Pamēģināšu padzīvot vēl

Bulgāru teātra režisors Aleksandrs Morfovs, Bulgārijas Ivana Vazova Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, iestudējis daudzus klasikas darbus – Šekspīra, Servantesa, Moljēra, Maksima Gorkija, Bertolta Brehta lugas. Režisors un viņa iestudētās izrādes saņēmušas daudzas prēmijas: Bulgārijas teātra prēmiju Askeer, Bulgārijas teātra kritiķu prēmiju, Bulgārijas Teātra savienības balvu, Sofijas prēmiju, kā arī virkni Krievijas teātra balvu. Viņa izrādes piedalās teātra festivālos daudzās valstīs. Arī pats režisors daudz un veiksmīgi strādā ārzemēs: Francijā, Zviedrijā, Maķedonijā, Rumānijā, Izraēlā. Viņš ir iestudējis vairāk nekā 10 izrāžu Krievijas teātros, tostarp arī divas leģendārajā Maskavas Ļenkom teātrī – Kena Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (Aptumsums)” (izrāde saņēma Krievijas teātra festivāla Zelta maska skatītāju balvu) un Frīdriha Dirrenmata “Dāmas vizīte” (abas izrādītas arī Rīgā). Režisors ir strādājis ar krievu teātra un kino zvaigznēm Aleksandru Abdulovu, Aleksandru Kaļaginu, Aleksandru Lazarevu, Mariju Mironovu, Aleksandru Sirinu. Šogad Aleksandrs Morfovs Dailes teātrī iestudējis izrādi “Finita la comedia!” pēc Nikolaja Erdmana lugas “Pašnāvnieks”.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat domājis par pašnāvību?

Aleksandrs Morfovs: Es? Personīgi? Jā, esmu domājis. Esmu. Man ir ļoti dzīva fantāzija, un es esmu to ļoti detalizēti iztēlojies. Galu galā, tas ir tas, ko mēs ikdienā darām. Visa mūsu dzīve ir ceļš pretī nāvei. Cits jautājums ir – kā mēs šo ceļu nostaigājam. Vai mēs to nostaigājam tā, lai brīdī, kad apstājamies un paskatāmies atpakaļ 
uz noieto, varētu pasmaidīt un droši ienirt tajā baltajā gaismā, kas ir priekšā? Vai arī ar nožēlu nodomāt – kāpēc es vispār esmu dzīvojis? Tikai statistikai? No tā es vienmēr esmu baidījies. Un tas mani ir atturējis no pašnāvības, tas brīdis, kad es paskatos atpakaļ uz savu dzīvi un nodomāju – nu, ko tad es tādu esmu savā dzīvē izdarījis, ka būtu laiks iet prom? Un tad es saprotu, ka neko tādu neesmu izdarījis, un nolemju – labi, pamēģināšu padzīvot vēl. Varbūt vēlāk. Vēl nav laiks.

RL: Jūs uzskatāt, ka ir tādas situācijas, kad pašnāvībai ir jēga?

Morfovs: Nu, ja nerunājam par nedziedināmām slimībām, no kurām cilvēki glābjas ar pašnāvības palīdzību, ja neskaitām visas ideoloģiskās, fanātiskās pašnāvības, tad… nē, nezinu. Kāda jēga? Tam, kurš izdara pašnāvību, vai tiem, kas paliek? Tas, kurš izdara pašnāvību, noteikti redz tajā zināmu jēgu, tāpēc jau viņš to dara. Viņš vienkārši neatrod citu izeju. Ir pat tāds priekšstats psiholoģijā, ka pirms pašnāvības cilvēkam notiek apziņas sašaurināšanās, viņš pārstāj redzēt visu pārējo pasauli un redz tikai šo vienīgo izeju. Tas ir pats briesmīgākais, un tas cilvēku arī noved līdz pašnāvības īstenošanai. Tad vairs nekas nevar viņu pārliecināt mainīt nodomu. Pašnāvības jēga… daudziem tā varbūt ir cerība pāriet citā līmenī, izdarīt restartu, pārinstalēt to Windows sistēmu.

RL: Pastāv tāds uzskats, ka nāvei jābūt apzinātai. Ja reiz tas ir viens no svarīgākajiem notikumiem dzīvē, tad to vajag sagaidīt pie pilnas apziņas, nevis vecam un slimam. Un pašnāvība varētu būt viens no tādiem paņēmieniem.

Morfovs: Arī Hemingvejs tā uzskatīja vai Hanters Tomsons, kurš pirms nāves teica, ka tāpat jau par ilgu esot nodzīvojis, ka viņš bija gribējis mirt 55 gadu vecumā. Tās ir bailes no novecošanas un demistificēšanas, tā teikt. Tas ir nopietns iemesls, taču, no otras puses, tiek zaudēta iespēja turpināt cīnīties, turpināt pierādīt, mācīt, atklāt šo pasauli. Tā ir vistīrākā bēgšana no dzīves. Nespēks. Lielākajā daļā pirmsnāves vēstuļu tiek minēta viena un tā pati frāze: “Nav vairs spēka.”

RL: Vai jūs esat lasījis šīs vēstules? Kādreiz tās bija modē, dzeltenā prese tās publicēja pēc katras pašnāvības.

Morfovs: Nē, es nekad neesmu to uztvēris kā sensāciju. Es vienmēr esmu centies saprast tā cilvēka domāšanu, kurš ir izdarījis pašnāvību. Tā ir mana profesija – man viss jāzina, viss jāsaprot. Lai varētu aktierim paskaidrot, kāda ir problēmas būtība un kā cilvēks šādā stāvoklī jūtas. Man vajag to visu pārdzīvot sevī; ja ne pārdzīvot, tad vismaz iepazīties ar to. Bet visbiežāk es cenšos to pārdzīvot, izlaist caur sevi, uzspiest sev dažādas galējas domāšanas formas, galējas idejas, lai saprastu, kas notiek tur, iekšā. Lai saprastu visas virsotnes un kritienus, visas svārstības, iekšējās tieksmes un atteikšanās. Protams, tas ir ļoti smags process, jo psihe jau nav bezgalīga, vienā brīdī es sāku just, ka visi šie eksperimenti sāk uz mani slikti iedarboties, es kļūstu labils. Pēc tam cenšos atgūties, atjaunot līdzsvaru. Līdzsvaru, kas nepieciešams saprātīgai komunikācijai. Es pēc dabas esmu pieredzes cilvēks, es cenšos visu izdzīvot, izspēlēt, izjust visas iekšējās līnijas. Mana personiskā filozofija ir tāda, ka katrā cilvēkā iekšā ir visa cilvēce, kaut kur manī ir visi cilvēki un es varu mēģināt viņus izzināt, saprast, vajag tikai rūpīgāk pameklēt. Vajag sevi izprovocēt.

RL: Vai jebkurš cilvēks jūsu vadībā var kļūt par aktieri?

Morfovs: Man nav tādas pārliecības, ka es to varētu izdarīt. Taču tas reizēm kārdina. Tas kārdina. Un tad es veicu negaidītas lomu sadales, ielieku lomā aktieri, kas izskata vai talanta ziņā nemaz nav piemērots. Un sāku ar viņu strādāt. Ir bijuši gadījumi, kad man tas ir izdevies. Un tas sagādā baudu. Taču šī bauda nav no tā, ka var manipulēt ar cilvēkiem, bet no tā, ka izdodas atmodināt viņos radošumu. Šādā izpratnē jebkurš cilvēks var kļūt par aktieri. Vajag tikai viņā to atmodināt. Radošumu un patiesumu. Es neticu aktiermākslas sistēmām. Es domāju, ka sistēmas ir izgudrotas sliktiem aktieriem. Labam aktierim sistēma nav vajadzīga, viņš izstrādā pats savu sistēmu.

RL: Taču skola ir vajadzīga?

Morfovs: Ir vajadzīga skola, kas iemāca atvērt apziņu. Ir jāparāda cilvēkam, cik daudz iespēju ir viņā pašā, viņa ķermenī, viņa apziņā, viņa sajūtās. Ir jāatver viņa priekšā durvis. Jāatver apziņa, nevis tādā Oldesa Hakslija izpratnē, bet daiļrades procesā.

RL: Cik ilgs laiks jums šķiet optimāls izrādes iestudēšanai?

Morfovs: Man nav tādas izstrādātas sistēmas, lai es varētu pateikt, cik daudz ir nepieciešams. Dažkārt nepietiek ar pieciem mēnešiem, bet dažkārt es esmu strādājis pusotru mēnesi un guvis gandarījumu no darba intensitātes. Viss ir atkarīgs no iekšējā stāvokļa, no tā, vai tu vari pacelties spārnos vai nevari. Es esmu domājis, ka, iespējams, lai sasniegtu optimālu līmeni darbā ar aktieriem, ir no jauna jāiziet skola vismaz pusgada garumā – no jauna jāiemācās staigāt un domāt, no jauna jāizprot aktiermeistarības pamati un kas īsti ir teātris. Varbūt kādreiz es tā izdarīšu.

RL: Jūs domājat – skola ne tikai aktieriem, bet arī sev?

Morfovs: Jā. Tas tomēr ir abpusēji bagātinošs process. Es neesmu tik pašpārliecināts, man nav tādas ticības sev un kaut kādai striktai sistēmai, kuru es varētu iemācīt aktieriem un viņi tad varētu man sekot. Es arī mācos katru dienu. Es mācos no dzīves, no saviem bērniem... un no aktieriem arī. Man tas ir process, kas turpinās bezgalīgi.

RL: Kurš brīdis darbā ar izrādi jums patīk visvairāk?

Morfovs: Visvairāk man patīk tas brīdis, kad es pārstāju uztraukties par attiecībām, kad es sajūtu, ka man ir trupa. Tas ir tas ģeniālais moments, kad mēs visi atrodamies daiļrades procesā, kad mēs sākam pārsteigt cits citu, mēs visi dzīvojam vienu dzīvi. Šis brīdis ir kā tāda pacelšanās gaisā, kad apziņa un iztēle sāk strādāt pavisam citā līmenī – trīsreiz ātrāk un desmitreiz plašāk. Kad es saņemu ierosmes un provokācijas no katra aktiera. Kad es dalos savā fanātismā un inficēju ar savu fanātismu visus pārējos. Tas ir patīkamākais patiesas daiļrades brīdis. Lai arī pēc tam šī konkrētā epizode nemaz neiekļūst izrādē. Taču tādos brīžos es varu turpināt mēģinājumu bezgalīgi. Es varu izvilkt mēģinājumu procesu uz pusgadu.

RL: Jums patīk komandas sajūta?

Morfovs: Jā. Es vienmēr esmu tiecies izveidot savu komandu.

RL: Jums ir sava trupa?

Morfovs: Jā, joprojām ir. Tiesa, dažādos teātros. Ir Bulgārijas Nacionālajā teātrī. Ir Komisarževskas teātrī Sanktpēterburgā. Tagad man ir sava komanda Telavivā. Šur tur ir daļa no trupas, ko es neesmu paspējis izveidot pilnībā. Taču tajās vietās, ko es nosaucu, es vienmēr ar prieku atgriežos, jo tur man vairs nav aktieriem jācenšas neko paskaidrot. Viņiem vairs nav nepieciešami skaidrojumi. Taču sava teātra man nav. Es esmu par to domājis – par to, ka vajadzētu pamest to valstisko monstru, Nacionālo teātri, un savākt ap sevi kādu desmit aktieru trupu, lai ietu citu ceļu. Es nezinu, kāpēc to joprojām neesmu izdarījis. Droši vien baidos. Tā ir liela atbildība – paņemt cilvēkus bez valsts finansējuma, vienkārši tāpat. Tu taču uzņemies atbildību par viņu likteņiem. Šobrīd nav fanātisma laikmets, neviens negrib dzīvot pagrabā un mēģināt izrādi parkā. Pasaule ir kļuvusi tik racionāla… ar to ir jāsadzīvo.

RL: Ko jūs teātrī visvairāk neciešat?

Morfovs: Es tagad runāšu banalitātēs – protams, melus. Melus un savtību. Ir tik sāpīgi saprast, ka cilvēks, ar kuru tu esi bijis kopā kādu laiku, to visu ir darījis tikai savtīgu mērķu dēļ, ir gribējis izmantot teātri savtīgiem mērķiem. Man ir bijuši ļoti smagi konflikti ar aktieriem, taču mēs esam saglabājuši tuvas attiecības, jo viņi tomēr ir bijuši godīgi. Godīgi pateikuši – es aizeju, jo gribu darīt kaut ko citu. Atklāti un personīgi. Bet divkosība mani ļoti kaitina.

RL: Kāpēc teātris ir tik pateicīga augsne intrigām?

Morfovs: Jo tur strādā ļoti ambiciozi cilvēki. Un kad tas vēl ir saistīts ar dzīvu iztēli, tad tas jau kļūst bīstami. Intrigu pamatā vienmēr ir cilvēki, kuri jau iepriekš iztēlojas visu to, ko citi viņiem varētu nodarīt. Un viņi vai nu ir pārliecināti, ka tas jau ir izdarīts, vai arī cenšas apsteigt citus un izdarīt to pirmie. Un, protams, iedomība. Briesmīga iedomība.

RL: Vai to neietekmē arī tā īpašā varas struktūra, kas ir raksturīga teātrim? Aktieru atkarība no režisora – tur taču ir autoritāras attiecības.

Morfovs: Katrā valstī tas ir citādi. Krievijā es ilgus gadus centos viņus atradināt no vēlmes uzrunāt mani uz “jūs”, kā arī vārdā un tēvavārdā. Man vispār tēvavārds un uzvārds ir vienādi – Morfovs Morfovs. Krievi ilgi putrojās – “Kāds ir jūsu tēvavārds?” Es saku: “Morfovs.” “Morfovičs?” “Nē, Morfovs.” “Tad kā jūs uzrunāt – Aleksandr Morfov?” “Jā.” Un mani tas mežonīgi kaitināja. Nu kas, jūs nevarat vienkārši pateikt – Aleksandr? Un kaut kā nebūt uz “tu”? Nē, viņi to nevar izrunāt, mēle neklausa. Tur režisors ir kaut kas svēts. Kā lai Konstantīnu Sergejeviču uzrunā uz “tu”? Pateikt Staņislavskim “Kostja”? Nedrīkst! Francijā ir pavisam citādi. Tur režisors komunicē ar aktieriem tā, it kā politiķis sarunātos ar vēlētājiem. Attiecības, kurās pilnīgi pazudis viss cilvēciskais. Šeit savukārt mani kaitina tas, ka režisoru uzrunā vienkārši “Režisor!” Pat bez “kungs” vai kā citādi… vai vārdā vismaz, nē – “Ei, režisor!” Katrā valstī šī cīņa pret autoritātēm izpaužas citādi.

RL: Bet jūs taču jūtat savu varu pār aktieriem?

Morfovs: Jā, brīžos, kad redzu, ka viņiem patīk tas, ko es daru, un tas, ko viņiem piedāvāju. Kad jūtu, ka tas rada iespaidu. Tad es izjūtu varu. Man nepatīk kliegt uz aktieriem, man nepatīk pazemot cilvēkus. Es gribu attiecībās saglabāt cilvēcisku cieņu. Diktatoriskā režija man ir sveša. Un, kad nākas strādāt ar masu skatiem un režisēt piecdesmit, sešdesmit cilvēku, es izjūtu lielu neērtību viņu priekšā – par to, ka man viņi jāuztver kā masa. Tie ir piecdesmit cilvēki, kuriem jāpārskrien no vienas puses uz otru pusi, nekā radoša, taču tas rada diskomfortu – tas, ka man jāliek cilvēkiem kļūt par masu. Aktieriem! Aleksandrs Abdulovs man stāstīja par kādu savu draugu, kinorežisoru, kurš ne pārāk mīlējis savu profesiju un mūžīgi nācis uz filmēšanu piedzēries, uzticējis darbus asistentiem un nekādi neiesaistījies procesā. Un reiz esot filmējuši filmu par karu. Abdulovs esot viņam jautājis: “Vaņa, nu kāpēc tu vispār ar to nodarbojies?” Un viņš atbildējis: “Saša, skaties!”, paņēmis megafonu un nokliedzies: “Tā, vienpadsmitais pulks, piecelties!” Un piecsimt cilvēku pieceļas. “Piecpadsmitais pulks, piecelties!” Citi piecsimt pieceļas. “Apmainieties vietām!” Šie sāk skriet. “Lūk, tāpēc es ar to nodarbojos.”

RL: Bet vai varu pār skatītājiem jūs jūtat? Vai jūs vispār interesē skatītājs?

Morfovs: Konkrēts skatītājs? Mani interesē mana ģimene. Viņi vienmēr skatās visas manas izrādes, un viņi ir pats bargākais skatītājs. Viņi ir pirmais skatītājs, pēc kura reakcijas es spriežu, vai eju pareizā virzienā vai arī ne. Un vispār – es netaisu konceptuālo teātri, es nenodarbojos ar kādas sistēmas radīšanu, tāpēc skatītājs man ir vajadzīgs. Es vienmēr cenšos viņu saprast. Es vienmēr cenšos likt viņam domāt vai vismaz likt viņam pacensties domāt. Iedot viņam to, ko viņš no manis gaida, taču arī pārspēt viņa cerības – no vienas puses, piesaistīt viņu, bet pēc tam – manipulēt. Manipulēt nevis tajā nozīmē, ka mainīt apziņu, bet iet mazliet tālāk – mazliet tālāk par baudu, ko sniedz izrādes noskatīšanās. Man patīk humors. Es vienmēr savās izrādēs meklēju divas puses – traģisko un komisko. Dzīve ir tāda virve, kurā cieši savijušies melnais ar balto, traģiskais ar komisko. Un atdalīt tos nav iespējams, tie vienmēr ir kopā. Tāpēc man patīk, ja izrādēs ir kaut kas negaidīts – traģiskās situācijās notiek kaut kas nejēdzīgs un absurds, bet komiskās situācijās var sajust, ka tajā visā ir arī drāma, nevis tikai smiekli. Es domāju... nē, nu ko es tur domāju... skatītāji jau ir dažādi. Es vēl nezinu, kādi skatītāji ir šeit, tāpēc esmu nelielā histērijā. Es vēl neesmu sapratis viņus. Esmu redzējis, kā viņi skatās nopietnas izrādes, esmu redzējis, kā viņi smejas trulās komēdijās, bet nevaru saprast – tie būs manējie vai ne? Vai arī paskatīsies un teiks – nu, kas tas par putnu? Vai sapratīs, ko es vēlos pateikt? Šī satikšanās vienmēr ir ļoti smaga. Jo teātris taču ir pēdējais, kas mums vēl ir palicis kā dzīva saruna starp skatītāju un skatuvi. Saruna ar dzīvu mākslu. Es, protams, gribētu, lai būtu vairāk attiecību, lai aktieri varētu pieskarties skatītājiem, lai skatītāji pievērstu viņiem uzmanību, lai notiktu viņu savienošanās, lai katrs skatītājs justu sevi kā daļu no tā, kas notiek uz skatuves. Bet tas ir ļoti sarežģīti. Dažreiz man tas ir izdevies, bet bieži vien nav. Skatītājs baidās, viņam nepatīk, ja viņu aiztiek. Viņam nepatīk, ja viņu rāda. Pat cirkā brīdī, kad klauns paskatās publikā, visi domā: “Ak Dievs, tikai ne mani! Tikai ne mani!” Un, tiklīdz izvēlas kādu citu, uzreiz visiem pārējiem kļūst smieklīgi. Jo jāsmejas ir nevis par mani, bet par citu.

RL: Vai jūs zināt, kā sasmīdināt skatītāju?

Morfovs: Es jūtu. Es jūtu situācijas, kurās būs jāsmejas. Patiesībā es droši vien kļūdījos, teikdams, ka svarīgākais skatītājs ir mana ģimene. Svarīgākais skatītājs man esmu es pats. Pirmais un svarīgākais. Kad sēžu un skatos, un saprotu, vai man tas patīk vai ne. Es spēju kaut kā iziet ārā no darba procesa un paskatīties uz izrādi kā skatītājs. Un vienlaikus tā ir mana personiskā projekcija uz skatuves, tas esmu es pats, tur, uz skatuves, tā ir mana humora izjūta, tās ir manas emocijas, mana drāma, manas ciešanas, visi personāži – tie arī esmu es. Bet smīdināt skatītāju par katru cenu, jebkādiem līdzekļiem – tas man nav raksturīgi. Es to nesaprotu. Jā, zinu, ir dažādi asprātīgi autori, Rejs Kūnijs, piemēram, kuru lugās ir skaidras shēmas – vīrs pārnāk mājās, tur ir sieva ar mīļāko, mīļākais izkāpj pa logu un nokrīt no otrā stāva, viņu atrod vecenīte, kas notur to par savu dēlu un pārnes mājās, atnāk kaimiņš… tās visas ir asprātīgas situācijas, skatītāji smejas, bet tad viņi iziet ārā, un izrāde ar to arī beidzas. Es domāju, ka izrādei ir jāturpinās ilgāk – pa ceļam uz mājām, mājās, tad vēl no rīta. Kaut kam ir jāpaliek. Kaut kam, par ko domāt. Mēs nevaram mainīt skatītāju apziņu, taču varam likt viņam domāt. Un, ja tas izdodas, tas jau ir labs sākums kaut kam lielākam.

RL: Vai uzskatāt, ka teātrī ir iespējams sasniegt ideālu rezultātu? Vai tomēr izrāde vienmēr ir izdevusies tikai par kādiem 80, 90 procentiem?

Morfovs: Manā izpratnē tas nav iespējams. Protams, es varu runāt tikai pats par sevi. Es nekad neesmu jutis pilnīgu laimi, pilnīgu apmierinājumu no izrādes. Es vienmēr esmu neapmierināts. Un – paldies Dievam! Es tā esmu iekārtots, vienmēr esmu neapmierināts pats ar sevi, esmu neapmierināts ar valdību, esmu neapmierināts ar saviem bērniem, sievu. Es vienmēr atrodu kaut ko, kas varētu būt labāk. Un mani kaitina, kā viss ir. Tāds man ir raksturs. Dažkārt saprotu, ka man jāpateicas vecākiem par tādu raksturu, jo tā dēļ es nekad nepagurstu meklēt iespēju padarīt kaut ko labāk. Es turpinu skatīties savas izrādes un pēc simt piecdesmitās izrādes turpinu ar to strādāt, mainu tekstus, mainu mizanscēnas, reizēm pilnībā mainu scenogrāfiju. Pēc piecdesmitās izrādes mainu scenogrāfiju, pēc astoņdesmitās – vēlreiz. Ir tādas izrādes, kurās trīs vai četras reizes esmu mainījis scenogrāfiju pilnībā.

RL: Cik ilgi tad jūsu izrādes ir repertuārā?

Morfovs: Desmit divpadsmit gadu. Vecākā izrāde, kas joprojām tiek rādīta, ir kopš 1988. gada. Sanktpēterburgā ir “Vētra”, kas tiek rādīta četrpadsmito gadu. Pie Kaļagina jau desmit gadus rāda “Karali Ibī”.

RL: Bet tur jau ir vairāk potenciālo skatītāju nekā, piemēram, Latvijā.

Morfovs: Kur, Maskavā? Bulgārijā patiesībā ir tikpat skatītāju, cik šeit – miljons, pusotrs. Nav daudz. Bet mainās jau arī paaudzes. Pēc sešiem astoņiem gadiem nāk jau pavisam citi skatītāji.

RL: Vai jūs kā režisors esat domājis par savu dzīvi kā par izrādi? Esat mēģinājis to iestudēt?

Morfovs: Jā. Es pat esmu reizēm par stipru aizspēlējies. Un sapratis, ka tā darīt nedrīkst. Paldies Dievam, man līdz šim ir izdevies laikus apstāties. Pienāk brīdis, kad saproti, ka esi sācis provocēt savā dzīvē jaunus notikumus, jaunas satikšanās – lai iepazītos ar kaut ko tuvāk. Es esmu provocējis šķiršanos, esmu provocējis bēgšanu. Un vienā brīdī tas, ko esmu provocējis, lai labāk saprastu kaut ko, kas vajadzīgs darbam, ir sācis provocēt manu dzīvi. Bulgārijā ir labs sakāmvārds – nevajag raustīt velnu aiz astes. Es esmu raustījis viņu pārāk ilgi un sapratis, ka tas, ko uztvēru kā sižeta scenāriju, ir kļuvis par realitāti manā dzīvē. Man apkārt sāka mirt draugi, tēvs, sāka notikt šausmīgi atgadījumi – tas, ko es provocēju mākslas vārdā, sāka nākt atpakaļ pie manis. Tad es nobijos un pārstāju tā rīkoties. Jaunībā es stipri ietekmējos no Šopenhauera, it īpaši no viņa domas, ka viss, ko dzīvē dara, ir jādara tā, it kā uz to skatītos visa pasaule. Es sāku šādi rīkoties – pieņēmu, ka manai dzīvei arī ir jābūt mākslas darbam. Ka ikvienai darbībai ir jābūt daļai no mākslas, daļai no kādas ieceres. Tas ir interesanti – tā dzīvot. Taču ne ilgi.

RL: Droši vien arī dārgi.

Morfovs: Dārgi gan! Nē, tas jau ir atkarīgs no tā, ko tieši dara.

RL: Šopenhauers gan esot bijis visai riebīgs cilvēks. Neviens viņu neesot mīlējis. Vai jums ir svarīgi, lai jūs mīlētu?

Morfovs: Godīgi? Tagad – jā. Agrāk man bija vienalga. Agrāk man patika uzvesties huligāniski, izaicinoši. Es provocēju, lamāju politiķus, kritiķus, karoju ar viņiem. Es izjutu baudu no tā, ka viņi mani neieredz. Tagad esmu no tā noguris. Esmu sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi. Un esmu kļuvis pārāk jūtīgs. Esmu pārtraucis lasīt kritiķu atsauksmes. Jau septiņus vai astoņus gadus es nelasu ne pozitīvās, ne negatīvās atsauksmes. Es saudzēju savas emocijas. Es to pārāk dziļi uzņemu. Gadās, ka lasi kādu kritiķi, kurš neko no tā, ko tu esi gribējis pateikt, nav sapratis. Un tad tu sāc diennaktīm ilgus iekšējus dialogus ar šo cilvēku – tu domā, ko viņam varētu pateikt, ja satiktu. Tas ir nogurdinoši. Agrāk es kāvos ar kritiķiem, bet vēlāk, līdz ar vecumu, sāku ar viņiem diskutēt. Virtuāli. Un šausmīgi noguru. Tāpēc esmu nolēmis sevi pasaudzēt.

RL: Vai ir kāda luga, kas jums riebjas visvairāk? Luga, kuru jūs negribētu iestudēt.

Morfovs: Es to esmu iestudējis. Tā ir Bertolta Brehta “Baals”. Kad es to izlasīju, man šī luga tik ļoti riebās, ka nolēmu to iestudēt. Man patīk izaicinājumi, sarežģīti materiāli. Kad sāku strādāt pie “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, visi teica – tu esi jucis, kā var iestudēt izrādi pēc tik ģeniālas filmas! Es teicu – man jāpamēģina, man vajag pārbaudīt, vai es to varu. Tas pats bija ar “Baalu”. Taču es to pilnībā pārtaisīju. Tā arī ir luga par pašnāvnieku. Es to pārcēlu rokenrola vidē. Un Baals šajā gadījumā bija nevis dzejnieks, bet vienas rokgrupas solists. Šo grupu es izveidoju pats, kopā ar aktieriem. Mēs trīs mēnešus mēģinājām tikai mūziku un sasniedzām tādu līmeni, ka pēc tam tikām aicināti spēlēt klubos. Mēs spēlējām mirušo elku dziesmas – Džims Morisons, Kurts Kobeins, Dženisa Džoplina, Džimijs Hendrikss, visas tās zvaigznes, kas netika galā ar slavu un izdarīja pašnāvību. Bet izrādes pamatā bija Maika Naumenko mūzika no grupas Zoopark, kurš arī 36 gadu vecumā aizgāja no dzīves alkohola un narkotiku dēļ. Tā ir viena no manām mīļākajām izrādēm. Mēs daudz braukājām pa Eiropu kā rokgrupa – pusotru mēnesi bijām turnejā pa Grieķiju, Itāliju.

RL: Jūs arī pats spēlējat kādu instrumentu?

Morfovs: Jā, kopš agras bērnības vecāki gribējuši no manis iztaisīt mūziķi. Piecu gadu vecumā es sāku spēlēt vijoli, bet tas neturpinājās ilgi. Tad skolas laikā pa dažādām grupām. Spēlēju ģitāru, taustiņinstrumentus, visu, ko tikai varēju – trompeti, akordeonu. Bet nekāds mūziķis no manis, protams, nav sanācis. Taču mūzika man ir saprotama. Režisors patiesībā ir vislielākais diletants, viņam ir jābūt diletantam itin visā. Viņam ir jāzina no visa mazliet, viņš nevar būt profesionālis kādā vienā jomā. Bet viņam ir jāzina, kā jātur vijole, kā jātur lociņš, kā jātur taure, kā jātur gleznotāja ota.

RL: Kāds ir jūsu iemīļotākais paņēmiens, kā pabeigt izrādi? Mīļākais fināls.

Morfovs: Tas mainās. Es vairs neesmu tāds, kāds biju pirms desmit gadiem. Un nebūšu tāds pats pēc gadiem pieciem. Agrāk man patika nobeigt izrādi ar savām mīļākajām rokmūzikas kompozīcijām. Ir bijusi izrāde, kuras finālā skan Led Zeppelin dziesma “Stairway to Heaven” – visas astoņas minūtes pilnībā. Vai Uriah Heep dziesma “Rain”. Vai kaut kas no grupas Yes. Es ar to pieliku izrādei punktu, tas bija tāds kā mans paraksts uz mākslas darba. Tagad es tā vairs nedaru. Tagad cenšos, lai izrāde beigtos tā, ka viss dramatiskākais un viss labākais notiktu vienlaicīgi. Man patīk happy end, man nepatīk bezcerīgas izrādes, pēc kurām tu izej ārā no teātra un saproti, ka labāk būtu izdarīt pašnāvību.

RL: Vai jūs zināt, kā jūs gribētu nomirt?

Morfovs: Jā – deviņdesmit gadu vecumā savās mājās, radinieku un bērnu ieskauts… (Smejas.) Nē, tas bija Vudijs Allens, kurš tā atbildēja. Bet es… es gribētu vienkārši atvērt durvis. Es ceru, ka man tas izdosies.