Pēdējie vārdi

2006. gada septembrī, ejot pa Elizabetes ielu Rīgā, dzirdēju, kā Parisai Hiltonei līdzīga meitene nošļukušās biksēs, pamādama uz ēku Kronvalda parkā, teica: “Re, Pasaules tirdzniecības centrs”. Uz 1974. gadā celtā Komunistiskās partijas Centrākomitejas nama gaišā dolomīta fasādes ar misiņa burtiem patiešām stāv rakstīts: “Pasaules tirdzniecības centrs”.

“Kur tu biji, kad tās lidmašīnas ieskrēja?” otra, viņai ļoti līdzīga meitene, vaicāja. Un piebilda: “Es kā šodien atceros.”

“Šitais gan tāds maziņš, te jau lidmašīnai nav, kur ieskriet,” sacīja pirmā.

2001. gada 11. septembrī manā darba vietā, laikraksta “Diena” redakcijā, visi drūzmējās pie ieslēgta televizora. Un lai gan stundām tika rādītas vienas un tās pašas ainas – lidmašīnas ietriecās torņos, vējš nesa dūmu mākoņus un rakstāmpapīra lapas, torņi sabruka, ļaudis bēga –, ar vienu noskatīšanos it kā bija par maz, un mēs visi tur tā dirnējām līdz pat vakaram. Ik pa brīdim kādam, arī man, atradās kaut kas piebilstams, aptuveni tādā garā kā: “Tur iekšā noteikti ir tūkstošiem cilvēku.” Un ikviens šāds komentārs drudžaino uzbudinājumu un pārliecību, ka “turpmāk vairs nekas nebūs kā agrāk”, un šāda runāšana iedvesa maldīgu sajūtu par iespēju kaut ko izskaidrot, saprast, kontrolēt.

Pieci gadi, kas pagājuši kopš tās dienas, šķiet diezgan ilgs laiks, lai par to visu vairs nebūtu īpaši bieži jādomā. Tomēr reizēm, piemēram, ziņās, 11. septembris man kļuvis par apolitiskas ziņkāres mērauklu, un tieši tāpēc ikdienišķas ziņas parasti sagādā vilšanos. Piemēram, nupat, 11. oktobrī CNN ziņoja, ka Ņujorkā daudzstāvu dzīvokļu mājā ietriekusies lidmašīna. Kad izrādījās, ka tas bijis pavisam neliels lidaparāts, un vispār tā bijusi nejaušība, es par šo notikumu zaudēju interesi.

2001. gadā, kad vēl patiesi šķita “ka nekas vairs nebūs kā agrāk” un daži francūži paziņoja: “Nous sommes tous Américains”[1. "Mēs visi esam amerikāņi," 2001. gada 13. septembra ievadslejā paziņoja laikraksta “Le Monde” redaktors Žans Marija Kolombani. “Šajā traģiskajā brīdī, kad trūkst vārdu, lai izteiktu savu satricinājumu, pats pirmais, kas ienāk prātā, ir doma: mēs visi esam amerikāņi! Ar tādu pašu pārliecību kā Džons Kenedijs, kas 1962. gadā Berlīnē paziņoja, ka ir berlīnietis, mēs varam teikt, ka esam no Ņujorkas.” (Tābrīža satraukumā redaktors gan bija sajaucis laikus – slavenā frāze, kas Kenediju apzīmogoja ar ievārījumu pildīta pončika jeb “berlinera” iesauku, izskanēja 1963. gada 26. jūnijā, uzmundrinot Rietumberlīnes ļaudis drīz pēc Berlīnes mūra uzcelšanas.)]

, 11. septembris kļuva par atskaites punktu visdažādākajās jomās, ietekmējot politisku un pat māksliniecisku lēmumu pieņemšanu. Lielbritānijā kabineta ministra Stīvena Baiersa politiskais konsultants Džo Mūrs saviem padotajiem izsūtīja elektroniskas vēstules, kurās ierosināja publiskot pēc iespējas vairāk tādas informācijas, kas citā laikā tiktu uzskatīta par sliktām ziņām, jo uz 11. septembra notikumu fona neviens tāpat tām nepievērsīs uzmanību. ASV tika atceltas vairāku filmu pirmizrādes, un no dažām filmām, piemēram, no bērnu komiksu filmas par Zirnekļcilvēku un no komēdijas “Vīri melnā II”, tika izgriezti kadri, kuros redzams Pasaules tirdzniecības centrs. Pašcenzūrai varēja tikt pakļauti kadri gan ar krītošu lidmašīnu, gan ar teroristu spridzinātu ēku. Radiostacijas vairs neatskaņoja dziesmas ar “nepiemērotu saturu” – piemēram, meiteņu grupas The Bangles 1986. gada dziesmu “Walk Like An Egyptian”. Ziņu sižeti aizņēma visu ētera laiku, un pie vārda kādu laiku netika pat pašu populārāko televīzijas raidījumu veidotāji. Taču pat ziņu sižetos jau 11. septembrī dažu stundu laikā tika ieviestas korekcijas – televīzijas vēl arvien rādīja degošos un brūkošos torņus, taču vairs nedemonstrēja kadrus ar krītošiem cilvēkiem.

Pa pieciem gadiem to ir izdevies aizmirst. Viss tomēr ir tāpat kā agrāk. Filmās atkal drīkst graut, spridzināt un pat rādīt Pasaules tirdzniecības centra torņus – Stīvena Spīlberga filmas “Minhene” noslēgumā tie ir ne vien 70. gadu Ņujorkas ainavas daļa, bet arī nepārprotama norāde, kas Dvīņu torņu pabeigšanas gadā notikušo Minhenes teroristu krīzi sasaista ar 2001. gada 11. septembri.

Šogad pienācis laiks arī pašus 11. septembra notikumus atainot “mākslas” filmā. Gandrīz vienlaikus visā pasaulē tiek izrādīta britu režisora Pola Grīngrāsa (1955) filma “Reiss United 93” un Olivera Stouna (1946) “Pasaules tirdzniecības centrs”. Nav gan saprotams, kāpēc šis laiks ir pienācis tieši tagad. Un vēl grūtāk saprotams, kāpēc vispār šādas filmas tapušas, jo nodēvēt tās par izklaidējošām (un kino jebkādā izpausmē kaut nedaudz ir izklaide) šķiet nepieklājīgi.

Angļu režisors Pols Grīngrāss jau iepriekš izpelnījies slavu ar rūpīgu reālu notikumu restaurāciju, sasniedzot gluži vai dokumentalitātes efektu (ievērojamākais viņa veikums šajā jomā līdz šim bija filma “Asiņainā svētdiena” (2002) par 1972. gadā notikušo slaktiņu Ziemeļīrijā). “Reisā United 93” viņa vēlme un spēja skrupulozi restaurēt notikumu gaitu un no pagātnes druskām savīt spraigu stāstu saduras ar politiskiem nodomiem. Jo tikai ar politiskiem nodomiem es spēju izskaidrot, kāpēc tapusi gan šī “pati pirmā mākslas filma, kas veltīta 11. septembra notikumiem”, gan Olivera Stouna “Pasaules tirdzniecības centrs”. Abas filmas vieno nodoms jeb virsuzdevums izraisīt bezmaz fizioloģiskas un nepārprotamas politiski korektas jūtas, un tāpēc tās atgādina ne vienu vien padomju kinodarbu (piemēram, Aloiza Brenča 1981. gada seriālu “Ilgais ceļš kāpās”) vai Aleksandra Ņevzorova 1997. gada filmu par Čečenijas karu “Šķīstītava”.

Grīngrāsa filma iecerēta kā dramatisks stāsts par “vienkāršajiem cilvēkiem” vienā no četrām 11. septembrī nolaupītajām lidmašīnām, kas nesasniedza mērķi un apņēmīgas pasažieru rīcības dēļ nogāzās pusceļā uz Vašingtonu. Filmas pamatā ir 2002. gadā izveidotās Pret ASV vērsto terora aktu izmeklēšanas komisijas jeb tā dēvētās 11. septembra komisijas savāktā informācija.

“Reiss United 93” sākas ar viesnīcā skaitītām lūgšanām. Es atvainojos, ka izpaužu filmas sižetu, taču gan šajā filmā, gan “Pasaules tirdzniecības centrā” tas ir tik iepriekš noteikts (lidmašīna nogāzīsies, visi pasažieri ies bojā, tirdzniecības centra torņi sabruks, divi policisti izdzīvos), ka par galveno intrigu kļūst nevis iznākums, bet tas, kā gan tas viss tiks atainots. Teroristiem jādodas ceļā, un “nepacietīgais terorists” Ahmeds Al Nami (Džeimijs Hārdings) pārtrauc “inteliģento teroristu” Ziadu Džarahu (Halids Abdalla) pusvārdā. Šajā brīdī tiek pieteikta, manuprāt, negribēta filmas caurviju tēma, par kuru vienīgo rodas vēlēšanās domāt. Es jau gandrīz uzrakstīju vārdu “runāt”, taču runāt pēc šīs filmas vairs nemaz tik ļoti negribas, jo tēma ir tieši runāšana visdažādākajās tās izpausmēs un tās nespēja jel kā ietekmēt notiekošo. Viss viens – vai tās ir izmisumā skaitītas lūgšanas, vai tukša papļāpāšana par laika apstākļiem, profesionālo karjeru vai ģimenes dzīvi.

Liela daļa aktieru filmā “Reiss United 93” ir iepriekš plašai publikai nepazīstami sava aroda pratēji. Abus nelaimei lemtās lidmašīnas pilotus, piemēram, tēlo īsti piloti Dž. Dž. Džonsons un Gerijs Komoks. Viņu sarunas ir tieši tādas, kādas nu mēdz būt profesionālu cilvēku runas un vispār lielākā daļa cilvēku runas – pašsaprotamais vienādās daļās jaukts ar bezjēdzīgo. Lidmašīnas stjuartes apspriež mājas lietas vai vēl pirms pasažieru iekāpšanas žigli šo to apdara un apdarāmo pavada ar atbilstošām frāzēm, kas droši vien tieši tāpat izskanējušas tūkstošiem lidmašīnu visās pasaules malās. Tāda pati frāze ir arī “es mīlu tevi,” ko steidzīgi, vēl pirms tālruņa izslēgšanas un apņēmīgas došanās nāvē lidostas uzgaidāmajā zālē nočukst “inteliģentais terorists”. Atšķirīgu no visām pārējām runām to padara vien tas, ka ir zināms – to pateicis cilvēks, kurš tūliņ mirs, un tieši šī frāze ir pēdējais, kas kādam no viņa visdrīzāk paliks atmiņā. Un arī vēlāk, kad lidmašīna jau nolaupīta un pasažieri beidzot būs sākuši apjēgt, kas īsti notiek, ik pa laikam tiek rādīts kāds pasažieris, kas pa lidmašīnā pieejamajiem tālruņiem mēģina kaut ko pateikt saviem radiniekiem. Frāze “es mīlu tevi” vēl pēc brīža būs pēdējais un vienīgais, kas no šiem cilvēkiem palicis.

Arī daudzus lidojumu kontroles centrā un armijnieku štābā redzamos personāžus tēlo ļaudis, kas patiesi tur strādā un strādājuši arī 11. septembrī. Interneta izdevuma Salon.com rubrikā “Pavaicā pilotam” lidotājs Patriks Smits raksta, ka “Reiss United 93” ir, iespējams, pirmā ar lidmašīnām un lidošanu saistītā filma, kurā tikpat kā nav parasti Holivudas filmās tik izplatīto tehnisko neprecizitāšu un muļķību, ar to domājot ne vien precīzas tehniskas detaļas, bet arī varoņu profesionālo žargonu. Lidmašīnas modelis gan neesot īstais, tāpat esot samelots par pašiem pēdējiem lidmašīnas mirkļiem, kad tā jau krīt. Izmeklēšanas komisija noskaidrojusi, ka pasažieriem nav izdevies ar pārtikas ratiņiem izlauzt durvis un iekļūt pilotu kabīnē pie teroristiem, un nekāda cīņa pēdējā brīdī nav notikusi, lai gan klaudzieni pa durvīm ierakstos esot dzirdami.

Negribot filmā rūpīgi iemūžināta absolūta nespēja sazināties, pieņemt lēmumus vai nonākt pie kaut kādiem secinājumiem vai saprašanas, izmantojot valodu. Desmitiem vai varbūt pat simtiem armijas virsnieku, gaisa telpas kontrolētāju un lidostu darbinieku drudžaini zvanās pa tālruņiem, bārsta lajiem nesaprotamus saīsinājumus un ikvienai viņiem zināmai norisei izdomātus mīļvārdiņus (teiksim, “putniņi”, kā viņi dēvē savas kara lidmašīnas), taču nenovēršamais, kā allaž, tuvojas. Cilvēki, paši sev iestāstījuši, ka ikvienu problēmu iespējams atrisināt ar diskusijām, prāta vētrām, apaļajiem galdiem, intervijām, izrādās bezspēcīgi iepretī apņēmīgai un izlēmīgai rīcībai. Šai runāšanai nav vairāk jēgas kā nemitīgi atkārtotām frāzēm “tur iekšā noteikti ir tūkstošiem cilvēku” vai “turpmāk nekas vairs nebūs kā agrāk”; tā nepalīdz neko saprast, kur nu vēl kaut ko iespaidot.

Lidmašīna sāk krist, un visi skaita lūgšanas. Pasažieri lūdz vienu dievu, pilotu kabīnē iespundējušies teroristi – citu, taču šķiet, ka arī šo runāšanu neviens neuzklausa. Atšķirībā no tām pāris frāzēm, kuras vēl pirms nāves dažiem varbūt būs izdevies nodot tālāk dzīvajiem, bet šajos pēdējos vārdos nav nekā patriotiska vai politiska.

Arī Olivers Stouns “Pasaules tirdzniecības centrā” ir apņēmības pilns rādīt “kā bija”. Atšķirībā no angļa Pola Grīngrāsa, viņš netiecas pēc rūpīgas notikušā restaurācijas, kas beigās varētu izrādīties pārprotama. Pols Grīngrāss it kā trīcelīgajos, ar rokas kameru filmētajos kadros parāda iespējami maz, bet Oliveram Stounam svarīgi šķiet tieši rādīt, rādīt “visu”, novēršot jebkādus pārpratumus un nonākot pie tīra burtiskuma. Olivers Stouns, tāpat kā Pols Grīngrāss, jau ir veidojis filmas, kuru pamatā ir dokumentālu notikumu interpretācija (“JFK”, 1991; “Niksons”, 1995). “Pasaules tirdzniecības centrs” ir piemērs tam, ka nebūt ne visi notikumi ar lielu vēsturisku vai cilvēcisku nozīmi var kļūt par pamatu labai filmai, un vēl jo mazāk – labai Olivera Stouna filmai.

“Pasaules tirdzniecības centra” pamatā ir divu policistu Džona Maklahlina un Viljama Himeno atmiņas. 11. septembrī viņi tika aprakti zem Pasaules tirdzniecības centra drupām, tomēr brīnumainā kārtā palika dzīvi, tika atrasti un izglābti.

Šaubas par Olivera Stouna spēju izstāstīt šo stāstu pārņem jau pašās pirmajās filmas minūtēs – vēl pirms abu torņu sabrukšanas. Ja policisti, dodamies uz notikuma vietu, pa autobusa logu redz ievainotus cilvēkus, Stouns sajūt vajadzību to rādīt palēninājumā. Ja policisti, atgāzuši galvas, raugās augšup un iekliedzas, ir jāparāda krītošs cilvēks, jo Stouna nodomi ir tik pareizi un cēli, ka tagad drīkst. Ar filmas skatītāju skatienu ilgstoši jāpavada puisis ar asiņainu galvu vai apdegusi sieviete. Jo “tā taču bija”. Bet filma pa šo laiku jau ir kļuvusi par tādu kā drūzmēšanos ap ielas malā gulošu sabraukto.

Lielāko filmas laiku Stouns rāda abus policistus zem drupām – viņus spēlē Nikolass Keidžs un Maikls Pena. Un kaut gan aktieri un režisors visiem spēkiem cenšas iestāstīt, ka apraktie cieš sāpes, slāpes, bailes un izmisumu, tās ir tikai divu vīriešu netīras sejas. Tiklab viņi varētu gulēt skapī, mājas pagrabā vai mašīnas bagāžniekā. Jo ar rādīšanu vien acīmredzami ir par maz. Laikam kaut kādā mirklī to tomēr apzinājies arī Stouns, jo citādi nekā nav iespējams izskaidrot, kā pie pilnas apziņas esošam nopietnam kinorežisoram varētu ienākt prātā rādīt slāpju brīdī noredzētu vīziju ar Jēzu un minerālūdens pudeli vai iebakstīt skatītājam acī ar sižeta līniju par dievbijīgu un patriotisku jūras kājnieku Deivu Karnsu, kas kļūst par abu aprakto glābēju. Abi notikumi esot patiesi, tomēr Stouna plakanajā rādīšanas tieksmē tie zaudē jelkādu ticamību, sāk atgādināt komiskas klišejas, un skatīju zālē atskan ķiķināšana. Jau pēc filmas noskatīšanās izlasīju, ka Deivs Karnss patiesi sajutis Dieva aicinājumu steigties palīgā Ņujorkā cietušajiem, iegriezies baznīcā, apmeklējis frizieri, apvilcis savu veco kājnieka formas tērpu un devies ceļā. Diemžēl filmā izlaista amizanta detaļa, ar kuru, iespējams, būtu pieticis, lai šo tēlu no ticīga alvas zaldātiņa pārvērstu dzīvā cilvēka un pat īstā amerikāņu sapņa iemiesojumā – uz Ņujorku viņš bija traucies savā Porsche 911 auto.

Stouns ar uzbāzīgu rādīšanu ir radījis saturu, kas līdzvērtīgs Grīngrāsa filmā dzirdamajām sarunām – tāda tukša pļerkstēšana, kas, kā šķiet, neaizkustina un neinteresē pat runātāju pašu. Mākslinieciski apšaubāmā vēlme parādīt “kā bija”, izraisot pareizus pārdzīvojumus, neuzkrītoši ir pārtapusi vēlmē rādīt to, “kā vajadzētu būt bijis”, kas savienojumā ar paša režisora pārdzīvojumu un domu trūkumu radījusi filmu, kuras žanru varētu nodēvēt par dievbijīgi patriotisku farsu. Vai vienkārši par “ziepju operu”, kā filmu raksturojis vācu žurnāla Stern kritiķis Andreass Borholte.

Abi zem drupām apraktie policisti laiku pa laikam viens otru uzmundrina un mudina neaizmigt. Aizmigšana nozīmētu ieslīgšanu bezsamaņā un, iespējams, nāvi. Runājot viņiem izdodas atvairīt domu, ka viņi abi faktiski jau ir miruši, jo izglābšanās iespēja ir gaužām niecīga. Tās ir tikai divu mirušo sarunas, kurām ar mums, dzīvajiem, nav un nevar būt nekādas saistības, mūsu tur nemaz nav, mēs nekādi nevaram viņus tur pazemē sadzirdēt, un abi policisti to apzinās. Rācijas nedarbojas, un viņus nedzird pat pašu sievas vai kāds no glābējiem. Un tas, ka beigās viņi tomēr paliek dzīvi, drīzāk ir tikai nejauša sagadīšanās. Viņi jau ir pabijuši, es atvainojos, mūžībā, bet pasaule tikmēr pārvērtusies līdz nepazīšanai.

“Kur tad ēkas?” pēc izglābšanas brīnās Viljams Himeno. Abi policisti pat nav nojautuši, ka bijuši aprakti zem “Pasaules tirdzniecības centra” ēku drupām.

Lai arī lidmašīnas pasažieri filmā “Reiss United 93” tūliņ nonāks turpat un labi to apzinās, viņi vēl brīdi tomēr ir dzīvi, tikpat dzīvi, cik dzīvs patlaban esmu es. Un varbūt tieši tāpēc viņu sarunas uz īsu brīdi iemanto jēgu – jēgu, ar kuru viņiem pašiem drīz vien vairs nebūs, ko iesākt. Ikvienam gribas, lai būtu vismaz daži, kam tādā brīdī kaut ko pateikt. Un ne tikai cilvēki, kas man – tādam mirstošam – teiktu, ka mīl. Viņi varētu klusēt, jo manis teiktais nozīmētu tieši to pašu. Un kāds to būs dzirdējis.

Bet tās divu mirušo sarunas pazemē tikmēr jau esmu sācis aizmirst, un drīz no tām pāri nebūs palicis vairs nekā. Šaubos, vai tāds varētu būt bijis Olivera Stouna nodoms. Vēl apšaubāmāka šķiet iespēja, ka gan viņš, gan Pols Grīngrāss vēlas, lai šīs filmas, kas veidotas par kaut ko tik nopietnu kā “pēdējie vārdi”, kļūtu par viņu pašu “pēdējiem vārdiem”, par vārdiem, kas vēl pēc kāda laika varētu būt viss, kas no viņiem palicis pāri. Lai gan tāda iespēja pastāv.