Ironija slēpjas faktā

Rīgas Laiks: Vai tu zini, kāpēc, sarunājoties ar tevi, es izjūtu nedrošību, gandrīz vai tādas kā bailes?

Vilis Daudziņš: Kāpēc?!

RL: Ja atceras, kādā veidā strādā Jaunā Rīgas teātra aktieri, un to, ko tu esi stāstījis par „iziešanu medībās”, par nepārtraukto vērojumu, tad pārņem sajūta, ka varbūt kļūstu par tava vērojuma objektu, par vielu mākslas lipināšanai... bail, ka tu intervētāju izfiltrēsi. Jo tu pats esi intervētājs.

Daudziņš: Nu, īstenībā es pats, kad intervēju, vienmēr baidos. Domāju, kā to dara profesionāļi – viņi intervē daudz biežāk, bet es reti. Man ir skaidrs mērķis, kāpēc es to daru, bet panākt cilvēka atklātību, lai viņš ar tevi runātu, lai pastāstītu tieši to, kas tevi interesē, ir diezgan grūti. Man šķiet, ka es nevaru būt provokatīvs un labs žurnālists, tāds, kurš uzdod pareizos jautājumus psiholoģiski pareizajā brīdī, lai cilvēks pateiktu kaut kādas sevi atklājošas lietas. Pirmajā reizē man vienkārši paveicās ar autobusa šoferi, kurš bija brīnišķīgs cilvēks, un varēja just, ka viņam ir sakrājies un gribas pateikt to visu, ko viņš ir izdomājis par dzīvi, politiku, par bērnu audzināšanu, par zolītes spēles principiem, par nacionālajām attiecībām, par sievietēm. To visu viņš bija izdomājis.

RL: Un turējis pie sevis?

Daudziņš: Varbūt ik pa laikam atkārtoja, jo visi pieejamie klausītāji to jau bija dzirdējuši.

RL: Varbūt tu to varētu pastāstīt, attēlot kā etīdi? Teiksim, etīde par aktieri, kas atklāti palūdz kādam cilvēkam viņa dzīvi lietošanai teātrī.

Daudziņš: Pamēģini pieiet cilvēkam klāt un pateikt, ka mēs te taisīsim vienu izrādi – un vispār doma ir tāda, ka jūs varētu pastāstīt, ko jūs domājat par dzīvi. Nu tad stāstiet. (Smejas.) Man no šausmām ir jānomirst tajā brīdī. Autobusa šoferis sākumā domāja, ka ir atnākuši no valsts kontroles, ka viņš kaut ko ne tā ir izdarījis, iespiedis kādu durvīs, kaut kas ir noticis un tagad viņam prasīs, kas tur ir bijis. Un atkal alga nost. Paskaidrot, ko tad mēs darīsim, bija ļoti grūti, jo mēs to vēl nebijām izdarījuši. Nebija vēl tādas izrādes, bija tikai uzdevums, kā mēs to saucam – viena sačakarēta vasara, kad visi mēģināja parunāt ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku, cilvēku no ielas, kas nedrīkstēja būt ne rads, ne draugs. Neko vairāk nepaskaidrojot, un es domāju, arī Alvis tobrīd vēl nezināja, kāds formāts izrādei būs. Neviens nevarēja arī saprast, cik gari būs tie gabali. Pirmoreiz, kad es runāju, man no pierakstītā teksta – no tā, ko es biju atlasījis, rediģējis, sakārtojis, iznāca divas stundas. Diktofonā, protams, bija daudz vairāk. Beigās palika četrdesmit piecas minūtes, diezgan intensīvi runājot.

RL: Mākslas notikumu, tajā gadījumā „Latviešu stāstus”, mēs zinām, bet šoreiz mani interesētu tavas dzīves notikums.

Daudziņš: Bija tikai viens tāds gadījums, pats pēdējais, kad es vienkārši zvanīju pa telefonu savai kaimiņienei, jo man vajadzēja kaut ko noskaidrot par buļļu un govju kopošanos, kā viss process tur notiek. Droši vien mēs parunājām minūtes piecpadsmit, un paralēli mēģināju ātrumā pierakstīt galvenos vārdus un izteicienus, lai neaizmirstas. Un tad uzrakstīju tādu kā mazu etīdīti, izgatavojām tādu mazu gabaliņu, kas varbūt būs, varbūt nebūs jaunajā izrādē par govīm. „Vecmāmiņa”. Nu tā jau ir pilnīga izlaidība – sēž krēslā un zvana! Bet pirmoreiz bija tā. Pirmais cilvēks, ar kuru es iepazinos, bija no Dienvidkrievijas šurp atbraucis mākslinieks, kas gleznoja Vecrīgas ainavas, pārsvarā divus trīs skata punktus. Krieva tips, ar tādām jau pat kaukāzieša iezīmēm, bet tomēr pilnīgs krievs. Man likās, interesanti būtu, ja latviešu stāsts būtu krievu valodā, valodu es protu labi. Visa darbība notiek pie Brēmenes muzikantiem, vasarā, apkārt ir matrjošku tirgotāji. Uzdevu trīs četrus jautājumus un tad sadūšojos pajautāt, vai var ieslēgt diktofonu, kuru arī izvilku. Visu laiku minstinājos un domāju, kā būtu, ja es vienkārši ieslēgtu un miers, lai griežas kaut kur krūšu kabatiņā. Nobijos kaut kā, ja nu pēkšņi sāk pīkstēt tur tajā kabatiņā... neglīti sanāks. Viņam laika bija daudz, viņi sēž tur, skicē, glezno to pašu, ko jau uzgleznojuši simt reizes, tāpēc viss sanāk ātri un veikli, ir kādi pieci seši šabloni, ko viņi vālē katrs savā manierē. Viņš kā īpašu šiku man nodemonstrēja, kā uzvelk ar tušu Pēterbaznīcas siluetu – tā lai starp melniem torņiem veidojas balts sievietes siluets. Nu, tās bildītes neko diženas nebija, toties viņš izrādījās ļoti spēcīgs cilvēks. Katrā ziņā daudz spēcīgāks par mani, psihologs, un es sapratu, ka patiesībā viņš sāk veidot izrādi. Viņš sāka uzdot toni – kā viņš gribētu, kā es viņu varētu parādīt. To var sajust – es sapratu, ka tas nav īsti pareizi, nav īsti godīgi, ka tas nav īsti tas. Viņš nevarēja iejaukties uzrakstītajā materiālā tieši, viņš neprasīja, lai es to parādu, bet bija tāda sajūta, ka patiess viņš pilnīgi noteikti nav, ka viņš redz, kā tas varētu izskatīties, un runā tā, kā viņam šķiet, ka vajadzētu runāt.

RL: Vai tad vairums cilvēku neatrodas „uz dzīves skatuves” un necenšas ieņemt sev glaimojošākas pozas? Tādu, kas neko netēlo, jau nav nemaz tik daudz.

Daudziņš: Nu, spēcīgu cilvēku ir mazāk nekā to, kas ļaujas vai glābjas. Man šķiet, ka spēcīgs ir pašpietiekams, pašapzinīgs cilvēks, tas, kurš spēj sevi novērtēt telpā, vietā, laikā, spēj arī nerēķināties ar standartiem. Saprāta robežās, protams. Un vājie cilvēki attiecīgi seko kaut kādām direktīvām, cenšas būt tādi, kā žurnālos norādīts. (Smejas.) Es sapratu, ka viņš grib ar mani manipulēt un sirsnīga saruna nesanāks. Šķīrāmies kā draugi, es nopirku no viņa par divdesmit pieciem latiem kāda naivista gleznu. Viņš teica – tas ir džeks, vārdā Saša, viņš ir pazudis. Kaut kur. Liekoties, ka beigts. Gleznu kādreiz atstājis, teicis, ja kāds grib pirkt, tad par divdesmit pieciem latiem. Tā glezna man ir grimētavā. Šķiroties es viņam neteicu, ka mums nekas nesanāks. Satiku viņu pēc gada un tad jau varēju teikt – redz, kā mums nekas nesanāca. Tā bija pirmā intervija. Un tad jau zibenīgi nāca otrā. Es vēl biju iecerējis, ka mani interesētu gaļas izcirtēji. Tāpēc, ka viņi tur tā šiki izskatās. Viņi ir maz, viņas daudz. Ar savām gaļām. Domāju, iešu pie viņiem. Āgenskalnā man uzreiz iedeva kurvīti, Vidzemes tirgū arī, Centrāltirgū... nu, es kaut kā paskatījos viņam acīs un sajutu – oi, oi, oi, labāk nejautāšu neko, atkal būs fiasko, iešu garām. Tā es izgāju cauri gaļas paviljonam uz stacijas pusi, priekšā jau stacijas tunelis, stāvēju autobusu pieturā un skatījos uz cilvēkiem. Vieni nāk ārā no stacijas, citi no tuneļa, stāv, kaut kādu autobusu gaida. Un piebrauc dzeltens autobuss, iekšā pie stūres vīrs. Man uzreiz bija skaidrs, ka viņš ir latvietis. Iekāpu iekšā, bet šofera kabīnes durvis aizmetinātas, klāt pie viņa nevar tikt. Atceries, kā kādreiz bija – garmoškas priekšējās durvis dalījās, pa tādu šauru pusi bija jālien iekšā, un šoferis lien pa otru. Savu autobusu viņš sauca par zārku, bet aizmetināto kabīni par būdu. Es iekāpu un aizbraucu līdz Vecmīlgrāvim, līdz pašam galam, tur viņi stāv, uzpīpē, pačurā, iedzer kafiju un brauc atkal. Viņš iznāca no dispečeru būdas un uzpīpēja, un tad es sapratu, ka mana stunda ir situsi.

RL: Kas tev bija uz āķa?

Daudziņš: Es, liekas teicu, ka mēs taisām izrādi par dažādām profesijām. Kā es teikšu – mēs par cilvēkiem taisām. Par cilvēkiem visi taisa. Es teicu, ka man interesē visa tā šoferu padarīšana. Ak tā, viņš teica. Un sākumā bija ļoti aizdomīgs. Būdā pie manis nevar, viņš teica, nekā nebij, pēc noteikumiem tur neviens nevar atrasties, tad vajag sarunāt ar priekšniecību, savādāk būs slikti. Labi, es saku, iešu runāt ar priekšniecību. Pēc nedēļas viņam bija garais maršruts, četrdesmitais, ies no Ziepniekkalna uz Juglu, sarunājām, ka ap divpadsmitiem Juglā iekāpšu. Un kā aizgāja saruna! Sākumā viņš bija ļoti nervozs – un aiz uztraukuma metās runāt. Johaidī, paskaties, kā viņi visi brauc un kas te viss notiek! Es sapratu, ka man ir vienkārši jātur mute ciet. Bija daži viltīgie jautājumi izdomāti... bet nelietoju nevienu, jo likās, ka stāstā iejaukties ar kaut kādu iepriekš sagatavotu jautājumu būtu stulbi. Es pat biju izdomājis jautājumu: vai jums ir bail no nāves? Nu, ko tad mēs ņemam par paraugu? Izlasām interviju, piemēram, ar kādu filozofu un apmēram piefiksējam, kādi ir tie fundamentālie jautājumi, un cik jaudīgas atbildes, o-ho-ho! Un, zinot, ka mēs tādas, protams, arī iegūsim, uzdodam šo nāvīgo jautājumu. (Smejas.) Šoferim, kurš tajā laikā brauc pa Rīgas ielām! Bet tas viņu nesamulsināja it nemaz. Viņš pievērsās tam, ka satiksme uz ielām ir pilnīgs bardaks un cik nav situšies. Es to jautājumu ilgi turēju azotē, mēģināju kādā adekvātā brīdī izspert, bet gaidītās rezonanses nebija, daudz filozofiskākas atziņas bija citur atrodamas. Bet es ar tevi runāju un domāju – redz, kā es tagad ķidāju to sarunu... īsti pieklājīgi jau, man liekas, nav, ne?

RL: Tu domā, ka varētu būt nepieklājīgi sarunāties par to, kā cilvēki sarunājas? Par metodēm?

Daudziņš: Klausīties es protu. Iejūtīgi un ilgstoši klausīties. Lūk, šī īpašība man ir. Uzdot pareizos jautājumus – liekas, ka nē.

RL: Vai izrādē „Vectēvs” bija mērķis parādīt to, ka Latvijā cilvēki ar jebkuru biogrāfiju dzīvo bez grēkapziņas, neizjūtot un neatzīstot savu vainu, kā bija rakstīts Naumaņa recenzijā? Vai grēkapziņa ir „Vectēva” tēma?

Daudziņš: Jā, ir. Tikai es negribētu piekrist, ka viņi to nejūt. Protams, ka cilvēks ļoti labi apzinās, ka viņš ir šāvis, viņš ir kādu pataisījis beigtu. Neatgriežami. Kaut kādas sekas jau tas cilvēkā atstāj. Ko par to mums domāt? Protams, jautājums ir tas, vai bija pareizi. Ja atbilde ir jā, tad var dzīvot mierīgi. Ja atbilde ir nē, tad sanāk stulbi.

RL: Vai Latvijas vēsturē vispār ir tādas situācijas, par kurām var kaut ko tik skaidri pateikt? Atbildēt: jā, bija pareizi.

Daudziņš: Tu domā – kad to novērtē pēc tam? Tā atbilde vienmēr ir individuāla, un individuāli var būt jā. Sev – jā. Vēstures grāmatās, ar laika distanci, citā kontekstā – nē. Nezinu... Mans pirmais varonis, kas noskatījās izrādi, pēc tam piemiedza aci, paskatījās uz mani un teica (citē ar latgalisku intonāciju) : „Šī izrāde, manuprāt, jāvērtē pozitīvi.” Gan viņa, gan pārējo manu varoņuprāt, tā, kā viņi darīja, tā bija pareizi darīt. Tā bija pareizi.

RL: Un tieši tāpēc cilvēki nevar savstarpēji samierināties. Un neviens ne pie kā nav vainīgs, vainīgi ir tikai apstākļi. Tavi vecīši arī šajā ziņā nav nekāds izņēmums.

Daudziņš: Viņi pat ir ļoti tipiski. Lai gan ir pilnīgi konkrēti, trīs cilvēku pilnīgi autentiskas biogrāfijas. Interesanti bija runāt ar cilvēku, kas jau gadus divdesmit skaitās nepareizs. Tas otrais dīvainā kārtā skaitās gandrīz pareizs, ja nu nebūtu to nepareizo karogu vicinājis. (Smejas.)

RL: Toties pirms tam viņš ilgi ir skaitījies ļoti nepareizs. Vai tu patiešām meklēji savu vectēvu? Vai tas bija izrādes rašanās personiskais iemesls?

Daudziņš: Viss sākās ar to, ka man gribējās uztaisīt izrādi par karotājiem. Par karavīriem. Viens no galvenajiem iemesliem bija divi cilvēki. Gunārs Maldavs, kas tagad vairs nav sargs mūsu teātrī, bet ļoti ilgi bija. Šis vīrs arī ir dienējis Kurzemē, taču tā nebija 19. divīzija, tas bija viens vācu formējums. Pēc izrādēm es šad un tad, stipri bieži uzkavējos pie viņa un viņš man stāstīja, kā toreiz bija, sarunas bija ļoti ļoti interesantas, bet nekāda diktofona tur nebija klāt. Vienu reizi es ieslēdzu, bet neko no tā neesmu izmantojis izrādē. Viņš riktīgi iedvesmoja. Bet man jau vienmēr tas ir paticis. Nav tāda brīža, kad man nebūtu patikušas kara lietiņas. No pašas vismazākās mazotnes es sevi atceros kā cilvēku, kuram interesē filmas par karu, ieroči – un pēc tam arī vēsture.

RL: Te nu gribot negribot atkal jācitē. „Izteikti pacifistisks, antimilitāra patosa caurstrāvots teātra darbs”.

Daudziņš: Brīnišķīgi. Nē, es jau esmu tāds bailīgs cilvēks, nezinu, vai es gribētu nonākt armijā. Bet toties vācu forma, vācu ieroči un visa šitā ņemšanās... Kaut kā man bija tiktāl sakrājies, ka no tā visa vajadzēja tikt vaļā. Man pat liekas, zināmā mērā esmu ticis vaļā, man tā vācu forma sāk nepatikt.

RL: Tieši vācu?

Daudziņš: Tieši vācu. Kāpēc – nezinu. Man nebija neviena radinieka, kas pa kluso stāstītu, kā tur bija. Bet... kaut kā tīri estētiski. Tā forma taču ir skaista.

RL: Nu, lai iedvesmotu uz vēl lielāku atklātību, atzīšos, ka piektajā sestajā klasē man patika padomju grāmatas par Otto Skorcēni un Nirnbergas kara noziedzniekiem, un tieši tie bildēs redzamie noziedznieki vācu formās izraisīja simpātijas, lai gan man nu pilnīgi noteikti neviens neko simpatizējošu par viņiem nebija teicis.

Daudziņš: Tad šai ziņā mēs esam līdzīgi. Jā, man viņi patika. Pat ļoti. Un, iestājoties neatkarībai, patika aizvien vairāk, jo atklātībā parādījās fakti, kas bija leģions, par ko man pirms tam īstas nojausmas nebija, par latviešiem, kas karoja vācu pusē un ko viņi tur darīja.

RL: Varētu secināt, ka vācu formu patikšana nozīmēja iekšēju nepatiku pret Padomju Savienību, pret tās vidi, pret dizainu, ja tā varētu izteikties.

Daudziņš: Jā. Pret krievu valodu, formām, pret tām bļahām, zaļajām gimnastjorkām un pretīgo zvaigzni uz brūnās ādas jostas. Ietērps, kāds bija manam brālim, kad viņš reizēm pārradās mājās no dienesta, man galīgi nepatika. Tā vide likās vienkārši šaušalīga, neko tamlīdzīgu es negribēju, neko tamlīdzīgu. Un tā es sāku vēl vairāk interesēties, bet tam nebija nekāda mērķa, vienkārši man patika. Un beidzot es varēju arī ieraudzīt! Beidzot vācu mašīnpistole, kas pirms tam skaitījās absolūti negatīvs instruments, ieguva kaut kādu citu statusu, mežos, mūsu brīvības cīnītāju rokās, tā ieguva jau tādu leģitīmu statusu – mūsu mašīnpistole!

RL: Kāpēc mani neatstāj sajūta, ka tu vienkārši stāsti, bet stāstā slēpjas kaut kāda ironija?

Daudziņš: (Smejas.) Bet slēpjas jau arī! Ironija slēpjas faktā, ka tagad, lai gan tie ieroči man patīk vēl joprojām un visa tā vācu padarīšana liekas interesanta, kaut kā pēdējos divus gadus, rokoties vēsturē un mēģinot saprast, ko tad viņi tur bija iecerējuši un ko Ādolfs bija iecerējis, un kā tas viss viņiem bija izdevies, un visu ebreju lietu, kas pirms tam man bija tāda ne pārāk zināma – nezinu, kāpēc, bet domāju, ka neesmu nekāds īpašs gadījums, nezinītis vientuļnieks, kam šī problēma kaut kā paskrējusi garām. Es domāju, lielākā daļa cilvēku to nezina vai negrib zināt, neielaižas un runā tikai par izsūtījumu un Sibīriju, bet nekādā gadījumā ne par to, kas noticis 1941. gada vasaras nogalē un rudenī. Jā, tātad es gāju arī uz arhīvu un lasīju arī Totalitāro noziegumu izmeklēšanas komisijas materiālus, tādi sējumi pa gadiem, lieli žurnāli brūnā krāsā, es tos lasīju, meklēdams kaut ko par Sēliju, par Jaunjelgavu, jo tur man bieži tā braukšana sanāk, es gribēju saprast, pie kā man tur ir jāiet un jārunā, varbūt tur vēl kāds ir dzīvs – bet nē, neviena nav dzīva, tagad jau tas ir skaidrs. Ja ar vienu, otru, trešo parunā, tad saka: mans vecaistēvs redzēja, kā viņus veda šaut. Nu, bija puika, redzēja, skaidrs, neko nevarēja darīt, varbūt pēc tam tikai uzzināja, ka veda šaut, redzēja, ka ved, pēc tam uzzināja, ka nošāva – bet tas kaut kur atmiņā ir! Bet par to cilvēki nemīl runāt. Jo tas nozīmē kaut kādu atvainošanos, kaunu, vainu – tās sajūtas, kurām būtu jābūt tām citām tautām attiecībā pret mums, nevis mums attiecībā pret citām, viss ir kaut kā nepareizi un tāpēc par to mēs nerunāsim. Nu lūk, un pēc visa šitā (smejas), un no visa šitā vācu forma man beidzot sāk krist uz nerviem! Un visa tā tīksmināšanās un ņemšanās par varoņiem.

RL: Vai tu leģionārus vācu formās tagad esi sācis uzskatīt par...

Daudziņš: Nē, nē, ne leģionārus! Tad, kad es sajūsminājos, es jau nesajūsminājos par leģionāriem! Es sajūsminājos pa īstam par vācu armiju! Man patika tanki, man patika nosaukums „Leopards”, man patika nosaukums „Tīģeris”, ja tāds nosaukums ir tankam, tas taču ir brīnišķīgi, un viņš vēl plankumains izkrāsots. Krievu filmās bija žēl, ka viņi ir sašauti! Es vienmēr sapņoju, ka es tādā tomēr ielīstu un dabūtu kaut kādas patronas izvilkt ārā. Un mājās viņas sakrātu čupu čupām. Un tad, – es tev izstāstīšu! Mums bija manā brīnišķīgajā saldajā Brežņeva bērnībā – es mācījos septiņdesmit otrajā, divplūsmu skolā, Ķengaragā – vēstures skolotājs Īzaks Augustons. Viņš bija kara varonis, karojis tajā slavenajā latviešu strēlnieku korpusā. Viņš mums visu laiku stāstīja kaut kādus neticamus stāstus, un mēs, protams, tā mēreni iezviedzām par to. Kā viņš, piemēram, ir mācījies spāņu valodu tranšejā – tumšs, kā tu gaismiņu iedegsi, tā tevi nošaus uzreiz, bet viņš mēness naktī kaut kā savērsis to krievu patšautenes disku, kas ir samērā liels un ko viņš bija nopulējis līdz mirdzumam, un mēness staru koncentrējis uz to lapu, no kuras viņš mācījās spāņu valodu. Viņš bija skolā izveidojis novadpētniecības muzeju. Tualetē. Viņš bija pieprasījis telpu un viņam iedeva tualeti pagrabā. Meiteņu. Un viņš uztaisīja tualetē muzeju ar vitrīnām un viskautko. Viņš lika tādus punktus – par sliktu uzvedību, par labu uzvedību, viņam bija dažādu punktu sistēma. Par runāšanu stundā vai sūdīgu uzvedību viņš ielika tev trīs vai pat divi, nesekmīgu atzīmi, bet ja tu atnesi pieclatnieku, vai labāk divus, tad viņš ielika tev astoņus punktus, kuri veidoja kaut kādā viņa sistēmā divas balles un tavs divnieks pārvērtās beigu beigās par četrinieku. Tad viņš vēl teica – tos pieclatniekus varbūt nenesiet, jo tajos ir sudrabs, bet vienlatniekos un divlatniekos sudraba nav, kas absolūti neatbilda patiesībai, bet bērni autoritatīvas personas vārdus uztvēra nopietni un nesa divlatniekus un vienlatniekus. Es neatceros, ka es būtu kaut ko aiznesis, man šķiet, neaiznesu neko. Kaut gan es gribēju. Mēs diezgan nabadzīgi un trūcīgi dzīvojām, kaut kas tur mājās bija, bet vienkārši bija ļoti žēl. Nu, aiz estētiskām jūtām pret pieclatnieku, viņš taču bija ārkārtīgi skaists. Viņam nesa visu ko! Svečturus, ļoti senas Bībeles – un arī tas veidoja kaut kādus punktus pie uzvedības. (Smejas.) Viņš kļuva stāvus bagāts, man liekas. Kur pēc tam visa tā bagātība nonāca, es nezinu. Tad viens puika bija Rumbulas pļavās vai mežā atradis vācu rokasgranātu, garais kāts nopuvis, bet spridzekli bija atnesis un nolicis uz galda. (Smejas.) Nabaga skolotājs nekavējoties izsauca sapierus. Vēl es atceros, ka skolotājs šausmīgi raudāja, kad nomira Brežņevs. Un man tā patika tie ieroči, visi tie verķi, kas viņa krājumos stāvēja! Viņš, izrādot īpašu labvēlību, ļāva iegriezties tajā muzejā pie viņa... Es zīmēju ieročus, čupām zīmējumu, es varu parādīt!

RL: Kā Edgars Ozoliņš?

Daudziņš: Jā, jā, jā, apmēram tā! Tikai ne tik skaisti. Man, piemēram, nav neviena tāda lugas teksta eksemplāra, kurā es nebūtu uzzīmējis pistoli. Vienalga, vai tās būtu „Trīs māsas” vai „Vientulīgie Rietumi”, visur pamanās kāda maziņa pistolīte iezagties, vai kāds nebūt šaujamais.

RL: Un ko tu par to visu domā, par savām pistolītēm?

Daudziņš: Nu, ka tāds bērnības rudiments. (Smejas.) Nu, ko es par to varu domāt? Tā viņš man velkas līdzi, nu! Nelaiž vaļā! Pisķikus zīmēt!

Bet otrs cilvēks, kurš bija svarīgs vēl bez Gunāra, ir Ēriks Priedītis. Ļoti interesants cilvēks, ar kuru der aprunāties – bet viņš var arī izvēlēties nerunāt. Viņš laikam ir dienējis kaut kādā ļoti nopietnā vietā, vācu armijā, nevis leģionā. Izlūkošanā. Droši vien, ka veicis kaut kādus diversijas aktus, diversants. Es tā pieļauju, ka darbības zona varēja būt arī Ļeņingradas blokāde. Viņš iesaistījās tai pasākumā ļoti ātri un uzreiz. Dzimis militārists. Viņš teica – mamma gribēja, lai es būtu par mācītāju, kas es par mācītāju! Būtu 1941. gadā jau bijis Latvijas virsnieks, bet nepaguva, jo ienāca Padomju armija. Viņš man stāstīja, kā četrdesmitajā gadā bija veduši un slēpuši ieročus kaut kur uz Ērgļiem, veidojuši pretošanās kustību, uzturējuši savstarpējus kontaktus, lai zinātu, kurš uz kuru pusi sliecas, un vajadzīgajā brīdī, kad viņus jau sāka meklēt, viņi viens bariņš nozuda. Vācu ienākšanu bija sagaidījis ar prieku un patikšanu, bet, kā ļoti daudzi, pēc tam konstatēja, ka īsti par atbrīvotājiem tos arī nevar nosaukt. Bet, pret kuriem jākaro, tas gan ir skaidrs. Viņš meklēja to iespēju karot un tādu arī dabūja, jau 1942. gadā. Nekāds policijas bataljons, nekas tamlīdzīgs, taisni kaut kādi īpašie uzdevumi. Viņš teica, ka varbūt kādreiz man izstāstīs, kas tas bija, ko viņš darīja. „Es neiebilstu pret to, ko mēs tur darījām, bet man nepatika tas, kā mēs to darījām.” Bet, kas tas bija, protams, neizsaka līdz galam. Viņam laikam bija radušies iebildumi, un viņš bija sapratis, ka vislabāk noslēpties leģionā. Ne gluži noslēpties – nomainīt struktūras, viņš gribēja turpināt karot, tikai vairs nebija tur un nedarīja to – to kaut ko, ko es nezinu. Viņš man teica: „Es esmu devis solījumu par to klusēt.” Acīmredzot tad, kad nodeva zvērestu. Nu, tāds – īsts karavīrs. Redzi, atkal runājot par intervēšanu – man bija milzīga interese uzzināt, ko viņš tur ir darījis, es varu tikai minēt, kas tas bija! Bet ko nozīmē mani minējumi! Viņš saka: „Vai jūs zināt brandenburdziešu pulku?” Tas bija tāds triecienbataljons, kas, piemēram, ieņēma Daugavpils tiltu.

RL: Jā, tas ir diezgan slavens stāsts.

Daudziņš: Aha, viņš saka, nu, tie bija viņi – bet mums tas uzdevums bija bišķi smalkāks... Nu? Nu taču!!! (Nopūšas.) Nekā. Eh, kādreiz izstāstīs...Viņa personā es iepazinu kaut kādu man līdz tam pavisam nezināmu domāšanas veidu. Kā tas ir – būt militāristam, tā līdz galam, līdz sīkumam, līdz pedantismam. Piemēram, es tagad ļoti nevērīgi runāju par rotām, pulkiem, bataljoniem, formējumiem, viņa klātbūtnē tas būtu pilnīgi neiespējami, tas ir nonsenss. Tās lietas ir jāzina, un, ja tu nezini, tad turi muti. Šis cilvēks ir atbraucis no Amerikas, un viņš ir tas, kas veidoja mūsu armijas reglamentu, piemēram, pa 11. novembra krastmalu viņi soļo ne pēc padomju parauga. Viņš visiem spēkiem mēģināja to padomju paraugu izsist ārā un atjaunot neatkarīgās Latvijas reglamentu. Viņš ir slavens arī ar savām fenomenālajām zināšanām par brīvības cīņām. Var braukt ar viņu pa Rīgu un viņš var stāstīt – te bija tas, te stāvēja Bermonta vienības, tajā un tajā datumā bija tas un tas, te komandēja Radziņš, te Balodis vai kāds cits no virsniekiem... Un es atkal – es sajūsminos par to, ka ir tādi cilvēki, bet tā pa īstam tam pieslēgties nevaru, jo ļoti ātri aizmirstu visas precīzās militārās detaļas, man galvā paliek tikai tāda kino bildīte, bez vārdiem.

RL: Jums ir dažādas profesijas.

Daudziņš: Jā. Man tas lādiņš bija uzkrājies un es pats ierosināju Alvim taisīt izrādi, stāstu par Ēriku Priedīti, jo viņš ir ļoti ļoti ļoti inteliģents, brīnišķīgs, gudrs cilvēks. Bet tas viss izvērtās pavisam savādāk.

RL: Starp citu – vēl par profesijām, vai tu metālu mākslā, lietišķajos, arī izvēlējies ieroču dēļ?

Daudziņš: Jā, es domāju, arī tāpēc. Man brālis bija tēlniekos. Bet metālisti – skan pārliecinošāk, vispārliecinošāk no visiem. Lai gan pirms tam skolā man bija klasisks darbmācības skolotājs ar brūnu bereti, kurai bija puļķītis, un viņš iedeva man četrstūrainu dzelzs kluci, no kura vajadzēja ar sūdīgu vīli izvīlēt āmuru. Novīlēt to slīpumiņu. Tad izurba caurumu, un caurumu vajadzēja iztaisīt ovālu, arī ar sūdīgu vīli. Tam tad mēs veltījām visu gadu. Kur palika mans āmurs, es nezinu, un protams, tas nekad neieguva kātu. Bet es jau tomēr labu no ļauna atšķirt protu. Mana mamma arī bija beigusi lietišķos, brālis, kurš bija sešus gadus vecāks, un vienalga, cik brūna berete bija manam darbmācības skolotājam, man bija skaidrs, ka es iešu uz lietišķajiem, uz metālistiem.

Lietišķie manu dzīvi ir ietekmējuši principiāli, ja nebūtu skolotājas Māras Birzkopas, es nebūtu aktieris. Taciņa bija skaidra, likās loģiski, ka es, protams, stāšos Mākslas akadēmijā, pie Gagaiņa. Bet vietu bija maz, stājās daudzi un manas sekmes nebija īpaši labas, un bija vēl astoņdesmit devītais gads, ja netika iekšā, bija jāiet krievu armijā, tolaik karstais punkts bija Kalnu Karabaha, kur nokļuva daži mani vienaudži. Sekmes tad sekmes, bet kaut kā mums nebija veicies ar zīmēšanu un gleznošanu, nelaimīgā kārtā leģendārais zīmēšanas skolotājs Karkunovs mums nebija, laiku pa laikam skolotāji mainījās, bija drusku muļļāšanās, katrs nāca ar savu piegājienu un bija vairāk mākslinieks nekā pedagogs. Un tas metāls lūza ātri un vienkārši, jo autoritatīviem cilvēkiem mani ir viegli iespaidot. Ko tu tur iesi? Tu taču tur netiksi, kāda tam jēga. Ej aktieros.

RL: Kāpēc?

Daudziņš: Jā, kāpēc ne ģeogrāfos? Es šo izvēli izdarīju tāpēc, ka man par aktiera profesiju nebija ne jausmas, bet patika iet uz teātri... Reti es tur biju... bet, kad biju, tad arī patika... Pat neatceros lugas, ko es būtu pirms tam redzējis, kuras man būtu īpaši patikušas... Nekad agrāk neviena luga nebija man ieviesusi galvā tādu domu, ka es varētu būt aktieris, nekad! Nebija nekāda valdzinājuma. Bet veidošanas skolotāja mani pārliecināja, ka es varu. (Smejas.) Jā, izklausās labi – veidošanas skolotāja. Izveidoja... Viņa bija harizmātiska persona, visvairāk mīlēja un droši vien joprojām mīl arheoloģiju, saknes, kuras ir apraktas zemē. Ilgi viņa mani nelauza, kā ar āmuru pa galvu ieblieza, un pēkšņi man tas likās iespējami, likās, ka nav nekādu pretrunu – ka cilvēks, kas par to nekad nav domājis, varētu būt aktieris. Gāju un izkritu. Bet tā pati komisija paralēli uzņēma arī otru, Daugavpils kursu. Un es braucu uz Daugavpili. Tas gan bija šoks. Pilnīgs šoks. Deviņdesmit trešajā gadā aizbraukt uz Ameriku arī bija šoks, bet tomēr ne tik liels kā ierašanās Daugavpilī. Toreiz man nebija arī nojausmas, ka ir tāda Daugavpils. Aizbraukt uz citu pilsētu, ieraudzīt to vienam, nevis kopā ar mammu vai kopā ar... nē, nevis kopā ar, bet kopā ar mammu, tieši tā. Kājām neaizejamais attālums, droši vien uz Rīgu nedēļu būtu jāiet, es kaut kā ļoti dzīvi to iztēlojos. Ka mājas ir neaizsniedzamas. Es nekad nebiju bijis ilgstoši viens, ne bērnudārzā gājis, ne nometnēs, vienmēr bijis ģimenē, atrasties vienam kaut kur man bija... vairāk nekā dīvaini. Nu, tā pilnīgi... šausmīgi. Nu tā, ka neiespējami. Vienu dienu, nu, labi – bet ne jau desmit... (Smejas.) Pēc tam jau viss kļuva savādāk.

RL: Tavs oficiālais lomu saraksts sākas ar doktoru Kopeliusu, Hofmaņa „Smilšu vīrā”.

Daudziņš: Jā – oficiāli jā. Nu, patika jau šausmiņas, briesmiņas, infernālos mūdžus tēlot. Tagad es varbūt to darītu kaut kā citādi, bet toreiz es tīksminājos par to, ka viņš ir ļauns un tik neuzvarams.

RL: Tagad tev ir „Bračku” Jūlijs, kurā tu atradi „slikto Daudziņu”.

Daudziņš: Slikto nē, tas nav precīzi. Atradu vienkārši... citu skaņu. Ka dzīvo arī cita skaņa manī, ka to ir iespējams pārvērst par veselu psihofizisku eksistences veidu, par vienu cilvēku. Jā – tas ir prieks, pārsteigums.

RL: Kāda vērtība starp tev svarīgām lietām ir pārsteigumam?

Daudziņš: Visu nosaka fons. Mēs teātrī ļoti labi apzināmies, kas ir pārsteigums, ko tas nozīmē. Vienkārši tu esi brīvs un atvērts jaunai lomai, jaunai idejai, jaunam tēlam un jauniem notikumiem. Pilnīgi brīvs un pilnīgi atvērts, un vēl tu esi harmonijā ar to ideju, kas ir visai izrādei, un ar to mērķi, ko es esmu – vai ko režisors ir izvirzījis. Un ļaujies tam. Un ja sanāk... Pārvērtību iespējas ir praktiski neierobežotas – un tur ir tas pārsteigums.

RL: Vai tam, ko tu apzīmē ar vārdu „sanāk” – izrāde sanāk vai loma sanāk – ir jāizriet no tā, ka tu esi uzzinājis par sevi kaut ko agrāk nezinātu, pārsteidzis sevi?

Daudziņš: Nē, nav obligāti.

RL: Tātad mērķi var sasniegt arī tad, ja tevī nekas principiāli nav mainījies, ja tu esi izdarījis to, ko tu jau sen proti, bez personiska pārsteiguma?

Daudziņš: Jā. (Ilgi klusē.) Kā lai es zinu? Nezinu, kas ir tas foršais, kas liek vēl joprojām darīt šo darbu, atrast sev kaut ko šajā profesijā. Droši vien tas, ka šis teātris ir tieši tāds, tieši šis teātris, kurā es spēlēju. Mēs pieskaramies jomai, kuru ir grūti analizēt, tu mani spied to darīt, es visiem spēkiem pretojos. Es nezinu, kas ir tas lielais notikums man teātrī. Es nezinu, kas ir TAS. Vienkārši ir brīži, dienas, gadījumi, kad sanāk. Ir brīži, dienas un gadījumi, kad noslinkoju, kad nesaņemos, nepieslēdzos, un nesanāk. Nav vairs tā, ka nezin kāpēc nesanāk, tas periods jau ir garām, pats zin, ka nesanāk, un zin, kāpēc nesanāk. Iemesli ir skaidri. Jā. Cīņa ar slinkumu droši vien ir galvenais, ar ko vajadzētu nodarboties šodien. (Smejas.)

RL: Atšķirība starp teātri un kaujas grupu jau nav pārāk liela. Pats galvenais ir identisks – savstarpējās uzticēšanās pakāpe, un varbūt arī neformāla funkciju sadale, lai gan štatu sarakstā visi ir aktieri un kāds ir režisors. Kas tu esi družīnā?

Daudziņš: Es pilnīgi jūtu, ka šim jautājumam ir atbilde, tikai to nevar atrast.

RL: Reizēm es iedomājos – varbūt poļitruks?

Daudziņš: Nu, es te biju ieinteresējies... Interesanti, tas viss kaut kā kopā ar „Vectēvu” notika. Teātra darbinieku savienībā ir tāda tradīcija, toreiz naudas vēl tā kā drusciņ bija – uz Ziemsvētkiem visiem teātra darbiniekiem, kas vairs nav teātrī un ir jau krietnos gados, tika sūtītas dāvaniņas. Parasti – cepumi, konfektes, kāda degvīna pudele un kafijas paka, piemēram. Un vienu gadu es pieteicos aiznest, personīgi aiznest. Man parādīja sarakstiņu – ar dzimšanas gadiem, mani, protams, interesēja senāki gadskaitļi... un tā es, piemēram, iepazinos ar Elvīru Baldiņu. Viss absolūti sakrita. Sakrita tādās bumbās, ka labāk vairs nevar sakrist. Jo arī Elvīra Baldiņa ir piedalījusies izrādē „Vectēvs”, arī viņas stāsts tur ir.

RL: Kad notiek šī vākšana, kopā lipināšana – tu biji izteicies par Skalbes vērdiņu, ka tev bērnībā nepatika šī pasaka, ka tu būtu apstājies jau tad, kad tā Rīga bija pusgatava, kāpēc vajadzēja to visu novest līdz tādam absurdam – kā var zināt, kad apstāties?

Daudziņš: Kad jau liekas, ka izrāde ir gatava, ka materiāls ir, sastāvdaļas ir, sagataves saliktas uz galda, atliek tikai to visu kaut kā saštepselēt kopā, man ne vienu vien reizi ir licies, ka vēl par maz vākts, ka varētu vēl. Un nevienu vien reizi pierādījies, ka Alvis intuitīvi jūt, kam tur jābūt un ko tur vairāk nevajag. Bīstamība jebkuram autoram ir neredzēt to lietu no malas, tāpēc ir ļoti labi, ka Alvis absolūti bezkaislīgi raugās uz to materiālu un saka: šitas nekam neder, vai – šitas drusciņ der, bet der tikai viena daļa, kaut gan, protams, dzirdēt to visu ir nepatīkami, kad tu esi savācis tik daudz un, kā tev pašam liekas, ārkārtīgi vērtīgu un būtisku materiālu. Bet viņš ir cilvēks, kas veido kompeni, nevis es. Piemēram, „Vectēva” gadījumā viņa tolerance bija ļoti liela, bet, lai arī man pašam likās, ka vajadzētu tā kā paņemties ar pisķikiem uz skatuves, beidzot arī paturēt rokā mašīnpistoli, uzvilkt tā saucamo formu, paņemties ar visiem šitiem bimbuļiem, Alvis teica – nevajag to visu. Vajag koncentrēties uz stāstu, un viss. Tas ir tavs galvenais uzdevums, sēdi un stāsti. Pie tā mēs arī palikām. Es sēžu un stāstu. Protams, mani mulsināja tas, ka tik vienkārši un ātri kāds man pasaka – nu, viss. Kārtībā. Kad mēs šito varam rādīt? Īstenībā – parīt varam rādīt. Gatavs. Nu, protams, tas kopumā nebija tik ātri, bet tajā brīdī, kad viss teksts man bija galvā un bija skaidri apmēram deviņdesmit procenti no tā, ko es tagad stāstu, tas likās savādi – vai tad tiešām ar to pietiek? Bet es paļaujos uz Alvja profesionālo intuīciju, kas ne vienreiz vien ir bijusi ļoti precīza.

RL: Vai režisors arī pazīst tos cilvēkus?

Daudziņš: Nē, nevienu. Es domāju, nevienu „Latviešu stāstos” un nevienu no maniem.

RL: Trīs tavējie tiek uztverti kā tēze, antitēze un sintēze.

Daudziņš: Nu, protams, ka tas izklausās aizdomīgi, ka trešais ir sācis vienā armijā un pabeidzis otrā, vai tikai šis tēls nav apvienots no vairākām biogrāfijām, taču tā nav. Es atradu viņu tikpat nejauši, kā aizgāju uz aktieru fakultāti, nevaru nekā apmierināt tavu domu par loģiku, kā es nonāku no kaut kā viena pie kaut kā otra. Medību procesā... Es biju medībās izgājis, un mana tante, kas dzīvo Zviedrijā, ieteica man parunāt ar vienu cilvēku, kas dzīvo šeit. Būšot labi. Un bija arī. Tas bija gandrīz tik vienkārši, kā es stāstu. Gandrīz.

RL: Tad pastāsti par atšķirību starp vienkārši un īstenībā.

Daudziņš: Tā mazā šķirbiņa ir tieši tas, ka es mulstu no šīs nodarbes – izvaicāt cilvēkus. Es neesmu provokators, es nevaru, nemāku. Bet, kas jādara – jādara, eju un runāju, tāpēc, ka interese ir liela. Bet vienmēr ir bail. Runājot ar cilvēku, es pilnīgi vizuāli redzu tādu sniega čupu, kas ir starp mani un viņu, un tā vai nu aug augumā ar katru manu idiotisko teikumu, vai arī ar puslīdz sakarīgu jautājumu kaut cik nokūst, un es vairāk no tā cilvēka redzu. Bet tik un tā čupa paliek, lai gan, neliegšos, gribētos būt pārdabiskai būtnei un parakāties citu cilvēku smadzenēs. Ieraugi interesantu cilvēku un domā – kā tu gribētu tur ielīst iekšā! Tikai, kādu jautājumu uzdot... Nesen es pirku avīzi tādā mazā veikaliņā Birznieka-Upīša ielā pie Dzirnavu ielas, vispār nav saprotams, kāpēc tur avīzes ir, meklēju „Dienu”, nespēju atrast, jautāju pārdevējai – vai jums „Diena” ir? – un nemaz nepamanu aiz muguras tādu vecu vīru ar spieķīti. Pārdevēja man neatbild, un viņš pēkšņi saka: „Bet ir jau vakars!” Pagriežos – redzams, ka visdrīzāk vecs ebrejs, runā tādā ļoti labā latviešu valodā, ar simpātisku akcentiņu, un es spriežu pēc viņa vecuma, ka viņš noteikti varētu būt geto bērns, nu, varbūt nē, varbūt ir bijis evakuācijā, bet varbūt tomēr nav bijis, tik labi runā latviski! Mani pārņem neaprakstāma vēlēšanās viņam pieiet klāt un par to visu pajautāt. NU?! – es gribu viņam jautāt. Bet ko jautāt, varbūt – vai jūs esat ebrejs? Varbūt šādi viņam pajautāt? Vai jūs esat geto bērns? Bet man tas liekas tik ārkārtīgi interesanti, tik neprātīgi interesanti, kad es redzu šīs sejas, vecu cilvēku sejas, kas savā dzīvē kaut ko ir piedzīvojuši, redzējuši, vai varbūt arī jaunas sejas, tikai tādas īpašas, dīvainas... Visi vecie cilvēki, jau redzot vien viņus, ierosina uz fantāziju, uz notikumu, un, ja būtu saruna, noteikti rastos izrāde.

RL: Vai tu vispār meklēji un atradi savu vectēvu?

Daudziņš: Izrāde nesākās ar manu vecotēvu. Kad es jau biju kaut kā caur Vili Samsonu atradis savu pirmo varoni, to sarkano partizānu – nē, man pat bail tagad apgalvot, kurā meklējumu periodā – es kaut kā atcerējos, ka ir taču šis gadījums, mans vectēvs, kas arī bija sarkanajos partizānos un skaitās pazudis bez vēsts, zvanīju mammai, un viņa man izstāstīja, cik nu viņa atcerējās. Bija zināms tiktāl, ka viņu iesauca armijā Čeļabinskā, evakuācijā, ka sākumā viņš bija Krievijā, bet vēlāk nonāca Latvijas teritorijā. Otrs vectēvs – par to viss bija skaidrs, viņš bija labs dārznieks, kara laikā – dārznieks pie kaut kāda liela gestapo priekšnieka, un kad sākās lielā mobilizācija, viņu arī iesauca leģionā, tikai tas priekšnieks kaut kā veiksmīgāk viņu tur iekārtoja. Bet kāda nu tur veiksme, tāpat trāpījās lielā uzlidojumā un nomira lazaretē neilgi pirms kara beigām, Dancigā. Bet par vecotēvu Savicki es sāku interesēties. Vecātēva brālis bija pārliecināts komunists. Viņš pēc kara, padomju laikā bija kaut ko mēģinājis noskaidrot, bet neko sakarīgu nebija uzzinājis – diez kāpēc, to es nesaprotu? – un tālāk vairs nebija meklējis. Mammai, kad viņa vēl bija bērns, reiz bija licies, ka viņa redz vectēvu Rīgā uz ielas, ka viņš pabraucis garām mašīnā un vēl tā paskatījies uz viņu. Zināja tikai to, ka bijis partizānos, tajos, ko Latvijas partizānu štābs, kas atradās Ļeņingradā, bija iesūtījis Latvijā. Es tā saprotu, ka šīs grupas tika veidotas no tā paša Latviešu strēlnieku korpusa, izvēloties galvenokārt latgaliešus un citus, kas Latvijas austrumdaļā zināja vietas un pazina cilvēkus. Tad viņi gāja pāri, reizēm viņus apšāva, daļa atnāca atpakaļ. Nu, to visu var grāmatās par padomju kaujiniekiem palasīt. Man diezgan daudz palīdzēja tas mans sarkanais partizāns, viņš man pastāstīja, kā pareizi jāmeklē. Es arhīvā atradu, ka vectēvs bijis Ratiņa brigādē, pēc tam atradu viņa „ļičnoje ģelo”, vienu mazu lapelīti, uz zila papīra ar zīmuli rakstītu ziņojumu par to, kas tad ir noticis – ko raksta tāds partizāns Vaivars. Biedri Ratiņ, lieta bija tāda. Uzdūrāmies Jumurdas mežos pie Lieljaudzumu mājām uz policistu zasādu, krita grupas komandieris Augusts Savickis un partizāns Leiko. Pazaudējām karti. Nu, karte visdrīzāk pie Savicka arī bija, jo viņš bija grupas komandieris. Ratiņš sūtīja tādas vienības pa pieciem partizāniem no Lubānas Rīgas virzienā. Tā ir 1944. gada vasara, 6. augusts. Ziņojums ir rakstīts pēc tam, kad trīs atlikušos noķēra padomju regulārā armija, kas jau bija ienākusi Latvijā, savējie. Apcietina, tur kaut kādos vagonos, Vaivars raksta – biedri Ratiņ, mums te neviens netic, mūs te vazā kā suņus, lūdzu, ņemiet mūs atpakaļ vienībā. Visi trīs parakstās. Ziņojums ir divās valodās, gan latviešu, gan krievu – viņiem savā starpā viss bija latviski, tikai ar štābu krieviski. Kāpēc ģimenei teica, ka viņa liktenis nav zināms, tas man nav skaidrs.

Lieljaudzumi Jumurdā, – kartē nav, atradu veco karti – ir pat divi, apmēram sapratu, kuri tie varētu būt. Kad jau gāja izrāde, man piezvanīja viena kundze, jo es kaut ko tādu biju pieminējis avīzē. Stāstīja, ka viņa ir no kaimiņu mājām, viņa zinot tādu gadījumu, ka Lieljaudzumu saimnieks Pēteris Grabāns esot kādam teicis, ka atnākuši vieni bandīti, gaidījuši citus bandītus, kaut kāda šaušana notikusi un divi beigti. Tie otri prasījuši ēst un nav ļāvuši tos divus aprakt, gaidījuši, ka nāks tie trīs no meža ārā. Bet tie nav nākuši pakaļ, un tad tie pārģērbušies šucmaņi, vai kas nu tie tādi bija, aizgājuši. Līķi palikuši, tālāk viss atkarīgs no tā Grabāna. Kundze zinot divus Oltes – izrādījās, ka Māris Olte nopircis māju tieši pretī tām mājām, un viņš zināja, ka mežā ir drupas, ka māju vieta tur ir. Daudzkārt es atdūros pret to, ka tie, kas varēja kaut ko vairāk zināt, ir miruši, arī sieviete, no kuras Olte bija pircis savas mājas, viņa diezgan daudz ko bija stāstījusi par to, kas noticis kara laikā, tur bijusi arī spēcīga nacionālo partizānu kustība, viņa, bērns būdama, nesusi viņiem uz mežu ēdamo, pazinusi to partizānu komandieri. Arī no Ratiņa brigādes vairs neviens dzīvs neatradās. Beidzot piezvanīju Māra radiniekam Jānim Oltem, kurš izrādījās leģionārs, nācis no tām vietām. Aizbraucu pie viņa ciemos – un izrādījās, ka viņš personīgi pazinis Pēteri Grabānu, tikai tad, kad leģionārs Olte atgriezies no Sibīrijas, Grabāna mājas jau bija tukšas un paputējušas. Esot sakarīgs vecis bijis – un, kā uzskata Olte, noteikti būtu līķus apracis. Tādā brīdī, kad viena armija iet ārā, otra nāk iekšā, beigtus partizānus kaut kur vest ratos būtu tā kā pēdējais, ko varētu iedomāties. Nu, tātad viņi kaut kur turpat ir. To māju teritorijā. Simt reiz simt metri. Pie tiem es arī apstājos. Mans brālis, kā jau es teicu, beidza tēlniekus. Aizgāja uz „Latgalīti”, nopirka kaltiņus akmenim. Mēs šovasar pārbridām pāri Ogres upei, jo ceļa nav, un vienā akmenī iekalām vārdu un gadskaitļus.