Par rotējošas hanteles rašanos no Nekā

Pēteris Bankovskis: Ar ko jūs nodarbojaties? Ko nozīmē molekulu optiskā polarizācija? Vai parasts cilvēks — ne-fiziķis — to var saprast?

Ruvins Ferbers: Protams, var saprast. Piemēram, vakarā uz ielas iedegas laternas. Ja tās ir nātrija lampas, tad dzelteno gaismu dod nātrija atomu spīdēšana. Vai ņemam halogēnu spuldzes — tur spīd molekulas cilvēka acij tīkamā viļņu garuma diapazonā. Lai tās spīdētu, tās kaut kā ir jāierosina. Var to darīt ar citu gaismu. Visi taču atceramies luminiscences spuldzes, tur iekšā notika dzīvsudraba izlāde: cilindra sieniņas no iekšpuses bija pārklātas ar tādu kā krāsu, ko vajadzēja “uzpumpēt”, ko izdarīja ar ultravioleto starojumu, nu, un krāsviela pati tad sāka spīdēt. Tā ir ļoti vienkārša lieta — gaisma ierosina atomus, molekulas. Kāpēc to sauc par optisko polarizāciju? Tāpēc, ka mēs darbojamies ar gaismu, kas ir polarizēta. Uzskatāmāk būtu sacīt, tā svārstās gar vienu “līniju”. Izrādās, ka šādai polarizācijai ir ļoti interesantas sekas: molekulas vislabāk absorbē gaismu, kas ir paralēla viņu struktūrai, nu, iet gareniski, vai...

Bankovskis: Jūs sakāt, gaismas lauks ir virzīts paralēli molekulas struktūrai. Bet vai tad, piemēram, ūdeņraža molekula ir garena?

Ferbers: Protams, ka ne. Es jau te runāju vienkāršoti. Molekula rotē. Ir rotācija un rotācijas plakne. Un rotācijai piemīt leņķiskais moments. Un te tad sākas spēle: kā gaismas lauks ir orientēts pret šo leņķisko momentu. Vēl ir tā saucamais dipolu moments, kas var atrasties rotācijas plaknē. Molekulas leņķiskais moments var būt ļoti liels. Protams, rotē arī atoms — kā punktiņš, bet pētniekam faktiski ir vienalga, vai tas rotē, vai ne. Tāpēc molekulai ir ļoti ievērojami leņķiskā momenta kvantu mehāniskie skaitļi: 100, 200, turpretī atomos tie ir, teiksim, 1 vai 2. Līdz ar to mūsu eksperimentu jomā parādās ļoti interesanta spēle starp kvantu un klasisko fiziku. Molekulās vislabāk var redzēt, kā kvantu fizika pāriet klasiskajā. Klasiskajā modelī leņķa moments jau ir bezgalīgi liels.

Bankovskis: Kā tas saprotams?

Ferbers: Sacīsim tā: kvantu fizika ir tā, kur viss ir kvantēts — leņķiskie momenti ir kvantēti, mēs varam izmērīt, nu, salīdzinot ar Planka konstanti. Bet, ja paņemsim, piemēram, hanteli, kas rotē, tur nebūs nekādas kvantu fizikas. Leņķiskais moments, ja to izmērīsim Planka konstantēs, būs, nezinu, nu, simt tūkstoši. Pret kvantu fizikas vienu vai divām konstantēm tā būs jau gandrīz bezgalība. Nu, lūk, pāreju no kvantu uz klasisko vidi, kurā mēs visi dzīvojam, var redzēt tieši divatomu molekulā.

Bankovskis: Vai tas nozīmē, ka ideālā gadījumā, turpinot savus pētījumus, jūs varētu precīzi fiksēt un aprakstīt pārejas situāciju, vārtiņus, durtiņas, tādējādi atrisinot jautājumus, kas saistās ar abu fiziku attiecībām?

Ferbers: Tas viss principā ir pazīstams, runa jau ir tikai par detaļām, par to, kā izskatīsies viens vai otrs efekts, ja to aprakstīs kvantu mehāniski vai klasiski. Ir tāds “rajons”, kurā notiekošo ar zināmu precizitāti var aprakstīt gan vienādi, gan otrādi. Bet — katrai no fizikām ir pavisam citādāka ideoloģija. Un, ja atrodas nogabals, kur tās it kā pārklājas, tad mēs varbūt varam mēģināt saprast kvantu fiziku no mūsu parastās, klasiskās fizikas puses, un otrādi.

Bankovskis: Varbūt tā iespējams runāt pretī zinātņu filozofijā izplatītajam, ar Tomasu Kūnu saistītajam priekšstatam par paradigmu secīgu nomaiņu, tā vietā aprādot iespējamību, ka tās, līdzīgi kā valodas vai pat Universi, pastāv vienlaicīgi un “paralēli”?

Ferbers: Jā, es pat teiktu, ka paša Kūna paradigma pastāv vienlaicīgi ar citām paradigmām, kas to apgāž. Jo kas ir Kūna paradigma? Tas ir tas, ko sauc par mainstream, vai arī par modes lietu. Man šķiet, ka fizika ir pakļauta modes tendencēm vēl daudz vairāk nekā tas, ko mēs šoruden vilksim mugurā.

Bankovskis: Nu, Kūns jau gan nav nekāda modes lieta...

Ferbers: Nē, nē, Kūns tikai saka to, ka viena modes lieta nomaina citu modes lietu... Pirms gadiem desmit, braucot pa Ameriku, man jau gadījās dzirdēt, ka, piemēram, taisīt eksperimentu ar vienu lāzeru, tas nekur neder, nav modē. Ja ar četriem, tad gan... Bet lāzeri, tas tik tā... Varētu teikt: visi labākie fiziķi kādā jomā vienā noteiktā laika periodā nodarbojas apmēram ar vienu un to pašu. Nu, ar Bozes-Einšteina kondensātu un vispār superzemām temperatūrām, piemēram.

Bankovskis: Kas ir Bozes-Einšteina kondensāts?

Ferbers: Nemaz nezinu, kā lai to labāk pasaka. Nu, tas ir kaut kas līdzīgs superplūstošam hēlijam. Vielai ir pavisam jauns stāvoklis, kad visas daļiņas, atomi, šajā gadījumā, ir absolūti vienādā kvantu stāvoklī, viela eksistē kā viens vesels kondensāts. Atcerēsimies, ka katra daļiņa tai pašā laikā ir arī vilnis. Masīvai daļiņai viļņa garums ir ļoti niecīgs. Tenisa bumbiņas viļņa garums ir tik mazs, ka tenisa bumbiņa nekad nav “izsmērēta”. Atoma viļņa garums, lai arī, protams, daudz mazāks nekā pats atoms, tomēr var kļūt samērojams ar atoma izmēriem, turklāt atkarīgs no temperatūras. Ja atoms galīgi nekustas, tad tā vilnis — Debrojī (prince Louis Victor Pierre Raymond de Broglie) vilnis — paliek ļoti liels, ko ļoti zemās temperatūrās var fiksēt, tātad pastiprinās viļņveida īpašības, un vilnis pārklājas ar otra atoma vilni. Faktiski nav divu atsevišķu atomu, bet gan ir viņu viļņi. Jā, šī viela ir masīva, tajā ir atomi (tā nav nekāda gaisma), tomēr tie ir viļņi, kuros parādās koherence, kopīgas, kolektīvas īpašības. Un, lūk, varam iedomāties tādu lāzeru, kas sastāv nevis no gaismas daļiņām, bet vienkārši no atomiem vienā un tai pašā koherentajā stāvoklī. Tātad gaismas daļiņu lomu pārņem atomi vai pat molekulas!

Bankovskis: Vai tas ir tikai teorētiski?

Ferbers: Nē, tādu lāzeru jau var uztaisīt. Gaismas kūļa vietā tādā lāzerā ir strūkliņa no tādām daļiņām. To sauc par atomāro lāzeru. Un tā ir moderna lieta, ar ko nodarbojas daudzi, kuri agrāk pētīja ar parasto lāzeru, tā kā mēs to Rīgā darām. Lielajām un slavenajām laboratorijām pētījumi tiek orientēti tā, lai par sasniegto diezgan droši varētu dabūt Nobela prēmiju. Visaugstākais mērķis fizikā ir kļūt par Nobela prēmijas laureātu. To jau atklāti pasaka. Ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē tu esi tik vērts, cik par tevi zina pārējā pasaule.

Bankovskis: Nobela prēmija, protams, ir viens no mūsdienu zinātnes dzinējiem...

Ferbers: Bez šaubām...

Bankovskis: Bet ir taču vēl citi dzinēji, ir taču kāda doma — ko tas vai cits pētījums dos pasaules sapratnei. Vai tad tā nav?

Ferbers: Te es uzreiz gribētu teikt, ka mūsu saruna līdz šim bija tāda nepilnīga, protams, var jau risināt trīs sarunas un palaist trīs mikrofonus vienlaicīgi, bet jēgas tur nebūs. Ir jārunā lineāri. Kā teica Šveiks: no manis visam ir jālien ārā pakāpeniski, kā no saplēsta matrača. Ja jūs darbojaties kā profesionālis, jums ir jāspēj gūt arī baudu. No fizikas, šajā gadījumā. Un daži fiziķi, ne visi, baudu gūst, vairojot savu pasaules izpratni. Kāpēc vispār abiturienti nāk uz universitātes Fizikas fakultāti? Tas ir ļoti netriviāls jautājums. Patiešām, kāpēc katru gadu visas plānotās vietas ir aizņemtas, ir pat konkurss? Man liekas, ka jaunie cilvēki, kas nāk pie mums, vēlas saprast. Man liekas, ka galvenais mērķis cilvēkam vispār ir tiekties saprast: kas ir pasaule, kas ir dzīve, kādēļ vispār tā pasaule un dzīve ir? Agrāk ar to visu nodarbojās filozofija: kas ir dzībība, kas ir nāve, kas ir pasaule, Visums, kā tas ir radīts? Tagad vienīgais ceļš, kā nopietni iziet uz šiem jautājumiem, ir caur dabaszinātnēm, caur fiziku, kas ir šo zinātņu pamatā.

Bankovskis: Tagad brīžiem šķiet, ka par filozofu kļūst tad, ja grib saprast, kā uzzināto ir iespējams pateikt...

Ferbers: Jā, filozofija it kā uzurpē tādu kā virslomu: sak’, jūs, zinātnieki, pētiet, bet mēs paskatīsimies, kā to ir iespējams saprast. Bet ir viena problēma. Es nevaru nosaukt nevienu filozofu, kurš pēc tam būtu kļuvis par fiziķi, toties cik nav fiziķu, kuri ir filozofi...

Bankovskis: ...vai mistiķi...

Ferbers: ...jā, arī mistiķi, bet filozofi. Es pat nezinu gandrīz nevienu izcilu fiziķi, kurš nebūtu kļuvis par filozofu, kurš nebūtu rakstījis filozofiskas grāmatas. Ņemsim kaut vai Nilsu Boru, Albertu Einšteinu, Ervīnu Šrēdingeru... Var nosaukt jebkuru. Turklāt viņi ir izglītoti filozofi, viņi pārzina filozofijas valodu, filozofijas attīstību. Tātad, ja agrāk, pirms Ņūtona, gāja no filozofijas uz fiziku, pareizāk sakot, viss bija viens, tad tagad jāiet no fizikas uz filozofiju. Es jau reiz minēju tādu paradoksu. Ņemsim, piemēram, lielo Vebstera vārdnīcu, uzšķirsim: Ņūtons — angļu filozofs un matemātiķis; skatīsimies citviet: Dekarts — franču filozofs un matemātiķis. Bet šķirklī par Maksu Planku atradīsim, ka viņš bijis tikai fiziķis. Kopš kura brīža un kāpēc tādus pašus zinātniekus, kāds savulaik bija Ņūtons, pārstāja dēvēt par filozofiem? Vai tas nozīmē, ka viņiem uzdevums saprast pasauli ir noņemts? Es, lūk, esmu fiziķis profesionālis, un mana daļa ir kaut ko izmērīt, novērot, uzlikt uz koordinātu asīm un viss. Bet tā jau tas neiet. Daudzus fiziķus tādā būrī noturēt nevar, viņi grib izprast pasauli. Tāpēc jau mums fakultātē ir speciāli semināri par filozofiju, par kvantu mehānikas interpretāciju, mūs tas ļoti interesē. Faktiski, sevišķi jau, lasot lekcijas studentiem, bez filozofijas vispār nav iespējams iztikt. Jums ir jālasa, piemēram, vispārīgs ievadkurss kvantu mehānikā, jāmēģina izskaidrot, kas ir daļiņas un viļņa duālisms. Lai izskaidrotu, ir vispirms jāsaprot pašam. Kā lai saprot? Un jūs sākat ar pašiem pirmajiem principiem: ko Einšteins ir rakstījis, ko Planks, ko Debrojī. Pēc tam, pašķirstot mācību grāmatas, jums kļūst tā kā neomulīgi, ka viss notiek kā parasti: vulgarizēti. Neskaidrības ir nogludinātas, viss ir pasniegts rāmītī. Ko darīt? Pateikt studentiem, ka jūs pats nekā nezināt, nevar, tad viņi jūsos neklausīsies. Ja būsit kā slikts fizikas skolotājs, kurš mudina tik vien, kā iekalt likumus, atkal garām. Es patiešām gribētu, lai kāds fizikas skolotājs man izskaidro, ko nozīmē 1. Ņūtona likums?. Ko nozīmē — ja uz ķermeni neiedarbojas kāds spēks, tad ķermenis ir vai nu miera stāvoklī vai vienmērīgi kustas? Ar kādu ātrumu?

Bankovskis: Ar to, kāds ķermenim jau bija...

Ferbers: Bet tas nozīmē, ka ķermenis var kustēties ar jebkuru ātrumu, tai skaitā — ar bezgalīgi lielu... Un jāatceras, ka Ņūtona likums ir ļoti, ļoti vispārīgs, ka tas faktiski runā par kustības relativitāti. Turklāt tam uzreiz seko otrais likums, kur runāts par to, ka, lai mainītu ātrumu, vajadzīgs šai izmaiņai proporcionāls spēks. Bet, paraugoties debesīs, kur kustas planētas, nekādu spēku ieraudzīt nevar. Tad Ņūtons ieviesa gravitācijas spēku, bet tas jau ir citā likumā. Jā, vēlāk gan izrādījās, ka tāda gravitācijas spēka nemaz nav, ka ir vienīgi telplaika īpatnība. Rezumējot 20. gadsimtu, šad tad saka, ka fizikas vislielākais sasniegums ir apzināšanās, ka visa pasaule ir savstarpēji sasaistīta. Pieņemsim, ka kādai divatomu molekulai kopīgs leņķiskais moments ir nulle. Ja viens atoms aizlido uz Visuma otru galu, bet otrs paliek tepat, tad var sacīt, ka, izmērot leņķisko momentu šeit, Rīgā, es uzzinu leņķisko momentu tur, viņā Visuma malā. Bet tas būtu pārāk primitīvi. Drīzāk ir tā — tā kā moments nav noteikts, tad, radot kādu lauku un “uztaisot” to momentu Rīgā, es vienlaikus uztaisu leņķisko momentu arī kaut kur aiz galaktikām. Visi telpiskie punkti Visumā ir saistīti, tie nav neatkarīgi. Un tie droši vien rodas no vienotā Visuma laika.

Bankovskis: Ja tik liela nozīme ir vērotājam, eksperimentētājam, tad ļoti kārdinoši ir nodoties galējam subjektīvismam, proti, ka ārpus eksperimentētāja un spriedēja fizikālā pasaule un tās likumi nemaz nepastāv.

Ferbers: Mēs jau runājām, ka jāpastāv visādām paradigmām, un galējā subjektīvisma paradigmai aizvien būs sava vieta. Tam, tiesa, ir viens problemātisks aspekts — galējais subjektīvisms ne pie kā nenoved. Tas varbūt noder kā pipari un sāls pie ēdiena. Nākotnē kaut kad gaidāmā teorija par visu droši vien saturēs arī priekšstatu par to, ka ārpus spriedēja un viņa iespējamiem uztvērumiem nekā nav. Bet — tikai kā tādu piegaršu. Taču visparadoksālākā situācija, ar kādu esmu sastapies fizikā, ir aprakstīta pamatgrāmatā par kvantu mehāniku — Džona fon Neimana vēl 1932. gadā Vācijā izdotajā Kvantu mehānikas matemātiskie pamati. Lūk, šajā klasiskajā grāmatā ir 6. nodaļa, kurā runāts par mērījumu teoriju, un šajā nodaļā fon Neimans loģiski pierāda, ka kvantu mehānikā eksistē divas realitātes: pirmā ir kauzāla, nepārtraukta atgriezeniskā, un otra, neatgriezeniskā, pēkšņa, kurā pēc mērījuma visi iespējamie stāvokļi sabrūk vienā. Te, iespējams, kādam nāks atmiņā pazīstamais Šrēdingera paradokss par kaķi, kas vienlaikus ir gan dzīvs, gan miris. Bet fon Neimans raksta, ka viņš nesaprot, kāpēc kvantu fizikā ir nepieciešama šī otrā tipa realitāte, kāpēc to nevar aprakstīt kauzāli. Un sāk analizēt, kur ir robeža starp novērotāju un objektu, kas tiek novērots. Viens piemērs — sistēmas temperatūras mērīšana. Var teikt, ka termometrs pieder pie novērotāja, pārējais ir sistēma. Bet mēs taču varam kauzāli aprakstīt, pie cik grādiem ir jābūt tādam vai tādam dzīvsudraba stabiņa augstumam, tātad, termometru var ieslēgt sistēmā. Bet kāds teiks, nē, pie sistēmas taču pieder arī acs, ja kauzāli aprakstām, kā gaisma no termometra aiziet līdz acij, kā tā fokusējas uz tīklenes. Varbūt pat ir iespējams izsekot procesiem, kas norisinās tālāk — no tīklenes uz neironiem, un arī tos ieslēgt sistēmā. Bet ko tas viss dod? Vai pēc tā visa jūs zināt, kāda ir temperatūra? Nezināt, ir tātad jābūt vēl kaut kam “aiz” neironiem, kas “apjēdz”…

Bankovskis: Tas, lūk, ir jautājums par apziņas sakaru ar smadzenēm, kas patlaban ir visas pasaules filozofu uzmanības lokā...

Ferbers: Tieši tā. Fon Neimans arī te nonāk līdz apziņas jautājumam. Un nonāk pie secinājuma, ka kvantu mehānikas likumu “nekauzālo” īpatnību var izskaidrot tikai ar cilvēka apziņas ieslēgšanu. Un tā nu grāmatā, kas ir kvantu mehānikas pamatu pamats, kur vienā lappusē ir desmitiem formulu un vienādojumu, fiziķis nonāk pie atskārtas, ka kvantu pasaulē galvenā loma ir cilvēka apziņai. Bet, nodzīvojot visu savu apzināto mūžu profesionālu fiziķu vidē, nekad neesmu dzirdējis, ka kāds šo fon Neimana atziņu pieminētu.

Bankovskis: Varbūt šis racionālisms, zināmais pragmatisms fizikā ir tās matematizēšanās sekas? Brīžiem šķiet, ka matemātika no fizikas instrumenta pārvēršas par tās pavēlnieci...

Ferbers: Jā, tā tas varētu būt. Bet nē, tomēr matemātiku vainot te nevajadzētu. Ir ļoti fundamentāla fizika, kas saistīta ar pašreizējo stāvokli kvantu eksperimentos: te var runāt par kvantu datoriem, kvantu teleportāciju, kur matemātika faktiski ir samērā vienkārša. Problēma ir pašā būtībā, nereti visai netriviālo eksperimentu rezultātu izpratnē. Bet ne tikai. Pēdējā laikā man aizvien vairāk šķiet, ka cilvēki pārāk atdala. Ir Visums, kur ir milzīgi skaitļi, ātrumi, enerģijas. Un tad mikropasaule — tā ir tik neiedomājami maza: tāds atoms, elektrons... Cilvēks nevar iedomāties, ne cik liela ir tā lielā pasaule, ne cik maza ir mazā. Līdz ar to šķiet, ka mums — cilvēkiem, mūsu funkcionēšanai nav tieša sakara nedz ar mazajā, nedz, varbūt vēl vairāk, Visuma pasaulē valdošajiem likumiem. Kaut gan kosmoloģijā, astrofizikā ir viena vietiņa, kur šis noliegt gribētais kopsakars izlien virspusē, kur visi trīs: mikropasaule, cilvēka Es un Visums saiet kopā. Tas ir antropais princips.

Bankovskis: Vai tomēr nav tā, ka daudzi dabaszinātnieki izvairās to pat pieminēt?

Ferbers: Minēšu dažus uzvārdus. Viens no pasaules lielākajiem astrofiziķiem ir Jakovs Zeldovičs, starp izcilākajiem fiziķiem noteikti ir Andrejs Saharovs, kuru nekad neviens nav pieķēris saistībā ar mistiku vai ko tamlīdzīgu. Abi ir rakstījuši, nopietni rakstījuši par antropo principu. Ne tikai pozitīvi, bet arī pierādoši. Kosmoloģijā, tagad jau vidusskolā apgūstot Lielā sprādziena teoriju, neatbildēts paliek tikai pamatjautājums: bet kas uzsprāga? Zināms taču, ka elementāro fizikas kursu ievada apgalvojums, ka nekas no nekā nevar rasties. Zeldovičs pierāda, ka šis apgalvojums ir nepatiess, jo Visumā var nesaglabāties summārais barionu lādiņš, bet Visuma summārā enerģija ir nulle, kā to pierāda vispārīgās relativitātes teorija. Īsi sakot, Zeldovičs secina, ka pašlaik eksaktās zinātnes atziņas nerunā pretī Visuma tapšanai no Nekā.

Bankovskis: Kas vispār ir antropais princips?

Ferbers: Ir tādas fizikālās konstantes... Nē, labāk tā — parasti itin visu dabaszinātnēs var novest līdz kaut kam citam, vispārinot var vienas likumības saskatīt kā kādu citu likumību sastāvdaļu. Bet ir uzskats, ka eksistē tādas pamatkonstantes, kuras ne līdz kam citam novest vairs nevar: nekad nevarēs novest līdz vienkāršākām sastāvdaļām gaismas ātrumu, Planka konstanti un gravitācijas konstanti. Droši vien vismaz šīs trīs konstantes ir raksturīgas mūsu Visumam kā tādam. Nekad nevarēs parādīt, ka gaismas ātrumu nosaka kaut kas cits, gaismas ātrums ir fundamentāls. Nu, lūk — izrādās, ka ja pamainītu fundamentālās konstantes, bet, it īpaši, ja elementārdaļiņām, kvazielementārdaļiņām, tādām kā protons, neitrons pamainītu masas, nu, teiksim, par 10-22 daļu, tad nebūtu iespējams nekas: ne zvaigžņu degšana, ne vielas rašanās tādā veidā, kā tas notiek. Un tādu piemēru ir simtiem. Piemēram, atoma kodolā ir tādi līmeņi. Ja oglekļa atoma 12C kodolā kādu no šiem līmeņiem izmainītu par kādu nieku, tad nevarētu rasties tik daudz oglekļa, lai būtu iespējama dzīvība uz Zemes. Tātad no fundamentālajām konstantēm līdz elementārdaļiņu masām — visur var sameklēt ļoti daudz paradoksālu “šauro zonu”, ārpus kurām iziet nevar. Kāpēc nejauši šīs konstantes ir tādas, lai te būtu tā, kā ir? Izrādās, ka šīs konstantes ir tieši tādas, lai te varētu būt mēs. Tādas galaktikas, tādas zvaigznes, tāda elementu attiecība, tādas reakcijas Visumā, lai galu galā iespējami būtu mēs. Respektīvi, Visums precīzi atbilst antropoīdu eksistences vajadzībām. Tas tad ir antropais princips. Kā to skaidro tie dabaszinātnieki, kuri netic radīšanai, kuri nav ticīgi? Viņi piedāvā šādu risinājumu: eksistē bezgalīgi daudz Visumu ar bezgalīgi daudzām parametru vērtībām. Tie nekādi nesaskaras, un no viena tāda visuma principā nevar pat nojaust par citu visumu esamību vai neesamību. Tāpēc ir varbūtība, ka no visiem Visumiem viens savos parametros atbilst mūsu vajadzībām.

Bankovskis: Kvantu mehāniku mēģinot saprast, antropo principu piemērojot šolaiku pasaules ainai, vai nav tā, ka aizvien biežāk ieskanas arī reliģijas, nē, drīzāk jau ticības motīvi?

Ferbers: Jā, tā ir. Bez dabaszinātniskā un filozofiskā aspekta kvantu fizikā ir vieta arī Dievam radītājam.

Bankovskis: Vai nav velkamas kādas paralēles starp tagadnes pasaules ainu un kabalistu shēmām?

Ferbers: Atklāti sakot, par sfēru skaitu un to lomu kabalistu pasaules ainā man kļūst garlaicīgi lasīt, un es tālāk nelasu. Bet viņu vispārīgās idejas ir ļoti interesantas. Taču nav jau jārunā par Kabalu. Ņemsim slaveno 12. gadsimta filozofu Mozu Maimonidu, kuru ebreju pasaule pazīst kā Rambamu. Viņam ir kolosāli interesanta grāmata Ceļvedis tiem, kuri nomaldījušies, kas oriģinālā uzrakstīta arābu valodā. Viņš šajā darbā, polemizējot ar Aristoteli, raksta arī par Visuma radīšanu. Viņš skaidri pasaka — galvenais postulāts ir, ka Dievs ir viens. Un otrs postulāts ir, ka Visums ir radīts no Nekā. Polemizējot ar talmudistiem, Maimonids arī saka, ka pirms Visuma radīšanas nevarēja eksistēt laiks, jo, lai būtu laiks, ir vajadzīgas kaut kādas sfēras, kustība. Šai ziņā viņa domas sasaucas ar mūsdienu astrofizikas atziņām. Tā varēja spriest filozofs laikmetā pirms zinātnes. Viņam nebija jāiet mērījumu un novērojumu pavadā. Apziņā viņš varēja “izmērīt visu”. Protams, no vienas puses, zinātnes neesamība bija milzīgs mīnuss. Bet ir arī otra puse. Zinātne, rodoties Ņūtona laikā, pamazām atdalījās no filozofijas, objektivizējās un sāka savu dzīvi, atrautu no apziņas. Lai kļūtu objektīva, lai visu izzinātu, zinātnei vajadzēja no kaut kā atteikties. Un tā atteicās. Tāpēc nav brīnums, ka mēs maksājam un vēl maksāsim dārgu cenu par visiem tiem ieguvumiem, ko ar zinātnes palīdzību esam dabūjuši.