Mani ebreji

Šīs fotogrāfijas samazināta kopija ir piesprausta virs mana darbagalda. Skatienam klejojot pa kadru uzmetumiem, es pastāvīgi pie tās atgriežos.

Uz fotogrāfijas redzams mans vecaistēvs.

Fotografējis mans tēvocis Josifs, jaunākais no šī vecā vīra dēliem. Fotografēts, kad viņš jau ir piedzīvojis divu dēlu nāvi. Viens izdarīja pašnāvību 48 gadu vecumā, otrs – mans tēvs – nomira, kad viņam bija 51 gads. Tēvocis Josifs nomira 48 gadu vecumā…

Pats vectēvs reiz bijis brašs kareivis. Pateicoties savam gandrīz divmetrīgajam augumam, viņš bija paņemts dienēt cara apsardzē.

Apbrīnojami, sestdienās viņu atbrīvoja no dienesta, lai viņš varētu izpildīt jūdu reliģijas likumus. Dienests bija tik grūts, ka vectēvs nozvērējās pēc dienesta beigšanās uzaudzēt bārdu un nekad vairs neskūties.

Karoja Pirmajā pasaules karā. Apbalvots ar trim kareivja krustiem.

Skatoties uz fotogrāfiju, atceros Rembranta vecos vīrus, viņa pašportretu, ko viņš gleznoja pēc dēla Tita nāves. Rembrants smaida, taču tas nav zvērināta optimista smaids. Viņa smaidā ir pasaules sāpes, tāpat kā ikvienā, kurš daudz cietis un tādēļ zina, kas ir ko vērts.

Fotogrāfijas autors nav profesionālis; vienkārši viņam piemita dabiska patiesības izjūta, jo viņš nekad dzīvē nemeloja (pirmais īstas mākslas nosacījums).

Viņam bija suņa amats – normētājs rūpnīcā, tas ir, pirmais strādnieka cilvēka ienaidnieks. No tā, kā viņš novērtēja darbu, bija atkarīga alga.

Viņš bija no tiem, kurus sauc par mūžīgajiem vecpuišiem. Vienmēr ar grāmatu, vienmēr viens; vecpuiša pusdienas, lasot avīzi; bieža nākšana pie mums un mans nekaunīgais jautājums: “Tēvoci Josja, kompetes atnesi?”

Tuvredzīgas, rāmas acis, sevišķi bezpalīdzīgas, kad viņš, ienācis no sala, vispirms slaucīja brilles. Uz virsdegunes sarkana rieva no briļļu stīpas, ausis slejas kā pusaudzim.

Viņš bija visas mūsu Maskavas radu saimes mīļākais radinieks. Viņa ieilgusī vecpuisība uztrauca ne pa jokam. “Josifu vajag apprecināt.” Šai tēmai bija veltītas štāba sēdes gan pie mums, gan pie, iespējams, pašas spriganākās no mūsu radiniecēm, asprātīgās un aizrautīgās skaistules tantes Janīnas. Viņa, ar savu kūsājošo jaunību, nekādi nespēja samierināties ar radinieka vecpuiša dzīvi.

Vispār, mani ebreji apvienojās ap vienu tēmu: “Josifam vajag apprecēties.” “Viņu vajag iepazīstināt ar labu meiteni.”

Un viņu iepazīstināja ar labu meiteni Mirru. Sarunas notika ebrejiski, un es iegaumēju vienu vārdu – “Mirra”. (Daudz vēlāk es uzzināju, ka tā sauc aromātiskās eļļas, un ar mirrēm Magdalēna Kristum iezieda matus.) Bet Mirra man tā arī palika nepazīstama. Tikai vārds.

Es zinu, ka manu radinieku pūles, toreiz aizgāja vējā. No precībām nekas neiznāca. Tēvocis Josifs apprecējās daudz vēlāk ar neparasti pivilcīgo Ļidu.

Daļu no stāsta par Mirru es uzzināju no savas jautrās, gudrās tantes Janīnas. Viņas balss vienmēr radu korī izcēlās un vienmēr bija izšķirošā. Palikusi bez vīra, viņa bieži zvanīja mums uz Marjinu Rošču, lūdzot kaut ko palīdzēt. Ar viņu vienmēr kaut kas notika, taču acīmredzot Galvenais Arhitekts bija ņēmis viņu savā apgādībā un sargāja. Te viņai uzbrauca trolejbuss, bet viņa brīnumainā kārtā palika dzīva un bez nevienas skrambiņas, un vadītājs atnesa viņai ziedus un torti; te ziemā viņai virsū uzgāzās sēta un atkal nekādu seku.

Viņa vienmēr atnāca skaļa, nometa kažoku un, atlaidusies uz dīvāna, bez ievada sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem. Vai arī kliedza pa visu komunālo dzīvokli: “Madonna Lita! Madonna Lita!” “Juročka, tur, Ermitāžā, es redzēju, kā viens nometās ceļos un visiem teica: “Dievišķi! Dievišķi! Madonna Lita! Madonna Lita!” Tante, zvilnēdama dīvānā, izmeta uz priekšu roku, gluži kā Rembranta Danaja, un atkārtoja: “Madonna Lita!”

Tante zvanīja, un saruna vienmēr iesākās ar vienu un to pašu frāzi: “Juročka, es neapšaubāmi mirstu, bet tu nebrauc, lai palīdzētu savai vecajai, slimajai tantei.”

Pēc vīra nāves viņa vairākas reizes mēģināja apprecēties. Manuprāt, viņa visu šo karnevālu uzsāka, jau izbaudot, kā par to varēs garšīgi stāstīt visiem, toreiz jau vairs nedaudzajiem, radiem. Par vienu no savām neveiksmēm viņa stāstīja tā: “Viņš atnāca, mīļš, inteliģents večuks (viņa pati bija jau sabijusi divreiz Balzaka vecumā), viņš atnāca, mīļš, inteliģents, bet, kad viņš sāka lēnām sēsties, visu laiku taustot apakšā krēslu, es skaidri sapratu – es nekad neprecēšos.”

Neilgi pirms nāves viņa lūdza mani iebraukt pie viņas (tas bija septiņdesmit ceturtā gada beigās), lai pieliktu aizkarus. Taču līdz aizkariem netikām. Viņa apbēra mani ar stāstiem no savas dzīves, tai skaitā, par mana tēvoča Josjas neveiksmīgajām precībām. Lūk, ko viņa pastāstīja:

“Tu taču zini, Josifs bija teatrālis. Un kad izrādes beidzās vēlu, viņš, lai nebūtu tik tālu jābrauc, nāca nakšņot pie mums, bet reizēm ienāca vienkārši tāpat, ja gadījās tuvumā.

Reiz Īzaks (viņas vīrs) gulēja slims. Atnāca Josifs. Novilka mēteli, apsēdās pie tēvoča…” (Piebildīšu – tēvocis Īzaks bija manas vecmammas no tēva puses brālis, tātad bija mana tēvoča Josifa tēvocis.

Jāizstāsta, ka tēvocis Josja sēdās uz krēsla maliņas, iepriekš pavelkot augšup bikses, ceļgaliem kopā, salicis zābaku purngalus uz iekšpusi… No platajām biksēm rēgojās divas tievas kājiņas lielos zābakos. Bija tāds iespaids, it kā zābakus kopā ar kājiņām kāds būtu zem platajām biksēm nolicis.

Es labi redzu, kā mans tēvocis berzē nosalušās tievās rokas ar zilajām dzīslām un paklausīga māsasdēla padevībā skatās uz tēvoci Īzaku, gatavodamies klausīties.)

“Apsēdās pie tēvoča,” turpināja tante, “Īzaks palika zem muguras spilvenu, ērti iekārtojās un, atspiedies uz elkoņa, uzsāka pratināšanu. Es aizgāju uz virtuvi, durvis bija vaļā, un es dzirdu:

“Nu kā, Josif, vai tu satiecies ar Mirru?”
“Satiekos,” atbildēja māsasdēls.
“Nu, un ko jūs abi darāt?”
“Ejam uz teātri, kino.”
“Nu, bet vai mājās pie tevis viņa arī mēdz būt?” jautā tēvocis.
“Mēdz,” atbild rāmais māsasdēls.
“Nu, un ko jūs tad darāt?” tuvodamies galvenajam, jautā tēvocis.
“Nu ko? Dzeram tēju, runājamies.”
“Un viss?”
“Viss,” rāmi piekrīt māsasdēls.
“Bet tu viņu aiz pupiem – un uz dīvāna!” saka tēvocis.

Josifs piecēlās, neko neredzēdams, iegāja pie manis virtuvē un teica:
“Tante, tante, ar tēvoci slikti!

No krievu valodas tulkojis U.T.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Juriju Noršteinu.