Teritorija

Andrū Doigs

Bads

Tieši pirms melnās nāves – no 1250. līdz 1345. gadam – bada laiki Eiropā bija bieža parādība. Eiropa cieta no pārtikas trūkuma, jo iedzīvotāju pieprasījums bieži vien pārsniedza pieejamos pārtikas resursus. Nepilnvērtīgs uzturs samazina spēju pretoties slimībām, 14. gadsimta 40. gadu beigu mēris sākās īpaši nepiemērotā brīdī. Turpretī aptuveni divus gadsimtus pēc melnās nāves, kad iedzīvotāju skaits bija ļoti sarucis, bada laiki bija retums. 1550. gadā iedzīvotāju skaits bija atjaunojies līdz agrākajam līmenim, un Eiropu atkal sāka piemeklēt bada laiki. Visbiežāk pārtikas trūka tad, kad reģioni bija sasnieguši maksimālo iespējamo apdzīvotības līmeni, kas viduslaikos bija 20 miljoni cilvēku Francijā, 14 miljoni Itālijā un 5 miljoni Anglijā. Ar šādu iedzīvotāju skaitu jebkurš būtisks pārtikas ražošanas apjoma kritums izraisīja badu.

Biežs pārtikas trūkuma cēlonis bija ilgstoši slikti laikapstākļi, kas iznīcināja ražu. 1315. gada pavasarī Ziemeļeiropā sākās smagas lietusgāzes, “ārkārtīgi stipras un ilgas”, kā rakstīja Lānas (Francijā) Svētā Vincenta klostera abats. Lietus nerimās līdz pat augusta vidum plašā teritorijā no Francijas līdz Lielbritānijai rietumos, visā Vācijā un Skandināvijā, līdz pat Polijai un Lietuvai austrumos. Kāds avots liecina, ka lijis 155 dienas pēc kārtas. Plūdi aizskaloja tiltus, dzirnavas un veselus ciemus; piemirkusī malka un kūdra nedega, raktuves un pagrabi applūda. Salmus un sienu nevarēja izžāvēt, tādēļ lopiem ziemā nebija barības. Nebarotie liellopi un aitas bija pārāk vārgi, lai pretotos slimībām. Kvieši, kas bija izplatītākais pārtikas avots, nenogatavojās un sapuva uz lauka. Bija ļoti grūti iztvaicēt jūras ūdeni, lai iegūtu sāli pārtikas konservēšanai un siera gatavošanai. Vissliktāk bija ar sabojātajiem tīrumiem: labību slapjajā zemē nevarēja nedz iesēt, nedz novākt, un vērtīgā augsnes virskārta bija aizskalota. Daudzas iepriekš auglīgas teritorijas bija kļuvušas par māla laukiem vai pat klints atsegumiem.

Ja neraža bija vienu gadu, tas gan bija smags trieciens, tomēr badu parasti neizraisīja. 1315. gadā Anglijas karalis Eduards II centās iepirkt labību no Francijas Ludviķa X. Uzzinājis, ka franči lietus dēļ ir cietuši tikpat smagi, viņš sagādāja pārtikas sūtījumus no Spānijas, Sicīlijas un Dženovas Eiropas dienvidos. Lai gan šādi soļi varēja būt dārgi, ar tiem parasti pietika, lai novērstu katastrofu, ja vien nākamajā gadā bija daudzmaz laba raža.

Tomēr nākamā gada raža tāda nebija. 1316. gadā lietus atgriezās, radot tikpat katastrofālas sekas kā gadu iepriekš. Zemnieki noēda sēklas kukurūzu un vaislas dzīvniekus, iznīcinot cerības uz nākamā gada ražu. Lietus turpināja savus posta darbus līdz pat 1317. gada vasarai, bet cilvēki bija pārāk vārgi, lai kārtīgi strādātu, un bija apēduši savus darba lopus un sēklas labību. Turklāt 1317./1318. gada ziema bija ārkārtīgi auksta. Nepilnvērtīga uztura dēļ nosala vai no slimībām nomira tūkstošiem dzīvnieku. Pārtikas daudzums agrākajā līmenī atjaunojās tikai 1325. gadā. Kopumā izmira 10–25% Ziemeļeiropas iedzīvotāju.


Kas notiek bada laikā

Kad ražas trūkuma dēļ nav pieejami parastie pārtikas produkti, cilvēki atrod tiem pārsteidzošas alternatīvas. Vispirms tie ir produkti, kas nav pārāk garšīgi, bet vismaz ar uzturvērtību. Tautas gudrība, ko bieži glabā vecāki cilvēki, sniedz padomus, ko ēst grūtos laikos, kā bada laikā atrast ēdienu un kā to pagatavot. Kad situācija kļūst vēl bēdīgāka, cilvēki sāk ēst jebko, ar ko var piepildīt vēderu. Šie bada laika ēdieni ir, piemēram, cukurbietes, puķu sīpoli (piemēram, krokusu, īrisu un tulpju sīpoli), kartupeļu mizas, nātres, meža ogas, dižskābarži, zīles, sēnes, koku lapas, rieksti, mežāboli, pienenes, kaķi, žurkas, suņi, zvērudārzu zvēri, sliekas, zvirbuļi, tarantuli, skorpioni, zīdtārpi, sienāži, zāle, jūraszāles, zāģu skaidas, mēsli, koku mizas, ādas, siseņi, usnes, zemesriekstu čaumalas, zirgu un dzīvnieku barība.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela