Alkohols un halucinogēni Sibīrijas aborigēnu dzīvē

Par krievu un aborigēnu attiecībām, kad Sibīriju pievienoja Krievijai, izteikti vispolārākie viedokļi: vieni atzīst krievu miermīlīgās civilizēšanas misiju; citi apgalvo, ka krievu metodes bija kā kolonizatoriem, ka nozīmīga vietējo iedzīvotāju un to kultūras daļa tika iznīcināta, bet paši kolonizatori pakļautajām tautām neko nozīmīgu, izņemot alkoholu, neiedeva.

Šajā rakstā pēc atbildēm griezīsimies pie 1733.–1743. gada Otrās Kamčatkas (Lielās ziemeļu) ekspedīcijas akadēmiskā korpusa dalībniekiem – akadēmiķiem G. F. Millera un J. G. Gmelina, adjunkta G. V. Štellera, studenta S. P. Krašeņiņņikova un tulka J. J. Lindenava.

Kumiss un araka

Zināms, ka lopkopji, pamatā daudzskaitlīgās tirku un mongoļu valodās runājošās tautas, tāpat kā Aizbaikāla tungusi, ar alkoholu iepazinās ilgi pirms Sibīrijas pievienošanas Krievijai. Pirmām kārtām tas ir vājā alkohola (1–3% spirta) skābpiena dzēriens kumiss, kura lietošana lielos daudzumos, pēc ceļotāju novērojumiem, izraisa jūtamu reibumu. Tikai viens pats Lindenavs uzskatīja, ka kumiss izraisa vienīgi atslābuma sajūtu, nevis reibumu:

Ja to izdzer pārāk daudz, tad kļūsti tāds kā slims un miegains, taču ne piedzēries, kā daži apgalvo.

“Sibīrijas tautu aprakstā” Millers detalizēti izklāsta kumisa pagatavošanu no ķēves piena. Viņš apgalvo, ka kumisu “reizēm gatavo arī no govs piena, taču tas šīm tautām nav tik stiprs un tik garšīgs kā no ķēves piena gatavotais”. No govs piena kumisu pārsvarā gatavoja nabagākie, jo ķēves piena viņiem vienkārši varēja nebūt. Salīdzinājis 13. gadsimta ceļotāja Rubruka teikto par kumisa gatavošanu pie mongoļiem ar saviem Dienvidsibīrijas tautu novērojumiem, zinātnieks secināja, ka piecu gadsimtu laikā šī tehnoloģija tikpat kā nav mainījusies. Tie, kuri gatavoja kumisu, no tā parasti dzina arī stiprāku alkoholisko dzērienu – piena degvīnu. Vienīgi par jakutiem ir pretrunīgi viedokļi. Gmelins jakutus ierindo to tautu vidū, kuras no kumisa gatavo degvīnu, turpretī Millers apgalvo, ka jakuti “šņabi nedzen”. Šī dzēriena gatavošanu pētnieks apraksta šādi:

Pagānu tatāri, kalmiki, mongoļi, Nerčas un bratu tungusi abās Baikāla pusēs kumisu lieto ne tikai dzeršanai, bet arī dzen no tā šņabi, ko viņi dēvē par arakì. Tam viņi izmanto plakanu čuguna katlu, ko apsedz ar koka vāku, kurā ir caurulīte, pa ko šņabis ietek zem tās novietotā koka traukā.

Vērtējot piena degvīna kvalitāti, Millers raksta:

Šņabis ļoti vājš, vājāks par parasto jeb ordināro graudu šņabi, turklāt tam piemīt mums nepatīkama smaka. Tomēr piena šņabja stiprums ir atkarīgs no gadalaika. Vislabākais tas ir no pirmā pavasara piena, bet vissliktākais – ziemā. Vēl var teikt: ja kumisu dzītu pēc eiropiešu parauga ar dzesēšanas muciņu un caur cieši noslēgtām caurulītēm, un arī savācējā ar šauru kakliņu, lai tik daudz neiztvaikotu, tad tas būtu daudz stiprāks. Es ne reizi vien esmu mēģinājis šīm tautām paskaidrot mūsu paņēmienu, bet viņi neizrāda nekādu interesi un saka, ka viņu senči darījuši tā un viņi negrib nekādus jauninājumus.

Millers par piena degvīna kvalitāti izsakās vairākkārt un ikreiz nonāk pie viena un tā paša secinājuma: šņabis no ķēves kumisa ir sliktāks nekā no maizes, taču labāks par govs piena kumisa šņabi. Viņš piezīmē, ka Sibīrijas tatāri “šņabi gatavo arī no nokrejota govs piena, taču dzēriens ir sliktāks un no tā sāp galva”. Par to pašu raksta arī Gmelins, tomēr degvīna stipruma vērtējums abiem pētniekiem atšķiras. Pēc Gmelina aptaujāto Nerčas tungusu liecībām, tas atgādina šņabi no ķēves piena: “Mēs patiešām ieraudzījām, ka šņabis, mūsu klātbūtnē izgatavots no govs piena, bija tik stiprs, ka to varēja aizdedzināt.” Tomēr citā gadījumā pētnieks apgalvo, ka “kumiss no ķēves piena dod vairāk alkohola nekā no govs piena gatavotais”.

Pēc pētnieku novērojumiem, brāgu no graudiem gatavoja tikai dažas Rietumsibīrijas tautas, pārsvarā tās, kurām bija cieša saskare ar krieviem. Gatavoja no pārrūgušas prosas, arī no miežu vai rudzu miltiem, pievienojot apiņus. Šīs ražošanas apjomi bija nelieli.

Tradicionālajiem alkoholiskajiem dzērieniem, it īpaši kumisam, bija nozīmīga loma praktiski visu Sibīrijas tautu pagāniskajā rituālajā praksē. Ne vien kumisam, bet arī traukiem, kurā to gatavoja, krūzītēm, no kurām to dzēra, bija piešķirta sakrāla nozīme. Tāpat arī nozīmīgākie svētki parasti notika tajā laikā, kad sāka kumisa masveida gatavošanu, – pavasarī un vasaras sākumā.

Vēstot par svarīgākajiem Isiaha svētkiem (Ысыах) jakutu dzīvē, kuru laikā notika kumisa upurēšana visvairāk pielūgtajām dievībām un gariem, Millers raksta:

Jakuti pirmo pienu savāc, kad visas ķēves ir apbērnojušās, saraudzē un taisa kumisu Isiaham. Visu pagatavoto kumisu izdzer Isiaha laikā.

Un tikai pēc noteikta laika, kā vēsta pētnieks, bija atļauts kumisu lietot kā parastu dzērienu. Līdzīgi Millers liecina arī par Krasnojarskas apriņķa tirkiem:

Tun vai ürüss – tā tatāri dēvē pirmā kumisa upurēšanu dievībām un gariem pavasarī. Kad pavasarī piesien kumeļus un sāk slaukt ķēves, trīs pirmās dienas pienu ieslauc traukos kögör un pārraudzē to kumisā. Agri ceturtās dienas rītā, pirms saullēkta, ģimenes vīrieši ar mazu trauku, kurā ieliets kumiss, tasīti un karotīti dodas prom no jurtas klajā laukā, kaut arī ne ļoti tālu. Tur viņi gaida, kad virs horizonta parādīsies saule. Tikko viņi ierauga sauli, ģimenes galva ņem karoti un šļaksta kumisu no trauka vispirms uz uzlecošās saules pusi, pēc tam pa apli uz visām pusēm saules gaitas virzienā. Ja viņš ir vecs un pieredzējis cilvēks, vienlaikus viņš nosauc vārdā visas zemes dievības un dažādu upju, upīšu, ezeru, kalnu, klinšu garus. Ja apkaimē ir šamanis, viņu var paņemt līdzi, lai veiktu upurēšanu. Pēc tam viņi atgriežas jurtās un cienājas ar jauno kumisu. Tomēr sievietes tajā dienā vēl nedrīkst to dzert, šī bauda viņām ļauta tikai nākamajā dienā. Bet trešajā dienā no kumisa sāk dzīt vīnu.

Millers to pašu novēroja burjatu rituālajā praksē, tie upurēja ne vien kumisu, bet arī piena degvīnu:

Lopu upurēšanu, ko burjati veic velniem un mirušajiem, viņi sauc par kirik. Pavasarī viņi, tāpat kā jakuti, upurē dievībām un velniem vīnu un kumisu. Tādu ceremoniju viņi dēvē par sazogò. Pirms dzeršanas viņi vienmēr uzšļaksta mazliet vīna vai kumisa ugunij. Rituāla kirik laikā viņi arī upurē velniem un mirušajiem vīnu, kumisu un tarak, izšļakstot uz augšu.

Retumis (pārsvarā Rietumsibīrijas teritorijā) pagāniskās upurēšanas laikā kumisa un piena degvīna vietā izmantoja brāgu vai maizes šņabi. 1734. gada septembrī Kuzņeckas apriņķa tiliberu tatāru upurēšanas ceremoniju novēroja Krašeņiņņikovs:

Pie šiem bērziņiem turienes tatāri katru gadu upurē dieviem, savārījuši milzu trauku brāgas, iznes pie tiem bērziņiem, uz tiem lej un dzer paši, un tādā veidā lūdz dievu.

“…vīri un sievas, un mazi bērneļi vienmēr piedzērušies”

Dzeršana sadzīvē 18. gadsimta aborigēnu vidū bija diezgan reta parādība un izplatījās tikai starp nedaudziem pamatiedzīvotājiem, kuri bija zaudējuši saikni ar tautiešiem un dzīvoja pilsētās un cietokšņos, strādādami pie krieviem. Pēc pētnieku domām, izņēmums bija Austrumsibīrijas dienvidu bagātie lopkopji, pirmām kārtām burjati. Tomēr arī pārmērīga alkohola lietošana bija sezonāla un notika galvenokārt vasarā, jo tieši tad gatavoja kumisu un piena degvīnu lielā daudzumā. Ja ticam Milleram, pat burjatu vasaras otrā mēneša nosaukums (Chanì-chara) vistiešāk saistās ar šo faktu:

Vārds chanì nozīmē mežonīgs, jo tajā laikā viņi [burjati] regulāri piedzeras.

Milleram piekrīt Krašeņiņņikovs, kurš, raksturodams “bratu tatārus” (burjatus), ziņo:

Vasaras laikā, tāpat kā pārējie tatāri, vīri un sievas, un mazi bērneļi vienmēr ir piedzērušies, tāpēc ka no ķēves piena viņi vīnu taisa.

Krievu maizes degvīnu jeb “vīnu” pamatiedzīvotāji lietoja vienīgi retajos pilsētu un cietokšņu apmeklējumos, arī jasaka ievākšanas laikā. Krievu varas pārstāvji cienāja viņus ar šņabi: tas kalpoja kā savdabīgs apbalvojums par uzticību un teicamu jasaka nomaksāšanu. Galvenokārt šādu apbalvojumu izpelnījās dzimtas, cilšu vadoņi, kaut gan dažos apriņķos cienāja visus jasaka vedējus. Krašeņiņņikovs šo procesu novēroja pie Krasnojarskas apriņķa tirkiem – kačinciem:

Jasaku citi maksā vienu sabuli, citi divus vai trīs, vai sešus, bet vairāk nemēdz būt. .. viņiem dod vīnu pēc sabuļu skaita: kurš maksā vienu sabuli, tam arī viena glāzīte, un tā līdz sešām.

Degvīns lielās devās bija tāda kā savdabīga alga, ko saņēma ievērojamāko aborigēnu klanu pārstāvji. Pēc Millera liecībām, slavenā kņaza Gantimura (ar sev pakļautajiem tungusiem viņš pārceļojis no Ķīnas uz krievu teritoriju) titulētie mazdēli un mazmazdēli kā algu saņēma 5–20 spaiņus degvīna gadā. Tiesa, 1734. gadā Nerčinskas vojevoda (kurš apvainoja kņazus Gantimurovus, ka viņi “nepilda dienesta pienākumus, bet pavada laiku plītējot”) izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru šādas izmaksas apturēja. Kā ziņo Millers, kas kņazus labi pazina, viens no viņiem patiešām “bijis liels dzērājs”. “Bet vai Nerčinskā un Austrumsibīrijas lielākajā daļā daudz tādu, par kuriem to nevar teikt?” pētnieks papildina ne bez sarkasma. “Ja šī iemesla dēļ noņem algu, tad no tā izvairīsies tikai nedaudzi.” Taču, pēc Millera domām, patiesais vojevodas neapmierinātības iemesls bija tas, ka Gantimurovi pārstāja dot viņam kukuļus, aizbildinoties ar ukaziem, kas šādu praksi aizliedza.

Degvīna tirdzniecība pamatiedzīvotāju areālos bija uz stingrāko aizliegta. Nav pieejami fakti, kas liecinātu par šī likuma masveida pārkāpšanu 17.–18. gadsimtā. Plašu izplatību neguva arī degvīna apmaiņa pret kažokādām starp privātpersonām un valsti. Tomēr senāta ukazā, kas bija nodots V. Beringam, nosūtot viņu Otrajā Kamčatkas ekspedīcijā, teikts:

Turklāt vīnu dzīt Kamčatkā no turienes saldās zāles un cenu likt ne visai smagu, bet mērenu, arī to uzraudzīt, lai turienes tauta neierastuma dēļ nenodzertos līdz nāvei.

Acīmredzot “uzraudzīt” vajadzēja ne vien krievus, bet arī itelmeņus, jo tajā pašā ukazā bija norādīts, ka apmaiņā pret degvīnu no Kamčatkas iedzīvotājiem jāņem kažokādas.

Kad Kamčatkā uzturējās Štellers (1740–1744), itelmeņi jau bija paspējuši pierast pie šiem savdabīgajiem “civilizācijas augļiem”, ar kuriem bija iepazinušies tikai pirms ceturtdaļgadsimta:

Daudzi itelmeņi ļoti mīl šņabi, piedzeras līdz bezsamaņai, kad viesojas krievu cietokšņos, un tā lielā mērā tiek izputināti. Citi turpretī bez jebkādas patikas kārtīgi piedzeras tikai tāpēc, lai līdzinātos kazakiem; viņi uzskata, ka tāds reibums ir pēdējo kulturālības pazīme. Dzēruma stāvoklī viņi ļoti cenšas atdarināt visu, ko jebkad pamanījuši pie piedzērušiem kazakiem; turklāt viņi iet pie visiem, pat personām, kuras jāciena, ārkārtīgi smieklīgi lieloties, paziņojot: “Esmu piedzēries, nedusmojies… Esmu ieguvis krieva iedabu… Es taču krievs…” – un gvelžot visādas līdzīgas glupības. No tā redzams, kā pietrūkst šiem nabadzīgajiem un labsirdīgajiem ļaudīm, – izglītības, labu piemēru un saprātīguma.

Tomēr nevar apgalvot, ka dzeršana, par ko runā pētnieki, bija izplatīta visur, kur pastāvēja cieši kontakti ar krievu iedzīvotājiem. Zināms, ka Turinskas apriņķa tatāri, ko masveidā kristīja 18. gadsimta pirmajā ceturtdaļā, dzīvoja, neskaitāmu krievu ciematu ieskauti, pie viena no dzīvākajiem ceļiem no Krievijas Eiropas daļas uz Sibīriju, tomēr dzeršanas netikums viņus tikpat kā neskāra.

Ko uzkost virsū mušmirei?

Vairumam tautu, kuras apdzīvoja taigas joslu un mežtundru un nenodarbojās ar piena lopkopību, par savdabīgu alkohola aizstājēju kalpoja mušmires. Droši vien senlaikos mušmiru lietošana bija plaši izplatīta visos Eirāzijas kontinenta ziemeļos. Par to papildus visam citam liecina arī šīs sēnes attēlojums petroglifos, kas bija uzieti Galējos ziemeļos, arī Čukotkā, un datēti ar 1. gadu tūkstoti p.m.ē.–m.ē. 1. gadu tūkstoša vidu.

Obas ugru, samodiešu un paleoaziātu tradicionālajā kultūrā mušmires lietoja visdažādākajās jomās. Sakrālajās dziesmās mušmire attēlota kā garu gardums; šamaņi, ēdot mušmires, dziedāja maģiskās un rituālās dziesmas, sazinājās ar gariem, ceļoja citās pasaulēs; zīlnieki un pareģi šo halucinogēnu iespaidā iegrima transā, kura laikā pie viņiem ieradās palīdzētājgari. Parastie cilvēki, būdami savdabīgā “rituālajā skurbulī”, dziedāja psihedēliskas dziesmas, ko dēvēja par “mušmiru”, “sēņu” vai “reibuma” dziesmām.

Ziņas par mušmiru lietošanu sastopamas hantu un selkupu vēsturiskajās teikās. Tajās vēstīts, ka naidnieki siroja, būdami “piedzērušies no mušmires”, bet miera līgumu, ar kādu beidzās savstarpējās ķildas, bijušie pretinieki svinēja “apēdot mušmires”, jo “toreiz vīna nebija” utt. Jāatzīmē, ka rituālo mušmiru ēšanu un psihedēlisko dziedāšanu no aborigēniem pārņēma dažas Indigirkas un Kamčatkas krievu senāko iedzīvotāju grupas.

Otrās Kamčatkas ekspedīcijas dalībnieku piezīmēs ir ziņas, ka mušmires bijušas viena no svarīgākajām precēm, ko tirgoja ziemeļu tautām, kuru teritorijās mušmires bija sastopamas reti vai neauga vispār. Ekspedīcijas dalībnieki galvenokārt pievērsa uzmanību mušmiru lietošanas sadzīviskajam aspektam: viņi to nosauca par “dzeršanu”. Millers ne vien savāca ziņas par šo parādību, bet arī iekļāva to programmās un instrukcijās citiem ekspedīcijas dalībniekiem. Instrukcijā J. Ē. Fišeram šai tēmai veltīti trīs punkti:

545. Par mušmires jeb pangas lietojumu pie Obas upes ostjakiem, un kāda tai mēdz būt iedarbība. 546. Vai jukagiri, korjaki un kamčadali lieto mušmires. 547. Vai nabagie nesavāc no bagātajiem čuras, un vai tām nav tāda pati iedarbība, it kā paši būtu ēduši mušmires.

Paša Millera ekspedīcijas materiālos par to visai maz ziņu. Pētnieks lielākoties sniedz informāciju vienīgi par to, kā mušmires dēvē viena vai otra tauta un vai šī tauta mušmires lieto uzturā. Vairāk to lietošanas procesu pie korjakiem, jukagiriem un itelmeņiem aprakstījuši Lindenavs, Štellers un Krašeņiņņikovs. Lūk, ko par korjakiem rakstīja Lindenavs:

Daži šamaņi, saēdušies wapach mušmires, sāk pareģot nākotni. Citi tās ēd tāpēc, ka viņi no tām reibst. Korjakiem mušmires ir bagāto cienasts, turpretī nabagie iztiek ar bagātnieku čurām; kad tāds no mušmirēm apreibis mīž, pie viņa saskrien daudzi un, sadzērušies viņa mīzalus, reibst pat vairāk par pašu sēnes saēdušos. Šīs sēnes vāc vasarās un kaltē; pirms ēšanas sēni saritina, mērcē taukos un norij veselu. Taču katrai sēnei jāuzēd virsū pilna karote zivju miltu. Vienā ēdienreizē var apēst 5–7 un pat 9 sēnes, taču tās noteikti jāēd tukšā dūšā. Tam, kurš saēdies mušmires, sasien rokas un kājas, lai viņš netrakotu. Kad nākamajā dienā viņš pamostas, viņu atsien. Sasien arī tos, kuri pēc viņa sadzērušies mīzalus. Kad gitoepičani (vecākie, patriarhālo grupu galvas) viesojas cits pie cita, parasti tie ēd paši un cienā viesus ar mušmirēm.

Pēc Štellera liecībām, krievu cietokšņu tuvumā itelmeņi praktiski pārstājuši ēst mušmires, tomēr attālākās vietās šī sēne joprojām bijusi “īpašā cieņā”:

Iezemieši šīs sēnes kaltē, ēd tās veseliem gabaliem nesakošļājot un uzdzer virsū pamatīgu porciju auksta ūdens. Jau pusstundas laikā viņi iegrimst dziļā reibumā, un viņiem rādās visādas dīvainas lietas. Korjaki un jukagiri šo ēdienu iecienījuši vēl vairāk un tā to mīl, ka visur pērk no krieviem mušmires; tie, kuri nabadzības dēļ nespēj tās nopirkt, savāc noreibušo mīzalus un, tos izdzēruši, kļūst tikpat uzbudināti un vēl trakulīgāki. Šie mīzali darbojas, pat izejot cauri ceturtajam un piektajam.

Pētnieks piezīmē, ka tam noticēt grūti, tomēr viņa novērojums “nav apšaubāms”. Lūk, ko Štellers raksta par neparasto spēku, kāds iedarbojas uz dzīvu būtni:

Ziemeļbrieži vispār ir ļoti kāri uz sēnēm, starp citu, ne reizi vien saēdās mušmires, pēc tam krita pie zemes un kādu laiku ārdījās līdzīgi piedzērušiem, bet pēc tam grima dziļā miegā. Un lūk, ja korjaki atrod savvaļas ziemeļbriedi tādā stāvoklī, viņi tam sasien kājas, līdz tas izguļas un sēņu sulas iedarbība izbeidzas; tikai pēc tam viņi briedi nobeidz: ja viņi to nogalinātu miega laikā apreibuma stāvoklī, tad visus, kuri nogaršotu tā gaļu, pārņemtu tieši tāds pats trakums, it kā paši būtu saēdušies mušmires.

Vēl interesantāki ir Krašeņiņņikova novērojumi par itelmeņiem un korjakiem, kuri mušmires “jautrībai” lietoja divos veidos: 1) mušmires izmērcēja ugunspuķes sulā un pēc tam to dzēra; 2) sausas sēnes saritināja un norija veselas.

Pirmā un parastā zīme, pēc kuras var pazīt cilvēku, ko drebina mušmire, ir locekļu raustīšanās, kas sākas pēc stundas vai agrāk, pēc tam piedzērušies murgo, un rēgojas viņiem visādi spoki, briesmīgi vai jautri, kāds kuram temperaments: tāpēc vieni lēkā, citi raud un jūt milzu šausmas, citiem sprauga kā milzu durvis un karote ūdens kā jūra šķiet. Taču šis teikts par tiem, kas lieto pār mēru, bet tie, kuri nedaudz, jūt sevī ārkārtīgu vieglumu, jautrību, drosmi un mundrumu, kā stāstos par turkiem, kad viņi opiju saēdušies. Vērts pievērst uzmanību, ka visi, kas mušmires ēduši, vienā balsī apgalvo: lai kādas trakulības tad darītu, tas viss pēc pavēlēšanas no mušmires, kas viņiem pavēl neredzami. Tomēr visas viņu izdarības viņiem tik kaitīgas, ka, ja viņi nebūtu pieskatīti, tad retais dzīvs paliktu.

Mušmires ēda tikai vīrieši. Krašeņiņņikovs atzīmē, ka gan itelmeņi, gan korjaki ēduši mušmires ne vien “jautrībai”, bet arī gadījumos, “kad grasās kādu nogalināt”. Un, lūk, liecības par gadījumiem, kad korjaki lietojuši to ciltsbrāļu urīnu, kuri apēduši sēnes:

Starp citu, nometniekiem korjakiem mušmires tādā godā, ka piedzērušam neļauj čurāt uz grīdas, bet pieliek trauku un viņa mīzalus izdzer, no kā trako tāpat kā tie, kas ēduši sēnes; jo mušmires tie dabū no kamčadaliem, bet pašu pusē to nav.

Par mērenu uzskatīja, četru sēņu apēšanu, bet, “lai piedzertos”, apēda vismaz 10 mušmires.

Itelmeņu pieredzi pārņēma arī krievi. Līdz brīdim, kad atklāja jūras ceļu uz Kamčatku, viņi bija spiesti ar kaujām lauzties cauri kareivīgo korjaku zemēm Kamčatkas zemes šaurumā un gluži vienkārši fiziski nespēja ievest pussalā ne degvīnu, ne produktus, kas nepieciešami alkohola ražošanai uz vietas. Šī iemesla dēļ alkoholu nomainīja tieši mušmires. Starp citu, arī 1730.–1740. gadā, kad Kamčatkas iedzīvotājiem alkohols jau bija brīvi pieejams, daudzi krievi tomēr turpināja ēst mušmires. Krašeņiņņikovs min daudz komisku, arī traģisku piemēru krievu “trakumam”, kad mušmiru lietošana rosināja neiedomājamu rīcību, kas dažreiz beidzās pat ar nāvi. Lūk, viens no tiem:

Apakšpulkvedis Merļins Kamčatkā bija norīkots izmeklēšanā un meklēšanā, viņa adjutantam mušmire pavēlēja nožņaugties ar tādu priekšnesumu, ka visi nevarēs vien nobrīnīties. Citam turienes iedzīvotājam atvērās elle un drausmīgs uguns bezdibenis, kurā viņam vajadzēja tikt iemestam: tāpēc pēc mušmires pavēles viņš bija spiests nokrist ceļos un izsūdzēt grēkus, cik nu vien spēja atcerēties. Būdā, kur noreibušais nožēloja grēkus, bija liels skaits viņa biedru, un tie klausījās tajā ar lielu baudu, bet viņam pašam likās, ka viņš sūdz grēkus viens pats dieva priekšā. Kāds dienestnieks, runāja, mušmiri ēda mēreni, kad viņam vajadzēja doties tālā ceļā, un tādējādi veica jo lielu attālumu bez jebkāda noguruma, bet beidzot, saēdies to līdz reibumam, saspieda sev olas un nomira. Mans tulks kazaka dēls, apdzēries nemaņā ar mušmiri, pēc tās pavēles gandrīz pārgrieza sev vēderu, un tikai ar spēku izdevās viņu izsvabināt, jo roku tam apturēja jau atvēzienā.

Interesanti, ka mušmiru lietošana itelmeņos neizraisīja dzīvībai tik bīstamus “trakumus”. Krašeņiņņikovs šo faktu tulkoja tā, ka vai nu itelmeņi ievēroja zināmas “robežas”, vai arī tā “ieēdušies” mušmirēs, ka “organisms pie tām pieradis”.

Sibīrijas pamattautām mušmiru lietošanu pamazām nomainīja alkohols. Lūk, ko Krašeņiņņikovs raksta par itelmeņiem:

Jautrībai viņi dzēra ūdenī nostādinātas mušmires, bet tagad viņi dzer arī vīnu kā citi turienes iedzīvotāji un pagalam ar to nodzeras.

Tomēr vietumis, kur saglabājies tradicionālais dzīvesveids, mušmiru ēšana un sakrāla attieksme pret tām saglabājusies līdz pat 21. gadsimta sākumam. Par to cita starpā liecina materiāli, ko savākušas etnogrāfiskās ekspedīcijas korjaku apdzīvotajās teritorijās.

Labāk ciest badu

Pēc pievienošanas Krievijai (precīzāk, no 18. gadsimta sākuma) daudzām Sibīrijas tautām izveidojās pieradums smēķēt, kas daudzus smēķētājus burtiski izputināja, jo attālākajos rajonos tabaka bija ļoti dārga. Darbā “Kamčatkas ģeogrāfija un pašreizējais stāvoklis” Millers liecina, ka “kamčadali” (itelmeņi), kuri tikai nesen uzzinājuši, kas ir tabaka, “tagad pie tās tā pieraduši, ka labāk cieš badu nekā paliek bez tās”.

Vīri, sievas, kalpi – visi smēķē tabaku, un katram gadā vajag vismaz 2, 3 un 4 mārciņas.

Problēmas ar tabakas piegādi Kamčatkai un arī netālredzīgā valsts politika, kas pasludināja tabakas monopolu, bija iemesls tam, ka labākajos gados tabakas cena, pēc pētnieka ziņām, bija sešas lapsas par mārciņu, bet gadījās arī, ka par vienu lapsu pārdeva zolotņiku. Lai Kamčatkas tautas neieslīgtu “galīgā trūkumā”, pēc Millera domām, bija jāatļauj brīva tabakas tirgošana visiem, kas vēlējās, savukārt valstij tā jātirgo par cenu, kas divkārt nepārsniedz to, kādu piedāvāja ķīniešiem. Kā uzskatīja pētnieks, plašu tabakas izplatīšanos Kamčatkas krievu iedzīvotājos jo stipri veicināja itelmeņu dzīvesveids:

Jo viņi visi kamčadalu kalpones apņēmuši vai no tām dzimuši, visus kamčatkiešu paradumus pārņēmuši un tāpēc tikpat daudz vai pat vairāk nekā kamčadali tabaku smēķē.

Tabakas smēķēšanai nereti bija piešķirta rituāla nozīme. Šamaņi to izmantoja kā uzbudinošu vai apdullinošu līdzekli mušmiru vietā. Lūk, kā Millers apraksta Krasnojarskas apriņķa šamaņu rituālu:

Pēc tam šamane, lai gan ārpus rituāla nesmēķēja, pieprasīja tabaku smēķēšanai. Tas nozīmēja, ka tabaku pieprasa nevis pati šamane, bet gan velns, kas viņu apsēdis. Tad viņai iedeva citu pēc citas septiņas pīpes ar tabaku, ko viņa lielākoties izbārstīja un ik reizi starp pīpēm izlēca no jurtas. Ar pēdējo pīpi viņa izskatījās kā pagalam zaudējusi apziņu. Tāpēc viņu pabalstīja, un drīzumā viņa atjēdzās.

Kā “klasisko” narkotisko līdzekli pētnieki min vienīgi opiju. Spriežot pēc visa, opiju Sibīrijas teritorijā ieveda tirgoņi no Vidusāzijas; pārsvarā to lietoja Rietumsibīrijas “buhārieši”, arī Toboļskas, Tjumeņas, Taras un Tomskas tatāri. Millers šo narkotiku piemin vairākos ekspedīciju rokrakstos. Plašākā piezīme par šo tēmu rodama “Ziņās par jakutiem un viņu šamaņiem, par jukagiriem, ostjakiem, tungusiem, samojediem, kamasīniem, taigiešiem, kačinciem, tatāriem un par šo dažādo tautu paradumiem”:

Afim (opiju) tatāri un buhārieši labprāt dzer ar tēju, tāpat kā turki. Vienas reizes deva vīrietim – kā liels zirnis. No opija kļūst ļoti jautrs un uzbudināts. Ja viņiem ir grāmatas, kas grūtas lasīšanai, tad opijs tā apskaidro viņu apziņu, ka viņi spēj saprast visgrūtākās vietas. Tomēr tie, kas daudz lieto opiju, lai arī cik resni iepriekš būtu, no tā paliek ļoti vāji, izžūst un visbeidzot saslimst ar diloni.

Ne Millers, ne Gmelins neko nesaka par narkotisko atkarību no opija, bet aprobežojas ar norādījumu par pārmērīgas opija lietošanas sekām.

Tādējādi, pamatojoties uz Otrās Kamčatkas ekspedīcijas dalībnieku materiāliem, var secināt: Sibīrijas aborigēnu kultūrās alkohola lietošanai piemita sezonāls raksturs; alkohola lietošana bija cieši saistīta ar pagāniskiem rituāliem un ticējumiem, taču neizraisīja plašu atkarību. Ceļotāji nav atstājuši ziņas, kas liecinātu, ka krievi Sibīrijas pamatiedzīvotājos būtu izraisījuši būtisku kāri pēc alkoholiskiem dzērieniem, jo tie dzēra jau pirms 18. gadsimta sākuma. Situācija kardināli mainījās tikai 19. gadsimta pirmajā pusē, it īpaši pēc tam, kad 1833. gadā aborigēnu teritorijās atļāva ievest stipros dzērienus. No tā brīža līdz pat 1902. gadam, kad iedibināja valsts vīna monopolu, pamatiedzīvotājiem bija tiesības patstāvīgi pārdot saviem ciltsbrāļiem alkoholiskos dzērienus. Tādējādi ne vien individuālie tirgoņi, bet arī pati valsts faktiski sāka īstenot politiku, kas vēl tikko uzradušās preču–naudas attiecības nomainīja ar preču–degvīna attiecībām. Tajos gados Sibīrijas pamatiedzīvotāju nodzirdīšana ieguva masveida raksturu un īpaši postoši iedarbojās uz tām tautām, kuru tradicionālajā kultūrā, kā arī rituālu un kulta praksē par ierosinošu un apskurbinošu līdzekli lietoja nevis alkoholiskos dzērienus, bet gan halucinogēnās sēnes.