Esejas no grāmatas “Binoklis”

Tualešu vaiņags

Kas zina, varbūt civilizēts kapitālisms Krievijā sāksies ar malu malās iesakņojušos paradumu labierīcībās aiz sevis nolaist ūdeni.

Tualete ir daudzšķautņaina. Dižajā vācu filmā “Pēdējais cilvēks” varoni morāliski iznīcina, no “augstā” livrejota šveicara stāvokļa degradējot līdz “pēdējā cilvēka” – tualetes apkalpotāja – līmenim.

Sentimentāli sešdesmitnieki, iespējams, atcerēsies pikanto “Skandālu Klošmerlā”, kura darbība norisinās ap sabiedriskās tualetes atvēršanu, un slavenās sociālatejiskās groteskas poļu skolas filmās.

Savukārt mūsu postkino nav palaidis garām iespēju pasmīdināt publiku, vienu otram līdzās uz podiem uztupinot emigrantu un milici (“Bļa”) vai pataisot maksas tualeti par mafijas štābu.

Ateja ir dramaturģiska. Tā ir vieta, kurā var notikt dažnedažādas izbēgšanas, laupīšanas, spiegu tikšanās, slepkavības. Stāvot pie pisuāra, atbilstošā brīdī var parunāt par dzīves jēgu.

Laiku pa laikam notiek skandāli, kuru centrā ir tualete. Ne tikai Klošmerlā, bet arī kritikā (atcerēsimies L. Petruševskas slavenās “Trīs meitenes zilā”). Jau būtu laiks uzrakstīt disertāciju “Tualete mākslā: esamības metafora”.

Tomēr galvenā, estētiski nepārveidotā tualetes funkcija daiļliteratūrā aprakstīta maz.

Apburošā bērnu dziesmiņā rīts sākas ar smaidu. Taču “lietišķa cilvēka” rīts sākas ar labierīcību apmeklējumu; vakars beidzas ar to pašu, un katrs no mums dienas gaitā apmeklē vairākus šādus dažādas vērtes un dažādu paveidu iestādījumus. Tas ir prāvs cilvēciskās esamības fragments, kas savukārt var kļūt par tekošās tualešu kritikas (restorānu kritika taču, galu galā, ir) vai socioloģisku pētījumu priekšmetu.

Varbūt sociālie psihologi reiz rakstīs: “Civilizēts kapitālisms Krievijā aizsākās ar malu malās iesakņojušos paradumu labierīcībās aiz sevis nolaist ūdeni un šķērsot ielu, kad deg zaļā gaisma.” Taču tā ir gaišā nākotne. Šimbrīžam nenolaists ūdens ir Krievijas klozeta droša pazīme visur, sākot ar tādām kultūras krātuvēm kā Kultūras ministrija vai Konservatorijas Lielā zāle un beidzot ar tādām sabiedriski lietotām vietām kā viesnīcas un restorāni.

Taču, apzinoties, cik šī tēma ir plaša un dziļa, es to atstāju citiem, sev izvēloties pieticīgo praktisko ķemertiņzinību jomu, un piedāvāju lasītājam tikai nedaudzus prāta salto vērojumu un sirds sēro jausmu augļus.

Un tātad...

Pirmās atmiņas ir sentimentālas. Apmēram 50. gadu beigās, kad tik tikko ausa svētceļošana uz senajām Krievzemes pilsētām, kas vēlāk kļuva par modi, taču vēl aizvien nav kļuvusi par pilnvērtīgu nozari, mēs devāmies uz Rostovu. Vēl nebija Zelta loka, vēl nebija tūristu, vēl nebija restorānu à la russe, vēl nebija, nebija, nebija... – taču bija maza viesnīciņa, kā jau katrā provinces pilsētiņā: tīra un kārtīga, bet bez ērtībām. Sanmezgls izpaudās kā istabā pieejams roku mazgājamais bunduliņš ar augšup pasitamu pupu un stāva klozets, ko veidoja divi klasiski caurumi. Dīvainā kārtā dabiskā smaka nebija jūtama. Varbūt tas bija apgādāts ar kaut kādu senatnīgu “dūmu” vai “sfagnu” ierīci un tagad būtu muzejiska vērtība. Lai gan varbūt to vienkārši pienācīgi mazgāja. Viesnīca smaržoja pēc dūmiem, bērza malkas, izmazgātiem kājslauķiem un rudzu maizes.

Ak vai, kad es pēc cik necik gadiem atkal nokļuvu Rostovā, vienīgā viesnīca vairs nepastāvēja. Vietējā teika vēstīja, ka sazin kāda ieklīdusi amerikāņu tūriste bija nofotografējusi šitento pašu podcaurumu un eksotisko fotogrāfiju nopublicējusi. Pēc tā tad arī tualete līdz ar viesnīcu savu eksistenci beidza. Tiesa, eksotika pastāvēt nebija beigusi, zuduši bija tikai senie “atsmirdināšanas” noslēpumi.

Pirmā sastapšanās ar Eiropas, precīzāk, vācu, klozetkultūru notika neklātienē un šokēja. Uz ekrāna skatoties hronikas kilometrus filmai “Parastais fašisms”, kuru gatavojāmies uzņemt ar Mihailu Rommu, mēs uzdūrāmies sižetam par “Zīgfrīda līnijas” celtniecību. Ar lāpstām ierakušies zemē, būvētāji vaļņa pamatos cēla flīzēs un fajansā zaigojošu sanmezglu līniju. Filmā sižets neiekļuva, taču slavenais aizsardzības valnis man atmiņā tā arī palika celts uz tualetes podiem.

Kad Romms mūs sūtīja pēc materiāliem uz Berlīni (Austrumu), vācu sabiedrisko tualeti mēs ieraudzījām darbībā: tā bija sterila. Par 20 feniņiem jums atslēdza kabīni, noslaucīja sēdekli un pēc tam izsniedza ziepes un dvieli. Nedz nacismam, nedz sociālismam nebija izdevies vāciešiem laupīt higiēniskos paradumus un tualetes papīru...

Es neticu tam, ko stāsta Eiropu pirmoreiz apmeklējis tautietis, ja viņš apgalvo, ka visvairāk viņu pārsteidzis Britu muzejs, Notre-Dame vai supermārkets. Visvairāk viņu pārsteidza buržuāzisko labierīcību pieticīgais šarms – viesnīcā, supermārketā, kaut vai tajā pašā Britu muzejā.

Kad pirms kādiem trim gadu desmitiem biju devusies savā pirmajā Skandināvijas tūrē, mēs bijām gatavi, ka Stokholmā mūs gaida ekstravagants visjaunākās mākslas muzejs sievietes rumpja veidolā ar ieeju pa zināmu apakšiņas vietu. Magrita izstāde bija likteņa dāvana, Ingmara Bergmana “Persona” – kinostudijas dāvana; Eiropā pirmās pornovitrīnas – eksotisks, negaidīts pārsteigums. Taču katra tualete bija mazs intīms atklājums. Mēs ar ceļabiedreni sākām tās kolekcionēt, jo materiālākām kolekcijām līdzekļu nebija. Vislabāko eksemplāru mēs uzgājām Somijas eksperimentālās satelītpilsētas Tapiolas Politehniskajā institūtā. Podi vizmoja stingrā elegancē. Spoguļi un pufi, pufi un spoguļi to padarīja par ideālu ģērbtuvi studentu skaistumkonkursam. “Paradīzes svētlaime” – vēstītu reklāma. Savukārt mēs vienbalsīgi piešķīrām tai galveno balvu.

Teorētiska atkāpe

Reiz 70. gados, atgriezies no Itālijas, Sergejs Jutkevičs sašutis stāstīja, ka biennāles ekspozīcijā redzējis visīstāko tualetes podu. Tādējādi epatāža bija sasniegusi mērķi, lai gan no teorijas viedokļa mākslas zinātņu doktora sašutums nebija gluži korekts. Lieta, no kuras atskaitīta utilitārā funkcija, tādējādi ir izņemta no uztveres automātisma, tā “atsvešinās” un kļūst par tīru formu. Kā forma tualetes pods nav odiozs, tas var atgādināt gliemežnīcu, ziedkausiņu vai pialu un visnotaļ var tikt pieskaitīts pie mūsdienu dizaina estētiskajiem paraugiem.

Taču sagadījās tā, ka šī pati Eiropas tualetes poda forma manās acīs tika apšaubīta kinofestivālā Vācijas Oberhauzenē. Viesnīcā blakus numurā mitinājās mana žūrijas kolēģe no Kanādas. Ik reizi, pie manis iegriezdamās, viņa draiski meta ar aci uz tualetes pusi un bilda: “Bet cik amizanti šeit tualetes podi!” – “Kādā ziņā amizanti?” – “Nu, tas dibens apakšā – kam tas vajadzīgs?” – un viņa gardi smējās.

Slāvu intermēdija

Tas bija – vēl padomju laikos – Bulgārijas pilsētā Petričā, kas atrodas gandrīz precīzi tur, kur robežojas trīs valstis: Bulgārija, Grieķija un bijusī Dienvidslāvija. Pilsēta bija slavenās gaišreģes Vangas dzīvesvieta, tā kļuva aizvien bagātāka un varēja atļauties vērienīgu sabiedrisku būvi.

Sabiedrisku būvju psiholoģija ir atsevišķa tēma; piemēram, Tautsaimniecības sasniegumu izstādi var aplūkot kā freidisku izpostīto lauku ciemu izspiešanas kompleksu. Petriča uz marmora podesta bija uzcēlusi baltu marmora ēku, kas izrādījās universālveikals. Pastaigājusi pa šīs pils vēsajām zālēm, es apjautājos, kur šeit ir tualete. Atklājās, ka to uzbūvēt bija piemirsies. Pārdevēja ieteica nokāpt no podesta un paieties uz kreiso pusi. “Un tālāk pēc ožas” ielas tualeti nebija grūti atrast...

Amerikāniskā atkāpe

Nokļuvusi Štatos, es jau pašā pirmajā brīdī, pašā pirmajā viesnīcas numurā, atskārtu fundamentālo atšķirību starp eiropeisko (un arī mūszemē pieņemto) un amerikānisko tualetes poda ideju. Lai nu kā, bet par gliemežnīcu to nekādi nevarētu nosaukt. Tas atgādina ar ūdeni pielietu piltuvi. Un, ja tvertne tam atrodas augšā, kā pie cilvēkiem, tad ūdens ar varenu vērpeti tiek izsūkts no apakšas un no jauna atgriežas savos fajansa krastos.

Es ilgi nespēju pierast ne pie šīs vērpetes, ne pieezera, līdz vienā jaukā dienā apķēros: pasaulīt mīļā, tas taču ir mūsējais, tas pats bēdīgi slavenais “atejcaurums”, ko kā eksotiku bija nofotografējusi amerikāņu tūriste, tikai šeit tas ir apdarināts ar fajansu un apgādāts ar hidraulisku ierīci. Un patiešām, kam vajadzīga šī estetizētā gliemežnīcas forma, kāds labums no šitentā tur dibena apakšā, kas prasa īpašu uzmanību, birsti un tamlīdzīgu dezodorantu, – vai tikai tajā nav iemūžināts vecās Eiropas kultūras analītiskais, racionālistiskais un dīkdienīgais gars, kurš tieši tāpēc arī neder mums ar mūsu ēverģēlīgo stihiskumu un nevēlēšanos atskatīties uz pastrādāto? Turpretī caurums ar ūdeni mums ir daudz tuvāks un parocīgāks. Tikai tā amerikāniskā mehanizācija, ka viņu jupis.

Vēlāk, turpmākās dzīves gaitā, es pārliecinājos, ka pat made in USA tualetes podam var gadīties misēklis, ka pat viņu mudīgais, tīrīgais, nedzērušais un pieklājīgais Afoņa var sakļeckāt, kā pagadās, un, kā jau bijusī padomjzemes iemītniece, pati iemācījos labot šo amerikānisko atejatvaru.

Nākamais sekoja brīnumainais atklājums, ka vienstāva Amerikā zem koptajām pļaviņām un sapucētajām kotedžām nepavisam ne vienmēr ir ierīkota kanalizācija vai pat municipālais ūdensvads; ka ūdens var būt autonoms, artēzisks, bet šitentais te toilet var iziet nevis sabiedriskajā kanalizācijas caurulē, bet tvertnē – nu, var gan būt, ka to “atsmirdina” nevis ar “dūmiem”, bet ķīmiski. Un tad amerikāniskais fajansa atejcaurums man uzreiz šķita vēl tuvāks mūsējiem Krievijas plašumiem. Un var jau būt, ka praktiskajai labierīcīgajai attīstībai Krievijā amerikāņu ceļš ir pat efektīvāks un tuvāks, par spīti izsenis atšķirīgajai sabiedriskajai iekārtai. Lai nu kā, amerikāņu tualetes kultūra (tāpat kā amerikāņu kino) ir orientēta uz “vienkāršo cilvēku”, uz visiem un katru – ja tam ir izveidojies paradums nolaist ūdeni. Taču paradumi ASV nevis sagadās, bet tiek izstrādāti.

Epilogs

Kopš par vienu no galvenajām mūsu mainīgā sociuma dievībām ir tapis eiroremonts, ir acīmredzams, ka agrākā – lai arī normālā gadījumā stingri hierarhizētā – politiskā vienotība sašķēlusies divos nesavienotos traukos – pašmāju tualetes podu īpašniekos un importa fajansa “gliemežnīcas” ieguvušajos (lai nepieminētu “atejcaurumus”, kas vēl aizvien ir izkliedēti Krievijas plašumos). Viņus šķir ne tik daudz alkas pēc dizaina vai kvalitātes (nereti problemātiskas), cik marksistiskā “cenas” kategorija konvertējamā valūtā. Tā pēdīgi ir izdzēsusi sakramentālo robežu starp fizisko darbu un neapmaksāto “budžetnieku” intelektuālo darbu no vienas puses – un valdošo eliti un bandītiem no otras. Savienotie trauki ir palikuši tikai abstraktā kopīgas kanalizācijas caurules līmenī. Taču, paraugoties dziļāk, ielūkojoties tualetes poda uzbūvē, tā – neatkarīgi no dizaina – ir palikusi līdzšinējā.

Par nožēlošanu jāteic, ka, retumis apmeklējot prezentācijas un citas dzīves svinēšanas, esmu pārliecinājusies, ka sociālie pamatparadumi mainījušies maz: kā nenolaida, tā nenolaiž. Atliek cerēt, ka intīmā, mājas līmenī tualetes poda daile apvienojumā ar mazgājamo līdzekļu reklāmas dzeju izglābs civilizācijas asniņus.

Ar mātes raupjo mēli

Ja vēlaties saprast, par ko būs runa, te iesākumam mazs krievu mūslaiku anekdošu žanra paraugs: “Ņujorkas policijā izsludināts labākā policista konkurss. Nosacījums: panākt, lai garāmgājējs bez piespiešanas nolēktu no Bruklinas tilta. Policists iziet uz tilta, redz kungu ar portfeli: “Ser, jūs, kā redzu, esat mans tautietis, un droši vien jums, tāpat kā man, ir General Motors akcijas. Diemžēl mūsu kompānija ir bankrotējusi...” Kungs bez vārdiem nolec no tilta. Nākamais garāmgājējs ar košu kaklasaiti dungo dziesmiņu. “Mesjē, jūs, liekas, esat francūzis. Vai dzirdējāt ziņās, ka Franču prostitūtu līga izsludinājusi beztermiņa streiku?” Francūzis izmisumā nolec no tilta. Nākamais parādās iereibis subjekts, tam rokās ir degvīna pudele. “Ei, vecais, tu esi no Krievijas?” – “A kas i?” – “Tu zini, ka likums aizliedz pa naktīm lēkt no tiltiem?” – “Pie dirsas man jūsu likumi!” Krievs nolec, policists iegūst galveno balvu.”

Krievija, visticamāk, nabadzīga ir tāpēc, ka tā ir tik bagāta. Tik daudz dabas resursu, ka tikpat labi var arī neražot. Tomēr ir viens resurss, bez kura noteikti nebūtu iespējams izdzīvot, un tas ir humors. Un ir viena ražošana, kas strādā jo labāk, jo sliktāki ir apstākļi, – tā ir anekdošu, častušku, pastāstiņu, parunu sacerēšana, radot visu to komisko “subkultūru”, kas līdz zināmam laikam glabājās mutvārdos (vai nu tās politiskās neuzticamības, vai necenzētības dēļ), bet tagad sekmīgi tiek tiražēta drukātā veidā, uz ekrāna, iztirzāta zinātniskos simpozijos.

Humors Krievijā vienmēr ir dārgi maksājis. 1933. gadā slavenais aktieris Vasilijs Kačalovs Kremļa pieņemšanā uz bis un kunga prātā noskaitīja dažas labi pazīstamā dramaturga Nikolaja Erdmana (lugu “Mandāts” un “Pašnāvnieks” autora) fabulas. Nākamajā dienā Erdmanu saņēma ciet turpat visneidejiskākās padomju filmas “Jautrie zēni” uzņemšanas laukumā un uz trim gadiem izsūtīja uz Sibīriju. Par to padzirdējis, Mihails Bulgakovs tajā pašā naktī sadedzināja “Meistara un Margaritas” manuskriptu. Uz šo notikumu attiecas lakoniskākā no Erdmana fabulām: “Reiz GPU pie Ezopa ieradās/ un dirsināt kārtīgi pieķērās./ Fabulas jēga ir skaidra:/ Mums fabulu nevajag vairāk.”

Sods vēl bija samērā veģetārs: 1936. gadā, kad Erdmans atgriezās no Sibīrijas, jo viņu bija izsaucis tas pats kinorežisors Grigorijs Aleksandrovs, kuram viņu vajadzēja kā līdzautoru jaunai kinokomēdijai “Volga, Volga”, Lielais terors vēl tikai sākās. Kā viegli noprast, Erdmans filmas titros neiekļūs, bet vadonim komēdija (īstenībā nemaz ne tik nevainīga) tik ļoti iepatiksies, ka viņš to citēs no galvas. Tā vēstures ironija izmanībā pārspēs vadoni: viņš izteiksies ar “pretpadomju paskvilanta” Erdmana tekstu palīdzību.

Politiska asprātība, reprīze vai anekdote toreiz neapšaubāmi bija žanra karaļi. (“Tiek izsludināts konkurss par labāko politisko anekdoti. Galvenā balva – desmit gadi bez sarakstīšanās tiesībām.”)

Kā nav grūti noprast, “mazais žanrs” – ātrās reaģēšanas žanrs – pārtiek no potenciālu (šajā gadījumā politisko) starpības un ir grūti pārtulkojams citās valodās ne tikai tāpēc, ka tam ir kalambūra daba, bet arī citās kultūrās nesaprotamo reāliju dēļ. Kaut kur uz Staļina laiku robežas plaši bija izplatīta dziesma, kuru visi uzskatīja par “tautasdziesmu”: “Jūs, biedri Staļin, esat varens zinātnieks,/ Jums padoms nekad nav jāmeklē ilgi,/ Bet es esmu parasts padomju cietumnieks,/ Un man biedros Brjanskas vilks pelēkais.” Un triks pat nav tas, ka laika gaitā dziesmai atradās cienījams autors: Juzs Aļeškovskis (kurš, starp citu, radījis ka tik ne pirmos romānus “mātes” valodā). Šīs dziesmas jēga nepadomju iedzīvotājam paslīd garām, jo tās pamatā ir viens no “padomju jaunvalodas” paradoksiem. Lieta tāda, ka par vispārēji izplatīto padomju uzrunu bija kļuvis vārds “biedri”. Arestants, kuram bija atņemtas stāvokļa tiesības, par “biedru” vairs nedrīkstēja saukties, vēl jo vairāk, viņš šajā sirsnīgajā vārdā nedrīkstēja uzrunāt izmeklētāju, uzreiz sekoja atbilde: “Brjanskas vilks tev biedrs.” Visapbrīnojamākais ir tas, ka zeks tika dēvēts par... “pilsoni”. Lielās franču revolūcijas lepnais vārds citoyen bija kļuvis par gulaga iemītnieka apzīmējumu. Un tagad prese, ne pieri nesaraucot, spriedelē par “pilsoniskas sabiedrības veidošanu”, itin kā nemaz neatceroties, ka tulkojumā no “padomju valodas” tas nozīmē zeku sabiedrību. Valoda ir varenāka par ideologiem un pat par masu informācijas līdzekļiem, un tā marķē sabiedrības stāvokli “dzejniekiem un valdībai pār galvu”.

Līdz ar staļinlaiku beigām anekdošu cena kritās, toties tās savairojās un, tā sakot, izgāja sērijā. “Armēņu radio”, sērija par “čukčām” – kāpēc šī mazā ziemeļu tauta kļuva ļaudīm par apsmieklu un sāka simbolizēt idiotismu? (“Čukča ir diagnoze, gruzīns – profesija, ebrejs – aicinājums, krievs – liktenis.”) Savukārt, kad par anekdošu galveno varoni kļuva Ļeņins (viņš arī Iļjičs, viņš arī Vovočka), bija acīmredzams, ka ideoloģija ir beigusies. Padomju vara vēl kādu laiku noturējās bezmaz neatmaņas stāvoklī. (“Brežņevs: “Biedri Politbiroja locekļi, mums sāk attīstīties vecuma skleroze. Vakar maršala Grečko bērēs – starp citu, kur viņš ir? –, kad atskanēja mūzika, es vienīgais apķēros un uzaicināju dāmu uz deju.”) Reizē ar to faktiski beidzās arī līdzšinējās politiskās anekdotes: pateikt skaļi nu drīkstēja visu. Mutvārdu žanrs iznāca no pagrīdes, ieņēma goda vietu uz tirgus letēm. Pašas anekdotes lielākoties kļuva absurdas (“Satiekas divi vampīri, viens otram jautā: “No kakliņa arī vari?””) vai metafiziskas (“Komandiera pavēle: rakt tranšeju no sētas līdz pusdienlaikam”). Taču, sabiedrībai strukturējoties un sociālās stieples galā atkal parādoties potenciālu starpībai (turklāt vēl kādai – materiālai!), pie anekdošu apvāršņa parādījās “jaunais krievs”.

“Jaunais krievs” nav tikai sērija vien, tas ir episks varonis, tā ir valoda, tā ir simboliska kultūra – vesela folklora.

“Jauno krievu” valodai veltīta “Ābece”. Pilnībā parādīt tās raksturu svešvalodā šķiet jo vairāk neiespējami, tas patiešām ir “mācību līdzeklis”, un daļa materiāla īpaši jāstudē pat ne pārāk veciem krieviem. Ar visu savu anekdotiskumu tā tomēr sniedz itin jēdzīgu kardiogrammu tiem procesiem, kuri mūsu visās nozīmēs revolucionārajā laikmetā norisinās “dižajā un varenajā” krievu valodā. Īstenībā gan šie procesi norisinās sen. Jau 60. gadu “stilīgo” paaudze, cīnoties par savām tiesībām uz “ārzemēm”, radīja slengu ar “džārām” un “šūziem”, kuru dēļ partijas priekšniecība spēra zemes gaisā. Tie bija anglicismi par spīti, šādi tika manifestēta piederība ne tikai pie urbi, bet arī orbi. Tagad ar datoriem un dzīvesveidu – bankām, biržām, ārzemju braucieniem – saistītie anglicismi ir pārrāvuši aizsprostu un burtiski straumēm gāžas valodā. Tajos pašos sešdesmitajos, “agrīnās reabilitances” laikos, reizē ar gulaga “politisko” pārnākšanu ienāca “feņas” elementi, kas kļuva par inteliģences “augsto modi”. Šajā valodā sarakstītas Visocka un Gaļiča quasi zagļu pasaules dziesmas. Tas bija “atsvešināšanas paņēmiens” (pēc Šklovska). Tas, kas noticis tagad, kad bandīti vienā rāvienā pārtapuši “jaunajos krievos”, nav nekas tamlīdzīgs. Angļu un citi “sveš”vārdi ir sajaukušies ar blīvu un īstu kriminālo “feņu” – to nepārtulkot. Piemēram paņemu to vārdnīcas lappusi, kurā vārdi sākas ar burtu E,tikai tāpēc, ka tajā atrodams arī vācu ausij pazīstamais vārds Euro. Taču tas nenozīmē naudas vienību. Tas ir saistīts ar “jaunā krieva” sirdij mīļo “eiroremontu”: “eirologi”, “eirobaļķi”, “eirolievenis”, kā arī apburošais у.е. (условная единица, “nosacītā vienība”), kas uz cenuzīmēm rubļus kaunīgi konvertē dolāros. Uje krieva ausi priecē vēl arī tāpēc, ka fonētiski atgādina rupjas lamas, matu. Mats, kura sākums meklējams senos pagānu rituālos, par neizsmeļamu enerģētisku avotu ne tikai lamām, bet arī emociju izpausmei ir kļuvis jau tajos neatminamajos laikos, kad bija tabuēts un izraidīts ārpus “normatīvās leksikas” robežām. Jo stiprāks aizliegums, jo stiprāks mats. Pat Puškins nevairījās no obscēnās leksikas – gan vēstulēs, gan arī literatūrā –, un izdevēji iztērējuši ne mazums daudzpunktu tās aizstāšanai. Gluži pretēji, “bezmēles iela” (pēc Majakovska) ar matu aizstāja mēmumu. “Nenormatīvā leksika” kā protests iešļākusies valodā, iekrāsojot to emocionāli (“Angļu slāvists, stažēdamies Maskavā, Krievijas kolēģim jautā: “Es visu saprotu, vienīgi – kas ir bļa? Nenoteiktais artikuls?””).

Tur, kur sastopas mats un Krievijas nerimstošā uzticība literatūrai (“Dzelzceļa apgaitnieks uz sliedēm atrod žurku: “Kā tad, atradusies Anna Kareņina!””), radies zīmīgais Šuras Karetnija – “cirkulāri neatļauta, taču arī ne pilnībā aizliegta” (pēc Čehova) – fenomens.

Pieticīgās audiokasetes “Šura Karetnijs. Zonas pastāsti” var nopirkt uz tirgus letēm, ja tikai ir zināms, ka tās pastāv. Nav jau nu tās gluži andergraunds, tomēr arī oficiālas sejas tām nav. Tās eksistē uz puspagrīdes robežas, lai gan šī puspagrīde īstenībā ir puspietēlota.

Šura Karetnijs, svepstošs cietumnieks, savam “zonas” pāriniekam Koļanam pārstāsta klasiskus un citus sižetus, sākot ar “Noziegumu un sodu” un beidzot ar baletu “Žizele”, nevairoties no aktuāliem komentāriem. “Pārstāsta” žanrs gulaga praksē vienmēr ir pastāvējis, un daudziem “politiskajiem” tas atvieglojis eksistenci starp “kriminālajiem”. To nebrāķēja mutvārdu maskultūra: pēckara gados studenti sacerējuši “tautiski” stilizētus Šekspīra, Tolstoja u. tml. pārlikumus, un dažu labu no tiem ubagi dziedāja, apstaigādami vilcienu vagonus, un tā nu visvisādi “Hamlets iet ar pistoletu” savu “tautiskuma” testu ir izturējuši. Šuras Karetnija puslegalitāte izriet no tā, ka liego “Žizeli” vai nevainīgo pasaku “Sārtais ziediņš”, par klasiku nemaz nerunājot, viņš pārstāsta tīrā matā. Valodai materiāls nav vienaldzīgs, tāpēc, piemēram, Mihaila Gļinkas operas “Dzīvība par caru” patriotiskais patoss pēkšņi tiek apšaubīts. Karetnijs savā ziņā arī ir “politiska anekdote”, kas savu auditoriju radusi “tautā” – kur nu vēl īstenākā.

“Zonas pastāsti” ir gudri iecerēts, augsti profesionāls quasi tautas daiļrades produkts, lai arī “biedru grupai” ne katrreiz ir izdevies to īstenot vienlīdz talantīgi. “Jauno krievu pasaule” ir pārsvarā komerciāla, kaut arī kulturoloģiski “graudaina” ideja, turpretī Šura Karetnijs – vai nu viņa radītāji to ir vēlējušies vai nav – ir iemiesojis to radikālo plaisu, kas sabiedrībā pastāv starp superātru megabagātības iekopšanu un masu nabadzību un alkoholismu. Tas ir savdabīgs de profundis iedzīvotājiem, kuriem lemts tikai vilkt dzīvību.

Saprotams, ka “Zonas pastāsti”, par spīti savai neredzamībai, ir komerciāli rentabls pasākums. Būtu žēl, ja no pusaizlieguma pustumsas tie iznāktu prožektoru gaismā un kļūtu par modi. Pirmkārt, “tautai” tie ir didaktiski veiksmīgs mācību līdzeklis, un aizliegtība ir viens no veiklas apguves nosacījumiem. Otrkārt un galvenokārt, mats paliek milzīga enerģētiska rezerve, kamēr tā atrodas nenormativitātes zonā. Mats ir netulkojams nevis tāpēc, ka citās valodās nav atbilstošu vārdu, – netulkojama ir aizlieguma enerģija (tabu taču katrā kultūrā ir savi), tieši tā krievu Ebena mat ir padarījusi par eksportpreci. Ja mats kļūs par legālu un ikdienišķu humora līdzekli, mēs zaudēsim valodu, bet mats zaudēs enerģētiku.

Taču valoda ir varenāka par tiem, kuri tajā runā. Valoda sevi pasargā pati.

2000

Reklāma kā sabiedrības pašportrets

Kad ugunsgrēks Ostankinas tornī piepeši atstāja maskaviešus bez ierastajām ziņām, terapeitiskajiem seriāliem un pie viena arī bez reklāmas, izrādījās, ka masu apziņa jau adoptējusi šo egoistisko un uzbāzīgo kapitālisma bērnu. Kurš tagad mums tvīksmīgā, seksīgā balsī teiks: “Valdzinošs aromāts... brīnišķīga garša... tiekšanās pēc pilnības...” – par sazin kādu kafiju? Kurš nekautrējoties izsauksies: “Ņem no dzīves visu!” vai “natūrā” paļāvīgi atzīsies, visai pusubaga Krievijai dzirdot, ka ir “starā” par Renault? Galu galā, kurš aicinās dzert alu ar Resno? Tā jau nu gan, ar reklāmu ir troksnis, taču bez tās ir garlaicīgi.

Pēc deficīta principa dzīvojošajai sociālistiskajai ekonomikai šis “svešatnīgais elements” nebija vajadzīgs. Es vēl atceros tukšo Austrumberlīni, kur vakaros logi vizēja zilgani kosmiskā gaismā: iedzīvotāji pēc darba sēdās pie televizoriem skatīties Rietumu kanālus. Un, uzdrošinos minēt, nevis reklāma pārtrauca sižetus, bet tieši pretēji: reklāma bija tā nesošā konstrukcija, kurā sižeti bija izvietoti. Valdzināja ne jau šampūni vai dresingi, lai gan tara bija reibinoši daiļa. Valdzināja “patērētāju sabiedrības” dzīvesveids, kas faktiski arī ir tā ideālā prece, kuru reklāma pārdod.

Krievijas iedzīvotāji toreiz par reklāmu ne dzirdējuši nebija, Krievijai “reklāmas vēsture” ir pašai sava.

Kad šis kaprevolūcijas bastards parādījās uz mūszemes ekrāniem, tā bija tīra forma, vesternizācijas zīme ārpus jebkādas būtības. Var gan gadīties, ka nākotnes sociālajiem psihologiem tieši reklāma, pēc Šekspīra, būs “laikmeta spogulis un īsa hronika”.

Nekā tāda, ko varētu reklamēt, ja nu izņemot preču biržu Alise, iesākumā nebija. Pēc tam iestājās šokolādes laiki. Snikeru, tviksu un marsu iekārdinātie bērni “saldā pārīša” dēļ bija gatavi aizmirst par mīļākajām rotaļlietām. Tomēr galvenais, ko dzīves ziedi šajā epidēmijā apguva, bija nevis “šokolādes un riekstu dievišķā garša”, bet klipu un saukļu lapidārā valoda. “Medium is the message,” kā gaišredzīgi izteicies televīzijas ēras pravietis Māršals Maklūens...

Kad valsts iegāja ekonomisko piramīdu – dižo un baigo – būvēšanas laikmetā, reklāma pārņēma masas un atbilstoši marksismam kļuva par materiālu spēku. Tieši tad tā ieguva nacionālu savdabību tiklab formā, kā arī saturā. Par dominējošo preci visos kanālos kļuva... nauda. Bankas un firmas ar grezniem nosaukumiem (Burvība, Olbijs, Tibeta, MMM) uzstājīgi aicināja “jaunbagātniekus” vairot kapitālu, bet “jaunnabagus” – optimizēt pieticīgos līdzekļus, aizdodot tos finansistiem. Reklāma, kļuvusi par apskaužamu biznesu, sāka iznākt sērijās. Vienā pašmāju kārdinājumu ražošanas polā atradās bankas Imperial vēsturiskās kostīmanekdotes ar Maķedonijas Aleksandru, feldmaršalu Suvorovu un tamlīdzīgiem impēriskuma atribūtiem (kas vēl tā glāstītu Krievijas ausi), otrā darbojās “vienkāršie cilvēki”. MMM struktūra, kas nu kļuvusi leģendāra, uzrunāja ne bagātu, toties daudzos miljonos skaitāmu ieguldītāju, piedāvājot viņam mazliet šaržētus personāžus no viņa paša vides – pensionāru pāri, studentus, apaļīgu Margaritu un knariņu Ļoņu Golubkovu. Reklāmai ļoti patīk slavenas sejas. MMM piedāvāja ne tikai nevienam nezināmus, bet arī nedaiļus personāžus. Publika izvēlējās visnedaiļāko, mūsdienu muļķa Ivanušku, Ļoņu Golubkovu. Reklāmu visi gaidīja kā seriālu. Golubkovs uz kādu laiku kļuva par visas tautas mīluli. Vispirms viņš pa drusciņai pirka šādus tādus sīkumus, pēc tam (zilais sapnis!) devās vojāžā uz Ameriku un tik tikko bija paspējis iegādāties norakstītu ekskavatoru, kad MMM tika aizklapēts. “Radošā inteliģence” savus mazos iekrājumus zaudēja Burvībā, plašās masas – MMM. Apbrīnojamākais ir tas, ka vēl šobaltdien ir ieguldītāji, kuri tic, ka Mavrodi atgriezīsies kā Frīdrihs Barbarosa. Siera un peļuslazda piemērs viņus nepārliecina.

Ar to Krievijas reklāmas “varoņlaikmets” bija beidzies, un nupat tā jau ir gandrīz izgājusi no gudreļu permanentā izsmiekla zonas: visi pie tās ir pieraduši. Bēdīgi slavenie “ieliktnīši” pat ar “spārniņiem” vairs neizraisa higiēniskas nepilnvērtības kompleksu un kopā ar “autiņbiksītēm” ir iesūkušies sadzīvē. Pieliekot klāt vēl arī Blend-a-Med un Colgate, var pat sacīt, ka reklāma ir veikusi zināmu sanitāri civilizējošu misiju, apmēram tāpat kā vecais Mazgāmutis no Čukovska pasakas. Saimnieces iemācījušās ar TV palīdzību izvēlēties veļas pulveri – lētāko “Mīts – aukstais svaigums” vai dārgāku, “Tīrība – tīrs Tide”. Uzzinājušas šo to derīgu par citiem vannas un virtuves palīgiem.

Tagadējā ērti aprimusī reklāma ir strukturēta dažādās ievirzēs – dzimtes (“Sievišķīgo uzvaru uzticamais Secret!”), paaudzes (saukļi “Ņem no dzīves visu!” (un konkrēti – kolas pudelīti) vai “Snikero pa mello!”) – un audzina jaunatni jaunā, cik noskāršams, uzņēmības garā. Pēc principa made in importa vidū ir parādījušās pašmāju preces, tiesa gan, ierobežotā sortimentā. Ja neskaitām Neredzīgo biedrības (kā redzams, Krievijas jaudīgākais ražotājs) sadzīves izstrādājumus un automašīnas (“VAZ – Krievijas ceļu atslēga”), reklamēts visbiežāk tiek ēdamais, un tas priecē: sociālisma apstākļos ēdamlietas bija noturīgākais no deficītiem. Tomēr čempions visās kategorijās – vīriešu, pašmāju, paaudžu – ir alus, kas (uz ekrāna, protams, ne jau dzīvē) ir radikāli aizstājis degvīnu. Un patiešām, ja arī alus Resnais nespēj ar Ļoņu Golubkovu sacensties nedz tautas mīlestībā, nedz sekmīgā ieguldītāju izputināšanā, viņu tomēr līdz zināmai pakāpei var uzskatīt par Krievijas reklāmas seju: Resnais ir savējais, darbarūķis, pie alus dzērāju kompānijas viņš dodas, pārtraucis sirdij tuvā zaporožeca pavasara labošanu, bet, kad viņš atgriežas pie sievas (“Kur tad biji?” – “Alu dzēru, tik tikko apsēdāmies...”), zaporožecs jau ir uzziedējis kā puķudobe. Vai arī: atrauts no Jaungada salaveča lomas, un, kad beidzot klientiem aiznes dāvanas, izrādās – 8. marts, sieviešu diena. Sauklis: “Resnā kompānijā laiks rit nemanot!”

Taču, ja novēršas no visiem šiem jaukumiem un izceļ galveno vārdu Krievijas reklāmas tēzaurā, tas būs “aizsardzība”. “Aizsardzība!” – kliedz, čukst, apsola ekrāns: aizsardzība no kariesa, aizsardzība no sviedriem, aizsardzība no aromātiem, jūsu mašīnas aizsardzība – Mongoose slēdzene; jūsu veļasmašīnas aizsardzība – Calgon. Aizsardzība – no iesnām, no sāpēm, no nesvaigas elpas, ja no visa pārējā aizsargāties nav iespējams, – lūk, ko mums visupirmām kārtām “iepārdod” ekrāns. Un mūsu sociālās pilnvērtības apliecinājumus. “Es esmu tā vērta,” atkārto franču kosmētiku iekārojušas daiļavas.

Var, protams, no reklāmas atgaiņāties, taču var arī reklāmā palūkoties kā spogulī. Un tad tajā atspoguļosies tāda sabiedrība, kas vēl ir tāla ne tikai no “pārpilnības”, bet arī no mierīguma un pārliecības par sevi.

2001

Sarakste starp diviem stūriem jeb Liktenis mums katrai dāvājis savu dzejnieku

Šīs grāmatas sastādītājs un izdevējs Vasilijs Katanjans savu ievadrakstu nodēvējis piesardzīgi: “Ja jūs interesē šīs sievietes”. Piesardzība nav lieka. Viens no recenzentiem Krievijas presē uz grāmatu “Ļiļa Brika-Elza Triolē. Nepublicēta sarakste (1921–1970)” reaģēja ar virsrakstu “Vampīru ikdiena”. Tādējādi “šīs sievietes”, pirmslaulības uzvārdā māsas Kaganas, joprojām paliek krievu literatūras bieds. Jo īpaši Ļiļa Brika, Majakovska “mūza”.

“Sarakste” aptver pusi turbulentā 20. gadsimta un satur mazāk nekā pusi saglabājušos (skaitā līdz tūkstotim) vēstuļu. Un tas nav pārsteidzoši: liktenis māsām Ļiļai un Elzai (krievu ausij neierastos vārdus tēvs viņām devis, mīlēdams Gēti) bija lēmis dzīvot ne tikai dažādās pilsētās, bet arī dažādās valstīs, valodās, kultūrās, sociālajās sistēmās. Toties tas abām bija saglabājis radniecīgumu un gribēšanu uzturēt attiecības, kas pārtrūka tikai kara laikā. Un arī vēl vienu – kopīgu – īpašību, ko es visai aptuveni un neprecīzi apzīmētu ar mūsdienu vārdiņu “seksbumba”. Lai cik atšķirīgas māsas bija ārēji un rakstura ziņā, abām bija lemts vīriešos, kuri bija viņās iemīlējušies, izraisīt nevis vienkārši dievināšanu, bet kaut ko līdzīgu apmātībai. Lai gan šo īpašību var saistīt ne tikai ar viņu sievišķīgo būtību, bet arī ar laikmeta erotisko etiķeti. Atminēsimies kaut vai Galas (starp citu, arī Krievijā dzimušas) kultu, ko bija izveidojis Dalī.

Jautājumu par “vampīriem” tas padara ne tik viennozīmīgu. Ja “mūzas” dzīvo – tiklab ikdienā, kā vēsturē – ar savu dzejnieku slavu (“Liktenis mums katrai dāvājis savu dzejnieku,” māsai rakstīs Ļiļa Brika), tad, tāpat kā ugunij vajadzīgs krams, dzejniekiem (māksliniekiem, komponistiem, kinematogrāfistiem un tā tālāk) savukārt vajadzīga “mūza”. Attiecības ar to, ne vienmēr idilliskas, izcērt no viņu talanta to, ko reiz bija pieņemts dēvēt par “iedvesmu”. Tādējādi – no enerģētiskā viedokļa –, kurš kuram ir vampīrs, grūti pateikt. Tikpat sarežģīti ir ar seksbumbas jēdzienu. Mūslaikos, kad masu informācijas līdzekļi dienu un nakti mūsu izklaidēšanai uzputo “zvaigžņu” un “zvaigznīšu” gultas peripetijas, “šo sieviešu” ilgajām un no vairākām daļām sastāvošajām attiecībām ar viņu mīļotajiem nākas atcerēties citu, uz “ziepju operu” jomu pārnestu apzīmējumu “mīlestība”, kas nav tas pats, kas make love. Viņas tika mīlētas, viņas mīlēja, un šī vārda “signifikāts” ir trakoti daudzveidīgs.

Majakovskī iemīlējās Elza, kas, vēl maza meitene būdama, bija uzminējusi viņa dzejas mērogu. Taču viņš ieraudzīja vecāko māsu, un tā kļuva par viņa mūža Beatriči, lai vai kādi romāni atgadītos viņa (un viņas) biogrāfijā. Elza nokļuva Parīzē, apprecēdamās ar franču virsnieku Andrē Triolē, un, ar viņu izšķīrusies, būtu varējusi kļūt par vienu no tām krievu emigrantēm, kas rosījās modes lauciņā. Viņa pelnījās, izgatavodama krelles, kopā ar Ļiļu demonstrēja Lamanovas krievu modeļus, atbildēja par modes lappusīti – māsas bija ne tikai labi izglītotas, bet arī labi audzinātas un elegantas. Taču notika citādi. Izbraukdams uz Parīzi bez valodas un sazinādamies, kā pats izteicās, “triolē”, Majakovskis kā vidutājs saveda viņu kopā ar Luiju Aragonu. Šis pāris, gandrīz nešķiroties, nodzīvoja gandrīz 40 gadu, īstenojot tiklab ikdienišķo, kā arī romantisko mīlas attiecību variantu. Un reizē jaunkundze no buržuāziskas ģimenes pārtapa kvēlā komunistē, pretošanās kustības dalībniecē, tulkotājā un krievu kultūras propagandistē, un franču rakstniecē.

Ļiļa agri apprecējās ar Ostapu Briku (nākotnē – vienu no avangarda ideologiem). Tikpat agri beidzās viņu seksuālā partnerība, taču viņi nolēma nepašķirties pat tad, kad viņu dzīvē ielauzās Majakovskis, kurš kļuva par Ļiļas mīļoto. Vēl trakāk: viņi sāka dzīvot trijatā. Šis nevienādmalu trijstūris, kuram gan krievu literatūras vēsturē ir bijuši precedenti, demonizēja Briku pāri “majakovskoloģijā”. Ļiļa vēlāk kā uz piemēru atsaucās uz Černiševska romānu “Ko darīt?”, kas bija atstājis pamatīgu iespaidu uz krievu inteliģences iztēli. Taču arī dižā Marlēna, “seksbumba” pēc definīcijas, par Černiševski ne dzirdēt nedzirdējusi, kā zināms, neizrādīja nekādu vēlēšanos atteikties no ģimenes saitēm, un nevienam no viņas leģendārajiem mīļākajiem neizdevās trijstūri pārveidot par visīsāko taisno līniju. Vārdam “mīlestība” varēja būt ļoti daudz nozīmju – no kaislības, iemīlēšanās, seksa, pieķeršanās līdz ikdienas un biznesa partnerībai. Un tas viss arī ietilpa laikmeta erotiskajā etiķetē.

Dzejai trijstūra Majakovskis-Briks-Ļiļa aplēsē vērtība bija ne mazāka kā seksam. Ļiļa viņa dzejošanai bija ne tikai objekts, bet arī galvenais arbitrs, patiesība pēdējā instancē. Ja krievu joks, ka rakstniekam galvenais ir izvēlēties īsto atraitni, nav radies tukšā vietā, tad Majakovskis, novēlot savu mantojumu Brikiem, nebija kļūdījies. Visu garo mūžu Ļiļa, vienu dievināta un citu ienīsta, pedantiski un rūpīgi neļāva viņa vārdam ieslīgt aizmirstībā; viņa aizrakstīja pat Staļinam. Tieši viņas vēstulei vadonis uzšņāpa slaveno rezolūciju “vislabākais un vistalantīgākais”, traģisko liriķi un “bļaurīgo aģitatoru” uz ilgu laiku pārvēršot par padomju oficiozu (par nožēlošanu jāteic, ka no šī likteņa neizspruka arī nepavisam ne revolucionārais Staņislavskis). Savukārt Elza daudz paveica, lai Majakovska vārds iegūtu eiropeisku mērogu un spožumu.

...Šāda veida sarakste nav viegla lasāmviela, toties aizraujoša gan. Atšķirībā no fiction tās sižetu veido pati vēsture. Atšķirībā no dienasgrāmatām un memuāriem tā satur dzīvu visdažādākās informācijas – sākot ar “cildeno un daiļo” un beidzot ar baumām un ikdienas niekiem – apmaiņu. Atšķirībā no literatūras tā ir pārbaudāma praksē – izdodot grāmatas, veidojot izstādes, galu galā, sūtot un saņemot paciņas. Laikmeta dzīve – politiskā un privātā, kultūras norises un ikdiena – tajā pulsē visos līmeņos.

Par to, ka Elza māsu apgādāja ar tualetēm un dessous, nav jābrīnās. Turpretī tas, ka vairākus pēckara gadus Ļiļa palīdzēja Aragoniem ar pārtikas produktiem (cukuru, kafiju, pat sausiņiem), man ir zināma sensācija, kas pelnījusi vēsturnieku uzmanību.

Ne mazāk vēsturniekus, lai gan arī lasītājus, var interesēt sociāli politiskais konteksts – sirreālistu šķiršanās, pretošanās kustība, strīdi un nesaskaņas Francijas komunistu partijā, sanīšanās ar Padomēm uz tanku iebraukšanas Prāgā fona un tamlīdzīgi. Tiesa, šajā ziņā nu jau publicētā sarakste drīzāk jānosauc par “izlasi”: tajā izlaisti tādi svarīgi brīži kā Staļina nāve vai Hruščova slavenais antistaļiniskais referāts. Īstenībā šādām unikālām vēstuļu kolekcijām nepietiek ar “izlasi” vien; tām noteikti jānāk klajā arī akadēmiskā veidolā, ar plašiem komentāriem, taču tas jau attiecas uz nākotni.

Māsām bija ļoti atšķirīgs raksturs. Elza bija nenogurdināma organizatore, polemiste, vienmēr jutās kā aplenkumā un bija paškritiska. “Izsmērēja darvā, izvārtīja spalvās, tāda tad arī staigāju!” Ļiļa bija privātāks un bezrūpīgāks cilvēks. “Es noņemos ar Volodjas grāmatām un lasu Marksu!!! Traki interesanti! Elīt, ja sagadās, atsūti krelles. Traki gribas.”

Taču, pats par sevi saprotams, visā šajā partiju ķīviņu, kleitu, lūpu zīmuļu, kažoku, L’Humanité svētku (lai nu paliek kreisums, māsas vienmēr saglabāja savas jaunības buržuāziskās paražas) un vēlāk arī slimību un zāļu juceklī literatūra visos savos iemiesojumos – sākot ar Majakovski un beidzot ar Elzas izdoto krievu dzejas antoloģiju, no Čehova lugām un biogrāfijas līdz Majakovska izstādei, kā arī Aragona un Triolē nebeidzamās korektūras, rūpes par ilustrācijām un tā tālāk, un tā joprojām – un, plašāk, kultūra ir šīs pusgadsimtu ilgušās sarakstes galvenā varone. Vai literatūra bija mīlestības sastāvdaļa vai tieši otrādi, tam nav nozīmes. “Šo sieviešu” komplicētajā dzīvē tās saliedētas vienkopus.

Katram lasītājam ir brīv pret viņām izturēties, kā sirdij tīk. Pats par sevi saprotams, toreiz padomju prese nešpetnā niknumā kasīja jau vairāk nekā 70 gadus veco Ļiļu Briku ārā no Majakovska biogrāfijas, tāpat kā izkasa augli, izdarot abortu, tajā bija māsas Ludmilas personiskā greizsirdība un nekļūdīgi pazīstamā antisemītisma piegarša. Taču, no tā abstrahējoties, var runāt par savā ziņā vispārīgāku kultūras greizsirdību uz tās favorītu mīļotajām sievietēm, ja šīs sievietes šādā vai tādā veidā apliecināja pašas savu gribu. Boriss Pasternaks ne bez indes izteicās, ka Puškinam vajadzēja apprecēt nevis Natalī, bet puški-nisti. Iesīkstējušajam vecpuisim Čehovam, kurš vēlīnā laulībā apprecējās ar aktrisi Olgu Kniperi, arī droši vien būtu vajadzējis precēt čehovzinātni. Kur nu vēl Majakovskis ar savu trijstūri! It kā taču sievietes Krievijā sen ir pierādījušas savu līdztiesību. Tomēr sabiedriskā doma, kad ir darīšana ar tās mīluļiem, ir saglabājusi neizdeldējamu patriarhālisma spiedogu. Tā liedz sievietei tiesības īstenot pašai savu personību un likteni, šai ziņā krasi atšķiroties no pašiem rakstniekiem – visviens, vai tas būtu Turgeņevs, Ņekrasovs, kaut vai tas pats Černiševskis, – kuri, nelikdamies zinis par standartiem, izraudzījās sievietes mīlestības dēļ, atvēlēdami viņām tiesības būt pašām, nevis dižu biogrāfiju piedēkļiem. Ne velti Pasternaks teicis: “Par sievieti būt – solis dižs,/ Jaukt prātus – varonība.”

2002

Tulkojusi Māra Poļakova