Šī runa, ko Tūkīdids, protams, ir literāri pārrakstījis pēc savas gaumes, manuprāt, ir visu laiku spožākā un iedvesmojošākā bēru runa. Perikls runā par “izpriecām” un “izklaidēm”, bet viņam apkārt vaimanā savus brāļus un vīrus zaudējušās sievietes. Runa teikta pirmajā kara gadā, kad atēnieši vēl bija spara pilni un ticēja, ka uzvarēs.
Priekšpēdējā teikumā “mīlam gudrību” sengrieķu tekstā ir “filozofējam”, bet likās jocīgi teikt, ka visi atēnieši “nodarbojas ar filozofiju, nebūdami izlaidīgi”.
Tai pašā ziemā atēnieši uz valsts rēķina rīkoja bēres pirmajiem šajā karā kritušajiem. Tāda ir senču paraža un, lūk, kā tas tiek darīts. Trīs dienas pirms bērēm kaulus gulda uzceltā teltī, un katrs savam mirušajam radiniekam var nest tādus ziedojumus, kādus vēlas. Kad pienāk laiks izvadīt, cipreses zārkus ved ratos. Katrai ciltij ir vieni rati, kas ved šai ciltij piederīgo vīru mirstīgās atliekas. Vieni rati gājienā ir tukši, jo domāti pazudušajiem, tas ir, tiem kritušajiem, kuru līķus nevar atrast. Ikviens pilsonis vai svešzemnieks, kas vēlas, var doties līdzi gājienā; bērēs piedalās arī sievietes, lai varētu apraudāt savus kritušos radiniekus. Mirušie tiek guldīti valstij piederošā kapsētā, kas atrodas pašā skaistākajā pilsētas nomalē – vietā, kur allaž tiek bērēti karavīri, izņemot tos, kas mira pie Maratonas un kas savas apbrīnojamās drosmes dēļ tika aprakti tur, kur krita. Kad miesas ir guldītas zemē, kāds valsts izvēlēts vīrs, kura gudrība ir augstu vērtēta un slava – nevainojama, saka šiem kritušajiem veltītu piemiņas runu. Pēc tam visi dodas prom. Tā, lūk, tiek bērēti karavīri, un visā kara laikā, kad vien radās nepieciešamība, šo paražu ievēroja.
Godinot pirmos karā kritušos, runas teikšanu uzticēja Ksantipa dēlam Periklam. Kad pienāca īstais brīdis, viņš pagāja sāņus no kapa vietas, pakāpās uz paaugstinājuma, kas bija uzcelts, lai pēc iespējas lielāks pūlis varētu viņu dzirdēt, un sacīja šādus vārdus:
“(..) Vispirms es runāšu par mūsu senčiem, jo tādā gadījumā kā šis pieklājas un ir taisnīgi pirmām kārtām atdot godu tieši viņiem. Viņi dzīvoja šajā zemē paaudžu paaudzēs kopš senseniem laikiem un, pateicoties savam tikumam, ir nodevuši mums mantojumā šo zemi brīvu. Ja mūsu tālie senči ir pelnījuši slavu, tad vēl jo vairāk to pelnījuši mūsu pašu tēvi, kas pievienoja savam mantojumam arī varu, kas tagad atrodas mūsu rokās, un nežēloja nekādas pūles, lai spētu atstāt savus ieguvumus mums, kas dzīvojam tagad. (..)
Mūsu valsts iekārta nenoskata likumus no kaimiņu zemēm – mēs drīzāk esam paraugs citiem nekā citu atdarinātāji. Mūsu iekārtu sauc par demokrātiju tāpēc, ka tās pārvaldi dala nevis nedaudzi ļaudis, bet gan vairākums. Likumi paredz vienlīdzīgu tiesu visiem, par spīti atšķirībām, kas cilvēkus raksturo; sabiedriskā dzīvē katrs saņem ievērību pēc saviem nopelniem, jo piederībai pie šķiras ir mazāka nozīme nekā cilvēka tikumam; un nabadzība vai izcelsme, ar ko nevar lepoties, nestājas ceļā tam vīram, kas spēj labi kalpot valstij. Brīvība raksturo mūsu politisko dzīvi, un mūsu ikdienas attiecībās nav vietas skaudībai: mēs nedusmojamies uz kaimiņu, ja viņš ko dara pēc sava prāta, un mēs neraidām tos aizvainojošos acu skatus, kas sagādā ciešanas, pat ja nerada mantiskus zaudējumus. Attiecības mēs veidojam bez spriedzes, bet svēta bijība mūs attur pārkāpt valsts likumus. Mēs vienmēr paklausām varas vīriem un likumiem – it sevišķi tiem, kas aizsargā cietējus, un kas, lai arī nebūdami iekalti akmenī, pārkāpēju soda ar vispārēju nicinājumu.
Turklāt, lai atpūtinātu garu no pūlēm, mēs esam izgudrojuši neskaitāmas izklaides: mēs esam iedibinājuši sacensības un svinības visa gada garumā un lieliskas izpriecu iespējas, kuras katrs izvēlas pats un kuru sniegtais iepriecinājums aizdzen skumjas. Pilsētas nozīmība liek saplūst tajā visām zemes bagātībām, un mēs vienlīdz baudām ne tikai pašmāju, bet arī visu citu tautu labumus.
Ja paskatāmies uz mūsu kara mākslu, tad redzam, ka arī šajā ziņā mēs atšķiramies no pretiniekiem, jo mūsu valsts ir atvērta pasaulei. Mēs nekad neesam pieņēmuši likumus, kas liegtu svešzemniekiem te mācīties vai vērot notiekošo, lai arī dažs labs ienaidnieks, redzot to, kas nav apslēpts, var gūt sev labumu. Mēs vairāk uzticamies pilsoņu sparam rīkoties, nekā slēpņiem un viltībām. Un arī audzināšanā, kad citi jau no agrām dienām ar mokošiem vingrinājumiem saviem bērniem cenšas iedzīt vīrišķību, mēs, atēnieši, dzīvodami, kā mums labpatīk, esam tikpat gatavi doties vienlīdz lielās briesmās. Kā pierādījumu teiktajam varētu atzīmēt, ka lakedaimonieši nekad neiebrūk mūsu zemē vieni paši, bet ved līdzi visus savus sabiedrotos, taču mēs iesoļojam kaimiņu zemēs bez palīgspēkiem un, cīnoties uz svešas zemes, parasti bez grūtībām sakaujam vīrus, kas karo paši par savām mājām.
Mēs kopjam skaistumu, palikdami pieticīgi, un mīlam gudrību, nebūdami izlaidīgi.
Bagātību mēs vairāk lietojam noteiktām vajadzībām nevis tukšai lielībai, un uzskatām, ka nav kauns atzīties nabadzībā, bet ir liels kauns izvairīties no cīņas pret to.
No sengrieķu valodas tulkojusi Agnese Gaile
