Nafig man tevi laist debesīs

Kad es izdzirdu vārdus “burvju mākslinieks”, man parasti jādomā par dīvainu, sirmbārdainu būtni konusveidīgā platmalu cepurē, kā burvi Gandalfu no filmas Gredzenu pavēlnieks, Hariju Poteru, lai cik tas banāli izklausītos, vai — gluži vienkārši — smokingā tērptu omulīgu kungu, kurš cirka arēnas vidū no sava zīda cilindra vienu pēc otra aiz ausīm velk ārā baltus trusīšus. Jādomā par burvju nūjiņām, puķēm, kas šķietami rodas ne no kā, par poteriski zvaigžņotiem burvju apmetņiem un varbūt arī par kādu pavisam nekaitīgu ugunsspļaušanas veidu.

Par Dievu. Jo ir arī tādi burvju mākslinieki vai iluzionisti, kuri ar burvju nūjiņu, cilindru, peļu slazdu un striķīšu palīdzību stāsta saviem skatītājiem par Dievu.

Zigmārs Atvars ir kristīgais iluzionists, viņam ir 23 gadi, viņš studē LU Teoloģijas fakultātē un institūtā Biblical Studies, kas atrodas Austrijā; Rīgas Golgātas baptistu draudzes loceklis.

Ilze Ramane

Ilze Ramane: Kas tu īsti esi — iluzionists vai burvju mākslinieks?

Zigmārs Atvars: Es uzskatu, ka tas ir viens un tas pats. Atšķiras jēdzieni “burvju mākslinieks” un “burvis”: burvju mākslinieks ir tas, kas strādā cirkū.

Burvju mākslinieks ir cilvēks, kas, izmantojot speciālus priekšmetus un tehniku, rada trikus, kuru paveikšanu daudzi skatītāji nevar saprast. Šos trikus var veikt jebkurš cilvēks, un nav nepieciešams pārdabisks spēks.

Turpretī “burvis” izmanto kādas slepenas formulas, kuras izsakot vai arī, teiksim, pie sevis čukstot, var veikt pārdabiskas darbības — apvārdošanu, lāsta uzlikšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Deivids Koperfīlds, piemēram, nav burvis, bet gan iluzionists, jo par visiem saviem trikiem viņš saka, ka tā ir tikai šķietama realitāte.

Ramane: Pastāsti, kā īsti sākās tava kristīgā iluzionista darbība.

Atvars: Kad es mācījos teoloģijas seminārā, mums bija viens pasniedzējs, kurš mācīja, kā labāk pastāstīt cilvēkiem par Dievu. Viņš arī bija iluzionists — misionārs no ASV. Es redzēju dažus trikus un palūdzu, lai viņš man kaut ko iemāca. Taču nevajag domāt, ka triku meistars, iluzionists, ir kaut kāds pārdabisks cilvēks. Es nevaru nekādas tādas lietas bīdīt, nevaru noteikt, ko cilvēki domā, es nenodarbojos ar kaut kādām enerģiju plūsmām.

Ramane: Kur ir vieglāk uzstāties — publikas ziņā?

Atvars: Pati publika jau nosaka to, vai ir viegli vai grūti. Dažkārt ir tāda sastingusi auditorija, ko grūti iekustināt, citreiz, kad vajadzīgs kāds brīvprātīgais, puse zāles ir pacēlusi rokas… Un tie nav tikai mazie — es esmu uzstājies arī pansionātos pie astoņdesmitgadīgiem kungiem un dāmām, un viņi bieži vien ir ļoti aktīvi! Jebkuru triku var parādīt un neko nepastāstīt. Parādīt vienkārši tāpat — for fun [1. For fun — priekam (angļu val.).]. Var arī parādīt triku un kaut ko pastāstīt. Un kāpēc lai tas nebūtu par Dievu? Ir tāds triks, kur ir šņorīte ar iesietiem mezgliem, kas simbolizē grēkus, un jautājums ir — kā no tiem tikt vaļā? Viens var domāt, ka no savām nepatikšanām tiks vaļā, domājot, ka to nav. Cits domā: “Man jābūt dusmīgam uz savām problēmām…” Es esmu diezgan daudz uzstājies, taču nekad nebiju to tā izjutis — kādā internātskolā es šo triku rādīju un teicu: “Cilvēks grib būt dusmīgs uz savām problēmām,” un es redzu, kā visi tie bērni saraujas, es nemaz nebiju pacēlis balsi vai mainījis intonāciju! Es diezgan daudz braukāju apkārt, un vairāki tūkstoši cilvēku Latvijā manu uzstāšanos ir redzējuši. Kādai daļai es esmu pirmais cilvēks vispār, kas pastāsta par Dievu, liek domāt par to, ka mēs visi taču nomirsim, un kas būs pēc tam?

Ramane: Kurš ir tavs mīļākais triks?

Atvars: Nu, viens ir tāds ļoti jauks triks ar peļu slazdu. Iesākumā es parādu, kā darbojas slazds, parādu, ka tas tiešām darbojas, un tad es saku cilvēkiem: “Lūdzu, paceliet rokas tie, kas tic, — ja es ielikšu peļu slazdā pirkstus, man nekas nenotiks.” Parasti kādas rokas paceļas. Pēc tam es saku, ka es savus pirkstus nelikšu, lai atnāk kāds no publikas un ieliek savējos. Bieži piesakās vairāki, bet es parasti izvēlos kādu emocionālāku cilvēku, jo tad ir interesantāk — kā viņš tur raustās. Beigās jau viss ir kārtībā, taču līdz tam brīdim, kad jāieliek pirksts, cilvēks, protams, ir ļoti uztraucies.

Ramane: Kas tad beigās notiek?

Atvars: Es nedrīkstu tev izstāstīt, kas īsti tur ir par noslēpumu, taču viss ir kārtībā. Triks balstās uz ticību. Ja tu sadūšojies ielikt savu pirkstu tajā slazdā, tad tu tici, ka viss būs kārtībā. Otrs triks, kas man pašam ļoti patīk, ir ar kabatas lakatiņu.

Ramane: Vai tev ir līdzi kabatas lakatiņš?

Atvars: Pašlaik nav. Nu jā, šo triku nevar taisīt ar jebkuru kabatas lakatiņu. Man ir speciāls, tieši šim trikam paredzēts.

Kabatas lakatiņš simbolizē grēku. Mēs, cilvēki, dzīvojam, grēkojam, taču pienāk brīdis, kad nolemjam, ka dzīvosim taisnu dzīvi un vairs negrēkosim. Tad mēs prasām Dievam, lai viņš piedod mūsu grēkus. Es kabatas lakatiņu ielieku rokā — Dievs apsola, ka viņš piedos (Zigmārs ar slīdošu rokas kustību pārlaiž plaukstu dūrē savilktajai rokai, kurā atrodas iedomātais kabatas lakatiņš), un tas pazūd. Vēlāk es to varu izvilkt vai nu no auss, vai deguna, varu arī neizvilkt vispār — galvenais, ka kabatas lakatiņš pazūd.

Vienam savam draugam es šo triku rādīju kādas reizes divdesmit, un viņš tikai tad saprata, ka tur kas notiek. Vispār jau nevienu triku nedrīkst rādīt vienai un tai pašai publikai vairākas reizes, jo viņi var saprast, kā triks tiek paveikts.

Ramane: Tātad ir kādi rakstīti vai nerakstīti iluzionistu noteikumi?

Atvars: Galvenais noteikums ir tas, ka nedrīkst izstāstīt trika noslēpumu, lai cilvēkiem paliktu tā wow! 2 sajūta.

Ir viens tāds Iluzionists Maskā. Viņš arī taisa tādus nopietnus trikus, piemēram, pārzāģē sievieti uz pusēm. Viņš parāda, kur ir noslēpums, kas jādara.

Ramane: Nu, un kur ir noslēpums?

Atvars: To nevar tā izpaust! (Smejas.) Nekas jau reāli pārzāģēts netiek, tiek radīta ilūzija, ka cilvēks ir uz pusēm. Acu apmāns. Nu jā, taču es to sāku stāstīt tāpēc, ka Iluzionists Maskā savus trikus sāka rādīt televīzijā. Viņam par to daudz samaksāja. Citi iluzionisti protestēja, ka to nedrīkst rādīt, jo, redzot triku vairākkārt, cilvēki sapratīs, kā trikus taisa, un neviens vairs nenāks uz šoviem, neviens neskatīsies, neviens neticēs.

Ramane: Cik kristīgo iluzionistu tu zini?

Atvars: Kristīgo iluzionistu ir daudz. Piemēram, rudenī bija atbraucis Striķu vīrs. Mēs ar viņu pabraukājām pa Latviju, un viņš man šo to iemācīja. Viņš pats ir profesionāls stāstiņu stāstītājs — braukājis pa skolām un stāstījis stāstiņus. Striķu triki nāk no čukčiem. Mēs par viņiem stāstām jokus, taču šiem tad, kad ir auksts laiks, jāsēž jurtās un nav ko darīt, un tad viņi visu ko kombinē. Ir arī tāds slavens kristīgais iluzionists Andrē Kole. 50. gadu sākumā bijis triku meistars, kļuvis par kristieti. Viņš ir rādījis trikus miljoniem cilvēku un stāstījis par Dievu. Viņš ir arī iluzionistu vēsturē visvairāk apkārt braukājušais iluzionists, uzstājies 76 pasaules valstīs un viens no cilvēkiem, kas izdomā trikus Deividam Koperfīldam. Es lasu Koles grāmatu Miracle of Magic. Viņš stāsta par to, ka ir kādas lietas, kas ir… Nu, teiksim, triki paši par sevi, bet ir arī tādas lietas, kas ir grūti izskaidrojamas.

Piemēram, Filipīnās ir medicīna bez zālēm. Kole ir izdevis divas videokasetes, un vienā no saviem priekšnesumiem stāsta, ka bijis uz turieni aizbraucis un redzējis, kā viņi čakarē cilvēkus. Viņš pats arī ir līdzīgu triku rādījis — it kā ieliek rokas cilvēkā un izņem kaut kādas lietas, teiksim, orgānus, ārā. Pēc tam stāsta, ka nekas jau reāli izņemts netiek, joprojām tā slimība vai tās lietas tā cilvēka ķermenī ir, vienkārši tiek radīta ilūzija.

Daži apgalvo, ka gars var iziet ārā no cilvēka, ceļot pa citām valstīm un kaut kādas lietas darīt. Kole ņem vienu guru, kas apgalvo, ka ir spējīgs iziet no sava ķermeņa, apsēdina viņu uz beņķa un uzliek galvā tādu kasti, ka var redzēt tikai šī cilvēka seju — gan sānos, gan aizmugurē ir kastes sienas. Tad viņš uzraksta uz tāfeles kādu vienkāršu teikumu un saka tam guru, lai iziet no sava ķermeņa un pasaka, kas rakstīts uz tāfeles. Neviens to nav varējis izdarīt. Varbūt nav bijuši īstie guru, bet varbūt arī viņi vienkārši māna cilvēkus.

Viens no Koles trikiem ir tāds, ka lielā traukā tiek ieliets ūdens, viņš pats uz tā nostājas un negrimst. Ar kociņu tiek parādīts, ka zem kājām nekā nav. Viņš nostājas uz ūdens, ne pie kā neturas un negrimst. Viņš saka, ka tā ir ilūzija. Triks.

Pasaulē ir ne tikai kristīgo iluzionistu, bet arī kristīgo žonglieru apvienība, ir kristīgie klauni, kristīgie kultūristi, rokeri… Žēl, ka tādu nav Latvijā… Es dažreiz jūtos kā kāds ledus lauzējs tādām radošām aktivitātēm.

Ramane: Kā tu kļuvi par kristieti?

Atvars: Pie ticības nonācu tad, kad apmēram pirms kādiem desmit gadiem mans tētis meklēja dzīves jēgu. Kā mēs visi — tikai cits agrāk, cits vēlāk. Viņš izmēģināja visādas lietas, un vienu brīdi bija tāds diezgan smags posms, jo viņam īsti neizdevās neko atrast… Viņš pat gāja uz karatē, Austrumu cīņām, tomēr arī tur nerada piepildījumu. Tad viņš sāka iet uz dažādām baznīcām, katru svētdienu uz savu. Tā nu viņš reiz bija iegājis vienā baznīcā, sāka šo baznīcu apmeklēt regulāri, un arī mēs, pārējie ģimenes locekļi, sākām uz turieni iet. Es gāju apmēram kādus piecus gadus, gāju un gāju, līdz kādā vakarā uzdevu sev nopietnu jautājumu: “Ja es šonakt nomirtu un būtu pie Dieva, un Viņš man jautātu: “Nafig man tevi vajag ielaist debesīs? Nu priekš kam?” Un tad es domāju, kāda varētu būt atbilde. Es esmu daudz Bībeli lasījis un mācījies, varbūt tāpēc mani vajadzētu ielaist…

Uz mūsu baznīcu bija atbraukuši vairāki cilvēki, kas teica, ka jānožēlo grēki. Viņi aicināja cilvēkus iziet priekšā un nožēlot. Es to nebiju darījis un tajā vakarā kopā ar tēti lūdzu Dievu, lai Viņš man piedod grēkus. Un no tās dienas es skaidri zinu — ja es nomirtu, būtu debesīs. (Zigmārs mulsi smejas.)

Ramane: Tavs tēvs meklēja dzīves jēgu caur dažādām lietām — kā tev liekas, vai tu pats savu dzīves jēgu esi atradis?

Atvars: Es domāju — esmu atradis, jo mana dzīves jēga ir tā, ka es ticu Dievam. Es domāju, ka tas arī ir tas, pēc kā visi cilvēki tiecas… Bija viens tāds gudrs vīrs, Augustīns vārdā… (Zigmārs runā pasaku stāstītāja intonācijā.) Viņš teica, ka cilvēks savā dzīvē visu laiku meklē Dievu, viņš mēģina Dievu atrast visdažādākajās lietās. Daži, piemēram, domā: “Nu, ja es draudzēšos ar kādu puisi vai meiteni, tad es atradīšu Dievu.” Viņi sāk draudzēties, kādu laiku viss ir forši, bet pēc tam viņš vai viņa saprot, ka tas tomēr nav piepildījums. Augustīns arī saka, kamēr cilvēkam vietā, kas viņā atvēlēta Dievam, nav Dieva, agrāk vai vēlāk viņš to meklēs.

Es zinu — es esmu atradis to, ko cilvēkam uzdots atrast, un es tagad mēģinu pastāstīt vēl citiem, kur to atrast un kā meklēt. Arī Platons ir tādas ļoti interesantas lietas stāstījis — par to alu. Es domāju — tas ļoti labi parāda to, ka tev ir iespējas atrast… Un tad tu ej atkal atpakaļ alā un stāsti citiem, kā īsti ir.

Ramane: Citi tev netic un apšauba…

Atvars: Tomēr tu zini, ka tā saule tur ir, un tu tam tici. Un tomēr — ja tu atrodi savas dzīves piepildījumu, kāpēc lai tu par to nestāstītu citiem, lai viņi arī atrastu un beigtu mocīties, piemēram, kačāt narkotikas, šņaukties vai regulāri piedzerties. Māksliniekiem ir brīži, ko sauc par tukšajiem periodiem. Man tādu nav, varbūt tas ir tāpēc, ka es negribu celt savu slavu, bet gribu cilvēkiem pastāstīt par to Platona gaismu, kas ir ārā.

Ramane: Vai tev ir bail no vecuma?

Atvars: Dažreiz… Man tagad ir 23 gadi, un es dažreiz jau jūtos salīdzinoši vecs. Kad ir kāds pasākums, kur ir tīņi — 15, 16 gadi. Es tādos pasākumos vairs nemāku justies tik brīvi. Nu jā, bet no tā jau neizbēgsi. Nav tāda mūžīgās jaunības eliksīra.

Ramane: Vai tu gribētu, lai būtu?

Atvars: Būt mūžīgi? Man to grūti pateikt. Es vairāk gribu būt augšā — pie Dieva.

Ramane: Kā tev liekas — kā tur būs?

Atvars: Kā tur izskatīsies? Es zinu, kā tur izskatīsies — Bībelē rakstīts, ka debesīs visas ielas būs no zelta, no tīra zelta, mums tur nevajadzēs redzēt zeltu tikai dažos miligramos ļoti dārgos veikalos… (Zigmārs smaida.) Es domāju, ka tur būs daudz foršāk nekā ellē.

Viens mans paziņa stāstīja, ka viņš armijas laikā esot mēģinājis božaja travka, nu, tādas narkotikas, kuras pamēģinot ir divas iespējas. Šo narkotiku iespaidā var nonākt debesīs vai ellē. Viņš bija nonācis ellē un redzējis, kā tur izskatās. Nav jau, protams, teikts, ka tur būs tieši tā, taču viņš teica, ka tur ir nemitīgas mokas, nemitīgs tukšums un ciešanas. Tas varbūt arī kļuva par iemeslu tam, ka šis cilvēks sāka meklēt Dievu.

Jā, es gribu izstāstīt vienu joku… Ir divas dažādas lietas: ir Dieva baušļi un baznīcas baušļi, kad konkrētā baznīca pasaka, ko tu vari un ko nevari darīt. Anekdote ir par to, ka viens cilvēks nonāk debesīs un Svētais Pēteris viņu vadā pa debesīm. Pēteris atver vienas durvis, un cilvēks skatās: liels stadions un daudz cilvēku sēž pie galdiem un ēd. Viņš prasa Pēterim, kas tie tādi ir, Pēteris atbild: “Šie ir adventisti. Viņi dzīves laikā nedrīkstēja ēst cūkgaļu. Tagad var izēsties, cik grib.” Iet tālāk — atver vēl vienas durvis, tur liels deju placis, notiek valši un tamlīdzīgi. Pēteris saka: “Tie ir baptisti. Viņi dzīves laikā nevarēja dejot, tagad var izdejoties.” Iet tālāk pa koridoru, atver vēl vienas durvis — tur notiek dievkalpojums. “Kas tie tādi?” “Tie ir luterāņi. Dzīves laikā viņi par maz apmeklēja dievkalpojumus, tagad viņiem jāatsēž.”

Par dejošanu… Es domāju nedaudz savādāk. Tad, kad tu aizej uz kādu pasākumu un iztrakojies un tamlīdzīgi, tad tā ir cita lieta. Bet tad, kad ir, pieņemsim, lēnā deja, puisis un meitene apķērušies un apmēram jau jūt viens otra formas, es dodu garantiju, ka puisis domā par meiteni. Un tad, es domāju, pašas tās “iekšas” domas nav pārāk labas. Jā, un, piemēram, arī klubā – daži dejo, lēkā, daži sēž pie galdiņiem. Tie, kas sēž pie galdiņiem, varbūt skatās, varbūt domā: “Normāla beibe…” Un tas, kas skatās, varbūt arī domā par to, kas būtu tad, ja… Es pats nedejoju. Bet domāju, ka ar savu sievu es varēšu dejot, cik gribu.

Ramane: Baptistiem arī tie noteikumi tādi…

Atvars: Nu… Vairāk tas, redzi, atkarīgs no tā… Tas ir slikti vai labi, kā tu domā?

Ramane: Nu… Es nezinu…

Atvars: Nu, pieņemsim, es mājās arī lēkāju, mūziku klausos, tas nav nekas slikts. Nu, tas… ja tu lēkā un neko tur tādu īpašu nedomā, tad tas… Bet nu, jāpieķer sevi pie tās domas… ASV ir tāda organizācija Īsta mīlestība gaida, kuras galvenā doma ir, ka seksam būtu jābūt tikai laulībā. Nevis izmēģināt pirms tam — kā tas ir, varbūt mums tur kaut kas nesaskanēs… Fiziski jau nekas nevar nesaskanēt! Viss saskanēs. Bet… Nu tā. Es pats domāju, ka es gribētu savu seksuālo pieredzi atdot vienam cilvēkam, tā būtu mana sieva.

Ramane: Tu tiešām domā, ka būsi debesīs?

Atvars: Es zinu, ka būšu.

Ramane: Kā tu to vari zināt?

Atvars: Es Dievam esmu prasījis, lai viņš man piedod grēkus, un es zinu, ka viņš man ir piedevis. Tur ir visa tā recepte.