Bungu aicinājums

Lielais kurultājs, pasākums, kas ik gadu norisinās Ungārijas pilsētas Bugacas pievārtē, tiek reklamēts kā “Huņņu turku nāciju cilšu kopsapulce” un “Eiropā lielākais jāšanas sporta notikums”. Kad uz to ierados 2018. gada augustā, mani, gluži atbilstoši šiem aprakstiem, sagaidīja visdažādākie jātnieki, daži – ģērbušies kā huņņi, citi – kā partiešu kavalēristi, skitu lokšāvēji, maģāru karotāji, čikošu kovboji vai beķāru bandīti. Kopumā bija savākušies 27 “cilšu” pārstāvji, visi “huņņu-turku” brālības biedri. Pie festivāla ieejas slējās 20 metrus augsts portrets, kurā pats Atila, bruņojies ar milzīgu divasmeņu zobenu, stāvēja vai nu pie ugunskura, vai uz draudīgas kara atblāzmas izgaismotu debesu fona. Viņa zodu rotāja kazbārdiņa gluži kā Stīvenam Sigālam; ja nebijis karotāja bizīšu un bruņucepures, tas gluži mierīgi varētu būt kāda Budapeštas pagraba bāra apmeklētājs. Tikko jaušamais smīns norādīja, ka Atilas dvēselē sadzīvo liela līksme un liela nežēlība.

 Iegājis pa vārtiem, vēroju, kā vesela jātnieku procesija – azeri, avāri, baškīri, čuvaši, karakalpaki – pēc kārtas auļos met lokus pa plašu amfiteātri, zirgu pakavu noblietētas zemes ovālu. Kad katra no brāļu nācijām bija šādi sevi pieteikusi, sākās Požoņas kauja. 454 gadus pēc Atilas nāves, 907. gadā, franku armija, ieradusies no Bavārijas, triecienā ielauzās tobrīd vēl tikai dzimstošās Ungārijas karalistes pašā sirdī. Ungāri frankus pieveica ar vecu nomadu viltību – piemānīja, liekot noticēt, ka atkāpjas, pēdējā brīdī apsviedās, aizcērtot lamatas, kurās ienaidnieki, neko ļaunu nenojaušot, bija iekrituši, un tad, sagaidījuši, kad franki jau ir pārāk tuvu, lai izvairītos, raidīja pret viņiem bultu krusu. Vēsturiski Požoņas asinspirts ilga trīs dienas, taču todien festivālā ungāru karaspēkam vajadzēja šo lietu nokopt 35 minūtēs.

Jau paša sākumā franki, kas gāja kājām, turklāt samērā nelielā pulkā, izskatījās tādi kā nedroši. Viņu zobeni un vairogi likās biedējoši trausli – kā rotaļu ieroči. Markgrāfu Luitpoldu, kas it kā bija franku karavadonis, nekur nemanīja. Kad kaujas laukā ieradās ungāri – straujos zirgos, ar daudz spožākām bruņucepurēm galvās un vēcinot, kā izskatījās, īstus zobenus –, viņi aši vien tika galā ar iebrucējiem, pār ko viņiem bija ievērojams pārspēks. Pūlis uzgavilēja – un pamatoti. Kurultāja tīmekļa vietne vēsta, ka Požoņas kauja ir tēma, kas noklusēta nu jau daudzās paaudzēs; tā ir kauja, par kuru “viņi” nevēlas stāstīt. Kāpēc gan par šo ārkārtīgi nozīmīgo cīņu nemāca skolās, vietnē vaicāts. Kāpēc skolēni sīki un smalki iedziļinās sakāvēs pie Merzeburgas un Lehas, ar ko pēdīgi tika pārvilkta svītra maģāru draudu ēnai pār Eiropu? (“Maģāri” ir vēsturiskais nosaukums, kurā ungāri sevi dēvē arī mūsdienās.) Nav šaubu, ka tas pieder pie sociālistu sazvērnieku plāna likt ungāriem justies vainīgiem, justies kā tautai, ko vajā sakāves, tautai, no kuras visi – sākot ar austriešiem un padomju režīmu un beidzot ar Eiropas Savienību – prasa, lai tā “atļaujas būt maza”, turpina Kurultāja vietne.

Tā ir svarīgākā ideja, kas jāņem vērā, lai saprastu Kurultāja politisko vēstījumu: patiesība par Ungārijas pagātni ir noklusēta, neļaujot ungāru tautai apzināties, ka savos pirmsākumos tā ir pagāniska nomadu cilts, kas dzimusi, lai iekarotu citus, taču nonākusi nodevīgu kaimiņu, liberālu ideologu un pat pašas kristietības uzspiestā padevībā. Ņemot vērā pasākuma nacionālistisko orientāciju, nav jābrīnās, ka Kurultāja tradīcija aizsākusies ciešā sadarbībā ar Ungārijas savulaik ultranacionālistisko politisko partiju Jobbik. (Kopš tiem laikiem partija savu nostāju nedaudz mīkstinājusi.) Mūsdienās festivāla aizbildne ir Fidesz, premjerministra Viktora Orbāna partija, kas patlaban valsts politiskajā spektrā atrodas vistālāk pa labi. Fidesz šim pasākumam ik gadu ziedo ap miljonu eiro; šī iemesla dēļ ieeja festivālā ir bez maksas un, lai gan norises vieta atrodas pilnīgā nomalē, satiksmes sastrēgumā pie tās jāgaida vesela stunda.

Tā kā Kurultāja sponsors ir Fidesz, drīz pēc manas ierašanās festivāla apmeklētājus konferenču teltī uzrunāja Lāslo Kevērs, parlamenta spīkers. Viņš sāka ar to, ka sveica “Atilas un Ārpāda tautas mantiniekus un pielūdzējus” (otrais viņa piesauktais ir cilts vadonis, kurš aizsācis Ungārijas pirmo karaļu dinastiju), un turpinājumā dažu minūšu laikā īsi izklāstīja savu personīgo skatījumu uz sazvērestību, kas ungārus kavē izzināt patieso tautas vēsturi. Reiz sensenos laikos, viņš paskaidroja, huņņi – nevaldāmie lokšāvēji zirgu mugurās – sagrāva savus ienaidniekus. Tagad dzimtenes ienaidnieki izmanto viltīgāku stratēģiju – uzbrūk ungāru prātiem. Viņi vilto vēsturi un sēj apjukumu ar runām par cilvēku “dzimti, ģimeni, reliģiskajām un nacionālajām identitātēm” – tik ilgi, līdz neviens vairs lāgā nezina, kas viņš tāds ir vai no kurienes nācis. Kevērs gan zina: “Ungāri ir vistālāk uz rietumiem dzīvojošā Austrumu tauta.” Tās patiesās saknes ir kaujas laukā, stepēs, kopā ar nomadiem. Kopā ar huņņu vadoni Atilu.

Gandrīz vai katrai Eiropas valstij ir kāds senas pagātnes brīdis, kas kalpo par nācijas dzimšanas simbolu. Šie tīri hipotētiskie pirmsākumi parasti tiek atrasti barbaru laikmetā, par kuru izdevīgā kārtā ir ļoti maz rakstisku liecību. Tā, piemēram, Francijai ir franku ķēniņš Hlodvigs un “mūsu senči galli”, bet vācieši godina Arminiju, kas Teitoburgas mežā atvairīja romiešu leģionus. Ja paraugāmies viņpus okeānam, pat Savienotās Valstis savulaik koķetējušas ar ideju par saknēm, kas meklējamas tumšajos viduslaikos. Tomass Džefersons gribēja Savienoto Valstu lielajā ģerbonī attēlot Hengistu un Horsu, divus sakšu ciltstēvus, kas pēcromiešu laikos devušies iekarot Britu salas; viņa arguments bija tāds, ka šīs leģendārās personas iemieso “mūsu pieņemtos politiskos principus un valsts pārvaldes formu”.

Ungāru versija ir tikai nedaudz ekstrēmāka, kaut arī pat kanoniskās vēstures variantā šīs nācijas pirmsākumi bijuši visai kolorīti. Senie ungāri 9. gadsimta Eiropā parādījās kā vairāku migrējošu cilšu apvienība, kas vispirms kādu gadsimtu klejoja pa kontinentu, ceļot jukas, bet tad apmetās uz dzīvi Karpatu baseina līdzenumos. Pateicoties šai migrācijai no vietām, kas atrodas tālu uz austrumiem, ungāri runā valodā, kura Eiropā ir būtībā unikāla. (Viņu tuvākie lingvistiskie radinieki ir saujiņa sīku cilšu Krievijas centrālajā daļā, un viņiem ir arī attāla saikne ar somiem.)

Taču saskaņā ar Kurultāja mitoloģiju ungāri ne tikai nav nekādi Eiropas pabērni, bet pieder pie varenas starpetniskas brālības, kuras varoņu panteonā ir gan Atila, gan Timurs un Čingishans un kuras teritorija plešas no Budapeštas līdz pat Mandžūrijai. Huņņi ir šīs brālības kopīgie senči, tāpat kā skiti, partieši un daudzas citas nomadu tautas, kas savulaik cerēja iekarot visu pasauli. Valda uzskats, ka, pateicoties šim kopīgajam mantojumam, ungāru radniecības un ietekmes pēdas var uziet Turcijā, Mongolijā, Azerbaidžānā un pat Japānā. Tieši tāpēc šo un vēl daudzu citu tautu pārstāvji bija sapulcējušies šai Bugacas apkaimes laukā – lai godinātu savas kopīgās saknes kā nepārspētie Eirāzijas plašumu jātnieki un karotāji, un pie velna ar vispārpieņemto vēsturi.

Divās 2018. gada augusta nedēļās izbraukājis Ungāriju visā garumā no Segedas dienvidos līdz Estergomai ziemeļos, es nonācu pie atziņas, ka vēsturiskais nacionālisms, kas pārņēmis Ungāriju, ir reāls politisks spēks. Turklāt tas neaprobežojas ar atsevišķiem krāšņiem pasākumiem, tādiem kā Kurultājs, bet veido pats savu alternatīvo kultūru. Tam ir pašam sava konventu un festivālu aprite, savas ticības. Tam ir pašam sava literatūra, sava kartogrāfija, savi mūzikas žanri. Ir pilnīgi iespējams dzīvot, neizejot no tā orbītas, – ēst no nacionālistu šķīvjiem, pielūgt dievības šķietami senos nacionālistu rituālos un sūtīt bērnus uz nacionālistu vasaras nometnēm, kur viņi var gulēt sentēvu jurtās, dzert fermentētu ķēves pienu un mācīties šamaņu bungu mākslu.

Kad es savā priekšā redzu kareivīgus jātniekus kaujas bruņās vai sienas gleznojumus, kuros huņņu rumaki zem pakaviem samaļ romiešu centurionus, kaut kas manī saraujas instinktīvā riebumā. Man ir dziļas saknes Austrumeiropā. Mani vecāki ir poļi, un daļēji esmu uzaudzis Varšavā. Mani senči bija sīki veikalnieki, brīvzemnieki, grāmatsējēji, stiklinieki, bikšturu darinātāji, daži (bet ne visi) – ebreji, cilvēki, kuriem biežāk atvēlēta sabradātā nekā bradātāja loma.

Un tomēr nevaru apgalvot, ka es būtu pilnīgi imūns pret šī konkrētā mītrades paveida vilinājumu. Mana vecmāmiņa bija ungāriete. Un atšķirībā no maniem pārējiem senčiem, raiba ebreju, poļu, čehu un vāciešu bariņa, viņa bija aristokrāte. Kaut kad tālākā pagātnē viņas ģimenē laikam gan bijuši karavīri, kam piešķirts tituls par cīņu ar turkiem: ģimenes ģerbonī bija zobens, uz kura uzdurta nocirsta turka galva. Vecmāmiņas māsai piederēja zīmoggredzens, kurā iegravēta tikpat šaušalīga dekapitācijas aina.

Puikam, kurš uzauga pārmaiņus Pensilvānijas mazpilsētā un miegainajā 80. gadu beigu Varšavā, tā bija jaudīga viela nomoda sapņiem. Pasaules vēsturē mani lielākoties ievadīja stāsti par džekiem, kas cits citu kapā ar zobeniem. Derēja jebkurš laikmets, taču vislabāk man patika stāsti, kuros uzvar barbari. Grāmatām, ar ko bija piebāzts mans plaukts, bija tādi nosaukumi kā “Goti: ostgotu vēsture” un “Narsess, gotu bieds”. Tagad, stāvot Kurultāja Atilas jurtas (“pasaulē lielākās jurtas”) priekšā, es aptvēru, ka šīs barbaru pagātnes vilinājums man vēl joprojām ir saprotams, daļēji arī tāpēc, ka huņņi ir tik vilinošs pamats zināma veida fantāzijām par vīrieša identitāti un piederību. Vēsturiski, cik noprotams, huņņi bijuši ne tik daudz vienota cilts, cik raibs algotņu, izbēgušu vergu un bēgļu pulks, ko vienkopus saturējušas izredzes uz pamatīgu laupījumu. Stingru disciplīnu cienoši vadoņi ievirzījuši viņu mežonīgākos impulsus mērķtiecīgākā gultnē, arī iedvesuši kaut ko līdzīgu kopīgas ģimenes sajūtai. Atila, tāpat kā tik daudzi mūsdienu autoritārie vadoņi, saviem ļaudīm bijis tēva vietā. To varam teikt ar zināmu pārliecību: Atilas vasaļu gotu valodā viņa vārds nozīmēja “tētis”.

Teorija par Ungārijas hunnisko izcelsmi dzimusi sen pirms Orbāna vai Kevēra. Atsauces uz to atrodamas jau viduslaikos, 12. un 13. gadsimta hronikās, tikai dažas paaudzes pēc maģāru atteikšanās no pagānisma un pāriešanas kristīgajā ticībā. Baznīcas aprindu propagandistiem, kas pirmie izvirzīja šo ideju, huņņi likās pašsaprotama izvēle senču lomai. Galu galā, maģāru pretinieki viņu nomadisko cīņas stilu taču bija pielīdzinājuši huņņu metodēm, un gan vieni, gan otri nākuši no Āzijas stepēm. Bija atrodama arī etimoloģiska sakarība – latīniskie hunni un Hungaria (šķietami pārliecinošs pierādījums, taču diemžēl tīrā sagadīšanās). No šī punkta jau bija palicis vairs tikai viens viegls solis, lai pasludinātu, ka valdošā dinastija cēlusies ne tikai no senā ķēniņa Ārpāda, bet arī no paša Atilas.

Viduslaikos un arī renesansē nebija nekas neparasts sacerēt kādai valdošajai dinastijai vai pat veselai tautai sīki izstrādātus un vēsturiski ļoti apšaubāmus ciltsrakstus. Tiesa gan, jāņem vērā, ka ungāriem sabiedriskajās attiecībās vajadzēja ieguldīt mazliet vairāk nekā vairumam citu tautu, ņemot vērā valdošo mītu, ka huņņi dzimuši no raganu un dēmonu kopošanās Azovas jūras krastos. Hronisti un citi galma propagandisti pūlējās vaiga sviedros, lai reabilitētu Atilu, rādot viņu kā taisnīgu, gandrīz vai kristīgu valdnieku, kas izrādījis laipnību pāvestam Leonam, atturoties no Romas izlaupīšanas. Humānistu uzlabots un jūsmīgu jezuītu sarakstītajās latīņu vārsmās apdziedāts, šis draudzīgākais Atila nekur nepazuda arī apgaismības laikos un līdz 19. gadsimtam jau bija stabili nostiprinājies ungāru nacionālajā dogmā.

Tad nacionālistiskā apziņa saņēma smagu triecienu. 18. gadsimta lingvisti atklāja, ka kaut kur plašākā pasaulē eksistē etniska grupa, ko ar ungāriem vieno ciešas radniecības saites. Mansi, kā viņus tagad sauc, arī runāja valodā, kas attāli radniecīga somu valodai, taču ne drusciņas nelīdzinājās iekarotājiem zirgu mugurās: viņi dzīvoja dziļi Sibīrijas mežos un pārtika galvenokārt no zivīm. Apņēmušies apgāzt hipotēzi par tik necilu izcelšanos, piedzīvojumu meklētāji devās ceļā pāri visai Vidusāzijai, lai atrastu citas, kareivīgākas pazudušo ungāru ciltis. Viens no viņiem apgalvoja, ka miljoniem ungāru atradis Kaukāzā. Cits bija tā pārliecināts par ungāru radniecību ar turkiem, ka iemācījās turku valodu un, pārģērbies par dervišu, šķērsoja Vidusāziju līdz Samarkandai mūsdienu Uzbekistānas teritorijā. Šāndors Kēreši Čoma, poliglots no Transilvānijas, devās līdzīgā ceļojumā un nonāca līdz pašai Tibetai.

Līdz 19. gadsimta beigām Ungārijas hunniskās pagātnes meklējumi pamazām bija saplūduši vienotā teorijā, ko sauc par turānismu. (Šī vārda izcelšanās saistāma ar senpersiešu valodu, kurā tūrān nozīmē kaut ko līdzīgu “tumsas zemei” un tika izmantots, lai apzīmētu kādu nomaļu, dumpīgu nomadu apdzīvotu Sasanīdu impērijas nostūri.) Turānisms, kas ir pa pusei politiska kustība un pa pusei reliģiska atdzimšana, bija plaša uzskatu spektra nacionālisms panslāvisma un panģermānisma stilā, dzimis no Ungārijas 19. gadsimta impēriskajām ambīcijām. Tas apgalvoja, ka ungāru tauta cēlusies Āzijā, ir rados ar turkiem un Vidusāzijas tautām un ka tās nomadiskajai un pagāniskajai vēsturei jāierāda vieta Ungārijas kultūras dzīves un ārpolitikas pamatos, nevis jāatvēl pakārtota loma attiecībā pret ungāru formālo pavēlnieku, austriešu Hābsburgu dinastijas, interesēm.

Pēc Austroungārijas sakāves Pirmajā pasaules karā turānisms kļuva par aizvainojuma ideoloģiju, iedvesmojot Ungārijas fašistiskās kustības. Tas ungāriem piedāvāja iespēju kļūt par līdztiesīgiem konkurentiem vardarbīgās starpkaru gadu rasu politikas pasaulē: šajā pasaulē, kur nacisti pasludināja, ka viņu vēsturiskā misija ir kļūt par āriešu nāciju vadoņiem, Ungārijai bija saprātīgi draugu meklējumos mest tīklus visplašākajos ūdeņos. Turānistu iztēlē dzimušajā pasaulē Bulgārija, Turcija un Japāna bija potenciālas sabiedrotās, ar kuru atbalstu varētu atkarot diženumu (un teritoriju), kas bija zudis līdz ar Ungārijas sakāvi. Taču pēc kara, kad kontroli pār Ungāriju pārņēma komunisti, turānisms tika aizliegts. Turānistu žurnālus vairs neizdeva, organizācijas tika slēgtas, un pētnieki (tie paši, kādi nu bija) – apklusināti. 30. gadu, kustības uzplaukuma laika, aktīvisti vai nu devās trimdā, vai sagaidīja mūža galu nevienam nezināmi.

Laikā, kad turānisms bija iedzīts pagrīdē, tā idejas ieguva jaunus, fantastiskus apveidus. Trimdas vēsturnieki un natīvisma autodidakti slepus tikās provinces muzejos un publicēja pašizdotus traktātus, pilnus ar rūnām un ekstravagantām etnoloģiskām hipotēzēm. Šajos pamfletos senie maģāri saietas ar partiešiem, šumeriem, maijiem, baskiem (vai laiž šīs tautas pasaulē) – būtībā visiem, kam nav stingri izsekotas senču līnijas. Reizēm teorijas pletās vēl tālāk, aizsniedzoties līdz pat Atlantīdai un Asgardai. Tors tika pasludināts par ungāru, tāpat arī Jēzus un karalis Arturs. Viena no versijām postulēja, ka pirmie maģāri nākuši no planētas, kas riņķo ap zvaigzni Sīriuss B.

Tomēr fakts, ka maģāri vēstures hronikās sākotnēji parādījušies zirgu mugurās, lielāko daļu turānistu vedināja domāt par izcelšanos, kas nedaudz tuvāka mūsu planētai. 2006. gadā kāds pusprofesionāls arheologs, vārdā Andrāšs Žolts Bīro, paziņoja, ka uzgājis ungāru senču dzimteni kaut kur Kazahstānā, vietā, kas labāk atbilst pastāvošajiem priekšstatiem par nācijas nomadiskajiem pirmsākumiem. Huņņu-turku lietās Bīro ir ideāls runasvīrs. Viņam ir tumšs iedegums kā cilvēkam, kurš strādā zem klajas debess (vai varbūt kāda Adrijas piekrastes kluba pasākumu organizētājam), džudo instruktora miesasbūve un gari, ogļu melni, zirgastē sasieti mati. Līdz šai baltai dienai viņš medijos bieži parādās, tērpies plāksnīšu bruņu kreklā – gatavs jebkurā brīdī doties kaujā.

Senči, kurus Bīro esot atradis, piederējuši pie musulmaņu nomadu grupas, kas saucas – nolādētā sagadīšanās! – par madjāriem; Bīro apgalvoja, ka viņu Y hromosomas norādot uz radniecību ar mūsdienu ungāriem. Kritiķi iebilst, ka ne uz ko tamlīdzīgu tās nenorāda un ka vārdam “madjārs” nav nekāda sakara ar “maģāru”, tas nozīmē vienkārši “labs musulmanis”. Kritika Bīro nesatrauca, un viņš atgriezās Ungārijā, lai dalītos ziņās par atklāto nomadisko pagātni. Pēc gada viņš piedalījās kazahu madjāru cilts sanāksmē kā ungāru delegācijas vadītājs; grupas sastāvā pārsvarā bija cīņas mākslas meistari. Un tur abas tautas, maģāri un madjāri, parakstīja brālības paktu. Nākamajā gadā Bīro nodibināja ungāru Kurultāju, kam deva vārdu, kurš turciešu valodās nozīmē “cilšu sapulce”.

Šajā pirmajā festivālā, ko sarīkoja bez valsts finansējuma, piedalījās lielākoties ungāru un kazahu folkloras grupas. Taču ziņa izplatījās, un auga pasākuma starptautiskā reputācija, piesaistot dalībniekus no visas Vidusāzijas un desmitiem tūkstošu vietējo ļaužu. Pamazām Kurultājs no brīvdabas banketa, jurtu kempinga un jātnieku meistarības paraugdemonstrējumu kombinācijas izauga par iespaidīgu muzikālu šovu vairāku dienu garumā, un kulmināciju tas sasniedza īpašos priekšnesumos “Atilas jurtā”, varenā ugunskurā un vērienīgos inscenējumos, kuros tika rādīts, kā maģāri savulaik iekarojuši savas jaunās mājas – Ungāriju.

Klīstot pa Kurultāja teritoriju, es pamanīju lokšaušanas priekšnesumus (gan jāšus, gan kājām), bruņu kalēju darbnīcas, ugunskurus un tradicionālo amatnieku darinājumu tirgotavas. Ēdināšanas zonā Mongolijas vēstniecības pārstāvji cienāja ar pelmeņiem, bet konferenču teltī arheologi no Kirgizstānas, Kazahstānas un Turcijas sprieda par tjurku tautu vēsturisko vienotību cauri gadu tūkstošiem. Uz galvenās skatuves azerbaidžāņu tautas mūzikas grupa izpildīja dzirdi glāstošus slavinājumus Allāham; viņiem sekoja dejotāji no Uzbekistānas un Turkmenistānas un rīkles dziedātāji no vairākām attālām Krievijas republikām. “Atilas jurtā” vitrīnās līdzās huņņu aristokrātu raksturīgi iegareno galvaskausu replikām bija apskatāmi artefakti no viņu kapvietām. Kādā sienas gleznojumā bija attēlots Atilas armijas uzbrukums: viņa karotāji uzskatāmi sagrāva romiešu karaspēku ar saviem kompozītmateriāla lokiem un – vismaz tā izskatījās – kaujas vilkiem.

Daļa apmeklētāju man likās vienkārši ziņkārīgie. Daļa, īpaši turki, azerbaidžāņi un Vidusāzijas delegāciju pārstāvji, bija ieradušies ar diplomātisku atbalstu. Kāds festivāla viesis, līdz jostasvietai kails tradicionālais turku lokšāvējs, Kurultāju nosvinēja ar Instagram ziņojumiem, kuros sludināja turānistu brālības mūžīgo vienotību “no Kazahstānas stepēm līdz Turcijas kalniem un Ungārijas līdzenumiem”. (Sociālajos tīklos viņš pats sevi nodēvējis par “huņņu-turku vēstures & kultūras & garīguma pētnieku”.) Citi bija atbraukuši tāpēc, ka, runājot kāda festivāla apmeklētāja vārdiem, “sadzirdējuši bungu aicinājumu” un gribēja baudīt zudušo vēsturisko Ungārijas spožumu. Liela daļa amatnieku stendos nopērkamo suvenīru bija domāti tieši šai auditorijai. Uz daudzām precēm – šķīvjiem, tēkrekliem, salātu traukiem, rokassomiņām un milzīgām Teksasas stila jostas sprādzēm – bija skatāma Lielungārijas karte, daudz plašākā pēc Pirmā pasaules kara zaudētā teritorija, kuras atjaunošana ir šīs zemes iredentistu¹ galamērķis. Pamanīju, ka tā pati karte redzama arī uz dekoratīvajām bufera uzlīmēm un novelkamajām bildēm, ko, iekārtojušies līdzās pārvietojamajām mazmājiņām, bez maksas dalīja brīvprātīgie.

Nākamajā dienā pēc Kurultāja beigām es devos uz Opustaseras nacionālā mantojuma parku, brīvdabas muzeju, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Bugacas. Leģenda vēsta, ka tieši Opustaserā dzimusi ungāru nācija. Pirms tūkstoš gadiem septiņu maģāru cilšu vadoņi te deva cits citam uzticības zvērestu, un šo aktu simbolizē septiņas autobusa garuma metāla bultas, kas, ieurbušās zemē, sagaida parka apmeklētājus. Kad tūristi tikuši iekšā pa vārtiem, viņiem ceļ priekšā īstu nacionālistu brīnumzemi: te netrūkst ne autentisku lauku namiņu, kas pārvesti no ungāru ciemiem, ne dārza ar tradicionālajiem ungāru garšaugiem, zirgu aploka un vesela jurtu lauka.

Taču pats spilgtākais pieredzējums jebkuram apmeklētājam (pārsvarā tie ir skolēni vai ungāru pensionāri) ir “Festi panorāma”. Šī milzīgā 19. gadsimta beigu glezna rāda, kā maģāri ierodas Karpatu baseinā. Vadoņu kara rati stāv uz augstas kalnu pārejas; pie viņu kājām plešas iekarotā zeme. Sakauts slāvu kņazs izplūdis nevaldāmās asarās. Spalvaini barbari sadzen ratos sagūstītu daiļavu baru. Nomadu valdniece draudīgi noraugās no troņa, ko nes ragainu vēršu pulks. Šamanis pārgriež zirgam rīkli. Jaunavas dejo ap svēto ugunskuru. (Ceļvedī paskaidrots, ka ugunskura baltie dūmi ir laba zīme.) Parka apmeklētāju pūlis lēni plūst gar panorāmu, izbaudot katru gleznojuma detaļu, bet fonā kaut kur no spārēm skan sērīga melodija flautu un bungu izpildījumā.

Opustaseru 2012. gadā par vietu savai runai izvēlējās Viktors Orbāns; tās laikā viņš svinīgi atklāja 10 metrus augstu mītiskā putna turula statuju; turuls bijis maģāru atnākšanas priekšvēstnesis. Šis putns, kā paskaidroja Orbāns, “ir ungāru tautas arhetips”, kas nav šķirams no huņņ-gāru “asinsrites un dzimtenes”. Komunistiskais režīms savulaik turulu praktiski aizliedza, jo šis simbols saistīts ar pirmskara labējiem revizionistiem, taču šodien putns redzams pilnīgi visur – no apģērba zīmoliem līdz Ungārijas armijas un Militārā drošības dienesta logo. Vismaz 250 turula statujas – daudzas no tām uzstādītas pēc Fidesz rīkojuma – tagad izkaisītas Ungārijas un tās kaimiņvalstu ainavās; tā ir zīme, kas visuzskatāmāk rāda, kādā mērā viduslaiku un pagānu simbolisms iestrādāts šodienas Ungārijas politiskajā sfērā.

Kopš 2010. gada, kad Orbāns un Fidesz nāca pie varas otro reizi, turānisms padarīts par kaut ko līdzīgu oficiālai valdošajai ideoloģijai, bet citādi domājošajiem atstāts visai maz vietas. Fidesz saglabā absolūto vairākumu parlamentā, un tas viņiem ļauj pieņemt jebkuru likumu un aizpildīt tiesnešu krēslus pēc savas patikas. Konstitūcijas labojumi, jauni likumi un piespiedu pensionēšana devusi partijai kontroli pār augstākajām tiesām, bet vēlēšanu likuma “reformas” gandrīz pilnībā izslēdz iespēju, ka džerimandrai pakļautos iecirkņus varētu izraut no Fidesz tvēriena. Sodīšanai izmantotā nodokļu politika piespiedusi lielāko daļu neatkarīgo mediju vai nu likvidēties, vai kļūt par valdības īpašumu. Ārzemju NVO tiek padzītas no valsts. Teātra izrādes un muzeju izstādes ir pakļautas cenzūrai; to piedāvātais skats uz nācijas vēsturi ieturēts arvien spēcīgākā revanšistiskā un antikomunistiskā garā un pārmērīgi nodarbināts ar tās viduslaiku saknēm.

Pēdējos gados Fidesz funkcionāri pasākuši braukāt pa Turciju un Vidusāziju, visur izplatot savu turānistisko vēstījumu. Kultūras sekretārs Gēza Sēčs, kas jau krietnu laiku rosās, cenšoties nostiprināt tuvākus kultūras sakarus starp Ungāriju un “turāniskajām” Vidusāzijas un Sibīrijas tautām, 2010. gadā ieradās Kazahstānā uz starptautisku drošības konferenci. “Mums nevajadzētu samierināties ar otršķirīgu lomu Eiropā,” viņš teica skatītāju pulkam. “Mums vajadzētu veicināt sakarus ar Āziju.” 2013. gadā Nacionālā onkoloģijas institūta direktors pasūtīja Ungārijas pirmās karaļu dinastijas pārstāvja ģenētisko analīzi cerībā, ka izdosies atrast šīs dzimtas radniecību ar senajiem huņņiem. (Šī amatpersona, Miklošs Kāšlers, kopš tā laika iecelts par cilvēkresursu ministru – tas ir ministru kabineta amats, kurā atbild par izglītību, sportu, kultūru un veselības aprūpi, – un paziņojis, ka tiek dibināts zinātnisks institūts, kura uzdevums ir atrast neapstrīdamu ungāru eirāziskās izcelsmes pierādījumu.) Lāslo Kevērs, tas pats parlamenta spīkers, kas runāja Kurultājā, visai bieži piesauc Ungārijas vēsturisko saikni ar Atilu un 2018. gada septembrī, uzstājoties Turciešu valstu parlamentārajā asamblejā, kurā togad oficiāli iestājās Ungārija (novērotājvalsts statusā), pauda prieku par to, ka “mūsu turciešu brāļi” uzņēmuši savā vidū arī viņa zemi.

Taču vēl nozīmīgāka bijusi paša Orbāna aizraušanās ar turānismu. Savas politiskās karjeras gaitā Orbāns nodemonstrējis, ka ir īsts simbolu politikas meistars, īpaši, ja runa ir par atsaucēm uz emocionāli spēcīgi rezonējošiem Ungārijas vēstures posmiem. Viņš uzcēlis muzeju, kas veltīts komunisma noziegumiem, un uzlabojis statuju grupu netālu no parlamenta ēkas, kreisi orientētajiem pagātnes politiķiem ierādot necilāku vietu. 2011. gadā, bruņojies ar kvalificētu balsu vairākumu valsts parlamentā, Orbāns panāca, ka tiek pieņemta jauna konstitūcija, kurā Svētais kronis, dārgakmeņiem rotāta diadēma, kas savulaik izmantota ungāru monarhu kronēšanas ceremonijās, oficiāli pasludināta par “Ungārijas kontinuitātes un nācijas vienotības” iemiesojumu. Vēl pēc gada valdība kādai ungāru tautas mūziķei un viņas partnerim, tuviešu dziedātājam un šamanim, uzticēja izpildīt īpašu kroņa “šķīstīšanas ceremoniju”; šai darbībai vajadzēja uzlādēt kroni – un pastarpināti arī visu valsti – ar pozitīvu enerģiju. Miškolcas Universitātes politoloģijas profesors Lāslo Kirti rakstījis, ka šī apsvētīšana, pašā valsts sirdī saplūdinot vienkop pagānisko un kristīgo simboliku, iezīmējusi brīdi, kad dzimusi “jauna pilsoniska reliģija, kuras kodolu veido neošamanisms”.

Orbāna vadībā Ungārija piekopusi arī sava veida turānistisku ārpolitiku, tiecoties izveidot stratēģiskas partnerattiecības ar Kazahstānas, Turcijas un Azerbaidžānas valdībām. Turciešu valstu apspriedē 2018. gada rudenī Kirgizstānā Ungārijas premjerministrs paziņoja, ka “ungāri sevi uzskata par vēlīniem Atilas pēctečiem ar huņņu un turku saknēm”. Todien nekur tālu nebija jāmeklē arī Žolts Bīro, Kurultāja dibinātājs un Ungārijas Turāna fonda galva, kas vadīja Ungārijas delegāciju Kirgizstānā sarīkotajās Pasaules nomadu spēlēs. (Ungārijas komanda, kuras specialitāte ir jātnieku lokšaušana, izcīnīja 12 medaļas; tie ir iespaidīgi rezultāti, tomēr tālu atpaliek no Kirgizstānas 103 godalgotajām vietām.)

Orbāna pavērsiens uz Austrumiem ir vismaz daļēji pragmatiski motivēts. Viņu interesē investīcijas no valstīm, kurām ir maza vai vispār nav intereses par cilvēktiesībām, un daudzas no tām, piemēram, Kazahstāna un Azerbaidžāna, pieder pie panturciešu brālības. Tāpat Orbāns šajās vienas ģimenes diktatūrās saskata paraugu tai noturīgajai dinastiskajai valdīšanas formai, kādu viņš pats jau kādu laiku veido Ungārijā. Tomēr paliek atklāts jautājums, vai turānisma dogma tiešām atbilst Orbāna pārliecībai vai arī tie ir tikai vārdi. Savas politiķa karjeras gaitā viņš no liberāla antikomunista valsts sociālisma norieta dienās kļuvis par to autoritāro populistu un nacionālistu, ko redzam šodien. Eiropas Parlamentā viņš prot sevi pasniegt kā mērenu kristīgo demokrātu, bet savās mājās – kā ugunsvēmēju populistu. Kad Orbāns ķeras pie turānistu iemīļotajām tēmām, kas saistītas ar Ungāriju kā uz rietumiem tālāko Eirāzijas valsti turciešu tautu brālībā, nekļūst skaidrs, vai viņš runā ar iekšēju pārliecību vai tikai izmanto taktiski izdevīgu retoriku.

Jebkurā gadījumā fakts, ka Orbāns pievērsies turānisma leksikai un simboliem, kalpo par atbalstu ksenofobiskajam urāpatriotismam, kas kļuvis par viņa valdīšanas ēras firmas zīmi. Orbāns ir pietiekami viltīgs, lai saprastu, ka huņņu ordas un panturciešu brālības ir noderīgi līdzekļi savas hegemonijas nosargāšanai ar plašu tautas atbalstu. Pēdējos gados, kad Orbāns centies ar populismu uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju, viņa retorikas mērķu skaits ir vairojies. Sākumā tie bija lielā mērā iekšpolitiski jautājumi, taču tagad viņš pārslēdzies uz biedēšanu ar bēgļiem, Eiropas Savienību un Džordžu Sorosu. (Savukārt Donalds Tramps 2019. gada maijā Baltajā namā Orbānu uzslavēja par “teicamu darbu”.)

Viena no Orbāna iecienītajām tēmām ir akadēmiskā pasaule, kur viņš pats savulaik sāka savu politisko karjeru pagrīdes studentu organizācijas vadītāja lomā. Nākamajā dienā pēc manas ierašanās Ungārijā parlamenta spīkers dzimtes studijas pielīdzināja nacistu eigēnikai un valdība paziņoja, ka valsts finansētās augstskolās šo priekšmetu vairs nemācīs. (Tovasar Fidesz un viņu sabiedrotie karoja ar Centrāleiropas Universitāti, kuras līdzdibinātājs ir Soross. Pēc dažiem mēnešiem universitātes vadība paziņoja, ka augstskola pārcelsies uz Vīni.) Centrāleiropas Universitātes viduslaiku studiju profesors Gābors Klanicai man sacīja, ka Fidesz uzbrukums dzimtes studijām un turānisma atdzimšana ir divas visai radniecīgas lietas: abas sola atgriešanos pie iedomātas, idealizētas pagātnes. “Šī tipa labējais populisms vēlas izskaust visu, ko sasnieguši 20. gadsimta progresīvās domāšanas virzieni,” viņš paskaidroja.

Hunniskā pagātne – karojoša, autokrātiska un patriarhāla – ir skaidri izteiktā opozīcijā mūsdienu liberālismam. Aktīvistu atdzīvināta un propagandēta, šī pagātne ir ne tik daudz reāls sabiedrības modelis, cik ideoloģiska kontrutopija, kurā vīrieši ir vīrieši, sievietes ir sievietes un Ungārijas kaimiņi bailēs dreb, gaidot tās karotāju ierašanos. Tā ir skarba iztēles aina, taču ir bīstami viegli tai ļauties. Tāpat kā Tolkīna vai “Troņu spēles” fantāzijas, arī turānisms var aizraut. Balāžs Ablonci, Budapeštas Lorānda Etveša Universitātes pasniedzējs, kas sarakstījis līdz šim pilnīgāko turānisma vēsturi un pret šo kustību ir noskaņots kritiski, man teica, ka viņa paša dēlam būtu grūti pretoties, piemēram, Kurultāja krāšņo izrāžu vilinājumam. Ablonci stāstīja, ka dēls savā skautu pulkā mācoties lasīt ungāru rūnas.

Es šīs rūnas pirmoreiz ievēroju Budapeštā, ieraudzījis uz kāda policista liela uztetovētus dīvainus simbolus. Uzzināju, ka tā ir īpatnējā izliektā senungāru rakstība – rovás. Šīs rakstu zīmes reti kurš prot lasīt, taču šo alfabētu arvien biežāk izmanto kā galēji labējo pazīšanās zīmi. Kad nu es reiz sāku rūnas meklēt, izrādījās, ka tās ir visapkārt. Tās izmantotas ielu nosaukumu plāksnēs un informatīvos uzrakstos pilsētās un ciemos, kur pie varas ir Fidesz galējais spārns. Tās ir uz tēkrekliem, mašīnu uzlīmēm un šur tur izkaisītos grafiti. Es tās pamanīju virs muzeja tualetes ieejas, uz grāmatas apvāka un rūnu alfabēta zupas paciņas. Redzēju pat vīriešu žurnālu ar provokatīvā pozā izsēdušos blondīni uz vāka; tā nosaukums un virsraksti bija tikai rūnu rakstā.

Daudzi turānisti un amatiervēsturnieki ir pārliecināti, ka rovás rūnas Ungārijā ieradušās no Vidusāzijas reizē ar huņņiem. Skeptiskāki pētnieki domā, ka tas ir renesanses laika izgudrojums, kāda viltotāja rokudarbs, kas tapis, lai pierādītu ungāru rakstības seno pagātni. Citi uzskata, ka šīs rūnas ir raksturīgas sekejiem, ungāriem radniecīgai etniskajai grupai, kas dzīvo Transilvānijā. Jautājums par rakstības patieso izcelšanos (gandrīz kā tas ir ar pašiem ungāriem) iedvesmojis grēdu maniakāli zemsvītrotu monogrāfiju. To liekas neiespējami atrisināt, taču rovás jau pieder pie nacionālistu iztēles valstības kā senās turāniešu-maģāru rases hieroglifi. Rūnas ir tik uzmācīgi visuresošas, ka pat politiskā opozīcija sākusi izrādīt zināmus centienus pārņemt tās savām vajadzībām. Kādu dienu, klīstot pa Budapeštu, es ieraudzīju rūnu zīmēs uzsmidzinātu grafiti uz kāda Donavas tilta pamatnes. Cilvēki to fotografēja, bet neviens nevarēja pateikt, kas īsti tur rakstīts. Tikai pēc vairākām nedēļām, atšifrējis uzrakstu latīņu rakstā un pārbaudījis vārdnīcā, es beidzot piekļuvu slepenajai vēstij: “Orbāns ir dirsa.”

Rūnas bieži redzamas galvaspilsētas ielās, taču par godu pasākumiem tās parādās vēl lielākā skaitā. Nedēļu pēc cepināšanās svelmainā saulē Bugacā, valsts centrālajā daļā, es sēdos vilcienā un devos uz Ungārijas ziemeļu robežu. Rūnas varēja redzēt gandrīz katrā kupejā – uz mugursomu uzšuvēm, somām un it sevišķi tēkrekliem, uz kuriem rovás rakstībā bija lasāms vārds kárpátia: tā sauc grupu, uz kuras koncertu tobrīd ceļoja vairums no mums.

Grupa Kárpátia ir ungāru nemzeti jeb nacionālistiskās rokmūzikas pasaules līdere. Nemzeti, kas ir vairāk ideoloģiska orientācija nekā īsts mūzikas žanrs, pauž agresīvas ilgas pēc dažādu Ungārijas senākā varenuma izpausmju atdzimšanas. Politiskā ziņā nemzeti grupas ir galēji labējo ideoloģijas iemiesojums. Skaniskā ziņā tās pārstāv visai plašu balto vīriešu rokmūzikas spektru. Nemzeti mūzikai ir sava radiostacija, Szent Korona Rádió (Svētā kroņa radio), kā arī sava festivālu aprite, kas kulmināciju sasniedz Magyar Sziget, pasākumā, kurš katru vasaru tiek rīkots netālu no Budapeštas. (Oriģinālais festivāls, kura nosaukums ir vienkārši Sziget (Sala), notiek pašā galvaspilsētā un piesaista starptautiskās popmūzikas meinstrīma zvaigznes. Turpretim Magyar Sziget (Ungāru sala) apmierina gandrīz tikai ungāru auditorijas gaumi; tā dibinātājs ir galēji labējs ungāru politiķis, kurš 2018. gadā pameta Jobbik, lai nodibinātu jaunu nacionālistisku partiju Mi Hazánk Mozgalom (Mūsu dzimtenes kustība).)

Nemzeti aprindu lielākās zvaigznes ir Hungarica, Pannonia (viens no Ungārijas nosaukumiem latīņu valodā) un tie paši Kárpátia, kuri sevi nosaukuši par godu kalnu grēdai, ko pēc Pirmā pasaules kara Ungārija bija spiesta atdot Slovākijai. Citu grupu nosaukumi tulkojumā nozīmē, piemēram, Romantiskā vardarbība, Vilki un Skitija. Neviena nav gluži piemērota eksporta vajadzībām; tiesa gan, Hungarica nesen devusies izmēģinājuma sirojumā uz ziemeļiem ar patriotisku balāžu albumu poļu valodā.

Grupa Kárpátia, kurai nesen aizliegts koncertēt vairumā Ungārijas kaimiņvalstu, sarakstījusi dziesmas, kas veltītas gandrīz visiem Ungārijas nacionālistu sāpīgajiem punktiem, – odas turulam un Svētajam kronim, slavas dziesmas varoņiem, kuri 1956. gadā stājās pretim padomju tankiem, un vesela virkne dziesmu kumāniski – viduslaiku turciešu valodā, ko vēlāk par savu pieņēma mongoļu ordu pēcteči. Dziesmu teksti pārsvarā svārstās starp raudulīgām žēlabām un lieluma māniju. “Székely Himnusz” (“Sekeju himna”) gaužas, ka “mūsu sūrā pagātne bijusi tūkstoš nelaimju gadu”. Dziesmā “Magyar Ének” (“Ungāru dziesma”) mirušo ungāru līķi, ko grupas solists kailām rokām izracis no kapa, stāv sardzē uz atjaunotās nācijas robežām, “no sniegotajiem Karpatiem līdz kristāldzidrajai Adrijas zilgmei”.

Visbiežāk Kárpátia dziesmas stāsta par pretošanos kaut kādu svešzemju karaspēku iebrukumiem (vai sūrojas par tiem). Dziesmā “Barátom, mondd merre vagy” (“Pastāsti, draugs, kur tu esi”) liriskais varonis iztēlojas sevi stājamies pretim jātnieku policijai Budapeštas ielās; viņš aizsedzis seju ar šalli, lai paglābtos no asaru gāzes. Tautas ienaidnieki, viņš dzied, “piesmej manu meitu, manu nāciju, manu reliģiju, viņi spīdzina mani cietuma pagrabos”. “Civitas Fortissima” (“Drosmīgākā pilsēta”) apdzied ungāru Pirmā pasaules kara partizānus, kas nonākuši “svešu zemju ķetnās”. Un dziesmā “Felvidéki induló” (“Augstkalne”) Slovākijas kalnu ainava pamudina dziedātāju apraudāt savas tautas ciešanas.

Uz plakātiem Kárpátia mūziķi bieži pozē pilnā viduslaiku ietērpā, taču tovakar, kad biju aizgājis uz grupas koncertu Estergomas regbija stadionā, viņi izskatījās pēc vidusmēra bāra grupas, kas tikusi pie dūmu mašīnas. Grupas solists Jānošs Petrāšs, vīrs ar skūtu galvu un kazbārdiņu, cilvēks, kurš sarakstījis Jobbik neilgu mūžu nodzīvojušā paramilitārā spārna himnu un 2013. gadā no Fidesz valdības saņēmis Zelta nopelnu krustu, agresīvākajiem tekstiem piešķīra vēl lielāku svaru ar paceltu dūri vai sparīgiem bliezieniem pa tukšu gaisu. Pauzēs starp dziesmām viņš pieklusināja balsi līdz sazvērnieciskiem čukstiem, runājot par Slovākijā mītošo etnisko ungāru grūto dzīvi un jau daudz vispārīgākajiem liberālās pasaules kārtības draudiem. Vienubrīd viņš kopā ar pūli skandēja slaveno “Nem! Nem! Soha!”, “Nē, nē, nekad!”, saukli, ar ko savulaik aizsākās opozīcija Trianonas līgumam, kurš pēc Pirmā pasaules kara beigām atstāja Ungārijai mazāk nekā trešo daļu no agrākās teritorijas. Publika vētraini uzgavilēja un vēcināja dažādus ungāru karogus, lielākoties ar simboliku, kas pazīstama no viduslaikiem.

Koncertā valdošā noskaņa bija reizē svinīgi priecīga un dusmīga, kas ir samērā tipiski saietam par godu kādai kopīgai pārestībai, tomēr es neredzēju neko no tās varmācības, kas raksturīga daudzām citām nemzeti grupām. Teiksim, Romantikus Erőszak (Romantiskā vardarbība) fanu vidū ir daudz skinhedu un futbola huligānu, un viņi ir izslavēti kaušļi. (Romantikus Erőszak laikam gan ir pati skarbākā grupa nemzeti subkultūrā. Viņu solists Balāžs Siva uz kakla uztetovējis “Lai dzīvo dzimtene!” un atklāti dzied, kā Ungārija jāattīra no kapitālisma un ebreju ietekmes.)

Kárpátia, kas vienmēr bijusi populārāka grupa (kaut arī ziedu laiki viņiem jau garām), ir relatīvi draudzīgāka plašākai ģimeņu auditorijai. Lai gan koncertā bija skatītāji, kas ģērbušies kā 19. gadsimta lielceļa laupītāji, pazīstami kā beķāri, bet citiem mugurā bija tēkrekli ar uzrakstiem, kuri uzrunā starpkaru perioda Čehoslovakijas prezidentu un sūta viņu dirst, tur netrūka arī pusaudžu un mazu bērnu. Vecmāmiņas pieglauda galvu vectētiņu plecam, precēti pāri kopīgi iestiprinājās ar desiņām un alu, bet mazuļi cīnījās ar miegu par spīti 140 decibelu troksnim. Kad beidzās koncerts, visi kopīgi devās projām naktī urdzošās Donavas pavadībā. Pēc dažām stundām es satiku grupas pusaugu fanu, kurš, ģērbies viscaur melnā un vēl aizvien pacēlis gaisā savu sarkanbaltsvītroto Ārpāda karogu, Estergomas baznīcu un saldējuma veikaliņu ēnā zvērēja uzticību pirmajai maģāru iekarotāju dinastijai.

Pēc 12 stundām es jau biju atgriezies Budapeštā, tieši laikā uz Svētā Ištvāna dienas priekšvakaru. Svētā Ištvāna diena, kad tiek godināts Ungārijas pirmais kristīgais valdnieks, ir kaut kas līdzīgs sakrālai amerikāņu Neatkarības dienas versijai. (Komunistu režīma laikā šī diena tika pārveidota par stingri sekulārajiem Maizes svētkiem.) Katru gadu tas ir brīdis, kad patriotiskais patoss sasniedz kulmināciju, – diena, kad Fidesz viscentīgāk nopūlas paspīdēt savā nācijas lielāko dārgumu glabātāja lomā. Kopā ar tūkstošiem citu es stundām stāvēju rindā Košuta laukumā zem neogotiskā parlamenta filigrāni izcirstajiem akmens kronšteiniem un tornīšiem, lai savām acīm skatītu karaļa Ištvāna Svēto kroni. Kamēr mēs gaidījām gandrīz 37 grādu svelmē, ēkā, apejot rindu, ieveda veselu pulku izšūtos tautastērpos ģērbtu sieviešu – īpaši nofilmēties kopā ar kroni tāvakara valsts televīzijas ziņu izlaidumam. Citviet parādei savā dārgakmeņiem inkrustētajā relikviju šķirstiņā tika gatavota karaļa Ištvāna mumificētā labā roka (pēc karaļa nāves tā nebija pārvērtusies par pīšļiem un tiek uzskatīta par svētu relikviju). Virs galvas antīki divplākšņi meta kūleņus, atstājot debesīs izplūdes gāzu astes nacionālajās sarkanbaltzaļajās krāsās, bet reaktīvās lidmašīnas virs pilsētas izspļāva izpletņotus gaisa desantniekus.

“Ungāru garšu ielas” svētkos otrā Donavas krastā pavārmākslas meistari izrādīja tradicionālus gardumus no visas Ungārijas un vēl aizvien neizglābtās ungāru diasporas ārpus valsts robežām. Te nu bija skatāma visa maģāru virtuves daudzveidība. Uz pavarda zem klajas debess mērcē burbuļoja kāpostu tīteņi Satmāras gaumē un Karcagas jēra sautējums. Kāds busó, aitādās tērpts dēmons ar iespaidīgu koka fallu, stāvēja sardzē pie šķīvjiem ar pupiņu zupu no Mohāčas. Vienacains vīrs ar Lielungārijas karti uz priekšauta man ielika šķīvī pamatīgu nūdeļu porciju ar sautētu cauraudzi un Segedas paprikām. Trīs vecas sievietes kopīgiem spēkiem servēja man kukurūzas putraimu biezputru ar aitas sieru.

Tovakar es pievienojos desmitiem citu cilvēku Donavas krastos, lai vērotu svētku nakts uguņošanas priekšdarbus. Spraucoties cauri pūlim laba skatpunkta meklējumos, pamanīju laivu ar bariņu karaokes dziedātāju, kuri skatījās uz liela ekrāna projicētu filmu. Tā bija “István, a király” (“Karalis Ištvāns”), 1983. gadā sarakstītā rokopera par karali Ištvānu, ko mēģināja nogalināt viņa pagānu ticībā palikušais tēvocis.

“István, a király”, tāds kā ungāru “Jesus Christ Superstar”, uzreiz pēc iestudēšanas un ekranizācijas kļuva par milzu hitu; tā bija arī zīme, kas liecināja par “gulaša komunisma” tuvo galu. Ungārijā tā vēl aizvien ir kiča ikona, turklāt pārsteidzoši klausāma – pat cilvēkiem bez jebkādām ungāru valodas zināšanām. (Muzikāli tas ir krietni smagāks roks nekā Andrū Loida Vēbera opera.) Sižets ir vienkāršs: vecais karalis nomirst, un viņa dēlu Ištvānu nomoka jautājums, vai viņam vajadzētu pievērst visu Ungāriju kristietībai, bet tikmēr viņa tēvocis Kopāņs rīko dumpi, cenšoties panākt, ka valsts paliek pagāniska. Tīri formāli rokoperas varonis ir Ištvāns, taču viņš šķiet neizlēmīgs un vājš. Visa harisma un iespaidīgākās dziesmas tikušas Kopāņam, kurš izskatās pēc Halka Hogana ēras cīkstoņa un visu filmu pavada līdz jostasvietai kails, ja neskaita platu ādas siksnu, ko valkā pāri vienam plecam. Karaokes dziedātāju entuziasms uzbangoja ik reizi, kad viņš parādījās uz ekrāna.

Šī muzikālā filma miniatūros mērogos izspēlē to pašu dramatisko jautājumu, ko Ungārijai uzdevis turānisms: izvēlēties Rietumus un nākotni vai Austrumus un pagātni? Vienas izvēles pusē ir mūsdienu pasaules atbalsts, toties otras rīcībā ir visas lipīgākās melodijas. (Tā pati dilemma atkārtojusies arī abu “Karaļa Ištvāna” autoru dzīvē. Libretists ir sekulārs liberāls ebrejs. Komponists lielu daļu laika pavada kalnos uz ziemeļiem no Budapeštas, meklējot šamaņu svētvietas, un uztur ciešus kontaktus ar Fidesz un galēji labējiem. Pēdējos 20 gadus viņi kopā nav strādājuši.)

Vēsturiski uzvarēja Ištvāns, oportūnists, kas mainīja ticību izdevīguma vārdā, turklāt bija nežēlīgs slepkava; viņš saprata, ka valsts nākotne ir Eiropā, kristietībā un stabilitātē, ko dod saderība ar kaimiņiem. Kopāņs pārstāvēja vecās tradīcijas un dievus, kas mantoti no ungāru klejotājtautas pagātnes. Par šiem pūliņiem nosargāt pagānismu Ištvāns pavēlēja viņu nogalināt un sacirst četros gabalos, bet līķa daļas pakārt pie katra no četriem valstī lielākajiem cietokšņiem. Šodien, pēc tūkstoš gadiem, svārsts pavērsies pretējā virzienā. Paaudzei, kas uzaugusi komunisma režīmā, tiekšanās uz Rietumiem, uz demokrātiju, pat bagātību sāk likties garlaicīga. Kāpēc kalpot par sīku zobratiņu lielajā Eiropas mehānismā, ja var pievienoties plašai un senatnīgai iekarotāju brālībai, vaicā turānisti. Labāk auļot kopā ar ordu, sajust, kā zem tava zirga pakaviem dun zeme, viņi saka. Labāk dzirdēt bungu aicinājumu.

© Jacob Mikanowski, Harper’s Magazine, 2019. gada augustā