Oda tīram priekam

“YouGov aptauja uzrāda, ka gandrīz 10 % britu vēlas būt rakstnieki.”

The Guardian, 2007. gada 21. augusts

Grafomānija saēd britu sabiedrību. YouGov Lielbritānijā veica pētījumu, ko cilvēki atbild uz bērnības jautājumu “Par ko jūs gribētu kļūt?” Izrādījās, ka lielai daļai aptaujāto vērtību orientācija nav mainījusies kopš septiņu gadu vecuma, daudzi tā arī atbildēja – par kosmonautu. Vēl citi sapņo par sporta zvaigznes karjeru, trešie gribētu vadīt lidmašīnu, ceturtie – organizēt festivālus un politisko partiju kongresus. Taču visvairāk vēlas kļūt par... rakstniekiem. Desmit procenti. Katrs desmitais pieaugušais brits – ja ticam YouGov sociologiem – neatkarīgi no etniskās izcelsmes un ticības piederības sapņo par Čārlza Dikensa un Džoannas Roulingas slavu (jādomā, vairāk tomēr par pēdējās lauriem). Šie rezultāti no pirmā acu uzmetiena šķiet dīvaini. Lielbritānijā nemīl intelektuāļus, un rakstnieki jau nu vispār šeit ir svešinieki. Etniskie svešinieki kā Svifts, Oskars Vailds vai Išiguro, sociālie kā De Kvinsijs, Bairons, Orvels vai seksuālie, kā tas pats Vailds (divkārt svešinieks!) vai Odens. Briti mīl lasīt savus autorus, taču Lorenss Darels gandrīz visu mūžu pavadīja grieķu salās un Provansā, Vudhauzs vēl pirms kara aizbrauca uz Franciju, bet pēc tam bija spiests apmesties ASV. Ērvins Velšs vispirms mitinājās Amsterdamā, bet pēc tam, kā runā, pārcēlies uz Čikāgu. Un, lūk, valstī, par kuru nevarētu teikt, ka literātus tur ļoti cienītu (atšķirībā no viņu produkcijas), katrs desmitais pēkšņi paziņo, ka gribētu būt nevis kaut kas cits, bet tieši rakstnieks. Tas diezgan daudz ko pasaka gan par sabiedrību, gan par laiku, gan par mūsu idiotiskajiem maldiem par to, “kā iekārtota dzīve”. Jā, protams, lielākā daļa no tiem, kas vēlas būt “rakstnieks”, ar to saprot “veiksmīgu rakstnieku”, kaut ko līdzīgu tai pašai Roulingai. Ko lai saka, gandrīz ikvienu uztrauc pati iespējamība nesēdēt trešdaļu dzīves kādā dieva atstātā ofisā, bet miera vējos rakstīt kaut ko savā nodabā (vai kafejnīcā, kā to darīja nesalīdzināmā Džoanna), bet pēc tam palikt plaukstas apakšā zelta lietum, kas līst no izdevniecībām, grāmatu veikaliem un kinokompānijām. Īpaši šāds dzīves attīstīšanas modelis uztrauc sievietes, pie tam vairs ne jaunas: pēc aptaujas rezultātiem visvairāk starp šādas dzīves gribētājiem ir sieviešu vecumā no 35 līdz 50 gadiem. Kas ir itin dabiski: līdz zināmam brīdim naudu var nopelnīt jebkā, bet pēc tam tomēr labāk ir sēdēt un rakstīt. Un to darīt vislabāk ir savās mājās vai kafejnīcā, bet nepavisam ne milzīgajās zālēs, kas sadalītas mazītiņās vieninieku kamerās, kur nav iespējams noslēpties no priekšnieka idiota. Nu un, protams, nauda. Roulinga, šī pēdējā piegriezuma Pelnrušķīte, kura nevis atrada savu princi Hariju P., bet sacerēja, nodemonstrējusi, ka ar smagu – taču nepavisam ne pazemojošu! – darbu var nopelnīt tik daudz naudas, cik vienkāršs cilvēks pat nozagt nespēj. Šajā pasaulē normālam cilvēkam ar vidējiem etniskiem priekšstatiem praktiski nav cerību tikt pie lielās naudas. Vērienīgākais, uz ko viņš ir spējīgs, ir sakasīt no savas dzīves pāris liekus desmitus tūkstošu un nopirkt uz kredīta dzīvokli vai māju. Bet pēc tam līdz nāvei sēdēt parādos un ietaupīt uz elektrības un ūdens. No šī likteņa (pēc kāda gan ilgojas simtiem miljonu mazāk laimīgu valstu iemītnieku) izvairās nedaudzi, kuri izklaidējas, spēlējot biržā, narkotrafikā, pārdodot vergus un ieročus. Mantojumu saņēmušie un loterijā vinnējušie neskaitās. Un te parādās lieliska iespēja – nav vajadzības pīties ar mafiju, policiju un “trešās pasaules” diktatoriskajiem režīmiem. Pietiek atvērt klēpjdatoru. Protams, ka runa nav tikai par apsēstību ar bagātību un slavu. Daudzi ir dzirdējuši arī par rakstnieka darba nepatīkamajiem aspektiem. Stāsts par nelaimīgo mākslinieku, ko nav pieņēmuši laikabiedri un kas nomiris nabadzībā un aizmirstībā, stabili iekļāvies Rietumu kultūras kanonā. Nav daudz tādu, kas nenojaustu, ka absolūts vairākums pašreizējo literātu ir nabagi un nepazīstami. Ka rokrakstu tonnas (pašreiz jau konservētas megabaitos) ceļo uz papīrgrozu (metāla, plastmasas, elektronisku), redaktoru neizlasītas. Ka reti kad jaunu grāmatu nopērk vairāk par pāris simtiem eksemplāru. Ka Lielbritānijā, piemēram, apmēram 80 % profesionālo rakstnieku ienākumi ir mazāki par 10 tūkstošiem mārciņu gadā. Ka rakstniecība parasti iet roku rokā ar sliktu raksturu, mizantropiju, vientulību, radinieku un draugu neizpratni, bieži vien – totālu riebumu. Ka skribelēšana pārvēršas sliktā ieradumā, kas aizvieto derīgas un vajadzīgas lietas, kā pastaigas, nodarbības ar sportu, gardēža baudas, ģimenes priekus, un vispār – dzīvi. Un tomēr, katrs desmitais brits gribētu darīt to. Tikai izmisums, perspektīvu trūkums, apnicīgi raiba rutīna un dziļa neuzticēšanās dzīvei var piespiest cilvēku vēlēties kļūt par profesionālu rakstnieku – jo sliktāk nekā rakstniekiem iet vēl tikai rokmūziķiem un aktieriem. Un tomēr man šķiet, ka problēma nav tikai tur. Cilvēkam nav vairs palicis daudz prieku; viens no pašiem tīrākajiem – līdzenām rindām kārtot burtiņus noutbuka ekrānā. Kā es to pašlaik daru.