Pozitīvais Prūsis

Rīgas Laiks:Ir izteiktas dažādas versijas par tavu pozitīvo analīzi: vai tu sev esi pieņēmis kādu tev visticamāko?

Sandis Prūsis:Jā, protams, šajā brīdī, noņemot nost tās versijas, ka varētu būt provokācija vai ļauna rīcība no malas, šķiet, ka tās tomēr ir ēdienu piedevas, kas bijušas iekšā tajos pulveros. Bet nav izslēgts, ka kāds tās ir apzināti piebēris, lai gan īstenībā tam vairs nav sevišķas nozīmes — kā tas tur ir nokļuvis. Tas ir konstatēts fakts, ka tur tā problēma ir, un līdz ar to tā problēma caur tām ēdienu piedevām ir nonākusi manī.

RL: Bet tev vajadzētu būt arī versijai par to, kurš Starptautiskajā bobsleja federācijā ir ieinteresēts, lai tu nestartētu olimpiādē un tiktu diskvalificēts? Kas kavē lēmuma pieņemšanu tavā lietā?

Prūsis: Kā man tas pozitīvais rezultāts radies — tā nu gan, es domāju, nebūtu nekāda tur ārzemju konkurentu darbība, vienīgais, informāciju, ka man ir tas pozitīvais tests, to nu gan viņi pasteidzās caur aģentūrām izplatīt.

RL: Kas — “viņi”?

Prūsis: Šveices, Francijas un Vācijas aģentūras.

RL: Un kā šīs aģentūras uzzināja?

Prūsis: Es nezinu, kur viņi ņem informāciju. Kā es saprotu, arī mums ir žurnālisti, kas saka — ir lietas, par kurām viņiem ziņo uzreiz no “sporta aprindām”, lai tas varētu tikt pasniegts kā sensācija. Es pieļauju, ka ārzemēs tas viss ir augstākā līmenī.

RL:Bet šīs trīs valstis arī ir galvenie konkurenti…

Prūsis: Nu, godīgi sakot, Vācija un Šveice jau nu ir stiprākas par mums, franči šajā brīdī ir aiz mums, nu bet… Tur arī domas dalās — daļa no Vācijas komandas ir it kā manā pusē un otra daļa — pretī, franči — kategoriski pretī…

RL:Ko nozīmē “būt pretī”?

Prūsis: “Pret” nozīmē — pieņemt to lēmumu par manu diskvalifikāciju. Bet viņi arī saprot, ka bobslejs ir pārāk neinteresants kā tāds, vācieši un šveicieši kārtējo reizi sadalīs medaļas savā starpā, bet mēs esam viena no valstīm, kas varētu to kārtību mazliet varbūt pajaukt, līdz ar to tas veids varbūt būtu interesantāks un skatāmāks. Bet tās ir tikai tādas versijas.

RL: Patiesību sakot, mani pārsteidza tavs visai pesimistiskais skats uz bobsleja nākotni gan Latvijā, gan pasaulē. Vai tu pēdējā laikā neesi pārvērtējis savu attieksmi pret bobsleju vispār?

Prūsis: Nē, tas, ka es atļaujos par bobsleju pateikt kaut ko sliktu vai kritisku, es to saku drīzāk, lai tas bobslejam nāktu par labu, nevis lai to noraktu. Īstenībā man šķiet, ka bobslejs ir skatāmāks veids nekā, piemēram, kamaniņu sports un reklāmas izvietošanas iespējas tajā ir daudz lielākas, bet kamaniņu sportā ir daudz labāks mārketings, tāpēc tur ir daudz lielāka nauda, visiem sponsoriem ir interesantāk tur strādāt un sportistiem interesantāk piedalīties; bobslejā tas viss klibo kaut vai tāpēc, ka jau kuro gadu Starptautiskajai bobsleja federācijai nav ģenerālsponsora, līdz ar to nav finanšu, līdz ar to tās lietas nav sakārtotas. Tikmēr ieguldījumi ir lieli. Pēc Pasaules kausa Austrijā bija mači, kur bija tās kombinētās sacensības, kas it kā skaitījās “naudas sacensības”, bet kas tās par naudas sacensībām, ja no 8. līdz 15. vietai tu tur iegūsti, ja nemaldos, 800 vai 1000 vācu markas, un tas ir komandai, kas ir četrinieks, plus dakteris, plus menedžeris, plus mehāniķis, tie ir kādi septiņi astoņi cilvēki, tā kā tur pat viesnīcas izmaksas iznāk daudz dārgākas nekā iespējas nopelnīt tajos mačos. Pirmā vieta bija 3000 DM, bet tas vienalga nav salīdzināms ar līdzekļiem, kas nepieciešami, lai uz turieni aizbrauktu vien. Nerunājot par to, kas jāiegulda tehnikā. Līdzīgi mači notiek kamanās, biatlonā, ziemeļu divcīņā, kur cilvēks par uzvaru saņem 20 000 DM, bet viņš ir viens! Bet bobslejā tā ir komanda, plus vēl dārgā tehnika. Tā kā es uzskatu, ka tas bobslejs neattīstās tā, kā tam būtu jāattīstās.

RL: Ir tikai normāli par savu darbu saņemt naudu, un tavs darbs ir sports. Interesanti, ja tu tagad pārtrauktu nodarboties ar sportu, vai tev maksātu kaut ko tādu kā pensiju?

Prūsis: Es pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu. Kad es pāris reizes esmu mēģinājis ierunāties, to dzirdot ietekmīgiem cilvēkiem, tad viņi vienkārši domā, ka es, taisoties beigt nodarboties ar sportu, sāku to deķi vilkt uz savu pusi. Runājot par naudu, kopš 1994. gada, dibināšanas, es esmu olimpiskās vienības dalībnieks, man bija nosacījums iepriekšējās Olimpiskajās spēlēs izcīnīt vietu sešiniekā, to es arī izdarīju. Un par to es mēnesī saņemu 200 latus uz papīra, tas ir, 135 latus uz rokas. Tāds ir mans kā profesionāļa atalgojums.

RL: Nu, un vēl kāda ēšanas nauda, komandējumi…

Prūsis: Jā, plus ēdināšanas nauda.

RL: Ja runā par tehnikas un tehnoloģijas uzlabošanu, tad kaut kādā ziņā sportists arī var tikt “uzlabots” — konkrētajā gadījumā ar farmakoloģijas palīdzību. Kāda bobslejistam ir reālā nepieciešamība pēc šādas ķīmiskas stimulēšanas?

Prūsis: Bobslejs it kā ir tādā neskaidrā kategorijā: tas it kā būtu pieskaitāms pie tehniskajiem sporta veidiem, taču tomēr no sporta vadoņu puses tas tiek minēts kā individuālais veids, lai gan tur ir četrinieks, tur ir komanda. Bobslejs ir īpatnējs ar to, ka tehnika iet kopā ar muskuļu spēku. Ja visu izšķir sekundes simtdaļas, tad ir svarīgs arī tas starts. Un lai uzlabotu startu, ir ļoti smagi fiziski jātrenējas. Un ja tu daudz trenējies, tev nepieciešamas visas tās piedevas — vitamīni, proteīni, kreatīvi, visi tie nosaukumi. Tie palīdz sportistam būt labākā formā, atjaunoties pēc slodzēm.

RL:Un cik ilgi tu jau tādus lieto?

Prūsis: Fūū… Kopš sevi atceros, kopš kādiem septiņpadsmit astoņpadsmit gadiem. Sākumā tur vairāk bija krievu vitamīni — undevits, C vitamīns un tādi. Tagad mēs neēdam vairs atsevišķus vitamīnus, mēs lietojam kaut ko tādu, kas dabūjams pasaulē. Un tas, ka mēs lietojam šīs piedevas, nenozīmē, ka tās visas ir aizliegtas un ka tās bendē veselību. Protams, ka nē.

RL: Nerunājot par tiem vitamīniem un proteīniem, tev tomēr ir traumas, kas saistītas ar sportu. Vai tu vari pateikt, kuras no tām ir nopietnākās?

Prūsis: Pirmā trauma ir tā, ka man ir jau daudz gadu… (Smejas.) Ir lietas, ko es neuzskatu par traumām sadzīvē, kas man absolūti netraucē dzīvot, taču tās mani traucē tikai tāpēc, ka es nodarbojos ar sportu. Ilgu laiku mani uztrauca mugura — te vienā vietā, te otrā, tā diska izbīdīšanās atstarojas uz kāju un tā tālāk. Pagājušogad man operēja Ahilleja dzīslu, protams, ja es nenodarbotos ar sportu, man operācija nebūtu vajadzīga. Pirmā un smagākā trauma, kur vajadzēja operāciju, bija pleca saišu pārrāvums. Tas bija trasē, es pat neapgāzos, bet atsitos pret malu, kamanām bija tāda asa mala, un pārrāvu saites. Par sasitumiem, zilumiem un smadzeņu satricinājumiem nerunāsim. Tas viss bobslejā par traumām netiek uzskatīts.

RL: Kā gāja bojā Imants Karlsons?

Prūsis: Man ir grūti pateikt detalizēti, un es esmu dzirdējis tikai pēc stāstiem. Viņi bija jauni, nepieredzējuši čaļi, fiziski spēcīgi, tobrīd nebija skaidrs, kurš būs pilots, kurš būs stūmējs, vienu braucienu viens brauca priekšā, otru — otrs. Un skatījās, kuram labāk gāja. Vienā no virāžām gadījās apgāzties, viņš bija augumā garš cilvēks un palika stipri ārā no boba. Taču trasē bija laistīšanas iekārtas, tur bija tāds dzelzītis, kur trubas montē klāt, un lai trases strādniekam, laistot trasi, būtu ērtāk piekļūt, tas bija tuvu apmalei, kas it kā nedrīkstēja būt. Bobam apgāžoties, viņam galva bija diezgan tuvu tai malai un viņš trāpīja ar seju pa to dzelzi. Un tāpēc iznākums bija tik letāls.

Apgāzties jau nākas bieži, un bieži šļūc ar tām galvām pa malām, bet tagad pēdējā laikā tiek stipri pievērsta uzmanība drošībai.

RL: Ir tāds viedoklis, ka pastāv inteliģentāki un mazāk inteliģenti sporta veidi. Teiksim, boksu par inteliģentu nemēdz uzskatīt. Vai bobsleju iespējams aplūkot no šāda dīvaina kritērija?

Prūsis: Kurš tad, tavuprāt, būtu tas inteliģentais sporta veids? Šahs? Es cienu to cilvēku smadzenes, kas ir tie šaha ģēniji, bet man ir bēdīgi uz viņiem paskatīties, palasīt viņu dzīves stāstus, kā tur tiek lietots alkohols, kā tur tiek nepārtraukti smēķēts. Smadzenes, protams, viņiem strādā iespaidīgi, bet viņiem, kā lai saka, neiet kopā tas cēlais sauklis “veselā miesā vesels gars”. Tur ir tikai tas gars. Runājot par bobsleju, domāju, ka tas ir atkarīgs no katra atsevišķi — ko viņš dara, cik nopietni. Un reizēm augstas kategorijas darbonis vēlas braukt ar bobi. Teiksim, man stāstīja par vienu tādu amerikāni, kurš — bagāts, atalgots cilvēks — ļoti priecājās, kad viņš, pēc daudzu gadu piegājiena, beidzot tika atestēts bobsleja pilotam. Tie ir atsevišķi gadījumi, es nezinu, varbūt viņiem prasās pēc šī ātruma, asām izjūtām, adrenalīna…

RL: Teiksim, princis Alberts…

Prūsis: Arī it kā inteliģents cilvēks un apgrozās augstās aprindās, bet kas viņu tur saista… Es nezinu, varbūt viņš dzenas pēc piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs, pēc skaita, es nezinu. Bet cik es esmu sapratis, ar to bobi ir tā, ka… Es jau viņu lamāju — viņš ir tik stulbs un tik brutāls, tas veids, tur tik daudz darba ir jāiegulda, un tev vēl ir arī jātrenējas, bet pa trasi tu brauc tikai vienu minūti! Tas ir briesmīgi. Bet nu tā minūte, ja tev izdodas labi nobraukt, gandarījums ir. Liekas — nu kas tur ir pa to vienu minūti, tu nevari paspēt pat nogurt, iesvīst, bet visi ir aizelsušies, kad nobrauc lejā, nu ir tur kaut kas… Varbūt tas arī nelaiž mani vaļā, tās izjūtas, kad tu labi nobrauc.

RL:Ja tev tagad sporta karjera beigtos — un tas ir ļoti reāli ––, vai tu uzskatītu, ka tava sportista dzīve ir bijusi laimīga?

Prūsis: Šajā brīdī noteikti jā. Jo, es domāju, es vienkārši jūtu, ka cilvēki ārzemēs, bobsleja sabiedrība, ka viņi tomēr pret mani izturas ar cieņu. Pret maniem darbiem, pret visu, kas ir izdarīts. Viņi joprojām brīnās, kā mēs, Latvija, kur netiek būvētas mašīnas, kur nav augstas rūpnieciskās tehnoloģijas, kā mēs varam konkurēt ar pasaules varenajiem. Un tas zināmā mērā ir gandarījums visam manam darbam. Ja man būtu bijis jāaiziet pēc Lillehammeres spēlēm, kur mēs kaut kādas padsmitās vietas ieguvām, tad es droši vien domātu savādāk. Bet visu, ko es dzīvē esmu sasniedzis, priecīgie mirkļi, ko esmu baudījis, es tomēr esmu baudījis, pateicoties sportam. Un viss apzinīgais mūžs ir pagājis bobsleja zīmē.

RL:Taču tas tomēr ir tikai šajā brīdī, kad tu vēl esi pilots, kad tu vēl esi sportists. Vai tevi nebaida tas, ka pēc kādiem gadiem tev vēl nāksies pārvērtēt savu izvēli — kļūt par bobslejistu?

Prūsis: Es ceru, ka nē. Šajā brīdī man šķiet, ka es esmu gatavs jebkuram federācijas lēmumam, lai kāds tas arī būtu. Diskvalifikācijai uz diviem gadiem, un tas nozīmē manas sportošanas beigas. Un ja mani attaisnotu — un galīgi droši vien neattaisnos, kaut kas tur paliks, kaut kādi mēneši vai pusgads, es nezinu —, tas tomēr ir noticis fakts. Pa purnu es jau esmu dabūjis. Ja es kādam atriebšos vai ja kāds atriebsies manā vietā, vai kāds pēc tam pierādīs, ka nē, nebija pareizi, ka viņam iedeva pa purnu, tas būs pēc tam. Un es to no savas dzīves nevaru izdzēst.

RL: Kā tev šķiet, vai šim “pozitīvajam” notikumam ir arī jelkāda pozitīvā puse?

Prūsis: Fū… Es nezinu, es nezinu. Pozitīvs šajā brīdī ir tikai tas, ka es esmu pārsteigts, ka cilvēki mani atbalsta. Es esmu gājis pa ielu, man nāk pretī cilvēks un saka: “Atļauj tev paspiest roku, es tev jūtu līdzi…” Tā it kā ir mana personiskā lieta, un es nedomāju, ka tam seko līdzi tik daudz cilvēku. Tas mani pārsteidz, protams, pozitīvā nozīmē. Mani pat policists apstādināja par ātruma pārsniegšanu, un viņš saka: “Johaidī, es esmu satriekts, es esmu sašutis…” Es negaidīju, ka cilvēkiem tas tā interesēs. Šis ir brīdis, kad man iet grūti, un kā tas teiciens ir, ka tos draugus un labvēļus pārbauda tikai grūtos brīžos. Man pat nav bijusi situācija, kad es tagad būtu aizgājis pie kāda priekšnieka, pie kāda sponsora vai pie kādas amatpersonas runāt un kad kāds būtu bļāvis vai lamājis mani vai sitis, vai kaut ko tādu. Absolūti nekas tāds nav bijis. Visi ir izturējušies ar līdzjūtību un cieņu un tic, ka tas tiešām viss tā nav, kā ir ticis pasniegts. Jo tas fakts skan nežēlīgi: “pieķerts” — it kā es būtu mucis kaut kur un kāds būtu mani noķēris, un redz, kur tu nu tagad esi. Bet nu visiem tas sods tiek pielāgots vienādi, lai gan cēloņi droši vien ir stipri individuāli un dažādi.

RL:Ja godīgi, vai tu vēl ceri, ka varētu būt trīs mēnešu diskvalifikācija un tu vēl varēsi piedalīties Olimpiskajās spēlēs?

Prūsis: Ja godīgi… Šajā brīdī pēc tiem visiem terora aktiem, pēc pagājušās nedēļas — es domāju, ka nē.

RL:Par terora aktiem tu sauc šīs ziņas izplatīšanu Rietumu medijos?

Prūsis: Jā. Pēc tās otrdienas, kad tika paziņoti kaut kādi mistiski apgalvojumi, ka Starptautiskā federācija Prūsim piespriedusi divu gadu diskvalifikāciju. Tai pašā dienā mēs sazvanījām Starptautisko federāciju, un cilvēks, uz kuru atsaucās masu mediji, noliedza šo informāciju un paziņoja, ka lēmums patiešām vēl nav pieņemts. Tas nozīmē, ka kāds vai kādi bija ieinteresēti, lai tā informācija izplatās, jo pēc tam man labvēlīgu lēmumu būs ļoti grūti pieņemt.

RL: Tu gan daudzreiz esi teicis, ka bobslejā brīnumi nenotiek. Taču ja mēs uz brīdi pieņemtu, ka tu tomēr brauksi Olimpiskajās spēlēs, ko tas reāli varētu nozīmēt, teiksim, attiecībā uz vietu, pie vislabākās apstākļu sakritības?

Prūsis: Man ir grūti pateikt, jo viens ir tas, kā es to pats uztveru un kā es turos, bet tas bija trieciens arī manai komandai. Nu, protams, tagad jau būtu ļoti skaista ziepju opera: Prūsim iedod trīs mēnešus, viņš aizbrauc uz Olimpiskajām spēlēm, atbrauc no spēlēm — medaļa kaklā, visi raud, visi priecājās — “tā viņiem vajadzēja, ka mēs viņus izdrāzām!” Bet — dzīve jau ir dzīve, tā tomēr nenotiek un jāskatās reāli. Būs pagājuši divarpus mēneši, kopš es nebūšu braucis ar četrinieku, un visas emocijas, visi pārdzīvojumi, viss treniņprocess — ir iedragāts. Es jau teicu — pa purnu es esmu dabūjis, nokdauns man jau ir, un tagad ir jautājums, kā es no tā attapšos.

RL:Vai tu uzskati, ka tas ir galvenais notikums tavā līdzšinējā dzīvē?

Prūsis:Tas dopingskandāls? Nē, tas ir tāds smagākais. Galvenais, es uzskatu, ir bērni, tas man ir ļoti svarīgs notikums. Tas skandāls, protams, ir ļoti nepatīkams un tas kā ēna man vilksies līdzi visu atlikušo dzīvi. Un tas diemžēl jau šobrīd skar arī manu ģimeni, un, nedod Dievs, manus bērnus, ja viņi ar sportu kādreiz nodarbosies.

RL:Bet bērni kaut kādā ziņā ir cilvēki paši sev, bērni ir cilvēki ar savu dzīvi, bet tu paliksi vienatnē pats ar sevi. Vai tev šķiet, ka cilvēkam dzīvē ir kāds uzdevums? Vai bobslejs ir tavs uzdevums?

Prūsis: Man grūti pateikt. Ja katram, kad mēs nākam pasaulē, kāds no augšas iedotu uzdevumu — tev jāizdara tas un tas, es domāju, tas būtu diezgan stulbi. Tāpat kā daudzi, kad ir problēmas vai kad kaut ko vajag atrisināt, iet pie zīlniecēm, ekstrasensiem un cenšas sakārtot savu dzīvi atkarībā no tā, kas viņiem teikts. Bet var jau būt tā, ka, neskatoties uz darbiem, ko tu esi veicis, īstenībā tie uzdevumi ir pavisam citi, ko grib redzēt, kā lai saka, tas Pēteris augšā. Tā kā grūti pateikt, kas ir tas uzdevums. Šobrīd tā man vienkārši ir pieķeršanās, mana aizraušanās, slimība, tas nav kaut kas absolūts, uzdevums — tev jābūt vienīgajam bobslejistam te no tās Latvijas uz kādu noteiktu laika posmu. Nē, es domāju, es mierīgi varēju būt kaut kas cits, bet es nenožēloju to laiku, ko es esmu pavadījis bobslejā. Man tas tiešām ir paticis un patīk vēl joprojām.

RL: Vai tu neesi sev ieplānojis sestdienu atkarībā no tā, kādu atbildi — ja tā būs sestdien — tu saņemsi?

Prūsis:Nee.

RL:…visi mani žēlos, es raudāšu, vai iešu pa mežu…

Prūsis: Es domāju, ka viss smagākais jau ir bijis. Un ja man pateiks — divi gadi, es esmu tam gatavs. Bet nekāda histērija vai matu plēšana nav sākusies, vismaz līdz šim. Vissmagākais man bija visu to izstāstīt vecākajam dēlam. Viņam būs desmit gadi, viņš arī ar sportu nodarbojas, un viņš nesaprot, kā tas var būt, ka tā lieta nav godīga… Kā, viņš saka, “nav godīga”? Kāpēc tad tev netic? Viņš jau nezina, kāda ir tā sporta virtuve. Es esmu viņam mācījis būt godīgam un mācīties, un trenēties, lai viņš neslinko, bet viņš nesaprot, viņš sāk raudāt, un man arī jāsāk raudāt. Es nedomāju, ka tas būs tik grūti, tiešām.

RL: Tu esi teicis, ka pēc šiem notikumiem esi pārdomājis dzīvi. Vai tas skar tikai tavu sporta dzīvi vai arī “visu”?

Prūsis:Es pat sievu sameklēju tad, kad jau biju sportists. Un es vienmēr esmu skatījies, vai man kaut kas traucēs vai netraucēs bobslejam, esmu saistījis sevi tikai ar to. Ja tagad tas tā vairs nebūs, es tiešām nezinu, kas man tad būs tas atbalsta punkts. Noteikti, ka ģimene, bet man tā ir grūti pateikt. Bet, es domāju, ka ar to sportu esmu iemācījies neatlaidību, lai sasniegtu mērķi, un tas jau man varētu palīdzēt arī ārpus sporta.

RL:Vai tevi nevilina iespēja aiziet, pārdot bobus un ar kāju aizsist durvis?

Prūsis:Vilinājuma nav, bet piedāvājumi, godīgi sakot, ir. No ārzemēm, it kā no konkurentiem, bet, kā jau es iepriekš esmu teicis, viņi visi man ir personīgi pazīstami, un es uzskatu, ka lielākā daļa no tiem pilotiem man ir labi draugi. Daudziem uzreiz ir interese, kas tagad būs, viens otrs no viņiem uzskata, kas es esmu arī kaut ko labu uzbūvējis, kaut kas ir sanācis, viņi labprāt to pamēģinātu vai iegādātos. Bet es jau nezinu savu likteni, es tomēr vados no tās pozīcijas, ka man tomēr vajadzēs startēt Olimpiskajās spēlēs, tāpēc es arī nesteidzos ar lēmuma pieņemšanu šajā brīdī.

RL:Tu saki, ka nezini savu likteni. Kā tu domā, no kā ir atkarīgs cilvēka liktenis?

Prūsis:Globālā mērogā jau droši vien tur Pēteris augšā visu regulē, bet konkrēti šajā situācijā ir kāda struktūra, kas lems manu likteni — kaut kādi itāļi, franči, kanādieši vai vācieši.

RL:Vai tu tagad jūties kā “sliktais”?

Prūsis:Es nejūtos kā sliktais, es jūtos kā bez vainas vainīgais. Bet ir spēles noteikumi, kas man jāievēro. Es esmu uzkāpis uz tās līnijas, man ir bijis auts, man tas ir bijis.

RL:Vai tu tā pirmoreiz dzīvē jūties?

Prūsis:Ha! Protams, ka nē! Es jūtos kā apvainots zādzībā, kurā es neesmu piedalījies, bet brīnumainā kārtā tur ir atrasti mani pirkstu nospiedumi, un kā viņi tur ir nokļuvuši, es varu stāstīt, bet neviens netic.

RL:Bet kādā veidā tad tu vari justies vainīgs, ja tu skaidri zini, ka tu neesi vainīgs?

Prūsis: Attiecībā uz sevi, uz to darbu es nejūtos vainīgs, bet es jūtos vainīgs tādā ziņā, ka man liek justies vainīgam. Bet tas spriedums ir, un man tas ir jārespektē. Jo es esmu cilvēks, kuram ir tas pozitīvais rezultāts.

RL:Tu teici, ka katru no pēdējām sezonām brauc kā pēdējo. Ir arī labi zināms teiciens, ka jādzīvo katra diena kā pēdējā. Vai tu savā pēdējā dienā brauktu bobsleja kamanās?

Prūsis:Viens pats nē. Bet ja kādam tas sagādātu prieku, es domāju, ka es to darītu. Baigi forši ir nobraukt, bet tikai tajā brīdī, kad tu iesēdies kamanās un kad tu nofinišē. Jo līdz tam kamanai sliece ir jāpieliek, bobs jāaizved līdz trasei un no finiša ir jāaizved projām, viņš ir smags, tev mugura sāp, vajadzīga piepūle, bet pati braukšana salīdzinoši ir kaifs. Bet es nezinu, ko es darītu pēdējā dienā, uz trasi jau noteikti nebrauktu.

RL: Un šī viena minūte — protams, to ir bijis daudz —, bet šī viena minūte ir tas, kā dēļ tu dzīvo?

Prūsis: Līdz šim jā, līdz šim tas tā bija.