Dreiliņu iela 10, Rīga

Tā bija pavisam jauna, nesen uzcelta trīsstāvu balto ķieģeļu ēka ar centrālo apkuri; kurtuve bija pagrabā, ar ogļu kalnu pagalmā un 12 divistabu dzīvoklīšiem. Ielas otrā pusē bija tieši tāda pati ēka. Vēlāk arī citās Rīgas malās es manīju tādas pašas – droši vien tas bija tipveida projekts, vēl pirms Āgenskalna priedēm ar piecstāvenēm. Tas bija 1960. gads, pirms mums dzīvoklī vēl neviens nebija dzīvojis. Drīz pie mums pārcēlās omīte, mammas mamma, no laukiem, lai auklētu mani, kamēr mamma darbā, un pēc četriem gadiem piedzima brālis. Lielāko laika daļu, ko atceros, dzīvojām tur visi pieci – mēs ar omīti caurstaigājamā viesistabā, mamma ar tēti un brālīti guļamistabā, kur vienmēr spīdēja saule, jo logs bija uz dienvidiem. Man nelikās, ka būtu bijis par šauru: mēs ēdām visi kopā 2 x 3 metrus lielā virtuvē, un visi visu varēja aizsniegt – omītei aiz muguras plīts ar zupas katlu, tētim pa rokai atvilktne ar nažiem un karotēm, turpat trauku skapis un miskaste, un, lai kaut ko paņemtu, nevienam nebija jāceļas no krēsla.

Virtuvē uz galda vienmēr stāvēja trīslitru burka, pārsieta ar brūnganu marlīti, – tā bija tējas sēne. Marlīte bija tīra, tikai sakrāsojusies, un sēnei kāds pieaugušais ik pa laikam pielika cukuru, pielēja dzesētu vārītu ūdeni un tējas melnumu no tējkanniņas, tāpēc tā bija iedzeltena un ļoti garšīga.

60. gadu sākumā dzīvoklī bija malkas plīts, bet vannasistabā bija siltā ūdens boilers – vertikāla cisterna, kuru apakšā sakurināja ar malku tajā dienā, kad visi gāja vannā, reizi nedēļā, biežāk ne. Kaut kad virtuvē uzradās gāzes balons un gāzes plīts, bet malkas plīti vēl nenojauca – uz tās turējās siltais ūdens; uz plīts vārīja arī cimusu – tas ir liels katls ar burkānu un liellopu gaļas sautējumu, kurš bija tik garšīgs, kā man liekas, tieši lēnās vārīšanas dēļ. Vēlāk uz gāzes plīts nekad tāds nesanāca. To cimusu laikam iemācīja kaimiņiene no 11. dzīvokļa, ebrejiete Rajas tante, Simona un Marika mamma, ebreju svētkos viņa arī cienāja mani ar macēm. Es zināju, ka ebrejiem mājās ir savi svētki, latviešiem savi, bet krieviem nav savu, tikai tie vispārējie, kas uz ielas, Oktobra svētki, 1. maijs un tādi. Pirmajā stāvā dzīvoja vientuļš vīrs bez rokas, kara veterāns; viņš staigāja armijas zaļajā kreklā ar atspraustu piedurkni. Otrajā stāvā tieši zem mums mitinājās vecāku cilvēku pāris bez bērniem; ik pa laikam viņi nāca sūdzēties, ka mēs ar brāli dipinām pa grīdu. Lai to pierādītu un lai mūsu skriešanu samazinātu, vienu no mums nosauca lejā viņu dzīvoklī paklausīties, kā tas ir. Viņiem vidus istaba bija tumsā, piekrauta ar mēbelēm, platu dīvānu, lieliem mīkstajiem krēsliem, smagu bufeti ar stikla vai kristāla traukiem, vidū – apaļu galdu, apklātu ar biezu gobelēna galdautu, uz tā atradās konfekšu trauks ar konfektēm, avīzes, žurnāli, brilles, tējas tases. Tieši virs galda karājās griestu lampa oranža auduma abažūrā ar bārkstīm.

Pie mums tā nebija – skatos fotogrāfijās, ka mums vidējā istabā bija trijstūra ķeblīši, mazītiņš trijstūra finiera žurnālu galdiņš no tā paša komplekta, redzēju tādu Martas Staņas skicēs kā piedāvājumu 60. gadu jaunbūvju mazdzīvoklīšu interjeriem, laikam taču mani vecāki tādas mēbeles varēja nopirkt: un es to domāju gan atļaušanās, gan dabūšanas nozīmē. Pie sienas bija sekcija ar radio, grāmatām un glāzēm, augšā uz sekcijas auga istabas bērzs lielā podā, un viss istabas vidus bija tukšs, noklāts ar smagu vilnas grīdsegu, kur mums spēlēties. Kad vajadzēja apliet bērzu, man bija jākāpj uz ķeblīša, lai to aizsniegtu.

Tētis bija lepns par savu darbu – pats bija nokrāsojis vidus istabas sienu žurnālā noskatītā divu krāsu rakstā ar smilškrāsu un okeru. Bildēs var to sienu redzēt. Kad ievācāmies Iļģuciemā, man jau bija desmit gadi, tāpēc atceros – viņš gribēja arī tur krāsot vienu sienu kā Dreiliņu ielas dzīvoklī, bet nenokrāsoja.

Mājai bija no trijām pusēm norobežots asfaltēts pagalms, tas bija tikai mūsu, tajā notika visa dzīve. Kad būvēja Āgenskalna priedes, redzējām, ka tiem bērniem nekā tāda nebija – tikai starpas starp vienu un citu māju.

Mūsu mājas galā bija kalns ar priedēm – palieka no kādas lielākas kāpas, kurai apkārt zemes līmenis bija norakts gan Kalnciema ielas pusē, gan gar Dreiliņu ielu un no kuras bija palicis tikai mazs kalniņš.

Māja bija pilna ar bērniem – mēs bijām vismaz astoņi: mēs ar brāli, Lidija, Edīte, Edmunds, Mariks un Sima, vēl kādi – latvieši, krievi, ebreji. Pieaugušie mūs pieskatīja kolektīvi: ja mana omīte neredzēja, ko es pagalmā daru, tas neko nenozīmēja, kaimiņienes agri vai vēlu viņai izstāstīs. No otras puses, bija arī droši: ja kas atgadījās, nebija jāsauc omīte, jebkura kaimiņiene izlīdzēja – sasēja zābakam šņori vai atpiņķerēja zem zoda sasienamās cepures auklas, vai pateica, cik ir pulkstenis, vai nav jau jāiet mājās.

Pagalmā vienmēr bija ko darīt, un tur vienmēr bija kāds no bērniem. Mēs varējām rāpties uz akmeņogļu kalna, varējām zīmēt uz asfalta lielus zīmējumus ar krāsainiem krītiņiem – par tiem nez kāpēc dusmojās Lidijas tētis un ņēma šļūteni un mazgāja mūsu zīmējumus nost. Viņš bija mājas sētnieks un kurinātājs. Dažreiz nogājām pie viņa lejā kurtuvē – skatīties, kā viņš ar lielu lāpstu meta krāsns mutē akmeņogles. Pagrabā bija karsti, viss bija noputējis ar akmeņogļu putekļiem, tumšs un baiss. Tur katram dzīvoklim bija arī savs šķirbains dēļu nodalījums, kur turēt malku, kartupeļus no laukiem, zaptes burkas, slēpes un ragavas.

Pagalmā parasti bija izžauta veļa, kas plandījās vējā. Tā labi smaržoja, tikai traucēja spēlēties; reizēm, kad, spēlējot sunīšus, ložņājām zem mitrajiem palagiem, gadījās kādu veļas gabalu sasmērēt.

Nosmērēties pagalmā gadījās visu laiku, un vienmēr par to bija lielā bāršanās. Gar piebraucamā ceļa malu, kas iegriezās no Kalnciema ielas, bija sastādītas papeles: pavasarī plaukstot tās stipri smaržoja un bija lipīgas – ar tām arī labi varēja sasmērēt rokas. Vienmēr bija kreveļaini ceļgali – lecot un rāpjoties tie bieži tika sasisti vai nobrāzti. Plāksteru nebija, brūcei vajadzēja ļaut apdzīt, un tad bija jāgaida, līdz krevele pati nokritīs. Kad tā jau taisījās krist nost, āda zem tās niezēja un ļoti gribējās pakasīt, bet, ja kreveli sanāca nokasīt par agru, tad bija atkal pušums, tikai mazāks.

Ziemā sniegs mēdza ņemt un sasnigt vienā naktī, un tad tas palika visu ziemu. Mēs braucām ar slēpēm no mūsu kalna, un bija slīpi jātrāpa apsnigušajā puķu dobē zem logiem, lai nenonāktu uz ielas braucamās daļas. Bet, ja arī nonāca, – nekas, jo pa Dreiliņu ielu brauca vēl mazāk mašīnu nekā pa Kalnciema ielu. Tas kalns pie mājas Dreiliņu 10 ir vēl joprojām – kādu pusotru metru augsts, ne vairāk. Kad sniegs bija lipīgs, visi bērni kopā taisīja sniegavīru – ogles acīm ņēma no kaudzes, deguna burkānu kāds atnesa no savas virtuves, cits noziedoja sniegavīram cimdus un cepuri.

Zem ceriņkrūma pavasarī spēlējām pļentakos: kādam no puikām bija svina gabals prjaņika formā un izmērā, pārējiem bija jāgādā konfekšu papīriņi vai nauda. Tad svinu meta uz kapeiciņām vai speciāli salocītiem papīriņiem.

Kalnciema iela bija bruģēta, un garāmbraucot automašīnas ar vaļēju kravas kasti ļoti grabēja, bet LAZ autobusi smirdēja melniem dūmiem. Vieglos auto es neatceros. Man likās normāli, ka tā ir tieši Kalnciema iela, jo tiešā līnijā pa to varēja aizbraukt pie mūsu radiem Kalnciemā – es vēl joprojām domāju, ka ielas nosaukums radies tā virziena dēļ. Bet autobusā Rīga–Kalnciems tajās radu svētdienās man parasti kļuva slikti: bija saspiests un karsti, un smirdīgi, un jābrauc bija ļoti tālu.

Kad katru rudeni vienu reizi no Kalnciema tirgoties uz Āgenskalna tirgu atbrauca mammas lauku māsīca, mēs viņai devām naktsmājas – tas nozīmēja, ka man guļvietu saklāja uz grīdas. Tas bija lieliski – gulēt uz grīdas; no turienes istaba izskatījās pavisam citāda. Par māsīcas izmitināšanu mums tika kartupeļu maiss, ko nonesa pagrabā. Bet māsīca jau agri no rīta bija prom tirgū.

Brālis piedzima, kad man bija četri gadi. Gadījās, ka mamma mani vienu pašu, piecgadīgu, sūtīja uz tuvāko veikalu pēc pirkumiem: ļoti uzmanīgi bija jāsagaida, kad abās pusēs mašīnas ir tālu, un tad jāiet pāri Kalnciema ielai. Veikalā letei pāri es neredzēju, bet pārdevējas seju augšā redzēju – pateicu viņai, kas man vajadzīgs, un atdevu naudu, cik bija iedots, un, ja vajadzēja, viņa izdeva atlikumu. Kad man bija kādi seši gadi, es jau mācēju par atlikumu nopirkt 100 gramus vislētāko konfekšu Riona – tās bija apaļas karameles bez papīriņiem, apviļātas kakao pulverī, iesvērtas biezā brūnā papīrā, konusveida tūtiņā. Man gribējās arī iemācīties uztīt tādu tūtiņu no taisnstūra papīra gabaliņa, bet neizdevās.

Reizi nedēļā mēs ar omīti pa Dreiliņu, Ormaņu un Talsu ielu garām televīzijas tornim gājām uz Āgenskalna tirgu iepirkties. Vislabāk man patika zivju letes ar visādām dzīvām zivīm; reņģes bija lielas un kustīgas un smaržoja pēc jūras. Vēl tirgū 1. stāva vidū bija konditorejas nodaļa, kur man nopirka cukura mēlīti par 5 kapeikām. Vēlāk esmu mēģinājusi pirkt cukura mēlītes citur, bet nav ne tā kraukšķīguma, ne tās lipīgās cukura karameles virsū, nekā tamlīdzīga. Vai arī man nopirka cukurgailīti dzintara krāsā uz kociņa – tādu īstu latviešu čupačupa priekšteci. Tirgus bija tālu. Nevarēja tā būt, ka es eju līdzi uz tirgu un nedabūju cukurgailīti.

Dreiliņu ielā bija armijas daļa ar kazarmām. Zaldāti dziedot soļoja ierindā gar mūsu māju uz pirti Mārtiņa ielā; katram padusē bija sainītis ar tīro veļu. Viņi visi bija maza auguma un tumsnēji, un man likās, ka zaldāti ir kāda rase vai kasta, lai gan tādu vārdu man toreiz nebija, tikai sajūta. Bet kopumā tas nebija tik interesanti kā iet garām laboratorijai vai kam tamlīdzīgam – ielas galā bija kaut kāda iestāde, kurai bija aitas, un tās dažas aitas, lielas un apaļas, ganījās aplokā tās iestādes pagalmā.

Kad Āgenskalna priedēs atvēra veikalus, gājām iepirkties uz turieni. Gaļas veikals ar briesmīgiem jēlas gaļas gabaliem bija atsevišķi, tad vēl bija Gastronomija, kur bija gan eļļa, gan halva, gan siers, desa un konservi. Piena veikals bija blakus maizes veikalam garajā veikalā ielas otrā pusē.

Pie viena no tiem veikaliem ārpusē bija koka būdiņa, kurā pārdeva saldējumu. Būdiņā sēdēja tante baltā uzsvārcī kā poliklīnikā, viņa ar karoti ņēma saldējumu no dzelzs tovera un lika vafeļu trauciņā uz svariem. Bija piena, piena ar rozīnēm, plombīrs vai šokolādes, man garšoja visi četri. Piena maksāja 15 kapeikas, bet, ja omīte negribēja pirkt, citreiz 15 kapeiku monētu varēja atrast arī zemē – tad tā baltā naudiņa aizgāja, protams, saldējumam. Salīdzinājumam: par tukšu alus pudeli taras punktā varēja dabūt 12 kapeikas, smaržīgs baltmaizes kukulis ar kraukšķīgu garoziņu maksāja 22 kapeikas, ķimeņu kliņģerītis – 3 kapeikas, šņabja puslitrs visu manu bērnību maksāja 3,12; atceros to tāpēc, ka tētim par to bija joki vai anekdotes, un, kad pirmoreiz pacēla šņabim cenu, tas bija liels notikums, ko visi apsprieda.

Garās veikalu rindas vienā galā bija frizētava, kas sagādāja visādus uztraukumus: tur vienmēr bija rindas, kāda vienmēr aizlīda priekšā, un mamma nevarēja tikt vai nevarēja paspēt. Bet viņai regulāri vajadzēja augsti uzkasītu ieveidotu frizūru, kādu var dabūt tikai frizētavā, tagad es teiktu – kā Mārgaritai Tečerei. Brālim reizēm bija ar tēti jāiet vīriešu nodaļā griezt poluboksu: tad viņu uzcēla un uzsēdināja uz dēļa, kas pārlikts pāri friziera krēsla roku balstiem. Polubokss bija ar celiņu un mati saglausti uz sāniem, tas bija labāk nekā bokss, kas bija vienkārši ezītis. Tā es arī tur gadījos, vīriešu frizētavā. Vispār man bija divas garas bizes, man neko nevajadzēja.

Garo veikalu otrā galā bija kulinārija ar tikko ceptām kūkām, bulciņām un tortēm – uz jubilejām torti pirkām tieši tur. Tur vienmēr labi smaržoja un skaļi rūca kafijas automāts, bija arī daži galdiņi, kur izdzert kafiju un apēst savu bulciņu. Virs kulinārijas bija restorāns Baltija, bet tas bija ļoti garlaicīgs. Mēs tur manā bērnībā reizēm svētdienās ēdām pusdienas: lielā zāle bija tukša, saule spīdēja uz baltajiem stīvinātajiem galdautiem, oficianti – miegaini, mēs četri ar tēti, mammu un brāli bijām gandrīz vai vienīgie apmeklētāji. Ēdām zupu, otro un saldo ēdienu, putukrējumu ar augļiem – konservētiem persikiem, plūmēm, bumbieriem –, nekas īpašs, izņemot to, ka bija jāēd smuki, ne kā mājās, bet šnicele bija jāgriež ar nazi un dakšiņu. Cik man bija gadu – kādi deviņi laikam, es tiku galā, bet brālis, kam tātad bija pieci, palika pie zupas un saldā, jo viņš nemākot ēst ar nazi un dakšiņu, kā restorānā pieklājas.

Dreiliņu iela aiz mūsu mājas krustojās ar Kapseļu ielu – tajā cits citam blakus bija vairāki bērnunami, un kopā ar omīti mums vajadzēja pastāvēt pie sētas un paskatīties uz tiem bērniem; es nezinu, kāpēc to vajadzēja, bērni kā bērni. Pēc daudziem gadiem Berlīnes greznajā rajonā pie Vanzē es gāju tieši pa tādu pašu ielu ar lielām privātmājām, un mājas, vide, ielas plānojums un gaismas apstākļi bija ļoti līdzīgi kā manas bērnības Kapseļu ielā.

Pa Kapseļu ielu gājām uz parciņu; ka tas ir Ļermontova parks, es uzzināju daudz vēlāk, manā bērnībā nekāda nosaukuma tam nebija. Kalna galā bija bibliotēka, es tajā esmu bijusi varbūt kādas pāris reizes un tikai draudzenei līdzi, grāmatas man bija mājās, un skolā arī bija bibliotēka. Kalns bija augsts un ļoti stāvs; kad noledoja un tika noslidināts ceļš, pa kuru braukt lejā, ar ragavām nebija interesanti, tās nebrauca taisni, ar biksēm slīdēja labāk, bet sasitās dibens un vispār lielie puikas brauca virsū, ja nepaspēji pamukt pēc nobrauciena. Slidotavā bija labāk – man bija hokeja slidas, baltās čehu daiļslidas ar zobiņiem priekšā man tā arī nenopirka, laikam bija grūti dabūt. Bet dažām meitenēm tādas bija. Bikses bija adītas no īstas vilnas, tumši zilas; kad bija jau tumšs un iedegās ielu lampas, omīte teica, ka jāiet mājās, bikses ne tikai uz ceļiem un uz dibena bija galīgi slapjas, bet arī no vienas vietas aplipušas ar baltām sniega bumbiņām.

Decembrī un vēl arī janvāra sākumā parciņā bija Jaungada rotājumi un pasākumi – uzstādīja no finiera izgatavotus kioskus, kuros laikam taču kaut ko pārdeva, varbūt mandarīnus. Bija liela izrotāta egle, un dažreiz parkā parādījās krievu valodā runājošs Salatēvs gaiši zilā spīdīgā mētelī ar garu baltu bārdu kopā ar savu Sniegbaltīti. Pagalma valodas mums bija latviešu un krievu – kā sanāca, bet parciņa valoda gan bija tikai krievu. Kad sagaidīju savu kārtu kaut ko noskaitīt Salatēvam, es izvēlējos dzejolīti vācu valodā, tas bija īss un tikko iemācīts 5. vidusskolā, kur vācu valoda bija jāmācās no 1. klases. “Mieze, Mieze, Katze, / wie weich sind deine Tatzen!” Salatēvs nobrīnījās, pavandījās pa savu dāvanu maisu un uzdāvināja man plaukstas lieluma metāla trolejbusiņu ar riteņiem un standziņām. Vēl noplātīja rokas, ka lellītes beigušās, bet man tas trolejbusiņš patika.

Trolejbuss Rīgas ielās bija uzradies tikai nesen, kopš kāda 1958. gada. Viena līnija sākumā bija pa Kalnciema ielu, bet pēc Āgenskalna priežu uzbūvēšanas 7. līnija tika aizvirzīta gar skolu pa Āgenskalna ielu līdz kafejnīcai Priedes.

Kad sāku iet 5. vidusskolas 1. klasē, bija jāpāriet pāri Kalnciema ielai un tad pa diagonāli jāiziet cauri visam Āgenskalna priežu jaunceltņu masīvam. Pirmajā dienā uz skolu nāca līdzi mamma, pēc tam dažas nedēļas mani uz skolu veda omīte, bet drīz vien vairs neviens: otrs pāri ejamais krustojums bija tikai Melnsila iela pie skolas stūra, bet tur bija daudz bērnu vienlaicīgi un ielai pāri gājām kopā ar citām meitenēm.

Reizēm mamma vakarā atnāca man uz skolu pretī, jo mazās klases mācījās 2. maiņā, tad mēs abas nācām mājās gar kafejnīcu Priedes un iegājām arī iekšā – pie durvīm bija resns onkulis iekšā laidējs, smaržoja pēc kūkām, bija tumšs un karsti. Šķindēja trauki, un sakliedzās cilvēki, mēs ar mammu pie bāra letes, nenovelkot mēteļus, nopirkām kādas kūkas līdzņemšanai un ēdām tās mājās. Priedes bija tikpat jauna kafejnīca kā viss Āgenskalna piecstāvu māju rajons, vēlāk uzzināju, ka tā ir viena no pirmajām speciāli būvētajām brīvstāvošajām kafejnīcām – ar 60. gadu vismodernāko interjeru.

No pieciem līdz septiņiem gadiem es gāju dejošanā. Turpat, dažas mājas starpā, Kalnciema ielā bija skaņuplašu fabrika Melodija, un tai bija savs kultūras nams gandrīz uz paša Kalnciema un Melnsila ielas stūra; ēkā bija skaistas trepes un parketa zāle ar skatuvi un aizkulisēm. To nojauca pavisam nesen, 21. gadsimtā, kad Kalnciema gardumu tirdziņš un “Mākslai vajag telpu” konteineri jau bija. Neviens cits jau nezināja, ka tur iekšā ir sarīkojumu zāle.

Dejošanas pulciņā pamatā bija baleta nodarbības – klasika ar sešām pēdu pozīcijām un plijē. Mēs mācījāmies gan latviešu tautas dejas, gan citas – ukraiņu tautas deju, piemēram, vai cālīšu deju. Mans pāris bija puika Griša, un arī visa dejošana notika krieviski, jo mūsu deju skolotāja un ansambļa vadītāja bija it kā balerīna, pārcēlusies uz Rīgu no Sibīrijas vai no kurienes, neatceros. Obligātais mēģinājumu tērps dejošanā bija melns bodijs jeb triko un rozā apliekami svārciņi ar faltēm, tos man uzšuva omīte. Dejošanas jēga bija gatavoties koncertam, kas notika divas reizes gadā – pirms Jaungada un sezonas slēgšanā pavasarī. Tad bija uzaicināti vecāki skatīties un arī visādi citi cilvēki – atnāca fabrikas priekšniecība, lai skolotājai ir kam atskaitīties. Visās dejās koncertā es nepiedalījos: bija arī solo dejas, ko pa vidu dejoja lielākās meitenes. Varbūt arī dziedāja kāds bērnu ansamblis, bet nezinu, koncertu nekad visu neredzēju, starp dejām vajadzēja pārģērbties.

Arī koncerta tērpi bija jāšuj vecākiem pašiem. Vislabāk atceros turku deju, kam pavadījums bija Mocarta “Turku maršs”, to es, protams, līdz ar deju zināju no galvas un zinu vēl tagad. Tērps bija platas garās bikses no dzeltenas marles, kas bija krāsota katlā mājās uz plīts, un karmīnsarkana atlasa vestīte. Veste bija jāizšuj ar spīguļiem un pērlītēm, bija jābūt arī čalmai ar spalvu: tā nu pie mana tērpa strādāja gan mamma, izšujot tos spīguļu fliterus, gan omīte, kas šuva visus manus tērpus, gan tētis, kurš taisīja čalmu. Koncertā vienā dejā visiem bija apmēram vienādi tērpi, kādi nu vecākiem bija sanākuši. Man bija arī latviešu tautas tērps, kādu to iztēlojās 60. gados, un Nīcas lielais vainags ar zīlēm no mammas pērļu krellēm, nevis no šokolādes ietinamās folijas bumbiņām kā vēlākos gados Jāņu tirgos.

Dīvaini, ka es to visu tagad rakstot atceros, lai gan ikdienā par to nemaz nedomāju. Kad meita uz manām klavierēm mācās “Turku maršu”, es dzirdu neveiklās frāzes un saprotu, ka marša melodija man skan galvā, un tai līdzi uzrodas marles čalma un Kalnciema ielas bruģis ceļā uz dejošanu, un tad pa sīkumam vien arī viss pārējais – no vienas pašas bērnības melodijas.