Sasvīdušie miljonāri, vientieši un Zeitgeist

Aizsardzības ministrija sola palielināt Karalisko Gaisa spēku Typhoon iznīcinātāju skaitu, kas pastāvīgi atrodas gatavībā aizsargāt Lielbritānijas gaisa telpu. Varētu tikt uzstādītas arī zeme-gaiss tipa raķetes sešās Londonas vietās, tostarp uz dzīvojamo namu jumtiem. AM paziņojusi, ka “uz zemes izvietotās pretgaisa aizsardzības sistēmas varētu tikt izmantotas Olimpiādes drošības plāna ietvaros, ieskaitot reaktīvās lidmašīnas un helikopterus, kas sargās Londonas debesis Olimpisko spēļu laikā”.

BBC Olimpisko spēļu faktu lapa

2012. gada vasara ir bezcerīgi notriekta ar dažādām vielām uzpumpētu miljonāru sviedrainajās sacīkstēs, kurām līdzi sekoja simtiem miljonu vientiešu, kas, starp mums runājot, piekopj nebūt ne sportisku dzīvesveidu. Ir iztērēti miljardi jauniem stadioniem, kas tālāk nolemti pustukšai eksistencei, desmitiem miljonu cilvēku ir pārdzīvojuši vispasaules gladiatoru cīņu izraisītās dienišķās neērtības, visi lozungi, pilni naida pret citu tautu un rasu pārstāvjiem, jau ir izkliegti tribīnēs, ciniski komersanti stūķē kabatās peļņu, bet politiķi savāc simbolisku kapitālu. Un to visu lielākā vai mazākā mērā sarīkojis kāds cilvēks, vārdā Pjērs de Kubertēns, barons ar Prusta ūsām.

Kubertēns piederēja tam pašam laikam, kuram Marsels Prusts; viņš pilnīgi būtu varējis kļūt par vienu no “Zudušo laiku meklējot” personāžiem un bija gandrīz vai barona de Šarlī, viena no romāna varoņiem, vienaudzis. Pats būdams La Belle Époque radīts, viņš radīja fenomenu, kurš pilnībā ierakstījās šā brīnumainā laika garā; viņa olimpisko utopiju, būvētu uz vēlīno romantisko nacionālismu, modernisma laikmeta pedagoģiskajām un estētiskajām idejām un atdzimušo interesi pret antīko senatni, pilnībā būtu varējis izteikt vēl kāda izcila eiropiešu romāna, Tomasa Manna “Burvju kalna”, varonis. “Burvju kalna” mirstīgā paradīze beidzas ar karu; barona de Kubertēna antīkās izpriecas arī pārtrauca karš, turklāt tas pats Pirmais pasaules karš. Nav nekā pārsteidzoša, ka šis “sports, tu esi miers” idejas propagandists devās uz fronti, galu galā impulsu viņa propagandai deva rūgtās pārdomas par franču karavīru vājo fizisko sagatavotību Francijas–Prūsijas karam (1870–1871). Gadsimtu mijas nacionālismam vienmēr ir bijusi sava ķermeniskā dimensija – izteiciens “veselīga nācija” jau vien ir ko vērts. Tā laika pieminekļi ir saglabājušies daudzās Eiropas valstīs; teiksim, Čehijā jūs gandrīz katrā pilsētā pamanīsiet biedrības Sokol ēku. Interesanti, ka Pirmais pasaules karš – nākamais lielais slaktiņš Eiropā pēc Francijas–Prūsijas kara – ciniski novērsās no Kubertēna sportiskajām idejām, ierakumos vienādi tika pūdēti kā fiziski spēcīgie, tā vājie.

Taču tas nesamulsināja baronu un viņa līdzgaitniekus. Olimpiskās spēles sekoja citas citām, un katras nākamās vilka aiz sevis arvien liekāku politisko vezumu – aicināt vai neaicināt padomju sportistus? rīkot vai nerīkot spēles nacistiskajā Berlīnē? Ar pēdējām vispār iznāca mulsinoši, jo Kubertēns pats nebūt nebija vienaldzīgs pret Hitlera šarmu. Viņš uzstājās Vācijas radio un nosauca fīreru par “vienu no lielākajiem mūsu laikmeta radošajiem gariem”. La Belle Époque laika varoņi vispār nebija vienaldzīgi pret fašismu un nacismu – vai gan dučem Musolīni roku nespieda Čestertons un Merežkovskis? Neaizmirsīsim arī, ka gan Musolīni, gan Hitlers ir tādi paši gadsimtu mijas bērni; ne vien politiskā, bet arī estētiskā ziņā viņi palika tur – eiropeiskajā “totālā skaistuma un totālā taisnīguma” utopijā. Atslēgas vārds šeit ir “totālā”; sajūgt šo jēdzienu ar labi zināmo “veselā miesā vesels gars” jau bija tehnikas jautājums.

Tā ka nekādas “olimpisko ideālu nodevības” mūsdienās nav – un nevar būt, jo nav jau ko nodot. Barona de Kubertēna ideāli, tieši tāpat kā Musolīni un Hitlera ideāli, ir palikuši laikos, kas noslēdzās 1945. gadā. Pēc Otrā pasaules kara sākās pavisam cits laiks, kurā “nacionālais sports” un “olimpiskā kustība” (tāpat kā literatūra, zinātne, mūzika) kļuva par svarīgiem aukstā kara (un citu karu) instrumentiem. Mēs visi zinām šī ceļa posmus un tā augstākos punktus 1980. un 1984. gadā: ungāru sportisti 1956. gadā, čehu vingrotājas Veras Časlavskas noliektā galva 1968. gadā, Minhenes slaktiņš 1972. gadā un tā joprojām. Starp citu, arī šis laiks ir beidzies. Aukstā kara gados olimpiskās spēles bija vismaz globālās opozīcijas instruments; pēc PSRS sabrukuma tās ir pārvērtušās par unikālu un pilnīgi atsevišķu pasaules politiskās, ekonomiskās un sociālās dzīves fenomenu. Olimpiskās spēles vairs nav “amatieru sporta svētki”, tomēr tām nav nekā kopīga arī ar īstu profesionālo sportu. Ir iespējams būt par Manchester United vai Spartak līdzjutēju, bet ne kaut kādas nesaprotamas “olimpiskās futbola izlases” fanu. Futbola līdzjutējs dzīvo līdzi tam futbolam, kuru gadu no gada demonstrē viņa klubs; pat pasaules un Eiropas čempionātu laikā viņš jūt līdzi izlasei, kuru veido futbolisti, par kuriem viņš fano klubos. Bet par ko fanot olimpiskajam līdzjutējam? Par karogu. Par to pašu fano arī skatītājs svarcelšanas vai vesera mešanas sacīkstēs. Parastajā dzīvē diez vai kādam ienāktu prātā priecāties par svarcēlājiem, pasaules čempionāti šajā un daudzās citās olimpiskajās disciplīnās notiek pustukšās zālēs. Bet reizi četros gados lieki simt grami vai desmit centimetri kļūst par nacionālā lepnuma jautājumu. Šeit svarīga ir nevis spēle, ne sportista veiklība vai spēks – šeit svarīga ir tikai uzvara un pretinieka pazemošana.

Pārfrazējot Klauzevicu, Olimpiskās spēles ir politikas turpināšana ar citiem līdzekļiem – ievērojiet, ne “ideoloģijas”, ne “ideoloģiski motivētas politikas”, bet “vienkārši politikas”, “politikas tīrā veidā bez jebkāda satura”. Šādā nozīmē Olimpiskās spēles tiek uzskatītas par svarīgu profilaktisku līdzekli Zemes iedzīvotājiem. Te cilvēki nevis ķeras cits citam pie rīkles, indē ar radiāciju vai iznīcina ar citiem efektīviem (vai ne pārāk efektīviem) līdzekļiem, bet skrien, lec, dzenā bumbiņu un, ja arī dauza purnus, tad tikai pēc stingriem noteikumiem stingrā tiesnešu un ārstu uzraudzībā. Stāsta, ka senajos laikos pēc olimpiādēm sekojuši kari; tagad tās aizvieto karus. Karš prasa milzīgu cilvēcisko, finanšu, propagandas un zinātnisko spēku mobilizēšanu. Šodien mobilizēti ir visi: laboratorijās klunkšķ retortes, tērpu dizaineri šuj formas, propagandisti lej ūdeni, bet ar ķīmiju sapumpētie, pūļa rēcienu apdullinātie un solītā laupījuma apžilbinātie Olimpiādes kareivji dodas cīņā.

Starp citu, par to visu ir arī vēl cits, drūmāks viedoklis. 1945. gada decembrī Maskavas Dinamo futbolisti ieradās uz “draudzības spēļu” turnīru sabiedrotajā Lielbritānijā. Šīs spēles valstī izsauca neparastu ažiotāžu – no vienas puses, tie bija Staļina “ērgļi”, bet, no otras puses, tie paši krievi, kas vēl pirms pāris mēnešiem bija ieņēmuši Berlīni. Džordžs Orvels raksta eseju “Sportiskais gars”; viņa secinājums – pasākums, kas tika rīkots sabiedroto draudzības stiprināšanai, izvērtās par nepatīkamu britu nacionālisma izvirdumu.

Veselais saprāts (kāds vispār piemīt labākajiem angļu rakstniekiem) reizināts ar indīgu dzēlīgumu, aizgūtu no Svifta, padara Orvela “Sportisko garu” par ideālu sporta pamatu īso izklāstu. Orvels noraida pat to vājo mierinājumu, ka kari sporta laukumos vismaz aizstāj īstos karus. Nē, nevis “aizstāj”, bet gan “tiem seko”. Rakstnieks skumji atzīmē: “Es, protams, neapgalvoju, ka sports ir viens no galvenajiem starptautiskās konfrontācijas cēloņiem; es domāju, ka lielais sports ir tikai viena no parādībām, ko izraisījuši tie paši cēloņi, kas radījuši nacionālismu.” Iznāk, ka Olimpiskās spēles (un sports vispār) ir nevis kara “vietā”, bet “pēc kara”. Ar to vēl var dzīvot; galvenais, lai pasaule nepārietu uz sistēmu “Olimpiādes (un sports vispār) karam, kara vārdā, kara priekšvakarā un kopā ar karu”. Skriešanā, lēkšanā un bumbas spārdīšanā vismaz tiek investēts nedaudz mazāk, nekā tankos un raķetēs.