Prom no sevis

Es lasu: “Mans tētis sastapa manu mammu vilcienā ceļā no Luksoras uz Asuānu,” un dzirdu: “Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar – nezinu.” Lai gan esmu pārliecināts par Albēra Kamī Svešinieks iespaidu uz Ranjas Pāsonenas Saules gaita, nepavisam nav tik acīmredzami, ka, lasot vienu, dzird otru, turklāt es valodiskajai intonācijai varu pievienot arī pavisam attālu līdzību: kad braucu vienkāršo indiešu pārpildītā vilcienā no Deli uz Kalkutu, es lasīju Arundhati Roju, kuras sejas vaibstus atminējos, tikko ieraudzīju Ranju Pāsonenu, par ko gan nevajadzētu brīnīties, zinot, ka Ranjas tēvs ir ēģiptietis. Nav pat vērts piebilst, ka vēl pagājušajā pavasarī es atrados vilcienā no Luksoras uz Asuānu. Šīm nejaušībām ar “grāmatu pašu” nav nekā kopīga, taču, reiz sagadījušās, tās tiecas pārvērsties stāstā, kuru neparko negrib izstāstīt pati rakstniece, pie tam negrib divos veidos: savā romānā izvairoties no laikā secīgas stāstījuma formas, bet atkal un atkal atgriežoties pie viena un tā paša, un – jau mūsu sarunā – uzsverot to, ka viņai svarīga valoda, vienīgi valoda, kas “brīva no jebkāda stāsta”. Taču valoda, kas palaista savā vaļā, arī veido stāstu, lai kā no tā censtos izvairīties pats stāstītājs un lai kā to nespētu saskatīt lasītājs: to stāsta tāda kā vairāk zinoša vispārīgāka būtne, kura neietilpst rakstītāja valodā vai lasītāja sapratnē, tomēr, pateicoties tai, rakstītājs var saprast, ko viņš raksta, bet lasītājs – ko viņš lasa.

U. T.

Rīgas Laiks: Vai jums ir jebkāds priekšstats par sevi? Kas jūs esat? Ranja Pāsonena: Vai jūs runājat par identitāti? RL:Nē, es nerunāju par identitāti, es runāju par jums. Pāsonena:Es domāju, es… Es drīzāk cīnos pret identitāti. Šajā nozīmē identitāte man ir svarīga. RL:Ko jūs saprotat ar vārdu “identitāte”? Pāsonena:Tas ir kaut kas tāds, kad es jūtu – tas ir tas, kas es esmu. Un es jūtu, ka ar to kaut kas ir jādara, jo vienmēr, kad es pasaku – es kaut kas esmu, es jūtu, ka es tas neesmu. RL:Un jūsu identitāte veidojas no ēģiptiešu puses un no somu puses. Jā, jūsu sejā ir kaut kas ēģiptisks, bet… Pāsonena:Iespējams, ka tas ir viens no konfliktiem, no kā cieš meitene grāmatā – atrodoties starp šīm divām nacionālajām identitātēm. Un viņa nevar būt ar tām, un nevar būt bez tām. Bet patlaban es pat negribu par to runāt, jo es jūtu, ka nacionālā identitāte ir tikai maza daļa no identitātēm, reizēm tās viena otru iznīcina… RL:Bet kad jūs domājat par sevi, kura daļa tur ir identitāte? Pāsonena:Tas ir kaut kas izteikts vārdos, kā es mēģinu sevi kādam aprakstīt. Tā ir tāda kā bilde, kuru es dodu vēl kādam. RL:Kam tā būtu vajadzīga? Pāsonena:Ja es saku – es esmu sieviete, tad man ir sievietes identitāte. Bet es jūtu, ka pat tas ir par šauru. Varbūt es esmu vairāk vai mazāk nekā sieviete. Būt sievietei… Ja tas ir – būt sievietei jums, tad tas nozīmē ieslēgt šajā identitātē jūsu priekšstatu par to, kas ir sieviete. Un man nebūt nav jāpiekrīt tai bildei, kāda jums ir par sievieti. Es negribu, ka mana identitāte ir sadalīta starp divām idiotiskām pasēm. Kad es biju bērns, es gāju britu skolā. Man bija draugi no Kolumbijas, Indijas. Lielākā daļa no filmām, ko es skatījos, bija amerikāņu. Es spēlēju amerikāņu videospēles. Kas ir kultūra – es nezinu. Grāmatas, ko es lasīju, lielākoties bija angļu. Kas es esmu? Reizēm es esmu sieva, reizēm es esmu meita, es gribu būt visas šīs lietas vienā un tai pašā laikā. Es esmu sajaukums no visa kā. RL:Mums ir dažādi priekšstati par to, kas mēs esam. Bet jums, paldies dievam, ir viens teksts, kas kaut kādā veidā izsaka to, kas jūs esat. Sakiet, par ko ir jūsu grāmata? Pāsonena:Es nevaru teikt, ka tur ir viena dominējoša ideja, drīzāk tā ir sajūta. Šim tekstam, iespējams, ir vairāk kopīga ar bildēm nekā ar noteiktām tēmām. Bet es esmu laimīga, ka tas beidzās kā stāsts, kas var tikt pārdots kā romāns. RL: Vai, rakstot savus tekstus, jums bez pašas literatūras vēl bija arī kāds cits mērķis? Pāsonena:Nē. Es ticu valodai pašas valodas dēļ, valodai, kas brīva no jebkāda stāsta. Es gribu, lai valoda domā manā vietā, atbrīvo manas asociācijas, atmiņas. RL:Tātad, jums šķiet, ka valoda ir tā kā mazliet lielāka par jums? Pāsonena:Jā, es uzskatu, ka savas domas es kontrolēju un tās nav sevišķi neatkarīgas, bet valoda spēj man atvērt daudzas jaunas domas. Manuprāt, rakstīšana ir saprašanas process. Pasaules saprašanas process. Runa ir par tādu lietu saprašanu, kas vairāk ir neapzinātas. RL:Ko jūs sapratāt, rakstot šos tekstus? Pāsonena:Vispirms es sapratu, ka tas ved tālu prom no maniem vecākiem un tālu prom no manis pašas. Es nevaru teikt, ka tas ir romāns par mani. Un tas man ir ļoti svarīgi. Pateikt, ka tas ir sarakstīts. Jau no sākuma tur nebija idejas par kāda stāsta rakstīšanu, par divu kultūru interpretāciju vai kaut ko citu. Tas atnāca ar rakstīšanu. RL:Bet ko tad tajā romānā darījāt jūs? Pāsonena:Es vienkārši rakstīju. Es pierakstīju tās bildes, kas nāca man prātā, un šīs bildes palīdzēja man saprast. RL:Varbūt jums ir kāda ideja par to sevi, kas rakstīja šo tekstu? Pāsonena:Nē, vispirms es rakstīju un man bija visi šie fragmenti, un tad es sāku tos kombinēt kopā. Un galu galā es sapratu, ka iznāk tāds kā stāsts, un es sāku to veidot apzināti. RL:Bet kādēļ tas bija vajadzīgs? Pāsonena:Vienkārši tas bija interesanti. Tomēr tas bija ļoti ilgs process – pat ieraudzīt to kā stāstu. Kaut kādā ziņā es patiešām biju tā mazā meitene, kura vienkārši vāca kopā visas tās lietas, par kurām es esmu uzrakstījusi. Es vienkārši priecājos par valodu, priecājos par sīkajām ainām, kas nāca pie manis… Ja es patiešām gribētu izklāstīt kādu ideju, es nedomāju, ka literatūra būtu labākais ceļš, varētu rakstīt, teiksim, filozofisku eseju. Es mīlu literatūru, kas jauc kopā dažādas lietas un liek pasaulei izskatīties sarežģītai, ne tik vienkāršai, kurā ir visas atbildes. RL:Vai jūs domājat, ka jūsu vienkāršais stāsts varētu padarīt pasauli mazliet sarežģītāku? Pāsonena:Es nedomāju, ka stāsts tur var kaut ko mainīt. Es domāju, ka mans stāsts arī ir ļoti vienkāršs. RL:Varbūt jūs tomēr varat pateikt divos teikumos, par ko ir jūsu stāsts? Pāsonena:Tas nav svarīgi. RL:Lūdzu. Pāsonena:Labi. Varbūt tas ir par meiteni, kas mēģina būt sava tēva un savas mātes meita. Bet tur nav nekā par kultūru atšķirībām, runa ir par vecākiem, kas ir šķīrušies. RL:Vai jūs domājat par savu tēvu kā par ēģiptieti? Pāsonena:Nē, tā ir persona grāmatā, kas domā. Jūs nevarat izstāstīt stāstu par sevi. Savu stāstu es varu pastāstīt miljons dažādos veidos, un šī ir viena hipotēze, kā to pastāstīt. Tā ir hipotēze, kā saprast pašai sevi. Ja es pasaku: es mīlu savu tēvu, tai pašā laikā es varu pateikt: es ienīstu savu tēvu. RL:Kāpēc vecāki jums ir tik svarīgi? Pāsonena:Es patiešām nedomāju, ka viņi ir svarīgi visiem. Iespējams, ka cilvēkiem ir atšķirīgas lietas, caur kurām viņi skatās uz pagātni un saprot sevi. Man tā ir mana ģimene, man bija ļoti harizmātiski vecāki. Var jau būt, ka tā ir mana trauma, un es pārāk ticu tādai psihoanalītiskai ainai, kur vecāki ir klātesoši burtiski jebkamī. Un es mēģinu saprast visu, kas ar mani ir noticis, caur bērnību. Man vajag atrast drošību no bērnības nedrošības. Ikvienā sapnī, pat ja es sapņoju par kaut ko citu – tie vienmēr ir vecāki. RL:Izstāstiet kādu sapni. Pāsonena:Es vienmēr sapņoju, ka ieeju vienā un tai pašā dzīvoklī, kur dzīvoja mana māte, un viņa vēl nav mirusi, bet ka ir kaut kas, kas var nomirt jebkurā brīdī. Ka vēzis atpūšas, bet tas var atnākt atpakaļ jebkurā laikā. Es esmu laimīga, ka viņa ir dzīva, bet tai pašā laikā es gribu aiziet, lai varētu dzīvot savu pašas dzīvi. Un tad es vienmēr pamostos ar šausmīgi smagu sajūtu. Bet tad es atceros – viņa ir mirusi, tā ir bēdīga atskārta, bet tai pašā laikā tā ir arī sajūta – oh, man nebūs jāuztraucas, ka viņa nomirs. Un tas turpinās jau piecus gadus, kopš viņa ir mirusi. RL:Vai jūs jūtat kādu sakaru starp savu rakstīšanu un saviem sapņiem? Pāsonena:Ja mēs mēģinātu rakstīt par šo sapni, es to darītu tādā veidā, lai tā būtu literatūra. Es kaut ko darītu ar šo materiālu. Un mana rakstīšana nav arī terapija man pašai. Es negribu, lai kādam būtu jācieš, to lasot. Tam būtu jābūt manam privātajam objektam. Vai arī es par to runātu ar vīru vai draugiem. RL:Tad iznāk, ka jūsu stāstā patiešām nav nekā personīga? Pāsonena:Nē, tas ir ļoti personīgs. Valodā, tajā, kā es to rakstu. RL:Vai tad mums nav vairāk vai mazāk viena valoda? Pāsonena:Nē, mums nav. Pavisam noteikti, nav. Teiksim, Somijā, medijos es daudzas reizes dienā dzirdu tādus vārdus kā “ministrija”, “sociālā nodrošināšana”, un es patiešām domāju, ka tas ietekmē veidu, kā kāds redz pasauli. Un, no otras puses, ja es dienas laikā dzirdu tādus vārdus kā “dievs”, “visums”, tas arī ietekmē manu veidu, kā es esmu pasaulē. Es patiešām nedomāju, ka visu laiku ir viena un tā pati valoda. Ir ļoti daudz valodu, un jūs varat izvēlēties valodu un vienlaikus tā arī būs tās pasaules izvēlēšanās, kurā jūs dzīvosiet. Es ticu, ka pasaule ir valoda. RL:Kā dēļ jūs dzīvojat? Pāsonena:Es tiešām nezinu. Man nav neviena iemesla, kā dēļ dzīvot. Es dzīvoju tik ilgi, kamēr dzīvoju, kamēr jūtu, ka dzīve izraisa prieku, un, ja es justu, ka tā nav prieks, tad man šķiet, es spētu sevi nogalināt. Es nevaru iedomāties, ka ir kaut kas lielāks, kā dēļ būtu vērts dzīvot. Tā ka es nedzīvoju nekam ārpus dzīves. RL:Vai tas nozīmē, ka jums pietiek, ja jūs jūtaties labi? Pāsonena:Jā. Bet labi justies – tas, protams, ir kaut kas pavisam konkrēts. Piemēram, es esmu ārkārtīgi slinka, man patīk dzīve, man nav vajadzīgi cilvēki, sabiedriski notikumi. Taču es nejūtos labi, ja aizvainoju citus cilvēkus. RL:Par ko jūs rakstāt patlaban? Pāsonena:Nākošo grāmatu es gribētu rakstīt par savas mātes nāvi. Bet runa nav par biogrāfiju, literatūrā vienmēr ir svarīgi iegūt distanci no dzīves. Lai citi cilvēki arī varētu sajust, ka runa ir par kaut ko viņu pašu dzīvē. RL:Kāpēc tad jūs izvēlējāties rakstīt par jūsu mātes nāvi? Pāsonena:Es par to esmu mēģinājusi rakstīt visus šos gadus. Es rakstīju par kaut ko, ko es zināju. Es jutu – es gribu rakstīt. Vienalga, ko. Bet nebija nekā, kas būtu piemērots. Tad es lasīju Džoisu. Un tad es uzrakstīju teikumu, apmēram tādu: “Mana māte atnāca pie manis sapnī, un viņa smaržoja pēc rozēm…” Es neatceros… Bet šis teikums mani uzrunāja. Un es gribēju uzrakstīt grāmatu, kas sāktos: “Mana māte atnāca pie manis sapnī…” Un tā sākās rakstīšana. Es nezinu, no kurienes nāca šis teikums, varbūt no kādas citas grāmatas, bet tas manī kaut ko pamodināja. Un es varēju sākt: “Mana māte atnāca pie manis sapnī…” Un tad es varēju pievērsties kontekstam, ar ko es dzīvoju. RL:Kāds bija šis konteksts? Pāsonena:Tā bija mana rakstīšana. Un man nebija vajadzīga neviena ideja pa virsu rakstīšanai. Mani neuztrauc stāsti. RL:Kas jūs uztrauc? Pāsonena:Mani uztrauc… Visvairāk man patīk mūzika. Un es gribu rakstīt valodā, kas dod prieku. Runa ir par fizisku prieku, varbūt pat ne tik daudz – intelektuālu, bet tieši – fizisku prieku. Es priecājos par rakstīšanu, un cilvēki priecājas par lasīšanu. Tieši par fizisko ritmu, kā dzejā. Cik daudz dzejoļiem ir skaidras idejas? – Ne daudziem. Vai jūs zināt Ģertrūdi Steinu? Viņas dzejā ir tik daudz valodas un tik maz domāšanas. Tas man sagādā lielu prieku. RL:Vai jums ir kāds stāsts no dzīves, kurš ir tā vērts, lai tiktu izstāstīts? Pāsonena:Nē. Un ja būtu, es mēģinātu izvairīties no tā stāstīšanas. Tas nav interesanti. Es ienīstu stāstus. Man žēl, ja manā grāmatā ir kaut kas no stāsta, es gribētu, lai tā būtu tikai valoda. Kad es sāku rakstīt, reizēm es pat nejūtu teikumus, kuri kaut ko stāstītu, teiksim, “debesis ir zilas”. Man gribas darīt kaut ko ar valodu, tā ir tāda fiziska izjūta. RL:Vai jūs domājat par savu dzīvi? Vai jums ir doma par sevi pagātnē? Pāsonena:Es nezinu. Kad jūs jautājat šo jautājumu, es jūtos pilnīgi tukša. Jo es jau nerakstu par sevi pagātnē, es rakstu par bildītēm, kas nāk man prātā. Tur nav manis – pagātnē. Bildītes, ko man ir teikuši draugi, bildītes, ko es esmu redzējusi, bildītes, ko es iedomājos. Man patiešām nav stāsta par mani pašu un es tādu arī negribu, jo ja man būtu stāsts, kas izskaidrotu man mani pašu, man gribētos šo stāstu pārtraukt. Vai stāstīt citu stāstu par mani pašu. Es ticu, ka stāsti ir, bet es neticu, ka tie ir patiesi. Vai ka tie ir svarīgi. RL:Vai tas viss nozīmē, ka jūsu teksts jums pašai ir kaut kas ļoti neskaidrs? Pāsonena:Jā. Tā tas ir. RL:Bet kāpēc jūs tad rakstāt vispār? Pāsonena:Jo man tas patīk. Bet tieši tagad man patīk būt precētai, būt kopā ar vīru, un šķīvju mazgāšana un ēst gatavošana man šķiet daudz svarīgāka par rakstīšanu. Es patiešām nezinu, kas būtu tas augstais un ekselentais, ko es varētu darīt. Man nekā tāda nav. Kas būtu labi? Nodarboties ar biznesu? Es saņemu vēstules no lasītājiem, kuriem mana grāmata ir patikusi, un tas ir labi. Bet pat tas man nav svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka pēc visa es varu teikt – es neesmu nelaimīga. RL:Tas nozīmē – jūs esat laimīga? Pāsonena:Es neesmu laimīga, bet es esmu okei. Šobrīd es neciešu. Man nav jāiet uz darbu, kas man nepatīk. Es rakstu. Un rakstīšana dod man arī iespēju dzīvot tādu dzīvi, kā es gribētu dzīvot. Tas dod arī iespēju būt vienai, domāt… RL:Vai drīkstu jums pajautāt kaut ko tik banālu, kā izstāstīt kādu ainiņu no bērnības? Pāsonena:Viena no pirmajām atmiņām ir tāda, ka es stāvu dārzā un tur ir saulespuķes, kas ir garākas par mani. Ļoti daudz saulespuķu. RL:Un kas notika? Pāsonena:Nekas. Vienkārši ļoti jauka bilde.