Miera laiku bēgšana

Dzimis aristokrātiskā krievu ģimenē, kņazs Pjotrs Kropotkins (1842–1921) jau 26 gadu vecumā tika ievēlēts par Krievijas Ģeogrāfijas biedrības locekli un Fiziskās ģeogrāfijas nodaļas sekretāru. Tas varēja būt daudzsološs sākums žilbinošai zinātnieka karjerai, ja vien Kropotkins nebūtu nonācis radikālu sociālpolitisko ideju varā. 1874. gada 21. martā viņš Ģeogrāfijas biedrībā nolasīja sensacionālu referātu par to, ka ledus laikmets bijis krietni nesenāks, nekā līdz tam tika uzskatīts, bet jau nākamajā dienā viņu arestēja par piederību pie slepena revolucionāru pulciņa un ieslodzīja Pētera un Pāvila cietoksnī Pēterburgā. Cietumā viņš turpināja rakstīt zinātniskus darbus un uzturēt sevi fiziskā formā – cilāja tabureti un soļoja šurpu turpu pa kameru, dienā nostaigāja septiņas verstis. Taču otrās cietumā pavadītās ziemas beigās viņa veselības stāvoklis pasliktinājās, un 1876. gada pavasarī viņš ar cingas pazīmēm tika pārvests uz Nikolaja kara hospitāļa arestantu nodaļu. No turienes viņš 30. jūlijā veica savu slaveno bēgšanu, ko vēlāk aprakstīja autobiogrāfiskajās “Revolucionāra piezīmēs” (1902).

V. Ā.

Pētera un Pāvila cietoksnī kāds, kurš vienubrīd bija sēdējis hospitāļa cietumā, pateica, ka no turienes man nebūs grūti aizbēgt. Es, protams, draugiem paziņoju, kur atrodos; darīju zināmas arī savas cerības. Tomēr bēgšana izrādījās daudz grūtāka, nekā man centās iestāstīt. Mani rūpīgi pieskatīja – daudz vairāk nekā līdz tam. Pie manām durvīm norīkoja sargu, un man nekad neļāva iziet gaitenī. Hospitāļa kareivji un apsardzes virsnieki, kas reizēm ienāca pie manis, acīmredzami baidījās palikt kopā ar mani ilgāk par pāris minūtēm.

Mani draugi sastādīja vairākus atbrīvošanas plānus, tai skaitā arī visai aizraujošus. Saskaņā ar vienu no tiem man, piemēram, vajadzētu aizzāģēt loga restes. Tika paredzēts, ka kādā lietainā naktī sargs iesnaudīsies savā būdiņā un tad divi mani biedri piezagsies no aizmugures un būdiņu apgāzīs. Tādā veidā kareivis netiks ievainots, bet vienkārši noķerts kā pele slazdā. Tajā brīdī man vajadzēs izlēkt pa logu… Bet negaidīti uzradās labāks risinājums.

– Prasieties uz pastaigu! – man reiz pačukstēja kāds kareivis.

Es tā arī izdarīju. Dakteris mani atbalstīja, un man atļāva katru dienu pulksten četros doties stundu garā pastaigā pa cietuma pagalmu. Man bija jānēsā slimnīcas zaļais flaneļa halāts, tomēr man izsniedza arī manus zābakus, apakšbikses un vesti.

Nekad neaizmirsīšu savu pirmo pastaigu. Kad mani izveda ārā un es ieraudzīju ar zāli aizaugušo pagalmu krietnus 300 soļus dziļumā un vismaz 200 platumā, es vienkārši pamiru. Vārti bija vaļā, un tiem cauri es varēju saskatīt ielu, milzīgo hospitāli pāri pretī un pat garāmgājējus… Es apstājos uz cietuma lievenīša un, ieraudzījis pagalmu un vārtus, uz mirkli sastingu. Pie vienas sienas bija cietums – šaura ēka pusotra simta soļu garumā ar sarga būdiņu katrā galā. Abi sargkareivji soļoja turp atpakaļ gar ēkas sienu un tādā veidā zālē jau bija iestaigājuši taciņu. Pa šo taciņu man arī pavēlēja staigāt, bet sargi turpināja soļot uz priekšu un atpakaļ, tā ka viens no viņiem vienmēr bija no manis ne vairāk kā 10 vai 15 soļu attālumā. Milzīgo pagalmu apjoza augsta biezu dēļu sēta, pagalma pretējā galā vairāki zemnieki no vezumiem meta ārā malku un krāmēja to gar sienu grēdās. Vārti bija vaļā, lai ielaistu vezumus.

Šie vaļējie vārti uz mani atstāja valdzinošu iespaidu. “Nevajag uz tiem skatīties,” es pats sev teicu un tomēr visu laiku skatījos uz to pusi. Tikko mani ieveda atpakaļ istabā, es tūdaļ uzrakstīju draugiem, lai paziņotu labo vēsti. Es gandrīz nespēju šifrēt, rakstīju ar trīcošu roku, ciparu vietā velkot nesaprotamus ķeburus. “No šī brīvības tuvuma es drebu kā drudzī. Šodien viņi mani izveda pagalmā. Vārti ir vaļā, un pie tiem nav sargkareivja. Pa šiem vārtiem es aizbēgšu. Sargi mani nenoķers.” Un es uzmetu bēgšanas plānu. “Pie hospitāļa vārtiem piebrauc dāma vaļējā ekipāžā. Viņa izkāpj, bet ekipāža gaida viņu uz ielas 15 soļu attālumā no maniem vārtiem. Kad mani četros izvedīs pastaigā, kādu laiku es turēšu rokās cepuri; ar to es došu signālu tam, kurš paies garām vārtiem, ka cietumā viss kārtībā. Jums vajag man atbildēt ar signālu “iela brīva”. Bez tā es nekustēšos ne no vietas. Negribu, lai mani notver uz ielas. Signalizēt var tikai ar skaņu vai gaismu. Kučieris var to izdarīt, ar laķēto cilindru raidot saules zaķīti uz slimnīcas galvenās ēkas sienas; vēl labāk, ja kāds dziedātu, kamēr iela ir brīva; nu, un, ja jums izdotos noīrēt pelēko vasaras namiņu, kuru es redzu no pagalma, tad varētu dot signālu no tā loga. Sargs man skries pakaļ kā suns zaķim, metot lokus, bet es skriešu pa taisno. Tādā veidā es būšu viņam kādus 5–6 soļus priekšā. Uz ielas es ielēkšu ekipāžā, un mēs aiztrauksimies pilnā jaudā. Ja sargam ienāks prātā šaut, tur nu nekā nevar darīt. To mēs nevaram paredzēt. Bet, ja ņem vērā, ka cietumā mani neizbēgami gaida nāve, ir vērts riskēt.”

Bija arī daži citi ieteikumi, tomēr galu galā manu plānu pieņēma. Mūsu pulciņš ķērās pie darba. Cilvēki, kas nekad mani nebija pazinuši, piedalījās, it kā būtu runa par viņu dārgo brāli. Mūs gaidīja daudz grūtību, bet laiks skrēja pārsteidzoši ātri. Es ļoti daudz strādāju un rakstīju līdz vēlai naktij; par spīti tam, mana veselība uzlabojās tādā ātrumā, ka tas izraisīja šausmas. Kad mani pirmoreiz izveda pagalmā, es spēju tikai vilkties pa taciņu kā bruņurupucis. Tagad es jau biju tiktāl atlabis, ka varētu pat paskriet. Tiesa, es joprojām turpināju lēni čāpot, citādi manas pastaigas tiktu pārtrauktas, taču mans dabiskais dzīvīgums jebkurā mirklī varēja mani nodot. Bet maniem biedriem pa šo laiku vajadzēja sameklēt kādus divdesmit cilvēkus, sagādāt piemērotu zirgu un pieredzējušu kučieri un novērst vēl simt neparedzamu sīkumu, kas tādā sazvērestībā nenovēršami rodas.

Sagatavošanās darbi ilga jau vismaz mēnesi, bet kuru katru dienu mani varēja pārvest atpakaļ uz iepriekšējā apcietinājuma ēku.

Visbeidzot tika noteikts bēgšanas datums – 29. jūnijs, Pētera un Pāvila diena. Draugi vēlējās atbrīvot mani tieši šajā dienā, piešķirot pasākumam arī šādu sentimentālu stīgu.

Viņi man paziņoja, ka uz manu signālu “cietumā viss kārtībā” viņi atbildēs “mums arī viss kārtībā”, palaižot sarkanu baloniņu. Tad piebrauks ekipāža, un, kamēr iela būs brīva, kāds dziedās.

29. jūnijā es izgāju ārā, noņēmu cepuri un gaidīju parādāmies balonu. Dzirdēju, kā uz ielas nošvīkst ekipāžas riteņi; dzirdēju, kā vīrieša balss dzied man nezināmu dziesmu, taču balona nebija.

Pagāja stunda, un satriekts es atgriezos savā istabā. “Ar viņiem noticis kaut kas slikts, kaut kas ļauns ir gadījies,” es pie sevis nodomāju.

Tai dienā bija atgadījies neiespējamais. Pie tirgotāju pasāžas Gostinnij Dvor Pēterburgā vienmēr pārdod simtiem bērnu baloniņu, bet tieši tajā dienā nebija neviena paša. Mani biedri nevarēja nekur to sadabūt. Beidzot kādu balonu atņēma vienam bērnam, taču tas bija vecs un negribēja lidot. Tad mani biedri metās uz optikas veikalu, nopirka ūdeņraža ieguves aparātu, piepildīja balonu; bet tas tikpat spītīgi atsacījās celties gaisā: ūdeņradis nebija izžāvēts. Laiks ritēja. Tad kāda dāma piesēja balonu pie sava lietussarga un, turot to augstu virs galvas, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ pa trotuāru aiz mana pagalma žoga. Taču es to nevarēju redzēt, jo žogs bija ļoti augsts, bet dāma ļoti maza.

Kā vēlāk izrādījās, gadījums ar balonu mums stipri nāca par labu. Kad mana pastaiga bija galā, ekipāža aizbrauca pa tām ielām, pa kurām tai būtu jābrauc manas bēgšanas gadījumā. Un te šaurā šķērsielā to aizturēja vezumi ar hospitālim paredzēto malku. Zirgi gāja nekārtīgi – citi pa labo pusi, citi pa kreiso –, un ekipāža varēja virzīties uz priekšu tikai soļos; pagriezienā to apturēja pavisam. Ja es sēdētu tur iekšā, mani droši vien notvertu.

Tagad biedri sagatavoja veselu signālu rindu, lai dotu ziņu, ir iela brīva vai nav. Divu verstu garumā no hospitāļa bija izvietoti mūsu sargi. Vienam vajadzēja staigāt uz priekšu un atpakaļ ar lakatu rokās un paslēpt lakatu tad, kad parādīsies vezumi. Citam bija jāsēž uz trotuāra paaugstinājuma un jāēd ķirši; tikko nāktu vezumi, viņš ēst pārtrauktu. Un tā bija izplānots visā maršrutā. Visi šie signāli, nodoti no viena sarga nākamajam, beigu beigās nonāktu līdz ekipāžai. Mani draugi bija arī noīrējuši jau minēto pelēko vasaras mājiņu, un tai pie loga tika nostādīts vijolnieks ar vijoli rokās, gatavs sākt spēlēt, tikko saņems signālu “iela brīva”.

Nākamajā dienā pulksten divos uz cietumu atnāca dāma, mana tuva radiniece, un lūdza, lai man nodod pulksteni. Parasti visam bija jāiet caur prokurora rokām, bet, tā kā tas bija tikai parasts pulkstenis bez futrāļa, man to nodeva. Pulkstenī bija mazītiņa šifrēta zīmīte, kurā bija izklāstīts viss plāns. Kad es to atradu un izlasīju, mani pārņēma šausmas, cik satriecoši pārdroša bija viņas rīcība. Žandarmi jau meklēja dāmu kādā citā lietā, un, ja kādam ienāktu prātā atvērt pulksteņa vāciņu, viņu aizturētu uz līdzenas vietas. Bet es redzēju, kā radiniece mierīgi izgāja no cietuma un lēnām devās pa bulvāri, pirms tam man uzsaukusi: “Bet jūs to pulksteni pārbaudiet!”, kad stāvēju pie loga.

Es izgāju pastaigā, kā parasti, pulksten četros un devu signālu. Uzreiz izdzirdēju ekipāžas riteņu rībēšanu, un vēl pēc dažām minūtēm no pelēkā namiņa atskanēja vijoles spēle. Bet es tobrīd biju pie ēkas otra gala. Kad pa taciņu biju sasniedzis ēkas galu, kas tuvāk pie vārtiem, kādus simt soļus no tiem, sargs man atradās pavisam tuvu aiz muguras. “Noiešu vēlreiz turp atpakaļ!” es izlēmu. Bet, pirms sasniedzu taciņas galu, vijoles skaņas pēkšņi aprāvās.

Aizritēja vairāk par stundas ceturksni trauksmainas neziņas, kamēr es sapratu iemeslu: pa vārtiem iebrauca vairāki smagi piekrauti vezumi ar malku un virzījās pagalma dziļumā. Tūdaļ vijolnieks (ļoti labs, jāpiezīmē) sāka spēlēt trakoti aizrautīgo Kontska mazurku, kā gribēdams man pateikt: “Tagad droši! Tavs brīdis ir pienācis – uz priekšu!” Es lēnām tuvojos taciņas galam, kas bija tuvāk pie vārtiem, drebēdams no domas, ka mazurkas skaņas var aprauties, pirms nonākšu galā.

Es atskatījos. Sargs bija apstājies piecu vai sešu soļu attālumā un skatījās sāņus. “Tagad vai nekad!” man nozibēja prātā. Es nometu zaļo flaneļa halātu un metos skriet.

Jau ilgi pirms tam es trenējos tikt laukā no tā sava bezgalīgā un neveiklā paltraka. Tas bija tik garš, ka tā apakšmalu vajadzēja nest, pārmestu pār kreiso roku, kā dāmas mēdz turēt jātnieces tērpa šlepi. Lai kā pūlētos, es nevarēju nomest halātu vienā paņēmienā. Atārdīju vīles zem padusēm, bet arī tas nelīdzēja. Tad es nolēmu iemācīties to novilkt divos paņēmienos – vispirms nomest šlepi no rokas, pēc tam nomest halātu zemē. Pacietīgi vingrinājos savā istabā, līdz varēju to izdarīt tīri, kā kareivis rīkojas ar ieroci: “Viens, divi!” – un halāts bija zemē.

Ne pārāk paļaudamies uz saviem spēkiem, es vispirms skrēju lēnām, lai taupītos. Bet, tikko sāku skriet, zemnieki, kas krāmēja malku pagalma tālajā galā, sāka bļaut: “Bēg, turi viņu! Ķer viņu!” – un metās man aizšķērsot ceļu uz vārtiem. Tad es sāku skriet, ko kājas nes. Es domāju tikai par to, kā skriet vēl ātrāk. Pirms tam mani uztrauca grambas, ko bija izsituši smagie vezumi pie pašiem vārtiem, tagad es par to aizmirsu. Skrien, skrien! Cik vien jaudas!

Mani draugi, kas notikumus vēroja pa pelēkā namiņa logu, vēlāk stāstīja, ka man dzinies pakaļ sargs un trīs kareivji, kas bija sēdējuši uz cietuma lieveņa. Vairākas reizes sargs mēģināja man trāpīt pa muguru ar durkli, izmetot uz priekšu roku ar šauteni. Vienu brīdi draugiem jau likās, ka esmu notverts. Sargs nešāva, jo bija pārliecināts, ka mani tūlīt notvers tāpat. Bet es spēju saglabāt atstatumu. Aizskrējis līdz vārtiem, sargs apstājās.

Izbēdzis pa vārtiem, es šausmās pamanīju, ka ekipāžā sēž cilvēks civilās drēbēs ar armijas cepuri galvā. Viņš sēdēja ar muguru pret mani. “Cauri ir!” man pazibēja prātā. Biedri man pēdējā vēstulē rakstīja: “Kad būsit uz ielas, nepadodieties; tuvumā būs draugi, kas par jums cīnīsies,” – tomēr es negribēju mesties ekipāžā, kurā varbūt sēž ienaidnieks. Kad biju jau pavisam klāt, pamanīju, ka ekipāžā sēdošais cilvēks ar gaišo vaigubārdu ir ļoti līdzīgs vienam manam tuvam draugam. Viņš nebija no mūsu pulciņa, tomēr mēs bijām labi draugi un ne reizi vien man bija iespēja sajūsmināties par viņa apbrīnojamo vīrišķību, drosmi un spēku, kas, draudot briesmām, vēl pieņēmās.

“Kādā sakarā viņš ir šeit?” es nodomāju. “Un vai tas vispār ir iespējams?”

Es jau gandrīz izkliedzu viņa vārdu, bet laikus attapos un skrienot sasitu plaukstas, lai piespiestu sēdošo paskatīties uz mani. Viņš pagrieza galvu. Tagad es pazinu, ka tas ir viņš.

– Ātrāk, ātrāk šurp! – viņš iekliedzās, sirdīgi lamādams gan mani, gan kučieri un tajā pašā laikā turēdams gatavībā revolveri.

– Dzen, dzen zirgu! Tevi nošaus, – viņš kliedza kučierim.

Izcilais tīrasiņu rikšotājs, kurš bija speciāli nopirkts šim mērķim, jau traucās galopā. Aiz muguras bija dzirdami kliedzieni:

– Turi viņu! Ķer ciet!

Bet draugs pa to laiku man palīdzēja uzvilkt mēteli un uzlikt cilindru.

Galvenās briesmas nāca ne no ķērājiem, bet no sargkareivja, kas stāvēja pie hospitāļa vārtiem, gandrīz tieši pretī vietai, kur mani gaidīja ekipāža. Viņš varēja man traucēt ielēkt ekipāžā, varēja apturēt zirgu, viņam vajadzētu tikai paskriet dažus soļus, lai atrastos priekšā. Tādēļ viens no biedriem bija norīkots ar sarunu novērst kareivja uzmanību. To viņš paveica ar lieliem panākumiem. Tas kareivis kādu laiku bija dienējis hospitāļa laboratorijā, tādēļ biedrs uzsāka sarunu par zinātniskām tēmām, precīzāk, par mikroskopu un brīnumiem, kurus ar tā palīdzību var saskatīt. Runa aizvirzījās līdz kādam cilvēka ķermeņa parazītam.

– Esi redzējis, cik liela tam aste? – jautāja biedrs.

– No kurienes tad tam aste? – iebilda kareivis.

– Kā tad ne! Šitāda – ja paskatās mikroskopā.

– Nestāsti blēņas! – sacīja kareivis. – Es pats labāk zinu. Es viņu, maitas gabalu, pats esmu bāzis zem mikroskopa.

Zinātniskais strīds norisinājās tieši tai laikā, kamēr es skrēju viņiem garām, lai ielēktu ekipāžā. Tas izklausās pēc pasakas, tomēr tieši tā tas notika.

Ekipāža strauji iegriezās šaurajā šķērsielā, gar to pašu sienu, pie kuras zemnieki krāva malku un kur tagad neviena nebija, jo visi bija aizskrējuši dzīties man pakaļ. Līkums bija tik ass, ka ekipāža būtu apgāzusies, ja es stipri nesasvērtos uz pretējo pusi, vilkdams līdzi arī savu biedru.

Tagad zirgs skrēja slaidā, skaistā riksī pa šauro ieliņu, un mēs pagriezāmies pa kreisi. Divi žandarmi, kas stāvēja pie dzertuves durvīm, atdeva godu Veimāras armijas cepurei.

– Mieru, mieru, – es viņam teicu, jo viņš vēl bija šausmīgi uzbudināts. – Viss iet labi. Tev pat atdod godu žandarmi!

Te pret mani pagriezās kučieris, un es viņa apmierinājumā starojošajā fizionomijā atpazinu citu savu biedru.

Visur savā ceļā mēs satikām draugus, kas mums piemiedza ar aci vai vēlēja veiksmi, kad traucāmies tiem garām ar savu lepno rikšotāju. Mēs izbraucām uz Ņevas prospekta, iegriezāmies sānielā un apstājāmies pie kādām parādes durvīm, un tur arī atlaidām ekipāžu. Es uzskrēju pa kāpnēm un iekritu savas radinieces apskāvienos, kas bija mani gaidījusi mokošās ciešanās. Viņa gan raudāja, gan smējās, vienlaikus mudinot mani ātrāk pārģērbties un atbrīvoties no ataugušās bārdas, kas krita acīs.

Pēc desmit minūtēm mēs ar draugu izgājām no mājas un paņēmām važoni. Pa to laiku cietuma apsardzes virsnieks un kara hospitāļa kareivji bija izskrējuši uz ielas, nezinādami, ko lai tagad dara. Verstes attālumā nekur visapkārt nebija neviena važoņa, jo visus bija nolīguši mani biedri. Kāda vecene pūlī izrādījās gudrāka par visiem.

– Nabadziņi! – viņa noteica, it kā runādama pati ar sevi. – Viņi visdrīzāk izbrauks uz Ņevas prospekta, bet tieši tur viņus arī notvers, ja kāds dosies taisni pa šo pašu šķērsielu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Virsnieks pieskrēja pie zirgu tramvaja un pieprasīja, lai konduktors tūdaļ viņam dod zirgus, lai kāds mestos mūs pārtvert. Bet konduktors kategoriski atteicās izjūgt zirgus, un virsnieks neuzstāja.

Bija brīnišķīgs vakars. Mēs braucām uz salām, uz kurieni šikā Pēterburgas publika vasaras dienās mēdz doties, lai priecātos par saulrietu. Pa ceļam piestājām klusā ielā pie friziera, kas man nodzina bārdu. Tas, protams, izmainīja manu ārieni, lai arī ne pārāk stipri. Mēs bezmērķīgi vizinājāmies pa salām, nezinādami, kur likties, jo bija teikts nakšņošanas vietā ierasties jau pavisam vēlu vakarā.

– Ko mēs tagad varētu darīt? – pajautāju savam tikpat apjukušajam draugam.

– Brauc pie Donona! – viņš pēkšņi uzsauca važonim. – Nevienam nenāks prātā mūs meklēt modīgā restorānā. Viņi mūs meklēs visur, tikai ne tur; bet mēs ieturēsimies un pacelsim glāzes par veiksmīgo bēgšanu.