Noteikumi rakstniekiem

Rakstniekiem nav labu universālu noteikumu. Un tomēr vājuma brīžos daudziem rakstniekiem uznāk vēlme diktēt citiem rakstniekiem “noteikumus”, kuros tie apraksta ieradumus, kas ilgajos aroda gados labi kalpojuši viņiem pašiem.

Dzīvie angļu valodā rakstošie autori, kuri iekrīt šajā truša alā, drīz vien sastopas ar Džordža Orvela rēgu. Orvela seši noteikumi rakstniekiem, kas iekļauti viņa 1945. gada esejā ar nosaukumu “Politika un angļu valoda”, kļuvuši par obligātu piedevu katrā stila rokasgrāmatā, un man vēl nav izdevies atrast vairākumu, kas tos apstrīdētu. Jums tie neapšaubāmi ir zināmi, tomēr es atļaušos tos atkārtot, lai būtu vieglāk uz tiem atsaukties. Tie ir šādi:

• Nekad nelietojiet metaforu, salīdzinājumu vai citu stilistisko figūru, ko esat pieraduši redzēt drukātā tekstā.

• Nekad nelietojiet garu vārdu, ja pietiek ar īsu.

• Ja iespējams kādu vārdu izņemt, vienmēr to izņemiet.

• Nekad nelietojiet ciešamo kārtu, ja var lietot darāmo.

• Nekad nelietojiet svešvārdus, zinātniskus terminus vai žargonvārdus, ja varat atrast vienkāršu angļu valodas ekvivalentu.

• Labāk pārkāpiet jebkuru no šiem noteikumiem nekā pasakiet kaut ko klaji nejēdzīgu.

Šonedēļ es atgriezos pie Orvela, kad uzzināju, ka Deivids Bentlijs Hārts, ievērojams amerikāņu autors, kurš raksta par reliģiskām tēmām, nesen piedzīvojis vājuma brīdi un formulējis pats savus “noteikumus rakstniekiem”, kas ir pretrunā ar Orvela noteikumiem.

Ilgu laiku es biju ļāvis Orvela vērtībai manās acīs kristies. Pārāk daudzi viņa spriedumi izrādījušies aplami. Bet, lasot, kā Hārts kritizē Orvelu, man nācās no jauna atklāt Orvela vērtību.

Hārts savus “noteikumus” sāk ar tradicionālu atrunu:

Piedāvāt noteikumu sarakstu rakstniekiem droši vien ir ļoti iedomīgi. Šāda saraksta autoritāte var balstīties tikai uz noteikumu devēja personisko piemēru, tāpēc piedāvāt to pasaulei ir tāda kā laimes spēle. Nākas pieņemt, ka paša rakstītais vairumam lasītāju šķiet pietiekami izcils, lai tev būtu tiesības kaut ko tādu piedāvāt.

Iedomājies, ka var sniegt labāku paraugu nekā Orvels, Hārts iestieg vēl dziļāk, cenšoties paskaidrot, kāpēc Orvela noteikumi nekam neder:

Džordžs Orvels bija visnotaļ kompetents (lai arī diezgan garlaicīgs) stila meistars, un tomēr viņa slavenā eseja “Politika un angļu valoda”, kas bija iecerēta kā jēgu slēpjoša žargona nopēlums, mūsdienās lasāms galvenokārt kā literārā provinciālisma manifests.

Tagad, vēlreiz paraugoties uz Orvela noteikumiem Hārta kritikas gaismā, man nāk prātā H. L. Menkena aksioma: “Katrai problēmai ir risinājums – vienkāršs, ātrs un nepareizs.”

Orvela noteikumi ir vienkārši un ātri. Paši par sevi tie nav absolūti nepareizi, taču tie ir ārkārtīgi neatbilstoši. Hārta noteikumi nav vienkārši un ātri. Tie ir sarežģīti un laikietilpīgi. Tie ir tik nepraktiski, ka to pareizībai vai nepareizībai gandrīz vairs nav nozīmes. Tie ir daudz sliktāki.

Lūk, atsevišķas rindas no Hārta esejas (tajā ir 6000 vārdu):

Vienmēr izmantojiet vārdu, kas visprecīzāk izsaka to nozīmi, kuru vēlaties pateikt, lai arī cik izplatīts vai pazīstams šis vārds būtu.

Eksotiskais parasti ir patīkamāks par pazīstamo. Esiet laipni pret lasītājiem un, ja iespējams, dodiet tiem eksotiskas lietas. Dzīve kopumā ir diezgan garlaicīga, un rakstniekiem jācenšas šo garlaicību mazināt, nevis vairot.

Nekad nelaidiet garām iespēju paust verbālu gudrību.

Orvels paģēr: “Ja iespējams kādu vārdu izņemt, vienmēr to izņemiet.” Neviens dižs rakstnieks, lai kādā valodā rakstītu, nekad nav ievērojis šo noteikumu, un nevienam topošajam rakstniekam nevajadzētu to ievērot. Pareizais padoms būtu šāds: “Ja vārds ir tik pārmērīgi stiprs, ka sabojā teikuma efektu, izdzēsiet to, bet nekad nedzēsiet vārdu tikai tāpēc, ka to var izdarīt.”

Par katru Hārta apgalvojumu varētu kaut ko pateikt, taču ne daudz. Pārlasot pēdējo Orvela citātu – “Ja iespējams kādu vārdu izņemt, vienmēr to izņemiet” –, es atklāju, ka tik ļoti šim principam piekrītu, ka man gribas izņemt vārdu pat no šī noteikuma. Orvela noteikumam būtu jāskan šādi: “Ja iespējams kādu vārdu izņemt, izņemiet to.” Vai varbūt pat: “Ja vārdu var izņemt, izņemiet.” Un lai citi diskutē par vārda “var” nozīmi.

Pirms daudziem gadu desmitiem es apguvu un iemācījos cienīt atbilstošu aksiomu žurnālistikā: “Ja šaubies, svītro.” Tas ir pamudinājums svītrot ne vien liekos vārdus, bet arī neskaidras izcelsmes faktus, īpašvārdus, par kuru rakstību neesi pārliecināts, apšaubāmas nepieciešamības aprakstus, veselas rindkopas un dažkārt pat veselus rakstus.

Kad Hārts, pretēji Orvela ieteikumam svītrot vārdus, bez kuriem var iztikt, apgalvo, ka “neviens dižs rakstnieks, lai kādā valodā rakstītu, nekad nav ievērojis šo noteikumu”, viņš visdrīzāk domā nevis žurnālistus, bet romānu rakstniekus. Taču arī tad viņa apgalvojums ir smieklīgs.

Šaubos, vai kaut kur pasaulē ir radīts kaut viens izcils literārs darbs, vismaz kopš romāna dzimšanas, kas agrīnā fāzē nebūtu enerģiski rediģēts un bieži vien enerģiski īsināts – parasti no paša autora rokas. Biezākie romāni nereti ir visvairāk īsinātie.

Visiem rakstniekiem, cik nu man zināms, vienmēr ir bijis pārāk daudz sakāmā. Ikviens pirmais uzmetums ir divas līdz desmit reizes par garu. Melnraksti nekad nav pārāk īsi. “Rediģēt” nozīmē saīsināt pēdējo melnrakstu; tas nekad nenozīmē palielināt teksta apjomu, lai aizpildītu tukšo vietu. Svītrot svītrojamos vārdus ir viena no vieglākajām un patīkamākajām rakstnieka dzīves sastāvdaļām. Jo vairāk svītrojamo vārdu varat izdzēst no sava manuskripta, jo vairāk nesvītrojamo vārdu tiks nodrukāts. Visu cieņu Hārtam, bet šo likumu ir ievērojuši visi rakstnieki.

Orvela seši noteikumi ir visnotaļ saprātīgi žurnālistikai. Tie var būt arī labi runu rakstītājiem un mārketinga cilvēkiem. Manuprāt, tie nav labi literatūrai. Bet, tā kā Orvels savā esejā īpaši nenošķīra žurnālistiku un literatūru, viņš, bez šaubām, bija domājis, ka viņa noteikumi būs noderīgi visu veidu rakstītājiem.

Galvenais Orvela mērķis, rakstot eseju “Politika un angļu valoda”, kurā tika iestrādāti viņa noteikumi, bija piedāvāt jaunu “labas rakstīšanas” definīciju. Ar “labu rakstīšanu” Orvels saprata rakstīšanu, kas

• pauž kaut ko patiesu;

• dara to valodā, kas saprotama ikvienam.

Cita rakstīšana – rakstīšana, kas ir neskaidra vai nespēj paust patiesu vēstījumu, – gandrīz pēc definīcijas ir slikta rakstnieka, pavirša domātāja vai apzināta propagandista darbs.

No šejienes ir tikai viens solis līdz “1984”, izcilajam Orvela romānam par totalitāro Angliju, kas tika publicēts 1949. gadā. Galvenais izgudrojums romānā “1984” ir oficiālā valoda “jaunruna” – angļu valodas versija, kas ar likumu reducēta līdz nelielam atļautu vārdu kopumam, kurš ir tik bezgaumīgs un vispārīgs, ka gandrīz neļauj iztēloties atšķirīgu viedokli, nemaz nerunājot par iespēju paust to skaļi.

Romāna “1984” personāžs Saims, kurš gatavo jaunrunas vārdnīcas 11. izdevumu, skaidro jaunrunas priekšrocības romāna galvenajam varonim Vinstonam Smitam:

Ja mums ir “labs”, kam tad vēl vajadzīgs vārds “slikts”? Var taču iztikt ar “nelabs” – patiesībā vēl labāk, jo “nelabs” ir tiešs “laba” pretstats, turpretī “slikts” ir mazliet kas cits. Tālāk – ja vēlies “laba” pastiprinātu formu, kam jālieto vesela virkne nenoteiktu, lieku vārdu, kā, piemēram, “izcils”, “lielisks” un tā tālāk? Tā jēgu pilnīgi izsaka “pluslabs” vai, ja vēlies vēl stiprāku niansi, “divpluslabs”. Protams, šīs formas mēs jau lietojam, bet jaunrunas galīgajā veidā citu nemaz nebūs. Beigu beigās visu laba un slikta jēdzienu kopumu ietvers sešos vārdos – vai, vēl pareizāk, vienā pašā vārdā.¹

Saima argumenti nebūt nav absurdi. Tiem ir sava pievilcība un precedenti.

Līdzīgus apgalvojumus izteica arī tie, kas iestājās par esperanto, absolūti godprātīgu projektu ar mērķi izgudrot Eiropas lingua franca 19. gadsimta beigās.

Līdzīgus principus piesauca divi Kembridžas zinātnieki A. Ā. Ričardss un Čārlzs Ogdens, 1930. gadā ierosinot vienkāršotu angļu valodas versiju ar nosaukumu Basic English, kurā tiktu izmantoti tikai 850 vienkārši vārdi un kuras mērķis būtu veicināt angļu valodas kā pasaules valodas izplatību.

Kas attiecas uz pārējiem Orvela noteikumiem, nekādu lielu ļaunumu es tajos nesaskatu.

Tikai retais spēj atšķirt darāmo kārtu no ciešamās, tāpēc nav lielas jēgas pārdomām par šo kārtu lietojumu daiļliteratūrā. Tomēr žurnālistikā nepatiku pret ciešamo kārtu joprojām var uzskatīt par veselīgu instinktu. “Džounss tika ievainots” satur daudz mazāk informācijas nekā “Smits ievainoja Džounsu”. Laikrakstā vienmēr jānorāda, kurš ir vainīgs.

Es varētu arī piekrist Orvelam, ka īsi vārdi parasti ir labāki par gariem, bet nevaru tā vienkārši pateikt, kāpēc. Iespējams, ka pie vainas ir apvērstais snobisms, kas mūsos dziļi iesakņojies. Katrā ziņā Orvela noteikumu var pielietot tikai tādā gadījumā, ja īsais un garais vārds pēc nozīmes ir pietiekami tuvi, ja viens “derēs” otra vietā, bet tā gadās reti. Divi vārdi nekad nav ideāli sinonīmi visos kontekstos un visām auditorijām.

Kas attiecas uz pēdējo Orvela noteikumu “Labāk pārkāpiet jebkuru no šiem noteikumiem nekā pasakiet kaut ko klaji nejēdzīgu”, tā ir pieglaimīga un būtībā manipulatīva apelēšana pie lasītāja vai rakstnieka šķietamā veselā saprāta. Tas dod zīmi, ka autors var ievērot Orvela noteikumus, vienlaikus paliekot atbildīgs par paša uzrakstīto.

1946. gadā, kad Orvels pieķērās rakstīt “1984” Džuras salā Skotijā, viņš acīmredzot bija vēl nopietnāk pārdomājis “labas rakstīšanas” būtību. Viņš bija pieredzējis Pirmā un Otrā pasaules kara nacionālistisko propagandu, bija vērojis, kā Eiropu kopš Spānijas pilsoņu kara pārplūdina ideoloģiskā propaganda, viņš bija bijis aculiecinieks plašsaziņas līdzekļu un reklāmas straujajai attīstībai.

Romānā “1984” viņš brīdina, ka galēja valodas vienkāršošana ir bīstama. Dzīve ir sarežģīta, un, ja mēs par dzīvi nevarētu runāt sarežģītos jēdzienos, mēs būtu pazuduši, tāpat kā Vinstons Smits.

Nenoteiktība, neprecizitāte, neskaidrība, atkārtojumi, žargons un atkāpes – tās visas ir stilistiskās figūras un paņēmieni, kas dod runātājiem un rakstītājiem iespēju paslēpties, it kā nevainīgi nomaskēt savu viedokli un domas.

No jaunrunas Orvels visas šīs slēptuves izravēja. Atļautais jaunrunas vārdu krājums ļāva tikai slavināt Lielo Brāli un atkārtot Lielā Brāļa saukļus. Varat iedomāties Orvela izmisumu, kad viņš saprata, cik viegli tas ir izdarāms.

Tomēr es prātoju, vai Orvela pieredze ar propagandu nav radījusi viņam pārspīlētu priekšstatu par to, ko propaganda spēj sasniegt, un nepatiku pret propagandu, kas atturēja viņu no pienācīgas tās iekšējo mehānismu izpētes.

Romānā “1984” viņš iztēlojas, ka cilvēkus vislabāk motivē vienkāršas pavēles un fizisks spēks, ka viņi paklausīs jebkuram rīkojumam, kas tiks atkārtots pietiekami bieži un pietiekami skaidros vārdos. Mēģināšu paskaidrot savas šaubas par šo modeli, citējot amerikāņu dzejnieka un rakstnieka Pola Eldridža rindu: “Cilvēks būs gatavs mirt par ideju, bet tikai par tādu, kuru īsti neizprot.”

Tā patiešām ir. Cilvēki visos laikos un vietās izrādījuši gatavību mirt par Dievu, par tautu vai par kādu ideālu – par visu to, par ko lielākajai daļai labākajā gadījumā ir pavisam fragmentāras zināšanas vai neskaidri, no baumām gūti iespaidi.

No otras puses, cilvēki parasti nav izrādījuši līdzīgu gatavību mirt par konkrētām lietām un par lietām, kuras labi pazīst. Viņi parasti nebūs ar mieru mirt, lai palīdzētu izdzīvot priekšniekam, nedz arī par māju, kurā dzīvo, vai lai saglabātu kādu reāli pastāvošu pilsonisku tikumu, piemēram, tīrības mīlestību.

“1984” gadījumā es ne mirkli neticu, ka Okeānijas iedzīvotāji būtu gatavi mirt par Okeāniju tikai tāpēc, ka Okeānija sevi pasludinājusi par “divpluslabu”. Pat vistotalitārākā valsts rīkojas gudri, savā ideoloģijā vai režīmā nodrošinot kādu slēptu vietu romantikai. Cilvēkiem vajag kaut kur likt savas iracionālās cerības.

Krievijā šo pakalpojumu sniedz pareizticīgo baznīca. Tā it kā sniedz garīga komforta sajūtu valdībai un garīgas garantijas sabiedrībai kopumā, pati lielākoties būdama neoficiāls valdības atzars.

Lielbritānijā, kas nav totalitāra valsts, līdzvērtīgu lomu spēlē karaliskā ģimene. Britu monarhija piešķir valdībai reliģisku un vēsturisku leģitimitāti, vairumā gadījumu pati būdama nedeklarēts valdības atzars.

Prozas stilu, kuru Orvels tik ļoti nosodīja 1945. gada esejā un Hārts aizstāvēja savā 2023. gada esejā, pirmie un visprasmīgāk apsprieda H. V. Faulers un F. Dž. Faulers darbā “The King’s English” (1906), šķirklī ar nosaukumu “Eleganta variācija”, par ko viņi saka:

Šajā kategorijā mēs iekļaujam visus vārdu aizstāšanas gadījumus dažādības labad, kā arī dažus citus piemērus. Bet galvenokārt mēs pievēršamies tam, ko var saukt par pronominālu variāciju, kur vārds, no kura izvairās, ir vai nu lietvārds, vai arī tā aizstājējs vietniekvārds.

Laikraksta The Guardian redaktoriem ir savs apzīmējums vārdiem un frāzēm, kas lietoti tikai un vienīgi “elegantās variācijas” nolūkos. Viņi tos sauc par povs, kas ir akronīms “populāram oranžam dārzenim” (popular orange vegetable) un kas radies kā atsauce uz sen zudušu un, iespējams, leģendāru raksta fragmentu par burkānu veselīgajām īpašībām, kura autors, pirmajā rindkopā nosaucis burkānu par “burkānu”, jutās spiests otro rindkopu sākt ar vārdiem: “Populārais oranžais dārzenis…”

H. V. Faulers pie “elegantās variācijas” atgriezās savā “Mūsdienu angļu valodas lietojuma vārdnīcā” (“Dictionary of Modern English Usage”, 1926) – galvenokārt tāpēc, lai vēl stingrāk brīdinātu no tās lietojuma: “Elegantās variācijas valdzinājumam visvairāk pakļauti otrās šķiras rakstnieki, tie, kuru mērķis ir drīzāk skaisti izteikties, nevis skaidri paust domu, un vēl jo vairāk tie, kuru stila izpratne balstās uz dažiem maldinošiem noteikumiem.”

Vēstījums skaidrs. Klausiet Fauleram un izvairieties no vulgaritātes. Bet es apskaužu Fauleru par augstprātību, kas ļauj viņam ko tādu paziņot. Kuram, ja neskaita varbūt Šekspīru, Homēru, Sapfo un Puškinu, jebkad ienāktu prātā saukt sevi par pirmšķirīgu rakstnieku? Būt otrās šķiras rakstniekam līdzās Šarlotei Brontē un Antonijam Trolopam nudien būtu īsta svētlaime.

Ja neņem vērā snobismu, Faulera izteikumā tomēr ir arī kas vērtīgs. Faulers brīdina, ka rakstnieku, kuru viņa dzīves laikā apbrīno galvenokārt “glītās formas” dēļ, nākamās paaudzes neuzskatīs par “pirmšķirīgu”. Tas ir labs padoms. Savaldiet savu rakstīšanas stilu līdz laikam, kad jūs sāk apbrīnot par gudrību. Oskars Vailds paklupa pie šī sliekšņa – tikai pussoli no diženuma, tāpat kā gadsimtu vēlāk Mārtins Eimiss.

Kad esmu nonācis tik tālu argumentācijā pret pašu principu diktēt “noteikumus rakstniekiem”, ko citu man darīt kā vien piedāvāt savus “noteikumus” – kaut vai tāpēc, lai uzskatāmi parādītu šādu noteikumu bezjēdzību?

Balstoties uz īpašībām, kuras es kā lasītājs tekstā vērtēju visaugstāk, es dotu rakstniekiem šādus padomus, sakārtojot tos dilstošā secībā pēc svarīguma:

• esiet godīgi;

• norādiet uz kaut ko konkrētu un runājiet par to;

• pasakiet kaut ko neaizmirstamu;

• atrodiet labu sākumu.

Šos noteikumus es varētu izvērst, taču nav labi tādi noteikumi, kas prasa izvērsumu.

Dažādos līmeņos un dažādās vietās jūs sastapsiet auditoriju, kas dos priekšroku gariem vārdiem, nevis īsiem, seniem vārdiem, nevis jauniem, skumjām, nevis priekam, pļāpām, nevis lakonismam, eksperimentālajai daiļliteratūrai, nevis žanra klasikai, šokam, nevis etiķetei. Sava auditorija atradīsies Semjuelam Beketam un Džeinai Ostinai, Elmoram Leonardam un “Ledus sirdij”, Kventinam Tarantīno un Mjurielai Spārkai, Deividam Bruksam un Amijai Srinivāsanai.

Varbūt eksistē gan labi, gan slikti iemesli nošķirt šīs auditorijas, tomēr es jūs lūdzu to darīt uzmanīgi. Jo es pats esmu visās šajās auditorijās.