Mēs mīlam iznīcināt

Ikviena darba viegla apsmidzināšana ar mistiskas auras šalti nemanīti pārvērtusies par mākslas tirgus koncepciju. Ne viens vien festivāls, Wiener Festwochen ieskaitot, cenšas kairināt piemigušās buržuāzijas solarizēto ādu ar Kongo genocīdu un Dienvidamerikas revolūciju jauninājumiem, mūsdienu pirātismu un Vīnes emigrantu dokumentālteātri televīzijas torņa restorānā. Varbūt teātris uz brīdi kļuvis par one-way-ticket uz sirdsapziņu? Varbūt ērtāk kļuvis pirkt biļeti uz teātri, nekā sarunāties ar kaimiņu? Teātris – viena vakara polittūrisms? Par laimi, festivāla Wiener Festwochen programmā līdzsvaram izvēlēta Arianes Mnuškinas izrāde – utopijas teātris “Les Naufragés du Fol Espoir (Aurores)” jeb brīvā tulkojumā “Trako cerību kuģa bojāeja (rītausma)”. Mnuškina ir pasaules mēroga režisore. Viņas tēvs trimdinieks Aleksandrs Mnuškins (Alexandre Mnouchkine, Александр Мнушкин) bija atzīts krievu filmu producents. Divdesmit gadu vecumā 1964. gadā Ariane nodibināja tā sauktā Parīzes avangarda teātra grupu Théâtre du Soleil, kuru vada joprojām. Bez steigas gada vai divu laikā top pa izrādei, seko divus gadus ilga pasaules turneja. Teātra trupa dzīvo vienuviet, un gan aktieri, gan tehniskie darbinieki saņem vienādu algu. Viņu skatuve Parīzē ir milzīga fabrikas halle – Cartoucherie de Vincennes.

Mnuškinas teātra metode aizsākusies labākajās Žaka Lekoka (Jacques Lecoq) tradīcijās, kur mīma ķermeni pēdējos gados arvien vairāk papildina kabarē, akrobātika un improvizācija. Varētu teikt, ka Arianes Mnuškinas teātris ir par to, kā neaizmirst teātri mistēriju, kas tapusi no nekā. Tas ir veids, kā neapmaldīties tehnikas valdzinājumā, un piemērs, kā saglabāt telpu starp lielo teātru monstrozajiem aparātiem. Un tad šo telpu uzspridzināt.

Pēdējās desmitgades laikā Mnuškina savās izrādēs arvien biežāk pievēršas atstumtajiem: Moljēra “Tartifu” viņa ataino kā fundamentālistu sektas vadoni; “Viendienītēs” pievēršas Vācijas un Francijas nacistu kārdinājumiem toreiz un tagad; pa lāgam viņa dod patvērumu vajātajām režisorēm no Tuvajiem Austrumiem, radot viņām iespēju darboties Eiropā. Runa ir par ikdienišķu cīņu par brīvību, vienlīdzību, cilvēcību, par godu būt cilvēkam. Ne vairāk un ne mazāk. Tikai varbūt Mnuškinai kā vienai no retajiem izdevies būt politiskai, neiesaistoties politikā. Varbūt tieši tas, ka viņa pati jau vairāk nekā 50 gadus stāv sava teātra durvīs un ikvienam atnācējam noplēš biļeti, ir viņas manifests absolūtismam, kas paslēpts zem demokrātijas maskas?

“Teātris tautai nedrīkst būt tautas zupa,” Mnuškina žestikulē preses konferencē. “Skatuve ir nebeidzamas teātra medības.” Arī viņa. Pieeju pie Mnuškinas pēc preses konferences – tā un tā, zinu, ka jau gadiem atsakāt intervijas, bet varbūt tautas zupa, āža kāja, starptelpa un kontramāja...

M.Z.

Margita Zālīte: Kas teātrī ir “grēks”?

Ariane Mnuškina: Kas ir...?

Zālīte: Grēks.

Mnuškina: Grēks. Tu domā – ļauns nodarījums? ... Melošana, man domāt. Meli.

Zālīte: Kādā veidā?

Mnuškina: Izlikties, ka esi atklāts, bet nebūt atklātam. Neticēt tam, ko pats saki. Neticēt tam, ko saka tavs partneris. Melot! Pat ļoti gudri melot, bet melot. Tas ir teātra grēks.

Zālīte: Tavs teātris ir ļoti atsvešināts no pārējās mums pazīstamās pasaules…

Mnuškina: Atsvešināts?

Zālīte: Citplanētisks. Kā alienation no vārda alien.

Mnuškina: Kāpēc tu izmanto šo vārdu? Dzeja ir citplanētiska, atsvešināta. Māksla ir atsvešināta, tas nozīmē – pārveidota. Ja nav notikusi pārveidošanās, kāpēc vispār atrasties uz skatuves?

Zālīte: No kurienes rodas šī nepieciešamība?

Mnuškina: Nepieciešamība pēc mākslas?

Zālīte: Tev!

Mnuškina: Nezinu.

Zālīte: Tu par to nedomā?

Mnuškina: Nē, es par to domāju katru mīļu brīdi... Tikai es sev nejautāju – kāpēc? Es... es sev jautāju kā, nevis kāpēc. Vispār sevi maz tincinu.

Zālīte: Vai tu mēdzi sev jautāt agrāk?

Mnuškina: Jā. Laikam gan. Pašos pirmsākumos sev jautāju, vai esmu kam derīga. Kāpēc es ko daru. Vai tas ir savām vajadzībām vai citu? Vai es būšu tā, kas atradīs mākslu? Vai man tā vispār jāatrod? Vai man jāatrod īstā māksla? Tad es beidzu uzdot šos jautājumus un sāku uzticēties savām izjūtām. Tas ir mans vienīgais ceļš. Pilnīgi iespējams, ka kļūdos.

Zālīte: Acīmredzot kādā brīdī vienkārši iemācījies ticēt savai intuīcijai.

Mnuškina: Jā, iespējams, kādu dienu es sev pateicu: “Oui, peut-être, peut-être. Oui!”[1. Jā, varbūt. Jā! (franču val.)]

Zālīte: Tu acīmredzami esi atradusi savu piepildījumu teātrī. Ko tu būtu darījusi, ja tas nebūtu bijis teātris?

Mnuškina: O, visu ko! Būvētu pilsētas, būtu pētniece. (Gara pauze.) Iemācītos simtiem svešvalodu. Jā, arhitekte vai valodniece.

Zālīte: Teātris ir tāda bezgalīgi dziļa ticība cilvēcībai. Kuros brīžos tu sevi pieķer pie domas – nē, cilvēks ir cietsirdīgs? Nevēlos šajā visā piedalīties.

Mnuškina: Izaicinājums dzīvot pasaulē, kurā cilvēks ir tikai labs, man būtu daudz par niecīgu. Jo tad šī pasaule būtu uzticama jebkurā vietā un laikā. Aizraujošs ir tikai paļāvības meklējumu ceļš.

Zālīte: Tu esi arī politiski ļoti spēcīga figūra. Pārsvarā sastopu režisorus, kas netic, ka teātris ir spējīgs mainīt sociālās uzvedības formas. Turpretī tu nesen devies ar teātra trupu uz Grieķiju atbalstīt ielu nemierus.

Mnuškina: Jā, māksla ir tapšanas par cilvēku māksla. Mēs esam piedzimuši par maziem, nevarīgiem zvēriņiem. Un tā, kas mūs dara par cilvēkiem, ir kultūra. Cilvēki nāk uz teātri, lai justos “cilvēki”. Kvantitāte ir niecīga. Intensitāte ir milzīga, bet... Tas ir kā...

Zālīte: Tu vari turpināt franciski.

Mnuškina: Tas ir kā filtrs. Katrs vakars ir dziļuma jaunpārdzīvojums. Katru vakaru teātrī notiek cilvēcības atklājums.

Zālīte: Un finansiāli? Kāda ir atšķirība starp laiku, kad tu pirms 50 gadiem sāki, un tagad?

Mnuškina: Vienmēr ir bijis grūti. Mēs arvien cīnāmies. Mums vismaz ir piešķirta tā privilēģija – eksistēt. Pateicoties zināmām tradīcijām Francijā. Bet daudziem cilvēkiem šobrīd šī privilēģija liegta. Kad mēs sākām – 1964. gadā – ar Théâtre du Soleil dibināšanu, cilvēki mūs, jaunos, gaidīja ar atplestām rokām. Mums nebija nekādu līdzekļu, bet uz mums bija vērsts pretimnākošs skats. Tas šobrīd ir zudis un dara teātra cilvēkiem dzīvi neiespējamu. Jūsu ir daudz par daudz. Mūsu laikā mūsu bija maz. Kāpēc tu gribi taisīt teātri?! Jūsu ir par daudz! Tas ir briesmīgi. Briesmīgi!

Zālīte: Es nodarbojos ar mūzikas teātri. Es saprotu mūziku un gribu domāt, ka labi savienoju šīs jomas cilvēkus. Kaut kur klusībā esmu pārliecināta, ka Latvijai – un varbūt arī Vācijai – es esmu nepieciešama. Vācijai mani varētu vajadzēt, jo es esmu austrumeiropiete un viņiem nepieciešami cilvēki, kas nebaidās. Kas nebaidās, ko par viņiem domās.

Mnuškina: Jā, jā. Tu neuztraucies, ko par tevi nodomās, bet tu gribi, lai tevi mīlētu. Tāpat kā jebkurš. (Abas smejas.) Nē? Tu gribi, lai tevi labāk ienīst, nekā mīl?

Zālīte: Tas ir cits jautājums.

Mnuškina: Zinu, bet ikviens grib, lai viņu mīl. Un ikviens arī pelnījis, ka viņu mīl. Vismaz dažreiz.

Zālīte: Gribēju apvaicāties par auru. Valters Benjamins rakstīja, ka aura ir tā, kas padara mākslas produktu vienreizīgu. Kā tev šķiet, vai tieši Théâtre du Soleil īpašā aura ir tā, kas ļauj to tik veiksmīgi pārdot mākslas tirgū?

Mnuškina: Pasaulē ir viena lieta, ko mēs nevaram izlemt: tev ir aura/tev nav auras mirkli. Jo tā veidojas citu cilvēku acīs. Savā ziņā tā ir kā kronis. Kā iedomu kronis. Kuru ar vai bez nopelniem kādam piešķir. Es neizvēlos, vai manam teātrim ir aura. Mēs vienkārši strādājam. Es nekad vēl neesmu dzirdējusi, ka kāds teiktu, ka mums ir īpaša aura. Parasti saka – jūs esat slaveni, bet nekad neviens nav teicis, ka mums būtu aura. O! Man tas patīk. Varbūt mūsu spējas pārspīlē. Mēs vienkārši ticam tam, ko mēs darām. Un, ja mēs mainām pasauli ap savu perimetru, mēs to mainām arī globāli.

Zālīte: No mikro uz makro.

Mnuškina: Jā, tieši tā. Skaistums ir mazumā. Vienmēr saku saviem aktieriem – pēti niecīgo, lai atrastu dižo. Esmu pilnīgi pārliecināta: ja pasaule tiem 550 skatītājiem ik vakaru parādās jaunās nokrāsās – ir bijusi jēga dzīvot. Ja kaut viens iziet pa durvīm citāds, tad cilvēce atkal ir pierādījusi, ka glabā sevī dārgumus. Un šie dārgumu meklējumi ir vērtīgāki par velna budināšanu. Kurš arī turpat līdzās dārgumiem snauduļo.

Zālīte: Manī arī tas vells pavisam noteikti iemājo.

Mnuškina: Manī tāpat.

Zālīte: Ko tu dari ar tiem aktieriem, kas ir narcisi, sevī iemīlējušies?

Mnuškina: Viņi aiziet paši. Viņi pie mums nevar izturēt. Diedz prom, ko kājas nes.

Zālīte: Bet dažreiz tie taču ir lieli talanti.

Mnuškina: Jā, viņi visi cīnās, bet dažiem neizdodas. (Smejas.) Ja viņi neprot savus dēmonus pieklusināt, viņiem jāattālinās.

Zālīte: Vai tu kādreiz esi kādu izmetusi?

Mnuškina: Man nekad tas nav bijis jādara. Es vadu šo trupu gandrīz 50 gadu, un šajos gados man nācies, kā tu saki, izmest trīs vai četrus cilvēkus. Pārējie paši aizgājuši. Ja tu esi pārāk egocentrisks, nav iespējams iet cauri tam, kam mēs ejam.

Zālīte: Kā sadzīvo teātris un demokrātija?

Mnuškina: O, tas ir labs, ļoti labs jautājums. Jo māksla nav demokrātiska. Māksla ir netaisnīga. Tas ir ļoti labs jautājums, uz kuru es atbildu ik dienas, mēģinot saglabāt sevī taisnīgumu un kvalitāti. Viens, piemēram, ir spīdošs mākslinieks, aktiermeistarības ziņā izcilāks par jebkuru, bet otrs – mazāk mirdzošais – mums ir nepieciešams komandas saliedēšanai. Viņš mīl citus, vai citi mīl viņu. Nevar izveidot labu orķestri, ja visi spēlē pirmās vijoles.

Zālīte: Jā, es to arī sūri grūti mācījos, dziedot korī – kur beigu beigās visi ir talantīgi, bet ceļazīmi uz koncertu iegūst tas, kurš labāk pielāgojas grupas dinamikai. Es gribēju tev vēl vaicāt par karu. Ja tev tūdaļ vajadzētu izvēlēties lugu par karu, kura tā būtu?

Mnuškina: Man šķiet, ka visas lugas ir par karu. Man liekas, ka viss teātris ir par karu – iekšējais karš, karš ģimenē vai pilsoņu karš. Dieva acīs viss ir pilsoņu karš.

Zālīte: Pat nezinot, kas ir karš, mēs nepārtraukti to atkārtojam.

Mnuškina: Tur, no kurienes tu nāc, jūs ļoti labi pazīstat karu.

Zālīte: Jā, es to mācos no garāmgājēju acīm. Nepārtraukti.

Mnuškina: Mēs bijām Kanādā, Jaunzēlandē. Tur asinīs ir mazāk kara. Bet visur citur mani nepamet sajūta, ka karš ir mūsos.

Zālīte: Mēs esam slepkavas?

Mnuškina: Nē...

Zālīte: Uzvarētāji?

Mnuškina: Nē... Mēs esam cīnītāji. Mēs neesam slepkavas, pavisam noteikti ne uzvarētāji, bet mēs esam cīnītāji. Bet kā tur patiesībā ir, uzzināsim, kad nomirsim. (Smejas.)

Zālīte: Pirms es sāku studēt operas režiju, nodarbojos ar antropoloģiju. Mani vienmēr valdzinājusi Tālo Austrumu teātra valoda. Atceros, biju sajūsmā par to, cik lieliski austrumu kultūrās izprot rituālu: kad un kā kurš tēls ierodas, kad viņš biedē, kad dziedē, kad izklaidē un kad pārvēršas. Pat šodienas rituāli austrumos ir saglabājuši šo iekšējās attīstības ritmu. Šajā sakarā mani vēl jo vairāk pārsteidza tava teātra valoda. Tu jau visu esi izdarījusi! Jau esi apvienojusi teātri ar antropoloģiju. Tavs teātris ir pilns ar austrumu rituālu citātiem!

Mnuškina: Sešdesmitajos gados es ceļoju pa Āziju, 15 mēnešus. Tas arvien ir mans lielākais dzīves dārgums. Es zināju, ka gribu taisīt teātri, bet nekad nedomāju mērķtiecīgi, ka man tas būtu jāstudē. Es visu redzēju uz ielas. Ikdienas skaistums mani izglītoja.

Zālīte: Nekas jau nekur nepazūd. Fizikas nezūdamības likums.

Mnuškina: Nepazūd gan. Vismaz mūsu ilgas pavisam noteikti ne. Es uztraucos, ka jaunie cilvēki ir zaudējuši ilgas pēc skaistā. Tā būtu vislielākā katastrofa uz zemes, ja pazustu ilgošanās. Daudz lielāka par atomkatastrofu. Kāpēc es par to visu runāju!? Tu uzdod labus jautājumus. No kurienes tieši tu esi?

Zālīte: No Rīgas. Bet šobrīd dzīvoju Berlīnē, kas ir diezgan neciešami, jo tur pilnīgi visi ir mākslinieki. Es labāk gribētu dzīvot, kur cilvēks sevī vēl atklāj mākslu.

Mnuškina: Un kā tu jūties te, Vīnē?

Zālīte: Nedaudz labāk. Visi ir tik bagāti, ka manī jau veidojas produktīva pretestība.

Mnuškina: Saprotu. Tev vajag karu. Tev vajag stumt visus no sevis prom.

Zālīte: Jā, tāpēc Rīga ir tik fantastiska.

Mnuškina: Pilna ar kariem.

Zālīte: Pilna ar kariem, un kari turpinās. Bet es esmu pārliecināta, ka pasaulei vajag vairāk tādu cilvēku kā tu. Tas ir mans vakardienas ieraksts dienasgrāmatā. (Mnuškina smejas.) Galvenokārt tās utopijas dēļ, ko tu tik pragmatiski un neatlaidīgi īsteno.

Mnuškina: Jā, tās vajadzētu vairāk.

Zālīte: Bet kas notiks drīzumā, kad pasauli piemeklēs pārapdzīvotība?

Mnuškina: Ārkārtīgi svarīgs jautājums! Tas ir pavisam dīvaini, ka cilvēki neuzdrošinās runāt par šo jautājumu. Tieši tāpat mēs esam sev aizlieguši runāt par to, ka nemīlam mazus bērnus, – tas ir tabu. Protams, ka mēs mīlam iznīcināt un mēs iznīcināsim. Cerams, ne es, bet kopumā mēs esam iznīcība.