Notvert sevi

Man 2006. gadā bija piecdesmit, un es jutu, ka viss sāk iet grīstē.

Līdz tam es allaž biju skaidri zinājusi, kas esmu – ārkārtīgi veiksmīga un laimīga sieviete, pilna iracionālas vitalitātes un dzīvesprieka.

Es zināju, kas esmu profesionālā ziņā. Sešpadsmit gadu vecumā es atklāju kognitīvo zinātni un analītisko filozofiju un uzreiz sapratu, ka vēlos dzīvot nelokāmo, precīzo intelektuālo dzīvi, ko tās piedāvāja. Doktora grādu es ieguvu 25 gadu vecumā un vēlāk kļuvu par psiholoģijas un filozofijas profesori Bērklija Kalifornijas Universitātē.

Es zināju arī, kas esmu personīgajā dzīvē. Pirmkārt, man patika vīrieši. Es neesmu nekāda skaistule, taču heteroseksuālo attiecību un flirta rotaļa vienmēr bija bijusi svarīga manas dzīves daļa, kā fona mūzika, kas paspilgtina un asāk iezīmē visu pārējo. Visi mani tuvākie draugi un kolēģi bija bijuši vīrieši.

Tomēr pāri visam es biju māte. Pirmais dēls man piedzima 23 gadu vecumā, un turpmākajos gados – vēl divi. Bērnu audzināšana bija intelektuāli interesantākā un morāli pilnīgākā manas dzīves pieredze – kā arī laimīgākā. Biju ilgus gadus precējusies ar labu vīru, kurš bērniem veltīja tikpat daudz rūpju kā es. Mūsu jaunākais dēls drīz grasījās stāties koledžā.

Man bija paveicies arī tajā ziņā, ka biju spējusi savienot šīs dažādās lomas. Mans mūža darbs bija apliecināt bērnu zinātnisko un filozofisko svarīgumu, un darba kabinetā es saglabāju rotaļu stūrīti vēl ilgi pēc tam, kad mani bērni no tā bija izauguši. Bērni bija manas dzīves un darba centrā – manas identitātes pamats.

Un pēkšņi man vairs nebija ne jausmas, kas es esmu.

Bērni bija izauguši, laulība izirusi, un es nolēmu aiziet. Izvācos no lielās profesores mājas, kurā biju uzaudzinājusi savus bērnus, un noīrēju istabu vecā, drūpošā namā. Es pirmo reizi dzīvoju viena, un vainas sajūta un nemiers manī mijās ar cerību un satrauktām gaidām.

Es iemīlējos – sev par lielu pārsteigumu – sievietē, un mēs plānojām sākt jaunu dzīvi kopā. Bet tad mana mīļākā tam pielika punktu.

Prieks pazuda, un tā vietu ieņēma skumjas. Savu jauno istabu biju izvēlējusies tās paputējušās godības dēļ: melnas ozola sijas un paneļi, apkvēpis ķieģeļu kamīns centrālapkures vietā. Bet man nebija ienācis prātā, cik tumša un auksta šī istaba būs lietainajās Ziemeļkalifornijas ziemās. Es sevi piespiedu ēst, līdzīgi kā reiz biju darījusi ar saviem bērniem (“vēl tikai trīs kumosiņus!”), bet tik un tā divu mēnešu laikā nokritos svarā par 10 kilogramiem. Katru dienu mērīju pēc tā, cik stundas pagājušas kopš pēdējās raudāšanas lēkmes (“Paskat tik, nevienas histērijas jau kopš 11 rītā!”).

Strādāt es nespēju. Ģimenes iziršana jebkuru domu par bērniem padarīja nepanesamu. Es biju ieguvusi vairāku miljonu dolāru finansējumu, lai pētītu bērnu mācīšanās procesa matemātiskos modeļus, un parakstījusi līgumu, ka uzrakstīšu grāmatu par bērnības filozofiju, bet nespēju bez asarām iziet cauri rotaļu laukumam, nemaz nerunājot par eksperimenta izstrādāšanu trīsgadnieku pētniecībai vai rakstīšanu par vecāku mīlestības morālo nozīmību.

Viss, kas mani definēja kā mani, bija zudis. Es vairs nebiju ne zinātniece, ne filozofe, ne sieva, ne māte, ne mīļākā.

Ārsti man izrakstīja Prozac un ieteica jogu un meditāciju. Es ciest nevarēju Prozac. Jogā biju šausmīgi neveikla. Turpretī meditācija šķita palīdzam, un tā vismaz bija interesanta. Patiesībā meditācijas izzināšana šķita palīdzam ne mazāk kā nodarbošanās ar to. No kurienes tā nāk? Kāpēc tā palīdz?

Lai gan biju pārliecināta ateiste un ar aizdomām skatījos uz jebko, kas saistīts ar reliģiju, mani vienmēr bija interesējis budisms. Bet 50 gadu vecumā kļūt par biseksuāli un budisti šķita pārlieku paredzami – tāds kā Bērklija bat micva, standarta rituāls novecojošai ebreju akadēmiķei Ziemeļkalifornijā. [1. Bat micva – pilngadības sasniegšanas rituāls meitenēm jūdaismā.] Tik un tā es sāku lasīt budisma filozofiju.

Skotijā 1734. gadā kāds 23 gadus vecs jauneklis juta, ka viss sāk iet grīstē. Pusaudža gados viņam likās, ka ieraudzījis jaunu domāšanas un dzīves veidu, un kopš tā laika viņš bija centies to izstrādāt un darīt zināmu arī citiem izcilā grāmatā. Piepūle burtiski darīja viņu traku. Viņam dauzījās sirds un griezās vēders. Viņš nespēja koncentrēties. Pāri visam – viņš vienkārši nespēja piespiest sevi rakstīt grāmatu. Ārsti viņam konstatēja “tvaikus”, vāju garu un “mācīto vīru slimību”. Šodien, lietojot citu terminoloģiju, taču joprojām bez labākas izpratnes mēs teiktu, ka viņš cieta no trauksmes un depresijas. Ārsti viņam ieteica mazāk lasīt un lietot tabletes pret histēriju, jāt ar zirgu un dzert Bordo vīnu – tālaika Prozac, jogu un meditāciju.

Jaunekļa vārds bija Deivids Hjūms. Nākamo trīs gadu laikā viņš kaut kā pamanījās ne tikai atgūties, bet arī brīnumainā kārtā pabeigt savu grāmatu. Vēl vairāk, tā izrādījās viena no izcilākajām grāmatām filozofijas vēsturē – “Traktāts par cilvēka dabu”.

“Traktātā” Hjūms noraidīja tradicionālos reliģiskos un filozofiskos priekšstatus par cilvēka dabu. Tā vietā par paraugu viņš ņēma Ņūtonu un pieteica jaunu prāta zinātni, kas balstītos novērojumos un eksperimentos. Šī jaunā zinātne viņu aizveda pie jauniem, radikāliem secinājumiem. Viņš apgalvoja, ka nav nekādas dvēseles, nekādas nepārtrauktas patības, nekāda “es”. “Kad, cik vien vērīgi spēdams, ielūkojos tajā, ko saucu par sevi,” viņš rakstīja “Traktātā”, “es vienmēr uzduros kādam noteiktam uztvērumam – aukstumam vai karstumam, gaismai vai tumsai, mīlai vai naidam, sāpēm vai baudai. Es nekad nespēju notvert sevi bez uztvēruma un nekad nespēju novērot neko citu kā vienīgi kādu uztvērumu.” Hjūms vienmēr bijis viens no maniem varoņiem. Es biju iepazinusi un iemīlējusi viņa darbus jau bakalaura studiju laikā. Savos zinātniskajos rakstos es līdzīgi Hjūmam argumentēju, ka nepārtraukta patība ir ilūzija. Mani pētījumi bija mani pārliecinājuši, ka mūsu patība ir kaut kas, ko mēs uzbūvējam, nevis ieraugām. Es biju atklājusi, ka bērnībā mēs savu tagadnes “es” nesavienojam ar pagātnes vai nākotnes “es”. Mēs iemācāmies būt tas, kas mēs esam.

Līdz Hjūmam filozofi bija meklējuši metafizisku pamatojumu, kas izskaidrotu mūsu ikdienas pieredzi, – visvarenu Dievu vai transcendentālu realitāti ārpus mūsu prātiem. Taču Hjūms to visu satricināja. Viņš apgalvoja, ka, cieši aplūkojot visu, ko iedomājamies zinām, šie pamati sāk brukt. Dekarts bija teicis, ka katrs no mums var vienmēr zināt vismaz to, ka viņš pats eksistē (“Es domāju, tātad esmu.”), taču Hjūms noraidīja pat šo premisu.

Tas, ko Hjūms ietērpj vārdos, ir visu caurstrāvojošas, reibinošas, eksistenciālas šaubas. “Traktātā” viņš stāsta, ka, pirmoreiz sastopoties ar šīm šaubām, viņš bijis “pārbijies un apstulbis”. Tās viņam likušas justies kā “kādam savādam, lempīgam briesmonim”. Nav brīnums, ka viņš vērsās pie ārstiem. Bet Hjūma patiesi izcilā ideja ir šāda: galu galā metafiziskajiem pamatiem nav nozīmes. Pieredze ir pašpietiekama. Ko mēs zaudējam, atsacīdamies no Dieva vai “realitātes”, vai pat “es”? Mēness joprojām spīd tikpat spoži; joprojām var paredzēt, ka glāze nokrītot saplīsīs, un joprojām varam mēģināt to notvert; joprojām spējam just līdzi citu ciešanām. Zinātne, darbs un morāle paliek savās vietās. Pēc skepticisma krīzes atgriezieties pie sava ričurača, Hjūms rakstīja, un tā joprojām būs tā pati spēle ar tiem pašiem noteikumiem.

Patiesībā, ja ļaujat sev šādi domāt, jūsu dzīve no tā varētu tikai iegūt. Atmetiet cerību uz dzīvi pēc nāves, un jūs beidzot patiesi novērtēsiet dzīvi pirms tās. Atmetiet metafiziku, un varēsiet labāk koncentrēties uz fiziku. Atmetiet domu par savu dārgo, unikālo, neaizvietojamo patību, un jūs varbūt kļūsiet iejūtīgāks pret citiem cilvēkiem.

Kā Hjūms nonāca pie šīm idejām, kas bija tik dziļā pretrunā ar viņa laika Rietumu filozofiju un reliģiju? Kas padarīja neirotisko prezbiteriāņu pusaudzi par Eiropas apgaismības dižo aizsācēju?

Lasot budisma filozofiju savā noplukušajā istabā, es sāku ievērot to, ko pirms manis bija ievērojuši jau citi. Dažas budisma filozofijas idejas izklausījās ļoti līdzīgas kaut kam, ko biju lasījusi Hjūma “Traktātā”. Bet tas taču bija neprāts. Skaidrs, ka 18. gadsimta 30. gadu Eiropā tikai retais zināja kaut ko par budisma filozofiju.

Tomēr, lasot tālāk, es turpināju atrast paralēles. Buda apšaubīja visvarena, labvēlīga Dieva eksistenci. Savā “tukšuma” doktrīnā viņš norādīja uz to, ka mums nav nekādu īstu pierādījumu ārpasaules eksistencei. Tāpat viņš teica, ka mūsu priekšstats par patību ir ilūzija. Budistu gudrais Nāgasena šo ideju attīstīja tālāk: patība, viņš apgalvoja, ir kā kariete. Karietei nepiemīt nekāda transcendentāla būtība, tā ir tikai riteņu, kulbas un bukas sakopojums. Līdzīgi nekādas transcendentālas būtības nav arī patībai, tā ir tikai uztvērumu un jūtu sakopojums.

“Es nekad nespēju notvert sevi bez uztvēruma.”

Tā man nudien izklausījās pēc budisma filozofijas – protams, ja neņem vērā to, ka Hjūms nevarētu būt jelko zinājis par budisma filozofiju.

Vai varbūt tomēr?

Es ieviesu jaunu ikdienas kārtību. Nevis gāju uz terapiju, bet apstaigāju lietotu grāmatu veikalu teoloģijas nodaļas un pavadīju vientuļus vakarus lasot. Satinusies vairākās segās, es sēdēju pie sava lepnā kamīna, kurā gruzdēja vientuļa zāģu skaidu brikete, un lasīju par budismu. Es atklāju, ka ap 1730. gadu Eiropā bija vismaz viens cilvēks, kurš ne tikai zināja par budismu, bet bija gadiem ilgi studējis budisma filozofiju. Viņa vārds bija Ipolito Dezideri, un viņš bija bijis jezuītu misionārs Tibetā. 1728. gadā, īsi pirms Hjūms aizsāka “Traktātu”, Dezideri pabeidza rakstīt grāmatu, kas līdz pat 20. gadsimtam palika pilnīgākais un precīzākais eiropeiskas izcelsmes pārskats par budisma filozofiju. Nelaime tāda, ka tā nebija publicēta. Neviens katoļu misionārs nedrīkstēja neko publicēt bez baznīcas galvas piekrišanas, un Vatikāna ierēdņi bija paziņojuši, ka Dezideri grāmatu drukāt nedrīkst. Manuskripts nozuda katoļu baznīcas arhīvos.

Es joprojām nespēju domāt vai rakstīt par bērniem, bet varbūt es varēju uzrakstīt eseju par Hjūmu un budismu, iekļaujot tajā Dezideri kā sava veida trūkstošo posmu – satikšanos, kas gandrīz vai varēja notikt.

Es ņēmu talkā klasisko Ernesta Mosnera sarakstīto Hjūma biogrāfiju. Kad Hjūms rakstīja “Traktātu”, viņš dzīvoja mazā franču pilsētiņā Laflešā 250 km uz dienvidrietumiem no Parīzes. Mosners raksta, ka Hjūms devies uz Laflešu, lai “pabūtu laukos” – varbūt tāpēc, ka tur bija lēta iztika. Bet viņš piemin arī to, ka Laflešā atradās Jezuītu karaliskā koledža.

Tātad laikā, kad Hjūms rakstīja “Traktātu”, viņš dzīvoja franču jezuītu koledžas tuvumā. Manai esejai tā bija intriģējoša sakritība. Protams, šis fakts vien vēl nenozīmēja, ka viņš būtu ticies ar Dezideri, kurš bija dzīvojis Romā un Tibetā.

Pārmeklējot Bērklija bibliotēkas datubāzes, es atradu simtiem grāmatu un tūkstošiem rakstu par Hjūmu, bet tikai divus par Dezideri – vienu rakstu un krietni saīsinātu viņa manuskripta tulkojumu angļu valodā. Raksts bija publicēts man nezināmā Bombejas žurnālā Indica 1986. gadā. Man to vajadzēja pasūtīt no reģionālās krātuves, kur nelasīti nīkst Bērklija kolekcijas grāmatu un rakstu miljoni. Ik nakti kopš romantisko attiecību beigām es biju gājusi gulēt bailēs no nākamās dienas, bet tagad ievēroju, ka nākamo dienu, kad rakstam vajadzēja tikt atsūtītam, es gaidu ar nepacietību.  

Raksts lielākoties saturēja ziņas, ko biju lasījusi jau iepriekš. Taču autors – itālis, vārdā Lučāno Peteks – pieminēja, ka rediģējis 1952. gadā izdotu misionāru dokumentu krājumu “I missionari italiani nel Tibet e nel Nepal”, kurā bijuši arī daži Dezideri manuskripti. Un cita starpā viņš minēja arī kādu jaunu, interesantu detaļu: “1727. gada janvārī,” rakstīja Peteks, “viņš pameta Indiju – atkal ar franču kuģi – un ieradās Parīzē.”

Dezideri Romā bija atgriezies caur Parīzi – vēl viena intriģējoša sakritība.

Saīsinātais Dezideri tulkojums bija lasāms tikai Reto grāmatu nodaļā, tāpēc nākamajā dienā devos turp. Tā bija skaista grāmata ar sarkaniem majuskuļiem un ielīmētām romantiskām fotogrāfijām, kurās redzamas majestātiskas Budas statujas un mierpilnas Himalaju ielejas. Es alkaini sāku lasīt.

Es biju kā apsēsta ieslīgusi apcerīgos, neauglīgos mēģinājumos saprast, kas es esmu un ko lai daru bez darba, bez mīlestības un bez bērniem, par ko rūpēties. Tas bija kā censties formulēt apsvērumu, kura secinājums nekādi neizriet no premisām, vai analizēt datus, starp kuriem nav nekādu kopsakarību. Bet, ja nespēju saprast sevi, es nolēmu, ka varu vismaz mēģināt saprast Dezideri, un tā nu es pilnībā iegrimu viņa grāmatā un viņa dzīvē.

Viņa dzīve ir apbrīnojams stāsts. Sasniedzis 20 gadu vecumu, Dezideri apņēmās īstenot diženu ieceri – pievērst indiešus katolicismam – un 1716. gadā kļuva par vienu no pirmajiem eiropiešiem, kas ieradās Lhasā, un par pirmo, kas tur palika. Viņš bija kaislīgs, emocionāls un viegli uzbudināms. Viņš bija arī zinātkārs, drosmīgs un neticami izturīgs. Kādā agrīnā vēstulē, kas rakstīta ceļā uz Tibetu, viņš sakās jūtamies tā, it kā tiktu vilkts uz moku rata. “Dievišķajai majestātei labpatīk ar maigu un mīlīgu varu ievilkt visu manu sirdi tur, kur dvēseli gaida ellīgas mokas,” viņš rakstīja, “un vienlaikus ar visciešākajām saitēm manas kājas ir sasietas un tiek vilktas citur.” Šo intensīvo tonalitāti viņš saglabāja it visā, ko darīja.

1712. gadā Dezideri no Romas aizkuģoja uz Indiju. 1714. gadā viņš kājām devās no Deli pāri Himalajiem uz Lhasu – šis gājiens ilga 18 mēnešus. Viņš gulēja uz kailas zemes un sniegā, cīnījās ar apsaldējumiem un sniega aklumu. Kādā vietā viņš šķērsoja strauju upi pa nedrošu tiltu, ko veidoja divas virvē sapītas liānas. Lai tiktu pāri Ladākhas tuksnesim, viņš pievienojās tatāru princeses karavānai un katru nakti viņas teltī strīdējās ar viņu par teoloģiju. Kad viņš beidzot ieradās Lhasā, karalis un lamas viņu līksmi uzņēma, un viņu līksme nenoplaka arī tad, kad Dezideri paziņoja, ka pats ir lama, kurš ieradies viņus pievērst katolicismam. Karalis ierosināja, ka tādā gadījumā viņam nenāktu par ļaunu pastudēt budismu. Ja viņš patiešām izprastu budismu un joprojām uzskatītu, ka katolicisms ir labāks, tad viņi, protams, tam pievērstos.

Dezideri pieņēma izaicinājumu. Nākamos piecus gadus viņš pavadīja budistu klosteros Lhasas apkārtnes kalnos. Tolaik šie klosteri bija vienas no pasaules lielākajām akadēmiskajām institūcijām. Dezideri uzsāka standarta 12 gadu mācību kursu teoloģijā un filozofijā. Viņš sacerēja vairākus kristīgus traktātus tibetiešu panta formā, kurus parādīja karalim. Tie bija skaistiem, elegantiem burtiem uzrakstīti uz ruļļiem, kādus lietoja lielajās Tibetas bibliotēkās, un ievietoti grebumiem rotātos koka futrāļos.

Taču viņa projektu skaudri pārtrauca karš. No kādas tuvējās karaļvalsts iebruka armija, izpostīja Lhasu, nonāvēja karali, bet tūliņ piedzīvoja sakāvi pret Ķīnas armiju. Dezideri patvērās vēl nomaļākā klosterī. Viņš strādāja pie saviem kristīgajiem traktātiem un arvien dziļāk apguva budisma pamattekstus. Viņš itāliski pārtulkoja izcilā budistu filozofa Conkapas darbus. Savā darbā par budismu, jo sevišķi sējumā “Par aplamo un īpatnējo reliģiju Tibetā”, Dezideri ļoti detalizēti izklāsta Tibetas budismu. Viņš izskaidro tukšuma, karmas, reinkarnācijas un meditācijas jēdzienus un runā par patības noliegumu budismā.

Grūti iztēloties, kā Dezideri spēja saglabāt sajēgu par to, kas viņš ir. Visu šo laiku viņš pavadīja, citā valodā lasot, rakstot un domājot par citu reliģiju. (Pašreizējā Dalailamas tulks Tuptens Džinpa man teica, ka Dezideri tibetiešu manuskriptos ne tikai budisms tverts vēl precīzāk nekā itāliskajos, bet tie arī sarakstīti īpaši skaistā tibetiešu valodā.) Lasot viņa grāmatu, es jūtu, kā viņš nopūlas saglabāt savu misionāra pārliecību, gremdējoties “aplamās un īpatnējās reliģijas” praksēs un nodibinot arvien ciešāku saikni ar tās sekotājiem.

Dezideri pārvarēja Himalaju sniegavētras, kalnu upes un karu. Taču beigu beigās viņu uzveica misionāru iekšējās birokrātiskās cīņas. Konkurējošais kapuciešu ordenis sīvi cīnījās ar jezuītiem par teritoriju savam misijas darbam un pasludināja Tibetu par savējo. Jezuītu galva Mikelandželo Tamburīni pavēlēja Dezideri nekavējoties atgriezties Eiropā, kamēr teritoriālie strīdi nav atrisināti. Vēstule uz Tibetu ceļoja divus gadus, bet, kad 1721. gadā tā sasniedza Dezideri, viņam nebija izvēles. Bija jādodas prom.

Nākamos 11 gadus viņš pavadīja, rakstot un pārrakstot savu grāmatu un izmisīgi cenšoties pārliecināt Vatikānu ļaut viņam atgriezties Tibetā. Tā acīmredzami bija kļuvusi par vienīgo vietu, kur viņš patiešām varēja justies viņš pats. 1732. gadā strīds beidzot tika atrisināts – par labu kapuciešiem. Dezideri saprata, ka viņa grāmatu nepublicēs un viņš nekad nevarēs atgriezties. Pēc četriem mēnešiem viņš nomira.

Dezideri grāmatas pašās beigās es uzdūros teikumam, kas lika man satrūkties: “Es braucu cauri Laflešai,” viņš rakstīja, “un 4. septembrī ierados Lemānas pilsētā.” Lafleša? Kur vēlāk dzīvoja Hjūms? No manis izlauzās pārsteiguma pilns kliedziens. Pie Reto grāmatu nodaļas atklāsmēm pieradušie bibliotekāri nevis mani kušināja, bet pasmaidīja.

Es devos uz kafejnīcu, apriju sviestmaizi (pēkšņi es atkal sajutu izsalkumu) un apsvēru šo jauno atklājumu. Vai galu galā tomēr varētu pastāvēt kāda saistība?

Angliskais Dezideri bija īsināts. Varbūt es varēju atrast ko vairāk itāliski izdotajos misionāru dokumentos, ko Peteks aprakstīja savā rakstā? 1952. gadā izdotā “I missionari italiani nel Tibet e nel Nepal” nekad netulkotie un nepārizdotie septiņi sējumi no krātuves mani sasniedza nākamajā dienā.

Es piezvanīju savam brālim Bleikam, mākslas vēsturniekam, kurš pārzina itāļu (tāpat kā franču, vācu, latīņu un anglosakšu) valodu, un pierunāju viņu patulkot. Bleiks bija bijis uzticams balsts manās vistumšākajās dienās, un domāju, ka viņš jutās neizmērojami atvieglots, ka šoreiz es dziļā naktī zvanīju savāda manuskripta, nevis salauztas sirds dēļ.

Ar Bleika palīdzību es ieguvu garāku versiju par braucienu cauri Francijai: “31. (augustā) ap pusdienlaiku,” Dezideri rakstīja, “es ierados Laflešas Karaliskajā koledžā. Tur mani ar īpašu uzmanību pieņēma rektors, prokurators, tēvs Tolī, un vairāki citi godājami tēvi. 4. datumā es devos prom no Laflešas.”

Tātad Dezideri ne tikai bija bijis Laflešā, bet arī runājis ar jezuītiem Karaliskajā koledžā. Kopā ar Bleiku lasot Peteka darbu, es sapratu, ka Laflešas jezuītiem varētu pat būt Dezideri manuskripta kopija. Peteks detalizēti aprakstīja Dezideri manuskripta vēsturi. Viņš paskaidroja, ka Dezideri patiesībā sarakstījis vairākus manuskriptus par saviem ceļojumiem. Pirmo viņš sarakstīja ceļā no Indijas uz Franciju, un, kā var noprast, tas bija pie viņa, kad viņš 1727. gadā devās no Francijas uz Romu. Ieradies Romā, viņš tekstu pamatīgi pārstrādāja un pēc sešiem mēnešiem bija pabeidzis jaunu manuskriptu. Šajā versijā Dezideri raksta: “Kad caur Franciju un Itāliju atgriezos Toskānā un Romā, daudzi mācīti vīri, sinjori un svarīgas personas mani centīgi mudināja visu, ko dažādās reizēs biju viņiem stāstījis, pierakstīt atbilstošā secībā.” Kāpēc? Tibetas reliģija bija “tik ļoti atšķirīga no jebkuras citas,” viņš rakstīja, ka “tā pelnījusi, lai to pārzinām, pirms sākam atspēkot.”

Tātad pastāvēja iespēja, ka Dezideri bija nosūtījis Laflešas Karaliskajai koledžai pārstrādātā manuskripta kopiju; jezuīti savā starpā regulāri dalījās ar šādiem nepublicētiem tekstiem.

Bet Dezideri tur viesojās 1727. gadā. Deivids Hjūms Laflešā ieradās astoņus gadus vēlāk, 1735. gadā. Vai kāds tur varētu būt pastāstījis Hjūmam par Dezideri? Es nespēju atrast nekādas ziņas par tēvu Tolī, jezuītu, kurš bija izrādījis īpašu interesi par Dezideri.

Varbūt kāda norāde atrodama Hjūma vēstulēs? Atspiedusies pret dīvāna atzveltni un klausoties lietus čaboņā, es izurbos cauri viņa milzīgajai sarakstei. Gremdēšanās Dezideri pasaulē bija fascinējoša, taču nogurdinoša. Gremdēšanās Hjūma pasaulē bija vistīrākā bauda. Hjūms raksta labāk par jebkuru citu dižu filozofu, un, atšķirībā no daudziem dižiem filozofiem, viņš ir asprātīgs, cilvēcīgs, godīgs un gudrs. Viņš apbūra Parīzes salonu smalkās dāmas, kaut arī bija tukls, neveikls, izklaidīgs un franciski runāja ar griezīgu skotu akcentu. Viņas viņu dēvēja par le bon David – labo Deividu.

Laflešā pavadīto laiku Hjūms visur apraksta ar lielu patiku. Vienā no vēstulēm, kas saglabājušās no šī laika, viņš raksta, ka ir nodevies studijām. Laflešas bibliotēka bijusi izcila – viņš piezīmē, ka grāmatu lasīšana ir daudz labāks mācīšanās veids nekā klausīšanās profesoros. Viņš raksta – lai gūtu visus labumus, ko vienlaicīgi sniedz studijas un ceļošana, “nav piemērotākas vietas par Laflešu. [..] Cilvēki šeit ir ārkārtīgi pieklājīgi un draudzīgi, un bez patīkamās sabiedrības pilsētā te ir vēl arī koledža ar simt jezuītiem”.

Kāda vēlāka vēstule apliecina, ka Hjūms iesaistījies garākās sarunās ar vismaz vienu jezuītu. Viņš atceras, ka pastaigājies pa Karaliskās koledžas krusteju kopā ar kādu “diezgan gudru un izglītotu” jezuītu. Jezuīts aprakstījis kādu brīnumu, un dzirdētā iespaidā Hjūmam ienācis prātā viens no viņa asprātīgākajiem skeptiskajiem argumentiem. Patiess brīnums, viņš rakstīja, pēc definīcijas ir ļoti mazticams, un tas nozīmē, ka ticamāks – un līdz ar to labāks – izskaidrojums ir maldināšana vai māns. Jezuīts sapratis viņa domu gājienu (Hjūms rakstīja, ka tas viņu “ļoti aizkaitinājis”), bet teicis, ka tas gluži vienkārši nevar būt pareizs, citādi nāktos noraidīt ne tikai konkrēto brīnumu, bet visu Evaņģēliju. “Es nospriedu,” skeptiķis Hjūms sausi piebilda, “ka būtu pieklājīgi pieņemt šo piezīmi kā pietiekamu atbildi.”

Kas bija šis “diezgan gudrais un izglītotais” jezuīts? Vai tas varētu būt bijis viens no tēviem, kuri astoņus gadus iepriekš tikās ar Dezideri? Un, lai kas viņš arī būtu, – par ko vēl viņi ar Hjūmu runāja?

Kad esi jauns, tu visu ko gribi – darbu, mīlestību, bērnus. Kad sasniedz pusmūžu, tu gribi kaut ko gribēt. Kad tev ir depresija, tu vairs negribi neko. Ilgas, cerības, pati nākotne – tas viss šķiet izgaistam, kā tas notika ar mani. Bet tagad es vismaz gribēju zināt, vai Hjūms varētu būt kaut ko dzirdējis par Dezideri. Tā bija zīme, ka varbūt es tomēr atgūšu nākotni.

Man likās, ka šo nākotni pavadīšu vienatnē; man nebija nekādu ilūziju par 50 gadus vecas profesores izredzēm. Bet tad man atgadījās viens otrs romantisks piedzīvojums.

Šie piedzīvojumi bija gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Krīzes periodā biju atklājusi, ka man ar sievietēm var būt gan dziļa, spēcinoša draudzība, gan arī mīlas dēka. Arī par šo savas identitātes daļu es biju maldījusies.

Mans stāvoklis joprojām bija trausls. Vienu rindiņu gara e-pasta vēstule no bijušās mīļākās iesvieda mani atpakaļ dziļā depresijā. Tomēr piedzīvojumi mani spēcināja.

Viens no tiem notika Monreālā – pilsētā, kurā es biju uzaugusi un kurā es tagad biju iegriezusies, lai nolasītu lekciju savā vecajā universitātē. Kādu vakaru stiprā sniegputenī es pa Sv. Laurencija bulvāri gāju uz randiņu. Piepeši spilgti kā halucinācijā ieraudzīju sevi 16 gados: meitene vecmodīgā hipiju kažokā soļo pa sniegu un, kā viņa mēdza darīt, dedzīgi pie sevis saka: “Nez kas notiks tālāk?”

Kaut kam tālāk bija jānotiek, pat ja tā nebija jaunā dzīve, pēc kuras biju ilgojusies.

Es atgriezos darbā. 2007. gadā ieguvu Mora Viesprofesora izcilības stipendiju darbam Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā (Kaltehā) Pasadīnā un priecājos par iespēju tikt prom no savas tumšās, aukstās istabas un melanholiskajām atmiņām. Institūts man piešķīra lielu, saulainu dzīvokli ar skatu uz Sangeibriela kalniem. Es atklāju, ka atkal spēju rakstīt par bērniem, un sāku savu nākamo grāmatu, “Filozofiskais zīdainis”. Tomēr turpināju strādāt arī pie Hjūma projekta.

Aizrāvusies ar savu filozofisko detektīvstāstu, es centos uzzināt ko vairāk par Laflešas Karalisko koledžu. Ja es kā ateiste ar piesardzību skatījos uz budistiem, tad vēl jo piesardzīgāka bija mana attieksme pret jezuītiem. Galu galā visa apgaismības jēga – vismaz tradicionālajā tās izpratnē – bija kliedēt katoļu baznīcas ļaundabīgo ietekmi.

Bērklija bibliotēkā par Laflešu bija tikai viena grāmata: “Un collège de jésuites aux XVIIe et XVIIIe siècles”, 1889. gadā izdotas 1200 lappuses četros prāvos sējumos ar marmora imitācijas vākiem. Es biju tos pārskatījusi pirms došanās uz Kaltehu, un man par šo vietu jau bija izveidojies priekšstats. Un tad nejaušā kārtā izrādījās, ka mans kaimiņš Kalteha gaitenī ir zinātnes vēsturnieks Mordehajs Faingolds, viens no pasaules vadošajiem ekspertiem jautājumos, kas skar 17. un 18. gadsimta jezuītus un viņu pienesumu zinātnei.

Ilgu laiku jezuīti saskaņā ar valdošo priekšstatu tika uzskatīti par reakcionāriem katolicisma dogmu uzspiedējiem. Bet Faingolds man pastāstīja, ka 17. gadsimtā jezuīti patiesībā atradās intelektuālās dzīves un zinātnes priekšgalā. Protams, viņi darbojās katoļu teoloģijas noteiktajos rāmjos, un katoļu vadība stingri kontrolēja, kuras idejas ir pieļaujamas un kuras – aizliedzamas. Tomēr jezuītu tēvi Karaliskajā koledžā labi pārzināja matemātiku un zinātni, un jaunāko filozofiju – tostarp ķecerīgo.

Hjūms apgalvoja, ka “Traktātu” iedvesmojuši Dekarts, Nikolā Malbranšs un Pjērs Bels. Es uzzināju, ka Dekarts absolvējis Karalisko koledžu un tajā par mācībspēkiem strādājuši Malbranša uzticamākie skolnieki, lai gan visdedzīgākie malbranšisti beigu beigās tika atlaisti. Koledžas bibliotēkā bija Dekarta, Malbranša un Bela grāmatas, lai arī tās bija Vatikāna aizliegto grāmatu sarakstā. (Vēlāk tām pievienojās Hjūma “Traktāts”.)

Lafleša bija arī pārsteidzoši globāla. 18. gadsimtā Karaliskās koledžas absolventus un pasniedzējus varēja sastapt Paragvajā, Martinikā, Dominikānā un Kanādā; Indijā un Ķīnā viņi bija it visur. Mazā, miegainā Francijas pilsētiņa patiesībā bija viena no nedaudzajām Eiropas vietām, kur mācītie vīri pārzināja gan tālaika jaunāko filozofiju, gan Āzijas reliģijas.

Faingolds man teica, ka jezuīti esot visu dokumentējuši. Ja vēlējos uzzināt, ar ko Hjūms sarunājies Laflešā, es varēju doties to noskaidrot uz Romu.

Manam laikam Kaltehā tuvojoties beigām, es uzstājos ar runu kādā no TED tipa konferencēm, kurās veiksmīgi cilvēki no dažādām jomām sanāk kopā, lai iedvesmotu jauniešus un atstātu cits uz citu iespaidu. Manas runas laikā kāds liela auguma sirms kungs māja ar galvu un smējās īpaši aizrautīgi. Izrādījās, ka tas ir Alvijs Rejs Smits, Pixar līdzdibinātājs.

Atšķirībā no manis Alvijs jaunu dzīvi bija uzsācis vairākkārt. Viņš bija uzaudzis kā Dienvidu baptistu puika mazā Ņūmeksikas pilsētā un tad meties Sanfrancisko kontrkultūras trakākajās galējībās. Vēlāk viņš impulsīvi pameta datorzinātnes profesora darbu Ņujorkas Universitātē un atkal devās uz Kaliforniju, jo juta, ka “notiks kaut kas labs”. Notika arī – Xerox PARC[2. PARC, iepriekš – Xerox PARC, – 1970. gadā dibināta pētniecības un attīstības kompānija Kalifornijā, kas devusi lielu ieguldījumu informācijas tehnoloģiju un datoraparatūras attīstībā.], kur viņš palīdzēja radīt pirmo krāsaino datorgrafiku, un pēc tam Lucasfilm[3. Lucasfilm – kinokompānija, ko 1971. gadā dibinājis režisors Džordžs Lūkass un kas visvairāk pazīstama ar “Zvaigžņu karu” filmu sēriju.], kur viņš palīdzēja radīt pirmās filmas ar datorefektiem. Viņš metās uzņēmējdarbībā un radīja Pixar – un tad pameta Pixar, lai radītu jaunu kompāniju, kuru viņš pārdeva Microsoft. Viņam bija gana lieli ienākumi, lai varētu doties pensijā. Tagad viņš dzīvoja Sietlā, kolekcionēja mākslu, pierādīja matemātikas teorēmas un sava prieka pēc veica pētījumus vēsturē.

Savu mīļāko moto viņš bija aizguvis no cita datoru pioniera Alana Keja: “Labākais veids, kā paredzēt nākotni, ir to izgudrot.” Konference turpinājās divas dienas, un tās beigās pēc dažām garām sarunām, kuru laikā mēs ne reizi pat neskūpstījāmies, viņš veica vēl vienu lēcienu un nolēma, ka viņa nākamā dzīve būs kopā ar mani. Tas nekas, ja es to vēl nejaudāju aptvert. Viņš bija pieradis, ka citiem cilvēkiem – jo sevišķi bremzētiem akadēmiķiem – vajadzēja pavairāk laika, lai izsekotu viņa nākotnes vīzijām.

Kad beidzās mans laiks Kaltehā, es atgriezos savā vecajā, mīļajā Bērklija namā; mans bijušais vīrs bija pārvācies uz Bostonu, un es nopirku arī viņa īpašuma daļu. Alvijs kādā nedēļas nogalē atbrauca ciemos, un mēs pasākām ik nakti runāt pa telefonu. Biju nolēmusi paklausīt Faingolda padomam un apmeklēt jezuītu arhīvus Romā, un es pavaicāju – diezgan piesardzīgi – Alvijam, vai viņš negribētu braukt līdzi. Tā bija dīvaina vieta randiņam, bet viņam tas likās daudz romantiskāk nekā sēdēt saulē pie Trevi strūklakas. Tā šķita laba zīme.

Arhīvus atrast nav viegli – tie, kā jau šādai glabātuvei pienākas, aizslēpušies aiz Svētā Pētera bazilikas stūra. Viegli nebija atrast arī vajadzīgos dokumentus. Tomēr pēdējā dienā mēs atradām ierakstus jezuītu katalogos, kuros bija uzskaitīti visi, kas dzīvojuši Karaliskajā koledžā 1726., 1734. un 1737. gadā: kopā kādi simt pasniedzēji, studenti un kalpotāji. Viņu vidū bija 12 tēvi, kas bija bijuši Laflešā Dezideri viesošanās laikā un joprojām tur dzīvoja, kad ieradās Hjūms. Līdz ar to Hjūmam bija daudz iespēju uzzināt par Dezideri.

Viens no vārdiem īpaši krita acīs: P. Šarls Fransuā Dolī, misionārs Indijā. Tam bija jābūt tēvam Tolī, kuru es meklēju; “Tolī” Peteka grāmatā bija drukas kļūda. Dolī ne tikai bija izrādījis sevišķu interesi par Dezideri, viņš bija Laflešā arī visu laiku, kamēr tur uzturējās Hjūms. Un viņš bija padzīvojis Austrumos. Vai viņš varētu būt trūkstošais posms?

Atgriezusies Kalifornijā, es Bērklija bibliotēkas katalogos neatradu pilnīgi neko par Dolī. Taču tikko bija parādījušās Google Books, un tā nu es visu pasaules bibliotēku automātiskajā meklētājā ierakstīju vārdus “Dolī jezuīts”. Visu, ko mēs atklājām, Alvijs atzīmēja detalizētā, ļoti sarežģītā izklājumlapas failā.

Mēs atklājām, ka 18. gadsimta 30. gados nevis viens, bet divi eiropieši bija personīgi saskārušies ar budismu un abi bija bijuši Karaliskajā koledžā. Dezideri bija pirmais; otrais bija Dolī.

Viņš bija piedalījies kādā citā aizraujošā ceļojumā uz Austrumiem – kopā ar Francijas sūtniecību uz budistu Siāmu. 17. gadsimta 80. gados Siāmas karalis Narajs ieinteresējās par kristietību, bet vēl vairāk – par eiropiešu zinātni, jo sevišķi astronomiju.

Luijs XIV uz Siāmu nosūtīja divas sūtniecības – vienu 1685., otru 1687. gadā –, kurās bija liels jezuītu zinātnieku īpatsvars. Dolī bija 1687. gada grupā.

Starp sūtņiem bija vēl kāda neparasta 17. gadsimta figūra – abats de Šuazī. Abats bija slavens, atklāts transvestīts, kurš Francijas galma dāmām deva padomus modes jautājumos. Viņš uzrakstīja ļoti populāru un jautru pārstāstu par savu ceļojumu uz Siāmu. Tas, tāpat kā de Šuazī skandalozā autobiogrāfija “Abata de Šuazī, kurš ģērbās kā sieviete, atmiņas”, bija Hjūma bibliotēkā. Abata seksuālā brīvdomība bija labs piemērs 17. gadsimta jaunatklājošajam, robežas pārkāpjošajam garam, uz kura fona 21. gadsimts nereti izskatās itin ieturēts.

1687. gada jezuītu grupa, kuras sastāvā bija arī Dolī, Siāmā sabija gadu un daudz laika pavadīja kopā ar siāmiešu budistu mūkiem. Trīs jezuīti pat dzīvoja budistu klosterī un ievēroja tā noteikumus.

Tāpat kā Dezideri gadījumā, arī šī misija beidzās ar haosu un asinsizliešanu. 1688. gadā vietējie galminieki un priesteri sacēlās pret liberālo karali un viņa augstprātīgajiem ārzemju padomniekiem. Karalis Narajs tika noslepkavots, jaunais tilts starp divām kultūrām sabruka, un jezuīti glābās bēgot. Daži no viņiem neizdzīvoja. Dolī un vēl daži patvērās Pudučerri Indijā, kur viņi nodibināja jezuītu baznīcu.

1723. gadā pēc neparasti eksotiskas un notikumiem bagātas karjeras Dolī pārcēlās uz mierpilno Laflešu, lai tur pavadītu savas garās dzīves atlikušo daļu. Kad ieradās Hjūms, Dolī bija 80 gadus vecs vīrs, pēdējais dzīvais franču sūtņu misijas dalībnieks un jezuītu zinātnes dižākā laikmeta liecinieks.

Priekšstatu par Dolī man nācās izveidot no dažādiem pretrunīgiem fragmentiem, lielākoties no viņa Indijas laika. Angļu protestantu autoriem viņš bija tipisks katoļu fanātiķis. Savukārt katoliskie kapuciešu – Dezideri pretinieku – autori Dolī un citiem jezuītiem pārmeta simpātijas pret hinduismu. Dolī kopā ar diviem citiem priesteriem bija uzlauzis hinduistu tempļa durvis un saplēsis lampas un lāpas. Taču kopā ar Indijas misijas vadītāju Žanu Venansu Bušē viņš arī pārveidoja katoļu ceremonijas, iekļaujot tajās hinduistu tradīcijas. Vatikāns to neatzina. Bušē vēlāk kļuva par ievērojamu hinduisma pētnieku un personīgajā dzīvē valkāja hinduistu apģērbu, praktizēja askētismu un pat kļuva par veģetārieti.

Es uzzināju šo to arī par Dolī kā zinātnieku. Kādā tālaika periodiskā izdevumā teikts: “Nav redzēts vēl laipnāks un augstsirdīgāks vīrs, nedz arī tāds, kurš vairāk zinātu par dabas pasauli.” Jezuīti sev līdzi uz Siāmu un pēc tam uz Pudučerri aizveda tālaika labākos, četrus metrus garos teleskopus un veica nozīmīgus atklājumus astronomijā. Es redzēju gravīru, kurā attēlots Siāmas karalis Narajs teleskopā vērojam mēness aptumsumu.

Dolī piemita arī humora izjūta, un viņš rakstīja satīriskas lugas un paskvilas. Kāds aristokrātisko aprindu intelektuālis, vārdā Senfons, rakstīja draugam, ka reiz Francijā esot joka pēc uzaicinājis Dolī pusdienās kopā ar rakstnieku Robēru Šalu, dedzīgu jezuītisma pretinieku un turklāt vēl ateistu, kurš arī bija ceļojis pa Siāmu un Indiju. Senfons apgalvoja, ka cerējis izbaudīt niknu strīdu viesuli, kam neizbēgami vajadzēja sekot. Taču tā vietā “mani apvēdīja tikai vismaigākās vēsmiņas”, viņš rakstīja. “Zem misionāra P. Dolī mežonīgās bārdas slēpjas jezuīts per omnes casus, proti – pieklājīgs un diplomātisks, turklāt asprātīgas vārdu apmaiņas viņš prot novērtēt labāk par jebkuru sabiedrības lauvu.”

Dolī bija evaņģēlisks katolis, Hjūms – skeptisks protestants, tomēr viņiem bija daudz kopīga – bezgalīga zinātkāre, mīlestība pret zinātni un sarunām un, pāri visam, humora izjūta. Dolī bija inteliģents, zinošs, sabiedrisks un asprātīgs, un pilnīgi noteikti “diezgan gudrs un izglītots”. Viņš bija tieši tāds cilvēks, kāds Hjūmam būtu varējis patikt.

Turklāt es atklāju vēl kaut ko. Hjūms tika teicis, ka Pjēra Bela “Vēsturiskā un kritiskā vārdnīca”, jo īpaši tās šķirklis par Spinozu, esot būtiski ietekmējusi “Traktātu”. Es sameklēju šo šķirkli Bela vārdnīcā, kas ir brīnišķīgs enciklopēdisks sešu miljonu vārdu blāķis ar piezīmēm, piezīmēm pie piezīmēm, atsaucēm un atsauču atsaucēm. Viena no piezīmēm pie šķirkļa par Spinozu vēstīja par “Austrumu filozofiem”, kuri, līdzīgi Spinozam, noliedza Dieva eksistenci un runāja par “tukšumu”. Šī piezīme savukārt atsaucās uz šķirkli par Siāmas mūkiem, kurš bija sarakstīts, balstoties jezuītu sūtņu stāstos. Hjūmam bija jābūt lasījušam par budismu un Dolī ceļojumu tajā pašā namā, kur Dolī dzīvoja.

Ko es biju atklājusi?

Es biju atklājusi, ka Hjūms patiesi varētu būt zinājis par budisma filozofiju. Nudien, “Traktātu” viņš rakstīja vienā no nedaudzajām Eiropas vietām, kur šādas zināšanas bija pieejamas. Dolī bija personīgi iepazinis siāmiešu budismu un bija ilgi runājies ar Dezideri, kurš pārzināja tibetiešu budismu. Pastāv pat iespēja, ka Karaliskās koledžas jezuītiem bija Dezideri darba manuskripts.

Protams, nav iespējams skaidri zināt, ko tieši Hjūms Karaliskajā koledžā lasīja un vai jebkas no tā ietekmēja “Traktāta” saturu. Tādi filozofi kā Dekarts, Malbranšs un Bels jau bija nostādījuši Hjūmu uz skeptiķa takas. Taču, ja patību noliedzošos budisma argumentus viņš būtu tik vien kā dzirdējis, tas viņu pa šo taku varētu būt pastūmis vēl tālāk. Budistu idejas varētu būt briedušas viņa prātā un ietekmējušas viņa domas, pat ja viņš pats neievēroja šīs ietekmes avotu. Galu galā, ne viens vien mūsdienu filozofs ir aizņēmies idejas, pat īsti neatceroties, no kurienes tās nāk.

Mans raksts par Hjūmu, budismu un jezuītiem – ar daudzām atsaucēm un maz romantikas – tika publicēts kādā akadēmiskā žurnālā. Kamēr veicu pētījumus, daudzi izpalīdzīgi vēsturnieki man pastāstīja, ka mans dīvainais personiskais projekts atspoguļo daudz plašāku tendenci. Vēsturnieki ir sākuši domāt par apgaismību jaunā, globālā veidā. Čīkstošie koka kuģi veda idejas pāri kontinentu, valodu un reliģiju robežām – līdzīgi kā tagad internets (lai gan kuģi bija daudz lēnāki un varbūt pakļauti pat vēl lielākām briesmām). Šajā jaunajā, globālajā intelektuālajā vēsturē sākušas parādīties jaunas Dezideri bibliogrāfijas, biogrāfijas un tulkojumi, un atklājas arvien jaunas saiknes starp Austrumu un Rietumu filozofiju.

Ir viegli domāt par apgaismību kā ekskluzīvu dažu dumpiniecisku Eiropas filozofu izgudrojumu. Tomēr plašākā skatījumā apgaismības gars, kuru vārdos izteica kā Hjūms, tā Buda, caurstrāvo manu stāstu. Dziņa pakļaut un pievērst īstajai patiesībai “aplamo un īpatnējo” kaut kāda metafiziska absolūta vārdā katrā ziņā bija klātesoša kā Rietumos, tā Austrumos. Un joprojām ir. Tomēr šī stāsta varoņus vēl lielākā mērā uz priekšu dzina vienkārša vēlme uzzināt, vienkāršas slāpes pēc jaunas pieredzes. Viņi gribēja zināt, kas noticis iepriekš un kas notiks vēlāk, kas bija okeāna otrā krastā, kalna otrā pusē, reliģisko un filozofisko – vai pat seksuālo – robežšķirtņu pretējā teritorijā.

Šis stāsts varbūt var palīdzēt izskaidrot Hjūma idejas. Tas katrā ziņā kalpo kā šo ideju piemērs. Visi stāsta varoņi savu ceļojumu uzsāka ar skaidrām un savstarpēji konfliktējošām identitātēm – kaislīgais itāļu misionārs un pilsētnieciskais franču priesteris, tibetiešu karalis un lamas, siāmiešu karalis un mūki, skeptiskais jaunais skots. Taču es sapratu, ka viņi visi bija daudz sarežģītāki, neparedzamāki un mainīgāki, nekā viņi mums – un pat paši sev – sākumā šķita. Gan Hjūms, gan Buda šai domai dziļdomīgi piekristu.

Kaut arī Dolī un Dezideri devās uz Siāmu un Tibetu, lai budistiem aizvestu Eiropas gudrību, viņi arī atveda budistu gudrību uz Eiropu. Siāma un Tibeta izmainīja viņus vairāk, nekā viņi izmainīja Siāmu un Tibetu. Un divi Laflešā pavadītie gadi neapšaubāmi izmainīja Deividu Hjūmu.

Hjūms un jezuīti, un Siāma, un Tibeta izmainīja arī mani. Man vienmēr bija šķitis, ka Hjūmam jautājumā par patību ir taisnība. Bet tagad es pirmoreiz dzīvē jutu, ka viņam ir taisnība.

2010. gadā mēs ar Alviju apprecējāmies – nākotne tika izgudrota no jauna. Es atkal biju ārkārtīgi veiksmīga un laimīga sieviete, pilna iracionālas vitalitātes un dzīvesprieka. Taču es biju arī kas vairāk. Es biju atklājusi, ka spēju mīlēt sievietes tikpat stipri kā vīriešus, vēsturi – tikpat stipri kā zinātni un ka spēju atrast savu ceļu ne tikai laimē, bet arī skumjās un vientulībā. Tāpat kā Dolī un Dezideri, kā abats transvestīts un siāmiešu karalis astronoms un, vairāk par visiem, kā pats Hjūms, es biju atradusi savu glābiņu cilvēka prāta tīrajā, bezgalīgajā vēlmē uzzināt ko vairāk – un cilvēciskās pieredzes tīrajā, bezgalīgajā dažādībā.

© The Atlantic, 2015. gada oktobrī

Tulkojis Helmuts Caune