Piezvanīt laikam

Iezvanās mobilais telefons – zvana draugs. Jā, Briselē. Intervēšu Aitmatovu. Jā, vēl dzīvs. Jā, vēl raksta – tās ir manas atbildes.

Esmu ieradusies diezgan agri. Kirgizstānas vēstniecība atrodas Briselei un citām Eiropas pilsētām tipiskā vairākstāvu pilsētas mājā ar nelielu iekšējo pagalmiņu, kas apjozts ar sarkanu ķieģeļu mūri. Tā galā aug milzīgs koks, kura pakājē novietots neliels piemineklis sudraba krāsā. Zinot, ka rakstnieks savas slavenās “Leģendas par mankurtu” motīvu romānā “Un garāka par mūžu diena ilgst” ievietojis kirgīzu nacionālā epa “Manass” iedvesmots, es savā galvā izveidoju sakarību, ka tas droši vien tad arī būs kāds epa varonis – noteikti gan ne tik dramatisks. Vēlāk Džumarts, vēstniecības darbinieks, paskaidroja, ka tas esot “vienkārši kirgīzs”. Kad Čingizs Torekulovičs esot strādājis par PSRS sūtni Luksemburgā, vēstniecības pagalmā esot atradušies veseli piecpadsmit sudrabaini brīnumi. Lieki piebilst, ka viens no viņiem bija Latvietis. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas rakstnieks, nu jau būdams jaunizveidotās Kirgizstānas sūtnis, paņēmis Kirgīzu līdzi. “Bet kur tad pārējie četrpadsmit?” es pabrīnījos. Daži esot devušies uz jauno valstu vēstniecībām ārzemēs vai pat uz vēsturisko dzimteni, bet daži esot palikuši uz vietas. Varbūt stāvot vēl tagad.

Čingizs Aitmatovs ierodas laikā: mani pārsteidz rakstnieka staltums un stingrais rokasspiediens – ir nācies novērot, ka pat valsts iestādēs vīrieši viegli paspiež tikai pirkstu galus. Kad apsēžos iepretim pie tējas galdiņa, ne tikai profesionālas, bet arī personīgas intereses vadīta, nespēju atraut acis no rakstnieka sejas: āda ir apbrīnojami gluda, mīmika, kā tas pieņemts aziātiem, atturīga, krievu valoda bez akcenta, bet ar īpatnēju piesitienu. Interesants. Tomēr rakstnieks izskatās saguris, šķiet, ka domās atrodas kaut kur citur. Laikam jau tas vien, ka esmu no Latvijas, tas ir, “Bronzas kareivja” ēnā, izprovocē rakstnieku sākt sarunu par krievu valodu.

1928. gadā Šekeras kišlakā dzimušā rakstnieka tēvu – Kirgīzijas partijas komitejas ideoloģisko sekretāru – 1937. gadā izsauca uz Maskavu kvalifikācijas celšanai. No turienes viņš atgriezās jau kā “tautas ienaidnieks”, tika arestēts un pazuda bez pēdām. Tikai 80. gadu beigās iecienītā atpūtas vietā netālu no Biškekas tika atrakti masu kapi, kur starp mirušo atliekām tika atrasti arī trīs spriedumi – vienā no tiem pret valsti vērstos “noziegumos” tika apvainots Torekuls Aitmatovs.

Vēlāk, jau kara laikā, precīzāk, 1942. gadā, četrpadsmit gadus vecais Čingizs Aitmatovs, kā lasīt un rakstītpratējs un arī kā vienīgais kišlaka vīrietis – jo pieaugušie atradās frontē – kļuva par ciema padomes priekšsēdētāju un viņa pienākumos ietilpa iznēsāt cieminiekiem tuvinieku nāves pavēstes.

1948. gadā rakstnieks pabeidza Veterināro tehnikumu un iestājās Lauksaimniecības institūtā, bet jau 1952. gadā publicē pirmos stāstus un
1958. gadā beidza augstākos literatūras kursus.
Šajā gadā stāsts “Džamila”, rakstniekam atnesa starptautisku atzinību, tika pārtulkots vairākās valodās, franciski to tulkoja Gijoms Apolinērs, kurš jaunajam rakstniekam no Padomju Savienības paredzēja lielu nākotni.

Latviski ir iznākuši gandrīz visi rakstnieka stāsti: “Ardievu, Gulsari!” (1967), “Baltais kuģis” (1971), “Mātes druva” (1965), “Agrās dzērves” (1978) “Raibais suns, kas skrien gar jūras malu”(1982), u.c., romāni “Un garāka par mūžu diena ilgst” (1981) un “Pieresvieta” (1986).

No rakstnieka romāna “Un garāka par mūžu diena ilgst” valodā nostiprinājies apzīmējums “mankurts”, ar kuru saprot cilvēku, kuram nav vēsturiskās atmiņas. Pavisam nesen “Delfos” uzdūros kādam rakstam par “mūsdienu mankurtiem”. Vai atceraties? Sirmā māte, kura atradusi stepes pirātu žuanžuanu nolaupīto Žolamanu, saļimst no sava dēla raidītās bultas. Dēls nav ļauns – viņam vienkārši vairs nav atmiņas: “Tas bija nāvējošs šāviens. Naimana Ana noslīga uz sāniem un sāka lēni slīdēt zemē, ķerdamās kamieļmātei ap kaklu. Taču vispirms nokrita viņas baltais lakats, kas gaisā pārvērtās par putnu un sāka lidināties, saukdams: “Atceries, kā dēls tu esi! Kā dēls? Kā tevi sauc? Kā sauc? Tavs tēvs ir Donenbajs! Donenbajs, Donenbajs, Donenbajs!...” Un vilcienus, kas “gāja no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem”? Esmu puslīdz droša, ka noteikti arī pārējās četrpadsmit “māsās” ir visi padomju laika Aitmatova tulkojumi. Tomēr tā laika rakstnieka panākumus varētu izskaidrot ar padomijas kultūrpolitiku un zaļās gaismas došanu “nacionālajiem kadriem”, ar ko tā lepojās PSRS, taču rakstnieka panākumi ir nepārprotami arī Rietumos: jaunāko gadu romāni “Kasandras degzīme” un “Kad krīt kalni” ir plaši izdoti Eiropā un citur pasaulē, bet, neraugoties uz “karstajām tēmām”: ģenētiski kloni, eitanāzija, ekoloģiskas katastrofas un starptautiskais terorisms, tie ir praktiski nepazīstami bijušajās, kā saka rakstnieks, republikās.

A. A.

Rīgas Laiks: Jūs pēdējā laikā publiski bieži aizstāvat krievu valodu, itin kā tā būtu apdraudēta.

Čingizs Aitmatovs: (Lēni.) Es jau saprotu – nekas nav mūžīgs, viss atrodas kustībā... Bet ja jau jūs gribat sākt mūsu sarunu tieši ar krievu valodu, man jāpasaka, ka šajā sakarā man ir īpašs viedoklis: atrodoties šeit, Briselē, es arvien vairāk pārliecinos, ka krievu valodu vajag pēc iespējas saglabāt, nesabojāt un lietot. Šī valoda ir unikāla! Jā, angļu valoda ir globāla, jā, katrai tautai ir sava (kā pamostoties) valoda, bet krievu valoda ir īpaša. Pirmām kārtām, tā aptver visu Eirāzijas telpu. Tālāk. Šī valoda ietver sevī diženus resursus un iespējas, jo tā vēsturiski vienmēr bijusi kontaktā, sadarbībā ar Eiropu, ar pasaules, tā teikt, lingvistiku. Tāpēc tagad, es domāju, tām tautām, kuras ir apguvušas krievu valodu savā ikdienā, tā ir jāsaglabā.
Tas nebūt nenozīmē to, ka nacionālajām valodām būtu no tā jācieš – ir jārod balanss, jāatrod pielietojuma proporcijas. Lūk, padomju laikā... jā, es jūs saprotu! Mēs arī, tāpat kā jūs, izjutām zināmus uztraukumus par to, ka tajā laikā krievu valoda bija totalitāra valoda un nacionālās valodas bija apspiestas. Un mēs visi toreiz cīnījāmies par savām nacionālajām valodām, atradām kopīgu valodu ar valsti un iespēju robežās attīstījām nacionālās skolas, universitātes un tā tālāk. Bet tagad apstākļi ir mainījušies, jo vēstures gaita ir cita, ir iestājies jauns laikmets. Un tagad – lūdzu, nacionālajām valodām ir dotas visas iespējamās brīvības un vislabvēlīgākie noteikumi ir piešķirti visā pilnībā. Par to jāpateicas vēsturei un veiksmīgajam Padomju Savienības galam.

RL: Laikam jau tādi uzskati piestāv kādai noteiktai paaudzei, tieši tai, kura piedzīvoja PSRS ziedu laikus...

Aitmatovs: (Enerģiski.) Bet jaunākajai paaudzei nebūtu tam jātraucē!

RL: Jaunākā paaudze šobrīd runā angliski – tieši tāpat kā iepriekšējās krieviski. Tā orientējas angļu valodā iznākošajā literatūrā, seko līdzi kultūras procesiem...

Aitmatovs: Bet lūdzu, lai orientējas veseli! Bet kāpēc tad to, kas ir, mest ārā aiz borta?

RL: Un kurš tad met?

Aitmatovs: Nuu... ir tādi noskaņojumi, ka, lūk, tikai un vienīgi savai nacionālajai valodai jābūt, ka, ja jau reiz jārunā svešvalodā, tad angliski. Dažas mūsu republikas, Azerbaidžāna, piemēram, pārgāja no kirilicas uz latīņu alfabētu – vai tad tā ir lieta?

RL: Es tā saprotu, ka arī Kirgizstānā taisās... valda šādas domas.

Aitmatovs: (Ļoti strikti.) Nē, mēs netaisāmies gan, mēs to nevēlamies! Tā vienkārši – pamest visu un mesties tur iekšā? Man liekas, tas nav saprātīgi: drīzāk nesaprātīgi, neracionāli...

RL: Tīri materiālā ziņā neracionāli?

Aitmatovs: Ne tikai. Arī garīgā un zinātniskā ziņā neracionāli, jo kirilicai piemīt īpašas kvalitātes. Lūk, vienkāršs piemērs: aizvakar skatos TV, Žaks Širaks uzstājas, par viņu, tātad, tā pārraide franču valodā. Žaks – tie krievu valodā ir trīs burti: Ж, A un K. Tā? Tā. Bet tur ir septiņi! Lūk, tik sarežģīti tas ir: viņiem nav Č, nav C, nav citu burtu. Un tad nu viņi kombinē šīs skaņas no diviem, trim burtiem. Kaut vai tīri tehniskā ziņā es šeit neredzu nekādas priekšrocības. Neērti taču... Tiek nodarīts liels zaudējums: vajag apgūt latīņu alfabētu, saglabājot kirilicu, tas ir, jaunajai paaudzei būtu jāprot divas, trīs valodas un alfabēti. Tā tad arī būs jaunās paaudzes īpatnība un pārsvars, bet, ja mēs liegsim šo visu, vai arī tad, ja viņi zinās tikai kirilicu, tad...

RL: Es jums piekrītu, ka katra valoda padara cilvēku bagātāku, bet ir taču cilvēki šajās postpadomju valstīs, kuriem ar šo valodu ir pavisam cita, ārkārtīgi negatīva pieredze, un šie cilvēki mēģina sevi izolēt no, kā jūs teicāt, vēsturiskās pieredzes, kura patiesībā bija uzspiesta. Un viņiem ir vēlme no tās norobežoties jebkurā veidā, kaut vai norobežojoties no valodas.

Aitmatovs: Viņu tagadējā rīcība izriet no emocijām. Redziet, nekāda ideālā vēsture nepastāv un nekad tādas vēstures arī nebūs. Vienmēr ir savas grūtības, savi sarežģījumi un savas šausmas. Un kas no tā? Ko tad – atteikties no tā, kas bijis? Tā jau arī ir vēstures, patiesības ignorēšana, savā ziņā meli. Tas ir jāapzinās un tālāk jāmēģina tuvoties pilnībai. Cilvēku dzimtas bezgalīgums slēpjas tās bezgalīgajā pilnveidē. Atgriezties iedomātā situācijā nav iespējams! Vienmēr priekšā ir jauna progresa, jaunas attīstības, jaunas pilnības process. Visai cilvēcei kopā ņemtai. Tā? Un skaidrs, viegli tas nav, tas nāk pretī ar lielām grūtībām ne tikai attiecībā uz vēsturi, bet arī sadzīvē, cilvēciskajās attiecībās un tā tālāk.

RL: Ir jau tā. Cita lieta, ka lielajām valodām, tāpat kā lielajām nācijām ir ekspansijas tendence. (Aitmatovs piekrītoši māj ar galvu.)

Aitmatovs: Savas nacionālās īpatnības ir jāsaglabā, tas ir skaidrs. Visādā ziņā mēs savā dzimtenē, savā valstī cenšamies to visu apvienot, radīt vajadzīgo aliansi, jo caur krievu valodu var gan ārkārtīgi daudz saņemt, gan dot. Piemēram, es pats rakstu gan kirgīzu, gan krievu valodā – atkarībā no tā, kur atrodos. Ja es esmu dzimtenē, tad, dabiski, ka rakstu kirgīzu valodā. Šeit turpretī rakstu krieviski, jo šeit ir tulki, kas uzreiz ir gatavi tulkot no krievu valodas. Piemēram, mans pēdējais romāns...

RL: “Kad krīt kalni”?

Aitmatovs: Jā. Devītajā martā es biju Ķelnē, tur notika literatūras festivāls, un uz tā atvēršanu es tad arī tiku uzaicināts, uz tikšanos ar lasītājiem. Grāmata bija iznākusi krievu valodā un burtiski uzreiz tika iztulkota, un uzreiz arī iegāja apritē. Ja es rakstītu kirgīzu valodā, tad grāmatu sākumā nāktos tulkot uz krievu valodu, bet pēc tam uz vācu vai franču, vai vēl kādu.

RL: Bet var taču tulkot pa tiešo no kirgīzu valodas vāciski.

Aitmatovs: (Nopūšas.) Tā mums vēl pagaidām nav iegājies... Pagaidām vēl neesam sasnieguši šādu līmeni. (Enerģiski.) Bet sasniegsim! Pamazām sāk parādīties jaunieši, kuri prot valodas. Var jau būt, ka pēc manis būs kirgīzu rakstnieki, kurus tulkos pa tiešo...

RL: Bet pēc jums būs ko tulkot?

Aitmatovs: To jau laiks rādīs, vai ne? Šajā ziņā gan es pats nevarētu par likteni žēloties, manas grāmatas ir tulkotas uz visdažādākajām valodām: ķīnieši tikko paņēma, japāņi pirms laiciņa. Ķīnieši jau līgumu atsūtīja, pagaidām tirāža gan ir ļoti maza – kādi tūkstoši divdesmit, trīsdesmit, bet tas jau ir tikai pirmais metiens. Ķīna ir milzonīga.
Es cenšos, lai manis teiktais vārds mūsdienu pasaulē izplatītos pēc iespējas plašāk, ātrāk. Mani darbi ir tulkoti gandrīz visās pasaules valodās: Eiropā nav tādas valodas, kurā nebūtu iznākušas manas grāmatas. Vienreiz Vācijā mani uzaicināja uz tikšanos ar lasītājiem, tas bija lielā kirhē, tā bija pilna ar cilvēkiem. Parasti uz grāmatas atvēršanu atnāk kādi 500 līdz 700 cilvēki, varbūt tūkstotis, bet milzīgā celtne bija stāvgrūdām pilna. Sarunas, jāsaka, noritēja ar tulka starpniecību, bet man bija brīnišķīgs tulks! Diemžēl tagad es ciešu, jo Frīdrihs Icahs pavisam nesen nomira – viņš bija lielisks tulks, jauks cilvēks... bet tas jau cits jautājums. Pienāk, tātad, pie manis, daži cilvēki no zāles – vīrietis un sieviete –, un saka: “Lūk, iztulkojām pirmo reizi jūsu grāmatu mūsu valodā – sorbiski, un gribam jums to uzdāvināt!” Bet es viņiem saku, ka man taču serbu valodā jau ir bijušas vairākas grāmatas, paldies! Bet viņi saka: “Atvainojiet, bet grāmata nav serbu, bet gan sorbu valodā!” Redziet, pat Eiropā ir nevienam nezināmas valodas, un man tas bija ārkārtīgi liels gods, interesants notikums manā dzīvē. Sorbi dzīvo Vācijā un viņiem ir sava valoda, sava pilsēta, kopiena. Tas bija liels pārsteigums – sorbi... Vai arī vienreiz, jau tad, kad strādāju vēstniecībā, atnāk sūtījums, atveru to, bet tur grāmata, vēl tagad tā ir šeit, varu pat parādīt jums. Un kā jūs domājat, kādā valodā tā ir? Marathi. Nu, domāju, neko sev – “Pirmais skolotājs” un “Džamila”! Zvanu uz Maskavu tuvam draugam Andrejam Zolotovam: “Klau, bet marathi – kas tie tādi?” Bet viņš man: “Bet kā lai es to zinu?” Es viņam saku: “Tu tur Maskavā atrodies, ar daudziem zinātniekiem, lingvistiem satiecies, man šeit būs grūti ko noskaidrot!” Nākamajā dienā viņš man zvana: “Es visu noskaidroju – tajā valodā runā Indijā.” Es viņam saku: “Laikam kāda neliela tautiņa!” Bet viņš saka: “Kā lai tev saka, viņi dzīvo tajā rajonā ap Bombeju, viņu tur būs kādi četrdesmit ar astīti miljoni!” (Smejas.) Mēdz būt pārsteigumi!

RL: Es braucu pie jums tramvajā, un domāju – cik interesanti: kādreiz cilvēki brauca uz Maskavu tā, kā tagad uz Briseli. Agrāk mēs dzīvojām vienā valstī, tagad – dažādās. Kā tas ir jums – agrāk jūs bijāt milzīgas valsts sūtnis Luksemburgā, bet tagad pārstāvat savu valsti Beļģijā?

Aitmatovs: Es neteiktu, ka ko būtisku būtu zaudējis uz visiem laikiem vai tamlīdzīgi. Šis process – es domāju Padomju Savienības izbeigšanos – noslēdzās īstajā laikā, sākās jauns vēstures posms, jo perestroika nenotika nejauši, tas bija mēģinājums pārskatīt iepriekšējā lietderīgumu, atrast jaunas pozīcijas, jaunus veidus, kā dzīvot. Es perestroiku esmu vienmēr atbalstījis un atbalstu, jo perestroika bija mūsu vēstures augstākais punkts, un es vēl joprojām uzskatu sevi par Gorbačova cilvēku. Es domāju, par perestroiku ir jāpateicas Visaugstajam, ka tā mums ir bijusi dota. Jā, pēc tam notika krass pagrieziens citā virzienā nekā plānotais, bet arī tur es neredzu neko sliktu, jo visas tautas ieguva iespēju pašidentificēties, suverenitātes iespēju, un tagad mēs visi atrodamies Lielo Pārbaudījumu laukumā. Lūk, lūdzu jums brīvība, lūk, jums citas iespējas, tad nu rādiet, kā jūs varat attīstīties, kā varat strādāt, kā domāt, kādus atklājumus jūs veiksiet, kā varat dzīvot plašajā pasaulē! Jums, pribaltiem, cieši piekļautiem pie Eiropas sāna, jau labi, jo jūs pakāpeniski iekļāvāties eirozonā, ar ko es jūs visus arī apsveicu. Tagad jums būs citi mērogi un citas iespējas, bet mēs turpinām dzīvot paši uz saviem pamatiem. Es ļoti ceru, ka kādreiz mēs saņemsim visu gara spēku un radīsim Eirāzijas Savienību kopā ar Krieviju. Tāds, lūk, ir mans sapnis.

RL: Un ko tagad darīt ar Kirgizstānu?

Aitmatovs: Pamazām... attīstāmies savā suverenitātē. Izrādījās, ka tas ir ļoti sarežģīti, jo tautas pašapziņa... Lūk, jums, pribaltiem, ir viena priekšrocība, salīdzinot ar mums: tautas pašapziņa jau sasniegusi to līmeni, kad jūs auglīgi lietojat demokrātiju, brīvības un citas jaunā laika priekšrocības. Mūsu pašapziņa diemžēl nav sasniegusi šo līmeni, tā mokās savā egoismā un savstarpējās cīņās starp vietējiem klaniem un haniem.

RL: Kā jūs domājat, vai Vidusāzijā demokrātija vispār ir iespējama?

Aitmatovs: Tā jau ir, jau pastāv! Bet jautājums ir par to, cik mērķtiecīgi un auglīgi tā attīstīsies, jo ar tautu vēl ir nopietni jāstrādā, lai tauta saprastu, kādu dārgumu tai ir devusi vēsture, kā katram mūsu valsts pilsonim ir jāuzvedas, lai šī lieta būtu noturīga.
Kazahi, piemēram, ir ekonomiski patstāvīgāki un daudzas lietas viņiem sanāk labāk. Mums nav ne grama naftas, ne grama gāzes, nekā. Toties mums ir krācošas upes, vienkārši gigantiskas, kas nāk no kalniem. Un, lūk, ja mēs tur uzcelsim hidroelektrostaciju, tad... Jo pēc kā šobrīd tiecas visa pasaules sabiedrība? Nevis piedūmot atmosfēru, lai indētos ar ogļskābo gāzi, bet dzīvot ekoloģiski. Mēs esam ieinteresēti, lai Eiropa vai Krievija, Ķīna vai Japāna uzceltu uz mūsu upēm hidroelektrostacijas, jo uz vienas vienīgas upes var uzcelt kādas piecas sešas un upes mums ir vairākas. (Ar entuziasmu.) Tas pats ūdens, kurš sakrājas augstākajā stacijā un plūst uz leju, var darbināt arī zemākās hidroelektrostacijas, tādā veidā tiktu risināti starptautiski nozīmīgi jautājumi, bet mums būtu pašiem savi neizmērojami energoresursi. Bet pagaidām... visi domā nedaudz egoistiski: “Kādēļ gan mums šajā celtniecībā būtu jāiegulda nauda?” Tagad mēs esam ļoti nabadzīgi. Un ko tas līdz, ka visa Eiropa katru dienu runā par energokrīzes jautājumu, resursu taupīšanu, ja neko būtisku nedara? Gigantiski jautājumi ir jārisina gigantiskā veidā.

RL: Tad sanāk, ka šobrīd lobējat šo elektrostaciju ideju Eiropā?

Aitmatovs: Jā, mēs to darām! Cenšamies visapkārt visiem to paskaidrot, bet pagaidām uz to skatās kā uz tādu romantisku iniciatīvu: “O, jā! Tas nudien būtu lieliski!” (Nopūšas.) Un tas ir viss, ko viņi dara.

RL: Varbūt nestabilās situācijas dēļ, kāda ir jūsu valstī?

Aitmatovs: Nestabilitāti galu galā var novērst, drīzāk viņi neredz ekonomisku interesi. Un nevajag, lūdzu, mums lieku reizi atgādināt, ka, lūk, pie mums ir nestabila situācija, ka mums nevar uzticēties un tā tālāk! Saka viņi mums to, saka jau – ir viņiem tādas tiesības, bet tas taču galu galā nebūs uz mūžiem! Mēs tiksim ar to galā, mēs pārdzīvosim šo periodu, mēs pārkāpsim, mēs sasniegsim to, ko citas tautas! Es drīzāk tā teikšu, ka tad, ja Eiropa mums panāktu pretī, viņi veicinātu šo stabilitātes rašanos, jo mūsu valsts cieš no milzīga bezdarba, tas provocē dažādas nekārtības un netikumus.

RL: Bet tradicionālo nozaru, teiksim, lopkopības, attīstība?

Aitmatovs: Tas jau pats par sevi – lopkopība attīstās. Protams, vajadzētu vairāk un aktīvāk, arī efektīvāk nenāktu par ļaunu. Tūrisms, tas jau pats par sevi, tas skaidrs, ka tagad visi spēki tiek pielikti, lai attīstītu šo nozari. Īpaši Isikulā, un, izmantojot gadījumu, es gribu, lai jūsējie zinātu un ar baudu brauktu. Savulaik mēs Maskavā sēdāmies vilcienā un braucām uz Rīgu, tur mūs sagaidīja draugi un mēs braucām uz Jūrmalu – uz turieni (sapņaini) es braucu kopā ar ģimeni pat vairākas sezonas pēc kārtas. Brīnišķīga vieta, skaista piekraste, visapkārt labiekārtots, man šķiet, tur bija Jaunrades nams, dod Dievs, lai tas viss paliktu un attīstītos. Bet salīdzināt Isikulu ar jūsu piekrasti nav iespējams, jo tas nerunātu par labu Jūrmalai. (Lēnām, ar uzsvaru.) Isikula ūdens ir caurspīdīgs kā spogulis, tas ir viscaurspīdīgākais, vistīrākais ūdens pasaulē. Tas ir zinātniski pierādīts.

RL: Bet arī tur ir bijušas lielas ekoloģiskas katastrofas.

Aitmatovs: Nūūū... Vienreiz tur kaut kas sanāca, bet tas jau... Isikulā ieplūst 63 upes un neviena neiztek. Tas ir dižens noslēpums, kā tik daudz var ieplūst, kā tas viss iet caur grunts slāni, kā izfiltrējas, kā tiek sasniegta kristāltīrība. Smiltis mums tīras un smalkas kā milti. Isikuls ir kalnu jūra, tas nav vienkāršs ezers! Blakus ir kalni, bet kalnos... Ak! Sniegs pašās virsotnēs. Kāpēc tas saucas par Isikulu? Burtiskā tulkojumā tas nozīmē “karstais ezers”, jo tas nekad neaizsalst, tā krastā gulēs sniega kupenas, tur būs ledus visapkārt, bet ūdens virsma ņirbēs un viļņosies. Tiesa gan, nemēdz būt tā, ka Isikuls sasiltu līdz 30 grādiem, vasarā tie ir varbūt 24 grādi, tad kļūst aukstāks, bet 15 grādi vienmēr ir stabili. Kamēr mēs briedīsim, kamēr gaidīsim to brīdi, kad pasaules sabiedrība kopā ar mums uzcels šīs gigantiskās hidroelektrostacijas, tikmēr lobēsim Isikulu.

RL: Jūs strādājat par sūtni samērā ilgi, vai jums ir izdevies panākt ko būtisku savas valsts labā?

Aitmatovs: Jau vairāk nekā desmit gadus es atrodos diplomātiskajā dienestā, savā laikā dienēju, ja tā var teikt, Luksemburgā. Man vienmēr ir bijis tāds mēģinājums, pat sapnis – atrast veidu, kā savienot valsts dienestu ar radošo dzīvi. Tagad man jāatzīst, ka šī ideja diemžēl ir nepiepildāma, jo tas ir daudz sarežģītāk, nekā biju agrāk iedomājies. Rakstniecība paņem laiku, bet arī darbs diplomātijā paņem daudz laika, prasa piepūli un, ko tagad – domāju, ka kaut kas man jau ir izdevies, piemēram, romānu “Kasandras degzīme” (“Тавро Кассандры”) es uzrakstīju jau šeit, Eiropā, arī pēdējo romānu uzrakstīju šeit. Kā vienmēr: ir savi pozitīvie aspekti, ir ieguvumi un protams, kā visur, ir zaudējumi.

RL: Radoši zaudējumi?

Aitmatovs: Laiks. Laiks aiziet. Lūk, jau trešais mēnesis aiziet jaunajā, 2007. gadā, bet man tā arī nav izdevies apsēsties pie rakstāmgalda, tik vien domāju, kā – rīt, to darīšu rīt, rīt, rīt, rīt...

RL: Jūs nomoka radošais gars?

Aitmatovs: Protams. Es domāju tā: to es nepaspēšu uzrakstīt, šito arī nepaspēšu – dzīve ir ierobežota. Ko jūs domājat – 150 gadus dzīvosiet?

RL: Nedomāju gan.

Aitmatovs: Un es arī nedomāju. Kaut kur jau jājūt tā robeža. Redziet, man vienmēr ir bijis aktīvs dzīvesveids, un arī tagad ir: deviņpadsmitajā datumā es braucu uz Minheni, kur notiks gigantiska tikšanās mana jaunā romāna sakarā, nākamajā dienā es braucu uz Leipcigu, tad Drēzdeni, ceturtajā uz Erfurti, un tādā tempā deviņas dienas.

RL: Izskatās, ka vācieši jūs dievina.

Aitmatovs: (Ar sajūsmu.) Vācieši – tas ir brīnums! Tas ir brīnumlasītājs! Ko jūs! Francūži, visi tādi no sevis uzpūsti, oficiozi, bet vācieši lasa no sirds, tā godīgi, pēc labākās sirdsapziņas, ir atklāti un jūt visam līdzi. Mana galvenā izdevniecība atrodas Šveicē, tā izdod grāmatas vācu valodā, kas tiek izplatītas ne tikai tur, bet arī Austrijā un Vācijā.
10 gadu laikā vācu valodā ir bijusi vairāk nekā 1 miljonu un 200 tūkstošus liela tirāža. Pašam gan ir žēl, ka nākas sarunāties ar tulka starpniecību, jo nezinu vācu valodu.

RL: Kas visvairāk interesē vāciešus jūsu grāmatās?

Aitmatovs: Burtiski viss. Tas, kā es mēģinu attēlot mūsdienu cilvēku likteņus, rakstu par to, ar ko viņi nodarbojas, par to, kurš ir kurš šajā dzīvē un kādiem viņiem vajadzētu būt manā skatījumā. Tagad taču pasaulē pilns ar interesantiem notikumiem, kaut vai tās pašas reliģiskās problēmas, nacionālie konflikti – kā tas viss ietekmē mūsu dzīvi. Piemēram, pēdējā laikā es visvairāk domāju par to, ka globalizācija apvieno mūs, sniedz daudz priekšrocību, bet vienlaicīgi tā nes līdzi daudz negatīva, ietekmē ikvienu cilvēku. Nevajag domāt, ka kaut kas notiek kaut kur, bet es te varu mierīgi sēdēt. Jo jebkurš notikums attiecas uz visiem. Mani interesē, kā globalizācijas process ietekmē cilvēku likteņus, kā ietekmē dzīvniekus. Piemēram, manā pēdējā romānā, ko vācu valodā tā arī sauc “Sniega leopards” (“Kad krīt kalni”), arī tur, kā vienmēr manā daiļradē, ir obligāti aprakstīts kāds dzīvnieks vai putns.

RL: Ziniet, kā mēdz teikt par reklāmu – lai tā darbotos, tur esot jāiesaista bērni un dzīvnieki, tad panākumi garantēti.

Aitmatovs: (Smaida.) Tad laikam jau es arī esmu reklāmists.

RL: Kad bērnībā lasīju jūsu stāstus, tad visās “dzīvnieku vietās” stipri raudāju.

Aitmatovs: Šajā ziņā man ir skaidra galva, es nedomāju, ka cilvēkiem ir jādomā tikai par sevi, jo mēs visi esam apkārtējās vides daļa, darbojamies vienā sistēmā. Tie paši zvēri, dzīvnieki, kukaiņi – mums visiem jāsadzīvo kopā un cilvēkam, kas apveltīts ar saprātu, instrumentiem un ieročiem, būtu jānes atbildība. Nevar iznīdēt visus vilkus vai tīģerus tāpēc, ka tie ir plēsēji, jo tas nav pareizi, tāpēc arī es cenšos parādīt šo dzīvnieku dzīves “no iekšpuses”, lai ar iztēles palīdzību cilvēks spētu iedomāties sevi viņu vietā. Tas ir mans stils, mans paņēmiens. Kāpēc manam pēdējam romānam ir otrs nosaukums “Mūžīgā līgava”? Jo līgava nevar būt mūžīga, būt līgavai – tas ir neliels laika sprīdis. Iemīlējušos cilvēku attiecībās, kuri jau nolēmuši precēties. Viņš ir līgavainis, viņa ir līgava, un, teiksim, rīt būs kāzas, bet pēc tam viņa izbeidz būt līgava un ir sieva. Bet kādēļ gan līgava šeit ir mūžīga? Tas jāatbild lasītājam. Leģenda ir līdzjūtības pilna pret šo meiteni, kurai ļaunums ir liedzis īstenot sapni un viņa ir palikusi šajā statusā mūžīgi un arī meklē savu pazudušo līgavaini mūžīgi, gadsimtiem ilgi.

RL: Un risinājums ir?

Aitmatovs: Risinājums nav iespējams. Bieži man daudzi lasītāji pārmet – kāpēc gan visu manu darbu fināls ir skumjš? Cilvēkiem vienmēr gribas radīt ilūziju, ka dzīvē viss ir atrisināms, ka tūlīt kāds posms beigsies. Un lūk, visi priecāsies un līksmos, smiesies un dejos. Un protams, pēc tā jau arī vajadzētu tiekties, bet, lai cilvēks patstāvīgi domātu, justu līdzi un būtu sasaistīts ar stāstu, paliek iespēja tikai skumjām beigām. Ja viss beigtos ar kāzām, tad mēs šobrīd nerunātu par šo līgavu, bet traģēdijas diženākā jēga ir tur, ka tā atstāj ilgstošas pēdas cilvēku dvēselēs.

RL: Un laikam jau arī tur, lai paliktu vieta domāt, ka viss ir laicīgs un visam reiz pienāk beigas. Bet es gribēju atgriezties pie “dzīvnieku tēmas”. Eiropā pastāv arī cita tendence – uzmanība pret dzīvniekiem kļūst pārspīlēta, dzīvnieki tiek it kā cilvēciskoti un ne vienmēr dzīvnieku tiesību sargājošo iestāžu prasības ir samērojamas ar veselo saprātu.

Aitmatovs: Drīzāk ir tā, ka cilvēki piemēro dzīvniekiem savas īpašības, bet cilvēka dzīvas uztverei vajadzētu atrasties tādā līmenī, tādā augstumā, lai tas kalpotu apkārtējai pasaulei, nevis pārspīlēti uzsvērtu atsevišķus jautājumus, kuri neietekmē kopējo situāciju. Mums ir jābūt kā dieviem attiecībā pret apkārtējo vidi. “Kasandras degzīmē” man ir tāda epizode: pašā Kremļa torņa virsotnē dzīvo pūce un viņa visu redz un visu zina. Un iet tur sieviete, pa ielu iet – ga-a-līgi piedzērusies, (izjusti, ar izteiksmi) visa tāda no sevis – nelaimīga, bet pūce skatās uz viņu, ieklausās sievietes teiktajā, raud kopā ar viņu un domā, kādēļ gan šī sieviete ir tik nelaimīga un vientuļa, kāpēc piedzērusies, kas tieši novedis viņu līdz šādam stāvoklim. (Intonācija krasi mainās.) Ja es to būtu pateicis tāpat vien, ziniet, gāju, es gāju, un pa Sarkano laukumu man pretī nāk viena dzērāja... Tad tam nebūtu tāda efekta, bet ar radošu, māksliniecisku paņēmienu palīdzību var radīt īpašu efektu – šī Kremļa pūce, kura klusītiņām lido naktīs, jūt līdzi, domā...

RL: Vai mājās, tas ir, šeit Briselē, jūs turat dzīvniekus?

Aitmatovs: Skraida man te viens maziņš sunītis... Ziniet, ja es būtu pie sevis atstājis visus tos dzīvniekus, kuri man ir savā laikā dāvāti, tad es būtu ārkārtīgi bagāts cilvēks.

RL: Es tā saprotu, ka visticamāk jūs būtu zirgkopis...

Aitmatovs: (Smaida.) Zirgkopis un arī kamieļkopis, jo parasti, kad esmu Kazahstānā, man dāvina vai nu zirgu vai kamieli. Un tā kā Kazahstānā es esmu samērā bieži bijis... (Iesmejas.) Kur tad es tos likšu – kabatā, vai? Pateicos es parasti dāvinātājiem un tā tālāk, saku: ziniet, atbraukšu nākamreiz un paņemšu! Un, saprotams, tad, kad nākamreiz atbraucu, tad nepaņemu. Citādi – vai varat iedomāties: paņemu es, teiksim, kamieli aiz pavadas un vedu līdzi!
Ir gan bijusi reize, kad es pats uzdāvināju zirgu, jo ir man viens, starp citu, tur – kalnos, pie Isikula, attāli radinieki pieskata, viņiem tā nav liela slodze. Vienam tuvam cilvēkam Maskavā bija jubileja un es saku: “Klausies, atbrauksi pie manis? Es tev uzdāvināšu savu zirgu!” Draugs nebrauc, zirgs staigā.

RL: Savulaik bija brīnišķīgs Eimunta Ņekrošus uzvedums “Un garāka par mūžu diena ilgst”. Vai tagad Eiropas teātros ir bijuši jūsu lugu iestudējumi?

Aitmatovs: Skaidrs. Reiz pat operu iestudēja! “Raibais suns, kas skrien gar jūras malu”, viņi paši nosauca savu darbu “Puisēns un jūra”. Aizmirsu to pilsētu, bet tā ir nedaudz aiz Luksemburgas... Ek, atmiņa man vairs nav tā... Liela pilsēta, mūsdienīga, ļoti moderna – un kāds Operas un baleta teātris! Tas gan mani pārsteidza: tehniski tur viss bija tik augstā līmenī pilnveidots, ka jūras viļņi plūda pa skatuvi, tiešām plūda! Tu sēdi zālē un domā, ka tūlīt tevi saslapinās... Bet patiesībā tie nemaz nav viļņi, tikai attēloti video, vai? Bet tajos viļņos laiviņa un tajā laiviņā šūpojas mani personāži. Baisi paliek, to redzot vien. Parasti operā kā ir – balsis, mūzika – viss brīnišķīgi, bet ko viņš dzied, saprast nevar. Taču tur uz skatuves skrien rindas, un visu var izlasīt, katru vārdiņu! Opera bija lieliska, zāle bija pilna. Eeh... kāds gan bija tās pilsētas nosaukums... (Spaida mobilā telefona pogas.)

RL: Kādā no jūsu “Eiropas laika” intervijām jūs sakāt, ka esat iepazinis Eiropu no visām pusēm: gan labās, gan sliktās. Sakiet, vai neesat vīlies Eiropā?

Aitmatovs: Noteikti nē. (Runā pa telefonu.) Klau, atceries to operu Vācijā? Kā to pilsētu sauc? Kaizerlautera? Vajadzēs pierakstīt. Kai-zer-lau-te-ra.
Nē, Eiropa nekādā ziņā man nav sagādājusi vilšanos. Visā cilvēces vēsturē nav bijis līdzvērtīgas sistēmas tādam kolektīvisma garam, tādai sadraudzībai, tādai dažādu nāciju un tautu sadzīvošanai. Jo kur tas āķis? Visi ir kopā, bet katrs paliek pats par sevi: lūk jums, Francija, lūk, Vācija, lūk, Austrija, un tā tālāk! Bet visi kopā ņemti jūs jau esat dižens starptautisks spēks, pie tam – saprātīgs spēks. To nevar salīdzināt ar senajām impērijām, kuras domāja, ja jau reiz ir varenas, tad viņām viss ir jāiekaro – bet tā nav lieta. Jo pakļauj jau ne ar spēku un karu, bet ar progresu, nāk citiem pretī. Bet mēs pie jums iesim...

RL: Ziniet, Rietumos un īpaši jau Eiropā šodien ir tāds termins kā eskeipisms, rupji runājot, bēgšana – cilvēki ir tā noguruši no šīs pieķemmētās dzīves, ka tiecas projām, uz Āziju, uz turieni, kur nekā nav, un īpaši jau šī progresa.

Aitmatovs: Tās jau ir ilgas pēc eksotikas, grūti noticēt, ka kāds no jums patiešām varētu tur dzīvot... Kaut gan, lūdzu, vajag jums to eksotiku, brauciet uz tuksnesi, uz Ziemeļpolu vai vēl kaut kur! Bet sistēmiska dzīve, civilizēta, tāda, kā to ierīkojusi Eiropa, lūk, tas ir liels sasniegums cilvēces vēsturē.

RL: Es gribēju atgriezties pie jūsu iesāktās laika tēmas...

Aitmatovs: Skaidrs, katrs cilvēks, pārkāpjot kaut kādu vecuma periodu, domā par to. Francijā bija tāds anekdotisks gadījums – bija viena sieviete, kurai palika 117 gadi, un visi francūži viņu dievināja, katru gadu viņas dzimšanas dienu svinēja visa Francija. Un es pats biju tam liecinieks, ka viņa sēž krēslā – mazmazītiņa tāda, izkaltusi, visapkārt ziedu klēpji, dāvanas, nāk visi, klanās. Nu lūk. Un viens žurnālists, tāpat kā jūs, jautā viņai: “Lūk, visa tauta ir sajūsmā, visi svinam. Un šajā vēsturiskajā brīdī – par ko gan jūs domājat?” Un viņa paceļ savu trauslo galviņu un saka: “Ziniet, es ļoti uztraucos par mūsu futbola komandu!” Toreiz padomāju: “Tā, lūk, ir jādzīvo – viņai ir 117 gadi, bet viņa uztraucas par futbolu!”

RL: Jums tuvojas liela jubileja, un man kā tam franču žurnālistam jājautā: par ko gan jūs domājat?

Aitmatovs: (Sapņaini.) Gribas sēsties zirga mugurā un jāt uz savām dzimtajām vietām, uz kalniem, pabūt tur pie upēm, alpu pļavās... ugunskuru iekurināt, kaut kādu šamani uzaicināt, lai viņš dziedātu un dejotu par mūžīgo līgavu. Mūsu šamaņi tā dara, iekurina uguni un dejo, saukdami: “Ak, mūžīgā līgava, atnāc pie mums, ak, mūžīgā līgava, mēs gaidām tevi!”

RL: Īsti šamaņi?

Aitmatovs: Īsti, neīsti – kāda gan tam nozīme, ja tas ir mans sapnis? Nav jau zināms, vai tas īstenosies, jo, pirmkārt, esmu dekabrists – ziemas datumā dzimis, piemēram,.. pag... kas tad vēl ir mans līdzgaitnieks...

RL: Markess!

Aitmatovs: Jā, man liekas viņš ir martā dzimis – viņš ir pavasara. Satikos es ar viņu Maskavas starptautiskā kinofestivāla laikā, atbrauca viņš, bija pat pie manis mājās, tēju dzērām. Sieva pagatavoja viņam tādu ēdienu, ziniet, līdzīgu spageti, ir mums tāds – punčoza sauc, to gatavo no kartupeļu cietes. Protams, atkarīgs no tā, kā pagatavo – ja pārāk daudz aso piparu pieliek, tad ēst vispār nav iespējams... Visam jābūt eleganti pagatavotam: ar gaļu, garšvielām, visdažādākajiem dārzeņiem, un mana sieva to pieprot lieliski... Un viņš teica, ka neko tādu nekur pasaulē nekad nav ēdis. Vispār, lepojāmies mēs ar to! (Iesmejas.)

RL: Ziniet, reizēm pie lielas pārslodzes cilvēki mēdz teikt: “Ēh, aiziešu pensijā un tad!”

Aitmatovs: Ir gan bijis un arī tagad mēdz būt, uznāk pēkšņi... (Aizdomājas.) Ziniet, šonakt redzēju dīvainu sapni: ka man kaut kur it kā jāpiezvana un es mēģinu zvanīt, zvanu, zvanu – nekas nesanāk! Esmu ļoti uztraukts: ko darīt, mans telefons nezvana! Bet ieskatos (rāda uz savu pulksteni), ka es zvanu nevis no telefona, bet tas ir mans rokaspulkstenis! (Smejas.) No rīta pamodos, biju ļoti uztraucies, domāju – kāpēc es ko tādu nosapņoju? Gāju uz tikšanos ar jums un par to domāju. Arī sapnī es tik ļoti pārdzīvoju, ka nevaru kādam piezvanīt, bet es tikai spiežu to pulksteni, spiežu, bet zvans ārā kā nenāk tā nenāk. (Nopūšas.) Pēc tam pat padomāju: ir laiks jau... Vismaz laiks mierīgam dzīvesveidam – lai tādi sapņi nerādītos, kaut gan... Redzams, tā man tāda kā slimība: sapņi nekad mani neatstāj; kaut vai nedaudz aizveru acis un uzreiz kaut kas atnāk, kaut vai mašīnā braucot. Aizveru acis un žvīkt – sapnis jau klāt! Un tāds – spēcīgs sapnis, itin kā dzīvē viss notiktu, reizēm pat grūti atšķirt. Reizēm kādas idejas atnāk, citreiz galīgi mani nomoka tie mani sapņi. Vispār, domāju, tiešām būs jāiet pensijā; kāds gadiņš pusotra un viss.

RL: Un kā tad ar elektrostacijām?

Aitmatovs: Diezin vai kas tik ātri var sanākt. Centīšos savu starptautisko kultūras centru Isikulā kaut kā pabīdīt uz priekšu – ne jau sevis dēļ – es, ziniet, jau visu esmu redzējis un pieredzējis, bet saviem pēctečiem – kirgīzu rakstniekiem, lai viņi turpina. Man tūliņ jābrauc uz Maskavu, jo esmu žūrijas priekšsēdētājs jauno rakstnieku konkursam, kuri krievu valodā raksta, tur man nāksies piestrādāt... darbu man daudz. Lūk, tas tad arī ir tas mans pulkstenis no sapņa...

RL: Varbūt vienkārši laiku gribējās pagriezt atpakaļ? Kāds ir bijis laimīgākais jūsu dzīves posms?

Aitmatovs: Es domāju perestroikas laiks: tie gadi bija visaktīvākie... (Sajūsmināti.) Mēs atklājām pasauli, visi mūs gaidīja, kad atbraucām uz ārzemēm, kaut vai uz to pašu Ungāriju, tur, starp citu, arī ļoti daudz manu grāmatu ir izdots, pagājušajā gadā pat prēmiju iedeva kā ārzemju rakstniekam... vai tā bija Ungārija, Vācija vai Francijā – pavisam cita attieksme bija. Nemitīgas intervijas, uzstāšanās un tamlīdzīgi. Bet tagad tā... it kā mēs šeit dzīvotu.

RL: Bet tagad jau jūs arī esat īsts Eiropas aksakals!

Aitmatovs: Jā, bet ne tikai tādēļ. Tagad mūsu literāti atbrauc, un tas ir vai nu kāds seminārs, un viss.

RL: Ko jūs domājat par pēdējā laika notikumiem savā valstī?

Aitmatovs: Protams, es visu pārdzīvoju, kas tur notiek. Es redzu tur procesu, cīņu par kāda augstāka līmeņa sasniegšanu, Jādomā par valsti, par mūsu vietu pasaules sabiedrībā, bet ne tikai par to, kurš kādu posteni ieņem. Sāpīgi reizēm paliek, ka citas nācijas nezin kāpēc pasauli un šos visus procesus ir iepazinušas daudz ātrāk...

RL: Iepriekšējais prezidents Akajevs esot bijis jūsu draugs.

Aitmatovs: Es tā neteiktu gan. Normāls paziņa bija. Jo kas ir draugs? Draugs, piemēram, man ir Gorbačovs – tas gan ir mans draugs. Katrā tikšanās reizē mēs viens otram stāstām visu, atceramies kopīgas lietas. Viņš, piemēram, pat rakstīja vēstuli uz Nobela komiteju manā sakarā un tā tālāk, gribēja, lai man ir labāk. Tas jau nenozīmē, ka es kaut ko gaidītu, bet... es runāju, kādas mums ir attiecības. Bet ar Akajevu – normālas darba attiecības, varbūt biedriskas.

RL: Par Akajevu, starp citu, tas ir interesants jautājums: bija taču cilvēks, zinātnieks, Andreja Saharova līdzgaitnieks, bet savas varas gados tik ļoti mainījās, ka kļuva par vēl vienu Vidusāzijas diktatoru.

Aitmatovs: Es neteiktu, ka mainījās, drīzāk tie bija apkārtējie, pietuvinātie – viņi aizgāja tik tālu, ka korupcija zēla un plauka. Bet pats par sevi viņš ir mūsdienīgs, domājošs cilvēks. Bet vara jau vienmēr visus izmaina...

RL: Man liekas, tieši jums ir īpašs stāvoklis – jūs ir mīlējušas visas varas.

Aitmatovs: Es cenšos ar visiem uzturēt normālas attiecības, civilizētas. Esmu šī laika cilvēks – kas ir, tas ir.

RL: Liktenis kā valsts darbinieku jūs saudzējis, teiksim, no Ševardnadzes likteņa, kurš savā tautā tika augsti pacelts, bet pēc tam piedzīvoja tikpat lielu kritienu.

Aitmatovs: Mans liktenis vēl nav zināms, nav vēl beidzies. Viss jau vēl var būt. Ir nācies man par to domāt, arī tagadējo notikumu gaismā – tad jau redzēs, kas būs. Ziniet, kā mēdz būt: liekas, tevi novērtē un dzīve ir izdevusies, bet pēc paaudzes viss tiek izsijāts, aplūkots pavisam citā gaismā. Pavisam nesen es biju Kirgizstānā, turienes cilvēki nepārtraukti atrodas kaut kādos meklējumos, un nav viegli to vērot. Domāt par to, ka pie mums notiek kaut kas ārkārtējs, arī nevajag, jo opozīcija ir visur, tā kā...

RL: Noteikti ir bijis brīdis, kad kirgīzi ir gribējuši redzēt par prezidentu tieši jūs.

Aitmatovs: Ir jau, bet tas vairāk ir bijis tāds emociju faktors, bezmiesisks un nerezultatīvs. Es pats saprotu savas iespējas un savu vecumu un nopietni nekad neesmu to ņēmis galvā. Nē. Jo es uzskatu, ka man ir pavisam cita misija un tā ir literatūra, varētu pat teikt – pasaules līmenī. Teiksim tagad, pēc jaunā romāna top četrsēriju filma – jau līgumu atsūtīja, redziet, man pat laika nav izlasīt un aizsūtīt atpakaļ. Vēl vienu filmu gatavo pēc cita romāna, viss virzās uz priekšu... Tā Nobela prēmija, protams, būtu liela atzīšana un viss pārējais, jo nemaz nebūtu par ļaunu manas tautas pašapziņas celšanai, bet pagaidām pietiek ar to, kas ir...