Mana sirds ir salauzta

Sarunāties ar Marinu Abramoviču ir bauda. Ar Marinu Abramoviču klusēt – tā ir bagātība, unikāla pieredze, ļoti personisks pārdzīvojums, kādu es guvu viņas slavenajā performancē “Mākslinieka klātbūtnē” (The Artist Is Present) 2010. gada pavasarī Ņujorkas Laikmetīgās mākslas muzejā MoMA. Tur notika vērienīga Marinas Abramovičas retrospektīva, un tās galvenais eksponāts bija pati māksliniece: visus trīs mēnešus, kamēr bija atvērta izstāde, viņa nekustīgi sēdēja gigantiskajā muzeja ātrijā, īpaši norobežotā un izgaismotā laukumā, kas atgādināja boksa ringu, un ikviens apmeklētājs varēja apsēsties māksliniecei pretī un stāties vizuālā kontaktā. Ikvienam pašam bija brīv lemt, vai bezvārdu dialogā ar Marinu Abramoviču aizvadīt dažas minūtes vai visu dienu. Es tur paliku 67 minūtes. “Mākslinieka klātbūtnē” ilga 736 stundas, pretim Marinai Abramovičai paguva pasēdēt vairāk nekā 1500 cilvēku, gribētāji piedalīties akcijā ieņēma rindu pie muzeja durvīm jau iepriekšējā naktī. Darba saturu veidoja “enerģētiskais lauks” starp mākslinieku un skatītāju. Kas starp viņiem notika? Viss un nekas. Tā ir visai kutelīga un interesanta situācija: Marina Abramoviča, slavena ar savu bezbailību un grandiozajiem žestiem, 40 gadus veltījusi radikālai performancei un nonākusi pie absolūtas vienkāršības, pie “viss” un “nekas” vienlaikus. Tomēr pati Abramoviča uzskata, ka performance “Mākslinieka klātbūtnē” ir darbs, kurš viņai prasījis visvairāk pūliņu, uz kuru iets visu mūžu.

Sēžot pretī Marinai Abramovičai, sajūti viņas spēju pārvaldīt enerģijas plūsmas. Skatiens, vērsts tieši tev acīs, hipnotizē. Viņa bieži runā par to, ka tad, kad sākas performance, laiks apstājas. Un tā arī ir. Es mierīgi būtu varējis nosēdēt divatā ar Marinu Abramoviču MoMA ātrijā visu dienu – man pat šķita, ka mēs nevis sēžam, bet lidināmies gaisā, taču man aiz muguras jau stāvēja gara mākslinieces pielūdzēju rinda, arī alkstot nonākt viņas enerģijas laukā. Marinas Abramovičas māksla – tā vienmēr ir cēla ceremonija, kura nav iespējama bez skatītāju līdzdalības.Belgradā uzaugusī un tagad Ņujorkā dzīvojošā Marina Abramoviča ir viena no laikmetīgās mākslas atslēgas figūrām – performanču mākslas dzīvā leģenda. Emocionālas un garīgas pārtapšanas meklējumos viņa ir pārbaudījusi savu fizisko un mentālo spēku robežas – māksliniece graizījusi, plosījusi un mocījusi savu ķermeni, piepumpējusies ar medikamentiem, lai pārbaudītu to iedarbību uz fizisko un prāta stāvokli. Viņa eksperimentējusi ar sevi un savā mākslā vienmēr iesaistīto skatītāju – nekad ne vienkārši vērotāju – reakciju. Četrās desmitgadēs viņa nogājusi ceļu no ķermeniskas agresijas līdz kontemplatīvai performancei – Marina Abramoviča elementāras darbības pārvērtusi rituālā: ko nozīmē sēdēt, stāvēt, dzert ūdeni, atvērt un aizvērt acis, domāt, fantazēt. Viņas māksla, proti, viņas dzīve, reprezentēta ne tikai muzejos un galerijās, videoierakstos, DVD un kino (performancei “Mākslinieka klātbūtnē” un retrospektīvai MoMA veltīta tāda paša nosaukuma dokumentālā filma, kas ieguvusi Skatītāju simpātiju balvu 2012. gada Berlīnes kinofestivālā), bet tagad arī uz skatuves – izrādē “Marinas Abramovičas dzīve un nāve” (The Life and Death of Marina Abramović).

Mākslinieces daiļrades pamatā ir gribasspēks un dzelžaina, pat armijas disciplīna, pie kuras Marina radināta kopš bērnības. Viņas vecāki ir Otrā pasaules kara partizānu cīņu dalībnieki, vēlāk – oficiāli godāti kara varoņi un augsta ranga Dienvidslāvijas kompartijas funkcionāri. Savukārt Marinas Abramovičas mātestēva brālis Varnava Rosičs 1930.–1937. gadā bija Serbijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs, pēc nāves ieskaitīts svēto kārtā.

Ģimeni pastāvīgi satricinājuši nikni konflikti, turklāt galvenais ļaunuma avots, ja var ticēt Marinai Abramovičai, bijusi viņas māte Danika – visdēmoniskākais, bet arī vissvarīgākais personāžs fiziskas un morālas vardarbības apstākļos augušās mākslinieces dzīvē. Mātei nebija pa prātam meitas pievēršanās radikālajai mākslai, taču no viņas mājām Marina sadūšojās aiziet tikai 29 gadu vecumā. Danika Abramoviča bijusi “valstiskās mākslas” piekritēja – pēc kara viņa studējusi mākslas vēsturi un drīz vien iecelta par atbildīgo mākslas darbu iepircēju Dienvidslāvijas publisko un valsts iestāžu telpām.

Marina Abramoviča absolvējusi Mākslas akadēmiju Belgradā un pēc tam arī Zagrebā. Sākusi ar glezniecību: sešdesmitajos zīmējusi savus sapņus un autokatastrofas, kuras gleznojusi “no dabas”. Deviņpadsmit gadu vecumā Marinu valdzinājuši apgāztu, sadragātu kravas mašīnu skati. Viņa brauca uz avārijas vietu, fotografēja un, atgriezusies mājās, pārcēla uzņemto uz audekla. Tad māksliniece pievērsa skatu debesīm un sāka gleznot mākoņus. Reiz viņa ieraudzīja divpadsmit kara lidmašīnas, kuras atstāja pēdas debesīs. Lidaparātu zīmētās līnijas parādījās, pēc tam pazuda, atstājot Marinai tik spēcīgu iespaidu, ka viņa devās uz kara aviācijas bāzi un lūdza piešķirt divpadsmit iznīcinātājus, ar kuru palīdzību varētu augstu debesīs radīt savus mākslas darbus. Māksliniece ļoti cerēja uz tēva – Josipa Broza Tito armijas ģenerāļa – sakariem. Cerības izrādījās veltas, lidmašīnas Marina nedabūja, toties saprata, ka glezniecība – divdimensiju māksla – viņu neinteresē. “Es taču varu izmantot uguni un ūdeni, cilvēka ķermeni un skaņu,” viņa sev teica.

Septiņdesmito gadu sākumā Marina Abramoviča veidoja skaņas instalācijas. Viena no zināmākajām ir “Tilts” (1971). Uz tilta Belgradā tika izvietoti skaļruņi, kas ik pēc trim minūtēm translēja tilta grūšanas troksni. Drīz pēc tam performance kļuva par mākslinieces vienīgo izpausmes formu.

Viņas karjerā var izdalīt vairākus posmus. 1969.–1971. gads dzimtajā Belgradā ir agrīnais – stingrā ritmiskā struktūrā balstītas konceptuālās soloperformances periods.

1975.–1988. gads – kopdzīves un kopdarbības periods ar vācu mākslinieku Ulaju (Uvi Laisipenu), kad visus darbus viņi veidoja tikai un vienīgi divatā. Viņi iepazinās Amsterdamā, kurp Marina bija pārvākusies no Belgradas, un kopā apbraukāja visu pasauli. Par viņu radošo un personisko attiecību finālu kļuva episkā performance “Mīlētāji” (Ķīnas mūris, 1988). Darba ideja pārim radās jau krietni agrāk – viņi gribēja nostaigāt ceļu viens otram pretī no Ķīnas mūra pretējiem galiem, pa vidu satikties un beidzot apprecēties.

Visu nepieciešamo atļauju saņemšana no Ķīnas valdības aizņēma astoņus gadus, mīlestība tikmēr pārgāja, bet mākslinieki no idejas neatteicās. Akcija startēja 1988. gada 30. martā: Marina sāka savu gājienu no mūra austrumu gala, Ulajs – no rietumu. Viņi satikās pēc 90 dienām, nogājuši pa 2000 kilometriem katrs, lai sastapušies apkamptos pēdējo reizi un šķirtos uz mūžu. Tā bija pirmā Marinas Abramovičas un Ulaja performance, kurai nebija skatītāju, bet tās fragmenti iemūžināti video. “Šīm attiecībām bija vajadzīgs to cienīgs fināls, ļoti cilvēcīgs un tajā pašā laikā dramatisks, tāds, kas vairāk līdzinās filmas finālam,” komentē māksliniece.

Pēc šķiršanās no Ulaja viņa pievērsās individuālajai, kultūras un nacionālajai identitātei, saistot to ar asiņainā Dienvidslāvijas pilsoņkara sekām. Videoinstalācija un performance “Balkānu baroks” (Balkan Baroque) 1997. gada Venēcijas biennālē atnesa Marinai Abramovičai augstāko šīs izstādes balvu – Zelta lauvu labākajam māksliniekam. Vairākas dienas Marina baltās drānās sēdēja 1500 svaigu govs kaulu grēdas galā un, dziedot Balkānu melodijas, mazgāja no kauliem nost gaļu un asinis. Fonā tika rādīti videodarbi ar pašas Marinas Abramovičas un viņas vecāku piedalīšanos. Venēcijā tais dienās valdīja karstums, un paviljonu, kurā notika performance, pildīja pūstošas gaļas – līķu smaka. “Balkānu baroks” nepārprotami bija reakcija uz pilsoņkaru Bosnijā. “Jums neizdosies nomazgāt asinis no savām rokām, tāpat kā neizdosies nomazgāt no šī kara kauna un pazemojuma izjūtu, un tomēr cilvēkiem jācenšas pārvarēt šīs sāpes un ciešanas,” tā par savu darbu teikusi māksliniece.

2001. gadā Nēderlandes pilsone Marija Abramoviča no Amsterdamas pārcēlās uz Ņujorku. Amerikā viņas māksla mainījās: tā joprojām bija radikāla, joprojām vēstīja par sāpēm un ciešanām, taču bija mainījusies intonācija – tie vairs nebija kliedzieni un sprādzieni, bet vairāk garīga prakse, meditācija un rituāls, kas rada reliģiskam. Marina Abramoviča precīzi formulē to mākslas formu, kurai veltījusi savu dzīvi: “Performance ir mentāla un fiziska konstrukcija, kuru mākslinieks rada publikas acu priekšā noteiktā vietā un noteiktā laikā. Performance bez skatītājiem nav iespējama, performance – tā ir enerģija, kura rodas starp mākslinieku un publiku. Tas ir dialogs, kurā abām pusēm jābūt iesaistītām pilnībā. Tam vajadzīga ķermeņa un apziņas koncentrācija. Ja starp mākslinieku un skatītāju parādās kāds objekts – glezna, skulptūra, instalācija utt. –, tas tūdaļ norobežo publiku no mākslinieka. Tieša saikne, tiešs kontakts rodas tikai tad, kad starp abiem nav nekādu objektu. Jo vairāk skatītāju, jo labāk izdodas performance – tas nozīmē, ka telpā, gaisā būs vairāk enerģijas, ar kuru es varu strādāt.”

Performances laikā kā mākslinieks, tā skatītājs pārdzīvo domāšanas un uztveres transformāciju, un šai transformācijai jeb pārveidei ir garu pacilājoša funkcija – tas, pēc Marinas Abramovičas domām, arī ir mākslas pamatuzdevums; mākslinieks strādā ar cilvēka garu un tādējādi kalpo sabiedrībai. Dzīves temps pastāvīgi paātrinās, tāpēc performancēm jākļūst arvien ilgākām. Performancei sākoties, laiks apstājas, tajā vairs nav ne pagātnes, ne nākotnes – ir tikai tagadne, “te un tagad moments”, kā to dēvē Marina Abramoviča. Ilga performance, kas turpinās stundām, dienām, pat mēnešiem, – tā, māksliniecesprāt, ir vienīgā iespēja dzīvot tagadnei. Hadsonas pilsētā netālu no Ņujorkas viņa veido pati savu Performances institūtu – tas būs atvērts publikai un jauniem māksliniekiem, kuri šeit varēs radīt mākslas darbus, ne īsākus par sešām stundām. Performanci Marina Abramoviča uzskata par otru augstāko nemateriālās mākslas formu; pirmajā vietā ir mūzika.

Mūzika caurstrāvo izrādi “Marinas Abramovičas dzīve un nāve”, kuras pasaules pirmizrāde notika pērnvasar Mančestras starptautiskajā festivālā. Šogad aprīlī iestudējums bija skatāms uz Madrides Karaliskās operas Teatro Real skatuves, jūnijā to izrādīs Bāzelē, Amsterdamā un Antverpenē. Šī izrāde ir kārtējā Marinas Abramovičas biogrāfijas skatuves versija. Kopš 1989. gada māksliniece piedalījusies sešos iestudējumos, kuru pamatā ir viņas dzīves un daiļrades fakti. Ikreiz Marina Abramoviča piesaista darbam citu režisoru, kura rokās nodod visu informāciju par sevi. Ar šo materiālu iestudētājs var darīt visu, kas ienāk prātā, – rediģēt un remiksēt pēc saviem ieskatiem. Režisoram dota pilna rīcības brīvība, notikumu hronoloģija nav obligāta. “Ikreiz redzu savu dzīvi pavisam citādu, ikreiz mana biogrāfija izskatās pa jaunam,” apgalvo Marina Abramoviča. “Marinas Abramovičas dzīve un nāve” ir viņas kopdarbs ar režisoru Robertu (Bobu) Vilsonu, grupas Antony and the Johnsons līderi Entoniju Hegartiju un aktieri Vilemu Defo. Izrādē piedalās arī performanču mākslinieki, aktieri un Svetlanas Spajičas sieviešu vokālā grupa ar autentisku serbu tautas mūzikas dziedājumu. Izrādes skaņu partitūru veidojis iestudējuma muzikālais vadītājs un arī viens no izpildītājiem Entonijs Hegartijs. Orķestra bedrē viņš sapulcējis autoritatīvus elektroniskās, alternatīvās un avangarda mūzikas meistarus.

Ne reizi vien Marina Abramoviča uzsvērusi, ka performanču māksliniekam vajadzētu ienīst teātri, jo teātris – tā ir spēle un izlikšanās, kur nazis nav nazis un asinis nav asinis. Performancē viss ir pa īstam – ir nazis, ir asinis. Tomēr teātra realitāte viņai līdzējusi visgrūtākajos dzīves brīžos un pildījusi terapeitisku funkciju. Pirmā biogrāfiskā izrāde tapa 1989. gadā – drīz pēc attiecību pārtraukšanas ar Ulaju. Tikt vaļā no šķiršanās radītās depresijas un sāpēm, no nespējas radīt vienatnē pēc daudzajiem gadiem, kas pavadīti kopdarbā ar otru mākslinieku, Marinai Abramovičai palīdzēja skatuve, kur viņa pārcēla savas personiskās traumas. Jaunā izrāde no iepriekšējām atšķīrās pirmām kārtām ar to, ka tajā vairāk uzmanības veltīts titulvarones nāves un apbedīšanas tēmai. Viņa uzskata, ka māksliniekam jāapzinās sava mirstība un jau laikus jāizstrādā savu bēru scenārijs. Pati Marina vēlas tikt apbedīta trīs pasaules daļās – Amerikā, Eiropā un Āzijā. Vienā no zārkiem atradīsies viņas īstais ķermenis, pārējos divos – mulāžas. Kurā kapā atdusēsies īstais ķermenis, to zina tikai pati māksliniece un viena viņas uzticības persona. Atvadu ceremonijā, kas notiks Ņujorkā, uzstāsies dziedonis Entonijs Hegartijs. Savas bēres Marina Abramoviča iecerējusi košas un dzīvi apliecinošas, neviens nedrīkst nākt melnā.

Izrādes prologs ir bēru aina. Publika ienāk zālē, bet izrāde jau sākusies. Uz skatuves ir trīs zārki, tajos – trīs ķermeņi, un tiem visiem ir Marinas Abramovičas seja. Ap zārkiem skraida dobermaņi, apostīdami sarkani izgaismotus kaulus, – atsauce uz Venēcijas performanci “Balkānu baroks”. Izrādes epilogs – jau atkal bēres, kurām seko Marinas Abramovičas, pareizāk, visu triju Marinu debesbraukšana. “Divas bēres, pa vidu – viena dzīve,” saka māksliniece.

Režisors Roberts Vilsons akcentējis Marinas bērnības atmiņas un attiecības ar nežēlīgo, tirānisko māti. Māksla un radošie panākumi tiek pieminēti vien garāmejot. Šo izrādi Marina Abramoviča veltījusi māksliniekam Paolo Kanevari, kuru sauc par sava mūža lielāko mīlestību. Viņi iepazinās Ņujorkā 1997. gadā un deviņus gadus vēlāk apprecējās. Bet laimei nebija lemts ilgs mūžs – Kanevari, neizturējis “konkurenci” ar Marinu, aizgāja pie citas. 2010. gadā viņi vēlreiz atsāka kopdzīvi, bet jau drīz Paolo atkal pameta Marinu. Visas šīs personiskās detaļas ievītas izrādē un Marinas Abramovičas daiļradē, un māksliniece nenoliedz, ka visa viņas dzīve jau kļuvusi par performanci.

Nākamajā dienā pēc pirmās no desmit izrādēm Madrides operā notika mūsu intervija. Es atceros, kā uztraucos, kad pirmo reizi tikos ar Marinu Abramoviču pirms trim gadiem – es nezināju, ko gaidīt no radikālās, tiešās sievietes. Uztraukumi bija veltīgi: viņa izrādījās radikāli atvērta, pieejama un gaiša sarunbiedre, kurai var uzdot jebkuru jautājumu, aizliegtu tēmu viņai nav. Protams, situāciju vienmēr kontrolē viņa: “Mēs jau esam runājuši diezgan – vai tad tu grāmatu par mani raksti?” Marinai ir brīnišķīga humora izjūta, viņai patīk ironija, lai gan viņas mākslā šīs īpašības nekad nav redzamas virspusē. “Kā tu zini, ka man ir humora izjūta? Es tev pat vēl neesmu sākusi stāstīt nevienu no netīrajiem slāvu jociņiem,” viņa atbildēja, kad es to biju pateicis. Kad reiz es piedāvāju viņai palīdzēt aiznest bagāžu līdz vilcienam Mančestrā, viņa nopriecājās: “Protams, palīdzi, es taču neesmu feministe!”

Pagājušajā gadā Marinai Abramovičai palika 65 gadi, bet ar katru gadu viņa izskatās arvien labāk. Viņai piemīt kāds kolosāls skaistums; kad sēdi pretim Marinai intervijas vai performances laikā, tu viņā saskati apbrīnojama likteņa sievieti, gandrīz operas dīvu, gandrīz Mariju Kallasu.

Rītā pēc izrādes Marina ģērbusies melnā, dārga dizaina melnā, blakus nomesta Givenchy somiņa. Es ieslēdzu diktofonu, un pēkšņi Marinai no pirksta nokrīt gredzens. “Man to nesen uzdāvināja – es mīlu vulkānus, un šī gredzena forma atveido vulkāna struktūru, taču man tas visu laiku slīd nost.” Es skatos uz viņu un atceros 1975. gada performanci “Mākslai jābūt skaistai, māksliniekam jābūt skaistam” – kailā Marina noveda sevi transā, stundu nesaudzīgi un asi ķemmējot matus ar metāla ķemmi un kā mantru atkārtojot darba nosaukumu. Akcijas laikā viņa bojāja savus matus un savainoja seju. Mākslas dēļ viņa bija gatava uz visu, un māksla viņu padarījusi skaistu.

Šī taču lielā mērā ir izrāde par mīlestību. Kāpēc jūs to nenosaucāt, teiksim, “Marinas Abramovičas mīla un nāve”?

Nāve jau nozīmē arī mīlestību, nāve ietver pilnīgi visu. Es nedomāju, ka šī ir izrāde tikai par mīlestību, – tā ir arī par vilšanos, ciešanām, briesmīgiem bērnības notikumiem. Tajā ir ļoti daudz sāpju. Jā, mīlestība ir svarīgākā daļa katra cilvēka dzīvē, turklāt manā gadījumā personīgā dzīve izvērtusies par pilnīgu katastrofu, bet mana mīlestība pret skatītājiem un skatītāju mīlestība pret mani – tas ir kaut kas neaprakstāms. Tādas visu uzveicošas, bezgala plašas jūtas. Tās pat tapušas par patstāvīgu organismu un barojas no mūsu kopīgās enerģijas.

Jūs ticat mīlestībai?

Protams, ticu. Spēja mīlēt – tā ir galvenā cilvēciskā kvalitāte. Ja nespējam mīlēt, esam pazuduši. Visapkārt ir tik daudz negatīvas enerģijas, un mīlestībā ir mūsu glābiņš. Performancē “Mākslinieka klātbūtnē” es atklāju sevī spēju izjust bezierunu mīlestību pret nepazīstamiem cilvēkiem, kuri apsēdās man pretī. Tās bija spēcīgākās jūtas, kādas jebkad esmu izjutusi.

Kāpēc tad jūsu pašas personīgā dzīve izvērtās par katastrofu?

Tam bija daudz iemeslu. Nav daudz tādu, kuri spētu pieņemt tādu personu kā es. Darbs man vienmēr ir pirmajā vietā, viss pārējais – sekundārs. Tevi iemīl par tavu spēku, tad attiecību procesā cenšas pārtaisīt, pieskaņot sev. Savā mākslinieka dzīves manifestā es ierakstīju, ka māksliniekam nevajadzētu iemīlēties citā māksliniekā. Greizsirdība visu sagrauj. Tieši tas notika ar mani.

Ar jums tā noticis vismaz divreiz.

Jā, kāpju virsū vienam un tam pašam grābeklim. Ja divi mākslinieki izšķiras par kopdzīvi, tad viņu attiecības – tā ir “neiespējamā misija”. Tā ir spēka, varas, enerģijas cīņa. Vienam panākumu un sasniegumu vairāk, otram – mazāk, un tas jau ir pamats greizsirdībai. Visparastākās cilvēciskās emocijas sagrauj mīlestību, un tu atkal paliec viens.

Jūsu mīlestības raksturojums izrādē sakrīt ar to emociju raksturojumu, kādas jūs piedzīvojat performances laikā: laiks apstājas. Iznāk, ka mīlestība un performance – tas ir viens un tas pats?

Jā, tās ir tās pašas izjūtas. Absolūta harmonija, jūtu pārpilnība un starojums. Izjūta, ka laiks vairs nepastāv. Te un tagad esamības izjūta. Piepildītības izjūta. Man to līdz šim neviens nav jautājis. Es domāju, kad budisti runā par apskaidrību, par ekstāzes izjūtu un svētlaimi, viņi ar to domā mīlestību.

Kas jums ir laimes izjūta?

Laime – tas ir kas cits. Nesen man Milānā bija izstāde “Ar aizvērtām acīm es redzu laimi”. Mana laimes uztvere laika gaitā ir mainījusies. Sākumā man šķita, ka laime ir atkarīga no ārējiem faktoriem un apstākļiem, ka laimes avots nav vis tevī pašā, bet kaut kur ārpusē. Pēc tam es sapratu – laime vienmēr ir tevī iekšā. Laime – tā ir izpratne, dziļa izpratne par tavu patiesību, un to nevar izraisīt kaut kādi ārēji notikumi vai citi cilvēki.

Cilvēkam jāatbrīvojas no tās laimes izjūtas, kuras pamatā ir ieradumi vai pieķeršanās. Jo, līdzko tu pieķeries kādam cilvēkam un tas izraisa laimes uzplūdus, tev jāsaprot, ka tā ir tikai pagaidu situācija un jau drīz var notikt jebkas. Šis cilvēks var tevi pamest, viņš var nomirt, un tu jau atkal būsi nelaimīgs. Tāpēc laimes avots jāatrod dziļi sevī, sava prāta stāvoklī.

Vai jums ir vajadzība justies laimīgai?

Jā, bet ir svarīgi uztvert abus šos stāvokļus – laimi un nelaimi – kā līdzvērtīgus. To, protams, vieglāk pateikt nekā izdarīt. Bet tas ir tāpat kā ar laika apstākļiem: šodien ārā līst, bet rīt atkal atspīdēs saule – jāpieņem abas šīs realitātes.

Es pati šobrīd esmu sarežģītā situācijā. Tāds periods – lielas mīlestības, mūža lielākās mīlestības beigas. Mana sirds ir salauzta. Šo iestudējumu es veltīju cilvēkam, kuru mīlēju, bet viņš pat neatnāca uz izrādi. Vairākus gadus pēc mūsu pirmās šķiršanās viņš atgriezās, bet pēc tam atkal aizgāja – pie tās pašas, kuras dēļ pameta mani pirmoreiz. Man nav citas izejas – man jāsaprot, kāds būs manas jaunās dzīves sākums, bet es pati to vēl nezinu.

Kā jūs to paveiksiet?

Neko nedarot. Mierīgi. Galvenais – nesasteigt, neko neuzspiest sev un savam liktenim, necensties par varītēm to izšķirt. Es atvēršu savu sirdi citam cilvēkam, bet pagaidām tas vēl nav noticis. Mans dzīvesveids lemj mani vientulībai. Nesen biju Milānā, strādāju pie projekta “Abramovičas metode”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka veselu mēnesi es dzīvoju viesnīcā. Atgriezos mājās Ņujorkā uz četrām dienām, pa kurām pieveicu ellīgu darba daudzumu, atbildēju uz 300 e-vēstulēm. Tad uz Madridi spēlēt izrādi – vēl viens mēnesis teātra ģērbtuvē un viesnīcas numurā. Es pati esmu izvēlējusies tādu dzīvi, un nekur vairs no visa tā nelikšos. Gribu nodoties mākslai, kas kaut ko nozīmē un skar dvēseli, un ja tāpēc esmu lemta vientulībai, tad tā ir mana darba blakne.

Ko jūs dēvējat par dvēseli?

Nu jau vairākus gadus es veidoju objektu sēriju, kas palīdz cilvēkiem savienoties ar savu dvēseli. Ir cilvēks, un ir dvēsele. Mēs, lūk, tagad sēžam viesnīcas vestibilā un sarunājamies, bet es ticu, ka pastāv arī cita – paralēlā pasaule. Ir daudz dimensiju, un katrai ir sava vibrācija. Ja mums izdodas pamainīt vibrāciju vai uztvert kādu citu, tad mēs spējam ceļot laikā un telpā. Tieši māksliniekiem ir šī sestā maņa, un viņi spēj pārvietoties no vienas pasaules citā. Jūtīgi cilvēki un gaišreģi to spēj. “Abramovičas metode” palīdz cilvēkam savienoties ar savu iekšējo pasauli – tā ir īpaša tehnika, kad cilvēkam jābūt nekustīgā stāvoklī. Šādā miera momentā viņš var sev atklāt un izjust savu neredzamo garīgo pasauli.

Vai jūs zināt, kur cilvēka ķermenī atrodas dvēsele?

Es runāju par neredzamo. Neredzamais ir visur, tas ir mums visapkārt. Ar šo neredzamo pasauli mums jāiedraudzējas, tā jāizjūt. Jūs taču esat no Latvijas – jums vajadzētu būt attīstītai šīs pasaules izjūtai. Atceros, mana vecāmāte piektdienās zīlēja kafijas biezumos – ko tikai neizzīlēja, viss piepildījās. Nevaru apgalvot, ka dvēsele ir kreisajā plecā vai labajā ceļgalā – tā ir visur.

Jūsu māksla nesaraujami saistīta ar jūsu ķermeni, ar ķermeņa izmantošanu. Kā jūs saprotat savu ķermeni?

Man ir diezgan savāda attieksme pret pašas ķermeni. Tas ir instruments, kuru es lietoju darbā, un es nepievēršu uzmanību tam, vai manam ķermenim tas sāp vai ne. Radot mākslas darbu, es neaizdomājos par to, kādā situācijā es nostādu savu ķermeni un cik fiziski nepanesama šī situācija var izrādīties. Mans prāts izstrādā spēku, kuram pateicoties, es varu radīt māk­slu un nepievērst uzmanību fiziskajām sāpēm. Tai pašā laikā, kad pārnāku mājās, esmu savā personiskajā telpā, respektīvi – nestrādāju, mans ķermenis sāk dumpoties. Tad tas revanšējas.

Kā tas notiek?

Tas kļūst vājš, saslimst, negrib kustēties un man pakļauties. Visas maliņas sāk kņudēt. Pat tagad es jūtu sāpes plecos – no tā, kādas pozas ieņemu, nodarbojoties ar mākslu un pat spēlējot šajā izrādē. To nedrīkst ignorēt, tāpēc reizēm nākas ieturēt pauzi un pievērst uzmanību sava ķermeņa fiziskajai veselībai, jo tas no manis nesaņem pietiekamu mīlestību. Kad radu darbu, tad galvenais ir gribasspēks un mana prāta spēja radīt situāciju, kurā varu likt savam vēstījumam un savai idejai sasniegt lielu skaitu cilvēku.

Kādu formu varētu iegūt jūsu performances, kad jūs zaudēsiet spēku un enerģiju?

Fiziskajam spēkam nav tik lielas nozīmes, daudz svarīgāks ir prāta spēks, apziņas spēks. Ar gadiem šis spēks uzkrājas un pieaug, un tas nav atkarīgs no ķermeņa fiziskā stāvokļa. Mākslā es ar prāta spēku varu panākt daudz vairāk nekā ar ķermeņa spēku. Jaunībā es nekādi nespētu veikt tādu performanci kā “Mākslinieka klātbūtnē”. Jā, man bija enerģija, ķermenis bija jaunāks un stiprāks nekā tagad, bet man nebija tā gribasspēka un spējas sasniegt tādu koncentrēšanās pakāpi, kas man ļautu radīt šādu darbu. Man vajadzēja 40 gadus, lai sevī uzkrātu un nodotu apkārtējiem šo īpašo enerģiju, kurā es varēju dalīties ar tūkstošiem cilvēku MoMA muzejā Ņujorkā. Cilvēks ir kā labs vīns – jo vecāks un kārtīgāk izturēts, jo labāks. Esmu pārliecināta, ka ar gadiem cilvēks kļūst tikai labāks.

Vai zināt, kas ir laiks? Ko tas jums nozīmē?

Laika nav. Tāds nepastāv. Ļaudis skaita laiku un to mēra, kad domā par pagātni un nākotni. Tagadnē laika nav, un to nevar izmērīt. Ja spējat sajust tagadnes momentu – ar savu ķermeni, prātu un garu –, tad saprotat, ka laika nav. Laika un temporalitātes jautājumiem veltīts milzums filozofisku darbu. Mans brālis Veļimirs ir filozofs, viņa specializācija ir cilvēka apziņa, laiks un telpa. Mēs ar viņu daudz esam sprieduši par šiem tematiem, un ikreiz es pārliecinos, ka laiks nepastāv. Kāpēc dažiem piemīt spēja pareģot nākotni un viņi skaidri zina, kas noticis pagātnē? Tāpēc, ka laiks ir gredzens, kurā saslēgta pagātne, tagadne un nākotne, un viss ir vienots. Tāda nu ir cilvēka uztvere: mēs domājam, ka laiks ir. Patiesībā laika nav.

Par to, kā iekārtota pasaule un kas tajā notiek, spriež zinātnieki, filozofi un mākslinieki. Kas ir māksla? Kāpēc tā nepieciešama?

Mums vairs nav tempļu. Reliģija kļuvusi par institūciju, un ļaudis tai vairs netic. Mākslinieki – tie ir ļaudis, kas saglabājuši sesto maņu, viņiem piemīt tas jutīgums, kas palīdz paredzēt nākotni un atbildēt uz svarīgiem jautājumiem. Mākslinieki piepilda pasauli un katru no mums ar garīgu saturu. Mūslaiku sabiedrība kā nekad pārņemta ar materiālām vērtībām, cilvēki pārstājuši just paši sevi, tāpēc mākslas loma šodien ir daudz svarīgāka nekā jebkad agrāk. Tā ir kā barība, kā skābeklis. Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka māksla ir sabiedrības skābeklis. Bez tā nevar dzīvot. Jo ar ko gan šodien nodarbināts cilvēks? Ar pastāvīgu reprodukciju un pārprodukciju – viņam ir desmit mašīnas un nauda bankā. Un kas tālāk? Vai dzīvē ir vēl kas, izņemot šo? Bet ar kaut ko taču jāpabaro dvēsele – tas arī ir galvenais mākslas uzdevums.

Vai jums ir bijis tas, ko sauc par radošo krīzi?

O, jā, protams! Manā dzīvē, sevišķi jaunībā, bija ilgstoši momenti, kad labas idejas nedzima, kad man vispār nebija ideju. Mani pārņēma panika, man šķita, ka es vairs nekad neko nespēšu radīt. Vēlāk sapratu, ka nedrīkst sevi forsēt, nedrīkst spiest no sevis ārā ideju, ja idejas nav. Tā atnāks pati, dabīgi. Es gribu, lai ideja manu acu priekšā materializējas kā hologramma, lai es to redzu kopumā un varu sev teikt: jā, tas ir tieši tas, ko es gribu radīt. Tagad es šos periodus, kad man nav ideju, uztveru mierīgi, es sev uzticos. Zinu, ka šajos periodos nevajag nekā sevi iespaidot – vienkārši jādzīvo, un ideja pati parādīsies, tā atnāks no nekurienes. Tas būs man pašai pārsteigums. Reizēm kādi divi gadi paiet, kamēr tu sagaidi labu, īstenošanas vērtu ideju. Savas performances es nerīkoju bieži, es pret tām attiecos ļoti atbildīgi un izvēlīgi. Vienmēr sagaidu labu ideju – uzticos saviem impulsiem, citādi tas būtu vienkārši zemē nomests laiks. Esmu pret pasaules piebāšanu ar mākslas krāmiem. Mākslinieki pārāk bieži ļaujas panikai un, ja nav labu ideju, ķeras pie sliktām. Tas nav pareizi, tā nevajag.

Vai jūs uzskatāt, ka mums apkārt ir pārāk daudz viduvējas un pat sliktas mākslas?

Mums apkārt ir pārāk daudz mākslas, kurai nav nekādas jēgas, kura neko nevar dot sabiedrībai. No tās ne silts, ne auksts. Kāpēc tā notiek? Mākslinieki uztraucas un drudžaini rosās, viņus dzen tirgus un pašu alkatība – viņi grib sapelnīt vairāk naudas.

Kā jūs cīnāties ar savām bailēm?

Es tām skatos tieši sejā. Ja zinu, ka tās ir bailes, tad stājos tām pretī. Esmu gatava ar tām sadurties. Ja jums šķiet, ka tas, ko es daru izrādē “Marinas Abramovičas dzīve un nāve”, man nākas viegli, jūs maldāties. Iznest skatītāju priekšā visu savas dzīves elli un izspēlēt to atkal un atkal no jauna – tās bija grandiozas bailes. Man joprojām ir baisi. Vakar no rīta pirms pirmizrādes noraudāju divas stundas. Es vienkārši nebiju spējīga tikt ar to galā – ar šo patiesību, ar šiem nesadomātajiem stāstiem. Bet tad es saņemu visu savu gribu dūrē, izeju uz skatuves un to daru.

Šī izrāde ir mans kopdarbs ar Bobu Vilsonu, Entoniju, Vilemu Defo un citiem māksliniekiem un aktieriem, kuri piedalās iestudējumā. Viņi visi tā vai citādi papildina to ar fragmentiem un jūtām no savas dzīves, mana biogrāfija kļūst par viņējo. Tās pašas bailes, kādas mājo manī, izjūt arī citi cilvēki. Visi cilvēki. Es savējās uzdrīkstējos parādīt pilnīgi atklāti, patiesi un godīgi, jo tikai tā var pieskarties cilvēku dvēselēm. Man tas ir vienīgais iespējamais paņēmiens, kaut arī galēji sāpīgs. Es parādos neaizsargāta un ievainojama, bet citādi nevaru. Vakar uz izrādi Madridē atnāca viens psihoanalītiķis. Viņš man pēc tam teica: “Tas, ko tu dari uz skatuves un kā tu stāsti savus stāstus, – tas ir pārsteidzoši. Tas pat nav Freids, tas jau ir Jungs.”

Izrāde sākas ar jūsu bēru ainu un noslēdzas ar debesbraukšanu. Jums ir gatavs pašas bēru scenārijs, kas jau daļēji zināms publikai, un tā fragments parādīts šajā iestudējumā. Vai nav radusies vēlēšanās veikt šai scenārijā kādas izmaiņas?

Es pat nezinu. Godīgi sakot, sen neesmu domājusi par savām bērēm. Izrādes sākumā man nākas 40 minūtes gulēt zārkā – kad publika ienāk zālē, visi redz šo skatu. Vakar, zārkā guļot, man pielēca: ak dies, – kad nomiršu pa īstam, man liksies, ka esmu teātrī, un nākamajā ainā pamodīšos. Realitāte kļuvusi man par teātri, un teātris – par realitāti.

Kas notiks tad, kad jūs nomirsiet?

Zinu vienu: gribu nomirt pie pilnas apziņas, bez bailēm un niknuma. Tas ir svarīgi, jo miršanas brīdī ir jāapzinās šī pāreja. Sūfiji tic, ka dzīve – tas ir sapnis, bet nāve – atmošanās. Man ļoti patīk šāda ideja: dzīve kā ilūzija, bet atmošanās kā kaut kas reāls, kā ceļš atpakaļ apziņas pasaulē.

Performances māksla paredz pastāvīgu saskari ar publiku. Bez skatītājiem, bez enerģijas apmaiņas performance nav iespējama. Māksliniekam, kas ar to nodarbojas, jāmīl publika. Par ko jūs mīlat publiku?

Nezinu, par ko. Es mīlu savu skatītāju un arī cilvēkus vispār.

Par ko viņi būtu jāmīl?

Man tās ir ļoti dabiskas jūtas, es nekad neesmu tās analizējusi, neesmu meklējusi dziļus skaidrojumus. Iespējams, tas saistīts ar to, ka mana māte mani nekad nav mīlējusi, viņa mani ne reizes nav noskūpstījusi. Mana ģimene bija pilnīgi disfunkcionāla. Man nekad nav bijušas normālas attiecības ar savas ģimenes locekļiem. Mans tēvs un māte ir miruši, mans brālis neizrādīja ne mazāko interesi par šo izrādi, pat neatnāca noskatīties. Tas ir ļoti sarežģītu attiecību samezglojums. Mana vienīgā iespēja izdzīvot ir – izdarīt tā, lai publika kļūst par ģimeni, kuras man nekad nav bijis. Es izjūtu bezierunu mīlestību pret skatītāju, šīs jūtas nāk man no sirds, un es tam neveltu ne mazākās pūles. Tas viss ir ļoti patiesi.

Jūs neesat mizantrops, bet ir taču daudz mākslinieku, kuri neieredz cilvēkus.

Par citiem nezinu, bet mani ar publiku saista tikai mīlestība. Jā, daži mākslinieki norobežojas no pasaules, ieslēdzas savās darbnīcās un nenāk ārā. Es savukārt atdodu sevi pilnībā, atdodu visu, kas man ir, visu, ko spēju. Pat ja krītu no kājām, vienmēr atbildu uz elektroniskā pasta vēstulēm. Neatstāju bez atbildes nevienu ziņu, ko saņemu no studentiem vai ikviena cita. Esmu vienmēr pieejama. Ja tas ir manos spēkos un manas kompetences robežās, cenšos palīdzēt. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mākslinieka atbildība sabiedrības priekšā ir daudz nopietnāka, nekā dažiem māksliniekiem šķiet. Mākslinieks pilda gara pacilāšanas funkciju – viņš gādā, lai cilvēka garu paceltu, atrautu no zemes, nevis nolīdzinātu līdz ar zemi. Cilvēka garu nekādā ziņā nedrīkst lauzt. Tāpēc esmu pārliecināta, ka pat tad, ja esi noguris un sliktā garastāvoklī, tev – māksliniekam – vienalga jādod, vienalga jābūt līdzās cilvēkiem, jābūt ar viņiem saistītam. Tas ir mūsu pamatuzdevums. Es dzīvoju un strādāju tieši tā. Visu daru godīgi un patiesi. Pie tam, kas attiecas uz manu darbu, nekad neesmu atļāvusies kompromisus – man bija tik grūti nonākt pie tā, kas man tagad ir, bet tas bija vienīgais iespējamais ceļš.

Tagad esmu ieguvusi savādu celebrity auru, mani pēkšņi sākuši uztvert kā slavenību, bet mani tas neietekmē, tas nevar mani izmainīt. Sen vairs neesmu tai vecumā! Manā dzīvē viss noticis ļoti lēnām, esmu nogājusi ilgu ceļu līdz atzīšanai. Ja man šobrīd būtu 25 un man pāri gāztos visa šī uzmanība, es droši vien jau būtu slimnīcā pēc narkotiku pārdozēšanas vai domātu par pašnāvību, bet tagad man tas vairs nedraud.

Mans pašreizējais stāvoklis vai statuss – sauciet, kā gribat, – ļauj man pateikt visu, ko uzskatu par vajadzīgu, un tikt sadzirdētai. Tas ir labs brīdis manā dzīvē. Sevišķi tagad, kad veidoju Performances institūtu Hadsonā netālu no Ņujorkas. Šis institūts ir mans mantojums, turp varēs doties jauni mākslinieki no visas pasaules, radīt savus darbus un demonstrēt tos publikai. Reizēm es lasu lekcijas, un tajās nekad nekoncentrējos tikai uz savu mākslu. Es stāstu par to, kas man pašai patīk, – gan par jaunu autoru, gan par vēsturiskiem darbiem. Reizēm es pieminu savus darbus, bet neesmu sevī ieciklējusies. Tas māksliniekam arī ir svarīgi – nedrīkst domāt, ka esi te pats galvenais, ka esi spožākā zvaigzne visumā. Ego ir māksliniekam milzīgs šķērslis. Ja viņš sevi uzskata par diženu mākslinieku, viņam ir nopietnas problēmas.

Jūsu dzīve un māksla iedvesmo daudzus jaunus un ne tik jaunus māksliniekus. Kas iedvesmo jūs pašu?

Mani nekad neiedvesmo citi mākslinieki – tad jau iznāktu, ka nodarbojos ar sekondhendu. Tāda sekondhenda iedvesma un, attiecīgi, sekondhenda māksla. Māksliniekam jāiedvesmojas no kā cita. Manā gadījumā tā ir daba. Es nodarbojos ar šamanismu – braucu uz Brazīliju un strādāju kopā ar šamaņiem. Mani vienmēr interesējusi aborigēnu kultūra, Tibetas kultūra. Āzijas kultūra ir piesātināta ar zināšanām, pateicoties kurām, daudz esmu mācījusies. Man ir svarīgas tā saucamās spēka vietas – ūdenskritumi, vulkāni, upes un meži. Mani valdzina viss, kas saistīts ar dabu, viss, ko nav skārusi cilvēka roka. Man pastāvīgi jāsajūt dabas spēks, atrodoties tālu no cilvēkiem, un daba dod tādu informācijas un enerģijas apjomu, ka tu vari to uzsūkt un attīrīties. Tas palīdz noskaidrot prātu, lai pēc tam ar jaunu spēku ķertos pie darba.

Kas jūs saista šamanismā?

Šamaņiem ir zināšanas, kuras palīdz izprast cilvēka dabu un tai pašā laikā dod atslēgu ieejai neredzamajā pasaulē. Mums šīs atslēgas nav, jo visas modernās tehnoloģijas, kuras mēs izmantojam, šķir mūs no neredzamās pasaules. Šī pasaule mums visiem ir ārkārtīgi svarīga, un tā pastāv.

Vai jūs tai pieslēdzāties arī savā performancē “Mākslinieka klātbūtnē”? Kas notika jūsu galvā šīs performances laikā, kad trīs mēnešus no vietas jūs nekustīgi sēdējāt MoMA ātrijā? Par ko jūs domājāt?

Es negribēju domāt ne par ko, bet tas nebija vienkārši tukšs tukšums – tas bija piepildīts tukšums. Mans uzdevums šīs performances laikā bija izjust tagadnes momentu, būt te un tagad un izdarīt tā, lai cilvēks, kurš apsēdies man pretī un skatās man acīs, kļūtu par manas pasaules centru. Jo ikdienas dzīvē mūsu uzmanība ir izkliedēta, domas pastāvīgi kaut kur klejo. Es vēlējos koncentrēties momentam šeit un tagad – tas arī viss, kas man bija jāpaveic, un neko vairāk es arī nedarīju, ne par ko citu nedomāju. Tas jau ir ļoti sarežģīti – dzīvot šim brīdim, izjust tieši šo brīdi, nevis nodoties nostalģijai par pagātni vai nākotnes sapņiem.

Dzīve tagadnē palīdz pieslēgties īpašam enerģijas tipam –un tieši to es izjutu performances laikā Ņujorkā. Tā bija satriecoša pieredze, nesalīdzināma ne ar ko agrāk darītu. Man patiešām izdevās izkļūt ārpus pašas ķermeņa. Es sajutu telpu, varēju redzēt visu 360 grādu rādiusā, un es nebiju viena – visu laiku biju ar cilvēkiem, kuri atradās muzejā. Mana apziņa bija tik tīra un neaizmiglota, ka skatītāji un visi, kas līdz ar mani piedalījās performancē, to spēja sajust – tās bija neredzamas lietas, nemateriālas, tām nevarēja pieskarties, bet tai pašā laikā es skaidri zināju, ka atomu struktūra šīs performances telpā ir pilnīgi izmainījusies. Kad cilvēks nonāca šai telpā un apsēdās man pretī, viņš nokļuva citas enerģijas zonā. Es viņam nodevu šo enerģiju. Cilvēki to juta, tieši tāpēc performance izraisīja viņos tik spēcīgu pārdzīvojumu un daudzi raudāja.

Jums pašai šis darbs kļuva par pāreju uz jaunu daiļrades posmu? Kas būs tālāk?

Jā, arī man pašai tas ir pagrieziena notikums. Pēc šīs performances es uzsāku savus ceļojumus pie Brazīlijas šamaņiem. Paskatīsimies, kas no tā iznāks! Trīs mēnešus ilga performance pati par sevi kļūst par atsevišķu dzīvi, un tā maina tevī absolūti visu. Tā pilnībā izmainīja manu īstenības uztveri. Es jūtos tik dīvaini – kā viesis no citas galaktikas. Es nekur nejūtos kā mājās, bet es skaidri zinu savu sūtību, un pēc šīs performances šī apziņa kļuvusi kristālskaidra.

Mana sūtība ir tiešs kontakts ar cilvēkiem, es gribu dalīties savās zināšanās par sāpju un ciešanu dabu, jo sāpes piedzīvo visi, pie tam cilvēki cenšas no tām izvairīties. Es cenšos radīt situācijas – nosauksim tās par sāpīgām situācijām –, kuras ļauj rast līdzekli šo sāpju pārvarēšanai, iespēju pacelties tām pāri un atrast ceļu uz pārtapšanu. Ir jāatbrīvojas no sāpju un ciešanu izjūtas. Tas ir mans aicinājums.

Vai uz Brazīliju pie šamaņiem jūs braucat kā privātpersona vai kā mākslinieks, kas gatavojas jaunam darbam?

Iesākumā es turp devos kā ļoti uztvertspējīgs, jūtīgs cilvēks – kā privātpersona. Es gribēju pati to izjust. Viss, ko daru, – piemēram, projekts “Abramovičas metode” Milānā, – vienmēr sakņots manā personiskajā pieredzē. Man vienmēr viss jāpārbauda eksperimentā ar sevi pašu – kādu iespaidu tas uz mani atstāj, vai šī metode darbojas, vai tā ir efektīva. Tas ir kā ar ēst gatavošanu – jūs vārāt zupu un to garšojat. Ja izdodas garšīga, jūs uzcienājat citus un izstāstāt recepti. Šobrīd es tikai vēl mācos vārīt zupu. Kad būšu atradusi labāko no visām iespējamajām receptēm, es to pārvērtīšu mākslā.

Vai jūtat, ka visa jūsu dzīve pārvērtusies par performanci, par priekšnesumu?

Jā, jo mana dzīve orientēta uz to, lai es varētu īstenot savu sūtību, paveikt visu, ko spēju un kas man jāpaveic. Cilvēki tik daudz laika izšķiež, šauboties un ilgstoši apsverot, ko dzīvē pasākt, kam veltīt savus spēkus, jo nespēj izšķirties un iespējamo izvēļu loks šķiet pārāk plašs. Viņi ilgi domā, šaubās. Man ir paveicies – es nekad nešaubos par savu rīcību. Es tūlīt eju un daru, turpinu darīt jau ilgus gadus – un viss satiekas vienotā ainā, visam ir jēga. Viss, ko es daru, tiek darīts ļoti apzināti, un šobrīd mani uzdevumi ir formulēti daudz skaidrāk un precīzāk nekā jebkad agrāk. Kopš izbeigusies mana personiskā dzīve, man palicis tikai darbs un mākslinieka sabiedriskā funkcija – no tā arī sastāv visa mana dzīve. Viss tajā ir maksimāli atklāti un godīgi. Man pat nav privātas e-pasta adreses – tikai darba pasts! Manā dzīvē vairs nav nekā personiska. Man tā arī nav izdevies līdzsvarot savu personisko un publisko dzīvi. Arvien vairāk pārliecinos, ka man tāds līdzsvars vispār nav dots. Man mana personiskā dzīve bija jāupurē darbam un visam, kam ticu, – un es to izdarīju.

Kur tas jūs novedīs?

Man ir jau 65 gadi, esmu savas dzīves noslēguma posmā. Negribu tērēt laiku niekiem, tam, kas mani novērsīs no pienākuma izpildes. Kad mirsiet, jūs neko nevarēsiet paņemt līdzi. Labākais, ko varat atstāt pēc sevis, ir laba ideja. Tā var dzīvot ilgi. Es gribu atstāt labu ideju. Tas nozīmē, ka man jāuzceļ mans institūts. Jau ir parakstīts līgums ar arhitektu Remu Kolhāsu – viņš izstrādā projektu. Ieceres īstenošanai man jāsavāc 15 miljoni dolāru – nevaru pat iedomāties šādu summu, nevaru iztēloties, kā izskatās tāda naudas masa. Tātad man nāksies ziedot laiku līdzekļu piesaistei. Gribu atvērt institūtu, tad varēšu doties prom.

Kad institūts varēs uzsākt darbību?

Es gribu, lai tas daļēji sāktu funkcionēt jau pēc diviem gadiem. Atvēršu to pa daļām – atkarībā no tā, cik ātri izdosies savākt līdzekļus. Pilnībā institūts varētu tikt pabeigts pēc 10 gadiem – ceru, ka tad tas varēs darboties arī bez manas tiešas līdzdalības. Es gribu, lai arī izrāde “Marinas Abramovičas dzīve un nāve” iegūst tādu pašu autonomiju – mēs domājam par iespēju atrast man dublieri. Ļoti ceru, ka kādā jaukā dienā, vēl dzīva esot, es varēšu noskatīties šo iestudējumu, sēžot skatītāju zālē, un manu lomu uz skatuves spēlēs kāds cits.

Kuru jūs tur vēlētos redzēt savā vietā?

Man ļoti patīk Šarlote Remplinga. Sajūsminos par Pedro Almodovara aktrisi Rosiju de Palmu. Mēs par to jau esam runājušas, šāds variants ir pilnīgi iespējams.

Ikreiz, kad tiekamies, jūs vienmēr esat tērpusies melnā. Kāpēc?

Melnā man šķiet ļoti neitrāla krāsa. Tagad, kad esmu jauna sākuma meklējumos, domāju, vai nevajadzētu nomainīt krāsu. Vasarā man patīk ģērbties baltā. Melnais un baltais ietver sevī visas pārējās krāsas. Tas ir visvienkāršākais risinājums – ģērbties melnā un baltā. Turklāt tas ir praktiski – es visu laiku ceļoju, un man nav problēmu ar garderobes izvēli, viss ir ideāli saskaņots. Melnā krāsa man šķiet saistīta ar Rietumu pasauli. Ikreiz, kad ierodos Austrumos, Āzijā, mani pārsteidz bagātīgā krāsu palete – tur ir tik daudz krāsu! Tad es sev saku: laiks beidzot mainīt krāsu, citādi šajā daudzkrāsainībā es izskatos pēc prusaka.RL mājaslapā lasāms Marinas Abramovičas Mākslinieka dzīves manifests.