Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Telefona zvans atskanēja trijos no rīta. Mana māte Deli bija asarās. Viņa teica, ka tēvs atkal nokritis un tagad runājot pilnīgi nesakarīgi. Māte pavērsa pret viņu klausuli. Tēvs svešā, augsti nazālā balsī lēni murmināja kaut kādu bezjēdzīgu vārdu savirknējumu. Viņš ik pa brīdim atkārtoja pats savu iesauku, Šibu, un sava bērnības ciema nosaukumu – Dehergoti. Izklausījās, it kā viņš skaitītu pats savas pēdējās svaidīšanas lūgšanu.
– Ved viņu uz slimnīcu, – es no Ņujorkas lūdzu. – Es ar pirmo reisu lidošu mājās.
– Nē, nē, vajag nogaidīt, – māte iebilda. – Varbūt viņš atlabst pats saviem spēkiem.
Viņas laikos šādi pēdējā brīdī iegādāties biļeti starptautiskam lidojumam skaitījās nepiedodama ekstravagance, ko varēja atļauties tikai starpkontinentāla mēroga gangsteri un kinozvaigznes. Viņa nepazina nevienu cilvēku, kurš pie mirstoša tēva vai mātes būtu ieradies “laikus”. Mātes paaudzes taupīgums nu jau bija sabiezējis par neslēptu māņticību: ja es tagad sēstos lidmašīnā, tad ar to pašu varētu nelaimi izprovocēt – likt tai piepildīties.
– Pagaidi līdz rītam, – viņa teica, izklausoties arvien bažīgāka. Es noliku klausuli un aizsūtīju e-vēstuli savai ceļojumu aģentei, lūdzot, lai viņa man rezervē vietu pirmajā pieejamajā Air India reisā.
Jau vairākas nedēļas mana 83 gadus vecā tēva veselība arvien pasliktinājās. Šādi vēlie telefona zvani tagad sekoja cits citam arvien ciešāk un atbalsojās tālāk – kā viļņi pirms vētras: negadījumi kļuva biežāki, bet to sekas – nopietnākas. Tas togad nebija viņa pirmais kritiens. Dažus mēnešus pirms tam māte viņu kādu dienu bija atradusi guļam uz balkona grīdas; lauztā roka bija greizi saliekta zem ķermeņa svara. Kamēr māte, paņēmusi šķēres, mēģināja pārgriezt un novilkt viņam kreklu, tēvs kliedza divkāršā agonijā: sāpes, ko sagādāja krekla atlieku stīvēšana pār galvu, apvienojās ar šausmām, ko viņš juta, redzot, kā tiek sagriezts vēl pilnīgi lietojams apģērba gabals. Es zināju: tas ir sens strīds. Viņa māte, kurai Indijas sadalīšanas laikā nācās vienai pārdabūt savus piecus dēlus pāri robežai uz Kalkutu un kurai nekad nepietika drēbju, ar ko viņus apģērbt, būtu izdomājusi, kā tikt galā, nesabojājot kreklu.
Arī toreiz māte centās notušēt šī incidenta nopietnību. “Kicchui na,” viņa man teica, klausies, tas nekas nav. Tā bija frāze, pie kuras viņa, mūsu ģimenes līdzsvarojošais spēks, tvērās bieži. “Mēs tiksim galā,” māte sacīja, un es viņai ticēju. Bet šoreiz es vairs nebiju tik drošs.
Divdesmit stundas pēc mātes zvana es piezemējos svelmes nokaitētajā, smoga smacētajā Deli. No lidostas es vispirms devos uz mūsu ģimenes māju, nosviedu somas uz gultas un tūlīt sēdos taksometrā uz neiroloģiskās intensīvās terapijas centru. Tas bija iekārtots četrās ap atvērtu iekšpagalmu izkārtotās ēkas daļās. Tobrīd tur laboja daļu grīdas seguma: pulētajā mozaīkas betonā, gluži kā pārsistā lūpā, bija izrauta vaļēja brūce, un tajā rēgojās ēkas ūdens caurules un elektrības kabeļi; gaiteņa grīda bija piemētāta ar robainiem betona gabaliem. Es iedomājos: ja gadītos pār tiem paklupt un sasist galvu, tad neirologs gluži ērti jau gaidītu tepat aiz stūra.
Tēvs bija saņēmis krietnu sedatīvu devu. Es pasaucu viņu vārdā, un īsu mirkli likās, ka viņš, mani pazinis, strauji pagriež galvu uz manu pusi. Es sajutu pakrūtē spēju prieka uzplūdu, taču tūlīt ieraudzīju, ka tēvs turpina šūpot galvu no vienas puses uz otru, un sapratu, ka tas, ko es vēroju, ir tikai automātiska kustība – monotona, ritmiska, cikliska. Likās, ka viņa smadzenes sākušas lejupslīdi pa evolūcijas ķēdi, lai, izkrītot cauri virknei filoģenētisku lūku – bum-bum-bum –, tuvotos kaut kādai primitīvai reptiliskai apziņai. Ar laiku es šo tukšo riņķveida kustību sāku uztvert kā žestu signālos iešifrētu ziņojumu, kādu ārpasaulei varētu sūtīt no Elles dziļākajiem nostūriem.
Pie manis pienāca neiroķirurģijas nodaļas rezidents. Viņš zināja, ka esmu mediķis; viņš sniedza man roku un uzrunāja par doktoru Mukherdžī. Tas bija aptuveni 35 gadus vecs vīrietis ar bālu seju, lielām ausīm un pašpārliecinātu izturēšanās manieri. Es pret viņu acumirklī sajutu iracionālu nepatiku.
– Jūsu tēvam smadzenēs bijusi spēcīga asiņošana, – viņš man pavēstīja. – Ņemot vērā demences fonu, es neesmu pārliecināts, kādā mērā mēs varam cerēt uz atlabšanu.
Viņš piemetināja, ka tēvam nātrija līmenis asinīs nokrities līdz 128; tas ir kritiski zems rādītājs – vēl viena pazīme, ka smadzeņu audi ir nopietni bojāti.
Manām dusmām bija tāda kā otrkursnieka sašutuma pieskaņa: ļoti gribējās viņam pateikt, ka es labi zinu, kā nolasīt datortomogrāfijas attēlu, un saprotu, ko nozīmē zems nātrija līmenis, taču iekodu mēlē.
– Mēs par visu parūpēsimies, – viņš apgalvoja. – Dariet, kas dēlam jādara, un pārējo atstājiet mūsu ziņā.
To pateicis, viņš aizsteidzās pie citiem pacientiem.
Dažas minūtes pēc ierašanās es ievēroju, ka tēva sirdsdarbības frekvences rādītāji monitorā ir biedējoši augsti. Brīdi taustījos zem palagiem, līdz sajutu viņa pietūkušajā plaukstas locītavā pulsu. Tas bija normāls; aparāts to rādīja gandrīz divreiz ātrāku. Es pasaucu medmāsu. Tā bija maza auguma sieviete ar izteiksmīgu seju; baltais uzsvārcis bija sapogāts virs zila sari.
– Ak tas monitors? Tas jau nekad nedarbojas, – viņa teica, nevērīgi atmetot ar roku, it kā runa būtu par rotaļu mašīnu, kam lāgā negriežas ritenis. Un tad, man par neizsakāmām šausmām, viņa pastiepa roku un vainīgo ierīci vienkārši izslēdza. Aparāts pārstāja pīkstēt. Manam tēvam tagad oficiāli nebija pulsa. Tā, par laimi, vismaz šīproblēma ir atrisināta, lika noprast māsiņas uzvarošā sejas izteiksme, un viņa devās pie nākamās gultas.
Apmēram pēc stundas viņa atgriezās, lai tēvu apkoptu. Puspavērtajā mutē bija izveidojusies dīķa aļģu konsistences un krāsas siekalu peļķīte. Medmāsa to savāca ar nosūkšanas katetra palīdzību. Vakuuma sūknis, kam katetrs bija pievienots, pēkšņi izdvesa īsu dūcošu skaņu un tad, skaļi nošņācies, saplaka; tā varētu sabrukt mirstošs zilonis. Es piecēlos un piegāju tuvāk paskatīties: viena no gumijas blīvēm vietā, kur katetra caurulīte piestiprināta pie sūkņa, bija saplīsusi. Māsiņa kā atvainojoties paraustīja plecus. Viņa pienākuma pēc palūkojās, vai neatradīsies rezerves blīve, taču mēs abi tāpat zinājām, ka tās nebūs.
Tovakar es no slimnīcas aizgāju vienpadsmitos. Dažus kilometrus no mūsu mājas uz šosejas bija apgāzies motocikls, katapultējot kaut kur izplatījumā jaunu vīrieti bez ķiveres galvā. Kāds, lai novirzītu satiksmi, bija ap nelaimes gadījuma vietu iededzis signāllāpas. Šīs pilsētas slavenie smilšu vēji bija noslīpējuši taksometra logus kā jūras izskalotas pudeļu lauskas, un, skatoties caur tiem, aina atgādināja ar miglainu videokameru uzfilmētas svinības – kādus svētkus vai kāzu viesības. Doma par to, cik tālu tas ir no patiesības, mani gandrīz sasmīdināja. Deli bija sagriezusies ar kājām gaisā. Pilsēta bija salauzta. Slimnīca bija salauzta. Mans tēvs bija salauzts.
Pašsaprotamas lietas, kas mums ir visapkārt, šķiet caurspīdīgas kā stikls, kamēr tās darbojas. Tās kļūst ieraugāmas tikai tad, kad šis stikls iesprāgst un saplaisā. Klausies, tas nekas nav. Dzīvojot labi funkcionējošā mehānismā, mēs lielākoties nemaz nepamanām, kā tas darbojas. Tāda ir šī mehānisma dāvana, ko mēs pieņemam nedomājot, nejūtot pateicību, neapzinoties. Savulaik, pirms daudziem gadiem, kad biju jauns ārsts, kurš meklē iespēju piepelnīties, es papildus savam ikdienas darbam strādāju arī kādā bezpieraksta klīnikā, kas atradās nabadzīgā Bostonas priekšpilsētas rajonā. Es tur strādāju sestdienās no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā un savu darbadienu mēdzu pilnīgā spēku izsīkumā noslēgt tuvējā bārā ar gorditām un alu.
Klīniku un tās nožēlojamo budžetu īstas rīkļurāvējas neatlaidībā vadīja apmēram 60 gadus veca medmāsa, kura tur bija nostrādājusi lielāko daļu sava mūža. Kādu rītu, nepamanījis pāreju uz ziemas laiku, es ierados darbā stundu pirms maiņas sākuma. Es vēroju, kā medmāsa gatavojas dienai. Pie katras gultas viņa nolika kaudzīti sterilu plastmasas caurulīšu skābekļa maskām. Viņa pārbaudīja “avārijas ratiņu” saturu – neatliekamās palīdzības iekārtu stāvokli un medikamentu krājumu. Viņas tārīta sagatavošanās pēdējais darbs man šķita absurda pedantisma augstākā virsotne: medmāsa citu pēc citas apstaigāja tukšās, ar aizkariem nodalītās gultas, nogludinot palagus, un tad, neveikli noliecoties, lai piekļūtu šaurajai spraugai starp galvgali un sienu, ieeļļoja pie sienas piemontēto skābekļa vārstu rokturus.
Es šai rāmajai rīta rosībai nepiešķīru īpašu nozīmi – līdz kādai citai dienai, kad uz klīniku atveda pusmūža sievieti ar mežonīgu skatienu un elpas trūkumā nozilējušām lūpām; viņa neapšaubāmi cieta no dzīvībai bīstama astmas saasinājuma. Lai pārceltu viņu no neatliekamās palīdzības nestuvēm uz gultu, bija vajadzīga tikai nepilna minūte – bet tikai tāpēc, ka palagi bija nogludināti un kārtīgi apspraudīti; pacientes konvulsiju raustītais ķermenis viegli noslīdēja uz gultas. Skābekļa krānu izdevās atgriezt bez mazākās piepūles (kurš gan būtu ievērojis, ka tas tikko ieeļļots?), un, kad es pastiepos pēc intravenozās sistēmas, vajadzīgā izmēra un kalibra tauriņkatetrs materializējās tieši īstajā brīdī, lai es varētu nenolaist acis no smalkās zilganās vēnas līnijas elkoņa locītavā.
Tikmēr māsiņa jau bija atvērusi “avārijas ratiņus”. Es palūdzu epinefrīnu. Izrādījās, ka tas jau ievilkts šļircē.
– Vai jūs gribētu viņu intubēt? – viņa jautāja. Tas izklausījās drīzāk pēc pavēles nekā ierosinājuma.
Es nejutu ne mazāko vēlēšanos to darīt. Kādā atklātības brīdī es varētu atzīties, ka neesmu īpaši labs “intubētājs”; tās nedaudzās reizes, kad to mēģināju, mācību grāmatās attēloto ainu – aiz uzgāmura kārdinoši blāvojošas balssaites kā tāda V-veidīga apsolītā zeme – man tā arī neizdevās ieraudzīt. Taču tobrīd nebija izvēles. Es atpletu sievietes muti, cik vien plaši varēju. “Protēzes,” māsiņa strupi noteica – pēdējā brīdī; es tās izņēmu. Virzīju laringoskopu garām apjomīgajam mēles līkumam, līdz varēju saskatīt rīkles atveri, un tad palūdzu caurulīti. Es pat nepamanīju, ka instrumenta gals padarīts slidenāks ar tikko manāmu ziežvielas lāsi. Laringoskops ieslīdēja bez mazākās aizķeršanās. Ja nebūtu bijis ziežvielas, viss būtu beidzies katastrofāli.
Mēs izsaucām mašīnu, kas sievieti nogādāja uz slimnīcas intensīvās terapijas nodaļu. Mana maiņa bija galā, un, paraudzījies sev apkārt, es redzēju, ka, steidzoties stabilizēt pacientes stāvokli, esmu izgāzis uz grīdas veselu drazu virpuļviesuli – plastmasas caurulītes, laringoskopa futrāli, adatu apvalkus. Zobu protēzes. Taču es zināju, ka līdz nākamajam rītam kārtība būs atjaunota. Palagi būs nogludināti, avārijas ratiņu krājumi – papildināti, skābekļa vārsti – ieeļļoti.
20. gadsimta 20. gadu beigās fiziologs Volters Kanons ieviesa terminu “homeostāze”, vārdu, kas apvienoja grieķu homoios (līdzīgs) un stasis (miera stāvoklis). Viņš apgalvoja, ka spēja uzturēt konstantu iekšējo stāvokli ir būtiska katra organisma īpašība. Kanona zinātniskā darba pamatā bija pieredze, kas uzkrāta Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš sadarbojās ar Sabiedroto karaspēkiem, pētot traumatiska šoka izraisītās fizioloģiskās komplikācijas. Taču lielā mērā viņu bija iedvesmojuši arī priekšgājēji, tādi kā 19. gadsimta fiziologs Klods Bernārs, kuram pieder slavenie vārdi: “La fixité du milieu intérieur est la condition de la vie libre, indépendante”: iekšējās vides pastāvība ir brīvas un neatkarīgas dzīves priekšnoteikums.
Visu, kas spēkā, runājot par labi funkcionējošu institūciju, tikpat labi var attiecināt uz ķermeņiem, kas tajā darbojas. Iedomājieties kaut vai temperatūru: cilvēka ķermeņa uzturētās normālās temperatūras amplitūda ir ārkārtīgi šaura – no aptuveni 36,1 līdz 37,2 grādiem –, lai gan vides svārstības ir milzīgas, reizēm pilnīgi neparedzamas. Air India lidmašīnā es iekāpu saltā Ņujorkas rudens dienā, un pēc dažām stundām šis alumīnija cilindrs mani izsvieda gadalaikam nepiemēroti siltajā Deli; taču, ja es būtu izmērījis sava ķermeņa iekšējo temperatūru, tā nebūtu mainījusies ne par grādu. Bet cilvēka termoregulācija nav nekas salīdzinājumā ar to, uz ko spējīgi imperatorpingvīni. Ja vides temperatūra pazeminās par veselu 61 grādu, no 21 grāda virs nulles līdz pat –40, pingvīnu mazuļa iekšējā temperatūra mainās tikai par nieka pāris grādiem.
Nātrija līmenis mūsu asinīs tiek uzturēts stingros rāmjos, starp 135 un 145 miliekvivalentiem litrā; šo rādītāju kontrolē smalki smadzeņu sensori, kas sadarbojas ar ne mazāk precīzo sāls un ūdens uzkrāšanas vai izdalīšanas mehānismu nierēs. “Stabilitāte atvērtā sistēmā, kāda ir arī mūsu organisms, prasa noteiktus mehānismus, kas to uztur,” rakstīja Kanons. “Homeostāze neiestājas nejauši; tā ir labi organizētas pašregulācijas rezultāts.”
Kanona ideja apgrieza kājām gaisā sen iesakņojušos loģiku. Fiziologi paaudžu paaudzēs dzīvniekus bija aprakstījuši kā mehānismu kopumu – kā atsevišķu dinamisku sastāvdaļu summu. Viņi rakstīja, ka muskuļi ir motori, sirds – sūknis, bet nervi – elektrības vadi. Viss pulsē, griežas ap savu asi, sūknē, dzirksteļo; uzsvars bija likts uz kustību, darbību, darbu: Nestāvi tāpat vien, dari kaut ko! Novirzot fizioloģijas uzmanības centru no darbības uz konstanta stāvokļa uzturēšanu, Kanons (un Bernārs) pašos pamatos mainīja mūsu priekšstatu par to, kā funkcionē cilvēka ķermenis. Paradoksālā kārtā viens no fizioloģiskās “darbības” pamatmērķiem bija uzturēt miera stāvokli. Nedari neko, stāvi tāpat vien!
Visapkārt Kanonam teorētiķi aizrāvās ar jauno ideju par pašregulējošām sistēmām, kas pretojas pārmaiņu spēku uzbrukumam. Britu botāniķis Arturs Tanslijs 1935. gadā izdomāja vārdu “ekosistēma”; stabilitātes uzturēšanu drīz vien raksturoja kā vienu no jebkuras ekoloģiskas sistēmas pamatīpašībām. Drīz ekonomisti sāka homeostāzi attiecināt uz pašregulējošiem tirgiem. Matemātiķis Norberts Vīners saprata, ka mašīnas un dzīvas būtnes iespējams vadīt ar atgriezeniskās saites cilpu stabilizētām autonomām kontroles sistēmām. Šūnām, pilsētām, sabiedrībām, pat politiskām institūcijām – visam piemita spēja stabilizēt savu stāvokli ar pašregulējošu un savā starpā līdzsvarotu spēku palīdzību. Un visas šīs valstības simboliskā valdniece bija Lūisa Kerola Melno Karaliene, kura Alisei saka: pasaule zem viņas kājām griežoties tik strauji, ka “jāskrien, cik vien ātri iespējams, lai noturētos uz vietas”.
Un tomēr es šaubos, vai pat Kanons, kurš savu pētniecisko darbu paveica abu pasaules karu starplaikā un nomira 1945. gadā, apzinājās, kāda neiedomājama fizioloģiska piepūle jāpieliek, lai uzturētu šo “organizēto pašregulāciju”. Šī piepūle ir nepārtraukta, tā nodarbina visu cilvēka organismu – un ir nemanāma. Jāieeļļo vārsti, jānogludina un jāapsprauda palagi, jāizmet drazas. Apkurei un ventilācijai jāpulsē un jādūc, paliekot nepamanītām. Ieelpa. Izelpa. Un tagad atkārtot.
Es jau biju iedziļinājies cēloņos, kāpēc mans tēvs nonācis slimnīcā. Daudz vairāk laika vajadzēja, lai pajautātu sev pretējo: kas manu tēvu tik ilgi pasargājis no akūta sabrukuma? Man vajadzēja iztēlē no jauna izdzīvot viņa kritienu – triecienu, asiņošanu, delīriju, komu – un mēģināt saprast, kāpēc šādas nelaimes nebija notikušas jau agrāk, visu šo laiku, kamēr viņa smadzenes grīļīgi, nepielūdzami un nemanāmi soli pa solim virzījās pretim demencei.
Kāds viņš bija – mierā un kustībā? Viņam patika ceļot – gandrīz tikpat ļoti, cik mātei tas riebās. Manā bērnībā ik gadu vasaras sākumā viņš kādu vakaru pārradās mājās ar četrām biļetēm un vīzas pieteikuma veidlapu un paziņoja, ka pāris nedēļas mēs dosimies ceļā uz kādu nepazīstamu vietu kaut kur ārzemēs – uz Kairu, Adisabebu, Bangkoku, pirmsperestroikas Maskavu, pēcrevolūcijas Teherānu –, kamēr māte klusībā raizējās par to, kas jāņem līdzi, kam lūgt padomu un ar ko ceļojuma laikā barot bērnus. Ir liels kārdinājums to psiholoģizēt; galu galā, šis cilvēks bērnībā bija zēns, kuram nācās bēgt no paša mājām, taču reizēm, kā tēvs mīlēja aizrādīt, biļete uz ārzemēm ir tikai biļete uz ārzemēm.
Ak jā, un vēl viņš mīlēja tirgus. Tirdzniecības centri, īpaši amerikāņu, tēvu nomāca: iepirkties bez ierunām nozīmēja krist kaujā bez cīņas. Kad Deli iepirkumu pasāžās sāka parādīties uzraksti “fiksēta cena” – galvenokārt lai atvairītu tādus nelabojamus kaulēšanās meistarus kā viņš –, tēvs to uztvēra kā civilizācijas drīzās bojāejas simbolu. Viņa sirds piederēja katram divriču stūmējam, ko viņš sastapa savā ceļā. Tāpēc varbūt bija neizbēgami, ka tēva pirmais kritiens, vairāk nekā gadu pirms pēdējā, notika, viņam atgriežoties no vietējā tirdziņa ar sīpolu maisiņu katrā rokā – ka pirmie, kas piesteidzās palīgā, bija augļu un dārzeņu pārdevēji, kuri zināja viņu saukt vārdā un zināja, kur viņš dzīvo, un ka šie tirgotāji viņu atvizināja mājās kā viegli cietušu karalisku personu – uz ātru roku pielāgotos augļu ratos.
Tēvs mums stāstīja, ka esot paklupis uz izļodzīta bruģakmens, un kādu laiku likās, ka mājās atgriezies miers. Taču pasaule ap viņu jau bija sākusi mainīties. Tēva līdzsvara izjūta ar katru dienu pasliktinājās. Māte noalgoja fizioterapeitu un dienas kopēju. Viņa ataicināja galdnieku, kurš piemontēja stabilas koka redeles pie gultas, kurā tēvs vienmēr bija gulējis. Tovasar, kad es atbraucu viņu apciemot, likās, ka pār tēva galvu nācis kāds bībelisks sods: cilvēks, kurš vienmēr vēlējies būt kustībā, tagad bija spiests palikt gultā; viņam bija atņemti apavi, bet spieķis paslēpts skapī, lai viņš to neatrastu un neļautos kārdinājumam sākt klaiņot apkārt. Kādu vakaru, kad tēvs izturējās īpaši nesakarīgi, mēs viņu ar pidžamas saitēm piesējām pie gultas redelēm – lai viņš neizkristu. Es pamodos vēl pirms ausmas un ieraudzīju, ka tēvs klusi raud savās saistītajās rokās.
Un tad nemanot vien ap viņu sāka veidoties kaut kāda pilnīgi jauna dzīves fizioloģija. Augļu un dārzeņu pārdevēji sāka nākt pie viņa uz mājām. Dienas kopējs – izspūris jauns cilvēks, iesaukts par Bišnu, apgādības, saglabāšanas un daudzu citu lietu dieva vārdā – mēdza katru rītu iesēdināt tēvu šūpuļkrēslā, kas iznests uz balkona, un likt visiem sanākušajiem tirgoņiem pulcēties lejā kā pielūgsmes pilnam pūlim. Tēvs bija sajūsmā, ka atkal ir starp savējiem. Viņš tērzēja ar tirgotājiem no saviem augstumiem kā karalis – tiesa gan, karalis, kurš nonācis mājas arestā, bet tik un tā karalis: rāja par augstajām cenām, sašuta par baklažānu katastrofālo kvalitāti, vaicāja, kāpēc viņam savos gados jācieš par viņu iebojāto puķkāpostu grēkiem un kāpēc zivis vairs nekad neesot īsti svaigas. Tas bija mazs brīnums: Mukherdžī kungs vairs nespēja aiziet uz tirgu, tāpēc tirgus nāca pie Mukherdžī kunga.
Vēlāk, to visu atminoties, es sapratu, ka arī tā bija sava veida homeostāze. Viņu glāba šie sīkie rituāli. Tie atvairīja cita veida kritienu, tie sadziedēja viņa ievainoto pašcieņu un apmierināja vajadzību pēc stabilitātes. “Nāvē tu izirsti,” rakstīja Filips Lārkins, “tās druskas, kas biji tu,/ Sāk traukties prom cita no citas uz mūžīgiem laikiem,/ Un nav neviena, kas skatās”.1
Taču kādu laiku tēva miršana man nenozīmēja šādu sairšanu komētām līdzīgās druskās. Manās acīs tas bija tieši pretējs process, kurā bezgalīgs daudzums vissīkāko spēku viņu vēl saturēja kopā, vienā veselumā. Tēvs zināja, ka kosmiskās kaulēšanās spēlē paliks zaudētājos, taču vismaz sīpolu pārdevējs viņam piedāvās izdevīgu cenu.
Tad viss pašķīda tīri hemingvejiskā garā, tas ir, iesākumā pakāpeniski, bet pēc tam – viss vienlaicīgi. Bišnu nācās uz laiku atgriezties mājās, savā ciemā, jo viņam bija sācies hepatīta saasinājums. Viņa vietā tika sameklēts cits palīgs, taču ikdienas rutīna vienalga pārvērtās par haosu. Kādu pēcpusdienu, kad tēvam būtu vajadzējis drošā uzraudzībā sēdēt uz balkona, kopējs atstāja viņu vienu. Dažu minūšu laikā tēvs jau bija izslīdējis no krēsla, sataustījis ar kājām čības un aizsteberējis līdz virtuvei. Viņš pieskārās mātes labajam plecam; tas bija tik pierasts žests no vecajiem laikiem, kad viss vēl bija kārtībā, ka māte uzreiz pat neatskatījās un nenoskaidroja, kāpēc viņš vispār atrodas virtuvē un stāv viņai aiz muguras. Kad viņa apķērusies beidzot strauji pagriezās, tēvs jau bija sācis lēni ļimt uz vienu pusi. Viņš atsitās ar galvu pret krāšņi dzīsloto marmora letes virsmu, ar kuru vienmēr tik ļoti lepojās (“Kalakata,2 nevis Kalkuta,” viņš mīlēja atkārtot, lai visiem atgādinātu, cik daudz savā dzīvē sasniedzis), un tad ar dobju būkšķi sabruka uz grīdas.
Trieciens pa smadzenēm ir labs veids, kā izspert cilvēku no brīvas un neatkarīgas dzīves līdzsvara. No visiem orgāniem ironiskā kārtā tieši smadzenēm ir vismazāk vietas izplesties: galvaskausam ir stingri ierobežots tilpums. No jebkuras citas ķermeņa daļas asinis ar laiku izsūktos. Taču asinis, kas satecējušas galvaskausā, var tur palikt kā trūdošs noslēpums, sabiezējot receklī un tad spiežot uz sūkļveidīgajiem nervu audiem. Receklis var augt lielāks, vēl vairāk pastiprinot spiedienu un arvien tālāk kropļojot smadzeņu funkcijas kaskādes veida procesā, ko homeostāzes spēki jau vairs nespēj labot. Vētras nogāzts koks pārrauj elektrības vadu; papildu noslogojums izsit no ierindas nākamo elektrotīkla elementu, slodzi arvien tikai vairojot; viss sākas ar vietēja mēroga bojājumu, bet noved pie tā, ka pilnīga tumsa iestājas veselā reģionā. Vienas bankas filiāles problēmas var izraisīt ķēdes reakciju, kas beidzas ar globālu kataklizmu. Tā ir sabrukuma kaskāde.
Homeostāze ir tik varens spēks, ka tamlīdzīgas traucējumu kaskādes tuvošanos ir grūti saskatīt; viss atgriežas normālā stāvoklī – līdz brīdim, kad šis normālais stāvoklis vienkārši sabrūk. Pāris stundas pēc kritiena virtuvē likās, ka tēvam nekas īpaši nekaiš, ja neskaita zilumu, kas pa šo laiku bija parādījies viņam uz pieres. Viņš palūdza padzerties un tad sēdēja savā krēslā, piktodamies par sabojāto rītu. Tirgotāji bija aizgājuši. Pagāja vēl četras stundas, un tēvs sūdzējās, ka nejūtoties gluži labi. Neironi, uz kuriem spieda asins receklis, sūtīja pretrunīgus signālus: vienu brīdi viņam bija silti, bet nākamajā jau auksti. Viņš novilka kreklu un stipri svīda. Pēc tam pieprasīja segu. Tēvs paēda pusdienas kā īgna Zeltmatīte trīs lāču namiņā – čapati plāceņi bija par karstu, dāls nepietiekami pikants –, un tad viņam uzmācās miegs. Pēc stundas pamodies, viņš izmisīgi vēzējās ar rokām un nesakarīgi murmināja. Drīz pēc tam māte zvanīja man.
Temps, kādā progresēja tēva sabrukums, bija satriecošs. Intensīvās terapijas nodaļā nātrija līmenis viņa asinīs strauji kritās: 131... 128... 122. No sāļu nelīdzsvarotības padziļinājās koma. Tad komas dēļ seklāka kļuva elpošana. Asinīs uzkrājās oglekļa dioksīds, kas, izšķīstot ūdenī, kļūst par skābi. No dīvainā skābju, bāzu un sāļu kokteiļa, kas riņķoja asinīs, dīvaini sāka izturēties tēva sirds: muskulis bija pārāk slābans, ritms – pārāk saraustīts. Tad sākās traucējumi nieru darbībā. Un tāpēc, ka problēma bija nierēm, pasliktinājās smadzeņu funkcijas, no jauna uzkurinot šo lielo sabrukuma ciklu.
Taču tēvs netaisījās tā vienkārši samierināties ar nāvi; ar viņu vajadzēja kaulēties. Viņa ķermenis krampjaini sasparojās, ar kaut kādu pirmatnēju viltību tveroties pie dzīvības pēdējiem nemainīgajiem lielumiem, it kā mans tēvs pat asins un kaulu līmenī apzinātos, ka reizēm tirgus var būt pret tevi – ka reizēm jāsamierinās ar labāko no visiem sliktajiem darījumiem un ka draņķīgs līdzsvars tik un tā ir līdzsvars. Nātrija līmenis – 125? Labi, tēvs ir ar mieru, bet ne jau bez zināmām šķērssubsīdijām: viņš piekrīt atslēgt zināmus smadzeņu sektorus, ja vien viņam ļauj paturēt sirdi.
Šajās nedēļās manas sākotnējās dusmas uz intensīvās terapijas centra neiroķirurgu un medmāsu pamazām pārvērtās par kaut ko līdzīgu apbrīnam. Arī viņi paši bija spiesti samierināties ar draņķīgu līdzsvaru. Rīkojoties ar visām šīm druskām, par spīti tukšumiem un trūkumam, viņiem tomēr izdevās tēva stāvokli stabilizēt. Jā, mana klīnika trūcīgajā Bostonas priekšpilsētas rajonā bija mazs homeostāzes brīnums, taču pat tās niecīgais budžets salīdzinājumā ar šo bija īsta luksusa ekonomika. Kad epinefrīna ampula bija tukša, tās vietā varēja dabūt citu; arī eļļas skābekļa krāniem nepietrūka. Šeit, Deli slimnīcā, visikdienišķākā procedūra spieda izvēlēties prioritātes un improvizēt. Lai slimnīca turpinātu darboties, bija vajadzīgi risinājumi – neskaitāmi, apkaunojoši un pastāvīgi.
Divpadsmitajā dienā pēc kritiena tēvā atkal vārgi atsāka pulsēt apziņa. Ārsti izņēma elpošanas caurulīti, skābekļa piegādei atstājot tikai plastmasas masku. Man piezvanīja no slimnīcas un teica, ka vajagot pie viņa ierasties.
Tēvs bija pamodies no komas, taču tik tikko – acis vēl bija aizvērtas. Veselas medmāsu armā-das pavadībā ieradās ķirurgs.
– Mums viņš jāpārved uz geriatrijas nodaļu, – viņš sacīja. – Mēs šeit viņa labā vairs neko nevarēsim darīt.
Es paraudzījos uz ķirurgu tā, it kā viņš būtu sajucis prātā. Geriatrijas nodaļa atradās citā slimnīcā, trīs kilometrus no šejienes. Kā gan mēs uz turieni nogādāsim šo vadiņu un caurulīšu mudžeklī ievīstīto, tik tikko pie apziņas nākušo cilvēku?
Ķirurgs palika pie sava. Es zināju, ka uz katru gultu intensīvās terapijas centrā rindā gaidīja desmitiem pacientu.
– Jūsu tēva nātrijs normalizējies, – viņš gandrīz pārmetoši aizrādīja; jebkas normāls nozīmēja, ka tēva vieta vairs nav šajā nodaļā. Virs galvas nočirkstēja skaļrunis; ķirurgu steidzami izsauca uz blakus telpu.
Pēc stundas visi intravenozās sistēmas vadiņi un caurulītes bija atvienoti no statīvā iekārtajiem šķidruma maisiem un brīvi nokarājās ap manu tēvu. Istabā ienāca baltā uniformā ģērbts kalsns vīrietis ar metāla kloķi rokās.
– Lejā gaida mašīna, – viņš teica. – Šoferis var gaidīt desmit minūtes.
Viņš sāka ar kloķi griezt trīsi, lai nolaistu gultu zemāk. Viens no riteņiem bija salūzis, un vīrietis palika zem gultas kājas slapju dvieli, lai tā varētu slīdēt pa grīdu.
Atgriezās medmāsa.
– Krekls, – viņa sacīja. – Jūs to nedrīkstat ņemt līdzi. Slimnīcas īpašums.
Mani pārņēma šausmas. Likās neiespējami novilkt tēvam šo siekalām nošķiesto slimnīcas kreklu, neizraustot un neizkustinot nevienu no viņa caurulītēm un vadiņiem.
– Es jums par to samaksāšu, – es teicu.
– Maksājumus nepieņemam – slimnīcas noteikumi, – viņa stingri atbildēja un atkal nozuda.
Izmisuma dusmu lēkmē es paķēru slimnīcas šķēres, pārgriezu kreklu un uzmetu uz monitoriem. Likās, ka drēbju graizīšana kļūst par mūsu ģimenes tradīciju. Es ietinu tēvu plānā radžastāņu segā, ko māte bija iedevusi līdzi no mājām, un tad mēs ar sanitāru pusskriešus metāmies prom pa gaiteni. Gulta zvārojās no vieniem sāniem uz otriem; dvielis uz grīdas atstāja slapju sliedi, iezīmējot gaitenī mūsu līkumoto taku.
“Neatliekamās palīdzības mašīna”, kas mūs gaidīja lejā, bija pagaidu vajadzībām pielāgots preču furgoniņš ar koka plauktu gultas vietā. Mēs novietojām slimnīcas gultu iepretim aizmugurējām durvīm un atkal ķērāmies pie kloķa, lai paceltu tēvu līdz mašīnas grīdas augstumam. Kloķis pāris reizes pagriezās un tad, draudīgi krakšķēdams, iestrēga. Mēs gultu nolaidām zemāk un mēģinājām vēlreiz, un tā no jauna nelielu gabaliņu pacēlās, bet tad apstājās, iesprūdusi kaut kādā derdzīgi neizlēmīgā pusceļā. Starp gultu un furgona grīdu palika 60 centimetrus plata sprauga.
– Ko nu? – es jautāju sanitāram.
– Nāksies celt pašiem, – viņš atbildēja. – Līdz mašīnas grīdai.
– Pusmetru? – es pārjautāju.
Viņš paskatījās uz mani tā, it kā mēs cīnītos kaut kādā divkaujā uz dzīvību un nāvi. Es sakārtoju tēva segu un uz ceļiem ierausos furgonā.
– Es viņu ievilkšu, ja jūs pacelsiet kājas, – es sacīju. Stāvvietā mūs dīki vēroja ap 50 cilvēku un vairāki klaiņojoši suņi. Garām gāja sieviete medmāsas uniformā; šķita, ka viņa tikko beigusi maiņu. Es sameklēju kabatā divsimt rūpiju. Vai viņa nebūtu ar mieru paturēt caurulītes un barošanas zondi, kamēr mēs ieceļam tēvu mašīnā?
Sieviete paņēma naudu un nometās četrrāpus uz tēva gultas. Es sāku vilkt, un mans tēvs skaļi novaidējās: viņš tagad ar atliektu muguru karājās kaut kur starp furgonu un ratiņgultu. Viņa rumpis pamazām neveikli slīdēja atpakaļ, velkot nopakaļ intravenozo un nazogastrisko caurulīšu kūli kā neizdevies indiešu plaģiāts par kādas Bernīni ekstātiskās ainas tēmu – “Nolaišanās no paštaisītas neatliekamās palīdzības mašīnas”. Mana sirds sažņaudzās. Sieviete turēja caurulītes, cieši sažņaugtas dūrē, un es vilku, cik vien man bija spēka. Pēc vēl piecām stīvēšanas un raustīšanas minūtēm mums beidzot izdevās iedabūt tēvu furgonā. Viņa galva bija nokārusies uz vieniem sāniem. Vienu bezgalīgu brīdi man likās, ka mēs esam tēvu nogalinājuši, taču tad viņš atkal sāka elpot.
Furgons sakustējās un ienira Deli satiksmē. Krustojumos kā satracināti piesieti zvēri rēca mašīnas, un mēs virzījāmies uz priekšu gliemeža gaitā. Es neticīgi nogrozīju galvu. Nupat biju pavadījis stundu, pārvietojot tēvu kā tādu smilšu maisu pāri pusmetrīgai plaisai Indijas veselības aprūpes sistēmā.
Čestertons 1908. gadā rakstīja: “Ja jūs kaut ko liekat mierā, tad pametat to pārmaiņu straumes varā. Ja jūs liekat mierā baltu stabu, tas drīz kļūs melns. Ja jūs īpaši vēlaties redzēt to baltu, tas nemitīgi jākrāso no jauna, tas ir, jums pastāvīgi jārīko revolūcija. [..] Tas viss no pilsoņa prasa gandrīz nedabisku modrību, jo cilvēku institūcijas noveco tik šausmīgi strauji.”
Mans tēvs gluži labi zināja, cik straujš var būt sabrukums: viņa acu priekšā tas savulaik piemeklēja nevis vienu, bet veselas divas pilsētas. 60. gadu beigās viņš bija spiests pamest Rietumbengāles štata galvaspilsētu Kalkutu, bet pirms tam pieredzēja, kā pilsētu aprij haoss; visa tās mīlestība bija iztērēta, visas rezerves – izsmeltas. Pēc Indijas sadalīšanas migrantu pārplūdinātā Kalkuta dažu mēnešu laikā izauga līdz bīstamiem apmēriem. (“Sadalīšana salauza Bengālijai sirdi,” tēvs mēdza teikt, “bet pēc tam – Kalkutai muguru.”) Strauji sabruka visas šīs pilsētas nomocītās sistēmas: mājokļu sektors, transports, pārvalde.
Taču viņa paša muguru un sirdi salauza otrs sabrukums, ko tēvs piedzīvoja Deli – pilsētā, uz kuru viņš pārcēlās no Kalkutas. 70. gadu vidū neilgi šķita, ka Deli ir normāli funkcionējoša galvaspilsēta. Tā bija jaunākā no pasaules vecajām metropolēm. Gaisu varēja elpot, kanalizācija darbojās, dzeltenzaļi autobusi cilvēkus vadāja pa plašajiem, ar poinciānu rindām apstādītajiem bulvāriem. Bet pilsētā ieplūda miljoniem vīriešu un sieviešu, kurus uz Deli dzina izmisums un vilināja tās šķietamā pārticība. Kādu laiku likās, ka pilsēta uzsūks šo pieplūdumu, izturēs triecienu pēc trieciena un uzplauks par lepnu megametropoli. Nekas nebija pārāk svarīgi līdz brīdim, kad piepeši bija – kad cilvēki, smoga smacēti, sabrukušās kanalizācijas sistēmas smakas saelpojušies, uz šiem pašiem autobusiem un apstādījumu rotātajām ielām izpletušās seksuālās un sadzīviskās vardarbības satriekti, sāka skatīties apkārt un mēģināt tikt skaidrībā, kas īsti noticis. Cilvēku institūcijas noveco tik šausmīgi strauji.
Drīz pēc tēva pārvešanas uz geriatrijas nodaļu es izlasīju Voltera Kanona lielisko darbu “Ķermeņa gudrība”. Kanons savu grāmatu publicēja 1932. gadā, kad savā Bostonas laboratorijā bija sācis pētīt pašregulācijas mehānismus. Pasaulei bija vajadzīgs zināms laiks, iekams tā sāka aptvert viņa tēžu vispārējo nozīmīgumu. Izrādījās, ka homeostāze, spēja uzturēt funkcionālu līdzsvaru, ir viens no jebkura organisma darbības pamatprincipiem; to bieži sauc par vienu no galvenajiem principiem, kas definē dzīvību. Ja kaut kur, teiksim, Centaura Alfas apkaimē, atrastu citplanētieti, kas sastāv no ektoplazmas un metabolizē sēru, visticamāk, arī tam būtu šādi pašregulācijas cilpas mehānismi, kas pretojas jebkādām pārmaiņām ķermeņa funkcijās. Un šis pamatprincips attiecināms arī uz pašām sarežģītākajām sistēmām. To šķietamais miera stāvoklis ir ilūzija – kā Melno Karalienes palikšana uz vietas telpā.
Ņūtons mums stāstīja, ka objekti, kas atrodas miera stāvoklī, to saglabā, līdz uz tiem iedarbojas kādi ārēji spēki. Ņūtona universā valdošie principi ir inerce un kustība; tas ir mehānisks kosmoss, kurā visu nosaka nepārkāpjami likumi. Ķermeņi, kas reiz iekustināti, traucas pretim savai iznīcībai, līdz uz tiem iedarbojas kādi citi spēki, kas šo kustību aptur.
Taču Kanons saprata, ka dzīvas būtnes nav ņūtoniskas abstrakcijas. Lai no saltās fizikas izveidotos silta bioloģija, organismiem vajadzēja attīstīt pašiem savus likumus, kas kompensē nepārvaramos inerces un sabrukuma spēkus. Kanons zināja, ka agri vai vēlu mēs visi pārvērtīsimies par objektiem miera stāvoklī. Melno Karaliene beigs skriet un strauji pazudīs no mūsu redzeslauka; atdzisušā pingvīna pēdas ar laiku sasals. Stāvošais ķermenis nokritīs, padosies slimībai. Un tomēr mēs turpinām atkārtot Klausies, tas nekas nav, līdz paši kļūstam par neko – it kā daba būtu ieprogrammēta pretoties pašam dabiskākajam no visiem likumiem: mēs visi agri vai vēlu atdzisīsim, nomirsim, izšķīdīsim, izirsim.
Tomēr saglabāšanās spēki nav izmērāmi: tā ir stikla rūts, kas ieraugāma tikai tad, kad jau ieplaisājusi. Šajos mēnešos, kuru gaitā mans tēvs pakāpeniski zaudēja spēkus, nonāca slimnīcā un nomira, mēs fiksējām simtiem dažādu viņa ķermeņa funkciju rādītāju: nātrija līmeni, temperatūru, elpas straujumu, kreatinīna, bikarbonātu, hlorīdu un izvadītā urīna daudzumu, skābekļa piesātinājumu. Taču mēs nemērījām – nevarējām izmērīt – to, cik smagi viņa ķermenis strādāja, cenšoties saglabāt šos rādītājus nemainīgus, cik daudz “nedabiskas modrības” vajadzēja, lai noturētu tos stabilus, un kādā mērā viņa fizioloģija jau bija sabrukusi, kad šie rādītāji pēdīgi izlauzās no sava normālā stāvokļa rāmjiem. Citiem vārdiem, mums nebija iespējas izteikt skaitļos viņa homeostatisko izturību, viņa fizioloģiskās rezerves.
Klausies, man gribējās kliegt katru dienu, ko pavadīju, kopjot slimnīcā tēvu, tas tomēr kaut kas ir! Šie sevi taupošie, pašregulējošie spēki, kas, pretojoties sabrukumam, turpina mūsos – mūsu ķermeņos, mūsu pilsētās, pat mūsu planētas ekosistēmā – neredzamu cīņu, ir tiešs pretstats nekam. Slimnīcas, kas darbojas normāli, neatliekamā palīdzība, kas pacientus paceļ, viņus nekratot, – mēs nepievēršam uzmanību tām sīkajām revolūcijām, kas šīs funkcijas padara iespējamas, taču, kad kaut kas no tā visa sabrūk, piepeši sākam apzināties, kādas aizas tagad atveras mūsu acu priekšā. Ja mēs varētu izmērīt homeostatisko izturību – ja mēs zinātu, kā izolēt un skaitliskos rādītājos izteikt organisma sīkstumu –, tad varbūt mums izdotos saprast, kā uzturēt kārtībā to, ko vērts paturēt, vēl pirms iestājies sabrukums, vai, tikpat labi, iemācīties salauzt to, no kā gribam tikt vaļā. Nav grūti pamanīt darbību, kas rosina pārmaiņas, turpretim miera stāvoklis prasa daudz modrāku vērošanu.
Kad tēva ķermenis beidza pretoties nāvei, viņš nomira samērā strauji. “Vecums ir slaktiņš,” rakstīja Filips Rots. Mana tēva gadījumā tas gan vairāk līdzinājās atmiekšķēšanās – vienmērīgas šķiedru pretestības mīkstināšanās – procesam. Nāve viņu ne tik daudz nocirta kā koku, cik sarucināja. Asins elektrolītu līmenis, kas intensīvās terapijas centrā īsu laiciņu likās noturīgs, tā arī nestabilizējās. Jaunās slimnīcas geriatrijas nodaļā tas lēkāja ap saviem parastajiem rādītājiem kā gumijā piesieta bumbiņa, cikliski atgriežoties pie tiem un atkal aiztraucoties garām. Tēvs atkal bija atsācis to pašu nesakarīgo galvas grozīšanu. Un drīz visas viņa organisma sistēmas pievienojās lielajai sabrukuma kaskādei, izirstot cita pēc citas tik straujā secībā, ka varēja iztēloties dzinkstošo skaņu, ar kādu pārtrūka to gumijas saitītes. Dzinn: nieru mazspēja. Dzinn: spēcīga aritmija. Dzinn: pneimonija un plaušu mazspēja. Dzinn, dzinn, dzinn.
Ķermeņa izturētspēja piekāpās tā trausluma priekšā. Un, nedēļām ritot, kļuva acīmredzama tā fundamentālā patiesība, kuru es tik ļoti centos neatzīt: jo ilgāk es savu tēvu redzēju slimnīcā, jo smagāk man kļuva. Vai viņš pats kaut ko no tā visa sajuta? Kopš viņa uzņemšanas geriatrijas nodaļā bija pagājuši divi mēneši. Kādu dienu pie vakariņu galda es ierunājos par iespēju vest tēvu mājās. Es gaidīju iebildumus, taču tādu nevienam nebija.
Un tā mēs izslēdzām pīkstošos monitorus, izņēmām katetrus no tēva vēnām un izvilkām no deguna gastriskās caurulītes čūsku. Mēs viņu nomazgājām, noskuvām, apāvām un ievīstījām iemīļotajā kašmira šallē. Mēs viņu pārvedām uz paša gultu. Zivju tirgotājs mums piegādāja brīnišķīgu upes alozu, kas tēvam ļoti garšoja; māte to pagatavoja sinepju sēkliņu un ingvera mērcē, tad sasmalcināja visu biezenī un pabaroja viņu ar maza bērna karotīti. Pēc trim dienām tēvs miegā nomira; viņa nemierīgais ķermenis beidzot bija iegājis mierā.
The New Yorker, 2018. gada 8. janvārī
Tulkojusi Sabīne Ozola
1At death, you break up: the bits that were you / Start speeding away from each other for ever / With no one to see. (Philip Larkin, “The Old Fools”)
2Calacatta – Karrāras marmora paveids.