Mans ķermenis kļuvis nelietojams

Plānotās miršanas dienas priekšpusdienā 2016. gada aprīlī Avrila Henrija devās pēc indes uz pirmā stāva vannas istabu. Viņa pagāja garām mīkstajam šūpuļkrēslam, kurā mēdza stundām sēdēt, sacēlusi kājas augstāk par galvu, lai mazinātu pampumu potītēs. Atbalstījusies pret galda virsmu, viņa sniedzās augšējā plauktā un taustījās pēc stikla pudelītēm, kuras bija paslēpusi aiz tualetes tīrīšanas līdzekļa un zīdaiņu pūdera.

– Es tās nelegāli pasūtīju no ārzemēm, – Avrila bija teikusi par savu slepeno krājumu. – Tas ir diezgan viegli, bet ļoti riskanti.

Viņa atradās savā mājā Bramfordspīkā – mazā ciemā Anglijas dienvidrietumos ar 300 iedzīvotājiem, krogu “Slinkais krupis”, Sv. Pētera baznīcu un draudzes padomi, kurā Avrila bija darbojusies vairākus termiņus un ieguvusi ar asu prātu un nelokāmību apveltītas, lai arī dažkārt nevajadzīgi strīdīgas personas slavu.

80 gadu vecumu pārsniegušajai Avrilai bija brīva, nekonkrēta gaume: visi džemperi maigi bēšā krāsā, plastmasas tupeles, staigāšanas palīglīdzekļi, bieži vien nokareni sudraba auskari, dažreiz kāds lūpukrāsas triepiens. Ap plānotās miršanas laiku viņas sirmie mati bija tik gari, ka gandrīz sniedzās līdz viduklim. Tajos allaž kaut kas ieķērās, kāda pūka vai zariņš no dārza. No rītiem Avrilai bija pamatīgi jānopūlas, lai atvilktu matus no sejas un ieviestu tajos kaut kādu kārtību ar gumiju un sprādžu palīdzību. Ap dienas vidu to šķipsnas jau bija atbrīvojušās no sprādzēm un krita uz pieres kur kurā.

Tad Avrila kāpa uz augšstāvu – lēnām, kā vienmēr, saliekusies un turēdamās pie margām, gandrīz rāpus, lai, ja kristu, tad ne smagi. Avrila bija vienmēr gribējusi nomirt vannā – guļus un pilnībā apģērbta. Viņa bija uzrakstījusi pārdomātu pirmsnāves zīmīti: “Es grasos sevi nonāvēt. Esmu viena. Lēmumu esmu pieņēmusi pilnībā pati. [..] Šo soli esmu apdomājusi visos sīkumos.”

Kad viss bija gatavs, Avrila piezvanīja interneta pakalpojumu sniedzējam un paskaidroja, ka, lai gan viņa plānojot nonāvēties pulksten septiņos vakarā, viņa vēlētos saglabāt savu abonementu aktīvu līdz laikam, kad izpildītāji būs tikuši skaidrībā ar viņas mājas lietām. Viņas pastāvīgais jurists Viljams Maiklmors vēlāk piekrita: ja tā padomā, tas bija neprāts. No otras puses, Avrila jau bija par to pastāstījusi draugiem, palīgstrādniekam, aprūpētājam, dārzniekam un viņa sievai un paziņām no vietējā peldbaseina. Kādā interneta forumā viņa bija lasījusi, ka labāk painformēt citus par saviem plāniem šķirties no dzīves, tad pašnāvība viņus traumēs mazāk. Viņi arī sapratīs, ka neesat rīkojies pārsteidzīgi vai sliktā garastāvoklī, bet gan esat tiešām gribējis mirt un būt miris. Kad Avrila to pavēstīja juristam, viņš, labi pazīdams Avrilas raksturu, nebija neko izbrīnīts.

– Vairums cilvēku, – teica Avrila, – ziņu uzņēma viegli, kaut arī daži ne.

Kāds draugs, bijušais universitātes kolēģis, pat strīdējies ar viņu.

– Vai esi apsvērusi, kādas sekas tas atstās uz ģimeni? – viņš jautājis.

– Protams, es, sasodīts, esmu kārtīgi apsvērusi sekas, – atbildējusi Avrila. Tad viņa tam izstāstījusi visu par savām sāpēm, nedziedināmajām kaitēm un nu jau neko vairs nesaturošajām zarnām.

– Viņš bija šausmās! – viņa vēlāk apmierināti teica. – Un man prieks, ka tā.

Pirmo reizi ar Avrilu es sazinājos, kad veidoju reportāžu par tiesībām uz cienīgu nāvi un strādāju pie dokumentālās filmas medijam Vice. 2016. gada februārī kolēģi mums bija sarunājuši ar viņu tikšanos un nopirkuši vilciena biļetes ceļam. Viņa atsūtīja garas, samudžinātas norādes, kā pie viņas aizbraukt, un piekodināja paņemt līdzi čības.

– Es viesiem parasti lūdzu novilkt kurpes sava nabaga paklāja dēļ. Ceru, ka neiebilstat.

Atvērusi durvis pelēkā džemperī ar augstu apkakli un jaku pa virsu, viņa piedāvāja:

– Kafiju? Tēju? Dubulto brendiju?

Pēc Avrilas domām, viņa mira no visa kā un ne no kā konkrēta. Nāve no tā, ko mēs eifēmiski dēvējam par “vecumu”, no tā, ko Viljams Oslers savā klasiskajā darbā “Medicīnas principi un prakse” nodēvējis par “aukstajām sabrukšanas stadijām”.

Pirms dažām nedēļām Avrila bija uzrakstījusi eseju, kurā sīki izklāstīti viņas daudzie simptomi, un viņa piedāvājās to nolasīt skaļi kā sava veida atskaiti par ķermeņa stāvokli. Viņa visus brīdināja, ka traktāts būs “garlaicīgs” un “pretīgs”. Tad viņa nobīdīja zemāk uz deguna brilles plastmasas rāmjos un sāka lasīt: “Esmu nodzīvojusi 82 gadus, man vairs lāgā nefunkcionē mugurkauls, pēdas, gurni, perifērā nervu sistēma, zarnu trakts, urīnpūslis, elkoņi un plaukstas. Tas viss apvienojumā ar sāpēm un nespēju strādāt nākotni zīmē drūmās krāsās.”

Avrilai bija rotatoru manžetes plīsumi, artrīts un muguras sāpes. Kājas dedzināja no perifērās neiropātijas. Kāds ārsts bija teicis, ka varētu tās operēt, bet operācija būtu sarežģīta un Avrila nevarētu staigāt nedēļām ilgi. Tad kāda tam jēga?

– Tas nebija lietderīgi, – viņa teica.

Aizvien grūtāk kļuva nostāvēt taisni, redzēt un dzirdēt citus. Bija mainījies arī viņas raksturs. Viņai mazāk gribējās smieties, viņa bija kļuvusi mazāk elastīga. Noskaņojums uzlabojās reti, un viņa bieži uztraucās.

– “Esmu kļuvusi kašķīga, introverta, dusmīga, bailīga,” – lasīja Avrila. – “Agrāk man nekā no tā nebija.”

Agrāk viņa bija māksliniece. Intelektuāle. Laimīga.

Naktīs esot visbriesmīgāk, jo sāp visās malās. Bija grūti atrast pietiekami ērtu pozu gulēšanai. Viņa mēģināja gulēt uz muguras, ievīstījusies oranžā dūnu segā. Mēģināja balstīt kaklu putu spilvenā. Apgrūtinātās elpošanas dēļ Avrila gulēja ar skābekļa masku, kuras zilās saites cieši apņēma viņas pieri un vaigus. Šādi viņa valstījās savā sāpju marinādē stundām ilgi. Prātā nāca doma, ka vieglāk nekļūs nekad. Būs tikai lēni ritošas stundas, mokoši bezjēdzīgs laiks. Avrilai riebās viņas ķermenis, un viņu šokēja tā nekontrolējamie izdalījumi. Bet to visu viņa stāstīja drīzāk konstatējošā, nevis sevi žēlojošā tonī:

– Ķermenis man paklausīgi kalpojis 80 gadus, bet tagad tas pēkšņi visās nozīmēs kļuvis nelietojams, tā realizācijas termiņš sen iztecējis.

Viņa vēl arvien dusmojās uz valdību par 2015. gada likumprojekta noraidīšanu, kas legalizētu šauri specifisku asistētas pašnāvības formu Lielbritānijā – tādu, ko pēc aptauju rezultātiem lielais vairums britu atbalsta. Avrila ļoti gribēja, lai tas stātos spēkā, kaut arī saprata, ka tā stingrie kritēriji neļautu viņai kvalificēties asistētai nāvei, jo viņa taču nebija neārstējami slima ar kaut ko vienu. Viņa vienkārši bija veca un kļuva arvien vecāka.

– Neārstējami slimie ir veiksminieki, – teica Avrila. – Esmu vēlējusies, kaut man būtu vēzis.

1994. gadā Dr. Šērvins Nūlends savā grāmatā “Kā mēs mirstam” atzīmēja, ka, pēc slimnīcu administratoru un ASV Veselības un labklājības departamenta vadlīniju loģikas, “mirt no vecuma ir nelikumīgi”. Tā vietā “katram tiek pieprasīts mirt no kaut kā konkrēta” – vēža vai sirdstriekas, insulta vai smaga ievainojuma. Vienkārši vecums – dabiska organisma sistēmu nolietošanās, ierobežotā šūnu mūža izsīkums, iekšējā līdzsvara zaudēšana – neskaitās nāves cēlonis un nekad nav bijis viens no atķeksējamiem variantiem oficiālajos papīros.

“Es nestrīdos ar tiem, kas uzstāj uz laboratoriski specifisku mikroskopisku patoloģiju, lai apmierinātu sava biomedicīniskā pasaules uzskata obligātās prasības,” raksta Nūlends. “Es vienkārši domāju, ka viņi nesaprot jautājuma būtību.” Beigu beigās, nogalina tieši vecums. Pēc Nūlenda domām, medicīnas koncentrēšanās uz specifiskām patoloģijām īstenībā nozīmē “legalizētu izvairīšanos no lielā dabas likuma”. Tas cēlies no 20. gadsimtā dzimuša un nākamajām ārstu paaudzēm nodota uzskata, ka ārsts “nekad nedrīkst ļaut pacientam zaudēt cerības, pat ja viņš acīmredzami mirst”. Ja jau vecums nenogalina, vienmēr var atrast vēl kādu terapiju, ko izmēģināt.

Nesen amerikāņu ārsts un rakstnieks Dr. Atuls Gavande rakstīja: “Vecums nav diagnoze. Vienmēr ir kāds tiešs cēlonis, ko ieraksta miršanas apliecībā: elpošanas mazspēja, sirdsdarbības apstāšanās. Bet patiesībā neviena konkrēta slimība nenoved pie nāves; vainīgs ir uzkrātais organisma sistēmu sabrukums, bet medicīna to turpina uzturēt un lāpīt.”

Slimnīcā, kur strādāja Gavande, ārsti bija pat iemācījušies izvairīties no parasti lietotajiem vārdiem, kuri izsaka novecošanos. Tādi vārdi kā “geriatrija”, “vecs” un “seniors” nebija vairs cieņā, personāls tā vietā runāja par “padzīvojušu pieaugušo veselību”. Sarunās starp veselības aprūpes darbiniekiem un pacientiem nāves fakts tika atdalīts no novecošanās.

Daži vēsturnieki šo parādību saista ar plašākiem centieniem, kas iesākās 20. gadsimta sākumā, konceptuāli transformēt vecumu no dabiskas dzīves sastāvdaļas par slimību, tātad kaut ko tādu, pret ko vajag cīnīties, nevis pieņemt un paciest. Patiesībā dzīves ilguma pieaugums iet roku rokā ar vecuma izraisītas nespējas ilguma pieaugumu. Novecošanās ir palēninājusies, nevis paātrinājusies. Tomēr, par spīti pretējām liecībām, galvu reibinošie solījumi par īsākām vecumdienām palikuši ļaužu prātos. ASV cīņa pret vecumu ir kļuvusi par sociālu rituālu, ko pastiprina personiskas bailes, sociālais spiediens un pelnošā veselības aprūpes industrija.

Mūsdienās aptuveni piektā daļa gados veco amerikāņu pārcieš ķirurģiskas operācijas pēdējos dzīves mēnešos, un to bieži vien atbalsta arī tuvinieki, kas gatavi uz visu, lai palīdzētu, un kas kaut ko mazāku nekā “darīt visu iespējamo” uzskata par nepiedodamu padošanos.

Pirms Avrila sajuta nāves tuvošanos, viņa bija pašpārliecināta. Viņa strādāja par pasniedzēju dažādās Oksfordas un Kembridžas koledžās un vēlāk par profesori Ekseteras Universitātē, kur specializējās angļu viduslaiku studijās un kristietības ikonogrāfijā. Avrilas domu gaita, izlikta uz papīra, bija precīza un dziļa. Viņu interesēja estētika un mākslinieciskā forma, un tas, ko tās atklāj par lietu nozīmi.

– Ja tēvs būtu dzīvs, – teica Avrila, – es sevi nenonāvētu.

Bet viņš jau sen bija miris. Tāpat arī māte, tantes, onkuļi un viņas divi kaķi. Vēl bija daži brālēni un māsīcas ar ģimenēm.

– Es viņus visus mīlu, bet tas nekādi neietekmē manu lēmumu, – viņa teica. – Viņiem nav tik ļoti lielas lomas manā dzīvē.

Ap 2015. gadu Avrilas pasaule bija jūtami sarukusi. Viņas lielākais prieks, pēc viņas vārdiem, bija ikdienas pelde ciema peldbaseinā. Viņas ārsts peldēšanu atbalstīja, jo tā atslābināja locītavas. Avrilai patika peldēt, jo tā viņa varēja vismaz pietuvoties bezsāpju stāvoklim. Pirms daudziem gadiem Avrila spēja nopeldēt 50 baseina garumus stundā, bet tad skaitlis nokritās līdz 40, un tad līdz 30. Dažreiz mazāk. Pēc katra vēziena – elsiens. Avrilai juka skaits, un pašas neuzmanība viņu kaitināja. Tas viss ilga stundām un aizņēma lielu dienas daļu.

Filips Rots vecumdienas dēvējis par “slaktiņu”. Žans Amerī, žurnālists un holokaustu pārdzīvojušais, teicis, ka tās ir kaut kas vēl ļaunāks par Aušvicu. Citiem tās šķitušas garlaicīgas. Tas ir savdabīgi, ka jaunas sievietes sāpes dažreiz dara viņu interesantu, bet vecas sievietes sāpes dara viņu apnicīgu. Pirmā cieš, bet otrā nīkuļo un žēlojas. Līdzcietība nekad nedod priekšroku gados veciem. Dažreiz, kad Avrila domāja par savu ķermeni, viņai nāca prātā laipnais jezuītu priesteris, kurš pievērsa viņu katoļticībai 16 gadu vecumā. Viņš Avrilai bija mācījis, ka “elle ir sāpes par zaudēto”: nevis vieta, bet stāvoklis.

Tomēr doma, ka vajadzētu nomirt, pirms pienācis vecums, viņai ienāca prātā tikai krīzes augstākajā punktā – pirms dažiem gadiem. Kādā Ekseteras aptiekā Avrila paslīdēja uz eskalatora un nokrita uz muguras. Mehānisms to svaidīja no vienas malas uz otru. Kāju nesa augšup, bet ķermenis slīdēja lejup; viņu plēsa pušu. Guļot ar galvu uz metāla kāpnēm, Avrila dzirdēja troksni, kas bija viņas pašas kliedziens, un tas šķita neglīts un šausminošs. Kāds darbinieks piesteidzās un nospieda avārijas pogu. Kāds cits izsauca ātro palīdzību. Gaidot Avrilai ienāca prātā rindas no T. S. Eliota dzejoļa: “Tas nav tas, ko es biju domājis; tas nepavisam nav tas.”

Maikls Ērvins, britu ārsts, kurš vairāk nekā 30 gadus nostrādājis ANO, 2009. gada 10. decembrī nodibināja Veco ļaužu racionālās pašnāvības biedrību (Society for Old Age Rational Suicide, SOARS)¹. Biedrības interneta vietnē sirmais Ērvins maigā aristokrāta balsī skaidro, ka bijis Brīvprātīgās eitanāzijas biedrības biedrs, kas vēlāk pārdēvēta par “Nomirt ar cieņu” (Dignity in Dying), bet tad viņam sākusi traucēt tās pievēršanās tikai neārstējami slimajiem.

“Es varbūt ciešu nevis no vienas nopietnas slimības, bet no vairākām arvien grūtāk panesamām veselības problēmām,” viņš rakstīja. “Kad dzīve kļūs vairāk par slogu nekā prieku, es būšu tuvu kritiskajam punktam, kad vēlēšos mirt. [..] Protams, šis pēdējais lēmums būtu jāpieņem man pašam, nevis kādam jāizlemj manā vietā.” Ērvins iedomājās pasauli, kurā cilvēki virs 80 vai 90 gadiem, kas uzskata, ka “viņu dzīve ir pilnībā nodzīvota”, varētu tikt uzklausīti un ārsts viņiem palīdzētu nomirt. Biedrības nosaukums, kā man vēlāk teica Ērvins, bija apzināti izvēlēts, lai šokētu. Ap šo laiku vārds “pašnāvība” jau bija faktiski aizliegts to aktīvistu aprindās, kuri iestājas par tiesībām uz cienīgu nāvi: slimajiem pacientiem tas likās aizskarošs, un politiskie atbalstītāji no tā novērsās. Bet Ērvins teica, ka grib “reabilitēt” pašnāvību kā “racionālu un pozitīvu rīcību, kad garīgi vesels gados ļoti vecs indivīds ir rūpīgi apsvēris galvenos par un pret” dzīves turpināšanai. Turklāt, viņš teica, SOARS bija viegli atmiņā paturams akronīms, jo daudzi slimi, gados veci indivīdi cieš no izgulējumiem.²

Publikācijās Ērvins mēģina saistīt savu darbību ar plašāku vēsturisko kontekstu, kas sniedzas līdz Senajai Romai un Grieķijai un liecina, ka “racionāla pašnāvība” ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Epikūrieši, viņš raksta, uzskatīja, ka pašnāvība ir attaisnojama, kad dzīve kļūst nepanesama. To atbalstīja arī stoiķi. Senekam ir brīnišķīgs citāts: “Es nepametīšu savas vecumdienas, ja tās saglabās mani neskartu – neskartu labākās puses ziņā. Bet, ja tās iedragās manu prātu, sāks to postīt pa daļām, ja tās atstās man nevis dzīvi, bet tikai dzīvību, tad metīšos laukā no satrupējušā, brūkošā mājokļa.”³

Pēc SOARS dibināšanas Ērvins rīkoja nelielas sapulces dažādās Dienvidanglijas vietās un rakstīja vēstules vietējiem laikrakstiem. Viņš domāja, ka vismaz uz laiku viņu nostums malā, paciešamā attālumā, kopā ar citām atbalsta grupām. Taču beigās SOARS deklarēto principu atbalsis atskanēja no ASV. 2015. gada martā ikgadējā Amerikas Geriatriskās psihiatrijas asociācijas sanāksmē Ņūorleānas konferenču centrā tika sarīkota diskusija “Racionāla pašnāvība starp vecāka gadagājuma cilvēkiem: garīga slimība vai izvēle?”. Diskusijā psihiatri un pētnieki apsprieda gadījumus, “kad pacienti bez redzamām garīgām novirzēm pauda vēlēšanos sevi nonāvēt”.

Diskusijas vadītājs Dr. Roberts Makjū, psihiatrijas profesors Ņujorkas Universitātes Medicīnas skolā, atzina, ka vairumam pašnāvnieku – aptuveni 90% – bijuši klīniski diagnosticēti psihiatriski traucējumi. Bet dažiem nebija. “Tas mums liek jautāt, kā mēs ārstēsim cilvēku, kurš ir psihiski vesels. Ko mums darīt ar šādu pacientu? Pacientam varbūt par to ir savas zināšanas un uzskati, bet mēs tam neesam sagatavoti pilnīgi nekā.” Ārsti ir atstāti tikt galā ar šādiem gadījumiem, kā nu kurš prot.

Pēc Makjū prezentācijas izcēlās diskusija. Kāds ārsts ieteicās, ka daži viņa pacienti atsakoties no medicīniskas palīdzības, “jo grib, lai tas ātrāk beidzas”. Kāds cits bilda, ka doma par racionālu pašnāvību dzīves nogalē “pārāk sarežģī ārstu darbu”. Dr. Elisa Kolva, jauna klīniskā psiholoģe, kas strādā ar vēža slimniekiem, jautāja, vai veca, slima un nespēcīga cilvēka vēlme nomirt īstenībā nav “dzīvīguma” un “psiholoģiskas labklājības” pazīme.

Oficiāli nekas tāds kā racionāla pašnāvība nepastāv. Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā, kas ir autoritatīvākais izdevums šajā nozarē, pašnāvība aprakstīta kā garīgas slimības simptoms. Konferencē daži ārsti rosināja, vai pirmais solis uz iespējamu risinājumu nebūtu leksikas maiņa; vajadzētu atjaunināt profesionālās vadlīnijas, viņi teica, nošķirot pašnāvnieciskas tieksmes no tādām pašnāvnieciskām domām, kas ir apzinātas, saprātīgas un saskan ar personas lolotām vērtībām. Kamēr tas nav izdarīts, pētnieki un geriatri varētu lietot pašreizējos diagnostikas rīkus, kas palīdz viņiem labāk identificēt un saprast racionāla pašnāvnieka domāšanu.

2019. gada sākumā Ērvins nodibināja jaunu organizāciju ar nosaukumu “Deviņdesmit plus” – diskusiju grupu, kas veidota ap premisu, ka jebkurai 90 gadu vecumu sasniegušai personai būtu automātiski piešķiramas tiesības uz ārsta asistētu nāvi. Ērvins, kam tobrīd bija jau 88 gadi, sarunā ar mani atzina, ka izvēle par 90 kā robežvecumu nav stingri pamatota. Ērvinam pašam klājās samērā labi. Viņam nedaudz sāpēja mugura un tirpa kājas, kas apgrūtināja staigāšanu, un viņš lietoja zāles pret augstu asinsspiedienu, bet citādi viņam viss bija labi. Grūtākais, kā viņš teica, esot spēku izsīkums. Kāda jēga dzīvot, ja dzīvošana prasa tik daudz spēka?

– Kāpēc kādam būtu jāspiež mani ciest? – viņš man jautāja. – Kāpēc man būtu jāturpina vilkt dzīvību?

Avrila teica, ka 2015. gadā esot savam ārstam lūgusi palīdzību. Viņa bijusi atklāta – nudien, pat nekaunīga.

– Dzīve vairs nav dzīvošanas vērta – bet es neesmu depresijā, – viņa teikusi.

Tāpēc vai dakteris nebūtu tik laipns un neiedotu kādas tabletes? Nē, esot atbildējis ārsts. To pašu Avrila prasījusi vēl dažiem mediķiem, ieskaitot kādu ķirurgu, kas viņu reiz izmeklējis.

– Viņi visi atbildēja: es labprāt palīdzētu, bet nevaru.

Kādu vakaru viens no šiem ārstiem pieklauvējis pie viņas mājas durvīm. Ienācis priekštelpā, viņš teicis, ka esot par to domājis un gribot paskaidrot. Tad viņš sācis raudāt. Avrila aicinājusi viņu viesistabā, viņš apsēdies uz dīvāna. Viņa atlaidusies šūpuļkrēslā un sacēlusi kājas augstāk par galvu. Ārsts divas stundas Avrilai stāstījis par saviem meklējumiem, kā viņai palīdzēt. Viņš pat esot par savu naudu konsultējies ar medicīnas juristu, lai uzzinātu, vai viņš var ko darīt, bet jurists esot teicis, ka darīt neko nevarot. Ārsts Avrilai teicis, ka viņu apbrīnojot un ka viņam bijis prieks viņu ārstēt.

– Baidos, – viņš teica, celdamies promiešanai, – ka tas, ko es teicu, var novest pie jūsu pašnāvības.

– Jā, – teica Avrila. Tā arī bija. Vēlāk viņa lūdza ārstus vairs nesazināties ar viņu. Viņai palicis maz laika, viņa teica, un viņi to izniekojot. Avrila uzmeklēja tiesību uz cienīgu nāvi aktīvistu grupu Exit International. Sēdēdama pie datora ar milzīgām lasāmbrillēm uz deguna un palielināmo stiklu rokā, viņa lasīja organizācijas interneta lapu.

“Nāve nav medicīnisks process,” tur bija teikts. “Tādēļ jums nav obligāti vajadzīgs kāds baltā virsvalkā pie gultas. Exit International mērķis ir panākt, lai visiem racionāli domājošiem pieaugušajiem būtu pieejama labākā iespējamā informācija, kas viņiem ļautu pieņemt izsvērtu lēmumu par to, kad un kā mirt.”

Vietne izskatījās pietiekami profesionāla, ar rozā un violetu grafisko noformējumu un saitēm uz ziņu rakstiem. Tā dibinātājs ir Filips Ničke, ārsts no Austrālijas. Avrila uzzināja, ka Exit International biedru vidējais vecums ir 75 gadi. Viņa arī uzzināja, ka par 185 ASV dolāriem (159 eiro) var nopirkt gada abonementu kopā ar digitālu dr. Ničkes rokasgrāmatu ar instrukcijām par dažādiem dzīves izbeigšanas veidiem. Avrila samaksāja, nosūtīja pieteikuma formu un tika pieņemta. Viņa tūlīt pat atvēra rokasgrāmatu. “Pēdējos gados sāk parādīties jauna tendence,” tajā bija lasāms. “Mēs sastopam vecāka gadagājuma cilvēkus, kas ir stipri un veseli (savam vecumam), bet kam dzīve kļūst par aizvien smagāku nastu.”

Grāmata bija dīvaina savā mācību grāmatas lietišķumā – pilna ar enciklopēdiskiem vielu un metožu aprakstiem, kas sarindoti atbilstoši dažādiem kritērijiem, ieskaitot derīguma termiņu. Avrila izlasīja visu rokasgrāmatu savā mazajā darbistabā blakus viesistabai. Un tad izraudzījās sev indi.

Pulksten 20.49 2016. gada 15. aprīļa vakarā Avrila izdzirdēja telefona zvanu. Troksnis viņu izbiedēja, jo telefons vakarā nekad nezvanīja. Viņa sēdēja darbistabā pie datora. Balss otrā līnijas galā paziņoja, ka zvana policists un ka viņam esot ienākušas ziņas par viņas nodomu šķirties no dzīves. Avrila atbildēja, ka tas esot tiesa. Policists jautāja, vai viņš varētu aizsūtīt kādus kolēģus pie viņas uz mājām aprunāties. Avrila atbildēja, ka nē, nevarētu gan. Bija tumšs, un pēc saulrieta viņa mājas durvis nevienam nevēra vaļā.

Pulksten 21.15 divi policisti izsita Avrilas ārdurvju stikla rūti un iegāja priekštelpā. Vēlāk viņi teica, ka esot pirms tam zvanījuši durvju zvanu, bet Avrila teica, ka neesot gan.

– Ak Dievs! – viņa skaļi iesaucās, izdzirdējusi plīstošā stikla šķindoņu.

Kad policisti atrada bailēs sarāvušos Avrilu, viņi teica, ka kāds sabiedrības loceklis ziņojis par viņu kā potenciālu pašnāvnieci un ka viņi ieradušies, lai pārbaudītu, vai viņai “viss kārtībā”. Tad policisti teica kaut ko par nosūtījumu no Interpola, Starptautiskās Kriminālpoliciju organizācijas, un lūdza Avrilu atdot iegādātās vielas.

Ap pusnakti policija piezvanīja konsultējošam ārstam, kurš ieradās pulksten 00.07. Policisti ārstam teica, ka Interpols “pārtvēris informāciju” par aizdomīgu paciņu, kuras pēdas vedušas uz Avrilas māju. Avrila ap to laiku jau bija nogurusi, bet apsēdās runāt ar ārstu un stāstīja viņam par savām veselības problēmām – muguras sāpēm, kustību traucējumiem, kurlumu, nesaturēšanu. Avrila skaidroja, ka pašnāvību plānojusi 18 mēnešus. Viņa noliedza, ka jebkad bijusi depresijā vai būtu garīgi slima. Vienreiz gan viņai depresija bijusi, bet tas bijis pēc tēva nāves, tāpēc varbūt tās bijušas tikai sēras.

Vēlāk tika izsaukti sociālais darbinieks un psihiatrs, lai veiktu garīgās veselības novērtējumu. Avrila aizveda viņus uz savu guļamistabu un parādīja polsterētās auduma autiņbiksītes, kas viņai jāvalkā ik dienas. Viņa tiem parādīja naktspodu zem gultas. Avrilai šķita, ka sociālais darbinieks sajuties neērti. Viņa arī ļāva ārstiem apskatīt atvadu vēstules, ko viņai bija sūtījuši draugi. Viena no Avrilas kristīgajām draudzenēm uz kartītes bija uzrakstījusi: “Laimīgu ceļojumu!” – it kā Avrila plānotu doties kādā eksotiskā braucienā.

Abi ārsti un sociālais darbinieks pavēstīja Avrilai, ka viņiem vajagot uz brīdi apspriesties savā starpā un vai viņa nevarētu pasēdēt darbistabā. Viņa gaidīja pusstundu. Beidzot visi trīs eksperti teica, ka uzskatot Avrilu par psihiski veselu. Viņi nevarot, tā sakot, aizturēt viņu atbilstoši Garīgās veselības likumam, lai cik arī “nesaprātīga” viņiem šķistu viņas uzvedība. “Depresijas pazīmes nav konstatētas,” ārsts ierakstīja ziņojumā.

Sakravājis somu, viņš Avrilai teica, ka ar viņu drīz sazināsies viņas ģimenes ārsts, lai vienotos par pamatīgāku garīgās veselības novērtējumu. Avrila pateicās viņam par uzklausīšanu. Pulksten 04.28 ārsts, psihiatrs, sociālais darbinieks un policisti beidzot aizgāja pa izlauztajām mājas durvīm. Avrila nopūtās. Viņi nezināja, ka viņai bija rezerves krājumi – divas pudelītes, noslēptas baltā skapīša dibenā. Policisti tās nebija uzgājuši.

Vēlāk es dzirdēju arī par citiem reidiem. Tuvākajās nedēļās Exit no saviem biedriem saņēma ziņas par līdzīgām policijas pārbaudēm Londonā, Oksfordšīrā un Braitonā. Pēc vairākiem gadiem Lielbritānijas galvaspilsētas policijas pārstāvis apstiprināja, ka tajā laikā viena nodaļas “īpašās izmeklēšanas vienība” bija uzsākusi izmeklēšanu par Exit un tās dibinātāju Nički, ko rosinājis kāds noraizējies pilsonis. Policijas pārstāvis man apliecināja, ka tikušas iesāktas “vairākas izmeklēšanas”, bet “nekāda rīcība nav sekojusi”.

Nākamajās dienās Avrila zvanīja savam juristam un lūdza iesniegt sūdzību vietējā policijas iecirknī. Viņa gribēja, lai policisti atvainojas un apsola viņu nekad vairs netraucēt. Bet svarīgākais: viņa gribēja, lai viņi salabo mājas durvis – un nevis ieliek kaut kādas, bet tieši tās, kuras viņa bija izvēlējusies, ar tieši tādu augstas kvalitātes stiklu. Avrila jau bija apzvanījusi vairākus vietējos piegādātājus un konstatējusi, ka izmaksas būtu ap 185 mārciņām (218 eiro) plus nodokļi, kas kopumā sastādītu 222 mārciņas (262 eiro). Avrila juristam arī nodeva savu adrešu grāmatiņu ar visiem kontaktpersonu vārdiem un telefona numuriem. Tad viņa nolika viņam priekšā sagatavotās pirmsnāves zīmītes kopiju. “Es esmu viena. Lēmumu pilnībā pieņēmu pati. Tā kā visi fakti skaidri liecina, ka nav notikusi slepkavība, es ļoti ceru, ka netiks veikta autopsija.”

Viņa plānoja aiziet 20. aprīļa pēcpusdienā. Mājā ēdamā bija maz, jo, zinādama, ka mirs, Avrila tonedēļ nebija pirkusi pārtiku un mājās bija palikušas tikai dažas saldētas pārtikas paciņas. Pat cepumi bija beigušies. Tomēr viņa nolēma kaut ko ieēst pirms došanās lēnajā ceļā uz augšstāva vannas istabu.

Tās dienas priekšpusdienā bija zvanījis Avrilas ārsts, lai pateiktu, ka ar viņu sazinājusies policija. Vai tiesa, ka viņa plānojot šķirties no dzīves tās dienas vakarā? Vietējā izmeklētāja ziņojums vēlāk konstatēja, ka tad, kad Avrila bija piezvanījusi interneta pakalpojumu sniedzējam un paziņojusi, ka drīz miršot, darbinieks bija piezvanījis policijai, kas savukārt piezvanījuši Avrilas ārstam, kurš savukārt lūdzis sekretāri piezvanīt Avrilai – varbūt ar nelielu aizkaitinājumu, jo vispār jau visi zināja, kas Avrilai prātā, bet ko gan tur varēja darīt? Avrila lūdza sekretāri “likt viņu mierā” un netraucēt.

Avrilas jurists atrada viņu mirušu tovakar pulksten 18.40. Pirms dažām nedēļām Avrila bija prātojusi, kā viņa jutīsies, guļot tur vannā. Viņa gribēja “mēģināt just pēc iespējas mazāk”.

– Es gribu izvairīties no pēdējās pastaigas pa dārzu vai ilgām atvadām no savas skaistās keramikas. Tas tikai visu sarežģītu, tas mani sāpinātu, un tam nebūtu nekādas jēgas.

Avrila solījās sev atgādināt, ka nāve tāpat ir neizbēgama. Viņai nelikās, ka viņai būs bail.

– Kā gan es varu baidīties, ja manis nav? – viņa jautāja. – Vienkārša loģika. Es neko nezināšu. Nebūs nekā.

The Guardian, 2021. gada 9. martā