Džezists

Pagrabs

Kad jums gadīsies nokļūt debesīs, apjautājieties eņģelim, kurš jūs pieņems izmitināšanai, kur var paklausīties labu džeza orķestri.

Un, ja var ticēt Svēdenborga apgalvojumiem, ka visas pasaules spoguļojas cita citā, tad, visticamāk, jūs sūtīs uz kādu no plašajiem pagrabiem zem īgna īres nama, kas uz mūžiem iesakņojies kādā Maskavas, Rīgas vai Varšavas līkajā ieliņā.

Tur katlumigas siltajā filcā sagumusi trausla skatuves saliņa, nedroša kā ieplaisājusi porcelāna apakštasīte, juceklīgi grūstās galdi un krēsli, it kā par neveiksmi sapiktojies bērns būtu atstājis kaktā neiestumtus spītīgos bilžu mīklas klucīšus.

Ja neviens nespēlē, tātad jūs esat trāpījies tieši mūziķiem tik mīļajā pārtraukumā, lai gan viens no viņiem nekad neatstāj savu vietu: iemiedzis mutes kaktiņā mazliet zobgalīgu vīpsnu par kaimiņieni viņam jau nekaitīgai cigaretei, viņš šķirsta flīģeļa taustiņus kā domīgas lūgšanu krelles no apsūbējuša ziloņkaula.

Tas ir Romans Kozaks, debesu džeza direktors.

Pagrabs ir trauslo patvērums, mazs cietoksnis, kuram nepiemīt ziņu pienesēja plēsīgajai acij allaž atvērtās logailas nodevīgā viesmīlība, tas ir cauri pamatiem izdīdzis tukšums, piedzimušā nama placenta. Pagrabs, gluži kā paša dvēsele, biedē mietpilsoni, un tā aizdomīgā ieeja no ielas puses šķiet uz mūžiem aizmūrēta no iekšpuses kā komunālā priekšnama stūra tumsā vīdoša sveša skapja durvis.

Lūk, un tādā pagrabā tad arī savu teātri sāka būvēt Romans Kozaks, pulksteņmeistara dēls, viens tūkstotis deviņi simti piecdesmit septītajā savas zemes dzimšanas gadā, par vidējo augumu garāks jauns vīrietis ar tādām acīm, kurās kā ledus uz ūdens virsmas peldēja asas smieklu plēksnītes senu bauslības galdiņu iemūžinātās pārpasaulīgās skumjās. Džeza un viskija mīļotājs, grāmatu, elektronisku rotaļlietu un pārgudru dramaturgu kolekcionārs, snobs un gardēdis, mākslinieks un futbolists, kas lomu virpulī nepamanīja, kā pārspēlēja arī pats savas vecumdienas, neatļāvis tām parādīties aiz viņa kulisēm.

Pagrabs izcēlās ar dāsnumu – ne tikai sildīja ar miklu siltumu, bet arī slēpa mūs sevī; tieši tā apakšā, ietiepīgās pieaugušo pasaules kājgalī, zem smagiem ēdieniem bagātīgi klāta galda klusītiņām spēlējas bērni, pamirstot aiz saldām šausmām, ka var tikt pamanīti savā maigajā tumsā, ko noslīguša galdauta priekškars atdala no nežēlīgās elektrības.

Tieši tur arī veidojās Romana Kozaka telpas poētika – Spēles un Patiesības “bezjēdzīgais vārds”, kas atbalsoja dzejnieku, kurš viņam bija mīļāks par visiem pārējiem un par kuru viņš bija uzrakstījis lugu, kas tā arī nenonāca līdz skatuvei. Tur, tajā Galdautu šķērsielas pagrabā, lācīgās pilsētas vēderā laiks nedancoja pēc diennakts riņķa stabules, bet bija birstošs, viegls un beigu beigās “tapa kā smiltis”, bet smiltis mums bija vienmēr, savā cukuriskajā iemiesojumā veidojot mūsu sektantu brālības trīsvienību kopā ar pārplēstu sērdieņu tējas paciņu un vīrišķīgu tējkannu, kas, pēc izskata spriežot, bija pārcietusi toreiz vēl tikai divu Krievijas revolūciju kataklizmas.

1987. gadā Kozaks pagrabā iestudēja Petruševskas lugu “Činzano”. Tikām pagrabs jau bija apaudzis ar apmeklētājiem un lecīgi saucās par teātra studiju Cilvēks, ar visu savu izspūrušo esamību apelējot pie tās pašas cilvēka līdzības, ar kuru minētās lugas autore bija devīgi apveltījusi savus varoņus.

Skandalozās dramaturģes virtuozais rakstīklis radojās ar “kroņa” skalpeli, ar kuru dežurējošais sanitārs priekšniecības prombūtnē žāvādamies un skurinādamies sekciju zāles dzestrumiņā paslepen uzšķērž līķa vēderu, fonā skanot moži rītišķai balsij no radiouztvērēja.

Es paņēmu dulnās lugas eksemplāru, ilgi šķirstīju papirosu papīra ziedlapiņas... Jā, tas bija īsts teātris – tiesa, anatomiskais teātris; pēc tam, atdodams Kozakam atpakaļ plānītiņo mapīti, es vēl ilgi sūkstījos, ka pirksti ož pēc karbolskābes, – Kozaks smējās...

Lūk, tā, smiedamies un spēlēdamies, viņš arī izlasīja šo tekstu, šo Danse Macabre bezgalīgās padomju atejas žļurkstošajā zampā, kuru ar tik sirdīgu kaismi sākotnēji bija apdziedājusi autore. Smiedamies un spēlēdamies, “neizejot no žanra” un neaizmirstot, ka Danse Macabre galvenokārt ir tikai deja, kaut dāsni aizdarīta ar butaforiskām šaušalām.

…Skatuves stūrī džinkstēja un kūņojās gigantiskam pussprāgušam zirneklim līdzīgs daudz pieredzējis bungu komplekts, mūziķu vienkāršrunā – “ķēķis”, kurš nešpetnā niknumā spļāva ārā salauzta trauku plaukta vai garšļaukus nolikušās cinka baļļas rīboņas ļerpatas. Tas tad arī bija “orķestris” šajā necilvēcīgajā oratorijā, kurā kora daļu tēloja triju personāžu gaudulīgais korālis – oberiutu dzejolis, kuru es biju uzbāzis pa virsu visnotaļ kanoniskam pareizticīgo Oktoiha motīvam.

Bija ļoti jautri un mazliet neomulīgi – tā cirkā nav iespējams atņemt elpu, pamirušam skatoties akrobāta nāves lidojumu klauna veterāna bēbisko smieklu pavadījumā. Drīz mums gadījās izšķirties. Uz ilgu laiku. Uz desmit gadiem.

Padomju cilvēks

– ...nu labi, teiksim tā, ar liegu piesardzību: tu esi jūdu cilmes, pēc apzinātas izvēles nokristīts pareizticībā, bet pasauli redzi drīzāk kā Šveices intelektuālis, kaut kas līdzīgs Dirrenmatam vai Ramī, iestudē izrādes visā pasaulē un dažādās valodās, tagad sēdi te ar mani jau sesto gadu pēc kārtas – Bostona, Masačūsetsas pavalsts, tas pats īru krogs, pēc kura tu pēc tam pusgadu skumsti Maskavā, – un tu man stāsti par tautību?

– Tautība?

Kaut kas steigā ierakstīts, grūti salasāms ķeksis, kas ar zīmuli uzšvīkāts piedzimstot, lai pēc tam izdzistu, nospeķotos zem muitnieka īkšķa, kad robežpunkta lodziņā tiek pāršķirstīta daudz pieredzējusī pase... Neizdziest tikai atmiņa, tāpēc ka ierakstīta ar tinti: tā izdedzina ceļošanas papīrus kā pernica vecu audeklu, un pēc tam tu nēsā krūtīs, žaketes iekškabatā šķipsnu bezpajumtes burtu – kvēlojošas atmiņu ogles, kas silda sirdi.

...Kozaks klusēdams klausījās, aizrautīgi izzīmēdams uz šķīvja sarežģītu ķīniešu hieroglifu.

Mēs sēdējām nepretenciozas dzertuves verandā, kura no paugura augstumiem raudzījās uz laukumu, kas bija nodēvēts par godu vienam no pirmajiem Savienoto Valstu prezidentiem. Kozaks bija tikko pabeidzis lekciju Hārvardā, un mēs dzērām ledainu eilu, ko, ievērodami dižo Kamelotas bruņinieku rituālus, papildinājām ar maziem viskija malciņiem.

Bija ļoti karsti, diena bija zenītā – parasta jūlija diena Atlantijas okeāna rietumu piekrastē, kad neglābj pat eils, bet gaisu gribas izgriezt ar rokām kā slapju dvieli.

Nesteidzīgais lenčs beidzās, pēc sevis pamezdams mūsu izmisīgajā triecienuzbrukumā tā arī neieņemtos ēdamā bastionus: nemākslotie amerikāņu vēderprieki, kas bija mūsu abu vājība.

Es runāju:

– Un tomēr atbildi, par ko tu sevi uzskati? Par krievu? Par ebreju? Vai varbūt tu esi kosmopolīts?

(Par kosmopolītu, starp citu, sevi uzskatīju es, kaut vai ar mantošanas tiesībām: mans mīļotais dzemdinātājs jaunībā bija ieguvis viņa paaudzei nebūt ne reto iespēju pārliecināties par šī pirmā viņam piešķirtā goda nosaukuma vērtību, mērkaķa ātrumā nomainot vijolnieka koncertfraku pret politieslodzītā vateni lēģerī.)

Padalījies minētajā apsvērumā ar Romanu, es turpināju uzbrukumu:

– Nu, un tu? Kas tu pats sev esi? Kāds cilvēks?

Kozaks ar nožēlu atbīdīja nost darbu, nolika malā improvizēto darbarīku – sirsnīgi apgrauztu vistas kājiņu, kas atgādināja trauslu bērna kauliņu un kalpoja viņam par otiņu, – un nopūzdamies nodzēsa no šķīvja tabasco asās mērces cinobru, tā neglābjami iznīcinot savu nepabeigto ķīniešu šedevru.

– Es? Par ko tu vispār runā? Kā – kāds cilvēks es esmu?! Es esmu padomju cilvēks. Tas arī viss.

Es apstulbu. Vairs nekas nebija sakāms – mēs apklusām uz ilgu laiku.

Šķīvjos atdziestot žēlastību piesauca buffalo wings nīcīgās atliekas – vereščaginiski kauli, kapu kalniņi svešatnē...

Pauze manāmi ieilga, valkani izpletās kā austere, un tai līdzi ledū pārvērtās arī gaisa verdošais ūdens, aiz kura sienas padomju cilvēks Roma Kozaks, manas trakulīgās jaunības draugs, strauji zaudēja ierastos vaibstus, attālinādamies galvu reibinoša lidojuma perspektīvā – turp, atpakaļ, tajā laika un ainavas plašumā, kur man jau sen vairs nebija vietas un no kurienes es pavisam nesen ar tik burvīgu nejaušas nolaupīšanas sajūtu viņu no jauna biju sev atguvis.

Tika atnests rēķins.

– Nu ko – kustam? – Kozaks piecēlās.

– Tūlīt, tūlīt...

Palūkojies uz trokšņaini dzīrojošo, aizdomīgo pusstudentiska izskata kompāniju, kas sēdēja izstieptas rokas attālumā no mums, es tomēr nolēmu sagaidīt jaukās viesmīles atnākšanu un neatstāt iespaidīgo skaidrās naudas kaudzīti uz galda nepieskatītu.

Pārķēris manu skatienu, Kozaks uzreiz visu saprata, kļuva acīmredzami mundrāks un pavīpsnādams svarīgi pauda:

– Neuztraucies, te nav sovjetija, nenozags...

Pabeidzot mizanscēnu, viņš rezumēja:

– Re, tu arī esi padomju cilvēks! – un, palocījis galvu, atbildot uz iedomātās zāles aplausiem, viegli apskāva mani un gandarīts aizsoļoja ielas kulisēs.