Banāns jums visiem

Mūsu ēras 2019. gada 5. decembrī laikmetīgais itāļu mākslinieks Mauricio Katelans galerijas Perrotin stendā mākslas mesē Art Basel Miami Beach ar līmlenti pie sienas pielipināja banānu, nosaukdams šo konstrukciju par “Comedian”. Tajā pašā dienā divi no trim eksistējošajiem “Komiķa” eksemplāriem tika pārdoti par 120 tūkstošiem dolāru, bet trešajam tika nosaukta jauna cena – 150 tūkstoši. Cilvēce apstulba, tad uzsprāga komentāros. 7. decembrī mākslinieks Deivids Datuna visdārgāko banānu pasaulē noņēma no sienas un apēda, un tā izrādījās performance “Izbadējies mākslinieks”. Cilvēce atkal nosvīda. 21. decembrī žurnāla Rīgas Laiks galvenais redaktors Uldis Tīrons palūdza man izteikt savu eksperta viedokli par visām šīm mazinteligiblajām dīvainībām cilvēku, galeriju un augļu pasaulē. Un tā bija pilnīgi pareiza izvēle. Viedoklis man tik tiešām ir kā ekspertam, jo šobrīd strādāju neliela Telavivas universālveikala augļu un dārzeņu nodaļā un, ņemot vērā manu profesiju, dedzīgi interesējos par attiecīgās tēmas atspoguļojumu laikmetīgajā mākslā.

Un tātad, iesākumam es nosvēru tādu pašu banānu no mūsu nodaļas un noskaidroju, ka Comedian šķirnes banāni nāk par divarpus milj. šekeļu kilogramā, t.i., 14 reižu dārgāk par augstākās raudzes zeltu. Mūsu unītī tādu banānu nav, pie mums līdzīgi Giant Cavendish šķirnes banāni parasti maksā 6,90 kilogramā. Rodas pašsaprotams jautājums: par ko prasa tādu piķi?

Jā, šķiet, te var apspriest cenu vien, ko tad vēl? Tak ne jau banānu. Un, bet tas ir sevišķi derdzīgi, to taču patiešām kāds nopirka! Kas izskatās pēc galīgas ņirgāšanās par veselo saprātu. Un par neveselo jau arī. Bet varbūt nopirka tomēr ne banānu? Bet ko tad?!

Nu labi. Katelans izdarīja žestu. Žests bija vienkāršs, nekaunīgs, efektīgs un skaists. Otrā vieta pasaulē pēc Dišāna “Strūklakas”. Vienkāršs – tāpēc, ka tas ir vienkārši: nopirkt veikalā banānu un pielipināt to pie sienas ar līmlenti. Tika iegūta vienkārša, ātra akcijas skulptūra, ja ņemam vērā visas izmaiņas, kuras laikmetīgā māksla ieviesusi skulptūras jēdzienā. Nekaunīgs – tāpēc, ka tik tiešām ir liela nekaunība šitik vienkāršā veidā mākslu templī ievilkt ready-made simt gadus pēc Dišāna. Apsūdzēs taču plaģiātā un gājiena primitīvismā – ir jau apsūdzējuši. Nu, un, protams, nekaunīgs no cenas/kvalitātes attiecības puses – runa tomēr ir par banānu. Ja viņš, pieņemsim, būtu piekarinājis zelta banānu, tādu nelielu, par kādiem 30–50 taukšķiem, neviens neko nepukstētu. Taču arī žests nebūtu noticis: viens no tā jaukumiem ir tieši šajā nekaunīgajā pašizmaksas un cenas neatbilstībā. Efektīgs – tāpēc, ka galēji ekonomisku darbību rezultātā radīts brīnišķīgs darbs, izraisīts visnotaļ jaudīgs mediju sprādziens, nuja, arī nauda nopelnīta, un tieši tajā jau, kā pirmajā tuvinājumā liekas, tad arī ir akcijas jēga. Skaists – tāpēc, ka, lai cik ārēji vienkāršs arī būtu Katelana žests, tas ir elegants un pieblīvēts ar nozīmēm. Vispār, kāpēc tieši banāns? Nu tāpēc, ka te vajadzīgs priekšmets, vienkāršs kā pagale, kā pisuārs, lai tas ar savām nozīmēm nenovērstu uzmanību no tām, kurās to iegremdē mākslinieks. Pazeminošas, piedauzīgas konotācijas ir pieļaujamas un vēlamas – to netrūkst ne pisuārā, ne banānā. No tām ir viens labums – spēle ar dailes mīļotāju kļūst interesantāka un kuplāka, tā sakot: tu gribēji Lielo Mākslu – še tev Lielā Māksla, taisnā ceļā no debesu sfērām, aizrijies! Bet galvenā, protams, ir vienkāršība, parastība, banalitāte. Īpaši labi banāns korelē ar šo pēdējo vārdu, un ne tikai krievu valodā vien. Banality (angļu val.), banalità (itāļu val.), nu, un banāns, vai zināt, visur ir banāns. Tāds smieklīgs, nejēdzīgs, pimpim līdzīgs. Uz tā mizas komēdijās var jautri nožauties. Un arī maksā lēti. Bet te – 120 tūkstoši! Jūs tak esat pavisam kaunu zaudējuši, pilsoņi!

Tomēr galvenais šeit, kā jau vecajā, labajā konceptuālismā pieklājas, ir konteksts. Viena tā daļa ir laikmetīgās mākslas vēsture. Katelans izdara itin kā pilnīgi sekundāru žestu, un šī nebaidīšanās to izdarīt ir brīnišķīga. It kā viņš neko nezinātu ne par Dišānu, ne par veselu baru citu redīmeidistu. Pats izdomājis, nupatās! Taču viņš nevis vienkārši atkārto žestu, viņš to bagātina. Kaut arī visi runā par banānu, galvenā materiālā mākslas darba daļa tomēr ir autentiskuma sertifikāts ar instrukciju par banāna piemontēšanu pie sienas, t.i., dokumentācija. Arī te, protams, Katelans nav oriģināls, visādu dokumentāciju laikmetīgajā mākslā ir tik, ka pietiktu vairākiem kravas vilcieniem. Un ideja, ka galvenais mākslā ir ideja, arī ir sena. Bet kā viņš, zebiekste, to visu reprezentē! Viņš pie šitās te dokumentācijas, pie idejas, piekabina klāt pilnīgi izejošu rekvizītu, kas ir vēl spožāk nekā tad, ja nekāda rekvizīta vispār nebūtu. Banāns – es jau nu gan to zinu! – ātri bojājas un tiek izmests. T.i., idejas materiālā iemiesojuma nesvarīgumu Katelans pasniedz absolūti uzskatāmi: sapuva, un dievs ar viņu, nekas briesmīgs nav noticis, piekārsim jaunu. Tādēļ mākslinieka Deivida žests nekādu kaitējumu darbam nenodarīja, jo tas jau nav nekas cits kā pīslis. Pareizāk sakot, tā daļa, kuru viņš apēda. Starp citu, tā tad arī tika nomainīta. Kāpēc vēl tas ir labs: no vienas puses, mums te ir tiražējamība, no otras, katrs banāns ir unikāls. T.i., ir izdevies apvienot divus pilnīgi pretējus principus, kuri mākslā parasti traucē viens otram dzīvot. Ar to pašu ir likvidēta arī “oriģināla–kopijas” problēma, un tas jau ir pavisam patīkami. Vēl cita konteksta daļa ir mākslinieka reputācija. Viņš tak, tas Katelans, visu mūžu gāja uz šo banānu. Taisīja provokatīvus darbus, izstādījās superprestižās galerijās, par lielu naudu tirgoja darbus smalkākajām kolekcijām. Gatavojās. Ja banānu pie sienas pielīmētu es, nekā nebūtu. Tik vien kā Rafaēls – tā sauc manu priekšnieku, da Buhāra viņš ir, nevis da Urbīno – liktu novākt.

Trešā konteksta daļa ir mākslas tirgus attīstība. Te ir gan attiecīgu institūciju pastāvēšana, gan to darbošanās ilgtermiņā, gan tas, ka labi, līdz mitoloģijas un anekdošu līmenim, aizreflektētas šā tirgus spēlētāju savstarpējās attiecības. Bez tā banāns arī nebūtu izšāvis. Iztēlojieties, ka slavens krievu mākslinieks būtu kaut ko tādu atļāvies, teiksim, mesē Cosmoscow? Ak banānu pielīmējis? Nu, pielīmējis, atraduši, par ko brīnīties, ejam tālāk.

T.i., sabiedrības – masu mediju, tā paša mākslas tirgus un ierindas mākslas cienītāju – reakcija ir vēl viena darba daļa. Tieši tā arī šo banānu padarīja slavenu.

Nu labi, bet ko tad īsti Katelans ar šito savu banānu gribēja pateikt? Ko noderīgu dailes mīļotājam no visa šī atgadījuma mācīties, kur te viņam benefits? Teiksim tā, mākslinieks labi pajokojis par to, cik relatīvi mākslā ir jebkādi vērtējumi, priekšstati, kategorijas, hierarhijas un jēdzieni, arī cenas. “Komiķis”, va zinies.

To tad arī visi nopirka.

Es tā spriežu, ka tagad 120 taukšķus sauks par banānu. Ir tak jau ļimons un arbūzs. Un padomā tik: tie visi ir produkti no mūsu nodaļas!