Bērnība Freida namā

Kādu rītu agrīnajos pusaudzes gados tēvs mani pamodināja, lai pošos uz skolu, un es viņam izstāstīju naktī redzēto šausmīgo sapni par lāci. Es pievērsos galvenokārt sapņa nomācoši spēcīgajam sensorajam iespaidam – tam, ka lācis man licies tik milzīgs, tomēr izskatījies kā īsts. “Tas bija briesmīgi pinkains,” es atkal un atkal atkārtoju, “un tik nelabi oda.” Mans tēvs, kurš bija psihologs, to visu uzmanīgi noklausījās un tad ieminējās, ka sapnis varētu atspoguļot manas bažas par pubertātes vecuma meitenes ķermeņa pārmaiņām. “Īpaši jau neapģērbtā formā,” viņš piemetināja. Tēvs mirkli nogaidīja, lai es tā īsti aptveru viņa lietotā homonīma nozīmi (bare/bear, neapģērbts/lācis); es pietvīku. “Neesmu droša, ka tas zvērs vispār bija lācis,” es aši paziņoju. “Tas varbūt pat vairāk atgādināja lauvu.” Tēvs ironiski uzrāva uzacis un pasmaidīja, tad izgāja no manas istabas.

Uzaugot Manhatanā 70. un 80. gados, es biju pieradusi, ka vecāki, abi – Freida skolas psihoanalītiķi, skaidro manus sapņus. Viņi paši bija ilgstoši gājuši uz psihoanalīzes seansiem (māte piecus gadus, bet tēvs vairāk nekā 20) un izmantoja freidiskas metodes, lai iedrošinātu mūs, četrus bērnus, stāstīt par visu, kas mūs nomāc, un reizēm, ja atzina, ka kāds no mums izskatās īpaši noraizējies, lika lietā arī Roršaha kartīšu komplektu. Savus pacientus viņi pieņēma turpat mūsu Augšvestsaidas dzīvoklī: daļa no tā bija atvēlēta viņu pieņemšanas telpām. Tēvs līdztekus klīniskajam darbam nodarbojās arī ar pētniecību; par savu galveno misiju viņš uzskatīja empīriski pierādīt Freida bezapziņas eksistenci.

Es bieži prātoju, vai tēva lojālā turēšanās pie šīm idejām nav vismaz kaut kādā mērā saistīta ar to, ka viņš identificējās ar pašu Freidu. Tāpat kā Freids, arī mans tēvs bija ebreju intelektuālis ar Austrumeiropas saknēm, dziļi uzticīgs zinātnei un apņēmies paplašināt tās valstības robežas. Un, tāpat kā Freidam, arī viņam piemita milzu pārliecība par saviem spēkiem, iespējams, lai kompensētu faktu, ka citi viņu uzskatīja par tādu kā ekscentriķi. Tēva gadījumā tas bija daļēji saistīts ar viņa fizisko veidolu: būdams vīrietis ar 1,93 metru augumu, kuplu sprogainu, brūnu matu ērkuli un skaļiem smiekliem, tēvs būtu radījis diezgan dominanta cilvēka iespaidu, ja vien nestaigātu mazliet salīcis, ar izklaidīgu sejas izteiksmi un pret savu apģērbu neizturētos tik nevērīgi, ka bieži vien parādījās cilvēkos ar notraipītu kreklu vai apāvis katru kurpi no cita pāra. Un tad vēl neapstrīdamais fakts, ka tēva idejas vienmēr bija kādu solīti sāņus no normālām. Viņu ārkārtīgi nodarbināja ne tikai neapzinātas fantāzijas, bet arī to potenciāls kaitēt pašiem fantazētājiem, tāpēc tēvs uz visu lūkojās tikai caur freidisma prizmu. Viņš varēja stundām analizēt pats savu psihi vai nodoties pašhipnozei un bija pārliecināts: ja vien visu, ko zina, varētu pastāstīt citiem cilvēkiem, tad palīdzētu viņiem dzīvot laimīgāku un produktīvāku dzīvi. Tēvs bieži rakstīja vēstules slaveniem sportistiem un politiķiem, liekot lietā savas psihodinamikas zināšanas, lai izskaidrotu viņu neveiksmes un piedāvātu ieteikumus, kā uzlabot sniegumu.

Ideja, ka mēs paši no sevis slēpjamies, savas psihes dzīlēs glabājot domas un iekāres, kuru eksistenci pat neapzināmies, ir, iespējams, lielākais Freida devums mūsdienu domāšanai. Pirms viņa dažādi filozofi, no Dekarta līdz Kantam, gadsimtiem cildinājuši prātu kā cilvēka iekšējās viengabalainības avotu. Turpretim Freids iztēlojās prātu, kas karo pats ar sevi. Freidisma teorija mums stāsta, ka jūtas, kuras mūsu apzinātajā dzīvē izpaužas visspēcīgāk (mīlestība pret saviem bērniem, apbrīna pret draugiem, apmierinājums par pašu sasniegumiem), neapzinātā līmenī, iespējams, smeļas spēku no sava pretstata (aizvainojuma, sāncensības, pretrunības). Kad izlaužas uz āru, pateicoties fenomenam, ko Freids sauca par apspiesto domu un jūtu atgriešanos, šīs otrās emocijas mūs vajā, bieži izpaužoties mums nesaprotamos neirotiskos simptomos. Ar īpaši apmācīta analītiķa palīdzību mēs varam tiekties pēc izpratnes, taču panākumi šajā ceļā bieži ir netverami un grūti izmērāmi.

Un tieši ar to saistīts mana tēva darbs. Viņš bija pārliecināts, ka spēs pieslēgties bezapziņai savā laboratorijā, kas ļautu nodrošināt tādu zinātniskas precizitātes pakāpi, kāda nav pieejama klīniskajā vidē, kur nevar objektīvi novērtēt psihoterapeita interpretācijas pareizību. Tēva eksperimenti bija saistīti ar Freida definētajām attīstības fāzēm – orālo stadiju, anālo stadiju, Oidipa kompleksu un tā tālāk –, jo tās bieži identificē kā neirožu sākuma punktus. (Freids uzskatīja, ka nespēja bērnībā iziet visas šīs psihoseksuālās stadijas noved pie uzmācīgām iedomām, kas var iespaidot pieaugušā cilvēka personību.) Saskaņā ar mana tēva loģiku, ja izdotos zinātniski pierādīt, teiksim, ka pašsabotāža ir saistīta ar neatrisinātu oidipālu naidīgumu, psihoterapeitiem būtu vieglāk palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no šīs problēmas. Šodienas acīm raugoties, “peņa skaudība” īsti neliekas tāda lieta, ko varētu verificēt kontrolētā laboratorijas eksperimentā. Taču mans tēvs bija dziļi pārliecināts, ka jebko, pat tik miglainu fenomenu kā neapzināta iekāre, iespējams pakļaut uz datiem balstītai izpētei.