Jautrā antropoloģija

Darīt vienalga nebija, ko; nekādu šamaņu nebija, un mani pārņēma melanholija, kura savu augstāko punktu sasniedza Handagaiti, nelielā pieputējušā ciemā pie Mongolijas robežas. Nelielās lauku viesnīcas logs bija taisni uz “centrālo” laukumu ar ciema padomes māju, kaut kādām bērnu rotaļu laukuma paliekām, bezjēdzīgiem žogiem un saulē izdegušu zālīti un celiņiem – iespējams, te kādreiz bija notikušas vietējās svētku parādes. Un atkal – to, nevis ko citu es atceros, jo prātā iespiedusies Andreja fotogrāfija, kurā es stāvu un skatos ārā pa logu uz šo maz iedvesmojošo ainavu.

Stiepās laiks; atceros, ka gājām uz pirti. Vis-drīzāk es to atceros tādēļ, ka vēlākajos stāstos par piedzīvojumiem Tuvā bija sava vieta arī pirtij: publiskajā pirtī ievērojām, ka daudziem tuviešu vīriešiem ir rētaini dibeni; kad pajautājām, ar ko tas izskaidrojams, mums atbildēja, ka kāzas, svētki, vārdu sakot, visādas dzeršanas parasti beidzoties ar kautiņu, un tad, kad kāds nelaimīgais metoties bēgt, pakaļdzinēji viņu no mugurpuses sadurstot ar nažiem. Andrejam pašam nācās kļūt par līdzīga pasākuma dalībnieku – viņu uzaicināja būt par handagaitiešu pāra kāzu fotogrāfu. No kāzām Andrejs pārradās tramīgs; stāstīja, ka ir bijis visai neomulīgi, jo diezgan drīz visi kāzinieki sadzērušies, bet, kad ar tuviešu jauniešiem braucis turpināt svinēt uz upīti, viens no tiem rāvies vicināt kājas karatē sitienos gar Andreja degunu. Kāzu viesiem sēžot ārā pie galdiem, uznācis lietus. “Visi jau sadzērušies, un daudzi nevar no tiem galdiem vairs noiet,” Andrejs 1998. gadā stāsta intervijā Margaritai Ziedai. “Vīrieši paliek guļam, bet sievietes pieceļas. Un guļ kādas septiņas vaboles, nez kāpēc uz muguras, un kustina rokas un kājas. Lietus līst, pērkons dārd, un kāds man blakus šķūnītī dzied kaut kādu gari stieptu dziesmu. Viņam piebalso sieviete. Un tad kāda sieviete no tām, kas guļ ārā un kustina kājas un rokas, arī sāk dziedāt. Un tajā dziesmā ir tāda savdabīga stīga iekšā.”

Par ko, ja neskaita sievieti, es domāju tajā Handagaiti viesnīcā? Es neatceros; atceros vienīgi sevi pie loga fotogrāfijā un nepārtraukto laiku stiepjošo noskaņojumu.

Ja man kaut kas tomēr jāpasaka par notikumiem Handagaiti, es tos gandrīz vai nevaru noturēt atmiņā katru atsevišķi, turklāt lielākoties tie visi ir aizmirsušies vai aizvietoti ar fotogrāfijām un filmas kadriem: tos nosedz vispārinājums, šajā gadījumā nosaukts par “karnevālu”, no kā tūlīt pat gribas atkratīties, jo tas pārāk cieši saistās ar Bahtina zinātni, kurā karnevālisma jēdziens aplūkojamo parādību reducē līdz citai “zīmju sistēmai”, tādējādi ne par matu nepietuvojoties saprašanai. Vienlaikus “karnevāls” ir arī vienīgais vārds, ar kura palīdzību es varu norādīt uz to, kas notika Handagaiti un savā ziņā arī visā 1990. gada vasarā, pat tad, ja pēc savas formas tie notikumi nebija iecerēti kā noteiktu ritualizētu svētku atdarinājums ar pārģērbšanos un lomu spēli.

Mums vajadzēja action, iespaidīgu darbību, ko varētu nofilmēt, – mēs to dabūjām. Tuviešu padomdevēji un šamaņi nolasīja mūsu vēlmes no acīm: varbūt tās arī nesakrita ar mūsu iedomām par autentiskumu, taču tā nebija viņu vaina. Pamazām dīvainās attiecības ar tuviešu pusi mūs pārstāja kaitināt un mēs paši sākām iesaistīties spēles noteikumos, ja drīkst atsaukt atmiņā mīļo Renuāra filmu. Sākotnējā līdz-nāvei-nopietnajā attieksmē pret šamanismu notika lūzums, un, atceroties vasaras otrās puses notikumus, tajos arvien biežāk starp antropoloģiskajiem “objektiem” iekļuvuši arī paši “novērotāji”. Attiecībā uz viņiem man pat vairs negribas teikt “mēs”, bet par sevi – “es”: ne vien tādēļ, ka šāda stāsta forma lielākoties ir tāda kā lielīšanās ar saviem piedzīvojumiem, bet arī tādēļ, ka cenšanās aizvākt sevi no kadra – līdzīgi kā tēvoča Monguša aizvākšana no ovas – neatbilda tam, kas Tuvā notika.

Lūzuma punkts ekspedīcijā lielā mērā saistīts ar šamaņa Kalindū Monguša iesaistīšanos “šamaņa ainavā”. Iespējams, tieši saistībā ar priekšstatu par karnevālu es viņu vienmēr atceros ar pārsietu galvu: stāstīja, ka viņam dzērumā to esot ar kāju pārdauzījusi sieva. Mongušs strādāja skolā par kurinātāju, ciematā viņu drīzāk izsmēja. Tieši viņš atbilda manai toreizējai koncepcijai, kura balstījās manā paviršajā priekšstatā par Mišelu Lerisu, kurš, pats būdams dzejnieks no franču sirreālistu loka, devās (lai neteiktu – bēga) etnogrāfiskā ekspedīcijā uz Āfriku. Doma bija tāda, ka Rietumu sabiedrības atstumtie (Leriss vai es) likumsakarīgi nokļūst eksotiskās zemēs, kur satiekas ar līdzīgiem “frīkiem”, kas izstumti jau no tradicionālās vietējās sabiedrības. Saskaņā ar šādu priekšstatu es izdarīju secinājumu, ka “nopietni” ļaudis ar mums nemaz neielaidās – tikai “dzejnieki”, dīvaiņi un dzērāji.

Pat ja fakti liecināja par pretējo – proti, ar mums nepavisam ne tik labprāt ielaidās, – es to vienalga uztvēru jau kā savas jaunās spēles sastāvdaļu. Piemēram, šāds gadījums. Reiz, iepriekš vienojušies par filmēšanu, piebraucām pie Kalindū šķībā namiņa ciema nomalē ar savu lielo ZIL 131, bet sieva paziņoja, ka viņa nav mājās, jo viņš esot aizgājis meklēt noklīdušo telīti. Manuprāt, tā bija Lauri ideja – tuvējos krūmos novērošanai paslēpt divus mūsējos ar īsviļņu rāciju (mobilo telefonu vēl nebija). Kad mūsu mašīna attālinājās, jau pēc neilga brīža pa rāciju ziņoja, ka Mongušs iznācis pagalmā, bet, kad vēl pēc piecām minūtēm mēs atkārtoti piebraucām pie mājas, viņš nepavisam neizskatījās pārsteigts. Varētu taču teikt, ka cilvēks vienkārši negribēja ar mums tikties, bet nē, man patika domāt, ka tā ir kāda smalka spēle. Ko par to domā pats Kalindū, es, protams, tā arī neuzzināju. Taču varbūt mūsu interese par viņu lika viņam domāt, ka viņš ir “neparasts cilvēks”, kā to mēdza teikt Kenins-Lopsans, runājot par šamaņa spēju atklāšanos kādā dzīves brīdī.

No visiem, kuriem piedāvājām pielāgot no muzeja aizlienēto šamaņa tērpu, vienīgi Kalindū to izdarīja “dabiski”, it kā viņš visu labi zinātu, bez aizķeršanās uzliekot šamaņa galvassegu, uzvelkot dīvaino svārku ar skeleta kontūrām, līdzētājgaru figūrām un garu kaujas ieročiem – bultu uzgaļiem un zvārguļiem –, un, izdarījis pirmos belzienus pa bubni, sāka griezties uz riņķi. Kaut kur es biju izlasījis, ka šamaņus ķīnieši kādreiz saukuši par “dejojošajiem garu priekšā”, bet Kalindū stāstīja, ka sācis “dziedāt un lēkāt” pēc tam, kad kādudien medībās viņam parādījies mirušais tēvs balta brieža izskatā.

Kalindū Monguša filmēšana šamaņa tērpā notika pie nelielas upītes; bija migla, šamanis, dauzīdams bubni, skraidīja un lēkāja apkārt ugunskuram, kamēr mēs ar Lauri, lai neiekļūtu kadrā, skrējām aiz kameras, kuru operators grieza uz riņķi līdzi Mongušam. Pēc izrādīšanās šamaņa tērpā Kalindū sarīkoja hurešu starp diviem vecākiem vīriem, klaigādams: “Jūs, sešdesmit četri cīnītāji, esiet gatavi! Jūs, tiesneši, esiet gatavi! Jūs, muzikanti, esiet gatavi! Mūzikā-ā! Mūzikā-ā!” “Ko lai mēs dziedam?” atsaucās pāris sievietes, arī Monguša sieva. “Dziesmu par Hondergeju!” Kamēr sievietes vilka dziesmu par skaisto, brīnišķo Hondergeju, kur ganās daudz lopu, bet tuvajos mežos netrūkst zvēru, divi vīri uzsāka cīniņu ar Kalindū kā izmēdītāju-tiesnesi; uzvarētājs – liels, smaidīgs vīrs smagā džemperī, vēzēdams rokas kā spārnus, aizlīgoja mežiņa virzienā. Mūzikā-ā! Muzikā-ā!

Pētot mūsu otrā operatora Urmasa Sepa fotogrāfijas, ievēroju Kizildagas akmeņkali Vladimiru Salčaku, kurš, jādomā, arī pastāstīja, ka ciemā ir meitene, kas slimo ar “šamaņu slimību”, bet viņas gaišredzība atklājusies, kad viņa bija pateikusi, kur meklējamas pazudušās ciema skolēnu somas. Te mums likās, ka varam filmai iegūt pārliecinošu epizodi, kurā pieredzējis šamanis varētu “dalīties pieredzē” ar sasirgušo meiteni, topošo šamani. Tobrīd “mūsu” šamanis, Mokurōls Kūlars, bija sīks, kluss vīriņš, kurš darbojās uz “stingri zinātniskiem” pamatiem, galvenokārt lasot budistu mantras, bet ikdienā strādāja par ganu. Kluso šamani Mokurōlu mēs aizvedām uz Kizildagu, kur iepazīstinājām ar astoņpadsmitgadīgo Ļubu, kura jau ilgāku laiku cieta no lēkmēm, kas bija saistītas ar gaišredzību. Tikšanās atgādināja skolas dramatiskā pulciņa iestudējumu.

Vispirms Mokurōls izrādīja Ļubai savus kulta priekšmetus, likdams saprast, ka tādus vajadzētu sadabūt arī viņai, – deviņaci, svētās lentītes, lāča ķepu (to gan šodien esot grūti atrast, viņš komentēja), pērles, maisiņus dažādiem graudiem un rīsam, bultas uzgali, metāla trauciņus svecēm. “Jā,” viņš piebilda.

Ļuba savukārt pastāstīja, kāpēc nolēmusi vērsties pēc palīdzības: “Ja es ar savām spējām gribu palīdzēt vecākiem, tas nederot. Man teica, man jāatrod cilvēks, kas mani varētu apmācīt.” Tālāk viņu starpā notika šāda saruna (es to atceros vienīgi tādēļ, ka saglabājušies tulkojumi no filmas tekstiem un saruna bija arī iekļauta filmā).

– Lēkmju laikā man šķiet, ka kāds mani vajā, dzenas pakaļ, ķeras ar pirkstiem mugurā, mudina mani darīt kaut ko sliktu. Tā tas ir! Tad viņš pazūd, bet pēc dažām nedēļām jau atkal ir klāt. Lēkmju laikā es pat redzu viņa rokas. Viņš mani žņaudz, es knapi varu paelpot. Man ir teikuši, ka lēkmju laikā es turu rokas pie kakla. Viņš mani pastāvīgi vajā, īpaši naktīs – tad ir tā, it kā viņš mani varētu saplosīt. Es nezinu, kāpēc viņš mani vajā. Tas vienmēr notiek tad, kad ciemā gaidāms kaut kas slikts, nelaimes gadījums. Es vienmēr ļoti skaidri jūtu, īpaši, ja kādam ciemā jāmirst. Es to vienmēr zinu jau iepriekš.

– Un kā ir ar spiedienu?

– Normāli, es domāju. Bet man bieži vien reibst galva.

– Ir labi, ar tavu galvu viss kārtībā! Bet kā ir ar nerviem?

Mokurōls izpētīja Ļubas acis.

 – Ir labi, viss ir labi, nervi ir mierīgi.

– Jā, es nesūdzos.

– Viņš vienmēr ķer tevi no muguras, nekad no priekšas, vai ne?

– Nē, nekad. Un tad viņš nedēļas nogalē nāk atpakaļ.

– Un pa vidu viņš pazūd, ja?

– Jā, uz nedēļu! Un tad, lēkmju laikā, es redzu viņa roku.

– Viņš ķeras tev pie rīkles?

– Jā, es gandrīz smoku nost. To saka arī tie, kas mani redzējuši lēkmju laikā. Es turu rokas pie kakla, it kā cenšoties aizsargāties.

– Tā, tā... Viņš vajā tevi mājās un ārā... Viņš tevi vajā... Tā, tā.

Pēc sarunas, kas pat nebija diez ko garāka par šeit citēto, abi šamaņi – vecais un jaunā – lietišķi atvadījās, un Ļuba palūdza turpmākai sadarbībai Mokurōla adresi. Viņā nudien nebija nekā “šamaniska” – ne teatrāla kā Kūlaram Toktugu, ne harismātiska kā Kužugetam Balganam; viņš, šķiet, gandrīz vai nedzēra, tikai skaisti smēķēja – tāds mazs, sauss rituālu grāmatvedis. Viņa stihija bija kārtība; ja viņš ko stāstīja, tad ar ētisku pamācību.

Kad salūst vecs koks, nomirst vecs cilvēks, tā saka. Salūst jauns koks, nomirst jaunpiedzimušais, tā saka. Astoņus kilometrus no Tēli ciema atrodas stepe, kuru sauc par Čangisterekhovuzu – burtiski tulkojot tas būtu “stepes vientuļā papele” vai arī “vientuļās papeles stepe”. Senos laikos šeit esot slējusies veca, vientuļa papele. Reiz sacēlusies briesmīga vētra, kas šo papeli nogāzusi. Pēc neilga laika vietā, kur bija slējusies papele, nomirusi veca bagāta saimniece, tā saka. Katrai lietai ir simboliska nozīme, tā ir. [Kenina-Lopsana pirksts.] No šīs vecās papeles saknēm esot izaugusi jauna papele, kura patiesībā esot Čangisterekhovuzu stepes valdniece, tā saka.

Pārejā pa ceļam uz kādām tālākām kalnu ganībām Šujietis – šķiet, mēs toreiz īsti nezinājām viņa vārdu – lūdza apstādināt mašīnu, netālu viņš noplūca divas puķītes – vienu baltu un otru zilu – un, ar tām pa brīžam izšļacīdams araku uz dažādām debess pusēm, noskaitīja:

Mans deviņgalvu Tandi,

Mans būrhān Dolān,

Mana zeme, mana taiga!

Hajirakan!

Mēs ejam ceļu, kas ir tik balts kā piens.

Hajirakan!

Mūsu meitas, mūsu dēli

O, Hajirakan!

Mūsu ganības, mūsu druvas,

Hajirakan!

Pāri lielajai pārejai,

Pāri platajai upei,

Pa balto ceļu eju,

Līdz pēcnācējiem es aiziešu,

Deviņas reizes deviņi,

Žēlo mūs, hajirakan!

Pa savām ielejām, virsotnēm ejam,

Savu balto ēdienu ēdam,

Vēli mums labu.

Deviņi tandi,

Dolān būrhān,

Žēlo, hajirakan!

To “plato upi” Mokurōlam varbūt arī nevajadzēja piesaukt, lai gan tobrīd mēs vienalga nezinājām, ko viņš tur bubina. Taču tobrīd pieslēdzās komjaunietis Vasja.

– Pastāstiet, lūdzu, ko nozīmē šī baltā un zilā krāsa!

– Šo krāsu simboliskā nozīme ir tāda. Šī baltā krāsa nozīmē mūsu dzīvi uz šīs gaišās zemes – visās tās izpausmēs. Tādēļ baltā krāsa mums ir godājamas attieksmes krāsa.

– Bet zilā?

– Bet zilā – tā ir mūsu pirmvēsture, tie ir mūsu senči, kas dzīvojuši pirms mums un devuši mums dzīvi. Turpinātības krāsa, paaudžu saites krāsa, saistība starp mūsu vēsturi, saistības ar mūsu senčiem, kuri jau sen aizgājuši, taču nodrošinājuši mums gaišo dzīves ceļu.

Tādēļ mūsu senču vārdā es ar šo balto un zilo krāsu, kas simbolizē laiku saistību, svētīju mūsu zemi, mūsu taigu un novēlu visiem tādu pašu skaistu dzīvi mierā kā šie ziedi.

Tā bija brīnišķīga ciemošanās kalnu jurtā, aitas kaušana, migla kalnos, suņu rejas, gultā aizmidzis bērniņš sarkaniem vaigiem – visu to es atceros no tās pazaudētās filmas; taču es atceros arī, kā mēs atpakaļceļā sarīkojām nelielu hurešu un es cīnījos ar mūsu komjaunieti Vasju, un visu mēs bagātīgi slacījām ar araku. Kravaskastes būdā bija sakāpis vēl bariņš tuviešu sieviešu ar bērniem, kas brauca
uz ciemu, bet upē, kuru pirms stundām četrām bijām jau šķērsojuši, bija pacēlies ūdens: kalnos lija. Vārdu sakot, upes vidū mūsu ZIL 131 iesprūda. Kādu brīdi bija gandrīz vai jautri – tomēr piedzīvojums, taču, kad kļuva skaidrs, ka mašīnu mums neizstumt, bet ūdens upē turpina kāpt, lielākā daļa braucēju kļuva nervozi. Tēvocis Mongušs pāris reizes atkārtoja: “Uldus, es neprotu peldēt,” bet mēs, šķiet, ar Tenisu, pirms līst ledainajā ūdenī, turpinājām dzert araku. ZIL priekšpusē bija vinča ar trosi, taču tā bija samudžinājusies, un mūsu uzdevums bija to atpiņķerēt. Es nezinu, cik ilgs laiks pagāja – stundas piecas?, līdz jau dziļā tumsā mums izdevās trosi aizvilkt līdz krastam, nostiprināt to ap koku, un mašīna izkārpījās no upes. Tobrīd visi mūsējie bija jau pārsaluši un diezgan daudz izdzēruši, ja izsakās pieklājīgi. Tēli viesnīcā, kur bijām apmetušies, mēs turpinājām sajūsmināties par savu brašumu un laimīgajām beigām, vienu pēc otra tukšojot savus baltos dāvanu degvīnus. Lai gan bija nakts, uzradās kāds dīvains tuvietis, šķiet, no ciema administrācijas, kurš ļoti lūdza viņam ieliet. Uz šo vienkāršo lūgumu es izplūdu retoriskās runās, kas beidzās ar aicinājumu tuviešu partijniekam nekavējoties atteikties no saviem apkaunojošajiem boļševistiskajiem uzskatiem, un tad mēs ieliesim. Tuviešu partijnieks nekavējoties atteicās un saņēma savu glāzi, bet, pirms doties pie miera, es paspēju vēl sadauzīt vietējo goda plāksni un, kā liecina mūsu grupas administratore, pievemt visu viesnīcas vestibilu.

Nākamajā dienā mūsu darbaspējas bija zemas, un mēs aizbraucām līdz Hemčikas upei, lai sarīkotu nelielu pikniku. Ar grūtībām, tomēr atceros, ka mēs jau bijām atlaidušies, bija sacepta kaut kāda gaļa, uz kuru es nespēju paskatīties, kad atbrauca grupa jaunu tuviešu ar motocikliem un kaut ko sprieda ar tēvoci Mongušu. Šķiet, jau Kizilā Mongušs Borahovičs atgādināja par šo notikumu, teikdams, ka tuviešu jaunekļi ieradušies ar mums izrēķināties, bet, uzzinājuši, ka ar mums ir tāds cienījams cilvēks kā Kenins-Lopsans, pārdomājuši. Bet tam visam nudien vairs nav nekāda sakara ar šamanismu.

Kizilas viesnīcā mūs sagaidīja Marts Nurks, tas pats vienīgās lomas izpildītājs Lauri īsfilmā “Mirusi pele sirdī”. Viņš zināja teikt, ka mūs meklējis mans tēvs. Es pavisam apstulbu, līdz pamazām noskaidrojās, kas īsti vecais vīrs bijis: šamanis Kužugets Balgans.