Nepakļaušanās

Biju pārsteigta, kad pēc neilgas meklēšanas nācās secināt, ka Velbeks jeb Velbeka varonis tiešām nekad iepriekš latviešu teātrī nav uzvests. Dramatiskā materiāla tam, manuprāt, netrūktu, un visi viņa romāni, izņemot pašu pirmo ar kaismīgo nosaukumu “Cīņas lauka paplašināšanās” (angliski tas tika tulkots kā “Whatever”, izsaucot daudzu frankofono lasītāju irgošanos), ir pieejami Dena Dimiņa tulkojumā. Dens par savu daiļliteratūras tulkotāja slavu lielā mērā var pateikties Velbekam, un es labi atceros laikus, kad viņš kādās nopietnu cilvēku saiešanās ne bez lepnuma un ironijas stādīja sevi priekšā kā “pornogrāfiskās literatūras tulkotāju”. Šie laiki gan, šķiet, ir pagājuši. Dens atzinies, ka no Velbeka esot noguris un vairs viņu netulkošot. Tāpat kā ir pagājuši laiki, kad mans draugs, kādreizējais literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori galvenais redaktors Reinis Tukišs, savā blogā publicēja impulsīvus, bet dziļdomīgus pārspriedumus par Velbeka romāniem, kas diemžēl ir pazuduši tajā pašā nebūtībā, par kuru rūpējas vispasaules tīmeklis.

Nebūtu aplam teikt, ka Mišels Velbeks man un daudziem maniem draugiem bija tāds kā nelūgts, bet galu galā vērtīgs pavadonis ne tikai jaunajā pasaulē, kas pavērās, pieslēdzoties minētajam tīmeklim 21. gadsimta sākumā, bet arī tālaika centienos ātri un izlēmīgi ieaugt eiropeiskajā kultūrā un, protams, baudīt labumus, ko šī ieaugšana solīja. Izmisīgi pesimistiskās “Elementārdaļiņas” es uzskatīju par ļoti labu romānu, “Platformu” – jo īpaši tās sakāpināto finālu – gandrīz par mūsdienu romantiskās literatūras šedevru. Esmu to vairākkārt pāršķirstījusi. “Cīņas lauka paplašināšanos” es izlasīju nedaudz vēlāk, vienā vakarā, un tas, manuprāt, varētu kalpot par teicamu paraugu, kā ievērot Čārlza Bukovska padomus topošajiem rakstniekiem: “Ja jūs varat nerakstīt – nerakstiet. Ja jums kaut kas no sevis ir jāizspiež – nerakstiet. Ja jums ir svarīgi, ko par jūsu uzrakstīto domās citi, – nerakstiet.”

Velbeks bija neviltots un intensīvs, bet ne uzmācīgs; viņa ētiskās un idejiskās nostājas palika apslēptas intriģējošā neskaidrības mākonī; viņš labi rakstīja, un arī cilvēki, kas savā personīgajā dzīvē nekādā mērā nejutās kā izslavētais Velbeka varonis – visos romānos viens un tas pats cilvēks – un necieta ne no viņa melanholijas, ne sadzīves nepatikšanām, kaut kādā mistiskā veidā spēja gandrīz simtprocentīgi ar viņu identificēties. Viņš atgādināja – šis nav mans salīdzinājums, bet gribu to lietot – kara reportieri, kurš ziņo no kādas šausmīgas vietas Irākā vai Afganistānā, bet šī šausmīgā vieta bija viņa paša dzīvoklis, kvartāls vai Eiropas pilsēta. Viņš bija kā depresīvs paziņa, kurš gadu gaitā no labu vēlošiem līdzpilsoņiem uzklausījis visus iespējamos padomus, kā kļūt laimīgam, bet par tiem tikai smīnējis. Visu ko viņam varēja pārmest, arī paviršību un atkārtošanos, – bet ne stulbumu. Un šo attiecību priekšvēstures dēļ nav mazsvarīgi arī tas, ka Velbeks, kurš gan stilistiski, gan tematiski atgādina, piemēram, Selīnu, bez mazākās aizķeršanās pārnesams tulkojumā. Savukārt Selīns, iztulkots latviski, zaudē gandrīz visu savas uzrunas tiešumu un spēku.

Ar to es gribu teikt, ka “Pakļaušanās” – stāsta par demokrātisku Francijas pakļaušanos šariatam – interpretācija un uztvere lielā mērā ir atkarīga no tā, vai lasītājam ir iepriekšēja pieredze ar Velbeku un vai viņš ir izveidojis savu viedokli par to, ar ko šis rakstnieks vispār nodarbojas. Pie pieredzes ar Velbeku es pieskaitu arī viņa teorētiskos tekstus. Piemēram, ievadu Ogista Konta “Vispārīgajai reliģijas teorijai”. Konts ir viens no pozitīvisma pamatlicējiem, viņš uzsver, ka jājautā “kā?”, nevis “kāpēc?”, un šis princips, iespējams, ir pats būtiskākais, lai saprastu Velbeku tā, kā viņš saprot pats sevi. Pie šīs pieredzes es pieskaitu arī viņa eseju par amerikāņu rakstnieku Hauardu Filipsu Lavkrāftu. Lavkrāfta rasisms (20. gs. 20. gados Ņujorkā) tajā analizēts kā eksistenciālu dimensiju sasniedzis sarūgtinājums par zaudētāja likteni sociālās sāncensības spēlē. Taču – pagaidiet! – Velbeks nesaka, ka Lavkrāftam nebūtu vajadzējis tā justies. Viņš saka, ka šīs zaudētāja sajūtas dēļ Lavkrāfts “pakāsa savu dzīvi”, bet radīja tekstus, kas Velbekam šķiet nepārspēti.

Tas man ir patiess iepriecinājums, ka šajā Velbeka karjeras posmā, kurā gan viņam pašam, gan lasītājiem principā visam jau bija jābūt skaidram, “Pakļaušanās” ir pietiekami labi izdevusies, lai varētu apgalvot, ka romāns kā literārs darbs noteikti pārdzīvos tā izraisīto viļņošanos – arī valsts premjerministra Manuela Valsa pausto nosodījumu. Pēc visvairāk lasītā franču rakstnieka pozīcijas noturēšanas divu desmitgažu garumā sešdesmit gadu vecumā uzrakstīt daiļliteratūras darbu, kas iznākšanas dienā saņem komentārus no valsts augstākajām amatpersonām, ir ticis iztulkots gandrīz visās iespējamajās valodās un savai dzimtenei, šai “noasiņojošajai”, “sprāgstošajai”, “mirstošajai” un tā tālāk Vecās Eiropas nācijai, nodrošina intelektuālās brīvdomības un brīvrunas citadeles starojumu pār visu kontinentu, – šāds sniegums tomēr izraisa cieņu.

Islamizācijas bieda dēļ autoram pēdējā gada laikā ir bijis grūtāk izvairīties no intervijām. Bet intervijas ar Velbeku, jo īpaši televīzijā, – tas pats par sevi ir vesels žanrs. Senāk, pirms “Pakļaušanās”, viņš sarunām ar žurnālistiem piegāja gandrīz vai Bukovska stilā, bez mazākās aiztures un mediju pieprasītās pretimnākšanas. Leģendārajā pelēkajā lietus jakā (viņš to pieminēja savā Gonkūru prēmijas saņemšanas runā!). Nereti iedzēris vai pat piedzēries. Izspūrušie mati pārlocīti pāri galvvidum. Amerikāņu multfilmas no viņa tēla varētu ietekmēties, zīmējot raganu. Vai ūpi. Pēdējā gada laikā Velbeka pacietība ir pieaugusi gandrīz vai proporcionāli saņemto komentāru nesakarībai. Rezignēti un pat mazliet skumji viņš nacionālās televīzijas vakara ziņu izlaidumā sacīja, ka vēl nesen Francijā (kura izglītībai – kā izlasījām romānā – atvēl lielāko sava budžeta daļu) saprata tādu elementāru lietu, ka literāra darba sarakstītāja viedoklis nav automātiski vienādojams ar galvenā varoņa viedokli. “Lai uzrakstītu romānu, nav vajadzīga nostāja. Nav arī vajadzīgs saprast visu, kas notiek. Rakstnieka darbs nav sociologa darbs.” Un citā video: “Dažreiz vajag provocēt, jo viedoklis, kas oficiāli tiek uzturēts, tomēr ir pārāk stulbs. Jeb, pareizāk sakot, pārāk attālināts no realitātes, jo būt stulbam – tā tomēr ir priekšrocība.” Vai atkal: “Man pārmet nekaunību, bet tā nav nekaunība. Tas ir cieņas trūkums, kas tiek interpretēts kā nekaunība.” Un: “Neteiksim “provokācija”, teiksim “brīvība”, tas būs vienkāršāk; bet brīvība nav iespējama bez zināmas devas provokācijas.” Tam var piekrist. Bet es viņam nepiekrītu, kad viņš – lai atvairītu pārmetumu par “Nacionālajai frontei” piespēlētu kārti – apgalvo, ka romāni nekad nav izmainījuši cilvēku politisko nostāju. To drīzāk mainot politiski traktāti vai manifesti. Romāni, manuprāt, cilvēku politisko sliecību var izmainīt tieši tāpat kā viss pārējais, kas notiek dzīvē. Vienīgā problēma – šīs izmaiņas ir neparedzamas. Cilvēku politiskās nostājas, simpātijas vai antipātijas lielākoties ir vēl trauslākas un nepastāvīgākas par visām pārējām viņu attieksmēm. Attieksmi pret ģimenes institūtu, attieksmi pret nacionālismu, attieksmi pret varu. Vai attieksmi pret reliģiju.

Gan Dena Dimiņa latviskojumā, gan Alvja Hermaņa lugā romānam ir nepareizi iztulkotas beigas. Oriģinālā visa pēdējā nodaļa ir uzrakstīta nevis vienkāršajā nākotnē, bet varbūtības izteiksmē. Fransuā sev saka: “Es piezvanītu Redižeram” (jā, Redižeram, nevis Redigeram), “Ceremonija būtu ļoti vienkārša”, “Man nebūtu nekā, ko nožēlot”, nevis pasludina, ka tas tā notiks. Tādējādi grāmatas fināls ar jautājumu, vai Fransuā pievērsās islāmam vai arī ne, ir atstāts atvērts. Jo vairāk es domāju par to, kādi apsvērumi lika Denam (vai varbūt tulkojuma redaktoram?) izmainīt darbības vārdu modu grāmatas beigās, jo vairāk es par to brīnos. Kāpēc to izmainīja Alvis Hermanis, man saprast ir vienkāršāk. Viss, ko varētu pateikt – slavinoši vai kritiski – par Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, galu galā sadurtos vai nonāktu līdz nepārprotamajai Hermaņa iecerei, ka tas ir politisks uzvedums ar skaidri nospraustu mērķi. Šis mērķis ir norādīts pat uz ieejas biļetes, kur sacīts, ka izrāde ir veltīta Rietumu sabiedrībai, “kas atrodas bedrē un turpina čakli rakt”. Vienīgā mana (subjektīvā) nožēla šajā sakarā ir Fransuā tēla upurēšana karikatūrai, kura četrarpus stundu laikā nevar izšķirties – būt par tirliņu vai par kretīnu. Ja zālē sēdēja kādi no minētās bedres racējiem, viņi diez vai spēja sevi identificēt ar vienu vai otru karikatūras seju, un tāpēc viņiem varbūt likās, ka izrāde ir par izvirtušajiem franču intelektuāļiem, kuri saņem pēc nopelniem. Turpretī Velbeka romānā Fransuā tēlam ir tāda kā papildu traģisma dimensija – viņa ārējā tēla nesakritība ar viņa iekšējo runu. Viņš nav cilvēks, kas izskatās pēc zaudētāja vai klauna. Varbūt ne visus iespējamos, bet visus svarīgos jautājumus viņš sev ir godīgi uzdevis, un meklējumi, kuros viņš dodas, sekojot “savam pavadonim un uzticamam draugam” Žorisam Karlam Vismānsam, lai arī neveiksmīgi, nav viltoti un lēti sentimentāli.

Kopš 2015. gada janvāra, kad “Pakļaušanās” iznāca, grāmatai sekojis dēmons. Jā, “dēmons”, “ļaunu vēloša dievība” – tā Velbeks nosaucis traģiskās sakritības, kas arī iepriekš bija pavadījušas viņa darbu iznākšanu. Daudzi droši vien būs dzirdējuši, ka “Pakļaušanās” iznāca tieši tajā dienā, kad noslepkavoja gandrīz visus satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijas locekļus. Bet ir vēl vairāki notikumi, kuru gaismā romāns var likties gandrīz pravietisks. Neparedzētais Lielbritānijas referenduma balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības (vēlēšanu iznākuma neparedzamība spriedzes apstākļos ir viena no “Pakļaušanās” peripetijām). Patvēruma meklētāju krīze, kuras dēļ Eiropā šogad palielinājās politiski nepārstāvēto musulmaņu īpatsvars (migrācija romānā nav pat pieminēta, bet Hermanis nav netaisns pret autora ieceri, uz to atsaukdamies teātra uzvedumā). Prezidenta vēlēšanu kampaņa ASV, kur vidusšķiras pilsoņi būtībā spiesti izvēlēties starp diviem neizturamiem kandidātiem (Velbeka romāna scenāriju, bez šaubām, nosodītu arī tad, ja viņš savās iztēlotajās prezidenta vēlēšanās būtu licis uzvarēt nevis Musulmaņu brālības kandidātam Muhamedam ben Abesam, bet gan pretiniecei Marinai Lepenai; tas ir kā izbraukt starp Skillu un Haribdu). Joprojām grūti aptveramais fakts, ka vadošie Rietumu masu mediji, ieskaitot Le Monde, kas izņirgājās par Velbeku veselā rakstu sērijā, pēc pretīgajiem Jaungada nakts notikumiem Ķelnē un citās Vācijas pilsētās uz desmit dienām bija pilnībā pazaudējuši valodu (Velbeks apraksta tieši šādu situāciju, tikai dramatiskāku: prese, baidīdamās vairot paniku, neziņo pat par ielu cīņām, kurās ir upuri). Un visbeidzot – bezpalīdzības sajūta, ko izraisa nespēja notiekošo saprast.

Nevaru piekrist kritiķiem, kas raksta, ka “Pakļaušanās” ir aizvainojoša Francijas musulmaņiem. Vairākums tā dēvēto musulmaņu (islāms ir reliģija, nevis etnicitāte), kā precīzi norādīts arī romānā, vēlēšanās balso par kreisajiem sociālistiem. Protams. Par ko gan citu lai viņi balsotu? Francijā pastāv dažas pavisam nelielas musulmaņu partijas – vienai pat ir logo ar Mariannu lakatā –, bet to politiskās nostādnes, zvērojošais antisemītisms un vispārējais spriešanas līmenis ir tik bēdīgi, ka tās pagaidām nav spējušas savaldzināt Rietumu pamatizglītību ieguvušos Ziemeļāfrikas imigrantu pēctečus. Vai Francijā ir musulmaņu politiķi? Jā, vesela virkne. Nikolā Sarkozī prezidentūras laikā valdībā vien bija trīs sievietes, viena no viņām – Fadela Amara – pat dibināja sieviešu tiesību aizstāvības kustību “Ne kuces, ne kājslauķi” (Ni putes ni soumises – lūk, arī pieminēta pakļaušanās). Bet Velbeks par šo visu ir ļoti labi informēts, un viņa distopijā vairums Francijas musulmaņu ir situācijas upuri. Savukārt “situācija” rodas, sabrūkot nodeldētajai, idejiski novājinātajai kreisi centrisko un labēji centrisko sacensībai un parādoties jaunam, apdāvinātam un iedvesmojošam līderim, kas šķiet piedāvājam vīziju. Un zināmu eksotismu. Vismaz kaut ko jaunu.

Romāna lielais fona jautājums ir reliģija. Pārāk liels un sarežģīts jautājums, lai to varētu ietvert vienā grāmatā, kur nu vēl iztirzāt, bet ir dažas lietas, ko Velbeks, manuprāt, pasaka pietiekami skaidri. Izpratne par reliģiju kā personīgiem transcendentā meklējumiem, Atklāsmes piepildīšanu, atvēršanos Allāha gribai, sava “es” pilnīgu izšķīdināšanu, ātmana un brahmana identitātes piedzīvošanu un tā tālāk, atkarībā no tradīcijas, atrodas nesavietojamā vai gandrīz nesavietojamā pretstatā ar tādu izpratni par reliģiju, kas pieprasa noteiktu sabiedrības kārtību un ir gatava par to cīnīties vardarbīgā vai diplomātiskā ceļā – proti, ar politiku. Piemēram, šie kristiešu jaunieši “ar atvērtajām un brālīgajām sejām”, kas Rokamadūras Dievmātes kapelā klausās Šarla Pegī dzejas lasījumu, – gandrīz vienīgie visā romānā, kuriem Fransuā nevelta nicinošas piezīmes, – par ko viņi balsoja? Kāda ir viņu politiskā pārliecība? Vai tā vispār ir būtiska? Kāda politiska kārtība, kāds republikānisms, kādu nacionālo vai pārnacionālo interešu aizstāvība izriet no pievēršanās melnajai Madonnai? Nav atbildes.

Velbeks šo pretrunu skaidri izsaka vienā no piezīmēm par Vismānsa dzīvesstāstu. Vismānsa dzīves laikā Franciju plosīja politiskie konflikti, anarhistu atentāti un antiklerikālas bandas, kas iebruka baznīcās un izdzenāja draudzes. Pats Vismānss šo cīņu dēļ bija spiests pamest Ligižē abatiju, bet, par spīti briesmām, politiskie notikumi viņa episkajā stāstā par pievēršanos dievticībai ir tik tikko pieminēti. Citiem vārdiem sakot, jo tālāk viņš bija ticis savā ticības ceļā, jo mazāk viņu satrauca, ka altāris, pie kura viņš ir noliecies, tiek sašķaidīts ar veseri, jo ne jau altāri viņš pielūdza. Nesen ar interesi un pārsteigumu izlasīju lappuses no kādas Mahatmas Gandija biogrāfijas. Gandijs ir idejiskais nevardarbīgās pretošanās līderis, kurš iedvesmojis veselas paaudzes. Viņa dziļā reliģiozitāte, pēc daudzu domām, stiprināja viņa gandrīz pārcilvēcisko pacietību un nelokāmību, taču tikai retais zina, cik radikāls bija Gandija aicinājums uz nepretošanos. Piemēram, viņš uzskatīja ka sievietei, kuru izvaro, nav jāpretojas izvarotājam. Viņai ir jāizrāda absolūta nepakļaušanās – tieši tā, nepakļaušanās, nevis pakļaušanās – nekustoties un klusējot. Viņš arī uzskatīja, ka kara gadījumā iedzīvotājiem vajag nevis pretoties ienaidniekam ar fizisku spēku, bet piekopt satyāgraha – pilnīgu nesadarbošanos. Nāciet un ņemiet. Nogaliniet. Nāve mums nav nekas.

No šīs lasāmvielas atgriežoties atpakaļ pie Velbeka un vēlreiz pārskatot “Pakļaušanās” pēdējo trešdaļu, šķiet uzkrītoši, ar kādu mērķtiecību viņš politiskā islāma īstenojumu pārvērš farsā. Obligātā izglītība tikai līdz 12 gadu vecumam, meiteņu izprecināšana pēc savedēju novērtējuma, Parīzes Sorbonas Islāmiskā universitāte – tos vēl varētu uzskatīt par tādiem kā jokiem no Charlie Hebdo kādreizējo karikatūristu viņsaules. Kā arī to, ka vienīgā musulmaniete, kuru satiekam, neskaitot baltos pārbēdzējus no identitāriešiem, grāmatā ir prostitūta. Atrauts no jebkāda garīguma, savtīguma pārvarēšanas un šaubām, bez kurām nav iespējama ticība, un nogremdēts mantkārīgās elites viszemāko baudu apmierināšanā, islāms varenajam intelektuāļu pārliecinātājam Robēram Redižeram (izrādē – pārliecinošs Andris Keišs) nozīmē iespēju ik dienas priecāties, ka viņš var dzīvot namā, kurā tika uzrakstīts “Stāsts par O.”. Tas ir, Dominikas Orī grāmata, kurā sers Stefans minēto O. kailu piekala pie ķēdes un vadāja sev līdzi kā suni. Savukārt, kad pats Fransuā, jaunas dzīves iespējamības apburts, sāk par to filozofēt, visspilgtākais pierādījums Eiropas civilizācijas norietam viņam šķiet fakts, ka 19. gadsimta bordeļa piedāvāto pakalpojumu klāstā ir minētas tādas atrakcijas, kādas mūsdienu vīrietim vairs nav pazīstamas.

Šādos apstākļos no ceļa gala – Fransuā pakļaušanās – droši vien var glābt vairs tikai brīnums. Taču brīnuma iespējamību Velbeks lasītājiem un savam varonim tomēr ir atstājis. Grāmatas pēdējam teikumam “Man nebūtu nekā, ko nožēlot.” var iebilst, ka būtu gan. Un pats Velbeks kādā intervijā uz to ir norādījis. Fransuā varētu nožēlot neaizmirstamu satikšanos un sāpīgu šķiršanos no divām Marijām. No jaunās ebrejietes Mirjamas, sievietes, kuru viņš gandrīz jau bija sācis mīlēt un kura, sākoties nekārtībām, bija spiesta emigrēt uz Izraēlu, un no Rokamadūras melnās Madonnas, pie kuras “mistiskā, priesteriskā un ķēniņiskā” stāva viņš gandrīz zaudē samaņu. Par Mirjamu trūkst ziņu, bet melnajai Dievmātei jau kopš 12. gadsimta tiek piedēvētas brīnumdarītājas spējas.