23. psalms

Mirklī, kad ieskanas trompetes, mazais bundzinieks uztrūkstas no miega un pievienojas orķestrim. Kamēr sludinātājs kliedza mikrofonā, zēns bija cieši aizmidzis krēslā, vienīgi lūgšanā saliktie pirksti dažkārt ietrīsējās uz baltās bungu ādas. Ir gandrīz pusnakts, bet dievkalpojums Busuas ciema Sv. Pētera metodistu baznīcā vēl rit pilnā sparā. „Slava Kungam, slava Jēzum! Alelujā!” Daži lūdzēji sāk runāt „mēlēs”. Blakus kancelei transā dejo četras meitenes.

Baznīcas altāra sienu aizņem milzīgs plakāts – smaidošs Jēzus ar asiņojošu sirdi un angļu valodā 23. psalma teksts: „Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens…”

Ir ceturtdiena, 28. oktobris. Divās nedēļās, kopš atrodos Ganā, norādi uz 23. psalmu esmu ievērojis neskaitāmas reizes. „Psalm 23” – šādi saucas daudzi veikali, ēstuves, apavu darbnīcas, frizētavas, ēkas, automašīnas un pat laivas. Bet es tik labi nepārzinu Bībeli, lai tā no galvas uzreiz atcerētos – „Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka...”Pirms pāris stundām improvizētas dejas bija sarīkotas tepat netālu pludmalē. Kāds puisis atnesa magnetolu, un liedags uz brīdi kļuva par deju zāli. Dejotāji atgādināja krāšņus, eksotiskus dzīvniekus. Bizītes meiteņu matos pārvērtās kustīgu čūsku kamolos, slaidajiem, vijīgajiem augumiem uz mirkli saskaroties, likās, ka starp tiem pārlec elektriskā dzirkstele. Redzot šos atlētiskos ķermeņus, kas šķita veidoti vienīgi no muskuļiem un dzīslām, man kļuva skaidrs, kāpēc vergi tika meklēti tieši šeit. Bet kā tas varēja notikt, ka 15 miljoni cilvēku šajā krastā ļāva sevi saslēgt važās un aizvest pāri okeānam uz svešu zemi?

Man līdzi paņemta Džozefa Konrada „Tumsas sirds”. Pagājuši simt gadi kopš grāmatas uzrakstīšanas, bet man seko tās pašas sajūtas, ko Āfrikā piedzīvoja grāmatas varonis: „Viņi klaigāja, dziedāja, viņu augumi pludoja sviedros, šo puišu sejas līdzinājās groteskām maskām, taču viņiem bija kauli, muskuļi, mežonīga vitalitāte, spraiga kustības enerģija, tikpat dabiska un patiesa kā bangas ap viņu krastu. Viņiem nebija jāattaisno sava atrašanās šeit.”

Nākamās dienas vakarā viesnīcas Alaska Beach hotel bārā es iepazīstos ar amerikāni, kurš šeit ieradies pavadīt nedēļas nogali. Harijs ir pensionēts profesors no Bostonas un patlaban strādā kādā ar ekoloģiju saistītā labdarības organizācijā.

„Ganā darbojas milzīgs skaits nevalstisko organizāciju – gan vietējās, kas dzīvo no Rietumu naudas, gan Rietumu NVO filiāles. Kāpēc tieši Ganā? Pavisam vienkārši – te ir droši. Nav daudz vietu „melnajā Āfrikā”, kur jūs varat pusnaktī viens staigāt pa pludmali. Tepat blakus esošais Ziloņkaula Krasts balansē uz pilsoņu kara robežas. Baltie, kurus jūs redzat, šeit dzīvo un strādā, tūristu te tikpat kā nav. Nevalstiskās organizācijas – tas ir vesels bizness, kas gatavs uzlabot un glābt pasauli, un cilvēki, kuri no tā visa pārtiek. Arī es saņemu pieklājīgu naudiņu – blakus savai pensijai. Bet man vismaz nav jākaunas, ekoloģija nav demokrātijas eksportēšana. Tik daudzi te brauc, lai mācītu, kā viņiem dzīvot! Ar kādām tiesībām – pēc visa tā, kas šeit ir noticis! Iedomājirties – kā tas izskatītos, ja vācieši brauktu uz Izraēlu konsultēt ebrejus cilvēktiesību jautājumos. Turklāt Ganas demokrātija ir desmit gadus vecāka nekā, piemēram, ASV!”

„Kā tas iespējams?”

„Kad Gana ieguva neatkarību? 1957. gadā. Kad Amerikas Dienvidu štatos likvidēja rasu diskrimināciju, kad melnie sāka drīkstēt braukt vienā autobusā ar baltajiem? Desmit gadus vēlāk! Te nekas tāds nav noticis, baltais cilvēks te nekad nav pazemots. Neraugoties uz to, pēdējā laikā Rietumos ir modē runāt par melno līdzvainību vergu tirdzniecībā, cenšoties uzvelt lielāko daļu vainas viņiem pašiem. Tiesa gan, bez īpašiem panākumiem. Ja, piemēram, narkotiku tirdzniecībā mēs sirdī vairāk nosodām pārdevēju, nevis pircēju, tad vergu gadījumā tomēr ir otrādi.”

Patiesībā paši pirmie uz Eiropu atvestie vergi tika nomedīti. 1441. gadā portugāļu jūrasbraucējs Gonsalvišs savam valdniekam princim Enrikem uzdāvināja divpadsmit Gambijas upes deltā sagūstītus iezemiešus. Atklājumi turpinājās, un 1460. gadā portugāļu kuģis sasniedza Sjerraleoni, vietu, kur aiz horizonta pazūd Polārzvaigzne. Tolaik tā šķita tālākā iespējamā navigācijas robeža. Tomēr jau pēc desmit gadiem notika pirmais tirdzniecības darījums ar vietējam ciltīm Ganas teritorijā, bet 1482. gadā portugāļi sāka būvēt cietoksni Mina del Oro – tagadējo Elminas pilsētu.

Viņus dzina atklājumu tieksme, politiski mērķi – vēlēšanās atrast Āfrikā noslēpumaino „priestera Jāņa” zemi, lai dotos kopīgā karagājienā pret musulmaņiem (līdz Eiropai bija atnākušas ziņas par kristīgo Etiopiju), bet vairāk par visu – garšvielas, zelts un vergi. 15. gadsimta sākumā itālim Benedeto „Dženovietim” izdevās ieraudzīt Timbuktu pilsētu (tagadējā Mali teritorija) un vēlāk liecināt, ka „vietējam valdniekam pat suņu kakla siksnas pagatavotas no zelta.” Tāpat portugāļi meklēja alternatīvu ceļu uz Indiju – lai apietu Venēciju, kas tolaik pilnībā monopolizēja garšvielu importu no Āzijas.

1596. gadā holandiešu tirdzniecības kuģis nomaldījās no kursa un veica ārkārtas piestāšanos Zelta Krastā, kā tolaik jau sāka dēvēt Ganu. Apkalpi uz laiku aizturēja portugāļi, tomēr kuģis atgriezās Holandē, turklāt ar pamatīgu zelta kravu. Tālākie notikumi sāka attīstīties straujāk. 17. gadsimta sākumā savus fortus uzbūvēja holandieši un angļi. 1642. gadā portugāļus padzina, viņu fortus pārņēma holandieši, kuri ar īpašu dedzību metās vergu tirdzniecībā. Turpmākajos gados Ganā ierodas arī dāņi un zviedri. Piecus simtus kilometru garajā tagadējās Ganas piekrastē tika uzbūvēti sešdesmit nocietināti forti, tai skaitā arī trīs iespaidīgas portugāļiem (vēlāk holandiešiem), angļiem un dāņiem piederošas pilis. „Šur un tur aiz baltajām bangām parādījās pelēcīgi bālu plankumiņu grupa, reizēm virs tiem plivinājās karogs – apmetnes, vairākus gadsimtus vecas un joprojām ne lielākas par kniepadatas galviņu uz šī neskartā plašuma fona” – tādus šos fortus „Tumsas sirdī” apraksta Džozefs Konrads.

Gana bija vienīgā vieta Rietumāfrikā, kur zelta raktuves atradās tuvu krastam. Piekrastes joslu šeit veido cietas klintis, piemērotas masīvo fortu būvniecībai. Ganas piekrastē nav purvu, toties ir vairākas dabiskas ostas. Turklāt vietējā politiskā sadrumstalotība ļāva viegli sameklēt kādu draudzīgi noskaņotu vietējās cilts vadoni. Savā ziņā forti atradās šo valdnieku aizsardzībā un nereti palīdzēja tiem savstarpējos karos. Līdz pat 19. gadsimta sākumam eiropiešiem nepiederēja ne pēda Ganas zemes, to nomāja no vietējiem vadoņiem.

Būtībā forti bija nocietinātas noliktavas, kurās glabāja no Eiropas atvestās preces (greznuma priekšmetus, audumus, ieročus, alkoholu un tabaku), te krājās arī importam paredzētās garšvielas, ziloņkauls, zelts un vergi. Holandiešu vēsturnieks Alberts van Dancigs grāmatā „Ganas pilis un forti” šīs būves salīdzina ar savdabīgu tirdzniecības ielu, kurā „daži veikali pēc lieluma un nozīmes atbilda modernajiem lielveikaliem, citi labi ja atgādināja ciema bodīti.”

Dzīve fortos bija vienmuļa, karavīriem un civilajiem kalpotājiem pēc saulrieta nebija atļauts uzturēties ārpus mūriem. Klerki sacerēja traktātiem līdzīgus, parasti nevienam nevajadzīgus pārskatus un kopēja dokumentus, tos pārrakstot. Par universālu norēķinu un grāmatvedības vienību kalpoja zelta unce. Izplatītākie eiropiešu nāves cēloņi bija „drudzis” (ar šo vārdu apzīmēja malāriju vai dzelteno drudzi), dizentērija (red run) un alkohols. Vairāki Elminas pils pārvaldnieki burtiski nodzērās un mira pēc vairāku nedēļu ilgiem „plostiem”. Kāds pļēgurošanā apsūdzēts pils grāmatvedis 1730. gadā savā ziņojumā raksta: „Es jau agrāk piezīmēju, ka laiku pa laikam iedzeru glāzi laba vīna un rītos parasti iedzeru arī kādu glāzi brendija. Bet es gan gribētu redzēt personu, kurš šajā melanholiskajā zemē nerīkojas līdzīgi.”

Tā kā karstā un mitrā klimata dēļ ēku konstrukcijas ātri bojājās, fortos notika nepārtrauktas pārbūves un remontdarbi. Sākumā nelabvēļu iebrukums tika gaidīts no sauszemes, bet vēlāk, lai turētu pa gabalu konkurentus no Eiropas, visvairāk nocietinātie bastioni un visspēcīgākie lielgabali jau tika vērsti pret jūru.

Angļiem piederošajā Keipkostas pilī izbūvēja milzīgu cietumu, kurā vienlaikus varēja turēt tūkstoš vergu. Drīz šādi cietumi radās arī citur. Forti nebija tieši apspiešanas instrumenti. Tiesa gan, to kazemātos turēja vergus, tomēr tie bija nevis sagūstīti, bet gan nopirkti uz savstarpēji izdevīgiem nosacījumiem. Tā nebija stikla pērlīšu apmaiņa pret zeltu vai vergiem. Turklāt melnie cilvēki nereti paši pārdevās verdzībā parādu dēļ vai nospēlēja sevi kauliņu spēlē.

Vācu izcelsmes ceļotājs Pauls Erdmans Iserts, kurš 1783. gadā piedalījās dāņu ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs „Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību” sīki dokumentē cenu, kāda dāņiem piederošajā Kristiānborgas pilī (tagadējā Ganas galvaspilsēta Akra) tika maksāta par jaunu vīrieti – vergu „bez redzamiem defektiem”: „5 musketes 30 tāleru vērtībā, 80 mārciņas šaujamā pulvera (40 tāleri), 2 stieņi dzelzs (6 tāleri), 3 stieņi vara (3 tāleri), 2 stieņi svina (2 tāleri), 1 ankers (39 litri – J.L.) brendija (16 tāleri), 4 duči mazu nažu (4 tāleri), 2 alvas trauki (2 tāleri), 1 vara trauks (4 tāleri), 1 baķis krāsotas kokvilnas 24 ellu (34 metri – J.L.) garumā (10 tāleri), dažādas luksusa preces no Indijas 42 tāleru vērtībā.”

Pieskaitot vēl vienu tāleru, kas bija jāmaksā verga sargam, kopā iegūstam 160 tālerus. Tieši tikpat tolaik maksāja astoņas unces tīra zelta. Uzskatot zeltu par universālu maksāšanas līdzekli, piemērotu visām vietām visos laikos un pārrēķinot šodienas cenās, iznāk, ka vergs tolaik maksāja ap 10 000 pašreizējo ASV dolāru.

Vergu tirdzniecības īpašais cinisms slēpās apstāklī, ka tie nebija domāti Eiropai. „Vecajā kontinentā” verdzība bija aizliegta, toties vergi izrādījās noderīgi cukura un kokvilnas plantācijās jaunajās eiropiešu kolonijās abās Amerikās un Karību salās – vietējie indiāņi šim darbam tika uzskatīti par pārāk vārgiem.

Pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam 1515. gadā nosūta spāņi, 17. gadsimta otrajā pusē vergu transports pāri Atlantijai jau kļuva līdzīgs konveijeram. Dzelteno metālu pamazām aizstāja „melnais zelts”, Zelta Krasts kļuva par Vergu krastu.

Iserts raksta: „Pagājušā gada 7. oktobrī (1786. gadā – J.L.) es uzkāpu uz kuģa Christiansburg un atstāju Āfriku. Krastmalā drūzmējās melno pūlis. Kuģis, uz kura parasti atradās ne vairāk kā 200 cilvēku, tagad gatavojās vest 452 melnos vergus, kurus uzraudzīja 36 baltie. Iedomājieties šos nelaimīgos cilvēkus – dažu vecāki bija vergi, citi saņemti gūstā karā, citi vienkārši nozagti un savā dzīvē nebija neko noziegušies, daži pārdoti eiropiešiem kādu citu iemeslu dēļ – un visi, sakalti smagās ķēdēs, tagad tika vesti prom no tēvzemes uz tālu, nezināmu zemi. Viņi jau bija dzirdējuši visādus briesmu stāstus par apiešanos ar vergiem. Kāds vergs pilnā nopietnībā vaicāja, vai manas kurpes esot gatavotas no melno cilvēku ādas – viņš bija ievērojis, ka tās ir tādā pašā krāsā kā viņa āda.”

Tālaika kristīgās baznīcas attieksme pret verdzību ir neviennozīmīga. 1435. gadā pāvests Eižens IV piedraudēja ar ekskomunikāciju katram, kurš nodarbojas ar vergu tirdzniecību, savukārt 1452. gadā Nikolajs V izdeva bullu, kas deva Portugāles karalim Alfonso V tiesības paverdzināt „saracēņus, pagānus un citus neticīgos”. Tomēr turpmākajos gadsimtos katoļu baznīca kategoriski nostājās pret verdzību. Šis aizliegums gan parasti tika ignorēts.

Holandes kalvinisti, kuri savulaik asi nosodīja katoļu (portugāļu un spāņu) piekopto vergu tirdzniecību, pēc nostiprināšanās Āfrikas krastā paši sameklēja savam jaunajam biznesam teoloģisku attaisnojumu Vecajā Derībā (1. Mozus grāmatā 9:25), kur Noa nolād savu dēlu Chamu: „Lai Kānaāns ir nolādēts, viņš lai kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem.” Izskanēja apgalvojumi, ka „melnajiem nemaz nav dvēseles”. Ziemeļamerikā attieksme pret verdzību sašķēla lielākās protestantu konfesijas – baptistus un metodistus, izveidojās „ziemeļu” un „dienvidu” baznīcas. Dienvidu štatu baznīcas aktīvi atbalstīja verdzību līdz pat Pilsoņu kara beigām.

1807. gada 25. martā Britu parlaments aizliedza vergu tirdzniecību, to pasludināja ārpus likuma un pielīdzināja pirātismam. Par katru uz britu kuģa atrastu vergu paredzēja 100 mārciņu lielu naudas sodu – milzīgu summu tiem laikiem. Tikai pēc tam, kad 1833. gadā angļi aizliedz vergu darba izmantošanu impērijas aizjūras kolonijās, bet 1843. gadā – arī Indijā, viņiem negribīgi sekoja francūži un holandieši.

Tomēr peļņas kārdinājums bija tik liels, ka vergu kontrabanda uz Ameriku turpinājās arī pēc 1807. gada aizlieguma. 19. gadsimta pirmajā pusē pāri okeānam nogādāja vairāk „melnā zelta” nekā visā „legālajā” vergu tirdzniecības laikā. Jaunajos apstākļos strauji pieauga ceļā bojā gājušo skaits. Kolīdz pie horizonta parādījās aizdomīgs siluets, kas varētu izrādīties patruļkuģis, vergu kravu nekavējoties noslīcināja. Važās sakaltie cilvēki pazuda dzelmē dažās sekundēs.

Galīgo punktu vergu tirdzniecībai pielika tikai dienvidnieku sakāve ASV Pilsoņu karā. Tiesa, epizodiska cilvēku kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat 19. gadsimta 70. gadu nogalei. Beigu bilance izrādījās šāda: no 15 miljoniem verdzībā pārdoto cilvēku Amerikas krastus sasniedza 12 miljoni – aptuveni trīs miljoni mira ceļā vai tika noslīcināti.

Pēc verdzības aizlieguma modernajai Eiropas buržuāzijai Āfrika kļuva interesanta vien kā noieta tirgus. Ar laiku kļuva skaidrs, ka vergus tomēr nevarēs kompensēt ar brendija vai tabakas pārdošanu, un fortu uzturēšana kļuva nerentabla. 1851. gadā dāņi par 10 000 mārciņām pārdeva piecus fortus un Kristiānborgas pili angļiem, vēl pēc divdesmit gadiem no saviem fortiem un Elminas pils šķīrās arī holandieši.

Sabiedriskā dzīve pamazām pārcēlās ārpus fortu mūriem, parādījās pilsētas ar parkiem, baznīcām, teātriem un Gentlemen’s Club. Gadsimtu mijā eiropiešu aktivitātes jau pilnībā atstāja fortus, tie tika pamesti, pamazām degradējās un sāka sabrukt, daži pat piedzīvoja demolēšanu. 1901. gadā pēdējā melno valstiņa zaudēja savu patstāvību, un visa tagadējās Ganas teritorija kļuva par Lielbritānijas koloniju. Līdz neatkarībai bija jāgaida 56 gadi.

Laiks un rūsa grandiozās Keipkostas pils lielgabalus paspējusi sakausēt viengabalainā masā. Melni stobri kontrastē ar žilbinoši baltajiem mūriem un saules pielietajām terasēm, zem kurām slēpjas elles priekškambaris – vergu cietums. Vairākas kopā savienotas zāles, slīpa grīda ar vidū izdobtu reni urīna novadīšanai, daži aizrestoti vēdināšanas lodziņi nesasniedzamā augstumā. Turpat muzejā aplūkojamas važas un īpaši metāla trafareti piederības zīmes iededzināšanai verga miesā.

Durvis, kas kazemātu reiz savienoja ar pazemes gaiteni, pa kuru dzīvo preci dzina uz Neatgriešanās vārtiem tieši pretī kuģu piestātnei, tagad ir aizmūrētas. Piemiņas plāksne liecina, ka šo vietu ar savu klātbūtni 2009. gada 11. jūlijā pagodinājuši „prezidents Baraks Obama un pirmā lēdija Mišela Obama”. Ganā Obama ir brends, preču zīme, te nopērkamas „Obamas” pildspalvas un burtnīcas, prezidenta portrets rotā pat cepumu paciņas.

Blakus Neatgriešanās vārtiem iekārtots zivju tirgus. Skaļi klaigādami, bērni peld pretim zvejnieku laivām, kas nāk krastā. Tālumā redzama Elminas pils, abus cietokšņus pa jūras līniju šķir tikai desmit kilometri.

Pļavā blakus Elminas pilij ganās aitas, palmu ēnā atpūšas cilvēki. Turpat slaistās arī daži suvenīru tirgotāji un gidi, kuri cer uz tūristu parādīšanos. Pie ieejas vārtiem tiešām piestāj autobuss, no tā izbirst melnādaini viesi. Tie ir amerikāņi, kas atbraukuši apskatīt savu senču dzimteni un vergu pagrabā nolikt plastmasas ziedu vainagus ar veltījumu „Aizvestajiem senčiem”. Tūristi izmisīgi atgaiņājas no vietējiem puišeļiem, kuri mēģina tiem pārdot gliemežvākus un no koka izgrieztas maskas.To, ka šajā brīdī viņi kļūst tik līdzīgi baltajiem cilvēkiem, spēju pamanīt tikai es – baltais.

Mani uzrunā viens no gidiem: „Bet jūs taču arī braucat skatīties savas vecāsmātes vietas? Varbūt jūsu vecmāmiņa dzīvoja tieši šajā pilī?”

Es cenšos viņam pastāstīt par latviešu vēsturi, par pieredzēto kolonizāciju, par deportācijām un apspiešanu, par dzimtbūšanu, kas kā verdzības forma daļā Latvijas pastāvēja līdz pat 1861. gadam, ka vergu cietumi fortos maz atšķīrās no „čekas pagrabiem” Rīgā. Bet es redzu, ka mani vārdi pilnīgi „iet garām”. Eiropā pēc definīcijas nekas tāds nav varējis notikt.

Šeit es esmu white man – „baltais cilvēks”. Ne labais vai ļaunais, bagātais vai nabagais, skaistais vai neglītais, bet citādais, tik ļoti citādais, jo – baltais. Tieši to dzirdu soļojot cauri tirgum, iegriežoties veikalā – white man. Zvejnieku ciematā bērni izskrien no skolas un ielenc mani: „White man, white man!” Pat prostitūtas, kas nedēļas nogalē ieradušās Busuā no tuvējās Takoradi pilsētas un noīrējušas mājiņu pludmalē tieši blakus Alaska Beach hotel, garām ejošos baltos vīriešus uzrunā: „White man, come, come!”

Bet varbūt viņu attieksme pret mums tomēr nav tik melnbalta? Baltie pirka vergus, bet baltie arī atcēla verdzību, baltie kolonizēja, bet baltie arī dāvāja neatkarību, amerikāņi pirka vergus, bet par melno prezidentu Obamu balsoja arī baltie amerikāņi.

Līdzīgas izjūtas ir Bruno, kalnrūpniecības inženierim no Vācijas, kurš nu jau trīs gadus strādā Ganā: „Visa Rietumāfrika – no Senegālas līdz pat Dienvidāfrikai – mums ir apzīmogota. Jūs ejat pa ielu, iepērkaties, lūdzat Dievu baznīcā – visur jūs esat baltais cilvēks. Gan savas ādas krāsas dēļ, gan tāpēc, ka tieši baltie šeit reiz pirka vergus. Arī Austrumāfrikā tirgojās ar vergiem, bet tur ar to nodarbojās arābi. Kaut kur dziļi viņos tas ir paslēpts  – ne aizvainojums, ne naids, bet nasta no pagātnes, ko šie cilvēki nes sevī. Un šīs nastas cēlonis esam mēs.”

„Raugoties priecīgajās sejās gan neliekas, ka šie cilvēki sevī glabā kādus eksistenciālus dvēseles smagumus!”

„Viņi taču ir dabas bērni! Dažreiz man nāk prātā šāda līdzība – dzīvnieki nomaļās okeāna salās arī nebaidās no cilvēkiem, tos var medīt ar rokām. Melnais cilvēks dzīvoja un joprojām dzīvo tādā kā paradīzes salā, ārpus labā un ļaunā.Varbūt tāpēc viņus tik viegli varēja savaņģot. Viņi var būt viltīgi un vienlaikus apbrīnojami vientiesīgi. Piemēram, ja tu neej baznīcā, cilvēki uz tevi skatās greizi. Šeit 80 % vismaz vienu reizi nedēļā apmeklē baznīcu vai mošeju. Tajā pašā laikā viņi ir palikuši pa pusei pagāni. Puisis pie baznīcas durvīm var tiešā tekstā pajautāt meitenei – nu kas ir, vai šovakar sekss būs? Melnajiem ir milzīgs jūtu un emociju diapazons. Vai viņi ir izlaidīgāki par mums? Diezin vai. Tā ir nevis bauslības, bet mīlestības kristietība. Ja vēlaties, vārdu „mīlestība” varat saprast šī vārda visplašākajā nozīmē.”

Bruno teiktais sasaucas ar Iserta pirms diviem gadsimtiem novēroto. Viņam Zelta Krasts ir paradīze, ko ar savu ierašanos sabojājuši eiropieši:

„Melnie izrāda neparastu maigumu pret saviem bērniem. Tos gandrīz nekad neper... Nabagi te nav redzami, jo ģimenes rūpējas par savējiem. Ja kāds cieš trūkumu, tad pārējie dalās ar viņu visā. Bet nabadzība te nemaz tik viegli nevar izcelties, ja nu vienīgi ilgstoša sausuma gadījumā. Turklāt šeit jūra ir pilna ar zivīm un arī mežā netrūkst ēdamā... Man jāsaka, ka laupīšana šeit gadās reti. Bet agrāk, vēl pirms eiropiešu ierašanās, zagšana melno vidū bija pavisam sveša parādība. Tolaik melnie iztika ar mazumiņu, turklāt viņiem bija viss dzīvei nepieciešamais, tāpēc arī nebija nekādas vajadzības zagt. Tagad lietas ir mainījušās. Eiropieši viņus iepazīstināja ar greznuma lietām un pieradināja, ka šie cilvēki bez tām vairs nespēj iztikt. Ja nepietiek līdzekļu tās iegādāties, sākas laupīšanas.”

Komentējot tradicionālo afrikāņu reliģiju, Iserts atzīmē, ka „melnajiem trūkst koncepta par Elli.” Interesanti, ka protestanti pilnībā pārtrauca portugāļu katoļu iesākto kristīgās misijas darbu. Bet tagad svētdienu rītos cilvēki veselām ģimenēm dodas uz dievkalpojumiem – saposušies labākajās drānās, rokās svinīgi nesot Bībeles un dziesmu grāmatas.

Ganas kristīgo baznīcu vidū valda mežonīga konkurence. Cīņā par dvēselēm izmanto visizsmalcinātākos marketinga trikus, piedāvājot savu īpašo Dievlūgšanu, rīcību, dziedināšanu, brīnumu vai pareģojumu. Raibi reklāmas vairogi aicina iegriezties dievnamos ar neparastiem nosaukumiem: Uzvarētāju kapela, Bākas kapela, Garīgās darbības baznīca, Dievišķās dziedināšanas lūgšanu centrs, Dievišķās pielūgšanas centra baznīca, Lielās mīlestības atdzimšanas baznīca, Slavēšanas centra baznīca, Īstenticīgo baznīca, Svēto kristiešu baznīca,

Tā Kunga Jahves tempļa baznīca, Svētās uguns telpas baznīca, Vispasaules evaņģēliskā baznīca. Kristīgās uzticēšanās baznīca, Valstības ietekmes pielūgsmes centrs, Universālā Dieva valstības baznīca, Svētā Gara atdzimšanas baznīca, Kristus Pestītāja baznīca, Slavas ķēniņa kustības baznīca. Pašas baznīcu celtnes parasti atgādina lielākus vai mazākus šķūņus.

Es atceros sarunu ar Elminā sastaptu jaunekli Ričmondu: „Aizgāju no katoļiem, jo tur bija pārāk daudz cilvēku. Tagad eju uz Ciānu tepat blakus mājai.” Ciāna ir nevis ēkas, bet gan kādas Vasarsvētku draudzei radniecīgas konfesijas nosaukums. Ričmonds divas reizes nedēļā apmeklē lūgšanu sapulces, baznīcā dzied Kunga slavēšanas korī, viņam garšo alus un pašlaik esot regulārs sekss ar trīs meitenēm.

Bet Bruno turpina: „No melnajiem mēs varam mācīties prasmi dzīvot šodienai, dzīvot šeit un tagad, reizē neaizmirstot par mūžību. Agrāk biju nomināls katolis, taču pēdējos gados atkal svētdienās sāku apmeklēt misi. Varētu teikt, ka Ganā esmu atguvis ticību. Viņu paļaušanās uz Dievu ir neizmērojama.Vai zināt, ka daudzi zvejnieki te nemāk peldēt? Ja apgāžas laiva, cilvēki noslīkst pārsimt metrus no krasta.”

Zvejnieku laivas šeit sargā milzīgi krusti. Autoosta Takoradi pilsētā. Pirms došanās reisā mikrobusiņus apstaigā profesionāls „aizlūdzējs”. Apmēram divas minūtes garā lūgšana skan divās valodās – angļu un vietējā tvi: „Tu, kas zini mūsu ceļus..., tavās rokās, Jēzu..., Kungs, sargi mūs šajā braucienā, vadi neskartus un veselus līdz...” Šoferis noliecies lūgšanā virs stūres. Septiņdesmit kilometru garajā ceļā līdz Elminai es saskaitīju trīs avārijas.

Laivas sargā arī to nosaukumi: „Jēzus vārdā”, „Atkal piedzimušais”, „Dievs ir Kungs”, atsauces uz Bībeli – „Jesaja 41:10”, („Nebīsties, jo Es esmu ar tevi...” – J.L.) „Psalm 121” („Es paceļu savas acis uz kalniem...”), „Psalm 23:6” („Tiešām, labums un žēlastība pavadīs visu manu mūžu...”), „Exodus 14:14” (Otrā Mozus grāmata: „Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsiet klusu...”).

Pamatīgi Ganā ir arī cilvēku vārdi – Marta, Marija, Elizabete, Anna, Ādams, Īzaks, Ābrahāms, Emanuēls, Pēteris, Pāvils. Savukārt veiksmi biznesā sola nodrošināt kioski „Dievs ir labs”, „Dievs ir Ķēniņš”, „„Viņš ir dzīvs” mode”, „Jēzus mans Kungs”,  „Izmēģini Jēzu”, „Dievs ir spēcīgs”, „Jēzum rūp”, vīriešu frizētava „Jēzus atvērtās durvis”, „Es Viņam ticu, tālab mani neienīsti”, „Jāņa ev. 4:35”. Pēdējais ir atsauce uz Jauno derību: „Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo viņas ir baltas pļaujai...”Busuas ciema ielas izlīmētas ar četru veidu plakātiem. Viens ziņo, ka Great Love Revival baznīca rīko Lielās Mīlestības atdzimšanas baznīca rīko „spēcinošu septiņu dienu programmu” par tēmu „Tev būt galvai, nevis astei.” Pārējos trīs saista kopīga tēma „Tas ir super! Lieto prezervatīvus! Uzvelc to vienmēr, nodrošinies!”, “Tas ir super! Turies pie viena partnera, izvairies no HIV!”, “Tas ir super! Neļaujies seksam par agru!” Plakātos smaidošie puiši un meitenes līksmi vicina prezervatīvu paciņas.

Amerikānis Harijs komentē redzēto: „Nav nekāds brīnums. Saule te izslēdzas pusseptiņos vakarā. Mini trīs reizes, ko šeit var darīt jauni cilvēki pēc tumsas iestāšanās? It sevišķi, ja nav elektrības.”

Vietējās meitenes valkā minisvārkus, cieši apspīlētas blūzītes un pārvietojas īpatnējā, nesteidzīgi līganā gaitā. Tomēr visvērtīgākā ķermeņa daļa šeit ir dibens. „Kad es šeit fotografēju vīriešus, viņi nopietnībā sastingst, bet meitenes smaida un koķeti atšauj dibenu,” man stāsta Ganā nu jau divus gadus dzīvojoša latviete. Kamēr meitenes sacenšas svārku īsumā, puiši rīkojas tieši pretēji. Bikses tiek nolaistas ar aprēķinu, lai daļēji būtu redzamas dibena puslodes. Uzjautrinoši vērot, ar kādu rūpību ik pa brīdim tiek sakārtota siksna – vai tikai tā nav pacelta pārāk augstu. Atsegto krūšu spalvās atdusas milzīgi krusti.

Pludmalē kaili puišeļi guļas uz smiltīs izdobtām bedrītēm un draiskojoties imitē dzimumaktu. Kāds iereibis anglis uzsauc: „Yes! Fuck mother earth!” – „Jā! Drāz māti zemi!” Vakaros Busuas centrā pie taksometru pieturas tusējas vietējā jaunatne. Atspiedušies pret ielas malā novietotajām automašīnām, ap desmit jaunekļu vēro ielu un izsaka piezīmes garām ejošajām meitenēm, kas, šķiet, jau piekto reizi defilē garām puišu rindai. Beidzot dažas apstājas un uzsāk flirtu, un viena smiedamās pat apgrābsta kāda jaunekļa bikšu priekšu. Vaļīgā gaisotne īpaši uzkrītoša šķiet tāpēc, ka mediju telpā – reklāmās, televīzijā, presē – nav ne mazākās norādes uz erotiku, bet sludinātāji vai katrā sprediķī brīdina par „miesas grēkiem”. Iespējams, tāda reiz bija nerātno dainu pasaule.

Ganā strādājošie baltie uzņēmēji savus padotos raksturo kā „čaklus, strādīgus, bet uzraugāmus”. „Melnajiem vajadzīga kāda autoritāte, kam klausīt. Kad braucu ar savu privāto automašīnu, man vienmēr ir līdzi sidiku sauja (viena sidi banknotēm, kas līdzinās aptuveni 40 santīmiem – J.L.), ko ieskapēt ceļu policistam. Parasti pietiek ar vienu sidi. Bet naudu, kā likums, izspiež tikai no tiem, kam ir švaks auto. Dārgos tramda retāk, bet kompānijām piederošos braucamos ar īpašo krāsojumu neaiztiek vispār,” tāda ir Ganā dzīvojoša latvieša pieredze.

Lūk, kādas eiropietes piedzīvotais: „Kad dzīvojām Pristijas pilsētā, mūsu mājas apkārtni burtiski terorizēja puišeļu banda, viņi dauzījās un taisīja milzīgu troksni. Nelīdzēja ne draudi, ne pielabināšanās. Tad man ienāca prātā doma norīkot vagaru. Pašam spēcīgākajam tā arī pateicu – no šīs dienas tu būsi citiem priekšnieks, skaties, lai te būtu miers un kārtība. Tā arī notika.”

Viens no spilgtākajiem iespaidiem Ganā – uz džungļu takas sastapts cilvēks ar mačeti pār plecu. Tas ir kā vēstījums no citas pasaules, šis svinīgais, pirmatnējais spēks, kas iznirst no mūžzaļo augu nedabīgi košā zaļuma. Apziņā uzvirmo intuitīva nojausma, ka sastaptais melnais cilvēks reprezentē vēl senāku civilizāciju nekā Eiropas katedrāles vai grieķu tempļi. Šīs sajūtas pastiprina dīvainais apstāklis, ka pretim nākošie cilvēki mani nesveicina. Ja divi cilvēki satiekas Austrumos – Indijā vai arābu zemēs, tad, kā likums, pirmais vienmēr sveicienu padod jaunākais. Tātad cieņa pret autoritātēm ir tikai izlikšanās? Sastapšanās atkārtojās, atkal un atkal man garām paslīd stāvi, kuru sejās nenotrīc ne vaibsts, uz īsu brīdi nozibsnī tikai acu baltumi. Beidzot es pārvaru savu lepnumu un uzrunāju pretim nākošo cilvēku: „Good morning!” Atbilde par manu uzdrīkstēšanos ir vissirsnīgākais, visneviltotākais smaids: „Good morning, good morning, mister!”Zelta Krasta vilinājums bija tik milzīgs, ka līdz šejienei savulaik atkūlās pat vācieši no Brandenburgas, kuri 1683. gadā uzcēla fortu Gross Friedrichsburg tagadējā Princestaunā jeb Princeses pilsētā (Princess Town). Ar 32 smagajiem lielgabaliem bruņotais forts bija militāri superspēcīgs, bet komerciāli vājš – pateicoties holandiešu „ekspertiem”, pārbēdzējiem no holandiešu Rietumindijas kompānijas, kuri pirmām kārtām rūpējās par savu kabatu. Desmit gados lepnais forts deģenerējās par parastu kontrabandas vietu, bet Kurfürstliche Afrikanisch-Brandenburgische Compagnie bankrotēja.

Princestauna šodien – tie ir daži tūkstoši iedzīvotāju, divsimt mājeles, sešas baznīcas, desmit krogi. Tirgus laukums, kurā tirgo cigaretes (pa vienai), vārītas olas, mikroskopiskas plastmasas turziņas ar eļļu, cukuru, sāli, tomātu mērci, petroleju.

„Kad pirmoreiz ieraudzīju šīs pa piecdesmit gramiem sasvērtās cukura paciņas, es apraudājos,” man atzīstas pilsētiņā sastapta ārste no Vācijas, kas Ganā strādā kādā labdarības organizācijā. „Daudzi zvejnieki te dzīvo no rokas mutē gluži burtiski. Ir loms, ir nauda, kuras nereti pietiek tikai vienām vakariņām, ja loma nav – jāpaliek tukšiem vēderiem. Bet tad es iedomājos – viņi taču dzīvo paradīzes dārzā, viņi patiesi paļaujas uz Dievu un negatavo krājumus rītdienai. Te pietiek nomest zemē papaijas sēkliņu, un izaugs koks. Varbūt mēs Eiropā vēl šodien gluži instinktīvi piebāžam ledusskapjus tāpēc, ka tik daudzas paaudzes ir piedzīvojušas karus, trūkumu, pat badu. Mums mājās virtuvē vēl vairākus gadus pēc kara zem galda esot stāvējis melnajā tirgū sarūpēts cukura maiss – katram gadījumam.”

Ceļojot Ganā, dažkārt mēģinu iztēloties – vai, būdams bezpajumtnieks bez jebkādiem ienākumiem, es šeit spētu izdzīvot? Teorētiski jā. Nosalt te nav iespējams. Lai nenomirtu badā, pietiktu ar nazi un sērkociņu kastīti. Var pārtikt no kokosriekstiem (noplūcami tieši no koka) un krabjiem, kurus var saķert ar rokām. Ar laiku es iemanītos ķert zivis, kā to dara vietējie – ar parastu auklu un āķi, un izlikt cilpas treknajām džungļu žurkām, kas uz grilla atgādina nelielus trusēnus. Mežs noteikti slēpj desmitiem veidu ēdamu ogu, augļu un sakņu, taciņu malās aug pat sēnes.

Prātā nāk anekdote par melno, kurš guļ zem palmas un neizpratnē klausās baltā cilvēka padomu sākt beidzot strādāt, pelnīt naudu, lai vēlāk varētu atpūsties un gulēt pludmalē – „bet ko tad es tagad daru?” Šodien Gana pilnībā dzīvo uz dabas resursu rēķina, eksportējot zeltu, alumīniju, mangānu, retzemju metālus, dimantus, kaučuku, kakao, kokmateriālus un zivis. Nesen okeānā atklāta arī nafta. Lielveikalu plauktos gandrīz nav pašā Ganā ražoto preču, nav pat vietējās šokolādes.

Vakaros pilsētiņas iedzīvotāji pulcējas tirgus laukuma stūrī, kur uzņēmīgi jaunieši uzstāda televizoru. Tad pārdesmit cilvēku sanāk uz kādas vietējās ziepju operas izrādīšanu. Tikpat priecīgi kā sapulcējušies tie šķiras brīdī, kad lietusgāzes vai strāvas pārtraukuma dēļ televizors izslēdzas un tiek apklāts ar plēvi.Princestaunas kapsēta iekārtota kokospalmu birzī, tieši okeāna krastā. Ceļojot esmu ievērojis šādu likumsakarību – jo reliģiozāka ir kāda tauta, jo pamestāki tās kapi. Par ateistiskās Padomju Savienības simbolu kļuva kaps – mauzolejs Maskavas Sarkanajā laukumā ar publiskai izrādīšanai izlikto Ļeņina mūmiju. Bet Krievijas province mani vienmēr pārsteigusi ar pareizticīgo baznīcu spožumu un nezālēs aizaugušajām kapsētām. Musulmaņu Ēģiptē par kapu kopiņu nereti liecina vien tuksneša smiltīs iesprausta akmens šķemba. Hinduistu Indijā kapu nav vispār.

Kapsētas ir pamestas arī Ganā. Toties zem sadrupušajiem betona kapakmeņiem var slēpties īsti mākslas darbi. Daži cilvēki jau dzīves laikā paši sev pasūta visdīvainākās formas zārkus. Kāpēc gan nesagaidīt augšāmcelšanos, piemēram, Coca Cola pudelē vai cigaretē? Galdnieku darbnīcās šoseju malās aplūkojami zivs, putna, govs, lobstera, pat Canon videokameras veidola zārki. Šo rotaļlietu cena svārstās robežās no 500 līdz 1500 ASV dolāriem.

Dīvainā zārka izvēle un trokšņainā bēru procesija ar pūtēju orķestri priekšgalā ir melnā cilvēka pēdējā iespēja pajokoties ar nāvi. Īzaks no Princestaunas stāsta: „Pie mums šādus zārkus var atļauties tikai retais. Bet cilvēkus dažkārt apglabā ar visām zelta rotām. Pilsētiņā reiz mēģināja aplaupīt kapus. Laupītāji izvēlējās nakti, kad tauta bija sanākusi svinēt kāzas. Par laimi kāds vīrs bija aizgājis uz liedagu nokārtoties un pamanīja kapos notiekošo. Saskrēja cilvēki, vienu laupītāju nosita uz vietas, otru nodeva policijai. No kapiem man nav bail, tieši otrādi – tie dod spēku. Kad mācījos skolā, reiz klases futbola komanda pirms svarīgas spēles nakti pavadīja kapsētā, gulējām no aizdegtām svecēm veidota apļa iekšienē. Spēli mēs, protams, uzvarējām.”

Princestaunas fortā, kur reiz saimniekoja Brandenburgas-Āfrikas tirdzniecības kompānija, šodien iekārtota viena no elegantākajām viesnīcām, ko man gadījies redzēt. Līdzīgi kā citus Ganas fortus to pārrauga un aprūpē īpaša valsts iestāde – Museums and Monuments Board. Numurs (iespēja dzīvot tornītī, kurā kādreiz atradusies forta komandanta istaba!) te maksā tikai trīs Ganas sidus jeb pusotru eiro. Tiesa, ūdens rīta tualetei pašam jāsmeļ no trīs gadsimtus vecas akas. Toties paveras lielisks skats uz lietusmežu, okeānu un plašo pludmali.

Nedēļas nogalē visas forta istabas ir aizņemtas. Ieradušies ģimnāzijas skolotāji no tuvējās Aksimas pilsētas – kopā ar savām draudzenēm. Viens otru pārtraukdami, viņi man priecīgi stāsta, ka izbrauciena mērķis esot „prom no svešām acīm iedzert kādu glāzīti, uzpīpēt zāli un kārtīgi nodrāzties.” Skaļa mūzika beidzās divos naktī un atsākas sešos rītā.

Es sēžu uz forta mūra un raugos uz lietusmežu. Nupat ir beidzies negaiss, un rietošās saules staru apspīdētais paradīzes dārzs šķiet neīsts, tas atgādina košas plastmasas dekorācijas. Bet varbūt no paradīzes līdz ellei šeit ir viens solis? Centrālās Āfrikas valstī Ruandā, kur ļaudis gāja baznīcā tikpat cītīgi kā Ganā un tāpat nedēļas nogalēs mīlēja savas draudzenes nomaļu viesnīcu istabās, pavisam nesen – 1994. gadā – vienu miljonu cilvēku ar mačetēm sakapāja viņu kaimiņi.

Pienāk svētdienas vakars. Skolotāji ar draudzenēm aizbraukuši, un es palieku visā fortā viens pats. Pazudusi arī elektrība, kas atjaunosies labi ja nākamajā rītā. Toties tālumā pludmalē mirgo ugunskurs un skan bungas. Es paņemu kabatas lukturīti un dodos skaņas virzienā. Baltais cilvēks nespēj pretoties Āfrikas tumsā skanošo bungu vilinājumam.

Džozefs Konrads „Tumsas sirdī” saka: „Jā, tas bija pietiekami atbaidoši, bet, ja jums pietika vīrišķības, jūs sev atzināties, ka jūsos, lai cik niecīga, tomēr mīt tieksme atsaukties šā trokšņa briesmīgajai neviltotībai, neskaidras aizdomas, ka tajā ir jēga, ko jūs – jūs, tik tāls no pirmo laikmetu tumsas – spējat uztvert.”

Autors pateicas aviokompānijai Brussels Airlines par atbalstu šīs publikācijas tapšanā.