Pasaka pieaugušajiem

“Īpašs izrādes fenomens ir neatkārtojami plastiskā un dramatiskā Egle Špokaite. Nesaudzējot ne savu ķermeni, ne psihi, viņa ar visu savu būtni, alkaini dzīvo Gunas likteni. Izdara un izstaro to, ko spēj tikai ĻOTI stipras personības,” par lietuviešu prīmas Egles Špokaites veikumu baletā Sudraba šķidrauts raksta Diena. “Viņa ir neparasta, spēcīga personība,” par Egli Špokaiti saka arī poļu horeogrāfs Kšištofs Pastors. “No viņas strāvo tāds erotisms,” viņš piebilst. Egle Špokaite dzīvo Viļņā, ir Lietuvas Operas un baleta teātra balerīna, Lietuvas Nacionālās balvas ieguvēja 1996. gadā, vairāku starptautisku baleta konkursu uzvarētāja, pašlaik spēlē Džuljetu Ņekrošus iestudētajā Otello. Viņa piedalās modes skatēs, viņa ir viena, par viņu raksta Lietuvas bulvāru prese, vārdu sakot, ĻOTI.

U. T.

Rīgas Laiks: Vai Egle ir mūsdienīgs vārds?

Egle Špokaite: Nē, tas ir ļoti sens vārds. Tas ir no pasakas — Egle, zalkšu karaliene. Tā ir ļoti skaista pasaka, pasaka pieaugušajiem, par mīlestību.

RL: Pastāstiet.

Špokaite: Pie jūras dzīvoja lietuviešu ģimene. Viena māsa un daudz brāļu. Un kā jau tas ir lietuviešu ģimenēs, brāļi ļoti mīlēja māsu. Bet kādu reizi, kad meitene peldējās jūrā, viņas drēbēs, kas bija atstātas krastā, iegūlās zalktis. Un viņa ļoti baidās un nevar paņemt drēbes. Bet zalktis cilvēka balsī… Jūs tiešām nezināt to pasaku?

RL:  Zinu.

Špokaite: …bet zalktis cilvēka balsī aicina meiteni nākt pie viņa par sievu. Un tad viņš atdošot apģērbu. Un meitene, lai tikai dabūtu apģērbu, apsolās. Un pēc kāda laika ierodas precinieki, un, kā jau pasakā, tur ir arī zalkši kaut kādi briesmīgi, un viņi paziņo vecākiem, ka meitene solījusi iet par sievu, nu tad, lūdzu, dodiet, ir pienācis laiks. Vecāki negrib, un — kā jau parasti, trīs reizes vecāki preciniekus apmāna: pirmo reizi iedod baltu zosi, bet pa ceļam dzeguze mežā pasaka, ka precinieki ir apmānīti. Otru reizi viņiem dod baltu aitu. Un trešo reizi meitene saka, ka viņa ir devusi vārdu un viņai jāiet pie vīra. Un pie jūras viņus gaida jauns cilvēks, ļoti skaists, izrādās — apburts princis, un meitene kļūst par jūras karalieni. Un viņa tur dzīvo ļoti labi, un viņai piedzimst trīs dēli un meitiņa. Taču viņa arī ļoti skumst pēc mājām un jautā vīram, Žilvinam, vai viņš nevar atlaist viņu paciemoties. Bet princis saka, viņš zinot, ja viņš meiteni atlaidīs, tad viņi vairs nekad nesatikšoties. Un Žilvins dod viņai trīs uzdevumus, ko nav iespējams izpildīt. Taču meitene ar burves palīdzību tos izpilda. Un tad viņa ar bērniem aizbrauc mājās, tur visi ir ļoti priecīgi, bet brāļi negrib ticēt, ka viss ir labi, un nolemj nobendēt Žilvinu, lai māsa paliktu mājās. Taču viņa viņiem nesaka, kā vīru atrast, un viņi sāk spīdzināt bērnus. Dēli neko nesaka, bet mazā meitiņa nobīstas un pasaka paroli.

Un Egle atgriežas pie jūras un saka: “Ja esi dzīvs, izpeldi baltās putās kā piens, ja esi miris, peldi melnās putās kā asins.” Jūrā izpeld melnas putas, viņa visu saprot un jautā bērniem, kurš ir nodevis. Meitiņa atzīstas, ka viņa. Un Egle saka, ka viņai nav vairs kurp iet, vienīgais, kas atlicis — palikt šeit uz vietas. Un jūs, bērni, es nolādu, pārvēršot kokos, un vecāko dēlu pārvērš ozolā, vidējo — osī, bet jaunāko — bērzā. Un mazo meitiņu — nemīlamā, vienmēr drebošā kokā — apsē. Bet pati pārvēršas par egli.

Ļoti skaista pasaka. Bet nav bērniem.

RL: Vai jūs baidāties no pelēm vai čūskām?

Špokaite: No čūskām — ļoti. Ļoti pareiza pasaka, es arī nekad nespētu paņemt tās drēbes.

RL: Interesanti, ka Ņekrošum Otello  izrādē Jago arī šņāc kā čūska. Lai gan, pēc Šekspīra, varbūt arī sīc kā greizsirdības muša. Žēl, ka es nesapratu lietuviski — interesanti, ka dažās teksta vietās zālē smējās.

Špokaite: Smejas, piemēram, tur, kur mēs ar Emīliju runājam par sievietēm.

RL: Tur, kur jūs jautājat: “Bet vai ir tādas sievietes?”

Špokaite: Jā.

RL: Un vai ir?

Špokaite: Nu, es saku, ka nē, bet Emīlija — ka esot. Un es saku — bet vai tu tā izdarītu? Viņa atbild: “Bet jūs?” Es saku: “Zvēru pie gaismas, nē.” Bet viņa saka, ka pie gaismas viņa arī nevarētu, bet tumsā — varbūt.

Mēs ar Ņekrošu daudz runājām par to — lūk, Dezdemona aiziet no mājām. Meitene, sieviete, kas iziet pie vīra, viņa ņem kaut ko līdzi. Ko? Kādas lietas? Kādu lelli? Viņa ņem līdzi kaut ko, kas viņai atgādinās par mājām. Un mājās daudz ko nozīmē durvis, teiksim, kad bērns aug, durvju stenderē iezīmē viņa augšanu. Kad mēs strīdamies, mēs sitam durvis. Aiztaisām aiz sevis durvis. Un tādēļ Dezdemona aizejot nes līdzi durvis… Sākumā Ņekrošus teica — varbūt viņa peldēs mājup uz durvīm kā uz zārka. Vai pirms nāves viņai ir kāda priekšnojauta — viņa savāc lietas, segu, palagus un guļas uz durvīm — uz tā, kas viņai ir tuvs. Jo tu pēkšņi jūties mājās svešs. Tev pēkšņi atveras acis, un tu saproti, ka tas, ko tu redzēji iepriekš — nav tiesa. Un tu vienkārši aizej pie tā vienīgā, kas tev ir.

RL: Vai jums ir nācies aiziet no mājām?

Špokaite: Jā.

RL: Vairākkārt?

Špokaite: Jā.

RL: Un ko jūs ņēmāt līdzi?

Špokaite: Hm. Es pat nezinu. Vispār, tas ir ļoti personīgi… Un tas bija dažādos vecumos, kad es gāju. Reiz es paņēmu visas fotogrāfijas, citu reizi — kādas grāmatas…

RL: Sakiet, ko jūs lasāt?

Špokaite: Visu kaut ko. Patlaban —Ragauskaites Režisora piezīmes. Man ļoti patīk lasīt Ričardu Bahu. Lidmašīnā lasu Bridžitas Džonsas dienasgrāmatu.

RL: Vai jums gribējās būt… labākai Dezdemonai, nekā iznāca Ņekrošum?

Špokaite: Es neko nesapratu! Viņš kaut ko stāsta, un tās milzīgās pauzes — es neko nesapratu! Mēs tikai runājām un runājām, un pēkšņi viņš saka — bet tagad ej un spēlē! Man bija ļoti bail. Droši vien ir liela starpība starp dramatisko aktieri un baletdejotāju. Baletā ir stingrs uzdevums, baletmeistars parāda kustības, un tev tās jāatkārto. Un pēc tam jau vari tajās ielikt dvēseli. Varbūt tev iznāks automātiski, bet varbūt tu aizmirsīsi tehniku un atbrīvosi domāšanu un jūtas. Bet pie Ņekrošus — nebija nekādu uzdevumu! Es nezinu, kas man bija jādara, es to nesapratu. Man bija bail. Bail no atbildības, jo ik dienu mēs ar desmit aktieriem no rīta līdz vakaram sēžam, bet es nesaprotu, ko viņš grib. Varbūt viņi arī nesaprata, bet, nu, viņi ir aktieri… Bet es… Esmu tāda mazliet… Man ir savi kompleksi. Un es jau arī sapratu, ka es neesmu tāda kā viņi, ka es… Ka es esmu atnākusi pavisam no citurienes.

RL: Saka, jums ir Pļiseckas rokas?

Špokaite: Es nedomāju, ka iespējams salīdzināt. Nevienam pasaulē, nevienai sievietei, nevienam vīrietim nav ne Pļiseckas roku, ne acu, ne jūtu.Un es ļoti gribētu būt es, un es domāju, ka man ir manas rokas. Varbūt es vēl varētu teikt, ka man ir manas mātes rokas.

RL: Man šķiet, ka jums vajadzētu būt gaišām bērnības atmiņām, pastāstiet kaut ko.

Špokaite: Mums ar tēti un māsu bija noslēpums — mamma to nezināja. Mēs gājām uz visu Viļņas jaunceltņu jumtiem. Un ik reizi tas bija īsts pārdzīvojums, bija mazliet baisi, parasti mēs gājām brīvdienās, tur nedrīkstēja iet, tur bija suņi, piesieti. Piemēram, mēs kāpām toreiz neuzceltajā televīzijas tornī, kāpnēm nebija margu, bija tumšs, gaisma bija tikai no sērkociņiem, un man jau pa ceļam sākās īsta histērija, es raudāju, teicu, ka nekur vairs neiešu, bet atpakaļ iet vienai bija vēl šausmīgāk. Kad mēs tikām augšā, tur bija vairs tikai stalažas, un tēvs, kurš nāca aiz muguras, ieraudzīja, ka mēs, divas meitenes, stāvam pie pašas malas un skatāmies lejā. Viņš klusu pienāca, sagrāba mūs aiz mugurām un atvilka nost. Mums tas bija kaut kas īpašs… Kad mēs vēlāk to stāstījām, neviens neticēja.

RL: Un tagad, vai jūs baidāties no augstuma?

Špokaite: Nē. Es baidos lidot lidmašīnā, bet no augstuma nemaz nebaidos. Es baidos no lidojošiem aparātiem, tas ir, lidmašīnām, es neuzticos tehnikai. Man nepatīk, ka tas nav atkarīgs no manis.

RL: Kad es biju mazs, vasarās dzīvoju laukos. Un kad man bija garlaicīgi, es kādreiz uzkāpu uz vecas kūts mūriem un dziedāju. Vai jūs kādreiz dejojat pati sev?

Špokaite: Jā. Es domāju, ka ikvienam cilvēkam ir bijusi kāda spēja vēlme, ka viņš lec. Vai pēkšņi skrien kaut kur. Tā taču jau ir deja! Kad es katru vasaru pirmo reizi aizbraucu pie jūras, man ik reizi ir tāda brīvības sajūta, gribas lidot. Sajūta, ka neviena nav, neviens uz tevi neskatās… Atbrīvo jūtas, un ķermenis sāk kaut ko darīt.

RL: Nerunājot par jūtām, jūs atstājat visai racionālas sievietes iespaidu…

Špokaite: Droši vien, tomēr ne pilnībā. Es domāju, ka mēs tomēr līdzināmies saviem vecākiem. Lūk, mamma man ir racionāla, labā nozīmē — organizēta, es vienmēr varu palūgt viņai padomu attiecībā uz baletu, dzīvi, veselību. Bet es esmu tēva meita, un tēvs ir pavisam savādāks, droši vien tas ir kaut kas, kas saistīts ar Ričardu Bahu. Viņš mani iemācīja lasīt grāmatas, bērnībā es tās burtiski riju un ātrāk nekā pienāktos. Un ar viņu mēs staigājām pa jumtiem un bijām ļoti labi draugi.

RL: Sakiet, cik jūs sverat?

Špokaite: Nu, visādi. Plus mīnus seši kilogrami.

RL: Kā jūs domājat, kāpēc vēderdejotājas ir tādas diezgan pilnīgas?

Špokaite: Ne visu var izdarīt tikai ar muskuļiem un koordināciju. Es arī to deju mēģināju, tas nav viegli. Kustība — tas ir kas? Tā ir muskuļu saraušanās. Tev jālaiž signāls uz kādu muskuli, lai tas sarautos, un rodas kustība. Es runāju ar meiteni, kas labi dejo vēderdejas, un viņa teica, ka esot gadu klausījusies mūziku, lai izjustu to deju ar dvēseli. Un tikai tad, nedomājot, pati no sevis iznāca deja. Tādēļ es domāju, ka deja nav tikai ķermenis, tā ir dvēsele. Iemācīties kustināt rokas, kājas — varbūt tas ir grūti, bet iespējami, bet ja dvēsele nesāks dejot, ķermenis nekad nenodejos.

RL: Nu, ja runā par signāliem, tad simtkājis, gaidot signālus no galvas uz kājām, nekad nesāktu staigāt.

Špokaite: Daudz ko mēs darām nedomājot, automātiski. Cilvēks kaut kā iemācās staigāt, lai gan varēja iemācīties arī rāpot. Protams, cilvēkam nav iedzimts sēsties špagatā. Vai griezt piruetes uz vienas kājas.

RL: Vai tas ir sāpīgi?

Špokaite: Sākumā, skolā, daudz kas ir sāpīgi, bet pēc tam pierod. Baletā ir daudz sāpju, bet pie tām pierod.

RL: Cik stundas dienā jums jātrenējas?

Špokaite: Lai būtu labā formā un dejotu tā, kā es gribu, man jādarbojas no deviņiem rītā līdz septiņiem, astoņiem vakarā. Kad nav izrāžu.

RL: Kas vēl jādara, bez badošanās un trenēšanās, lai ķermenis klausītu?

Špokaite: Ik dienu jāspiež darīt tas, ko viņš negrib. Un nepietiek ar fizisku spēku, tev ar prātu jāspiež nedarīt tas, kas iznāk pats no sevis, viegli. Kādam, piemēram, viegli pacelt kāju, un jāpiespiežas, lai to nedarītu. Lai sāk strādāt citas ķermeņa daļas, kas nestrādā. Ar prātu piespiest nedarīt to, ko gribas un kas ir patīkami, piespiest darīt to, ko vispār — nedara, un darīt to katru dienu. Tur ir kaut kāda mocīšana, bet no tās ar laiku nāk arī prieks. Prieks par to, ka tu esi ar savu gribu piespiedis sevi kaut ko darīt, ka tev ir izdevies.

RL: Iznāk mazliet tāds mazohisms?

Špokaite: Man, piemēram, ir patīkams šis nogurušo muskuļu sāpīgums kājās. Un ir daudz nepatīkamāk, kad nejūtu šīs sāpes, bet kājas ir kā vate, un tas arī mēdz notikt no pārslodzes.

RL: Varētu domāt, ka dabiskais — tas ir skaisti. Bet klasiskais balets — tas acīmredzami nav dabiski. Moca tās meitenes… Kājas jācilā tā, kā tās negrib cilāties.

Špokaite: Par to varētu pafilozofēt, un par to jau daudzus gadus domā horeogrāfi. Citi dejo modernu, tādu pavisam naturālistisku deju, ko varētu nodejot jebkurš, bez sagatavošanās, vienkārši no vēlēšanās dejot. Un pretēji tam — klasiskais balets. Es piekrītu vidējam ceļam, kur ir gan jūtas, gan dabiskums. Vienkārši jāatrod sevī tas, ko tur ielikusi daba.

RL: Teiksim, Barišņikovs spēlē Gregoru Zamzu, kas pārvēršas tarakānā…

Špokaite: Es nemīlu attēlot dažādus priekšmetus. Gribu kaut ko, kam ir dvēsele. Bet nav arī tā, ka es mīlu darīt tikai to, kas ir skaists un jauns, man patīk arī tas, kas nav skaists, ir vecs, slims.

RL: Ja varētu uz brīdi apstādināt laiku, kā fotogrāfijā, kādas kustības mirklī jūs gribētu sastingt?

Špokaite: Es nemīlu pabeigtību. Daudzi fotogrāfi, kas fotografē baletu, domā, ka viņu profesionālisms ir tajā, cik precīzi viņi notvers pabeigtu kustību. Man tas nepatīk. Protams, klasiskajā baletā, nu, teiksim, Gulbju ezerā… Bet pat tur, es domāju, skaistais… Deja tomēr ir tas, ko nevar apstādināt. Un, pat ja varētu, tad kādā nepabeigtības brīdī, pārejas kustībā, lai, uz to skatoties, varētu iedomāties, kas būs tālāk. Varbūt es esmu reāliste, bet man skaistais — tas ir tā īslaicīguma dēļ.

RL: Sakiet, cik ilgi var dejot?

Špokaite: Skatoties, ko saprot ar deju. Vieniem deja ir saistīta ar lielu fizisku atdevi. Bet šodien dejas robežas ir ļoti paplašinājušās — ir balets, moderns, deja ar dramatisko teātri. Es domāju, dejot var līdz… Dejot var arī nekustoties. Tikai ar rokām. Vai tikai ar acīm. Jo — kas tad ir deja? Jūtu izteiksme ar ķermeni. Bet ķermeņa daļu ir ļoti daudz.

RL: Pieņemsim, ka jūs slimotu ar tādu slimību, ka jums nāktos ņemt nost dažādas ķermeņa daļas. No kuras jūs negribētu šķirties ne par ko?

Špokaite: Pārāk briesmīgs jautājums. Man ļoti svarīgas ir acis, oža, dzirde… Man šķiet, ja nav galvas, tad nekā pārējā arī nav.

Nesen kāds fotogrāfs man rādīja fotoalbumu, un tur bija Grētas Garbo portrets — tikai viņas pakausis. Bet tas bija personības pakausis.

RL: Kā jums šķiet, vai augšāmcelšanās notiek ar ķermeni?

Špokaite: Es domāju, ka tomēr dvēselē.

RL: Žēl ķermeņa…

Špokaite: Kāpēc žēl? Man nav žēl. Būs cits ķermenis, cita dzīve.

RL: Bet jūs sev gribētu cita cilvēka vai dzīvnieka ķermeni?

Špokaite: Es — nē.

RL: Varbūt dzīvnieka?

Špokaite: Varbūt nākošreiz. Vienkārši man ir interesants mans ķermenis. Bet ja dzīvnieks, es gribētu būt jauna ķēve. Tajā ir spēks un grācija, kaut kas ļoti pilnīgs.

RL: Bija filozofi, kas, kā stāsta, cieta sava ķermeņa dēļ. Starp citu, par čūskām — kad viens no viņiem mira, no viņa pagultes esot aizslīdējusi čūska… Un viņi uzskatīja, ka ķermenis ir dvēseles cietums.

Špokaite: Mākslā un dzīvē cilvēki cenšas izpausties, realizēties. Vieni zīmē, citi dejo. Dvēselei nav robežu, bet ķermenim ir. Tādēļ ikviens īstenojas dažādi. Kāds dejo, bet neprot zīmēt vai izteikties vārdā. Es, teiksim, nekad neesmu spējusi — cik es esmu mēģinājusi, nekad nav izdevies salikt vārdus tik skaisti, kā tas iznāk citiem. Un droši vien tāpat arī ne visi var būt sava ķermeņa saimnieki.

RL: Vai jūs baletā iegūtās ķermeņa iemaņas izmantojat arī ikdienas dzīvē?

Špokaite: Šo to izmantoju, bet lielākoties cenšos to aizmirst. Lai gan tās kustības bieži jau ir pilnīgi automātiskas un man jāsasprindzinās, lai tas nebūtu redzams, piemēram, tas, ka es eju kā balerīna. Un man būtu kompliments, ja teiktu, ka es nelīdzinos balerīnai. Taču ir kaut kas, kas nāk no baleta, un es saprotu, ka tas ir skaisti un noderīgi arī dzīvei.

RL: Piemēram?

Špokaite: Piemēram, grācija — sievietei.

RL: Vai jūs dejojat diskotēkās?

Špokaite: Tagad — reizēm dejoju. Taču laikā, kad bija tieši tas vecums, es nemaz nedejoju. Iespējams, man bija kompleksi: pirmkārt, es biju ļoti gara un tāpēc izcēlos starp vienaudžiem. Un kad es pirmo reizi aizgāju uz diskotēku, tur meitenes stāvēja pie sienām, gaidīdamas, kad viņas uzlūgs, sākās pirmā deja, un mani neuzlūdza. Es aizgāju projām. Otrajā diskotēkā bija tāpat, trešajā arī, un es pārstāju uz tām iet. Un tikai pirms kādiem diviem gadiem atkal aizgāju uz dejām. Tikai tagad es sāku atbrīvoties no tiem kompleksiem, starp kuriem diskotēka bija viens no spēcīgākajiem.

RL: Un tagad jūs uzlūdz?

Špokaite: Nēē! (Smejas.) Tagad ir viegli, nav noteikti jādejo ar vīrieti. Tagad var vienkārši dejot.

RL: Un jūs tur netaisāt, teiksim, piruetes?

Špokaite: Nemaz netaisos. Vienkārši ir mūzika, un es dejoju. Dejoju, kā jūtu.

RL: Sakiet, kad jūs demonstrējat modes, tā arī ir deja?

Špokaite: Kaut kādā ziņā, jā.

RL: Kāpēc jūs to darāt?

Špokaite: Man tas ir interesanti.

RL: Kas tajā ir interesants?

Špokaite: Katrā apģērbā ir noskaņojums. Un arī noskaņojumi mēdz būt dažādi. Teiksim, es vienā dienā trīs reizes demonstrēju līgavas tērpu, un katra reize bija citādāka. Un man bija interesanti — tagad ir tā, bet kā būs citādāk? Un arī mūzika, tā arī ir tik dažāda. Viļņā īsi pirms uzstāšanās es uzzināju, ka būs Mālera adadžieto no 4. simfonijas. Kādreiz šī mūzika man bija… Kādreiz Mālers man vispār bija komponists numur viens. Es klausījos tikai Māleru un sev apsolīju nekad dzīvē nedejot pie viņa, jo nekā skaistāka par šo mūziku būt nevar. Un es izdzirdu šo mūziku skatē, un vairs neko nevarēja darīt. Tas notika prezidenta pils parkā, zāle, koki… Un tas tērps — tas bija kaut kas vidējs starp ļoti vieglu un smagu, no vecām mežģīnēm, to bija tūkstošiem, mežģīņu. Man bija smagi balti mati un man bija basas kājas… Man nebija kurpju! (Smejas.) Tā iznāca, es jautāju, ko lai velku kājās, un man atbildēja — ko gribi. Un, lūk, es stāvu basām kājām, un tā Mālera mūzika, bet tagad es to dzirdu pavisam savādāk. Mūzika, pie kuras es kādreiz raudāju, pie kuras man bija ļoti sāpīgi, pēkšņi bija kļuvusi viegla, es sajutu tajā gaisu… Kaut ko pozitīvu, pat kaut kādu vieglprātību… Un kaut kas vieglprātīgs bija arī tajā, kā es izskatījos, kaut kas viegls.

RL: Vai ir kāda mūzika, pie kuras jūs tomēr gribētu dejot?

Špokaite: Ai, mūzika manā dzīvē ir ļoti svarīga, un tās ir tik daudz. Es domāju, varētu dejot pie Šopēna. Man ļoti patīk Arvo Pērts. Mūsdienu dejas izpratnē tas dod ļoti daudz brīvības.

RL: Kad es jautāju par jums Kšištofam Pastoram, viņš teica, ka jūsos kā dejotājā esot ļoti spēcīgs erotisms. Kā jums šķiet, ko viņš ar to domāja?

Špokaite: Kad es pirmo reizi redzēju kādu meiteni dejojam Kšištofa deju — tas bija konkursā Somijā —, es biju satriekta, es sapratu, ka tas ir tieši tas, ko es vienmēr esmu gribējusi darīt. Viņa horeogrāfija bija ļoti tuva manām naturālajām, dabiskajām jūtām. Un kad es domāju, kas ir tas, kas mani pārsteidza, tas bija jutekliskums. Kad uz katru impulsu ir sava reakcija. Nezinu. Varbūt es neesmu pietiekami gudra, lai gudri atbildētu.

RL: Bez tā, ka jūs atsakāties no dabiskajām kustībām, neēdat, vai jūs kā balerīna atsakāties vēl no kaut kā?

Špokaite: Bez ēšanas ne no kā. Nē, laiks arī, man trūkst laika, kurā es varētu nodarboties ar kaut ko citu interesantu. Teiksim, tikties ar cilvēkiem. Vai lasīt kaut ko. Man tam nav laika, jo tas vajadzīgs mana ķermeņa trenēšanai un formas uzturēšanai. Un tā arī ir liela atteikšanās. Es nerunāju par to, ka mana vecuma meitenēm, sievietēm ir ģimene, bērni, bet man nav.

RL: Un kāpēc jūs dzīvojat viena?

Špokaite: Droši vien tāds liktenis, es domāju. Es tiekos ar cilvēkiem, šķiros, bet es domāju, ka satikšanās ar cilvēku — tas ir liktenis. Vienu tu vari satikt, citu — ne. Un liktenis ir arī tas, ka patlaban es daudz strādāju, iespējams, man tas ir jāizdara. Un varbūt tādēļ, ka es visu laiku atdodu darbam, es esmu viena.

RL: Kā jums šķiet, kas ir pats briesmīgākais dzīvē?

Špokaite: Man šķiet, ka tomēr tas, ja cilvēks zaudē iespēju īstenoties. Es varēju teikt — vientulība, bet tomēr — ja cilvēks kaut ko prot darīt un kaut kāda iemesla dēļ to nevar — tas ir ļoti briesmīgi. Man šķiet, mēs visi dzīvojam… piedzimstam un sākam izpausties, īstenoties kā personības. Mēs gribam izpaust, kādi mēs esam.

RL: Vai jūs gribētu braukt prom no Lietuvas?

Špokaite: Ja runā par iespējām realizēties, tad, protams, kaut kur es baletā varētu izdarīt daudz vairāk. Bet ja runā par attiecībām starp cilvēkiem, tad es nezinu, man tajā pasaulē nav draugu, un es gribētu dzīvot Viļņā. Viļņa… man ir pati piemērotākā pilsēta. Es slikti jūtos Maskavā, Parīzē, Ņujorkā. Ņujorkā es vienkārši saslimu. Es izzūdu, izzūdu kā personība, tur ir tik daudz cilvēku, visi kaut kur skrien, neviens cits citu nepazīst. Varbūt kāds lielā pilsētā saskata lielas iespējas, bet es nekad neesmu ilgāku laiku dzīvojusi lielā pilsētā, un es nepazīstu šīs iespējas. Droši vien esmu mazliet provinciāla.

RL: Kā jūs domājat, kāds ir izplatītākais priekšstats par baletdejotājām?

Špokaite: Lai cik tas būtu žēl, droši vien — par dejotāju zemo intelektu un pārāk lielo brīvību. Kopš seniem laikiem dejotājas — tās it kā ir sievietes, kas piedien kompānijām, kur vīrieši jautri pavada brīvo laiku. Un baletdejotājas arī tiek pieskaitītas šādām dejotājām. Runājot par intelektu, taisnība ir tas, ka mums jau ļoti agri jāsāk taisīt karjera un nākas daudz un intensīvi strādāt. Tādēļ bieži pietrūkst laika vēl kādai citai izglītībai vai pašizglītībai.

RL: Interesanti, kādās kompānijās jūs pavadāt savu brīvo laiku?

Špokaite: Nav vienas tādas kompānijas — gan dejotāju vidū, gan ar biznesmeņiem, aktieriem. Bet nav tādas noteiktas… Nē, nu, es esmu pat simfoniskās mūzikas cienītāju klubā.

RL: Par jums rakstot arī Lietuvas bulvārprese. Kādas baumas izdomā par jums?

Špokaite: Gandrīz vai visas baumas saistās ar manām mīlas gaitām. Vai pat ne tā. — Ar manu precēšanos, it kā. Kā balerīnai man ir daudz partneru, daudz cilvēku, ar kuriem… Un ar mani pastāvīgi taisa pārus, un gandrīz visi pāri ir kopā labi izskatījušies, fotogrāfijās. Reizēm tas kļūst par traku, teiksim, kad zvana uz dzimtsarakstu biroju un interesējas par manu iespējamo kāzu dienu… Tas viss sākās ar kādu karjeras brīdi. Bez tam es ne tikai dejoju, vienā dienā es saņemu kaut kādu ordeni, bet nākošajā dienā uzstājos modes šovā, un tā ir ļoti liela amplitūda.

RL: Kāds ir patīkamākais kompliments, ko jūs esat saņēmusi?

Špokaite: Nezinu. Tā, komplimenti… Varbūt es uz tiem nereaģēju. Nezinu. Man šķiet, reizēm pietiek pateikt… Nu, es atceros, kāds teica: “Tu esi tik skaista…” Un tas bija pateikts kaut kādā citā nozīmē, bet vārdi bija tik vienkārši, un tas bija kaut kā tā… Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu.

RL: Un ko jūs tagad labprāt apēstu?

Špokaite: Apēstu? Tagad? Ai… Es nezinu. Man garšo saldumi. Bet es nezinu. Neko nedrīkstu. Es nemīlu treknu, bet Lietuvā gandrīz visi ēdieni ir trekni. No lietuviešu virtuves visvairāk es tomēr mīlu kartupeļus. Lietuva — tās ir kartupeļgalvas.