Olga Medvedkova

Незалежність jeb Zelenska stils

Volodimirs Zelenskis 11. septembrī savā Telegram kanālā ievietoja video ar Krievijas armijas bombardēšanas izraisīto ugunsgrēku Harkivas un Doneckas apgabala spēkstacijās, pēc kura šajos reģionos tika pilnībā pārtraukta elektroenerģijas padeve. Krievi turpina savu “operāciju” pret Ukrainas civiliedzīvotājiem tikpat atklāti un ciniski, kā to darījuši jau kopš iebrukuma sākuma. Savam video Zelenskis pievienoja šādu komentāru, šoreiz krievu valodā, jo šis īsais vēstījums bija adresēts krieviem:


Vai jūs joprojām domājat, ka mēs ar jums esam viena tauta? Vai jūs joprojām domājat, ka varēsiet mūs nobiedēt, salauzt un likt piekāpties? Jūs tiešām tā arī neko neesat sapratuši? Neesat sapratuši, kas mēs esam? Par ko mēs? Par ko cīnāmies?

Lasiet no lūpām:

Bez gāzes vai bez jums? Bez jums.

Bez gaismas vai bez jums? Bez jums.

Bez ūdens vai bez jums? Bez jums.

Bez ēdiena vai bez jums? Bez jums.

Aukstums, bads, tumsa un slāpes mums nav tik biedējošas un nāvējošas kā jūsu “draudzība un brālība”. Bet vēsture saliks visu pa vietām. Un mēs būsim ar gāzi, gaismu, ūdeni un pārtiku... un BEZ jums!


Šis teksts ir hrestomātisks Zelenska stila paraugs: stils ir ļoti īpašs un ļoti personisks, vienmēr ārkārtīgi konkrēts, bet vienlaikus pilns ar dzejisku enerģiju, gribētos teikt – ar gluži vai psalmisku spēku. Šo spēku panāk ne tikai viņam raksturīgie ritmiskie atkārtojumi, bet arī tas, ka viņš regulāri pārlec no konkrētā uz galveno, no anekdotiskā uz simbolisko. Rodas iespaids, ka viņam tas sanāk dabiski, un tieši šis dabiski piemītošais cēlums liek viņu uztvert kā izcili talantīgu politiķi un oratoru. Kādu dienu viņa runas publicēs un analizēs.

Bet jau tagad mēs varam novērot viņam raksturīgo iezīmi neizmantot lēnprātīgus, slābanus skaidrojumus, demagoģiju un stereotipus. Tiklīdz liekas, ka tuvojas kāda klišeja, viņš to it kā nevilšus pārvērš par pretējo. “Bet vēsture saliks visu pa vietām,” viņš iesāk diezgan paredzami, un mēs gaidām, ka sekos parastais: “Ienaidnieki saņems sodu.” Taču tā nenotiek, viņš turpina ar viskonkrētāko, skaidrāko un acīmredzamāko: “Un mēs būsim ar gāzi, gaismu, ūdeni un pārtiku... un BEZ jums!” Vārdi “bez jums” ir atbrīvošanās sākums. Un atbrīvošanās ir nepieciešamais priekšnosacījums dzīvei. Ja nebūs dzīves, ko gan mēs iesāksim ar gaismu un ēdienu? Šādā vienkāršā veidā apvēršot domu, Zelenskis atjauno lietu kārtību, pasaules kopsakarības un vērtību hierarhiju.

Gan uzstājoties ar garākām runām starptautiskās auditorijas priekšā, gan īsākos sociālo tīklu vēstījumos, ar kuriem viņš jau gandrīz septiņus mēnešus katru vakaru vēršas pie visiem ukraiņiem, Zelenskis spilgti demonstrē gandrīz piemirstu politisko uzrunu stilu: tie ir vārdi, kam piemīt teju demiurģisks spēks un potenciāls. Mēs noticam, ka šāds vārds var tapt miesa, līdzīgi kā par miesu kļuva de Golla “brīvā Francija”. Viens draugs man nesen atgādināja: kad de Golls izteica šos vārdus, tie nekādā veidā neattiecās uz realitāti – tobrīd nevarēja būt ne runas par kaut kādu “brīvo Franciju”. Bet ko tad šie vārdi pauda? Tieši to pašu, ko Zelenska vārdi: “Neesat sapratuši, kas mēs esam? Par ko mēs? Par ko cīnāmies?”

Man līdz ar Zelenski gribas uzdot krieviem šo jautājumu: “Vai jūs neesat sapratuši, kas ir ukraiņi? Vai jūs nesaprotat, par ko viņi cīnās?” Man liekas, ka nesaprot. Tomēr jau kopš 2014. gada Maidana ukraiņi cenšas to krieviem ieskaidrot. Viņi to pasaka, viņi to dzied savas valsts himnā, kuras pamatā ir Pavlo Čubinska 1862. gadā sarakstītais dzejolis, dungojot pie sevis, it kā tā būtu viņu mīļākā melodija un it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē. “Ще не вмерла України і слава, і воля” – “vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve”. Un nobeigumā: “Dvēseli un miesu mēs dosim par mūsu brīvi.”

Šo pašu jautājumu es gribētu uzdot ne tikai krieviem, bet mums visiem: “Vai mēs esam sapratuši, kas ir ukraiņi un par ko viņi cīnās?” Vienkārši lai pārliecinātos. Es ticu un ceru, ka galvenokārt – jā, saprotam. Septiņus mēnešus sekojot tam, ko viņi saka un dara, mums tas ir kļuvis skaidrs. Līdzīgi kā 1980. gadā mums kļuva skaidrs, no kā ir taisīti poļi un par ko runā Solidarność. Starp citu, arī vārds, kuru ukraiņi jau kopš 2014. gada lieto, lai runātu par savu neatkarību, nāk no poļu valodas (poliski niezależność). Viņi to lieto vārdu svoboda, voļa vietā, jo tie ir tādi paši kā krievu valodā. Viņi ir sapratuši, ka krievu valodā šobrīd šie vārdi nozīmē tieši pretējo! Maidans ukrainiski saucas Майдан Незалежності, Neatkarības laukums. Šo vārdu raksta ar kirilicas burtiem – Незалежнiсть –, tāpat kā visus vārdus ukraiņu valodā, izņemot latīņu burtu “i”, kas šajā valodā saglabājies un mūsdienās kļuvis par tās neatkarības un eiropeiskuma simbolu. Pretošanās cīnītāji to raksta uz māju sienām okupētajās pilsētās. Viens vienīgs burts “i” stājas vesela vārda vietā, un šis vārds ir незалежність– neatkarība.

Ik vakaru Zelenskis vēršas pie ukraiņu tautas – pie savējiem. Tagad arī viņš, kam dzimtā ir krievu valoda, tāpat kā gandrīz visi ukraiņi, runā nevainojamā ukraiņu valodā. Viņš simt un tūkstoš reizes pateicas viņiem, atkārtojot vārdu дякую, paldies. Viņš nebaidās to atkārtot. Ir vērts apgūt ukraiņu valodu kaut tādēļ vien, lai to klausītos un saprastu. Es ceru, ka ukraiņu valodu drīz varēs apgūt arī franču skolās, jo mums tā ir vajadzīga: tā ir brīvības, pretošanās, solidaritātes valoda. Jo tieši šajā valodā tagad visi, no valsts galvas līdz cilvēkiem ielās, saka незалежністьar tādu spēku un pārliecību.


Izjuma, Balaklija un vēl 300 pilsētas un ciemati. Ar izpostītām mājām, bet nesalaužamiem cilvēkiem. Ukraina viņus nav pametusi. Ukraina viņus atbrīvos. Ukraina viņus atjaunos. Un viņi paliks Ukraina uz visiem laikiem.


Es klausos Zelenski un mēģinu atminēt šī politiķa mīklu, kas izpaužas ne tikai viņa runas stilā, bet arī uzvedībā. Pat ja tā ir tikai loma, tad viņš ir augstākā līmeņa aktieris kā Spensers Treisijs “Nirnbergas prāvā”, Dastins Hofmans “Maratonistā” vai Roberts Redfords filmā “Trīs dienas Kondora dzīvē” – šie lielie aktieri, kuri tic tam, ko spēlē. Ja Zelenskis ir komiķis, tad no tiem, kuriem cilvēciskais saturs un ticība tam, ko viņš dara, ir svarīgāka par spēlēto lomu.

Taču ir vēl kaut kas. Lai to saprastu, jāpiesauc viens no oriģinālākajiem franču filozofiem – Vladimirs Jankelevičs. Viņa “Traktāta par tikumiem” (Traité des vertus) pirmajā daļā “Nodoma nopietnība” ir nodaļa “Neacīmredzamā brīvības acīmredzamība”, kas var palīdzēt atšifrēt ne tikai Zelenska stilu, bet arī mūsdienu ukraiņu “stilu” plašākā nozīmē – viņu koncentrēto un konkrēto attieksmi, viņu nopietno humoru. Jankelevičs skaidro, ka, aplūkojot cilvēcisko pieredzi lielākā pietuvinājumā, ieraugot cilvēka pretrunīguma dziļākos slāņus, izrādās, ka drosme un brīvība ir viens un tas pats un ka, neskatoties ne uz ko, tās pastāv. Vienīgi, lai tās izpaustos, jāatsakās no “pirms” un “pēc” un jāiekļaujas Tagadnes režīmā. Šis lielais Kamēr ir vienīgais laiks – kairos –, kurā drosme un brīvība pēkšņi kļūst iespējamas.

Brīvību nevar iepazīt ne gaidot, ne pēc nāves – ne pirms, ne pēc –, tā jānotver, kamēr tā ir. Brīvība, tāpat kā drosme, ir parādība, kas notiek tagad, šajā brīdī… Un brīvība, lai to varētu atpazīt, vēl vairāk nekā drosme vai jebkurš cits nodoms pieprasa ļoti smalku un precīzu pašreizējā brīža noteiksmi…


Gļēvais konformisms un konvencionālais intelektuālisms cenšas balstīties uz “pirms” (pieredze vai vēsturiskā pagātne) un “pēc” (prognoze). Bet “pirms” un “pēc” bloķē iespēju izpausties drosmei, brīvībai un nesavtībai – un tieši ar savu pašapmierināto intelektuālismu diemžēl šobrīd grēko daži mūsu kolēģi.

Tikai ne Zelenskis un ne ukraiņi, kam lielais kairos – šis konkrētais laiks, šis tagadnes iespēju spārnotais grieķu dievs – 2022. gada 24. februārī atvērās kā brūce un reizē kā svētīgs pārrāvums. “Pēc tam tiek meklēti,” Jankelevičs turpina, “neskaitāmi determinismi, lai paskaidrotu un mazinātu šo konkrētā mirkļa noslēpumu. Tikmēr brīvība turpina eksistēt pie horizonta, kas nebeidzami atkāpjas: brīvība vienmēr ir tas spēks, kas ļauj doties tālāk, rīkoties citādi, atspēkot determinismā balstītās prognozes…”

Vladimira Jankeleviča pārlasīšana man palīdz izprast Zelenska stilu: tas ir absolūtas saplūsmes ar tagadni stils, uzmanības un ķirurģiskas precizitātes stils. Viņš ir šajā brīdī, kas var izrādīties pēdējais, jo, ja netiks panākta brīvība, neatkarība, незалежність – šeit un tagad –, ne ar kādām citām nākotnes izredzēm viņš nebūs mierā. Nekāda pagātne neizskaidros šo vēsturi!

Vladimirs Jankelevičs (1903–1985) zināja, par ko runā. Viņš cēlies no Odesā dzīvojušas ebreju ģimenes. Viņa tēvs Samuels Jankelevičs, kam izdevās izglābties no pogromiem, bija viens no pirmajiem Freida tulkotājiem franču valodā. Kara laikā Jankelevičs bija viens no sīkstākajiem pretošanās kustības cīnītājiem: “Tāpēc, redzot, kā anonīmie pretošanās varoņi ir gatavi iet bojā par labāku pasauli, kuru viņi neredzēs, arī mums gribas teikt, ka, neskatoties uz dažādu ieganstu meklēšanu, tīra pašaizliedzība un tīra drosme tomēr eksistē. Kā tā eksistēja Monvalerjānas tranšejās. Šajā gadījumā motivācijas analīze būtu vienkāršojums, savukārt naivums sniedz dziļumu un skaidrību. Tāda ir nesavtīgas rīcības neredzamā acīmredzamība.”

Pievēršot tik sakāpinātu uzmanību vārdiem un simboliskiem žestiem, ukraiņi šobrīd cenšas sevī saglabāt sajūtu, no kuras ir atkarīga viņu dzīve, un tā nav iespējama bez незалежність. Viņi, protams, nelieto krievu absolūti melīgo apzīmējumu “speciālā operācija”, bet viņi arī nesaka “karš”, jo šis vārds ietvertu mājienu par divām karojošām pusēm un tam blakus prasītos prievārds “starp”. Viņi saka: Krievijas iebrukums Ukrainā. Viņi saka: Ukrainas atbrīvošana no iebrucējiem. Viņi noliedz – un ne bez pamata – jebkādu mājienu par konfliktu, kurā līdzīgs cīnās ar līdzīgu. Jo viņi nevienam neko neprasīja. Viņi bija un ir savās mājās. Viņi aizstāv savas mājas. Šobrīd un tagad. Viņi aizstāv savu valsti un zina: ja viņi neizmantos šo atbrīvošanās iespēju (šo lielo kairos), viņi kļūs par vergiem tiem, kuri, kā teica Jankelevičs, “ir cilvēki tikai nejaušības dēļ”. Tāds ir Ukrainas pretošanās noslēpums. Un tā ir atbilde uz jautājumu par Zelenska stilu.


https://desk-russie.eu
, 2022. gada 30. septembrī

Raksts no Novembris 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela