Pēdas meklējot

Vispirms – par to, kā es nokļuvu nelielajā Lejassaksijas pilsētā Cellē. Reizi divos gados rudenī Lejassaksijas zemes galvaspilsētā Hannoverē notiek Friedrich Bödecker-Kreis e.v. fonda (fonds rūpējas par bērnu un jauniešu piesaistīšanu lasīšanai) rīkota konference, kurā piedalās apmēram simt piecdesmit skolotāju, bibliotekāru un literātu, tostarp daži viesi no Austrumeiropas – Polijas, Igaunijas un Latvijas. Jau kopš 2004. gada – arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova un šo rindu autors. Pēc konferences literāti tuvējo pilsētu bibliotēkās un skolās lasa savus darbus.

2008. gadā es uzgāju pēdas Celles un Latvijas vēsturiskajai saistībai – traģiskajos Otrā pasaules kara notikumos, proti, Celles ebreju deportācijā uz okupēto Latviju, un... Kurzemes hercogistē pabijušā 18. gadsimta brīnumārsta, filozofa un rakstnieka Magno Kavallo oriģinālajā personā.

Un tā, pamājis atvadas Hannoverei – karaļa Ernsta Augusta (1679–1698) piemineklim, panku bariņam, Niki de Sen-Fall fantastiskajām nanām – piecus sešus metrus augstajām skulptūrām Leines upes krastā, krāmu tirdziņam (darbojas sestdienās), Špenglera muzejam ar lielisko vācu dadaistu darbu kolekciju, Kaldera skulptūrai tā priekšā, Jaunajam rātsnamam (1901–1913) –, es iekāpju vilcienā un dodos uz Celli, kuru sasniedzu apmēram pēc divdesmit piecām minūtēm.

Pirmais, kas “ieduras acīs”, ir piemineklis Danielam Tīram (1752–1828), visslavenākajam Celles iedzīvotājam, humānistam, Žana Žaka Ruso ideju sekotājam, pacientu dievinātam ārstam un zinātniekam praktiķim, kurš pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu ārsta prakses pievērsās lauksaimniecībai. Rakstot par lauksaimniecības problēmām un īstenojot paša izstrādātās jaunās saimniekošanas metodes savā trīsdesmit divus hektārus lielajā saimniecībā pie pils vārtiem, tā sauktajā Tīra dārzā, viņš iedvesmoja neskaitāmus sekotājus, arī Lesingu un Gēti, kurš tam veltījis cildinošu dzejoli.

Tālāk – nedaudz par pašu Celli. Šī nelielā pilsētiņa ar 71 400 (pēc 2006. gada ziņām) iedzīvotājiem pirmoreiz hronikās pieminēta 1292. gadā. Hannoveres hercogu rezidence pils būvēta 14. gadsimtā. Celle ar savu teātri, muzejiem, vairāk nekā sešsimt pildrežģu (Fachwerk) namiem vecpilsētā, kas Otrā pasaules kara laikā nav cietusi, manuprāt, saglabājusi kopš bērnības iztēlei tīkamās Hansa Kristiana Andersena vai Vilhelma Haufa pasaku valstības šarmu. Šeit neviens nesteidzas, pat tūristi ne, autobusi rāmi apbrauc vecpilsētai, lielveikali bijīgi atkāpušies aiz kādreizējiem vaļņiem, ielas saglabājušas savus viduslaiku nosaukumus.

Celles pils celta 1292. gadā, vairākkārt pārbūvēta. Te izsūtījumā beidzamos trīs dzīves gadus pavadīja Dānijas karaliene Karolīne Matilde (1751–1775), traģiska mīlestības skandāla upuris. Viņai Cellē uzcelts piemineklis. Tagad pilī atrodas muzejs un Pils teātris ar pastāvīgu trupu. Pirms gada tur noskatījos amerikāņu autora Pola Grīna satīriskās pretkara lugas “Džons Džonsons” uzvedumu ar Kurta Veila mūziku, šīgada rudens/ziemas sezonā – Maikla Fraina farsu “Kailais ārprāts”. Biļetes cena piektajā rindā – seši eiro.

Cellē, protams, ir tūristiem domāts autobusiņš – Müllers City Express –, kurš apbrauc Pils parku, Franču dārzu, Jauno rātsnamu, pilsētas parku un vecpilsētu, bet tas viss arī kājām apstaigājams. Ja nestaigāsit atplestu muti (no galvas atgāšanas, tiesa, neiztikt!), varbūt jūs pat nenoturēs par tūristu. Ko skatīties šeit ir pietiekami daudz, katrs no pildrežģu namiem (vecākais no tiem celts 1526. gadā) vien ir ievērības vērts. Muzeji un baznīcas, vecākā sinagoga Ziemeļvācijā, celta 1740. gadā, Bomana muzejs, kur pēc kolekciju apskates kafejnīcā varat ne vien iemalkot lielisku kafiju ar dažādiem našķiem, bet arī izvēlēties no plašajiem plauktiem mākslas un vēstures grāmatas, ko pašķirstīt, palasīt vai iegādāties par visai mērenām cenām.

Šeit, kā liecina mani vērojumi, pulcējas Celles intelektuāļi. Celles mākslas muzejs – pirmais divdesmit četras stundas atvērtais muzejs, atzīšos, neatceros, pasaulē vai tikai Vācijā. Interesants fakts – 18. gadsimtā hercogs piedāvāja Cellē uzcelt universitāti. Pilsoņi sašutuši iebilda – studenti maitāšot viņu meitiņas. Tad hercogs pavēlēja uzcelt cietumu, kurš darbojas vēl šodien. Sodu tur izcietuši un izcieš īpaši bīstami noziedznieki, arī kāds RAF[1. RAF -  20. gs. 60., 70. gados Vācijā kreisa teroristiska organizācija, arī Bādera–Mainhofas grupa] aktīvists.

Varētu vēl ilgi stāstīt par šīs brīnišķīgās pilsētas jaukumiem, taču... cilvēks, pat ja viņš ieradies no kādas krīzes plosītas zemes, nedzīvo tikai no garīgas barības vien. Tādēļ ierosinu nelielu kulināru ekskursiju. (Par krīzi – paši vācieši apgalvo, ka viss esot krities par apmēram 5 %, bet vilcienā Hannovere–Celle redzēju kādu puisi tēkreklā ar uzrakstu Wirtschaftsgrippa – Schweinekrisis, tulkojumā: saimniecības gripa – cūku krīze.) Kā zināms, vācieši mīl labi paēst, un vecpilsētā ir tik daudz dažādu restorānu, krodziņu un kafejnīcu, ka tos apstaigāt, ja vien neesat statistiķis gardēdis, īsā laikā nav iespējams. Protams, nav īsti vietā ne jūs, ne sevi kārdināt ar kulinārijas mākslas un ēstuvju interjera aprakstiem, bet uz brīdi iedomājieties, ka dzīvojat vai strādājat, vai arī saņemat pensiju Vācijā, vai arī esat tūrists no tā saucamās Vecās Eiropas! Sākšu ar Schweine-Schulze – viesnīcu un krodziņu 17. gadsimta namā. Šeit 19. gadsimta četrdesmitajos gados dzīvojis miesnieks Šulce. Cūkas galva kalpo par šī iestādījuma izkārtni, šeit tiekas politiķi un futbolisti, Pils teātra aktieri, tūristi un visi, kas mīl labi, “vācu gaumē” paēst. Pastāvīgo apmeklētāju moto: “Pilsētas viesis, kurš nav dzēris vismaz vienu alu pie Šulces, vispār nav bijis Cellē.”Jau durvīs jūs sagaida lokāla saimnieks, ģērbies ādas skotelē, spiež jums roku, apkampj kā senu draugu, pat ja esat šeit pirmo reizi, palīdz novilkt un pakarināt virsdrēbes, apsēdina pie viena no galdiņiem, iesaka un ļauj izvēlēties pasūtinājumu. Kamēr cūkgaļas gabals – vismaz pusi tik liels kā galda virsma, kā izteicās kāds mans Celles paziņa, cepas, jūs dzerat alu (tā vajag, pat ja alu vispār nedzerat!), aplūkojat pie sienām piekārtās gleznas, zīmējumus un karikatūras (visas par cūku tēmu), vietējo, un ne tikai vietējo slavenību fotogrāfijas ar veltījumiem. Un tad tiek pasniegts cepetis ar kartupeļiem un sautētiem kāpostiem. Aizmirstiet par vegāniem, veģetāriešiem, trešo pasauli un ēdiet! Atmosfēra demokrātiska – beidzamo reizi, kad tur biju, pie blakus galda pulcējās piecu cilvēku kompānija ratiņkrēslos.

Vēl pieminēšanas vērts ir neliels restorāns Suppen Kaspar (Zupas Kaspars), nosaukts pēc 19. gadsimta vidus vācu autora Frankfurtes pie Mainas slimnīcas ārsta Dr. Heinriha Hofmana grāmatas “Der Struwwelpeter” (tulkojumā varētu būt Pinku Pēcis) pamācošā stāsta par Kasparu, kurš kategoriski atteicās ēst zupu un nomira piektajā dienā (ēdienkartē reproducētā grāmatiņa rotāta oriģinālzīmējumiem, domāta bērniem vecumā no trīs līdz sešiem gadiem)... Ēdiens vienkāršs un izteikti vācisks – cūkgaļas šnicele, zirņu zupa, kāzu zupa (kādreiz to pasnieguši kāzu otrajā dienā). Šniceli – lielu! – gatavo jūsu acu priekšā, dauza un cep. Garšo lieliski! – kā rakstīts senās pavārgrāmatās.

Par vietām, kur var nobaudīt kafiju, saldējumu un saldus našķus, nestāstīšu, to ir tik daudz, ka pieminēšu tikai vienu no tām – kafejnīcu Kees. Šeit, acīmredzot demonstrējot toleranci, uz letes mums jau pierastās krājkasītes cūciņas vietā ir ceļos nometies kamielis, fajansa skulptūriņa, tā neaizvainojot ne jūdus, ne musulmaņus. Cellē tā arī neieraudzīju nevienu makdonaldu, toties Vācijā populārās ēdnīcu ķēdes Nordsee zivju ēdienu pašapkalpošanās restorāni vienmēr bija pārpildīti. Nēģu gan tur nebija.

Kas vēl piesaista aci, staigājot pa vecpilsētu? Cauru gadu, arī ziemā, divas reizes nedēļā, trešdienu un sestdienu priekšpusdienā notiek lauksaimniecības produktu tirdziņš.

Klimats šeit, Ziemeļvācijā, ir maigāks. Nogatavojas vīnogas, aivas, ēdamie kastaņi, vīģes. Aiz Müllers kafejnīcas vasaras terases kokos karājas tādi kā nepareizas formas dzelteni bumbieri – aivas. Iepretī kafejnīcai – nesen uzcelta garāža, apšūta zaļi krāsotiem dēļiem, lai netraucētu turpat augošajiem kokiem. Jāatzīst, ka šis arhitektu veikums spēja nomākt manu augošo nepatiku pret tā saucamo moderno arhitektūru. Starp citu, visas pēc kara uzceltās ēkas Cellē atrodas aiz vecpilsētas robežām. Par Celles vēsturi “stāsta” arī piecas divu tirdzniecības ielu krustojumā pēdējā gada laikā uzstādītas Runājošas laternas – stilizētu cilvēku siluetu metāla kompozīcijas ar galvā iemontētām spuldzēm. Pamīšus iedegoties, tās runā, runā, runā... Autors – Pēters Fālhābers.

Par Celles iedzīvotājiem neko daudz nemācēšu pastāstīt. Nu, ielās redzami ne tikai vācieši, bet arī turki, afrikāņi, reizes divas dzirdēju pat krievu valodu, lai gan tā saucamie krievvalodīgie galvenokārt apmetušies lielākās pilsētās. Papētot vietējo avīzi Celleshe Zeitung, atklāju, ka 19. oktobrī pilsētā notiek palestīniešu kristiešu saiets, ar Parkinsona slimību slimojošo sanāksme, Celles ceļotāju kluba biedru ekskursija, lekcijas Tautas augstskolā. Avīzē lasāms arī 73. (!) Hedvigas Kurts-Māleres romāna “Die Aßmanns” (varētu tulkot kā “Asmanu dzimta”) turpinājums. Uz manu nedaudz izbrīnīto – Kāpēc? – Gudruna Erharda kundze atbildēja, ka, pirmkārt, tas esot domāts kā humors, un, otrkārt, autore esot bijusi pirmā rakstniece Vācijā, kuras varones ir ne tikai “pielikums” savam vīram, bet patstāvīgas personas.

Dažu Celles apmeklējumu laikā man palaimējās viesoties vairākos vietējo iedzīvotāju namos. Neizdarīšu nekādus socioloģiskus secinājumus – tam vienkārši trūkst materiāla –, mani uzņēma apmēram viena vecuma un sociālā statusa ļaudis, kuru studiju gadi sakrita ar 1968. gada notikumiem. Protams, divu vai pusotra stāva māja, kopts dārziņš (bez Disneja rūķiem!), daudz grāmatu, gleznu, gravīru. Divos namos, kuru iemītnieki bija dzimuši Austrumprūsijā, veseli plaukti ar grāmatām par viņu nu jau Vācijai zaudēto dzimteni.Kā pārtikuši cellieši dzīvojuši pirms Pirmā pasaules kara, kaut nedaudz varēju iztēloties, apmeklējot namu Cöllnerstraße 7, kurā mitis gleznotājs, novadpētnieks un literāts Reinhards Valters Ludvigs Eduards Mellers (RWLE Möller; 1952–2001), bet mūsdienās atrodas viņa draugu dibinātais Mellera fonds. Ar fonda darbību mani iepazīstināja Gudruna Erharda kundze, izvadājot pa namu, izrādot RWLE Mellera darbus – vairāk nekā četrsimt gleznu, plašo kultūrvēsturisko materiālu krājumu (tostarp viņa vāktos materiālus par Magno Kavallo). Pārsteidzošā “īstā vācu kārtībā” neskaitāmos plauktos sarindotas mapes ar kopijām un izgriezumiem, turpat nepabeigts milzu kuģa modelis, skaņuplates un CD, pelnu traukā divi cigarešu izsmēķi...

Būdams turīgu vecāku dēls, RWLE Mellers varēja atļauties nodarboties ar jebkuru viņu interesējošu lietu. Un interesēja viņu daudz kas. Viņš gleznoja, vāca materiālus par dzimto Celli, būdams kritiski noskaņots pret pilsonisko sabiedrību, piedalījās dažādās alternatīvās kultūrpolitiskās aktivitātēs, drosmīgi lauza iesūnojušus priekšstatus par nacisma periodu un Otro pasaules karu, izcila ir viņa kopā ar Berndu Polsteru sarakstītā grāmata “Celle. Pilsētas grāmata” (2003) ar alfabēta kārtībā sakopotiem vairāk nekā tūkstoš šķirkļiem un piecsimt attēliem par Celles vēsturi un mūsdienām.

Klīstot vecpilsētas ielās, sēžot kafejnīcās, neviļus uzmācas domas par dzīves ritmu pirms Pirmā pasaules kara. Šķiet, tā vienmēr bijis – nesteidzīgi, ierastā lietu kārtībā – un turpinās arī šodien.

Bet... periods pēc 1933. gada? Aizvērt acis un aizmirst? Domāju, ka Vācijā gluži kā pie mums un no mums uz Austrumiem daudzi labprāt tā arī darītu... Pagātne paliek pagātne, neko tajā neizmainīsi. Notikumi pirms gadiem septiņdesmit, pat divdesmit, daudziem šķiet tik pat tāli kā Trojas karš... Tomēr allaž atrodas kāds miera jaucējs, nē-teicējs. Cellē tāds noteikti bija RWLE Mellers ar saviem domubiedriem. Pētu Mellera sastādīto, 1988. gadā Cellē izdoto “Antifašistisko pilsētas plānu, Celle 1933–1945” (ar komentāriem par vietām un namiem, no kuriem varmācīgi deportēti 39 Celles ebreju tautības pilsoņi, rūpnieki, amatnieki, tirgotāji. Astoņi no tiem – uz Rīgu un Salaspili. Viņu vārdi nav aizmirsti – vairāku Celles māju priekšā trotuārā iegremdētas nelielas vara plāksnītes Stolpersteine – klupināšanas akmeņi – ar deportēto ebreju vārdiem, dzimšanas un nāves datumiem.

Idejas autors un izpildītājs – Ķelnes mākslinieks Ginters Demnigs. No 1993. gada līdz 2007. gada beigām šādas piemiņas zīmes tika izvietotas 277 Vācijas pilsētās, arī Austrijā, Ungārijā, Francijā. Kopā (līdz 2008. gadam) – 12 500 plāksnītes. Darbs turpinās. Ik reizi, iemūrējot zemē šo atceres zīmi, mākslinieks burtiski noliecas līdz zemei koncentrācijas nometnēs nobendēto upuru priekšā.

Atcerēsimies Rīgā un Salaspilī noslepkavoto Celles iedzīvotāju vārdus:
Emilie Erbse (1877–1941; nogalināta Rīgā)
Else Dessan (1898–1941; nogalināta Rīgā)
Rebekka Feingersch (dzimšanas gads nezināms, noslepkavota 1942)
Paul Gutkind (1886– 1941; nogalināts Rīgā)
Fritz Rheinhold (1888–1942; pēc atrašanās Rīgas geto, nogalināts Aušvicā)
Berta/Baila Schul (1900–1942; pēc atrašanās Rīgas geto, nogalināta Aušvicā)
Alexander Wexeler (1906–1942; nogalināts Salaspilī)
Georg Wolf (1894–1941; nogalināts Rīgā).

Līdz 1939. gadam Cellē dzīvoja astoņdesmit ebreji, pēc kara neatgriezās neviens. Celles sinagoga, vecākā Ziemeļvācijā (1740), šodien atjaunota, tur atrodas Piemiņas muzejs. 2004. gadā, protestējot pret labējo aktivitātēm, pie sinagogas pulcējās apmēram tūkstoš skolēnu. Cellē pret radikālismu un vardarbību iestājas politiskās partijas, evaņģēliskā baznīca, kristiešu-jūdu sadarbības biedrība, daudzi pilsētas iedzīvotāji.Bet nu pakavēšos pie Magno Kavallo fascinējošās personas – viņš dzīvojis gan Cellē, gan Jelgavā un Bauskā. Magno Kavallo vārds man bija pazīstams jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad Literatūrā un Mākslā nez kā bija iesprukusi Andreja Johansona eseja “Lietuvēna krusta bruņinieki” par Kazanovas, Kaliostro un mazāk zināmā Magno Kavallo pēdām Latvijā. Kazanova un Kaliostro piesaistījuši Anšlava Eglīša, Mārtiņa Zīverta, Marģera Zariņa un Kurzemes hercogienes māsas Elīzas Rekes uzmanību.

Jau vēlāk, lasot N. Ķaunes grāmatu “Vecā Jelgava” (Valters un Rapa, R., 1939), no jauna sastapos ar Magno Kavallo vārdu. Gan Andrejs Johansons, gan N. Ķaune pārlieku nesajūsminās par šo 18. gadsimtam raksturīgo spilgto personību. N. Ķaune Kavallo līdz ar Kazanovu un Kaliostro savā grāmatiņā nosaucis par blēžiem ar pasaules slavu. Iespējams, abus autorus mulsināja viss pārracionālais; pat vienmēr tolerantā Andreja Johansona skatījumā M.K. bija tikai visai aizdomīga persona...

2006. gada rudenī Gudrunas Erharda kundzes rokās ieraudzīju žurnālu Cavallo Plus. Protams, ieinteresējos. Izrādījās, žurnālu izdod (diemžēl iznākuši tikai divi numuri) jau pieminētā RWLE Mellera fonds. Jautāta, kāpēc sociāliem un vēstures jautājumiem domātajam žurnālam dots Kavallo vārds, Erharda kundze paskaidroja, ka viņi abi – gan M.K., gan RWLE Mellers katrs savā laikā bijuši pilsoniskās Celles miera traucētāji.

Jā, Magno Kavallo sava mūža beigas pavadījis Cellē, šeit arī 1805. gada 12. oktobrī miris un apglabāts. 2008. gadā, apmeklējot Neištates kapsētu, viņa kapavietu neatradu, tās vairs nav. Arī viņa nams Neištatē (tagad Celles teritorijā) nav saglabājies.

Kas tad īsti bija šis miera traucētājs, kuram vēl 1985. gada oktobrī, pieminot viņa 180. nāves gadadienu, Celles laikrakstā veltīts piemiņas raksts “M. K. – neatminētais”? Kas bija Dominus Vincentius de Magno Cavallo ar iespaidīgo sev pašam piedēvēto titulu rindu – Pontifex Pontificum, hercogs Kavallo, Lama Lamorum, murza (firsts)? Viņš pats apgalvoja, ka dzimis Krimā, taču pēc sava pavēlnieka Krimas hana nāves iegrimis dziļās skumjās un, nodevis sevi carienes Katrīnas II rokās, veltījis tai virkni dzejoļu.

Jau M. K. dzīves laikā par viņu klīda leģendas. Tās vēstīja, ka viņš bijis gan mūks, kurš aizbēdzis no Lombardijas klostera, līdzi paņemot klostera kasi, gan alķīmiķis un Mūžīgais Žīds, gan slepens jezuīts.

Ieradies 1774. gadā Cellē, M. K. runājis lauzītā vācu valodā, toties brīvi pārvaldījis latīņu un itāliešu valodu. Ģērbās uzkrītoši nevīžīgi un ēda lētās iebraucamās vietās. Pēc kāda laika nopirka nelielu lauku īpašumu un pie durvīm lika skanīgu uzrakstu: Magno Cavallo, Philosophus Poeta. Māju apjoza ar valni un grāvi, pa kuru brauca ar laivu. Viņš izurba “dzīvā ūdens” avotu, ierīkoja peldmāju un devās uz pili lūgt atļauju savā īpašumā ierīkot Baudas templi. Šis lūgums tika noraidīts. Tad M. K. nozuda.

Vienpadsmit gadus M. K. māja stāvēja tukša, līdz viņš atgriezās no Vismāras. Stāstīja, ka dzīvojis Jelgavā. 1785. gadā viņš uzradās Kencas pilsētiņā pie Štrālzundes, lika sevi dēvēt par ekselenci un ieteica Štrālzundes advokātam Šneideram pārveidot savu “nelāgi un necēli” skanošo vārdu par Sartori, klāt pieliekot cildeno Duldsamkeit an den Tag (dienas tolerance).

Atgriezies Cellē, M. K. rakstīja dzejas, izdeva nelielas savu prātojumu grāmatiņas, rakstiski vērsās pie augstdzimušām personām ar dažādiem projektiem, piemēram, uzcelt Berlīnē pieminekli Dānijas karalienei Karolīnei Matildei un Krievijas carienei Katrīnai II, pasūtināja medaļu ar paša portretu un uzrakstu “Eiropas valdnieks, Āzijas hans un sultāns, triumfators”. Daži viņa projekti vācu presē izsauca zobgalību straumi; Journal fon und für Deutschland 1790. gadā rakstīja: “Šis vīrs, maigi izsakoties, f a n t a z ē. Tomēr viņš nekādā ziņā nav bīstams, lai arī viņš būtu pravietis, alķīmiķis vai spēlmanis. Nevienu viņš nepaved, jo negrib pavest, un nav neviena tik vientiesīga cilvēka, lai no pirmā skata nesaprastu, ko no šī vīra var sagaidīt. Viņš nekādā gadījumā nav piedzīvojumu meklētājs ar ļauniem nolūkiem.

Saskarsmē viņš ir rāms, spriež adekvāti, uztur sarunu un pauž virkni zināšanu. Viņa izcilās gudrības iezīme – vienmēr palikt noslēgtam, runājot par savu izcelsmi. Iztēlē viņš ir hercogs, tatāru hans, pats lama, – kā jau ļaudis petites maisons, kuri uzdodas par ķeizariem un ķēniņiem un kā tādi arī runā. Acīmredzot neziņa par saviem vecākiem raisa viņa kvēlo iztēli un liek justies varenam. Viņam pārmet, ka pabaro sevi spēlējot, taču, cik ilgi viņš te ir, nav redzēts spēlējam, un ļoti apšaubāms, ka viņam būtu laimējies... Ja arī viņš ir spēlējis, tad tikai kādā no savām iedomām.

Pamatā viņš domā reāli un cildeni, iestājas par tiesiskumu, viņam piemīt skaistuma izjūta, un tāpēc vislabprātāk vēlas, lai tiktu uzskatīts par mācītu vīru, paužot, ka viņa domas neraisās ap kaut ko zemu un zemisku. Būtu netaisni viņu uzskatīt par ļaunu un bīstamu; patiesībā par viņu nevajadzētu zoboties.”

Cik noprotams, šāds vērtējums nekādi neietekmēja M.K. spilgto individualitāti un tās acīm saskatāmās izpausmes – ikdienā viņš staigāja garā, ar ādu apdarinātā sarkanā kaftānā, sarkanos turku zābakos, augstu cepuri platām malām un plīvojošām spalvām un lentām, līku, mākslīgiem dārgakmeņiem rotātu zobenu pie sāniem. Prominences viņu aicināja savās mājās, tās viņš apdāvināja ar vara kalumiem un gleznām, savās prasībās paliekot visai pieticīgs. Dzīvoja vienkāršā mājā, pusdienas ēda par diviem grašiem, bieži pats sev cepa pankūkas un gatavoja kartupeļu ēdienus, gulēja vienā gultā ar diviem suņiem... Pamazām veco murzu aizmirsa. Savus beidzamos gadus viņš dzīvoja diezgan izolēti, nodevās vecu grāmatu lasīšanai un spēlēm, rotājās ar fliteriem un košām spalvām, savā dārzā uzcēla fortus un ik pa laikam lika drukāt jaunus “Komplimentus”. Katrā ziņā tagad viņu godināja pēc nopelniem un dāvāja nedaudz uzmanības. Savas izcelšanās noslēpumu viņš paņēma līdzi kapā.

Ņemot vērā šīs vēstules ierobežotos apmērus, tikai īsi pieminēšu M. K. dzīves posmu Kurzemē laikā no 1778. līdz 1784. gadam, ko viņš esot pavadījis, ne tikai spēlējot kārtis (J.F. Reke savos memuāros apgalvo – vairāk paspēlējot nekā vinnējot), bet arī kā “brīnumārsts”. Viņš gatavoja dāmu skaistuma kopšanas līdzekļus, reklamēja tos “īsti kabalistiskā vācu valodā” (A. Johansona apzīmējums) 1778. gadā Jelgavā izdotā brošūrā “Jauns atradums dāmu veselības un skaistuma kopšanā”.

Te, manuprāt, vietā būtu pieminēt vēl kādu epizodi no M.K. dzīves. 1779. gadā viņš Bauskas pilsētas maģistratūrai aizdeva uz desmit gadiem tūkstoš dālderu par 6 %. Pēc atgriešanās Cellē M. K. lielā vecumā apprecējās. Četrus gadus pēc M. K. nāves viņa atraitne Jelgavā sarīkoja izsoli, kurā pārdeva divas lādes ar nelaiķa atstātajām mantām – “vērtīgām antikvitātēm un kuriozitātēm”. Pēc plašas sarakstes 1820. gadā Bauskas pilsēta atmaksāja viņai vīra aizdotos tūkstoš dālderus, tiesa, bez procentiem...

Neuzskatu sevi par tiesīgu vērtēt ne M. K. personību un daiļradi, ne viņa traktātus par filozofiskiem jautājumiem, vēl mazāk – dzeju, vietām juceklīgu, pat smieklīgu. Bet – vai nesmējās par Hļebņikovu, dadaistiem, mūsu pašu Jāni Steiku? Varbūt M. K. dzirdēja kādu manis vēl nesadzirdētu balsi? Varbūt viņš bija kā krāšņs eksotisks putns, kas īsti neiederējās savā laikā? Pats sevi viņš sauca – Egomets, tulkojumā –
Es pats...

Ieskatam pievienoju parindeni dažām M. K. poētiskām rindām: “Ak, esība no visām esmēm! Teoloģija/ Mani nes pie tevis, tāpat kā filozofija,/ Melodija, dievišķā poēzija/ Vada manu dziesmu pie tevis ar spēku un enerģiju./ Kā poēts saucu es sevi ļoti skaidri – kuģis.”

Atvadoties vēl citēšu Celles dzejnieka Ernsta Šulces (1789–1817) romantisko dzejoli “Um Mittelnacht” (Ap pusnakti), kuram mūziku komponējis Francis Šūberts: “Ak, jel reizi, kaut paslepus/ Tavu mīļo tēlu skatīt!/ Lai man arī vētrā, vējā/ Jāstāv līdz pat rītam vēlam.” Protams, es saprotu, ka šis E. Š. dzejolis ir mīlas lirika, bet uzskatiet to par manu atzīšanos mīlestībā Cellei!

P.S. Pateicos par sirsnīgo uzņemšanu Dr. Elkei Haas kundzei un viņas vīram Lotāram, Mihaēlam Krebsa kungam ar kundzi, Gudrunai Erharda kundzei un viņas vīram Lotāram, Ievai Kramer-Luksa kundzei un par laipno izpalīdzību vācu tekstu tulkošanā Ilzei Vītolai un Silvijai Bricei