Privāti par mūziku

Abi šie mūziķi viesojās Rīgā ar koncertu, abi pārstāv katrs savu, visai marginālu mūzikas virzienu, kas saistīts ar elektroniku, abi uz skatuves redzami kopā ar akadēmiski izglītotiem mūziķiem, abiem mūzika ir dzīvesveids un pārliecība. Mira Kaliksa ir nupat uzlēkusi industriālās mūzikas ierakstu kompānijas Warp records zvaigzne, dzimusi Dienvidāfrikas republikā, taču šobrīd strādā Londonā. Rīgā viņa muzicēja uz Nacionālā teātra skatuves kopā ar simfonisko orķestri. Aleksandrs Veljanovs ir nu jau 20 gadus muzicējošs vācu kulta grupas Deine Lakaien solists, kurš dzimis Maķedonijā. Viņa grupas koncerts Latviešu Biedrības namā greznoja radio NABA 3 gadu jubilejas pasākumu. Citiem vārdiem sakot, viņu biogrāfijās ir daudz kopīga, lai cik atšķirīga būtu viņu mūzika.

Pasniegt katru skaņdarbu kā mazu dārgakmeni

Rīgas Laiks: Kā jūs nokļuvāt Londonā?

Mira Kaliksa: Es uzaugu vietā, kur aparteīda dēļ bija iestājies kultūras boikots, tur nekas nenotika. Nopirkt ierakstus bija ļoti dārgi. Jaunākais Melody Maker numurs nonāca pie mums ar sešu nedēļu kavēšanos. Es lasīju par notikumiem, kas jau sen bija garām. Tas bija nomācoši. Es atbraucu uz Londonu, lai būtu tam visam tuvāk – strādāju naktsklubos, rīkoju diskotēkas, kopā ar draugiem izdevu elektroniskās mūzikas fanzine, zināt, kas tas ir? Tas ir tā kā tāds žurnāls, tikai ļoti mazā tirāžā, pavairots ar kopētāju. Mēs interesējāmies par jaunākajiem albumiem un bijām pārsteigti, ka Warp kompānija sāka piesūtīt savus diskus, lai arī mēs bijām pavisam niecīgs izdevums. Tā es ar viņiem kontaktējos un kādu dienu uzzināju, ka meitene, kas atbildēja par sakariem ar presi, tur vairs nestrādā. Es vienkārši ņēmu un pieteicos strādāt viņas vietā. Un es to dabūju! Vairākus gadus strādāju viņu birojā un paralēli tam taisīju savu mūziku. Par to gan neviens nezināja, līdz es saņēmos un atskaņoju šo to Stīvam (Stīvs Bekets dibināja ierakstu kompāniju Warp Records 1989. gadā kopā ar Robu Mičelu). Man pat nebija nekas padomā, līdz tam es to darīju sava prieka pēc.

RL: Kā ierakstu kompānija izvēlas, ko izdot, ko nē?

Kaliksa: Tas bija principā balstīts divu cilvēku – Stīva un Roba izvēlē. Viņi bija kompānijas līdzīpašnieki līdz brīdim, kad Robs nomira pirms diviem gadiem. Bet tie bija divi cilvēki ar visai līdzīgu gaumi un viņi izdeva tikai to, kas pašiem patīk.

RL: Taču viņu izdotajā mūzikā var saklausīt ļoti dažādu noskaņu. Aphex Twin vai Squarepusher mūzikā ir agresīva un provokatīva attieksme pret klausītāju. Tajā ir kaut kāds niknums. Jūsu mūzika, savukārt, ir skumja.

Kaliksa: Tiešām? Jocīgi, man vienmēr ir šķitis, ka tā ir priecīga. Iespējams, ka brīžiem tā ir sērīga, bet ne jau nu skumja! Varbūt – melanholiska, nostalģiska. Bet lielākoties priecīga. Es nedomāju priecīgu tajā nozīmē, kādā priecīga ir Britnija Spīrsa! Saprotat? Varbūt, ka tas nav īstais vārds, varbūt, tā būtu jāsauc par priekpilnu.

RL: Kad es runāju ar Massive Attack līderi Robertu del Naju, viņš atzinās, ka klausās skumju mūziku, lai kļūtu priecīgāks. Jo priecīga mūzika viņu padara tikai skumjāku.

Kaliksa: Jā, var jau būt, ka šāda mūzika ir priekpilna tikai manā izpratnē, jo iepriecina mani. Varbūt patiesībā tā ir skumja. Bet jāatceras, ka es nevaru būt pietiekami objektīva, galu galā tā ir mana mūzika.

RL: Kādā veidā jūs klausāties mūziku?

Kaliksa: Ar ausīm. Jūs gribējāt jautāt, kur es to daru?

RL: Kur, kāpēc, ko jūs cenšaties saklausīt mūzikā...

Kaliksa: Man ļoti patīk klausīties mūziku. Es to parasti daru ar austiņām, man patīk braukt ar vilcienu un klausīties austiņās mūziku – skatīties ārā pa logu garām skrienošajā ainavā un atrasties pavisam kur citur, izplatījumā, ko rada mūziķi, kas tobrīd skan manās austiņās. Tas ir kaut kas neticams.

RL: Kāda veida mūzika tā ir?

Kaliksa: Man ļoti patīk Houpa Sandevala, zināt tādu? Viņa bija grupā Mazzy Star, bet tad ierakstīja savu soloalbumu. Viņa ir patiešām neticami smalka mūziķe ar apbrīnojamu balsi. Izklausās pēc folkmūzikas, taču tā ir ģitārmūzikas grupa. Fascinējoša mūzika. Man ļoti patīk Mogwai. Tad vēl tas argentīniešu tango, kā viņu sauca? Pjacolla! Tas ļoti labi strādā, braucot vilcienā.

RL: Jūs savā mūzikā izmantojat ierakstītas skaņas. Kā jūs tās atrodat?

Kaliksa: Lielākoties – instinktīvi. Es mēdzu pastaigāties dārzā vai mežā un reizēm ierakstu kādas četrdesmit minūtes ar dažādiem trokšņiem, pēc tam studijā klausos un izvēlos, ko no tā var apstrādāt.

RL: Elektroniskajā mūzikā, man šķiet, ir svarīga laika izjūta – dažas skaņas vai sajūtas sāk iedarboties tikai pēc zināma laika. Bet šādā koncertā, kāds bija šovakar (orķestris London Sinfonietta atskaņoja dažādu – akadēmiskās un elektroniskās mūzikas autoru skaņdarbus), iespaids bija visai fragmentārs.

Kaliksa: Jā tas ir tāpat, kā tad, ja kāds ir ierakstījis diskā dažādu mūziku, kas pēc viņa domām jums patiktu, un uzdāvina jums šo disku. Viņš ir atlasījis atsevišķus gabalus no daudziem un dažādiem albumiem, salicis tos noteiktā secībā, bet jau pati šī secība izmaina skaņdarba skanējumu. Ir ļoti svarīgi, kas skan iepriekš un kas seko. Tas ietekmē to, kā jūs sadzirdat skaņdarbu.

RL: Bet arī jūsu albumi sastāv no diezgan īsiem un dažādiem fragmentiem. Elektroniskajā mūzikā taču ir tik vienkārši uztaisīt skaņdarbu garāku, vienkārši atkārtojot to vairākas reizes.

Kaliksa: Kāpēc es tā nedaru? Es redzu savus albumus kā stāstu krājumus. Man patīk lietas, kas atrodas nepārtrauktā kustībā. Kaut kas mazs un skaists, iespējams, ir mazs un skaists tikai tāpēc, ka tam seko kaut kas cits. Un reizēm, tikai pateicoties kaut kam nepatīkamam un neglītam, mēs pamanām, ka apkārt tam ir skaistas lietas. Es ar to negribu teikt, ka manos albumos ir neglīti fragmenti, nē, tik ļoti kritiska pret savu mūziku es arī neesmu, bet man ir svarīgas tās mazās pauzes starp atsevišķiem gabaliem, tas pārtraukums, kura laikā klausītājs noskaņojas uz nākamo skaņdarbu. Man patīk pasniegt katru skaņdarbu kā mazu dārgakmeni, tāpēc manos albumos nemitīgi mainās noskaņojums. Man patīk, ja klausītājs īsti nesaprot, kur atrodas. Iespējams, ka tas man ir palicis no dīdžeja darba – man patīk manipulēt ar klausītāja noskaņojumu.

RL: Grāmatu izdevēji apgalvo, ka romānus pērk labāk nekā stāstu krājumus. Es nezinu, kā ir ar mūzikas albumiem.

Kaliksa: Nezinu, es nesen lasīju kādu Mārgaretas Atvudas grāmatu, kura sastāv no atsevišķiem stāstiem, kurus stāsta trīs galvenie varoņi. Pats sižets ir diezgan drūms un nomācošs, taču notiek šīs nemitīgās pārejas no viena varoņa skatījuma uz nākamo un tas padara lasīšanu patīkamāku.

RL: Kas mūsdienās atšķir elektronisko mūziku no pārējās popmūzikas? Datori un sintezatori taču tagad tiek izmantoti praktiski visur.

Kaliksa: Pirmkārt, tā tomēr pārsvarā ir instrumentāla mūzika. Ne vienmēr, pat manā gadījumā tā nav tikai instrumentāla, taču pārsvarā tas tā ir. Otra lieta, kas to padara tuvāku klasiskajai mūzikai vai laikmetīgajai mūzikai, ir struktūra un aranžējums. Tas nav tikai skanējums, popmūzika šobrīd skan daudz elektroniskāk, taču elektroniskajā mūzikā ir īpaša attieksme pret struktūru, daudz atvērtāka, brīvāka nekā citur. Sauciet to par skaņdarbu, gabalu vai pat “dziesmu”, elektroniskajā mūzikā tās uzbūve ir pilnīgi cita nekā Britnijas Spīrsas dziesmā. Lai arī Britnijas Spīrsas dziesmā var būt daudz vairāk elektronikas un sintezētu skaņu, nekā visā, ko es daru.

RL: Ar kādu programmu jūs strādājat?

Kaliksa: Es strādāju ar Cubase sekvenceri uz Macintosh datora, šajā ziņā es esmu pilnīgs frīks.

RL: Bet šīs programmas taču tiek nemitīgi uzlabotas un sadārdzinātas!

Kaliksa: Jā, protams, nemitīgi. Es savu pirmo Cubase nopirku pirms desmit gadiem. Pēc tam jau nāk atjauninājumi un jaunās versijas, kas man tiek lētāk nekā tad, ja es pirktu no jauna. Tas ir tā kā tādā klubā.

RL: Vai arī – tā ir atkarība?

Kaliksa: Esmu izmēģinājusi citas programmas, taču vienmēr atgriezusies pie Cubase. Jā, pati programma ir dārga, bet man par to vairs nav jādomā, es to lietoju jau sen. Tur viss ir tā, kā man nepieciešams – viss ir ierastajās vietās. Man patīk, ja es zinu, kur atrodos. Tā, it kā tu strādātu ar lenšu magnetofonu.

RL: Vai jūs mēdzat vizualizēt mūziku?

Kaliksa: Es mēdzu to iedomāties kā fotogrāfijas. Nav tā, ka es kaut ko zīmētu vai ieskicētu, taču reizēm es to redzu – rinda fotogrāfiju, kuras es nekad neesmu uzņēmusi.

RL: Vai jums nav bail no situācijas nākotnē, kad ikviens spēs radīt labu mūziku, pateicoties labām datorprogrammām?

Kaliksa: Nē, programmas ir tikai instrumenti. Tas nav programmas jautājums tāpat, kā tas nav ģitāras vai vijoles jautājums. Datori ir kļuvuši ikdienišķāki, ikviens tos lieto, lai uzrakstītu word dokumentu, vai nosūtītu e-pastu, un cilvēki mēdz parotaļāties ar mūzikas programmām. Taču programmas neraksta mūziku jūsu vietā. Tās ir tikai nedaudz sarežģītāki lenšu magnetofoni. Tad jau varētu teikt, ka Londonā ir daudz labu apģērbu veikalu, un tāpēc visi cilvēki stilīgi ģērbjas. Divi cilvēki var ieiet vienā un tajā pašā veikalā un nopirkt tās pašas drēbes, taču viens izskatīsies labi, bet otrs – briesmīgi. Tāpat arī ar mūzikas programmām – svarīgi ir, ko tu tajā ieliec. Ielejot labā glāzē draņķīgu vīnu, tas nekļūs labāks.

Mūzika sāk dzīvot pati savu dzīvi

Rīgas Laiks: Vai jūs bieži koncertējat?

Aleksandrs Veljanovs: Kad iznāk jauns albums, mēs braucam turnejā, kādas četras piecas nedēļas. Šogad mēs to nedarījām, jo gatavojamies jubilejas koncerttūrei nākamajā gadā – lieliem koncertiem ārzemēs.

RL: Kurās valstīs jūs esat vispopulārākie?

Veljanovs: Nav ne jausmas. Protams, Vācijā. Agrāk mēs vispār nespēlējām koncertus nekur citur. Tikai Vācijā, Austrijā, Šveicē. Tas ir sarežģīti – vest līdzi visu aprīkojumu, mēs taču nespēlējam ar fonogrammu. Mums bija dažādi piedāvājumi, taču mēs visiem atteicām. Tikai 2002. gadā mēs atklājām, ka mums ir jūsmīgi klausītāji citās valstīs. Grieķijā, piemēram. Vai – Portugālē.

RL: Bet jūs vienmēr esat dziedājis tikai angliski.

Veljanovs: Jā, gandrīz tikai angliski. Kad mēs iesākām, man bija tāda sajūta, ka mana balss nav īsti piemērota vācu teksta pasniegšanai šādā elektroniskā kontekstā. Un, ja es tagad mēģinu atcerēties, vai ir kāds vācu dziedātājs no 80. gadiem, kas mani būtu interesējis, es varu nosaukt vienīgi Bliksu Bārgeldu (grupas Einstürzende Neubauten solists – red.). Bet viņš jau bija pilnīgi cita tipa dziedātājs. Mana dziedāšanas stila pamatā ir klasiskais vokāls, bet viņam bija teatrāla deklamācija. Mēs ierakstījām pirmās dziesmas vāciski, taču man nepatika, kā tas izklausās, un mēs pārrakstījām tās angliski. Jā, interesanti – tagad es esmu daudz pieļāvīgāks šajā ziņā. Taču mums ir tikai viena dziesma vāciski albumā Kasmodiah, un arī tā ir drīzāk tāda kā parodija.

RL: Vai vācu valoda jums ir dzimtā?

Veljanovs: Pirmā valoda, ko es iemācījos, bija maķedoniešu. Taču jau četru piecu gadu vecumā es iemācījos vācu valodu un tā ir kļuvusi par manu pamatvalodu. Gada lielāko daļu es dzīvoju Vācijā, es tur gāju skolā, taču nekad neesmu aizmirsis maķedoniešu valodu. Man joprojām ir ģimene gan Vācijā, gan Maķedonijā.

RL: Vai esat spēlējis Maķedonijā?

Veljanovs: Nē. Es tur esmu strādājis, taču uzstāties negribētu. Maķedonija ir maza valsts, laikam tikpat daudz iedzīvotāju, cik Latvijā. Un, ja tu uzstājies galvaspilsētā, visi par to uzzina. Es labāk izvēlos privāto dzīvi. Tā ir lieta, kas man visvairāk nepatīk manā profesijā – it īpaši, kad mēs sākām gūt panākumus. Es vairs nevarēju mierīgi iet pa ielu, doties uz lielveikalu. Nav jau tā, ka visi kliegtu un rādītu ar pirkstiem, taču ir privātas situācijas, kurās tu negribi būt pazīts.

RL: Jums nepatīk būt populāram?

Veljanovs: Man nepatīk sniegt autogrāfus. Man nepatīk kliedzošie fani pirmajās rindās. Man patīk klusi koncerti, kuros publika klausās.

RL: Taču jūs nedziedātu, ja nebūtu publikas?

Veljanovs: Protams, man ir vajadzīga publika, taču man nav vajadzīga popularitāte. Es gribu būt privāts cilvēks tajā brīdī, kad nokāpju no skatuves. Es neesmu tas tēls, kas dzied šīs dziesmas, esmu tikai aktieris. Es nodalu profesiju no dzīves.

RL: Bet kā ar publikas mīlestību?

Veljanovs: Man nevajag, lai mani mīlētu. Cienīt – jā, bet ar to pietiek. Protams, dziedātājs ir tas cilvēks, kurš grupā vistiešāk tiek personificēts ar mūziku un dziesmu. Es dziedu dziesmu tekstus, kas pauž noteiktas emocijas. Protams, publika tiecas šīs emocijas piedēvēt man kā cilvēkam, taču tas nav iespējams. Tas ir tikai tēls. Mani bieži dēvē par augstprātīgu vai neatsaucīgu – jā, es nemēdzu apkampties ar saviem faniem, bet tāds nu es esmu. Viņi var izvēlēties citas grupas – tādas, kurām patīk, kad publika aplaudē dziesmas ritmā vai pērk fetiša lietiņas.

RL: Kas tās ir par emocijām, kas izskan jūsu dziesmās?

Veljanovs: Tas gan nav mans uzdevums – analizēt Deine Lakaien dziesmas, taču droši vien kaut kādus motīvus, kas atkārtojas, tur var atrast. Tās visas ir par dzīves robežpunktiem, par dzimšanu un nāvi, par mūsu iespējām vai neiespējamību ietekmēt likteni. Taču es nedomāju, ka tajā būtu kāds negatīvisms. Pat tad, ja teksts ir par nāvi, tās melodijā vai dziesmas kompozīcijā mēs cenšamies parādīt kaut ko gaišu. Ir bijuši mēģinājumi nosaukt mūsu mūziku par darkwave, taču tās ir muļķības. Nav tur nekā tumša! Svarīgākā lieta mūzikā ir godīgums. Mēs esam spēlējuši divdesmit gadus un spējuši izvairīties no vienas būtiskas kļūdas – no albuma izdošanas ik gadu. Es zinu daudzas grupas, kas bija populāras 90. gadu sākumā un ir izdevušas divreiz vairāk albumu nekā mēs. Un kur tās tagad ir? Tās ir mirušas!

RL: Jums nav bijis menedžera, kas spiestu strādāt ražīgāk?

Veljanovs: Nē, nekad.

RL: Un kā tad jūs esat tikuši galā ar organizatoriskajām lietām?

Veljanovs: O, tā ir katastrofa! Sākumā mēs uzturējām ciešus kontaktus ar neatkarīgajām ierakstu kompānijām. Kad vairs nespējām tikt galā ar pārdošanu, mēs nodibinājām kopuzņēmumu ar Sony Music. Vienkārši albumu bija pārāk daudz.

RL: Kādā intervijā jūs esat teicis, ka uz skatuves nekad nelietojat alkoholu vai narkotikas...

Veljanovs: Tā nav tiesa! Es nezinu, par kuru interviju ir runa, man to ir bijis simtiem, bet es domāju, ka biju teicis ko citu – to, ka man tas nav obligāti. Es zinu daudzus kolēģus, kas nespēj uzkāpt uz skatuves bez narkotikām. Jo viņiem ir bail, viņi nav pārliecināti par sevi. Man tas nav nepieciešams, taču tas nenozīmē, ka koncertturneju laikā es neesmu dzēris viesnīcu bāros līdz pat rītam. Protams, esmu.

RL: Vai atrašanās uz skatuves jau pati par sevi neiedarbojas kā narkotika?

Veljanovs: Jā, protams! Tas ir tas labākais brīdis – kad grupa spēlē kā viens vesels, kā viena personība un mūzika sāk dzīvot pati savu dzīvi. Un publika to jūt un tu atrodies tam pa vidu. Es nevaru salīdzināt, kā tas ir, piemēram, vijolniecei, bet man kā dziedātājam koncertos ir tādi brīži, kad šķiet, ka es atrodos kaut kur citur, es skatos uz sevi no malas un vēroju, kā mana balss plūst no kaut kāda ārēja avota. Nevaru apgalvot, ka no Dieva, es neesmu ticīgs, taču tas ir savādi – tas nav nekas fizisks, nekas materiāls. Un tam ir milzīgs spēks! Tas transformējas emocijās, daudzu cilvēku emocijās. Dažkārt pēc koncerta es jūtos tā, it kā man būtu bijis 20 stundu masāžas seanss.

RL: Jūs teicāt, ka jums nav bijis nevienas vāciski dziedošas autoritātes, bet ko jūs klausījāties, pirms sākāt dziedāt pats?

Veljanovs: Es klausījos visu, taču tobrīd, kad mēs sākām muzicēt, mani iespaidoja Japan, Power Station, Marks Almonds, Associates. Taču mani ir interesējusi dažāda mūzika no visiem laikiem – Skots Volkers no sešdesmitajiem, Žaks Brels.

RL: Vai tagad, pēc divdesmit gadiem, ir vieglāk?

Veljanovs: Nē, nekas nav vieglāk. Es pa šiem gadiem bieži esmu domājis, ka laiks tā kā kļūt pieaugušam un izvēlēties kādu nopietnāku profesiju.

RL: Nopietnāku profesiju? Kādu tad?

Veljanovs: Nu, kļūt par politiķi, vēstnieku... (Smejas.) Būt par radošu cilvēku ir grūti, tu taču nevari būt radošs no deviņiem līdz pieciem.

RL: Tieši to man apgalvoja Gorans Bregovičs – ka viņš strādā no deviņiem līdz pieciem.

Veljanovs: Gorans Bregovičs? Viņš taču ir naudas taisāmā mašīna! Viņš ir zaglis! Kriminālnoziedznieks! Viņš zog, kur tikai iespējams! Cik tiesas procesos viņš jau ir notiesāts par zagšanu? Es viņu atceros vēl kopš Dienvidslāvijas laikiem. Viņš ir briesmīga naudas mašīna.

RL: Kā ar citām grupām no šī reģiona? Vai jums patīk, ja tiekat salīdzināti ar Laibach?

Veljanovs: Laibach ir kaut kas pilnīgi cits. Sākumā tā bija interesanta koncepcija, bet tas jau sen ir beidzies – viņi atkārto vienu un to pašu. Turklāt tā vairāk ir sociāla akcija, nevis mūzika. Interesantākais, ko viņi ir izdarījuši, ir kaverversijas par bītlu un Rolling Stones dziesmām. Vispār, elektroniskajā mūzikā bīstamākais ir sākt kopēt kādu. Depeche Mode ir visvairāk kopētā grupa pasaulē. Pēc viņiem nāk Sisters of Mercy – it īpaši Vācijā ir pa pilnam kopiju. Tikai kam tas ir vajadzīgs? Kam vajadzīga Depeche Mode kopija – viņi paši joprojām spēlē un joprojām neslikti. Tā ir visu elektronisko grupu problēma – kārdinājums izmantot gatavas skaņas un tembrus. Tu nospied podziņas uz aparātiem un viss darbojas – bum, bum, bum! Šajā ziņā es esmu ļoti lepns par Ernstu Hornu (grupas Deine Lakaien dibinātājs un dziesmu autors), kurš ir izcils jaunu skaņu atrašanā. Un viņam par to ir patiesa, dziļa interese – radīt unikālu skanējumu.

RL: Vai jūs varat pateikt, kā mūzika ir mainījusi jūsu dzīvi?

Veljanovs: Tā ir padarījusi mani kautrīgāku. Es vienmēr esmu bijis kautrīgs, bet tagad, pēc divdesmit gadiem uz skatuves – jo īpaši.