapliecina ar konkrētu rīcību. Konkrēta rīcība valodu padara nebūtisku. Kad vārdu vietā nākuši darbi, runāt jau ir par vēlu. Tātad rupjībai jākalpo par barjeru ceļā uz rīcību. Tā ir šķērslis, kas šķir domu no darbības; tā ir brīdis, kad vēl var saskatīt iespējamo nodarījumu un paspēt iejaukties, pirms kaut kas slikts tiešām noticis. Vai tas nozīmē, ka naidīgi aizspriedumains izteikums – lai cik nepatīkami to būtu dzirdēt – ir svarīgs publisks domas un darbības saskares punkts? Vai rupjība ir būtiski svarīgs civilizācijas imunitātes aspekts, kaut kas līdzīgs antivielai, ko mobilizē infekciozā ļaunuma klātbūtne?

Savienotajās Valstīs Hilarija Klintone nosauca pusi Donalda Trampa atbalstītāju par “sabiedrības pabiru grozu” (basket of deplorables). Sākumā es šo izteikumu uzņēmu atzinīgi. Es augsti novērtēju Klintones drosmi un atklātību, aizdomājoties arī par šo īpatnējo vārdu izvēli. “Sabiedrības pabiru grozs” izklausījās gandrīz kā frāze no Doktora Sūsa (Dr. Seuss) bērnu grāmatiņām; tas būtu tipisks viņa gājiens – sabāzt šīs sabiedrības pabiras vienā grozā, par morālu uzjautrinājumu jaunajiem lasītājiem. Sabiedrības pabiru maiss vai kaste vairs nebūtu tas, un sabiedrības pabiru purvs jau izklausās gandrīz pēc Dantes, bet grozs ir tāds ekscentrisks, amizants iesaiņojuma veids, kas parādītu sabiedrības pabiru nenozīmīgumu, vienlaikus norādot uz to īsto vietu. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka šī frāze kā publisks izteikums iecerēto funkciju nepilda. Grozs sāka runāt, parādīt savu raksturu – tajā atradās zināms skaits aizvainotu indivīdu. Klintone bija pieļāvusi kļūdu, kļūdama rupja. “Sabiedrības pabiru grozs” tomēr nenāca no Doktora Sūsa grāmatu lappusēm. Tā bija snobiskā valoda, ko lieto liberālā elite, kura pieķerta fundamentālā morālā noziegumā – katra indivīda cilvēciskās vērtības noliegšanā. Taču Klintones pretinieks šo noziegumu piekopa regulāri un pilnīgi nesodīti. Vai Klintones un Trampa rupjība ir divas dažādas lietas?

Lielbritānijā kāds vīrietis tvītoja, ka vajadzētu “uztaisīt Džo Koksu” politiķei Annai Sūbrijai. Tāda ir angļu valodas amoralitāte. Neilgi pirms referenduma parlamenta deputāti Džo Koksu sašāva un nodūra kāds ultralabējais nacionālists; “uztaisīt Džo Koksu” nozīmē nogalināt parlamentārieti (sievieti), kura atbalsta Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā. Tvīta autoru arestēja. Šķiet, ka policija mēģina risināt mūsu verbālās problēmas. Pēdējā laikā vairs nav nekas neparasts, ja liberālo vērtību aizstāvim kāds piedraud ar nāvi. Nāves draudi laikam ir rupjības galējais punkts, kurā vārds beidzot jāuzskata par darbību, – punkts, kurā civilizācijas imunitāte sasniedz lūzuma punktu. “Es tevi varētu nosist,” man bieži teica māte, un es nezināju, ticēt vai ne. Es zinu, ka bieži nonācu konfliktā ar viņu un citiem, jo man bija paradums runāt visu, ko domāju. Manu frāžu skarbums viņu tracināja. Es biju pilnīgi spējīga uz šādu “sabiedrības pabiru groza” kļūdu, spējīga sajaukt asprātību ar apvainojumu, ticēt, ka valoda ir kaut kāda augstākā vērtība, kurai kalpot jau pati par sevi ir balva. Neviens taču neņems ļaunā to, ko tu saki, ja vien tas būs pateikts ar pienācīgu meistarību – vai ne? Vēlāk nonācu pie pārliecības, ka valodas vērtība atrodama tikai un vienīgi tās attiecībās ar patiesību. Man likās, ka valoda ir sistēma, ar kuras palīdzību var nekļūdīgi nošķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem. Godīgums, ja vien tas ir absolūts, ir līdzeklis, kurš cilvēkam ļauj saprast visu, kas ir labs vai ļauns.

Liberālā elite, cik man zināms, nevienam ar nāvi nedraud. Vai tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir labākas manieres? Varbūt klusībā viņi vēlas, kaut viņu ienaidnieki būtu miruši, tikai nemūžam to neteiktu skaļi? Un, ja viņi patiešām to vēlas, tikai pieklājīgi, – vai šis grēks ir mazāk smags tāpēc vien, ka nav pārkāptas labās manieres? Paši antiliberāļi savu aizraušanos ar nāves draudiem neuzskata par problēmu. Amerikā Tramps aizplīvurotā veidā kaut ko tādu reiz pateica arī par Klintoni. Laikraksti ziņo, ka Tramps savulaik ielūdzis Klintonus uz savām kāzām, ka viņu meitas ir labas draudzenes. Vai šī verbālā vardarbība ir vienkārša nekompetence? Vai tas ir vārdu pasaules ekvivalents muzicēšanas pamatus neapguvušam cilvēkam, kurš apsēžas pie klavierēm un mēģina atskaņot Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu?

Šo publisko personāžu rupjība nepārprotami sagādā patiku un sniedz atvieglojumu viņu auditorijai. Varbūt viņi to uztver nevis kā reālas vardarbības iespēju, bet tādu kā intelektuālu atpogāšanos – atbrīvošanos no valodas žņaugiem. Varbūt šie cilvēki savā līdzšinējā dzīvē ik uz soļa tikuši pārspēti veiklas teikumu virpināšanas mākslā, bet šo jauno iemaņu, rupjību, izrādās, viņiem izdevies apgūt meistarīgi. Manas mātes izteiktie izrēķināšanās draudi neapšaubāmi dzima no viņas bezspēcības, klausoties, kā ar valodu protu rīkoties es. Sarunājoties ar māti, es neņēmu vērā mūsu atšķirīgo sociālo stāvokli. Māte bija mājsaimniece ar niecīgu izglītību un strauji gaistošām agrākā skaistuma paliekām, un viņas dzīve bija pakāpeniska atklāsme, ka nekādu diženumu vai izcilību liktenis viņai nav sagatavojis. Viņa manā labā darīja tādus darbus kā uzkopšana un ēdiena gatavošana, bet es tikmēr biju ceļā uz studijām un brīvību. Taču man toreiz likās, ka mātes rokās ir milzīga vara – spēja aptumšot manu garīgo stāvokli un sagandēt jebkādas nākotnes izredzes. Kad es runāju ar māti, man šķita, ka vēršos pie tirāna, kura gāšanai mani vienīgie ieroči ir vārdi. Taču tieši vārdi viņā pamodināja domu par vardarbību, jo pašos savas dzīves pamatos viņa bija no tiem šķirta. Viņas ikdienas darbs, viņas mātišķā identitāte, viņas stāvoklis sabiedrībā – tas viss pastāvēja ārpus valodas ekonomikas. Tā vietā viņa formulēja pati savu stāstu, kura vienkāršotā pieeja un izdomājumi mani tracināja. Es centos māti izlabot ar patiesību – varbūt man likās, ka, ja vien izdosies viņu aizvainot pietiekami precīzi, mēs varētu izlīgt –, taču viņa atteicās pieņemt manus labojumus, atteicās pieņemt pārmetumus. Viss beidzās ar to, ka viņa uzvarēja, būdama gatava upurēt valodas morālos pamatus. Viņai bija vienalga, ko viņa saka, jeb, pareizāk, viņa pieprasīja no vārdiem to perverso baudu, kādu sniedz valodas kropļošana; tādā veidā viņa atņēma man ieroci un salauza to manu acu priekšā. Viņa izsmēja mani par vārdiem, ko lietoju, un es nevarēju viņai atbildēt, piedraudot ar nāvi. Es nevarēju pateikt: “Es tevi nositīšu”, jo tā nebija taisnība, un valodā mana vienīgā mēraukla bija patiesība.

Ja nevienlīdzība ir pamatā tam, ka valoda izirst, – kā mums vajadzētu runāt?

Es esmu kādā Londonas apģērbu veikalā; staigāju gar pakaramo rindām, meklējot kaut ko noderīgu. Tiklīdz ienācu pa durvīm, man lēkšiem piesteidzās pārdevēja, kura nodeklamēja nepārprotami veikala vadības pieprasīto frāžu virkni. Man ārkārtīgi nepatīk, ja ar mani tā sarunājas, kaut gan es saprotu, ka pārdevēja tā nedara pēc pašas vēlēšanās. Es viņai atbildēju, ka lieliski tieku galā. Pateicu, ka uzmeklēšu viņu, ja man būs vajadzīga palīdzība. Taču pagājušas tikai dažas minūtes, un viņa jau ir atpakaļ.

– Kā šodien veicas? – viņa jautā.

Pateikt taisnību? Šodiena bijusi pilna ar bažām un paškritiku, ar raizēm par bērniem un naudu, un tagad es vēl piedevām esmu pieļāvusi kļūdu, ierodoties te ar pilnīgi nepamatotām cerībām, ka tas ļaus man izskatīties labāk un ka labāks izskats savukārt palīdzēs citādā ziņā.

– Gluži labi, – es atbildu.

Seko pauze, kuras laikā pārdevēja, iespējams, gaida, kad es atbildēšu ar pretjautājumu par to, kā šodien veicas viņai pašai, taču es to nedaru.

– Vai jūs meklējat kaut ko konkrētu? – viņa jautā.

– Ne gluži, – es atbildu.

– Tātad jūs vienkārši skatāties, – viņa saka.

Seko pauze.

– Vai es jums teicu, ka pirmajā stāvā mums ir arī citi izmēri? – viņa vaicā.

– Teicāt gan, – es saku.

– Ja jūs gadījumā gribat kādu citu izmēru, vajag tikai pateikt, – viņa saka.

– Pateikšu, – es saku.

Es atkal pievēršos pakaramajiem un konstatēju, ka šī īsā saruna vēl vairāk nostiprinājusi manas maldīgās cerības; es sev liekos neglīta, nesimpātiska un jūtu, ka man vairāk nekā jebkad vajadzīgas ārējas pārvērtības. Es izvelku kādu kleitu. Tā ir zila. Es to aplūkoju, nenoņemot no pakaramā.

– Lieliska izvēle, – saka pārdevēja. – Man ļoti patīk šī kleita. Burvīga krāsa.

Es kleitu nekavējoties nolieku atpakaļ un paeju gabaliņu tālāk. Pēc brīža es pārdevēju sāku aizmirst. Es domāju par drēbēm, par to dīvaino solījumu – par to, ka ģērbšanās problēmas tik ļoti atgādina mīlestības likstas. Izvelku vēl vienu kleitu, šoreiz vīna krāsā un ļoti dramatisku.

– Debestiņ, tā jums brīnišķīgi piestāvētu, – saka pārdevēja. – Vai šis ir pareizais izmērs? Ja var ticēt zīmītei pie kleitas, tad ir.

– Jā, – es saku.

– Vai man to aiznest uz pielaikošanas kabīni? – viņa jautā. – Tā būs vienkāršāk, vai ne? Jums būs brīvas rokas, un jūs varēsiet mierīgi skatīties tālāk.

Es pirmo reizi uz viņu pa īstam paskatos. Viņai ir plata seja un liela mute, kuru viņa izstiepusi pastāvīgā, izmisīgā smaidā. Es prātoju, vai smaida platums nav bijis viens no iemesliem, kāpēc viņa šeit pieņemta darbā. Viņa ir vecāka, nekā biju domājusi. Sejā ir grumbiņas, un mute, par spīti viņas pūliņiem, nodod zināmu bēdu pieredzi.

– Liels paldies, – es saku.

Es atdodu pārdevējai kleitu, un viņa aiziet. Es saprotu, ka vairs negribu atrasties šajā veikalā. Negribu uzlaikot kleitu. Es negribu izģērbties vai redzēt sevi spogulī. Apsveru iespēju klusītiņām aiziet, kamēr pārdevēja nav atgriezusies, taču fakts, ka manis dēļ kleita aiznesta uz pielaikošanas kabīni, ir pārāk nozīmīgs. Varbūt tā tiešām pārvērtīs manu ārieni. Ceļā uz kabīni es satieku pārdevēju, kura patlaban no turienes atgriežas. Viņa iepleš acis un noplāta rokas tēlotā satraukumā.

– Es negaidīju, ka jūs tik ātri tiksiet galā, – viņa izsaucas. – Vai neatradāt neko citu, kas jums patiktu?

– Es mazliet steidzos, – atbildu.

– Debestiņ, es jūs pilnīgi saprotu, – viņa saka. – Mēs visi dzīvojam tādā steigā. Nav ne mirkļa, kad atvilkt elpu, vai ne?

Pielaikošanas kabīnes ir tukšas; neviena cita pircēja te nav. Pārdevēja mīņājas man aiz muguras, kamēr es ieeju kabīnē, kurā viņa pakārusi kleitu. Neesmu droša, vai viņa netaisās nākt man līdzi. Aizvelku aiz sevis aizkaru un sajūtu atvieglojumu. Attēls spogulī nenovēršoties raugās manī un liekas svešāds. Es arī senāk esmu stāvējusi šādās kastei līdzīgās telpās, vienatnē ar sevi, un šie atsevišķie mirkļi liekas savā starpā saistīti – kaut kādā veidā, ko es īsti nespēju aprakstīt. It kā dzīve būtu galda spēle un šis būtu tās sākuma lauciņš, uz kura es negaidot atkal un atkal atgriežos. Es izģērbjos. Pēkšņi liekas, ka tā ir dīvaina lieta, ko darīt nepazīstamā istabā kādā Londonas centra ielā. Pa aizkara spraugu es varu ielūkoties noplukušā dienesta telpā, kuras durvis palikušas neaizvērtas. Gar sienām stiepjas kaut kādas caurules; vēl tur ir mazs ledusskapītis, elektriskā tējkanna un kastīte ar tējas maisiņiem. Kāds uz āķa pakāris mēteli. Es saprotu, ka šī veikala teātris kuru katru brīdi būs galā un ka pie tā daļēji vainojama pārdevējas izturēšanās – viņas nepārliecinošais tēlojums, viņas nespēja paslēpties aiz savas lomas.

– Kā klājas? – viņa jautā.

Es stāvu kabīnē, izģērbusies līdz apakšveļai, un viņas balss pēkšņi atskan tik skaļi un tuvu, ka es gandrīz salecos.

– Kā jums tur klājas? Kā veicas ar laikošanu?

Es saprotu, ka viņa runā ar mani.

– Viss ir kārtībā, – es saku.

– Vai der? – viņa jautā. – Varbūt atnest kādu citu izmēru?

Es dzirdu, kā čab viņas drēbes un nošvīkst neilona zeķbikses. Viņa stāv tieši aiz kabīnes aizkara.

– Nē, – es saku. – Tiešām, viss kārtībā.

– Varbūt iznāciet, parādieties, – viņa ierosina. – Reizēm palīdz padoms no malas.

Pēkšņi man uznāk dusmas. Es aizmirstu, ka man vajadzētu būt viņas žēl; es aizmirstu, ka viņa to visu nesaka no brīva prāta; es aizmirstu, ka viņa, visticamāk, nonākusi nepareizā darbā. Es jūtos iesprostota, pazemota, pārprasta. Es uzskatu, ka cilvēkiem vienmēr ir izvēle attiecībā uz valodu, ko viņi lieto, – ka mūsu eksistences morālie un savstarpējo attiecību pamati atkarīgi no šī principa. Es gribu viņai pateikt, ka ir cilvēki, kuri ziedojuši savu dzīvību, lai to aizstāvētu. Ja mēs pārstāsim sarunāties cits ar citu kā indivīdi, es viņai gribu pateikt – ja mēs pieļausim, ka valoda kļūst par spaidu rīku, tad ar mums būs cauri.

– Nē, – es viņai saku. – Es negribu iznākt un parādīties.

Viņpus aizkara iestājas klusums. Tad es dzirdu viņas apģērba čaboņu – viņa lēni atkāpjas no kabīnes.

– Nu labi, – viņa saka balsī, ko es pirmo reizi spēju identificēt kā viņas pašas. Tā ir neskanīga balss, neapmierināta – balss, kas neizrāda nekādu pārsteigumu, kad kaut kas beidzas nelāgi.

Es atkal apģērbjos, paņemu kleitu ar visu pakaramo un iznāku no kabīnes. Pārdevēja stāv tukšajā veikala zālē ar muguru pret mani, rokas uz krūtīm salikusi, un raugās ārā pa logu. Viņa nejautā, kā man gāja un vai man patika kleita – vai es vēlos to nopirkt. Viņa nepiedāvājas to paņemt no manis un pakārt atpakaļ vietā. Viņa ir apvainojusies, un viņa to tīši man parāda. Beidzot mēs vismaz esam vienlīdzīgas savā savaldības trūkumā. Es kleitu nolieku vietā pati.

– Šodien nav mana diena, – es viņai saku kā atvainojoties.

Viņa mazliet salecas un izgrūž klusu skaņu. Viņa mēģina kaut ko pateikt. Es redzu, ka viņa meklē kādu no savām standartfrāzēm, mēģinot atgriezties agrākajā tēlā. Pārdevēja nedroši pa pusei pasmaida, taču mutes kaktiņi nolaidušies uz leju kā klaunam. Es iztēlojos, kā viņa šovakar dosies mājās – nelaimīga.

Kad es vēlāk atstāstu šo incidentu, attēlojot sevi vienlaikus kā slikto un apsmiekla objektu, tas izklausās aptuveni šādi: mani, personu, kura pēdējā laikā īpaši pārdzīvo pēkšņo rupjības uzplaukumu mūsu pasaulē un pūlas saprast, ko tieši tas nozīmē, negaidot pieviļ pašas saasinātā attieksme pret valodu, pamudinot izdarīt tieši to, ko es visvairāk neciešu, proti, nesaskatīt otrā cilvēkā viņa individualitāti. Taču cilvēks, kuram es to stāstu, visu dzird pilnīgi citādi. Viņš tajā saklausa stāstu par to, cik kaitinoši mēdz būt pārdevēji.

– Es arī nevaru ciest, ka tā dara, – viņš saka. – Labi, ka tu izrādīji savu neapmierinātību. Varbūt viņa pastāstīs to vadībai un viņi vairs neliks darbiniekiem tā sarunāties.

Jēzus sevi upurēja; viņš izmantoja savu miesu, lai pārtulkotu vārdu darbos – lai padarītu ļaunumu redzamu. Krustā sišanas laikā viņš lielākoties nezaudēja pieklājību. Viņš sagādāja citiem daudz vielas nožēlai. Šī nožēla devusi spēku 2000 kristietības gadiem. Vai nožēla būtu pati spēcīgākā no visām emocijām?

Mēs ar māti vairs nesarunājamies, bet es pēdējā laikā par viņu daudz domāju. Es domāju par faktiem, par to, kā tie kļūst spēcīgāki un skaidrāki, kamēr viedokļi pamazām izplēn vai mainās. Vecāku un bērna attiecību iziršana ir fakts. Tā ir arī sakāve. Tas ir skumji. Pēdējo reizi, kad vecāki ar mani sarunājās, tēvs pateica kaut ko ļoti rupju. Viņš sacīja, ka man galvā esot īsta sūdu bedre. Tūlīt pēc šiem vārdiem viņš nometa klausuli, un es no viņa vairs neesmu saņēmusi nekādu ziņu. Es ļoti ilgi smagi pārdzīvoju viņa vārdus; man likās: fakts, ka tēvs ar mani šādi sarunājas un apgalvo, ka man galvā esot sūdu bedre, atņem man pašus eksistences pamatus. Un tomēr viņš ir puse no manis. Es sapratu, ka tieši šī iemesla dēļ tēvam likās, ka viņš var man tā pateikt. Es esmu viņa bērns; viņš bija aizmirsis, ka es esmu tāds pats cilvēks kā viņš. Varētu teikt, ka puse no mūsu valsts šobrīd pateikusi otrai, ka tai galvā ir īsta sūdu bedre, turklāt rūpīgi izvēlējusies tieši šādus vārdus, labi zinot, ka adresātam rupjība – valodas apgānīšana – liekas īpaši traumējoša.

Sofokla lugā “Filoktēts” cilvēks, kurš cieš visvairāk, ir vienlaikus arī tas, kura rokās ir pats varenākais ierocis, nekļūdīgi trāpīgs loks, varētu teikt – pats precizitātes jēdziena iemiesojums. Cietsirdīgais Odisejs pamet ievainoto Filoktētu uz kādas salas, bet, kad pagājuši desmit gadi, atklājas, ka bez šī loka nav iespējams izcīnīt uzvaru Trojas karā. Odisejs atgriežas uz salas, apņēmies par katru cenu iegūt loku savā īpašumā. Savukārt Filoktēts šos desmit gadus pavadījis, ciešot gandrīz neizturamas sāpes. Ir pasludināts, ka viņu var izārstēt vienīgi Asklēpijs, kurš atrodas Trojā, taču dziednieks gatavs labāk mirt nekā palīdzēt Odisejam, dodoties viņam līdzi. Laiks nav palīdzējis atšķetināt šo šķietami neatrisināmo situāciju: Filoktēts vēl joprojām nespēj piedot Odisejam, bet Odisejs vēl joprojām nespēj izprast Filoktēta morālo jūtīgumu. Atrast izeju no strupceļa un izbeigt šo karu un sāpes nāksies trešajam lugas varonim, Neoptolemam – jauneklim ar tīru sirdi. Odisejs mudina Neoptolemu sadraudzēties ar Filoktētu un nozagt viņa loku, apgalvojot, ka tas tiktu darīts augstākas idejas vārdā. Taču Filoktēts pastāsta Neoptolemam par savām šaušalīgajām ciešanām un izpelnās jaunekļa līdzjūtību un žēlumu. Mēģinot atrisināt savu dilemmu, Neoptolems saprot divas lietas: ļaunumu nekad nevar attaisnot ar to, ka tas pastrādāts pēc kāda cita pavēles, un lokam nav nekādas jēgas bez paša Filoktēta. Individualitātes morālā vara un ciešanu poētiskā vara ir divi neatņemami patiesības elementi. Varētu teikt, ka Neoptolems iemieso labu manieru jēdzienu. Sofokla drāmā emocionālais cilvēks un rupjais cilvēks vajadzīgi viens otram, taču bez trešā – cilvēka ar manierēm – viņi nemūžam neizlīgs.

Kad meitas bija mazas un viena no viņām darīja kaut ko, kas otrai nepatika, viņas mēdza mani lūgt: “Saki, lai viņa izbeidz!” Citiem vārdiem: atjauno manas versijas prioritāti; atbrīvo mani no šī izaicinājuma manai “es” sajūtai. Varētu teikt, ka tas, ko viņas prasīja, bija taisnīgs spriedums, objektivitāte – taču objektivitāte nav viegli panākama, es parasti secināju. Katram viņu stāstam vienmēr bija divas puses, un nebija manos spēkos tās abas sakausēt vienā. Es vienmēr esmu lepojusies ar savu gatavību stāties pretī netaisnībai, pateikt, ko domāju, kad man šķiet, ka esmu lieciniece kādam pāridarījumam. Bet varbūt tas nav bijis nekas vairāk par mēģinājumu to visu apturēt, likt pasaulei atkal kļūt par vietu, kurā es būtu ar mieru dzīvot – necenšoties notiekošo vispirms saprast.

Man šķiet, ka labas manieres būtu tas, pēc kā vajadzētu tiekties pašreizējā situācijā. Esmu apņēmusies turpmāk būt pieklājīgāka. Nezinu, kāds no tā būs labums, – var izrādīties, ka šie ir bīstami laiki pieklājības piekopšanai. Var nākties kaut ko upurēt. Var nākties pagriezt otru vaigu. Kāds mans draugs apgalvo, ka šis esot pasaules kārtības beigu sākums. Viņš saka, ka pēc pārdesmit gadiem mēs visi ēdīšot žurkas un tulpju sīpolus, kā cilvēki to jau darījuši senāk, citos sabiedrības sabrukuma laikos. Es apsveru, kādu lomu labas manieres varētu spēlēt žurku ēšanas jomā, un man šķiet, ka tā būtu ļoti svarīga. Man, kura nekad nav sastapusies ar īstiem pārbaudījumiem – kura nekad nav uz savas ādas piedzīvojusi badu, karu, ekstrēmismu vai pat vienkārši diskrimināciju un tātad, visticamāk, pati nezina, vai viņa ir patiesa vai melīga, drosmīga vai gļēva, pašaizliedzīga vai savtīga, taisnprātīga vai iegrimusi maldos, – noderētu kaut kas tāds, kas palīdz atrast ceļu.

The New York Times Magazine, 2017. gada 15. februārī

Tulkojusi Sabīne Ozola