Cilvēks stils

Vienu teikumu viņš reizēm rakstīja vairākas dienas. 1853. gadā viņš no jūlija līdz novembrim noņēmās ar vienu vienīgu ainu. Gluži kā miesas vaina viņu mocīja tas, ka viņš “pieskribelējis lappušu lappuses”, taču nav izdevusies neviena rinda, kas pašam patiktu. Pirmajā pusotrā savas mīlas dēkas gadā – turklāt tieši tai viņa dzīvē bija vistālejošākās sekas – savai mīļotajai viņš uzrakstīja ap 100 vēstulēm, taču ar satikšanu viņu pagodināja tikai sešas reizes. Viņam pietika pārdrošības sirdsdāmai skaidri un gaiši, netaktiski atklātā sūtījumā, paziņot: “Dzejas rinda mani nodarbina vairāk nekā jebkurš cilvēks.”

Faktiski tas arī bija vienīgais, kas viņu nodarbināja – un nodarbināja, un nodarbināja – arī tad, kad draudēja izmešana no juridiskās fakultātes, un arī tad, kad viņam atklāja epilepsiju, un arī 1848. gadā, kad Parīzē notika ielu kaujas. Visu šo laiku viņš, noracies laukos, bažīgi reģistrēja, cik daudz ir uzrakstījis: 25 lappuses pusotrā mēnesī, vienu lappusi piecās dienās, 112 lappuses 10 mēnešos.

Būtībā tieši tādās vienībās viņš mērīja savas dzīves gaitu. Stāstīdams par saviem cīkstiņiem ar papīra lapu, viņš mēdza izteikties teatrāli. Reiz, mocīdamies ar dzimstošu romānu, izsaucās: “Es esmu kā krupis, kas saplacināts ar bruģakmeni… kā puņķis zem policista zābaka.” Mēģinot aprakstīt to, cik sacerēšana ir mežonīgs darbs, neviena metafora nebija ne par pārspīlētu, ne par niknu. “Mani moka stilistiski augoņi,” viņš sūkstījās, “un teikumi niez un niez, bet prātā tā arī neienāk.” Taču neko citu viņš nespēja iedomāties. Kad draugs skubināja pasteigties un beidzot taču kaut ko publicēt – tajā laikā viņam jau bija pāri trīsdesmit –, viņš atbildēja: “Labāk lai nomirstu kā suns nekā par vienu vienīgu sekundi pasteidzinu teikumu, kas nav nobriedis!”

“Viņš”, protams, ir franču nemirstīgais Gistavs Flobērs, un par šo fanātismu viņš tika apbalvots ar vienu spodri ideālu romānu (“Bovarī kundze”), vienu ļoti labu romānu (“Jūtu audzināšana”), vienu pirmšķirīgu noveli (“Vienkārša sirds”), ar divām ārkārtīgi interesantām, taču acīmredzami samocītām neveiksmēm (operromāns “Salambo” un histēriskā luga-cum-fantasmagorija “Svētā Antonija kārdināšana”), žūksni viegli aizmirstamu stāstu, dažiem prognozējami pieļāvīgiem, taču brīžiem kūsājošiem jaunības darbiem, daudzsološu, taču nepabeigtu fināla opusu un, iespējams, pašām lieliskākajām un dzīvīgākajām vēstulēm visā literatūras vēsturē.

Viņa vēstules ir tikpat iejūsminoši smieklīgas un cilvēcīgas kā viņa labākie literārie darbi. Pētnieks, tulkotājs un mīļotājs Frānsiss Stīgmulers tās papildinājis ar noderīgiem un palaikam viegli ironiskiem iestarpinājumiem un īsām paskaidrojošām esejām, kuras pašas par sevi ir prieks lasīt. Kad Flobērs piemin, ka nevēlas rakstīt līdzīgi vienam otram laikabiedram, Stīgmulers vērē ar dzēlīgu labpatiku izgaismo: “Viņu vārdi mūslaikos nav zināmi, tātad paskaidrojumi te nav vajadzīgi.” Stīgmulera dzirkstošie komentāri ir pietiekami pamatīgi, lai “Vēstules” varētu uztvert arī kā kritisku biogrāfiju. Un Flobēram citādu biogrāfiju nemaz nav iespējams uzrakstīt; viņa biogrāfija patiesībā ir stāsts par to, kā pieauga un pieņēmās spēkā viņa stils.

Ja Flobēram vispār ir kāds grēks, tad tā ir satura upurēšana par labu formai. Kritiķis Volters Peiters viņu raksturojis kā “stila mocekli”, un nav apšaubāms, ka stils bija viņa lielākā apsēstība. Vēstulēs šis vārds sastopams vairāk nekā 70 reizes. “Stilu var sasniegt tikai ar zvērīgām pūlēm,” viņš rakstīja 1846. gadā. Pagāja pieci gadi – un viņš vēl joprojām pūlējās, joprojām zvērīgi: “Es paredzu grūtības ar stilu, un tās mani šausmina.” Vēl pēc sešiem gadiem viņš ziņoja: “Stila himera… aprij mani ar visu miesu un dvēseli.” Reiz viņš fantazēja, ka varētu uzrakstīt “grāmatu par neko”, grāmatu, kuru uztur vienīgi skaistums. Rakstnieka māte dēlam pārmeta tukšu formālismu. “Tava mānija uz teikumiem,” viņa rājās, “ir izsusinājusi tev sirdi.”

Flobēra vēstules apliecina, ka mītu par savu necilvēcisko askētiskumu palīdzējis veidot arī viņš pats. Viņš ir slavens ar savu “bezpersoniskuma” doktrīnu, kas māca, ka autoram no sava darba nesaudzīgi jāizdzēš viss, kas tur ir no viņa paša. “Dižākie, retākie īstie meistari ir cilvēces mikrokosmi: viņi daudz neliekas zinis par sevi un savām kaislībām, atmet savu paša personību, toties pilnībā iegremdējas citos un viņu kaislībās,” Flobērs 1846. gadā rakstīja mīļākajai, nabaga Luīzai Kolē, ko Stīgmulers sauc par “ļoti nenozīmīgu dzejnieci”; mūsdienās viņu piemin galvenokārt kā sievieti, kurai Flobērs rakstīja vēstules. Šekspīrs, par savu monumentālāko elku klāsta Flobērs, ir “šausminošs koloss; gandrīz nav iespējams noticēt, ka viņš bija cilvēks”.

Šī stingras neiesaistīšanās filozofija dominēja ne vien Flobēra literārajā jaunradē, bet arī dzīvē, vismaz tā viņš mīļuprāt lielījās. Lai gan Francijas–Prūsijas kara laikā Flobērs ļāvās īsam neraksturīgam patriotisma uzplūdam, lielākoties viņš lepojās ar savu apolitiskumu un bija izaicinoši vienaldzīgs pret sabiedrisku viļņošanos un aizraušanos ar kādu jaunu tendenci. Viņam riebās avīzes (“mazisks veids, kā publicēt savas domas”), viņš nicināja recenzentus (no kritikas “nav nekāda labuma, tā tikai ērcina rakstniekus un notrulina publikas jūtīgumu”) un lielu daļu savas nepatikas vērsa pret visu laikmetīgo (par savu svēto aizgādni viņš jokojot bija izvēlējies svēto Polikarpu, kas it kā esot vaimanājis: “Ak Kungs, ak Kungs, kādā gadsimtā tu man esi licis dzīvot!”). Neko nezināt par jaunākajām ziņām viņam bija gandrīz vai ticības jautājums: sarunas par tābrīža notikumiem viņš uzskatīja par “piedauzību intelektuāļu vidū” un bieži brīdināja draugus uzmanīties no “pasaules” kārdinājumiem. Dažiem no tiem viņa donkihotiskais naivums nelikās smieklīgs. Viņa laba draudzene, rakstniece Žoržs Sands – romānus viņa rakstīja stipri mazāk spožus, toties bija daudz labāka politoloģe –, Flobēra pieeju bargi nokritizēja kā “ziemas guļu ledū”. Flobērs par to daudz nebēdāja un turpināja uzstāties kā demiurgs – tirāniski suverēns un debešķīgi nesatraucams.

Pietiek ielūkoties viņa literārajos darbos, lai šo izlikšanos atspēkotu. Viņam piedēvē atturīga reālisma izgudrošanu (vai vismaz pilnveidošanu), taču viņa pompozākie sacerējumi īsti neļauj uzlūkot viņu kā cīnītāju par savaldību. Novelē “Salambo” – tas ir vēsturisks kaleidoskops, kura darbība notiek Kartāgā, – zaigo “ar zeltu, perlamutru un stiklu inkrustētas pilis”, “Svētā Antonija kārdināšanā” minēto vientuļnieku kārdina “sacepumi ar asinsdesu, želejas zelta krāsā, sautējumi, kuros sēnes peld kā ūdensrozes dīķos, putukrējuma ēdieni mākoņu vieglumā”. Pat lūgdamies, lai Dievs stiprina viņa apņemšanos dzīvot askētiski, Flobēra varonis, pats to neapzinādamies, iekrīt galējībās. “Pieņem manu grēku nožēlu, ak Dievs,” viņš sauc, “padari to asu, ilgstošu, pārmērīgu!” Šīs ir tās grāmatas par neko, kuras Flobērs sapņoja uzrakstīt. To vienīgais notikums, to vienīgais īstais varonis ir pats šķebinoši krāšņais stils.

Tomēr vēstules sniedz vēl labāku Flobēra paštēla atspēkojumu. Tajās ir papilnam tās autobiogrāfiskās atklātības, ko viņš tā centās izdeldēt no saviem literārajiem darbiem. Vēstules Flobērs sāka rakstīt, kad viņam bija tikai deviņi gadi, un beidza līdz ar nāvi no asinsizplūduma smadzenēs 58 gadu vecumā, un šīs vēstules lieliski parāda, cik lielā mērā visu viņa prozu piesātinājusi viņa personība. “Ja cilvēks ir stils, stila izcilība ir personas izcilība,” rakstīja mākslas kritiķis un filozofs Arturs Danto. Grūti iztēloties apgalvojumu, ko Flobērs būtu centies vēl sparīgāk noliegt, taču visas viņa prozas raksturiezīmes – viegli izsmējīgais tonis, uz detaļām precīzi notēmētais skatiens, tīksmināšanās par ērmotiem augstā un zemā sastatījumiem – jau ar pašu pirmo rindu ir sastopamas viņa vēstulēs.

Mazajā Ruānas pilsētā 1821. gadā dzimušais Flobērs pieauga satriecoši ātri. Kopš apbrīnojami agrīna vecuma viņam prātā bija viena vienīga doma. “Turpināsim ziedoties tam, kas ir dižāks par tautām, kroņiem un karaļiem: Mākslas dievam,” 13 gadu vecumā viņš rakstīja draugam. Šo jūsmu dažādās versijās, reizēm pat vēl krasāk, viņš turpināja paust visu mūžu. 17 gadu vecumā viņš sprieda: “Ja es pasaulē vispār reiz uzņemšos aktīvu lomu, tad uzstāšos kā domātājs un demoralizētājs. Vienkārši teikšu patiesību – taču šī patiesība būs šausmīga, nežēlīga, kaila.” Šis pareģojums izrādījās pravietisks.

Otra tajā pašā vēstulē izteiktā prognoze laimīgā kārtā izrādījās ne tik pravietiska. “Mana dzīve, manos sapņos tik skaista, tik poētiska, tik plaša, tik mīlas pilna, būs tāda pati kā visiem citiem – vienmuļa, saprātīga, stulba,” viņš rakstīja. “Es studēšu tieslietas, tikšu uzņemts advokātu kolēģijā un galu galā kļūšu par cienījamu apgabala prokurora vietnieku kādā provinces miestiņā.” Mats matā šādi dzīve risinātos kādam no viņa varoņiem, taču viņējā ritēja pavisam citādi. Nomācoši saprātīgajam tēvam izdevās dēlu iestūrēt juridiskajā fakultātē, taču ar to pašu Flobēra buržuāziskošana bija beigusies. No advokāta karjeras viņam beigu beigās izdevās izvairīties ar tādu kā nervu sabrukumu, kam pievienojās saslimšana ar epilepsiju, kuru viņa vecāki uzskatīja par nervu slimību. Pats Flobērs šo parocīgo vērtējumu apstiprināja, draugam rakstīdams: “Mani nervi vibrē kā vijoles stīgas.”

1844. gadā viņš atgriezās Ruānā. Pēc diviem gadiem no pēcoperācijas komplikācijām nomira viņa tēvs; divus mēnešus vēlāk viņa māsa dzemdējot sasirga ar infekcijas slimību un arī nomira. Flobērs un viņa satriektā māte pārcēlās uz ģimenes lauku māju Kruasē – gleznainā ciemā turpat Ruānas pievārtē. Ja neskaita divus ceļojumus uz Tuvajiem Austrumiem un daudzas īsas viesošanās Parīzē, rakstnieks Kruasē nodzīvoja līdz mūža galam.

Tomēr viņa dienas neritēja vienmuļi. Pirmkārt, nemitīgas izpriecas sniedza viņa balss, viņa skatpunkts. Un, kā viņš ērcīgi rakstīja draugam, kurš centās viņu pārvilināt uz Parīzi, “cilvēce eksistē visur”, pat provincēs. Tik tiešām, idilliskajā Kruasē drāmu bija vai cik. Dažas bija personiskas: Flobērs pārcieta vētrainu mīlas romānu ar Kolē, kura prasīja tik neierobežotu ziedošanos, ka tas gāja pāri viņa spēkiem; viņam bija kaislīgas literāras draudzības ar daudziem citiem rakstniekiem, ar kuriem viņš gan strīdējās, gan salaba. Citas drāmas bija seksuālas. Pirmajā ceļojumā uz Tuvajiem Austrumiem viņš apmeklēja daudzas prostitūtas; tas beidzās ar nebeidzamu raizēšanos par šankriem ģenitāliju apvidū.

Jāpiemin arī iespaidīgās drāmas rakstniecības jomā: “Bovarī kundzes” tiesāšana par netiklību 1857. gadā, īgnā sarakste ar kritiķiem, kas 1862. gadā saplosīja gabalos “Salambo”, un nemitīgā kašķēšanās ar redaktoriem, kuri uzdrīkstējās ierosināt labojumus (“Es nelabošu un neko ārā neņemšu; nevienu komatu es neapspiedīšu,” viņš piktojās). Piedzīvojumi (un mierinājumi) bija arī prāta dzīvē: viņš lasīja un pārlasīja Šekspīru, Balzaka stilu pasludināja par švaku, tomēr viņa romānus tik un tā apbrīnoja; centās iemācīties sengrieķu valodu. Bet visupirmām kārtām viņš nepārtraukti atradās rakstīšanas krīzē.

Neviens no šiem romantiskajiem, institucionālajiem vai mākslinieciskajiem iemargojumiem Flobēram nebija šķērslis rakstnieka vientuļnieka lomas tēlošanai. Viena no būtiskākajām tēmām viņa literatūrā ir arvien pieaugošu māņu traģikomēdija, taču paša romāni viņam kaut kā nepalīdzēja atskārst, cik stipri viņš alojas par sevi. Vēstulē Kolē Flobērs neatlaidīgi apgalvoja, ka esot izlēmis “nolikt vienā pusē savu dvēseli, ko esmu rezervējis Mākslai, un otrā pusē – ķermeni”. Patiesībā viņš mākslu un savas fiziskās izpausmes nespēja nošķirt, jo rakstīja ar savu ķermeni, ar savām karstajām asinīm. Literatūra bija sviedrējoša kā karš, kinētiska kā sekss, viņa vēstules sulo no ķermeņa šķidrumiem. Kad darbs veicas labi, “no manis strāvo kaut kas dziļš un kārs, kā dvēseles ejakulācija”; kad “Salambo” kaut kas sāka sanākt, Flobērs paziņo: “Man sākas erekcija.” “Es svīstu asinis,” viņš stāsta draugam, kad atrodas pašā kaujas ainas biežņā.

Flobēra formālisms bija nevis salts, bet miesisks. Arī viņš pats to atzina, apcerīgi rakstīdams, ka tādā pašā mērā, kā cilvēku veido viņa iekšas, grāmatu veido tās valoda: “Tāpat kā fiziskam ķermenim nevar atņemt īpašības, kas to veido, – krāsu, apjomu, blīvumu –, jo tad tas kļūs par tukšu abstrakciju, būs iznīcināts, tā arī Idejai nevar atņemt formu, jo Ideja pastāv, tikai pateicoties tās formai.” Gars nepastāv neatkarīgi no tā ārienes.

Citiem vārdiem sakot, Flobēra stils ir tik sulīgs, ka veido pats savu būtību. “No skatīšanās akta vien, ne vairāk, es gūstu gandrīz saldkaislas izjūtas,” viņš raksta kādā 1845. gada vēstulē, un viņa rakstītajam vārdam piemīt holandiešu kluso dabu rāmums, kas, praktizējot pacietīgu un rūpīgu vērojumu, padara cildenas prozaiskas lietas. “Jūtu audzināšanā” no kuģa klāja ieraudzīti upes krasti “aizslīdēja kā divas platas lentes atritinoties”; šāvieni politiskas sacelšanās laikā skan kā “ļoti liela zīda gabala plēšana”. “Saules stari, lauzdamies cauri mēļi zaļganajam zīdam, meta kustīgus gaismas plankumus uz jaunās meitenes balto seju.”¹ Šis stils ij ne tuvu nav bezpersonisks, ij ne tuvu nav objektīvs. Ar mīlestību atlasītās detaļas, par kurām Flobēru pieņemts godināt, ir patina, nevis caurspīdīgs stikls.

Un šī mānija uz teikumiem neizsusināja Flobēra sirdi. Gluži pretēji – stils ir “absolūta redzēšanas maniere”, kā viņš rakstīja vēstulē Kolē, un stils ir arī redzamā lološanas maniere. Kā reiz mīklaini postulēja filozofe Simona Veila: “Uzmanība ir retākais un tīrākais augstsirdības paveids.” Līdztekus lasot Flobēra vēstules un viņa literāros darbus, es, šķiet, saprotu, kā tas bija domāts.

Atstumtais vīrs “Bovarī kundzē” dievina visparastākos sievas žestus. “.. rokas kustība, ar kādu Emma sakārtoja matus, viņas salmu cepure, uzmesta uz loga aizšaujamā”; Šarlam sagādāja lielu prieku skatīties, “kā tā veļ uz īkšķa lodītes no maizes mīkstuma”. Viņš šķiet smieklīgs – tomēr šajā stūrgalvīgajā un uzmanīgajā priekā par otru cilvēku ir kaut kas apbrīnojams. Flobērs pats ir kā mīlētājs, kas tīksminās par nenozīmīgiem sīkumiem un tādējādi tos svētī. Viņš dāsni šķiež uzmanību novārtā atstātām, nevērīgi pamestām detaļām. Un vai tad šis izkoptais, iejūtīgais stils nav mīlestība?

© The Washington Post, 2023. gada 22. novembrī