Divas runas skolas izlaidumā

Josifs Brodskis. Runa Dārtmutas koledžas absolventiem 1989. gada izlaidumā. Publicēta 1997. gadā eseju grāmatā “Par skumjām un saprātu”. Brodskis savas dzīves laikā teicis trīs runas izlaidumu ceremonijās ASV – Dārtmutas koledžā, Viljamsas koledžā un Mičiganas Universitātē.

Deivids Fosters Volass. Runa Kenjona koledžas absolventiem 2005. gada izlaidumā. Publicēta 2009. gadā grāmatā “Šis ir ūdens: dažas nozīmīgā notikumā izteiktas domas par līdzjūtīgas dzīves dzīvošanu”. Vienīgā Volasa publiski teiktā runa, kurā viņš atspoguļo savus dzīves uzskatus.

Slavējot garlaicību

But should you fail to keep your kingdom

And, like your father before you come

Where thought accuses and feeling mocks,

Believe your pain...

W. H. Auden. “Alonso to Ferdinand”¹

Lielu daļu no tā, kas jūs sagaida, izsauks garlaicība. Manuprāt, diez vai kāda humanitāra koledža gatavo kaut kam tādam – arī Dārtmuta nav izņēmums –, un tādēļ šodien, šajā svinīgajā reizē, es gribētu ar jums par to parunāt. Nedz humanitārās zinātnes, nedz dabaszinātnes nepiedāvā kursu garlaicībā. Labākajā gadījumā jūs var iepazīstināt ar garlaicību, to uzdzenot. Taču kas gan ir nejauša saskaršanās iepretim neizdziedināmai slimībai? Pati monotonākā bubināšana no katedras vai miegu uzdzenoša mācību grāmata samežģītā angļu valodā nav nekas salīdzinājumā ar psiholoģisko Sahāru, kura sākas tieši jūsu guļamistabā un aizvāc horizontu.

To sauc dažādos vārdos – apnikums, vienaldzība, nomāktība, splīns, mocības, gaudenums, apātija, nevarība, miegainība, gurdums utt. Garlaicība ir sarežģīta parādība, bet, kopumā ņemot, to rada atkārtošanās. Šķiet, ka vislabāk ar to varētu cīnīties, bez mitas izdomājot kaut ko jaunu un esot oriģinālam. Uz to jūs, jauni un drosmīgi, arī cerat. Ak vai, dzīve jums nepiedāvās šo iespēju, jo galvenais, kas to darbina, ir tieši atkārtošanās.

Var, protams, iebilst, ka nepārtraukta tieksme pēc oriģinalitātes un izdomas virza progresu un reizē ar to arī civilizāciju. Tomēr – un tā ir atskatīšanās priekšrocība – tas, kā izrādās, nav pats vērtīgākais dzinējspēks. Jo, ja mēs savas sugas vēstures posmus novērtēsim pēc zinātniskajiem atklājumiem, nerunājot nemaz par ētikas koncepcijām, rezultāts nebūs mūsu labā. Precīzāk, mēs iegūsim garlaicības gadu simtus. Pats oriģinalitātes jeb izdomas jēdziens jau izceļas no monotonuma, kāds piemīt standartveida realitātei, dzīvei, kuras galvenā stilistiskā figūra, nē, idioma, ir garlaicība.

Tas arī dzīvi atšķir no mākslas, kuras galvenais ienaidnieks, kā jūs droši vien zināt, ir klišeja. Tādēļ nav jābrīnās, ka arī māksla nespēj jūs pamācīt, kā tikt galā ar garlaicību. Par šo tēmu ir sarakstīti daži romāni; mazāk ir gleznu; runājot par mūziku, tā lielākoties ir nesemantiska. Kopumā māksla garlaicību aplūko, no tās norobežojoties, satīriski. Vienīgais veids, kādā māksla spēj jūs mierināt garlaicībā, šajā klišejas eksistenciālajā ekvivalentā, ir pašam kļūt par mākslinieku. Lai gan, ņemot vērā, cik jūsu ir daudz, šī perspektīva nav visai iekārojama un šķiet maz ticama.

Bet, pat ja jūs no šī pasākuma izsoļosit tieši pie rakstāmmašīnām, molbertiem un steinvejiem, jūs vienalga pilnībā nepaglābsities no garlaicības. Atkārošanās ir garlaicības māte, un jūs, jaunus un drosmīgus, drīz vien nosmacēs atzinības un naudas trūkums, jo gan viens, gan otrs ir hroniski mākslas pavadoņi. No šī viedokļa rakstīšana, gleznošana, mūzikas sacerēšana ievērojami piekāpjas darbam advokātu birojā, bankā vai pat laboratorijā.

Šeit, protams, slēpjas arī mākslas glābjošais spēks. Lai arī ar to nevar nopelnīt, tā ne visai pakļaujas demogrāfijai. Jo atkārtošanās ir garlaicības māte, kā mēs jau teicām, bet otrs tās radītājs ir demogrāfija (kurai jūsu dzīvē būs daudz lielāka loma nekā jebkuram šeit apgūtajam priekšmetam). Tas var izklausīties mizantropiski, taču es esmu vairāk nekā divreiz vecāks par jums un esmu piedzīvojis, kā iedzīvotāju skaits uz mūsu planētas divkāršojās. Kad jūs sasniegsiet manu vecumu, tas būs četrkāršojies un ne gluži tā, kā jūs to gaidītu. Piemēram, ap 2000. gadu notiks tāda kultūru un tautu pārkārtošanās, ka tā kļūs par pārbaudījumu jūsu priekšstatam par to, kas ir cilvēks.

Jau tas vien samazinās iespēju, ka oriģinalitāte un izdoma varētu kļūt par līdzekli pret garlaicību. Bet pat monohromākā pasaulē ar oriģinalitāti un izdomu ir vēl viens sarežģījums: tās atmaksājas. Ja jūs būsiet vai nu oriģināls, vai izdomas bagāts, jūs diezgan ātri kļūsit naudas bagāts. Lai arī to varētu ļoti vēlēties, lielākā daļa no jums zina no pieredzes, ka nevienu tā nemoka garlaicība kā bagātnieku, jo nauda pērk laiku, bet laiks atkārtojas. Pieņemot, ka jūs netiecaties pēc nabadzības – pretējā gadījumā jūs nebūtu iestājušies koledžā –, varētu uzskatīt, ka garlaicība jūs noķers, tiklīdz jums kļūs pieejami pirmie pašapmierinājuma instrumenti.

Pateicoties modernajām tehnoloģijām, šo instrumentu ir tikpat daudz, cik sinonīmu garlaicībai. Tā kā to funkcija ir palīdzēt jums aizmirst, ka laika ir par daudz, tad to pārpilnība ir zīmīga. Tikpat zīmīga ir jūsu pirktspēja, kuras pieaugumam pretī jūs izsoļosiet no koledžas, švīkstot un žvadzot šiem instrumentiem, ko stingri tur savās rokās jūsu vecāki un radinieki. Tā ir pravietiska aina, 1989. gada izlaiduma lēdijas un džentlmeņi, jo jūs dodaties pasaulē, kur notikuma ieraksts mazina pašu notikumu, pasaulē, kas pilna ar video, stereo, tālvadību, treniņtērpiem un trenažieriem, kas uztur jūs formā, lai jūs spētu vēlreiz izdzīvot jūsu pašu vai kāda cita pagātni – iekonservētu ekstāzi, kam nepieciešama jēla gaļa.

Visam, kas notiek pēc parauga, piemīt garlaicība. Lielā mērā tas attiecas arī uz naudu – gan uz pašām banknotēm, gan uz to, ka jums tās ir. Tas nenozīmē, protams, pasludināt nabadzību par glābiņu no garlaicības – lai gan svētajam Franciskam, varētu domāt, tieši tas izdevās. Tomēr, par spīti visai apkārtējai nabadzībai, ideja, ka varētu radīt jaunus mūku ordeņus, šajā videokristietības ērā neliekas diez ko pievilcīga. Pie tam, jaunie un drosmīgie, jūs vairāk alkstat darīt ko labu kādā Dienvidāfrikā nekā tepat kaimiņos un labāk atteiksieties no sava iecienītā dzēriena nekā iegriezīsieties nepareizā rajonā. Tā ka es jums neiesaku nabadzību. Viss, ko jums var ieteikt, ir būt mazliet piesardzīgākiem ar naudu, jo nulles jūsu kontā var pārvērsties to garīgajā ekvivalentā.

Runājot par nabadzību, garlaicība ir visnežēlīgākā tās ciešanu daļa, un bēgšana no tās īstenojas pašās radikālākajās formās – vardarbīgā protestā un narkomānijā. Taču tā ir palīdzība vien uz laiku, bet ciešanas no nabadzības ir bezgalīgas; šīs bezgalības dēļ abas maksā dārgi. Vispār cilvēks, kas ielaiž sev vēnā heroīnu, dara to lielākoties tā paša iemesla dēļ, kāpēc jūs pērkat video: lai izvairītos no tā, ka laika ir par daudz. Atšķirība gan ir tā, ka viņš tērē vairāk, nekā viņam ir, un viņa bēgšanas līdzekļi, tāpat kā tas, no kā viņš bēg, pieaug ātrāk nekā jums. Kopumā taustes atšķirība starp šļirces adatu un stereo pogu aptuveni līdzinās atšķirībai starp asumu un trulumu, ar kādu laiks iedarbojas uz tiem, kam ir, un tiem, kam nav. Īsāk sakot, neatkarīgi no tā, vai jūs esat bagāts vai nabags, agrāk vai vēlāk jūs piedzīvosiet to, ka laika ir par daudz.

Jums apniks jūsu darbs, draugi, jūsu otrā puse, jūsu mīļākās un mīļākie, skats pa logu, mēbeles vai tapetes jūsu istabā, jūsu domas, jūs paši. Tāpēc jūs centīsieties atrast glābšanās ceļus. Bez jau iepriekš minētajiem līdzekļiem pašapmierinājumam jūs varat izmēģināt mainīt darbu, dzīvesvietu, kompāniju, valsti, klimatu; jūs varat nodoties promiskuitātei, alkoholam, ceļojumiem, kulinārijai, narkotikām, psihoanalīzei.

Patiesību sakot, jūs varat tam visam nodoties reizē, un kādam laikam tas var palīdzēt. Līdz tai dienai, protams, kad jūs pamodīsities savā guļamistabā ar jaunu ģimeni un citām tapetēm, citā valstī un citā klimatā, ar kaudzi rēķinu no ceļojumu aģenta un psihiatra, bet ar to pašu novadējušos sajūtu no dienas gaismas, kas spiežas caur logu. Jūs uzvilksiet savas krosenes tikai tādēļ, lai atklātu, ka tajās nav šņoru, aiz kurām varētu izraut sevi ārā no visa, ko pazīstat. Atkarībā no temperamenta vai vecuma jūs vai nu kritīsiet panikā, vai samierināsieties ar šo sajūtu, vai arī vēlreiz iesiet cauri pārmaiņu nejēdzībām.

Neiroze un depresija kļūs par jūsu leksikas sastāvdaļu; tabletes pildīs jūsu aptieciņu. Nav jau arī nekas slikts pārvērst dzīvi pastāvīgā alternatīvu meklēšanā, jampadracī, mainot darbus, dzīvesbiedrus, vidi utt., pieņemot, ka jūs varat atļauties maksāt alimentus un jaukt atmiņas. Šī situācija, galu galā, pietiekami apdziedāta uz ekrāniem un romantisma dzejā. Nelaime vienīgi tā, ka ar laiku šī meklēšanās pārvēršas par galveno nodarbošanos un jūsu vajadzība pēc alternatīvas kļūst par narkomāna ikdienas devu.

Tomēr ir vēl viena izeja. Varbūt ne labākā no jūsu viedokļa un varbūt arī ne īsti droša, taču taisna un lēta. Tie no jums, kas lasījuši Roberta Frosta “Kalpa kalpu”, varētu atcerēties viņa rindiņu: “Labākā izeja vienmēr ir – cauri.” Es vēlos piedāvāt variāciju par šo tēmu.

Garlaicības mākti, ļaujieties tai. Lai tā jūs saplacina; iegrimstiet, sasniedziet apakšu. Vispār ar nepatikšanām likums ir tāds: jo drīzāk jūs sasniegsiet apakšu, jo drīzāk uzpeldēsiet augšā. Pārfrāzējot citu angļvalodīgo dzejnieku, ieskatieties kārtīgi pašā ļaunākajā. Garlaicība ir pelnījusi, lai tai tik rūpīgi pievērstos, tādēļ, ka tā iemieso tīru, neatšķaidītu laiku visā tā atkārtotības, pārmērības, vienmuļības lieliskumā.

Garlaicība, tā teikt, ir jūsu logs uz laiku, uz tām laika īpašībām, kuras mēs tiecamies ignorēt tādā mērā, ka tas jau apdraud mūsu garīgo līdzsvaru. Īsāk sakot, tā ir jūsu logs uz laika bezgalīgumu, tas nozīmē, uz jūsu nenozīmīgumu tajā. Tas, iespējams, ir cēlonis bailēm no vientuļajiem, stingajiem vakariem, apburtībai, ar kuru mēs reizēm vērojam puteklīti, kas virpuļo saules staros, un kaut kur tik, tak iet pulkstenis, karsta diena, un gribasspēks ir uz nulles.

Ja šis logs ir atvēries, nemēģiniet to aiztaisīt; tieši otrādi, atraujiet to plaši vaļā. Jo garlaicība runā laika valodā un tai jāiemāca pats vērtīgākais jūsu dzīvē – tas, ko jūs neiemācījāties šeit, šajos zaļajos mauriņos – tas, ka jūs pilnīgi neko nenozīmējat. Tas jums ir ļoti svarīgi, tāpat kā tiem, ar ko dzīve jūs savedīs kopā. “Tu esi galīgs,” laiks saka jums garlaicības balsī, “un jebkas, ko tu dari, no mana viedokļa ir niecība.” Protams, jūsu ausīm tas var neizklausīties pēc mūzikas; tomēr izjūta, ka viss ir niecība, ka pat labākajam un kvēlākajam, ko jūs darāt, ir tikai nosacīta vērtība, būs labāka par ilūziju, ka tas ir kaut kas nozīmīgs, līdz ar to pavadošo paštīksmināšanos.

Jo garlaicība ir laika ielaušanās jūsu vērtību sistēmā. Tādējādi jūsu eksistencei tiek piešķirta perspektīva, un rezultāts ir precizitāte un pazemība. Pirmā, jāpiebilst, rada otro. Jo vairāk jūs uzzināt par savu izmēru, jo kļūstat pazemīgāks un līdzcietīgāks pret sev līdzīgajiem, pret to puteklīti, kas virpuļo saules staros vai jau nekustīgi guļ uz jūsu galda. Ak, cik daudz dzīvju aizgājušas šais puteklīšos! Ne no jūsu redzes viedokļa – no viņu. Jūs esat tiem tas pats, kas laiks ir jums; tādēļ tie izskatās tik maziņi. Un vai jūs zināt, ko saka puteklis, kad to noslauka no galda?

“Atceries mani,”

čukst puteklis.

Nekas nevar būt tālāk no prāta stāvokļa, kādā atrodaties jūs, jaunie un izaicinošie, kā šis vēlējums divās rindiņās, kura autors ir vācu dzejnieks Pēters Huhels, nu jau miris.

Es to jums nocitēju nevis tādēļ, ka gribētu, lai jums iepatīkas šīs sīkās lietas – sēkliņas un zāle, smilšu graudiņi vai odi – sīki, bet neskaitāmi. Es šīs rindiņas jums nocitēju tādēļ, ka man tās patīk, tādēļ, ka tajās pazīstu sevi un šajā ziņā – jebkuru dzīvu organismu, kas tiks noslaucīts no šīs virsmas. ““Atceries mani,” čukst puteklis.” Un tajā ir dzirdams: ja mēs no laika mācāmies pazīt sevi, iespējams, laiks savukārt var kaut ko iemācīties no mums. Kas tas varētu būt? Tik daudz reižu nenozīmīgāki, mēs tomēr esam jūtīgāki.

Lūk, ko nozīmē būt nenozīmīgam. Ja tam ir nepieciešama paralizējoša garlaicība, lai dzīvo garlaicība! Jūs esat nenozīmīgi, jo jūs esat galīgi. Tomēr, jo lieta ir galīgāka, jo vairāk tā uzlādēta ar dzīvi, emocijām, prieku, bailēm, līdzjūtību. Jo bezgalība nav īpaši dzīvīga, nav īpaši emocionāla. Vismaz par to liecina jūsu garlaicība. Jo jūsu garlaicība ir garlaicība no bezgalības.

Tad izrādiet cieņu tās izcelsmei – iespējams, tādu pašu, kā savējai. Jo tieši nojauta par šo nedzīvo bezgalību ir cilvēka jūtu intensitātes pamatā, un no tās bieži rodas jauna dzīve. Ne tā, ka jūs būtu radušies aiz garlaicības vai ka galīgais rada bezgalīgo (lai gan abi pieņēmumi izklausās pēc patiesības). Tas drīzāk liek domāt, ka kaislība ir nenozīmības privilēģija.

Tādēļ turpiniet būt kaislīgi, atstājiet aukstumu zvaigznājiem. Kaislība pirmām kārtām ir zāles pret garlaicību. Un, protams, arī sāpes – fiziskās vairāk nekā psiholoģiskās, kas pastāvīgi pavada kaislību; lai arī es jums nenovēlu ne vienas, ne otras. Tomēr, kad jums sāp, jūs vismaz zināt, ka ķermenis vai dvēsele jūs nav apmānījuši. Un arī tas ir labi, ka garlaicība, savas vai jebkuras citas esamības bezjēdzības sajūta nav apmāns.

Jūs varētu arī pamēģināt detektīvus vai spriedzes filmas – kaut ko, kas ļauj jums nonākt tur, kur jūs pirms tam verbāli, vizuāli vai psihiski vēl neesat bijuši, – kaut ko ilgstošu, pat ja tikai uz pāris stundām. Izvairieties no TV, īpaši – no kanālu pārslēgšanas: tā ir iemiesota atkārtošanās. Taču, ja nekas nelīdz, laidiet to iekšā, “metiet savu dvēseli sabiezējošā tumsā”. Mēģiniet apkampt vai ļaujiet, lai jūs apkampj garlaicība un mokas, tās katrā ziņā ir lielākas par jums. Bez šaubām, šajā apkampienā jums būs smacīgi, tomēr centieties izturēt, cik vien ilgi varat, un tad vēl mazliet. Bet galvenais – nedomājiet, ka esat izgāzies, nemēģiniet atgriezties, lai izlabotu kļūdu. Nē, kā teica dzejnieks: “Notici savām sāpēm.” Šis šausminošais lāča apkampiens nav kļūda. Un viss, kas jūs uztrauc, arī nav. Vienmēr atcerieties, ka šajā pasaulē nav tādu apkampienu, kas galu galā neatraisītos.

Ja jums tas šķiet drūmi, tad jūs nezināt, kas ir drūmi. Ja jums tas šķiet nesvarīgi, cerams, laiks pierādīs, ka jums bijusi taisnība. Ja jums šķitīs, ka tas nav piemēroti šādam svinīgam notikumam, es nepiekritīšu.

Es jums piekristu, ja šis notikums atzīmētu jūsu palikšanu šeit, taču tas nozīmē jūsu aiziešanu. Rīt jūsu jau vairs šeit nebūs, tā kā jūsu vecāki ir samaksājuši tikai par četriem gadiem, ne dienu ilgāk. Tā ka jums būs jādodas vēl kaut kur, jātaisa karjera, nauda, jādibina ģimene, jātiekas ar savu unikālo likteni. Un, runājot par šo “vēl kaut kur”, ne starp zvaigznēm, ne tropos, ne aiz Vērmontas robežām diez vai zina par šo ceremoniju Dārtmutas zālienā. Nav pat zvanīts, ka jūsu orķestra skaņas sasniegs Vaitriverdžankšenu.

Jūs atstājat šo vietu, 1989. gada absolventi. Jūs ieejat pasaulē, kas būs daudz biezāk apdzīvota nekā šie meži un kur jums pievērsīs daudz mazāk uzmanības, nekā tas darīts pēdējos četros gados. Jūs tagad esat paši par sevi. Runājot par jūsu nozīmību, jūs ātri varat to novērtēt, salīdzinot savējo 1100 ar pasaules 4,9 miljardiem. Tā ka piesardzība šajā notikumā ir tikpat iederīga kā fanfaras.

Es jums nevēlu neko citu kā vien laimi. Taču būs daudz tumšu un, vēl sliktāk, trulu stundu, ko vienlīdz lielā mērā būs izsaukusi gan ārējā pasaule, gan jūsu pašu prāti. Jums nāksies kaut kādā veidā pret to nocietināties; es nupat mēģināju palīdzēt ar saviem niecīgajiem spēkiem, lai arī ar to ir acīmredzami par maz.

Jo jūsu priekšā ir iespaidīgs, bet nogurdinošs ceļojums; šodien jūs sēžaties, tā teikt, nezināmā vilcienā. Neviens nevar pateikt, kas jums priekšā, vismazāk tie, kas paliek aiz muguras. Taču vienīgais, ko viņi var apstiprināt, – ka šis ir vienvirziena brauciens. Tādēļ mēģiniet sevi mierināt ar domu, ka, lai cik arī nepatīkama būtu tā vai cita stacija, vilciens tajā nestāv mūžīgi. Nekad jūs neiestrēgsiet – pat tad, kad jums šķitīs, ka esat iestrēguši; jo šī vieta šodien kļūst par jūsu pagātni. Kopš šī brīža tā tikai attālināsies, jo šis vilciens pastāvīgi virzās uz priekšu. Tā attālināsies no jums pat tad, kad jums liksies, ka esat iestrēguši... Tādēļ ieskatieties tajā vēl pēdējo reizi, kamēr tā vēl ir normālā lielumā, kamēr tā vēl nav fotogrāfija. Ieskatieties ar visu iespējamo maigumu, jo jūs skatāties uz savu pagātni. Ieskatieties, tā teikt, kārtīgi. Jo es šaubos, ka tā jelkad jums būs labāka nekā šeit.

Tulkojis Uldis Tīrons

Šis ir ūdens

Divas jaunas zivis peld pa jūru un satiek vecāku zivi, kas dodas pretējā virzienā. Tā viņām pamāj ar galvu un saka: “Labrīt, puikas, kāds šodien ūdens?” Abas jaunās zivis peld tālāk; pēc brītiņa viena paskatās uz otru un saka: “Kas, ellē, ir ūdens?”

Ja jūs šajā brīdī sākat raizēties, ka esmu sadomājis uzņemties vecās, viedās zivs lomu, kura nu paskaidros jaunajām, kas īsti ir ūdens, – lūdzu, neuztraucieties. Es neesmu nekāda vecā, viedā zivs. Ar šo stāstu es vēlējos pateikt, ka pati acīmredzamākā, ik uz soļa sastopamā un svarīgākā realitāte bieži vien ir arī tā, kuru visgrūtāk saskatīt un aprakstīt vārdos. Ja to pasaka šādi, parastā teikumā, tā, protams, ir vienkārši banāla frāze – taču lieta tāda, ka pieauguša cilvēka eksistences ikdienas ierakumos šādas banalitātes var būt dzīvības vai nāves jautājums. Šāds apgalvojums droši vien izklausās pēc tēlaina pārspīlējuma vai kaut kādām abstraktām blēņām.

Liela daļa no tā, par ko es nedomājot mēdzu būt nesatricināmi pārliecināts, izrādās pilnīgi maldi. Lūk, viens piemērs absolūti kļūdainam priekšstatam, par kura patiesumu es parasti automātiski esmu pilnīgi drošs: manā tiešajā pieredzē itin viss šķietami apstiprina manu pārliecību, ka esmu Visuma centrs – pati reālākā, spilgtākā un nozīmīgākā persona, kāda vispār eksistē. Mēs reti runājam par šādu dabisku, elementāru egocentrismu, jo tas ir sociāli nepieņemams, taču sirds dziļumos mēs visi to izjūtam apmēram vienādā mērā. Tas ir kā tāds noklusējuma iestatījums, kas iekodēts mūsu shēmā jau piedzimšanas brīdī. Padomājiet paši: jūs nekad mūžā neesat saskārušies ar situāciju, kurā neatrastos savas pieredzes centrā. Pasaule (tāda, kādu jūs to uztverat) ir jūsu acu priekšā – vai arī jums aiz muguras, vai pa labi vai kreisi no jums, jūsu televizora ekrānā, jūsu datora monitorā vai vienalga kur. Citu cilvēku domas un jūtas vispirms kaut kā jādara jums zināmas, turpretim jūsējās ir tik nepastarpinātas, tik uzstājīgas, tik reālas – nu, jūs jau saprotat. Tikai, lūdzu, nebaidieties, ka es tūlīt sākšu sprediķot par līdzcietību, nesavtību vai tā sauktajiem “tikumiem”. Te nav runa par morāli; runa ir par to, ka es apzināti uzņemos veikt zināmu darbu, lai kaut kā mainītu vai atbrīvotos no sava dabiskā, iekodētā noklusējuma iestatījuma, kas man pavēl visdziļākajā līmenī un vārda tiešā nozīmē būt vērstam uz sevi un visu, kas man apkārt, skatīt un izskaidrot caur sava es prizmu.

Par cilvēkiem, kuri spēj šādi pielāgot savu dabisko noklusējuma iestatījumu, bieži saka, ka viņi ir līdzsvaroti, “labi pielāgojušies”, – un es jums gribu sacīt, ka tas nav nejaušs apzīmējums.

Ņemot vērā pacilāto akadēmisko situāciju, kādā mēs šobrīd atrodamies, pašsaprotams liekas jautājums, cik lielā mērā šajā noklusējuma iestatījuma maiņas darbā iesaistītas reālas zinā- šanas vai intelekts. Tas ir āķīgs jautājums. Attiecībā uz augstāko izglītību laikam gan pats bīstamākais (vismaz manā gadījumā) ir, ka tā pastiprina manu tieksmi pārlieku nodoties intelektualizēšanai, sapīties abstraktās prāta spēlēs – nevis vienkārši pievērst uzmanību tam, kas notiek manu acu priekšā, pievērst uzmanību tam, kas notiek manī pašā. Jūs jau noteikti paši zināt, ka ir ārkārtīgi grūti palikt modram un uzmanīgam, neļaujot sevi nohipnotizēt šim nepārtrauktajam monologam paša prātā. Šajos 20 gados, kas pagājuši, kopš es pabeidzu koledžu, esmu pakāpeniski atskārtis, ka humanitāro zinātņu klišejiskais solījums “iemācīt domāt” patiesībā ir īsos vārdos izteikta daudz dziļāka un nopietnāka ideja: “iemācīties domāt” patiesībā nozīmē iemācīties, kā vismaz daļēji kontrolēt to, kā un ko tu domā. Tas nozīmē – būt pietiekami modram attiecībā pret savu apziņu, lai spētu izvēlēties, kam tu pievērs uzmanību un kādu jēgu tu piešķir savai pieredzei. Ja tu kā pieaudzis cilvēks nespēsi izdarīt šādu apzinātu izvēli, tad būsi ķezā. Atcerieties nodrāzto aforismu: cilvēka prāts ir lielisks kalps, bet pagalam draņķīgs kungs. Tāpat kā daudzas citas klišejas, arī šī, šķietami tik pliekana un neinteresanta, īstenībā pauž lielu un šausmīgu patiesību. Tā itin nemaz nav sagadīšanās, ka cilvēki, kas izdara pašnāvību nošaujoties, raida lodi tieši galvā. Un patiesībā jau vairums no tiem ir miruši, sen pirms viņi nospieduši revolvera mēlīti. Un es saku, ka tieši tā ir jūsu humanitārās augstākās izglītības īstā vērtība, bez muldēšanas un izpušķojumiem: iemācīties, kā nenodzīvot savu ērto, pārticīgo, cienījamo pieauguša cilvēka dzīvi kā mironim, neko neapzinoties – kā savas galvas vergam, kalpojot dabiskajam noklusējuma iestatījumam, kas liek būt unikāli, absolūti un suverēni vienam, no dienas dienā.

Iespējams, tas izklausās pēc tēlaina pārspīlējuma vai abstraktām blēņām. Tad nu pāriesim pie konkrētākām lietām. Realitāte ir tāda, ka jums, koledžas absolventiem, pagaidām vēl nav ne jausmas, ko patiesībā nozīmē “no dienas dienā”. Pieauguša amerikāņa dzīvē ir kaudzēm dažādu lietu, par kurām augstskolas izlaidumā nav pieņemts runāt. Pie tādām pieder arī garlaicība, rutīna un bezspēcīgs niknums par dažādiem dzīves sīkumiem. Jūsu vecāki un citi cienījamāka vecuma klātesošie lieliski sapratīs, par ko es runāju.

Piemēra pēc iztēlosimies kādu pavisam parastu dienu. No rīta jūs pieceļaties, dodaties uz darbu, kas ik dienu sagādā jums jaunus pārbaudījumus, un saspringtos pūliņos pavadāt deviņas vai desmit stundas. Dienas beigās jūs esat pārguris un stresa nokausēts; jūsu vienīgā vēlēšanās ir doties mājās, paēst labas vakariņas, tad varbūt pāris stundas atslābināties un laikus doties pie miera, jo no rīta atkal jāceļas un jāsāk viss no gala. Bet tad jūs atceraties, ka mājās nav ko ēst – saspringtā darba režīma dēļ jums šonedēļ nav bijis laika iepirkties –, bet tas nozīmē, ka tagad, pēc darba, jāsēžas mašīnā un jābrauc uz lielveikalu. Ir darbdienas beigas, satiksme ir drausmīga, tāpēc ceļš aizņem daudz vairāk laika nekā citkārt. Kad jūs beidzot nonākat galā, veikals ir pārpildīts, jo, protams, tieši šajā laikā arī citi cilvēki, kuriem ir darbs, mēģina iesprukt veikalā, lai aši paķertu kaut ko ēdamu. Veikalā ir pretīgs mākslīgais apgaismojums un skan dvēseli mērdējošs komercpops, un diezgan droši var teikt, ka tieši šeit jūs šobrīd vismazāk vēlētos atrasties. Taču nevar vienkārši ieskriet un tūlīt atkal izskriet: jums jāklīst pa milzīgā, pārapgaismotā veikala pārpildītajām ejām, lai atrastu to, ko vēlaties nopirkt, un jālavierē ar nejēdzīgajiem iepirkumu ratiņiem starp visiem pārējiem nogurušajiem un steidzīgajiem cilvēkiem ar tādiem pašiem ratiņiem. Un tad vēl, protams, tur ir arī veci cilvēki, gausi kā šļūdoņi, un dažādas miglainas personas, un hiperaktīvi bērneļi, kas aizsprosto ejas, un jums jāsakož zobi un jācenšas nezaudēt pieklājību, lūdzot, lai jūs palaiž garām, – līdz beidzot izdevies salasīt visu, kas vajadzīgs vakariņām. Tikai tagad, lūk, izrādās, ka nestrādā pietiekami daudzas kases, kaut arī ir pats karstākais darbdienas beigu sastrēguma laiks. Pie kases ir neticami gara rinda, un tas ir tik stulbi un tracinoši – bet jūs taču nevarat izgāzt dusmas pār nabaga kasieri, kura jau tā strādā drudžainā tempā. Šā vai tā, bet beidzot jūs izstāvat rindu un varat samaksāt par savu pārtiku un noklausīties, kā jums absolūtā aizkapa balsī novēl “jauku dienu”. Un tad ratiņi ar pretīgi plānos plastmasas maisi- ņos sapakotajiem produktiem jums jāstumj pāri visam pārpildītajam, bedrainajam, piemēslotajam stāvlaukumam un jāmēģina sakraut saiņus mašīnā tā, lai mājupceļā iepirkumi neizbirtu un nevalstītos pa visu bagāžnieku, un tad jābrauc uz mājām līdz ar visu lēno, smagnējo, džīpiem pilno sastrēgumstundas satiksmes straumi, un tā tālāk, un tā joprojām.

Ar to es gribu teikt, ka tieši šādas sīkas, tracinošas nejēdzības ir lauciņš, kurā jāliek lietā pieminētais izvēles darbs. Satiksmes sastrēgumi, drūzma veikalu ejās un garās rindas pie kases dod man laiku domāt, un, ja es apzināti neizvēlos, kā domāt un kam pievērst uzmanību, tad būšu pārskaities un nelaimīgs katru reizi, kad vajadzēs nopirkt kaut ko ēdamu, jo mans dabiskais noklusējuma iestatījums ir pārliecība, ka šādās situācijās galvenais esmu es – mans izsalkums un nogurums un mana vēlme vienkārši tikt mājās –, un man liksies, ka visi apkārtējie mani tikai un vienīgi traucē, un vispār – kas ir visi šie ļautiņi, kas stāv man ceļā? Un paskat, cik viņi ir pretīgi un stulbi, cik truli viņi stāv šai rindā – kā tādi govslopi; un kādas viņiem nedzīvas acis, nemaz ne kā cilvēkiem; un cik tas ir kaitinoši un rupji, ka viņi tik skaļi runā pa saviem mobilajiem telefoniem, un cik tas viss ir netaisnīgi: es taču visu dienu esmu smagi strādājis; es esmu izbadējies un pārguris, bet visu šo nejēdzīgo nolādēto cilvēku dēļ pat netieku mājās un nevaru paēst un atvilkt elpu.

Vai arī, protams, ja tobrīd manā noklusējuma režīmā noteicošā ir sabiedriski apzinīgā funkcija, es varu pavadīt laiku darbdienas beigu sastrēgumā, ļaujoties dusmām un sašutumam par milzīgajiem, stulbajiem džīpiem un 12 cilindru pikapiem, kas aizņem visu joslu, savā izšķērdībā un savtīgumā nosvilinot simtiem litru benzīna. Es varu nodoties pārdomām par faktu, ka patriotiska vai reliģiska satura uzlīmes nez kāpēc vienmēr rotā tieši pašus lielākos, vispretīgāk savtīgos auto, kuros pie stūres sēž paši atbaidošākie, neiejūtīgākie un agresīvākie braucēji, kas parasti runā pa telefonu, vienlaikus apdzenot citus – tikai tādēļ, lai pavirzītos sastrēgumā par kādiem pieciem idiotiskiem metriem uz priekšu. Un es varu domāt, kā mūsu bērnu bērni mūs nicinās par to, ka būsim iztērējuši visus degvielas resursus un droši vien arī pilnīgi sačakarējuši klimatu, un cik samaitāti, stulbi un pretīgi mēs visi esam, un cik tas viss ir tizli, un tā tālāk, un tā joprojām…

Ja es izvēlos tā domāt – nu ko, labi, daudzi tā arī dara. Tikai šādi domāt ir tik viegli un pašsaprotami, ka tas vispār nav jāizvēlas. Šāda domāšana ir mans dabiskais noklusējuma iestatījums. Tas ir automātisks, neapzināts veids, kādā es reaģēju uz garlaicīgām, kaitinošām un ļaužu pūļiem pārblīvētām situācijām savā pieauguša cilvēka dzīvē, kad mani vada instinktīva, neapzināta pārliecība, ka esmu pasaules centrs un tieši manas tābrīža vajadzības un jūtas ir tas, kam vajadzētu diktēt pasaules prioritātes. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka par šādām situācijām var domāt dažādi. Teiksim, par tām pašām mašīnām, kas iesprostotas minētajā satiksmes sastrēgumā un dīki stāv manā ceļā: nebūt nav neiespējami, ka vismaz dažiem no šiem džīpos sēdošajiem cilvēkiem kaut kad pagātnē gadījies iekļūt šaušalīgos satiksmes negadījumos un ka tagad automašīnas vadīšana viņiem ir tik traumatisks pārdzīvojums, ka psihoterapeits gandrīz burtiski pavēlējis nopirkt milzīgu, smagu džīpu, kurā viņi justos pietiekami droši, – vai ka to Hummer, kurš tikko nogrieza man ceļu, vada tēvs, kam blakus sēž viņa savainotais vai slimais bērns, un viņš tagad steidzas pēc iespējas ātrāk nokļūt slimnīcā; viņa steiga ir daudz lielāka un pamatotāka nekā manējā – patiesībā ir otrādi: es pats esmu viņam ceļā. Es varu arī piespiest sevi apsvērt iespēju, ka ikvienu, kas stāv rindā pie lielveikala kasēm, nomoka tāda pati garlaicība un bezspēcīgs niknums kā mani un ka dažiem no viņiem dzīve kopumā varbūt ir daudz grūtāka, apnicīgāka vai sāpīgāka nekā man.

Es atkārtoju: lūdzu, tikai nedomājiet, ka es jums dodu kaut kādus morālas dabas padomus vai saku, ka jums jādomā, lūk, šādi, vai ka no jums varētu gaidīt, ka jūs tik vienkārši sāksiet tā dzīvot. Tas ir grūti; tas prasa gribasspēku un garīgu piepūli, un, ja jūs kaut nedaudz līdzināties man, tad būs dienas, kad jūs to nespēsiet vai vienkārši kategoriski nevēlēsieties. Taču lielākoties, ja vien jūs esat tik apzinātā stāvoklī, ka spējat dot sev izvēli, jūs varat nolemt, ka paraudzīsieties citām acīm uz to resno, izkrāsoto sievieti ar nedzīvo skatienu, kura tikko kases rindā uzkliedza savam mazajam bērnam. Varbūt viņa parasti tā neizturas; varbūt viņa trīs naktis pēc kārtas sēdējusi nomodā, turot roku savam vīram, kurš mirst ar kaulu vēzi, – vai varbūt šī sieviete ir tā pati slikti apmaksātā Satiksmes departamenta darbiniece, kura vēl tikai vakar nodemonstrēja sīkas ierēdnieciskas pretimnākšanas žestu, palīdzot jūsu tuviniekam atrisināt kādu murgainu birokrātisku problēmu. Protams, tas viss ir maz ticami, taču nav neiespējami – viss atkarīgs no tā, ar kādām iespējām jūs vēlaties rēķināties. Ja jūs esat automātiski pārliecināti, ka zināt, kas ir realitāte un kas dzīvē ir patiesi svarīgi, – ja jūs vēlaties darboties noklusējuma režīmā, tad jūs, tāpat kā es, pat neapsvērsiet iespējas, kas nav bezjēdzīgas un kaitinošas. Taču, ja jūs patiešām esat iemācījušies domāt, sekot tam, kas notiek, tad zināsiet, ka pastāv arī citas iespējas. Jūsu varā būs uztvert šādu pārpildītu, skaļu, gausu patērētāju elli ne vien kā jēgpilnu, bet pat sakrālu situāciju, kurā mutuļo tas pats spēks, kas savulaik debesīs iededzis zvaigznes: līdzcietība, mīlestība, visu pastāvošo lietu dziļākā vienotība. Es nesaku, ka visa tā mistiskā būšana noteikti ir patiesība. Vienīgā patiesība ar lielo burtu ir tā, ka jūsu ziņā ir izlemt, kā jūs uz to mēģināsiet raudzīties. Jums ir iespēja apzināti izlemt, kam ir nozīme un kam nav. Jums ir iespēja izlemt, ko jūs pielūgsiet…

Redziet, ir vēl kāda patiesība. Pieaugušo cilvēku eksistences ikdienas ierakumos vienkārši nepastāv tāda lieta kā ateisms. Nepastāv nekā nepielūgšana. Katrs kaut ko pielūdz. Taču mēs varam izvēlēties, ko pielūgt. Un lielisks iemesls, kāpēc izraudzīties pielūgšanai kādu dievu vai kaut ko garīgu – vienalga, vai tas būtu Jēzus, Allāhs, Jahve, vikiešu dieviete, četras cildenās patiesības vai kaut kāds nepārkāpjams ētikas kodekss –, ir tas, ka praktiski jebkas cits, ko varētu pielūgt, jūs aprīs dzīvus. Ja jūs pielūdzat naudu un lietas – ja tajā jūs atrodat patieso dzīves jēgu –, tad jums nekad nebūs gana. Jums nekad neliksies, ka nu jau visa kā ir pietiekami. Tā vienkārši ir. Pielūdziet savu ķermeni, skaistumu un seksuālo pievilcību, un jūs vienmēr jutīsieties neglīts. Un, kad par sevi sāks likt manīt laiks un vecums, jūs paspēsiet nomirt miljoniem reižu, pirms pienāks brīdis, kad jūs patiešām beidzot guldīs zemes klēpī. Kaut kādā līmenī mēs to visu jau zinām; šī atziņa iekodēta mītos, sakāmvārdos, klišejās, banālās frāzēs, epigrammās, līdzībās – tas ir skelets, uz kura būvēts jebkurš labs stāsts. Taču būtiski paturēt šo patiesību kaut kur savas ikdienas apziņas priekšplānā. Pielūdziet varu, un jūs jutīsieties vājš un dzīvosiet pastāvīgās bailēs; jums vajadzēs arvien lielāku varu pār citiem, lai noturētu savas bailes grožos. Pielūdziet intelektu, savu gudra cilvēka tēlu, un jums agri vai vēlu sāks likties, ka esat muļķis – šarlatāns, kuru jebkuru brīdi var atmaskot. Un tā tālāk.

Redziet, visu šo pielūgsmes veidu slēptās briesmas ir ne jau tas, ka tie būtu ļauni vai grēcīgi: tie ir neapzināti. Tie ir noklusējuma iestatījumi. Tā ir pielūgsme, kurai sāk ļauties pamazām, soli pa solim, arvien izvēlīgāk izraugoties, ko saskatīt un kā mērīt lietu vērtību, pašam tā arī ne brīdi skaidri neapzinoties, ko tu dari. Un pasaule jūs nemudinās nedarboties noklusējuma režīmā, jo cilvēku, naudas un varas pasaules jauki dūcošo motoriņu darbina baiļu, nicinājuma, izmisuma, alku un pašpielūgsmes degviela. Mūsu pašreizējā kultūra šos spēkus izmanto savā labā, radot fantastiskas pārticības, ērtas dzīves un personīgās brīvības iespējas. Tā ir brīvība būt katram savas sīkās galvaskausa izmēra valstības pavēlniekam, eksistēt lepnā vientulībā visas radītās pasaules centrā. Tādai brīvībai ir daudz priekšrocību. Taču pastāv, protams, dažādas brīvības, un to, kura ir dārgākā no visām, reti dzird pieminam lielajā uzvaru, sasniegumu un izrādīšanās ārpasaulē. Tā brīvība, kura ir patiesi svarīga, prasa uzmanību, apzināšanos, disciplīnu, piepūli un spēju patiesi pārdzīvot par citiem cilvēkiem un uzupurēties viņu labā, atkal un atkal, neskaitāmos sīkos, neievērojamos un neinteresantos veidos, katru mīļu dienu. Tā ir patiesā brīvība. Alternatīva ir dzīvot neapzinātu dzīvi – alternatīva ir noklusējuma iestatījums, mūžīga kņada un cīkstēšanās, pastāvīgi kremtoša sajūta, ka tev piederējis kaut kas bezgalīgs, bet tu to esi pazaudējis.

Es zinu, ka tas viss droši vien neizklausās ne jautri un rotaļīgi, ne arī pacilāti iedvesmojoši. Toties, ciktāl es pats par to spēju spriest, tā ir patiesība, tikai neizgreznota ar retoriskas muldēšanas kārtu. Protams, jūs par to varat domāt, ko vien vēlaties. Tikai, lūdzu, nenorakstiet visu manis teikto kā kārtējo sprediķi ar pirksta kratīšanu un pamācībām. Nekas no tā visa neattiecas uz morāli, reliģiju vai dogmām, vai augstiem jautājumiem par aizkapa dzīvi. Patiesība ar lielo burtu attiecas uz dzīvi šaipus kapam. Runa ir par to, kā nodzīvot līdz 30 vai varbūt 50 gadiem, nemokoties ar vēlēšanos ielaist sev lodi pierē. Runa ir par elementāru apzināšanos – par to, kā apzināties kaut ko tik reālu un būtisku, tik viegli ieraugāmu un grūti saskatāmu, ka mums sev nemitīgi jāatgādina, atkal un atkal: “Šis ir ūdens. Šis ir ūdens.”

Tas ir tik neiedomājami grūti – būt pie pilnas apziņas un dzīvam, no dienas dienā.

Tulkojusi Sabīne Ozola