Minimālisms – avangardisms ar Okama bārdasnazi rokās

“Māksla, par kuru es runāju, acīmredzot ir noliegšanas un atteikšanās negatīvā māksla. Tāds ilgstošs askētisms parasti raksturīgs pārdomu cilvēkiem vai mistiķiem... Tāpat kā mistiķi, šie mākslinieki savos darbos noliedz ego un individualitāti un cenšas izraisīt pushipnotisko tīras bezapziņas stāvokli.”

Bārbara Rouza, amerikāņu mākslas zinātniece, Franka Stellas sieva

Skatījās uz šo darbu Karls Andrē, skatījās, neko nesaprata un jautāja: “Un kas tev par bizdingu?” – arī angliski. Bet Franks Stella viņam atbild (angliski, saprotams): “What you see is what you see (tulkojumā no angļu valodas – “tu redzi to, ko tu redzi”), dickhead (āmurgalva) stulbais. Bet redzi tu svītras. Tās ir regulāras glancētās rūpnieciskās krāsas svītras, kas uz audekla uzvilktas ar krāsotāja otas palīdzību, un tām no mākslas darba jāiznīdē jebkurš mājiens uz tēlu, informāciju un interpretācijas iespēju – visu to, kas mums tā apriebies abstraktajā – baidos pat teikt – ekspresionismā un, ņemot plašāk, pasaules mākslā. Apriebies taču, kolēģi? Tās, šīs regulārās svītras, liecina par tīrās, absolūti bezpersoniskās vizualitātes problēmām. Tu saprati, sviestagalva (blockhead angl.)?”

Te nu Karls Andrē aizdomājās, pakasīja aiz auss: “Nu, kaimiņam tak taisnība, noriebušies,” – bet tad ņēma un devās uz veikalu Būvmateriālu pasaule. Nopirka tur, kas bija pārdošanā, un no iegūtajām precēm sāka taisīt radikāli jaunus darbus.²

To sāka saukt par minimālārtu, pirmējo struktūru mākslu, ABC mākslu, auksto skolu, sērijmākslu, postkubisma skulptūru vai vienkārši par minimālismu. Pat dīvaini, ka šādai pēc skata ne visai jēdzīgai un lapidārai mākslai ir tik daudz nosaukumu. Vesels klāsts. Droši vien kā kompensācija. Lūk, šeit es ļoti pareizi un lieliski pārteicos – “pēc skata ne visai jēdzīgai”. Jo tieši jēgas ziņā viss ir ļoti jēdzīgi.

Nu, jūs jau sapratāt, ka minimālismam bija ļoti spēcīgs kritikas lādiņš. Minimālisms nepaguris kritizēja projektu “Māksla” – to formu, kas parādījās renesanses laikā un turpinās līdz pat mūsu dienām. Tā bija totāla kritika. Burtiski nekas “Mākslā” nevarēja izvairīties no tās uguns pļaujas un nogaidīt maliņā. Masīva apšaude nāca pār šīs “Mākslas” institūcijām, mērķiem, līdzekļiem un funkcionēšanas veidiem.

Minimālistu galvenā pretenzija bija tāda, ka visam uzskaitītajam bijis tikai viens mērķis – izpatikt skatītāja jeb patērētāja gaumei un atbilst viņa vēlmēm. Tas tak bija vienkārši kaut kāds posts – visa daiļā mīlētājs atnāk satikties ar daiļo, un viņam ir jau vesels koferis mānīgu priekšstatu par to, kas ir māksla, viņš alkst pēc kaut kā pazīstama, kas būtu izveidots pēc sen pastāvošiem un pierastiem štampiem un klišejām, par ko nebūtu jāmežģī smadzenes un kā priekšā var just standartizētu estētisko baudu, katarsi vai ko nu tur vēl, ar ko muzejos un galerijās sevi izklaidē mākslu pierijusies publika.

Bet pats pretīgākais – māksla gūlās šādam mīlētājam apakšā, piedāvāja viņam tieši to, kas šim filistram un mietpilsonim bija vajadzīgs, un, dabiski, tajā bija aplama informācija par sevi, pasauli un cilvēku. Īpaši šis riebīgais abstraktais ekspresionisms.

Situāciju vēl saasināja tas, ka tieši tai laikā košos ziedos bija uzplaukusi arī patērētāju sabiedrība līdz ar visiem tās netikumiem, un tas jau bija nudien neizturami. Ko tik nesastrādāja! – māksla bija pārvērtusies štancētā precē, to ražoja, virzīja un patērēja kā tādu zīmola skūšanās krēmu. Un nekāda ironiska kritika – kā, piemēram, popārts – šo situāciju nespēja mainīt, tieši otrādi, padarīja tikai smagāku, jo arī popārts ar visu savu ironiju iepinās šajās pretīgajās naudas–preces attiecībās un ar visām iekšām iekļāvās projektā “Māksla”³. Tpū!

Vārdu sakot, kļuva acīmredzams, ka nepieciešama radikāla rīcība – mākslu vajadzēja glābt. Lūk, pie tā tad arī ķērās toreizējās mūsdienu mākslas priekšējā līnija – minimālisti. Cilvēki, savā vairumā atturīgi, mazrunīgi, skopi jūtās, koncentrēti, nopietni, mazliet pat drūmi, toties uzticami.

Kolaboracionistiskajam un korumpētajam projektam “Māksla” minimālisti lika pretī savus skarbos un pamatīgos darbus. Viņu daiļrades augļi bija galēji antikomerciāli, patiesajos cēlā cienītājos tie nedrīkstēja izraisīt vēlēšanos tos iegādāties. Tie nedrīkstēja līdzināties nekādiem agrākajiem mākslas darbiem⁴ un nedrīkstēja izraisīt nekādu estētisko baudījumu. Tie nedrīkstēja ļauties pat mazākajai interpretācijai un nedrīkstēja saturēt nekādu informāciju kā vienīgi to, kas attiecās uz viņu pašu. Vārdu sakot, tam bija jābūt kaut kam pilnīgi nepazīstamam, nesaprotamam, nesalīdzināmam ne ar ko no tā, ko skatītājs iepriekš varēja būt redzējis tajās vietās, kur viņam parasti mēdz iesmērēt mākslu. Tam bija jābūt kaut kam tādam, kas atgādinātu kādas citplanētiešu civilizācijas⁵ artefaktu, kaut ko, kā pazīšanā nebūtu izmantojamas nekādas zināšanas, pieredze, gaume un citi kruķi, kas palīdz patērētāja saskarsmē ar mākslas darbu.⁶

Tieši tādēļ minimālisma radošie darbinieki izvēlējās priekšmetus, kas bija ražoti sērijveidā, neitrālus un neizteiksmīgus – nekādus. Tieši tādēļ viņi tos neizgatavoja paši, bet pasūtīja večiem darbnīcās vai iegādājās veikalos un būvmateriālu tirgos, turpinot godājamo redīmeida tradīciju, kas bija aizgūta no dadaisma. Tiesa, atšķirības, protams, bija. Pieņemsim, tā pati Dišāna strūklaka ir konkrēts objekts, piedevām – ar riebīgām, netīrām konotācijām: tajā ir daudz informācijas, tā izsauc nenovēršamu emocionālu reakciju – tajā nozīmē, ka rodas vēlēšanās to tūlīt pat nosodīt –, kā arī pieļauj veselu kaudzi interpretāciju, bet tas viss taču minimālismā bija stingri aizliegts.

Tādēļ minimālisti apropriēja nevis priekšmetus, bet celtniecības un apdares materiālu fragmentus vai neizteiksmīgas konstrukcijas un to daļas, kas nekādas aizliegtas nejaucības smadzenēs izraisīt nevarēja. Jo, ja to gatavotu pats, darbā varētu nevilšus iesprukt kaut kas personisks, unikāls, individuāls, kaut kas no Mākslinieka arsenāla ar viņa praktiski dievišķo, demiurģisko radīšanu no nekā.

Tieši tādēļ minimālisti cienīja visādu modulitāti, nenoslēgtību un varbūtējo savu darbu turpināmību visos virzienos (tas – labāk) vai vismaz divos. Tāpat viņi savos darbos atteicās no tādiem ierastiem kompozīcijas paņēmieniem kā galvenie un otršķirīgie elementi – nekādas hierarhijas, visi elementi ir vienlīdzīgi, un neviens nav vienlīdzīgāks par citiem. Tādējādi māksliniekam minimālisti atvēlēja tikai vienu vienīgu funkciju – idejas ražošanu. Tas bija spēcīgi. Šajā ziņā spēcīgāks bija vienīgi konceptuālisms – minimālismā idejas tomēr vajadzēja iemiesot, lai arī svešām rokām, turpretī konceptuālisms itin mierīgi bez tā varēja iztikt.

Te arī slēpjas atbilde uz vienkāršu, taču sarežģītu jautājumu: bet kurš varēja kļūt par mākslinieku minimālistu? – Lūk, jebkurš, kurš spēj atbrīvot savu apziņu no kultūras smagā mantojuma un atrast tādu neunikālu kaut ko, kā priekšā skatītāja apziņa sāks raustīties pilnīgas nesapratnes krampjos. Vai atceraties – Boiss mūsu Jozefs mēdza teikt, ka visi ir mākslinieki. Lūk, lūk. Tieši tā.

Nu, bet skatītājam – ko viņam darīt tā visa priekšā? Ko viņam gūt, raugoties uz visām šīm nevienam neko neizsakošajām, pilnīgi un galīgi imanentajām figņām, sevī noslēgtām kā Mēbiusa cilpa⁷, kurā viņam gribas pakārties aiz nesaprašanas skumjām un galīgas pamestības sajūtas šajā pasaulē, kas jau tāpat nav sevišķi mīlīga uzturēšanās vieta? – Pavisam nedaudz.

Skatītājam, ja viņš, protams, nav pilnīgs mūlāps, bet cilvēks ar degošu skatienu, meklējošu prātu un nemierīgu sirdi, ir ļoti ieteicams attīrīt savu apziņu no visa, ko viņš ir zinājis par mākslu, pārvērst sevi baltā lapā un uzšņāpt uz tās jaunas nozīmes, asociācijas un interpretācijas, kas nekādā veidā nesakrīt ar kultūrā jau pastāvošajām. Proti, būtībā – noiet paralēli tam ceļam, kuru veica cilvēces izglītotā daļa aptuveni kopš Šovē alas gleznojumiem, bet tas bija ļoti sen.

Protams, ka 20. gadsimtā mākslinieki skatītāju dažādi mocījuši un izņirgājušies par viņu, cik tik spēka.⁸ Bet tik ļoti… Es pats šo smago ceļu neesmu nogājis, lai arī pastarpināti kaut kādā ziņā tomēr esmu pievirzījies tam, lai saprastu minimālistu darbu jaukumu. Un esmu drausmīgi pateicīgs viņiem pat par to minimālo – tautoloģija – baudījumu, ko no viņiem esmu guvis. Jo tas taču ir vēl viens idejas piedzīvojums un vēl viens jēgas skaistums – bet kas gan 20.gadsimta mākslā ir svarīgāks par to?

1 I am sorry, my English is very poor. I can express the most simple things, such as my name is Vadim, my native town is Yalta, I am not a table, uhh…

2 Neliela, ļoti brīva literāra fantāzija. Taču par tās jēgu es atbildu ar visu, kas man dārgs.

3 Nu, kārtējā mākslas nāve. Un būs vēl.

4 Protams, 60. gados šāds uzdevums bija grūti izpildāms – kas tikai tolaik netika saukts par mākslas darbu! Taču minimālisti ar to tika galā.

5 Cilvēka smadzenes, protams, ir šausmīgi viltīgas. Lūk, trāpās tām kaut kas no sudrabaina metāla, kas lidinās pār ciemu, tās tūliņ to nosauc par NLO un nomierinās – tagad šim “kaut kam” ir vārds, tas it kā ieguvis vietu pasaules kārtībā. Un līdz ar vietu – arī izskaidrojumu. Lūk, ar šo viltu minimālisti cīnījās šaušalīgi.

6 Vārdu sakot, pilnīgi materializējies princips, kas pazīstams kā Okama “bārdasnazis”: “Nevajag bez vajadzības vairot substances” vai “Ja nav nepieciešamības, nevajag apgalvot daudzo” – pastāv dažādi lasījumi. Okamu minimālisti ļoti cienīja. Dans Fleivins pat veltīja viņam vienu darbu.

7 Turklāt minimālistu darbiem piemīt tāda īpašība kā mistiskums, par kuru runāja Bārbara Rouza. Nu, kā Ēģiptes piramīdas – ir kaut kāds necilvēcisks mīklainums šajos dīvainajos, pilnīgi noslēgtajos un ne ar ko nesaistītajos objektos. Svešajos.

8 Klasiskajos laikos mocīties vajadzēja māksliniekam – viņš ilgstoši apguva amata pamatus, pēc tam iemiesoja savu ieceri, tiecoties uz pilnību. Spīdzināja sevi. Bet skatītājam atlika vien baudīt ar tādām pūlēm sasniegto daili. 20. gadsimts šo netaisnību novērsa. Tagad jau daiļā mīlētājs ir tas, kurš cieš mākslas darba priekšā, absolūti nesaprotot, kas tas ir. Bet mākslinieks tikmēr dzīvo viegli, skaisti, jo mākslas darba radīšana vairs neprasa no viņa visu to ņirgāšanos par sevi, kas agrāk bija radošā procesa neatņemama iezīme. Un es uzskatu, ka tas ir pareizi. Cik tad var.