Iekšējā balss

Man tas nostrādāja ar “Ulisu”. Džeimsa Džoisa versijā. Jaunībā biju mēģinājis šo grāmatu lasīt kādas trīs vai četras reizes, bet ikreiz padevos pēc aptuveni vienas nodaļas. Un te pēkšņi pirms pāris gadiem es tiku pie audiogrāmatas un beidzot sapratu, par ko visi tik ļoti cepas. Tas bija nepārspējams šedevrs, kas stundu pēc stundas mani apbūra ar savu šarmu, viltu, humoru, rupjību, tuvību, bravūru un līksmi. Tajā bija ierakstīta visa cilvēka dzīve. Un man beidzot tapa skaidrs, kādēļ tik daudzi Džoisu uzskata par 20. gadsimta izcilāko romānu rakstnieku.

Tāpat notika arī ar otru Ulisu jeb Odiseju, Homēra “Odisejas” varoni. Biju vairākas reizes neveiksmīgi mēģinājis lasīt dažādus “Odisejas” tulkojumus grāmatas formā, bet gandrīz nekad netiku tālāk par atziņu, ka Uliss bijis viens sarežģīts vīrs. Līdz uzgāju Emilijas Vilsones tulkojuma audioizdevumu, ko lasīja Klēra Deinsa. Es biju sajūsmā. Es ne tikai pieļāvu, bet uzskatīju par gandrīz pašsaprotamu, ka šis ir visu laiku dižākais literārais darbs. Un atkal jau – tajā bija ietverta visa cilvēka dzīve, kā arī diezgan daudz no dievu dzīves.

Tā es sāku klausīties pēc kārtas visus klasiskos romānus – Ostinu, Eliotu, Dikensu; visas tās grāmatas, kuru lasīšana studentu gados bija likusies kā smags darbs, tagad, ierunātas Dženijas Agateres, Maikla Džeksona u.c. balsīs, bija kļuvušas par vistīrāko baudu. Kā gan tas iespējams? Tie taču bija tie paši vārdi, kurus es pats, lasot no lapas, būtu varējis iedzīvināt ar savu iztēli un iestudēt pēc sava prāta – kāpēc tas man sagādāja daudz mazāk prieka?

Sanāk, ka, pašam lasot, teksts mani neuzrunāja. Šī atskārsme man lika pamatīgi aizdomāties un izvērtās daudzās sarunās par lasīšanu, domāšanu un tādu jēdzienu kā “iekšējā runa”, ko mēģināšu šeit ieskicēt – ne tāpēc, ka būtu atradis būtiskas atbildes, bet tāpēc, ka, šķiet, man radās daži interesanti jautājumi.

Neilgi pēc tam, kad biju no jauna sev atklājis “Ulisu” un Ulisu, kādā sarunā ar draugu Taileru, kura intelekts man vienmēr iedvesis cieņu, es pieminēju savu jauno aizraušanos ar audiogrāmatām. Tobrīd jau biju nācis pie secinājuma, kāpēc tās uz mani tik labi iedarbojās. Es uzskatīju, ka manai “iekšējai balsij”, kas ir atbildīga par iekšējās runas izpildījumu un klusām formulē visu, ko domāju vai lasu, ir nopietni trūkumi. Tā bija garlaicīga. Un es biju garlaicīgs pats sev.

Draugam izteicu minējumu, ka tad, kad manas acis lasa šos vārdus no lapas vai ekrāna, es tos pārvēršu “iekšējā runā”, kuru runā mana balss, bet, tā kā mana iekšējā balss ir neizteiksmīga, lasīšanas procesā visi šie lieliskie romāni ir tikuši pārstrādāti pelēcīgos monologos. Es uzskatīju, ka mana iekšējā balss ir tāds kā runājamās balss paplašinājums, kas izmanto dzimto valodu, tikai tā ir bezkrāsaina, vienveidīga, pliekana, apātiska – drīzāk kā stenogramma, nevis lasījums. Turpretim trenēto balsu ierunātās audiogrāmatas līdz ar mūziku un izteiksmi tika ielasītas man tieši smadzenēs, atklājot dažnedažādas nianses, kas iepriekš bija paslīdējušas garām. Tas bija nesalīdzināmi – gandrīz kā pārslēgties no melnbaltās uz krāsu televīziju.

Mans draugs šķita pārsteigts un drīz vien sagādāja pārsteigumu arī man, paziņojot, ka viņš savā prātā tamlīdzīgu sindromu nekad nav novērojis – ne tāpēc, ka viņa iekšējā balss būtu izteiksmīgāka, bet gan tāpēc, ka tā vispār nepiedalījās lasīšanas procesā. Viņam lasīšana izpaudās tā, ka viņš paskatās uz lapu un, ja tā var teikt, patur prātā lapas attēlu vai to daļu, kas viņu interesē. Mēģinot atcerēties kaut ko lasītu, teksts viņam uznira prātā tajā pašā vizuālajā veidolā – varbūt ne gluži visa lapa vārds vārdā, bet svarīgākie vārdi un lapas izkārtojums. 

Mēs skatījāmies viens uz otru ar vieglu neizpratni. Vai tiešām cilvēki lasa tik principiāli atšķirīgos veidos? Pēc neoficiāliem datiem jeb aptaujājis desmitiem paziņu klātienē un tviterī, varu teikt, ka aptuveni 80% cilvēku, lasot tekstu, izmanto “iekšējo balsi”, bet 20% uzskata, ka rīkojas tikai ar attēliem. Turklāt otrās grupas cilvēkiem atmiņas mēdz būt neparasti noturīgas – tāpēc, iespējams, metafora “fotogrāfiskā atmiņa” patiesībā ir vēl ietilpīgāka, nekā varētu šķist. Ja jūs esat kā mans draugs Tailers, jums vārdu un teikumu attēli no acīm nokļūst uzreiz atmiņā, līdzīgi kā ar digitālo kameru uzņemtas fotogrāfijas, ko var pēc tam atvērt un apskatīties, līdz tās pazūd starp citām fotogrāfijām vai tiek izdzēstas, lai atbrīvotu vietu jauniem attēliem.

Tiktāl viss būtu skaidrs. Šķiet, lielākā daļa cilvēku, ja ne visi atzīst, ka iekšējā runa vismaz daļēji pieder pie lasīšanas procesa. Bet vai “iekšējā runa” – šī pati klusā, apātiskā balss – ir tas pats, kas “doma”? Un, ja tā, vai cilvēki, kas atšķirīgi lasa, arī atšķirīgi domā? Mēs droši varam saukt iekšējo runu par domu, ja uzskatām, ka “doma” varētu būt vispārīgs apzīmējums tam, kas notiek prātā. Es pieļauju, ka tad, kad Īzaks Ņūtons izgudroja rēķinus, viņš pielietoja gan iekšējo runu, gan rakstītās piezīmes un, ja būtu veikts šīs runas ieraksts, tas faktiski būtu arī viņa domas ieraksts. 

No otras puses, Ņūtons, iespējams, to darot, bija aizņemts arī ar daudz ko citu – jutās izsalcis, noguris, viņam kaut kas niezēja vai traucēja – un arī šīm lietām tika veltītas “domas”. Līdz ar to sanāk, ka, lai arī iekšējā runa var paust domu vai tikt domāta, ne visas domas ir iekšējā runa. Var jau būt, ka visas domas varētu būt iekšējā runa, ja mums būtu ļoti plašs prāts un ļoti maz domu, tomēr evolūcija ir lēmusi citādi.

Turklāt mēs pavisam viegli varam iztēloties būtni, kura domā, bet kurai nav valodas. Kāda būtu tās iekšējā runa, ja vispār tāda būtu? Pie šīs kategorijas varētu piederēt daži dzīvnieki. Mēs pat varētu eksperimentālam mērķim izaudzēt cilvēku, kam pilnībā liegts uztvert vai izmantot dabisko valodu, lai nāktu pie nopietnākiem secinājumiem par domas un valodas attiecībām. Tomēr kaut kur būtu jānovelk robeža.

Pirms dažiem gadiem mirušais filozofs Džerijs Fodors uzskatīja, ka prāts īsteno domāšanu īpaši šim nolūkam paredzētā universālā domu valodā, sauktā par “mentalīzi” (mentalese), ko pārtulko dabiskajā valodā apzinātas domas vai runas vajadzībām. Tā tas varētu būt. Tomēr ceru, ka tā nav. Datorzinātnes vedina uz neiepriecinošo versiju, ka šai valodai jābūt veidotai tikai no vieniniekiem un nullēm. Kamēr Šekspīra roka rakstīja “Būt vai nebūt”, viņa prāts kaut kur dziļi tam visam apakšā varētu būt nodomājis “00011100100011”.

Lai būtu pilnīgi droši, mēs varētu mazliet apsvērt arī domu par “iekšējo ausi” – gan tāpēc, ka runas un balss jēdzieni lielā mērā paredz klausītāju, gan tāpēc, ka, domājot par gandrīz kurlo Bēthovenu, kurš savus vēlīnos kvartetus komponēja bezgalīgajās prāta telpās, mums nākas iztēloties šādu “iekšēju ausi”, kam turklāt piemīt ļoti attīstīta funkcionalitāte – nemaz nerunājot par iekšējām vijolēm un iekšējiem altiem. Vai parfimēriem ir “iekšējais deguns”? Vai šefpavāriem ir “iekšējās garšas kārpiņas”? Un masieriem – “iekšējie pirkstu gali”? Tā varētu būt visai jautra tēma doktora disertācijai. 

Bet pieņemsim iespēju, ka zinātne kādu dienu šos prāta mehānismus atšķetinās un izrādīsies, ka mēs visi lasām vienādi. Atklāsies, ka mana iekšējā runa un drauga Tailera iekšējie attēli ir tikai dažādi veidi, kā raksturot procesu, kas pēc būtības ir viscaur ķīmisks vai elektrisks, iespējams, pierakstāms binārā kodā un bez nekādas līdzības nevienai no mūsu pasaulīgajām maņām.

No vienas puses, liekas neticami, ka vienai sugai būtu vajadzīgi divi samērā atšķirīgi lasīšanas veidi. No otras puses, it sevišķi domājot par Bēthovena iekšējo ausi, var gadīties, ka ir daudz dažādu prāta apakšgrupu, kas rada un patērē informāciju atšķirīgos veidos.

Pēc vairākus gadus ilgušiem meklējumiem zinātniskajā literatūrā un nozares ekspertu iztaujāšanas (es daļēji strādāju šajā jomā) esmu konstatējis, ka ir uzrakstīta viena diezgan laba doktora disertācija par to, kā darbojas lasītāja prāts, un ir vismaz ducis psihologu, kam ir kas interesants sakāms par iekšējo runu. Visādi citādi šis jautājums joprojām atrodas filozofijas paspārnē, un tā izpētē mēs neesam tikuši sevišķi tālāk par Platonu, kurš “domu” uzskatīja “par iekšējo runu – dvēseli, kas sarunājas pati ar sevi”.

Mans draugs un kolēģis Arnis Rītups ieteica papētīt arī kādus reliģijas filozofus, kuru priekšstatos par iekšējo balsi un runu varētu parādīties dažādi vēstījumi un ziņas no Dieva vai Sātana, novedot uz diezgan slidena ceļa Žannas d’Arkas vai Sema dēla virzienā.¹

Kāda nojauta man saka priekšā, ka dzirdes halucinācijas neatkarīgi no tā, vai nākušas no Dieva vai ne, varētu būt vēl cita, atšķirīga parādība, kas nav saistīta ar “iekšējo runu”. Daži cilvēki mēdz dzirdēt galvā skanam balsis, kas, viņuprāt, nāk no kāda ārēja – dievišķa vai suniska – avota, taču šīs “balsis” paša domas vien ir, tikai nepareizi marķētas prāta reģistrācijas sistēmā. Ja viena prāta daļa nespēj apzīmēt domu kā paša radītu (“eferentu kopiju”), otra prāta daļa secina, ka doma tiek pavēstīta no ārpuses. 

Par reālu progresu iekšējās runas teorijas izpētē kopš Platona varam runāt, tikai patinot laiku jau uz 20. gadsimta sākumu, kad darbojās krievu psihologs Ļevs Vigotskis, kurš iekšējo runu uzskatīja par sociālu stratēģiju. Valodu mēs mācāmies kopš agras bērnības: zīdaiņa vecumā mēs visu sakām skaļi, taču, pieaugot un kļūstot par sabiedriskākiem dzīvniekiem, atklājam, ka taktiski izdevīgāk ir dažas lietas teikt skaļi, bet citas paturēt pie sevis. 

Tieši šī teorija – ka pie sevis mēs runājam lietas, ko nevēlamies teikt citiem, – bijusi priekšplānā visu 20. gadsimtu, kad vien parādījušās kādas diskusijas par “iekšējo runu”. Bet mūsdienās tā sāk zaudēt savu nozīmi – daļēji tāpēc, ka amerikāņu akadēmiķim Raselam Herlbertam 1973. gadā ienāca prātā kāda vēl interesantāka ideja, kas vēl vairāk līdzinājās zinātnei, jo ietvēra arī dažādus eksperimentus, ierīces, mērījumus un rezultātus. Viņš izdalīja atšķirīgu indivīdu grupām pīkstuļus, kas izdeva signālus ar neregulāriem intervāliem, un ikreiz, kad atskanēja pīkstiens, pētījuma dalībniekam vajadzēja pierakstīt, kas tobrīd notika prātā.

Iekšējā runa uzrādījās apmēram ceturtajā daļā no visiem gadījumiem, viena ceturtdaļa gadījumu uzrādīja iekšējo redzi, un viena ceturtdaļa – jūtas... Iekšēju sarunāšanos dalībnieki pieredzēja 26% gadījumu, taču bija izteiktas individuālās atšķirības: daži iekšējo runu nepieredzēja nekad, daži to pieredzēja līdz pat 75% gadījumu. Vidējais procentuālais rādītājs dalībnieku vidū bija 20%.  

Kā jau sākumā minēju, jautājumu man ir vairāk nekā atbilžu, un Herlberta pētījums uzjundīja tikai jaunus jautājumus. Man pašam nav ne mazākās jausmas, kas katrā konkrētajā brīdī notiek manā prātā, kamēr neapstājos, lai par to padomātu, taču tad ir jau par vēlu, jo es sāku domāt par to, kas man bija prātā, un nezinu, kas tas bija, jo tobrīd par to vairs nedomāju. Labākais, ko varu pateikt par Herlberta metodi: tā mums ļauj uzzināt, kāda ir cilvēku reakcija uz pīkstuļa skaņu.

Un, starp citu, kas tie ir par cilvēkiem, kuri domā, ka viņiem nav iekšējās runas? Kā viņi vispār domā vai arī domā, ka domā? Un kā ir ar cilvēkiem, kuriem ir daudzas iekšējās balsis, kas velk katra uz savu pusi, liekot svārstīties starp to vai citu vēlmi? Ja es būtu herlbertietis, es galvenokārt koncentrētos tieši uz anomālajām grupām. Esmu arī pamanījis, ka tiek veikta patiešām nopietna zinātniska izpēte saistībā ar ārējās runas veidošanos, kas varētu tikpat labi attiekties arī uz iekšējo runu, – konkrēti mēģinājumi radīt mākslīgu runu pēc izmērāmas smadzeņu aktivitātes, lai nākotnes Stīveni Hokingi varētu savas domas pārvērst dzirdamā runā.

Pagaidām, kamēr zinātniskas prāta vai apziņas teorijas nepastāv, es varu apgalvot tikai to, ka iekšējā runa, iespējams, ir labāks sākuma punkts šādiem pētījumiem, nekā pieņemts uzskatīt, un tā ir nepiedodami maz pētīta, ņemot vērā tās potenciālu. Bet pēc personīgās pieredzes, kas gūta manā personīgajā viena cilvēka fokusa grupā, esmu nācis pie atziņas, ka audiogrāmatas iznīcina manu spēju atšķirt iekšējo runu no ārējās, kā arī varu apliecināt, ka sekas tam uz šo brīdi ir visnotaļ iepriecinošas, lai arī to radītā ietekme ilgākā laikā var izrādīties biedējoša. 

Biedējoša tādā ziņā, ka mēs esam piemirsuši par audio spēku. Esam pārāk aizrāvušies ar internetu un tā videoiespējām. Pēdējo pusgadsimtu mums bijis grūti saprast, kāpēc Māršals Makluans audio dēvēja par “karstu” mediju. Ar to viņš domāja radio, kas gluži vai tajā brīdī, kad viņš rakstīja, sāka jau iziet no aprites. Taču atcerēsimies Makluana kritērijus: “karsts” medijs pilnībā iesaista vienu no maņām, “vēss” medijs – visas maņas, taču ne pilnībā. Pēc šiem kritērijiem, ausīs ievietots audio ir “karstākais”, kas vien var būt. Skaņa aizsteidzas priekšā jebkurai darbībai, un ausis nevar aizvērt. Pamēģiniet tikt galā ar matemātikas uzdevumu, kamēr apakšstāvā kāds mūzikas skolas audzēknis mācās gammas.

Tas ir tikai laika jautājums, līdz Apple vai kāds no konkurentiem laidīs klajā pietiekami mazus un nemanāmus bezvadu AirPods vai austiņas, ko turēsim iespraustas ausu kanālos visu laiku, lai pastāvīgi varētu klausīties vai sarunāties tiešsaistē, netraucējot ne paši sev, ne apkārtējiem ar skatīšanos ekrānā. Laiks, kuru pavadīsim runājot un klausoties, aizstās laiku, kuru pašlaik pavadām pie ekrāniem, bet ausīs skanošās balsis aizbaidīs mūsu apzināto domu, līdzīgi kā tas apakšstāva skolēns ar savām gammām. Kad balsis ausīs man lasa priekšā Džeinas Ostinas romānu vai miegā māca mandarīnu valodu, es redzu tam arī gaišo pusi. Tomēr būtu ļoti žēl, ja nespēja pilnībā izprast iekšējās runas principus un to saikni ar apzinātas domas veidošanos mūs novestu pie tā, ka balsis austiņās domā mūsu vietā.